Direktīvas 2000/59/EK par ostas iekārtām, kas paredzētas kuģu atkritumu un kravu atlieku uzņemšanai, interpretācijas vadlīnijas

Pamatojoties uz pieredzi, kas pēdējo piecpadsmit gadu laikā gūta, uzraugot un novērtējot, kā tiek īstenota Direktīva 2000/59/EK par ostas iekārtām, kas paredzētas kuģu atkritumu un kravu atlieku uzņemšanai (1), Komisija pārredzamības un juridiskās noteiktības interesēs ir nolēmusi publicēt dažu būtisku direktīvas noteikumu interpretāciju.

Šis Komisijas paziņojums ir sniegts, lai izskaidrotu Komisijas viedokli par to, kā būtu jāīsteno daži noteikumi. Tā nolūks nav pārskatīt direktīvu vai skart Tiesas jurisdikciju interpretācijas jautājumos.

Paziņojuma sākumā noteikti galvenie pienākumi, kas paredzēti, lai nodrošinātu pietiekamas un atbilstošas atkritumu uzņemšanas iekārtas ostās, un kā tas būtu jāatspoguļo visaptverošajos atkritumu uzņemšanas un apstrādes plānos attiecībā uz katru ostu saskaņā ar direktīvas I pielikumā noteiktajām prasībām.

Pēc tam ir izskatīti galvenie pienākumi attiecībā uz šo iekārtu faktisko lietošanu: prasība piegādāt kuģu atkritumus ostas iekārtām, pirms kuģis var izbraukt no ostas, un izņēmums no šīs prasības, ja atkritumu uzglabāšanai paredzētais tilpums uz kuģa ir pietiekams visu kuģa atkritumu uzglabāšanai.

Visbeidzot, Komisijas paziņojums sniedz norādījumus, kā piemērot atbrīvojumus no galvenajiem pienākumiem, kas paredzēti direktīvā.

Direktīva 2000/59/EK par ostas iekārtām, kas paredzētas kuģu atkritumu un kravu atlieku uzņemšanai (turpmāk “direktīva” vai “Direktīva par atkritumu uzņemšanas iekārtām ostās”), saskaņo ES tiesību aktus ar starptautiskajām saistībām, kas paredzētas MARPOL konvencijā. Kopš pieņemšanas MARPOL konvencija ir grozīta vairākas reizes, pakāpeniski virzoties uz to, lai pilnībā aizliegtu atkritumu izkraušanu jūrā, un ir gūtas jaunas atziņas par to, kā atkritumu izkraušana jūrā ietekmē jūras ekosistēmas.

Galvenais direktīvas mērķis ir samazināt kuģu atkritumu un kravu atlieku izkraušanu jūrā, tādējādi uzlabojot jūras vides aizsardzību. Tā, piemēram, direktīva ir svarīgs instruments, lai panāktu “ekoloģiskāku” jūras transportu, kā izklāstīts Komisijas paziņojumā “Stratēģiskie mērķi un rekomendācijas ES jūras transporta politikai 2018. gada perspektīvā”, kura ieteikumu starpā ietverts ilgtermiņa mērķis “jūras transports bez atkritumiem un bez emisijām” (2). Direktīva ir arī galvenais ES juridiskais instruments, lai samazinātu jūras vides piegružojumu no jūras avotiem saskaņā ar 7. vides rīcības programmu (3) un starptautiskajām saistībām, ko uzņēmusies ES un tās dalībvalstis.

Komisija laika gaitā ir izvērtējusi direktīvas īstenošanu un efektivitāti. 2015. gadā tika arī veiksmīgi pabeigts Direktīvas 2000/59/EK Normatīvās atbilstības un izpildes programmas (REFIT) novērtējums (4). Novērtējumā vērtēta direktīvas atbilstība, lietderība, efektivitāte, ES pievienotā vērtība un saskaņotība, un ir gūti apstiprinājumi, ka dalībvalstis, īstenojot dažus būtiskus direktīvas aspektus un prasības, gadu gaitā ir izstrādājušas dažādas interpretācijas un praksi, jo īpaši attiecībā uz kuģu atkritumu obligāto nodošanu (7. pants), atbrīvojumu piemērošanu (9. pants) un atkritumu uzņemšanas un apstrādes (WRH) plānu izstrādāšanu (5. pants). Novērtējumā secināts, ka šīs atšķirības interpretācijā un īstenošanā rada šķēršļus direktīvas efektivitātes panākšanai.

Šis Komisijas paziņojums atspoguļo Komisijas izpratni par dažiem direktīvas noteikumiem saskaņā ar spēkā esošajiem starptautiskajiem un ES tiesību aktiem (5). Tā mērķis ir sniegt dalībvalstīm norādījumus par to, kā interpretēt un īstenot šos noteikumus. Tā nolūks nav pārskatīt direktīvu vai skart Tiesas jurisdikciju interpretācijas jautājumos.

Direktīvas 4. pants paredz, ka dalībvalstīm jānodrošina ostās atkritumu uzņemšanas iekārtu pieejamība, “neradot kuģu nevajadzīgu aizkavēšanos, (..) atbilstīgi to kuģu vajadzībām, kuri parasti izmanto attiecīgo ostu”. Lai noteiktu šādu atbilstību, direktīva atsaucas uz spēju uzņemt kuģu atkritumus un kravu atliekas atbilstīgi to veidam un daudzumam no kuģiem, “kuri parasti izmanto attiecīgo ostu”, ņemot vērā:

Jēdziens “atbilstība” ir sīkāk skaidrots gan starptautiskā līmenī (6), gan reģionālā līmenī (7). Sniedzot paskaidrojumus par dažādiem iekārtu atbilstības aspektiem, Komisija ņēma vērā norādījumus, ko sniegušas minētās organizācijas.

No vienas puses, atbilstība attiecas uz ekspluatācijas apstākļiem, t. i., lai tiktu panākta atbilstība to kuģu vajadzībām, kas parasti piestāj ostās, un netraucētu kuģiem, kas izmanto iekārtas, kā arī attiecībā uz iekārtu vides vadību, no otras puses.

Attiecībā uz nepieciešamajiem ekspluatācijas apstākļiem Komisija uzsver, ka iekārtu nodrošināšana pati par sevi ne vienmēr nenozīmē, ka iekārtas ir atbilstīgas. Neizdevīgs izvietojums, sarežģītas procedūras, ierobežota pieejamība un nepamatoti augstas izmaksas par sniegto pakalpojumu, tie visi ir faktori, kas var atturēt no uzņemšanas iekārtu izmantošanas. Lai atkritumu uzņemšanas iekārtas ostās varētu uzskatīt par atbilstīgām, tām jābūt pieejamām kuģa ierašanās laikā ostā, ērti izvietotām un viegli izmantojamām, jāapkalpo visu ostā parasti ienākošo kuģu atkritumu veidu plūsmas un to izmaksas nedrīkstētu būt tik augstas, lai atturētu to izmantotājus (8). Tajā pašā laikā Komisija uzsver, ka gan ostas lielums, gan ģeogrāfiskais izvietojums var ierobežot to, ko tehniski un pamatoti varētu nodrošināt atkritumu uzņemšanas un apstrādes ziņā.

Turklāt, lai panāktu atbilstību ekoloģisko raksturlielumu kritērijiem un veicinātu jūras vides uzlabošanos, iekārtām ir jānodrošina, lai kuģu atkritumu iznīcināšana notiktu ekoloģiski atbilstošā veidā. Saskaņā ar Direktīvu par atkritumu uzņemšanas iekārtām ostās kuģu atkritumi un kravu atliekas uzskatāmas par atkritumiem Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2008/98/EK par atkritumiem un par dažu direktīvu atcelšanu (9) (10) (Atkritumu pamatdirektīvas) nozīmē. Tādējādi direktīvas 12. panta g) punktā ir paredzēts, ka kuģu atkritumu un kravu atlieku apstrādi, reģenerāciju vai iznīcināšanu veic saskaņā ar Atkritumu pamatdirektīvu un citiem attiecīgajiem ES tiesību aktiem par atkritumiem.

Videi nekaitīgas atkritumu apsaimniekošanas principi ir noteikti arī Starptautiskajā konvencijā par kontroli pār kaitīgo atkritumu robežšķērsojošo transportēšanu un to aizvākšanu (Bāzeles konvencija), kuras piemērošana ir saistoša šīs konvencijas pusēm. Bāzeles konvencijas 4. panta 2. punkta b) apakšpunktā noteikts, ka “Katrai pusei jāveic attiecīgi pasākumi, lai: (..) garantētu attiecīgu aizvākšanas objektu esamību ekoloģiski pamatotai bīstamo un citu atkritumu izmantošanai neatkarīgi no to aizvākšanas vietas”. Komisija uzskata, ka, lai gan šī konvencija neattiecas uz atkritumiem, kas rodas jūras kuģu normālas darbības rezultātā (11), pēc tam, kad atkritumi tiek piegādāti atkritumu uzņemšanas iekārtās ostās, konvencija kļūst piemērojama un iekārtas ir jāpārvalda tādā veidā, lai tiktu ievēroti principi, kas ietverti šajā konvencijā (12) un ES tiesību aktos par atkritumiem (13).

Direktīvas 4. panta 3. punktā paredzēts, ka dalībvalstis saskaņā ar procedūrām, kurām piekritusi Starptautiskā jūrniecības organizācija (SJO), nosaka ziņošanas procedūras, saskaņā ar ko ostas valstij ziņo par atkritumu uzņemšanas iekārtu iespējamo neatbilstību ostās. Turklāt 12. panta f) punkts uzliek dalībvalstīm pienākumu nodrošināt Komisijai ziņojumu kopiju par šīm iespējamām neatbilstībām.

Būtisks direktīvas elements saistībā ar atbilstīgu uzņemšanas iekārtu nodrošināšanu ostās ir pienākums izstrādāt un uzraudzīt atkritumu uzņemšanas un apstrādes plānus (waste reception and handling plans – WRH plāni) visās ostās kuģu atkritumu un kravu atlieku uzņemšanai un apstrādei. WRH plāns ir viens no galvenajiem mehānismiem direktīvas prasību īstenošanai ostu līmenī. Lai izstrādātu šādu plānu, kompetentajām iestādēm, pirmkārt, jānovērtē to kuģu vajadzības, kuri (parasti) piestāj ostā, kas ir to kompetencē, un, otrkārt, jāveic atbilstoši pasākumi, lai apmierinātu šīs vajadzības. Direktīvas 5. pantā paredzēts, ka pēc apspriešanās ar ieinteresētajām personām katrai ostai ir jāizstrādā un jāīsteno šāds plāns, ņemot vērā 4., 6., 7., 10. un 12. panta prasības.

Sīki izstrādātas prasības attiecībā uz WRH plāniem ir izklāstītas direktīvas I pielikumā. WRH plānā ir jārisina plašs jautājumu loks, tostarp tādi, kas veicina atkritumu uzņemšanas iekārtu sistēmas attīstību ostās un plāna īstenošanu.

I pielikumā no ieteicamo elementu kopuma nodalīts katrā WRH plānā iekļaujamo būtisko obligāto elementu kopums. Starp obligātajiem elementiem ir iekļauti iekārtu, atkritumu uzņemšanas un savākšanas procedūru, tarifikācijas sistēmas apraksti, kā arī apraksti par procedūrām, kas paredzētas ziņošanai par atkritumu uzņemšanas iekārtu neatbilstību ostā, un apspriešanās kārtību. Šie elementi ir daļa no informācijas, kas arī būtu jādara pieejama visiem ostas izmantotājiem.

Turklāt prasību saraksts ietver “ostas atkritumu uzņemšanas iekārtu nepieciešamības vērtējumu”. Kā uzskata Komisija, šis vērtējums būtu jābalsta uz pieejamo statistiku par to kuģu veidu un izmēru, kuri parasti piestāj ostā, un to atkritumu apmēru un veidu, kas uzņemti iepriekšējos gados (14). Komisija norāda, ka apraksts par ostā “pieņemto un apstrādāto kuģu atkritumu un kravu atlieku veidiem un daudzumiem” arī ir minēts kā obligāts elements, kas jāiekļauj WRH plānā. Ir konstatēts, ka šāds apraksts trūkst lielākajā daļā plānu, kurus Komisija novērtējusi pēdējo gadu laikā. Komisija uzskata, ka šī informācija ir būtiska, lai pareizi novērtētu atkritumu uzņemšanas iekārtu nepieciešamību un atbilstību ostā, kā tas atspoguļots WRH plānā.

Visbeidzot, WRH plāns ir arī svarīgs instruments izmaksu segšanas sistēmas piemērošanai, kuras izveidošana ir paredzēta saskaņā ar direktīvas 8. pantu. Saskaņā ar I pielikumu WRH plānā ir jāietver tarifikācijas sistēmas apraksts. Šai informācijai vajadzētu būt publiski pieejamai, un uz to attiecas notiekoša apspriešanās.

Direktīvā prasīts, lai atbilstošs WRH plāns tiktu izstrādāts katrai ostai, kas definēta kā “vieta vai ģeogrāfiska teritorija, ko veido tādas uzlabojumu konstrukcijas un aprīkojums, kas principā ļauj uzņemt kuģus, ieskaitot zvejas kuģus un izklaides kuģus” (15).

Ostas, kas ietilpst direktīvas darbības jomā, ir ostas, kurās parasti ierodas kuģi, uz kuriem attiecas direktīva (16), proti, visi kuģi, kuri piestāj vai darbojas kādas dalībvalsts ostā, izņemot visus karakuģus, jūras kara palīgkuģus vai citus kuģus, kas pieder kādai valstij vai ko kāda valsts ekspluatē un izmanto valsts nekomerciālos nolūkos (17). Zvejas kuģi un izklaides kuģi arī ietilpst direktīvas darbības jomā, un līdz ar to arī ostas, kurās ierodas šie kuģi.

Tādējādi, ņemot vērā direktīvas darbības jomu, WRH plāni var ievērojami atšķirties detalizācijas un tvēruma ziņā, ņemot vērā to, vai attiecīgā osta ir liela tirdzniecības osta, vai maza zvejas vai jahtu osta. Daži no elementiem, kas uzskaitīti I pielikumā, var būt tikai daļēji attiecināmi uz mazākām ostām ar samazinātu atkritumu plūsmu vai ar ļoti specializētiem kuģniecības pakalpojumiem. Komisija uzskata, ka tas, ko var uzskatīt par “atbilstīgu” attiecīgai ostai, ir atkarīgs no tās lieluma, ģeogrāfiskā izvietojuma un darbībām, ko veic šajā ostā, un tas arī nosaka katra plāna detalizācijas pakāpi.

Saskaņā ar direktīvas 5. panta 2. punktu WRH plānam var būt reģionāls raksturs. Šis ir gadījums, kad WRH plāns tiek izstrādāts vairākām ostām, apvienojot būtiskos elementus vienā reģionālā plānā. Atkritumu apsaimniekošanas plānošana ostā, pamatojoties uz reģionālu vienošanos, var būt risinājums, ja tā tiek veikta tādā veidā, lai nodrošinātu, ka kuģiem nav nekādu stimulu atkritumu izkraušanai jūrā. Šādu reģionālo plānu izstrādē ir svarīgi, lai attiecīgajiem kuģiem būtu pietiekams tilpums kuģa atkritumu uzglabāšanai ceļā starp piestāšanas ostām, kā paredzēts direktīvas 7. panta 2. punktā. Šādai plānošanai ir nepieciešama cieša sadarbība starp dalībvalstīm attiecīgajā reģionā (18).

Ja ir izstrādāts reģionālais plāns, kas aptver vairākas ostas un tiek īstenots reģionālā līmenī, katras ostas iesaistīšanai jābūt proporcionālai tās darbības apjomam. Visos gadījumos atkritumu uzņemšanas atbilstīgu iekārtu nepieciešamība un pieejamība ostās jāprecizē katrai ostai atsevišķi.

Direktīvas 5. panta 1. punktā ir ietverta konkrēta prasība WRH plāna izstrādes un īstenošanas procesā apspriesties ar ieinteresētajām personām, jo īpaši ar ostas izmantotājiem (vai to pārstāvjiem). Apspriešanās procedūra, kas kā pamatprasība ir iekļauta arī I pielikumā, piedāvā ostu iestādēm metodi, kā izprast un apmierināt ostu izmantotāju vajadzības. Komisija uzskata, ka konstruktīvam dialogam starp ostas iestādi, atkritumu sektora līgumslēdzējām pusēm, ostas izmantotājiem un citām ieinteresētajām personām, piemēram, vides aizsardzības organizācijām, ir būtiska nozīme, lai sistēma darbotos pareizi, jo īpaši, lai noteiktu atbilstīgas iekārtas, kas apmierinātu to kuģu vajadzības, kuri parasti izmanto ostu. Izmantojot apspriešanos ar ieinteresētajām personām nolūkā novērtēt ostai paredzamās kuģu atkritumu plūsmas, plāna izstrādātājs var sagatavot piemērotu WRH plānu, veicot šo datu atbilstošu analīzi.

Apspriešanās, kas minētas 5. panta 1. punktā, ir sīkāk definētas I pielikumā. Kaut arī 5. pantā ir tikai atsauce uz apspriešanos par jauna WRH plāna izstrādi, direktīvas I pielikumā ir atsauce uz apspriešanos, kas “notiek”. Ņemot vērā sīki izstrādātās prasības WRH plāniem, Komisija uzskata, ka atsauce uz apspriešanos 5. panta 1. punktā būtu jāsaprot kā apspriešanās starp dalībvalstīm un ieinteresētajām personām gan plānu sākotnējās izstrādes laikā, gan pēc plānu pieņemšanas, kas arī nodrošina pamatu plānu novērtēšanai un (atkārtotai) apstiprināšanai.

Direktīvas 5. panta 3. punktā noteikts, ka dalībvalstis novērtē un apstiprina WRH plānus, uzrauga to īstenošanu un nodrošina to atkārtotu apstiprināšanu vismaz reizi trijos gados un pēc ievērojamām izmaiņām ostas darbībā.

Veicot novērtējumu, kompetentajām iestādēm būtu jāvērtē iesniegtais WRH plāns atbilstoši direktīvas par atkritumu uzņemšanas iekārtām ostās I pielikumā noteiktajām prasībām. Ja kāds no obligātajiem I pielikuma punktiem nav pienācīgi atspoguļots, tad WRH plāns nebūtu jāapstiprina un ostas iestādēm būtu jāsaņem pamatojums, lai tās nekavējoties varētu novērst neatrisinātos jautājumus.

Ostām jāveic savu WRH plānu būtiska pārskatīšana reizi trijos gados un pēc “ievērojamām” izmaiņām ostas darbībā. Šajā saistībā ir radies jautājums par to, kāda veida izmaiņas ostā jāuzskata par “ievērojamām”. Komisija uzskata, ka ievērojamas izmaiņas var ietvert kuģu skaita vai veida nozīmīgu strukturālo palielinājumu vai samazinājumu, jaunas infrastruktūras attīstīšanu ostā, izmaiņas atkritumu uzņemšanas iekārtu nodrošināšanā ostā vai jaunas atkritumu apstrādes metodes uz kuģa.

Lai gan direktīva sīkumos neparedz, kā būtu jānotiek plānu īstenošanas uzraudzībai, Komisija uzskata, ka efektīva uzraudzība ir būtiska, lai nodrošinātu, ka plāns tiek pienācīgi īstenots un ka atkritumu uzņemšanas iekārtas ostās darbojas, kā paredzēts. Uzraudzības mērķis būs pārbaudīt un nodrošināt sistēmas darbību praksē saskaņā ar apstiprināto WRH plānu. Plānu īstenošanas uzraudzībā būtu jāiekļauj katras ostas ad hoc pārbaude vismaz reizi trijos gados, lai saskaņotu ar periodiskas atkārtotas apstiprināšanas nepieciešamību. Pārbaudes būtu jāveic biežāk, ja regulāri tiek saņemtas sūdzības par atkritumu uzņemšanas iekārtu neatbilstību jebkurā konkrētā ostā. Komisija atzīst, ka ostas iekārtu pārbaude bieži vien ir dažādu izpildes struktūru kompetencē un tiek īstenota saskaņā ar atšķirīgu tiesisko regulējumu, nevis to, kas piemērojams pārbaudēm uz kuģiem. Šajā saistībā Komisija uzsver integrētas sistēmas nozīmi atkritumu uzņemšanas iekārtu uzraudzībā ostās, kā paredzēts 12. pantā, kā arī labu sadarbību starp direktīvas piemērošanas uzraudzībā iesaistītajām izpildes iestādēm.

Lai uzlabotu atkritumu uzņemšanas iekārtu darbību ostās, papildus pārredzamām apspriešanās procedūrām būtiskas ir efektīvas procedūras ziņošanai par iespējamu neatbilstību. Saskaņā ar direktīvas 4. panta 3. punktu dalībvalstīm saskaņā ar procedūrām, kurām piekritusi SJO, ir jānosaka ziņošanas procedūras, saskaņā ar kurām ostas valstij ziņo par atkritumu uzņemšanas iekārtu iespējamo neatbilstību ostā. I pielikums paredz, ka šīs procedūras ir jāiekļauj WRH plānā un jādara pieejamas visiem ostas izmantotājiem.

Tā kā ziņošanas procedūras būtu jāsaskaņo ar SJO procedūrām, Komisija uzskata, ka šim nolūkam ir lietderīgi izmantot SJO ziņošanas veidlapu (19). Paziņojums jāsniedz iespējami drīz pēc ziņošanas veidlapas aizpildīšanas, un tajā jāietver kapteiņa ziņojuma kopija kopā ar apliecinošiem dokumentiem. Ir svarīgi arī, lai būtu valsts procedūras, saskaņā ar kurām Komisijai tiktu sniegta ziņojumu kopija par neatbilstošām atkritumu uzņemšanas iekārtām ostā atbilstoši direktīvas 12. panta 1. punkta f) apakšpunktam.

Direktīvas 7. pants ir viens no galvenajiem direktīvas pantiem, kas veicina tās vispārējo mērķi samazināt kuģu atkritumu izkraušanu jūrā un uzlabot jūras vides aizsardzību. Tajā paredzēts vispārīgs noteikums, ka tāda kuģa kapteinis, kas piestāj kādā ES ostā, pirms izbraukšanas no minētās ostas “nodod visus kuģa atkritumus ostas uzņemšanas iekārtās”.

No šā noteikuma par obligāto nodošanu ir tikai viens izņēmums, proti, ja no obligātā paziņojuma veidlapas ir iespējams konstatēt, ka uz kuģa ir pietiekams tilpums visu kuģa atkritumu uzglabāšanai. Šajā ziņā direktīva pārsniedz pienākumus, kas noteikti MARPOL konvencijā, kura tikai paredz nodrošināt atbilstīgas uzņemšanas iekārtas ostās, bet neuzliek obligātu pienākumu izmantot šīs iekārtas, tikai to, kas ir netieši paredzēts izkraušanas normās (20). Attiecībā uz kravu atliekām direktīvas prasības ir cieši saskaņotas ar MARPOL konvencijas prasībām, jo 10. pantā ir paredzēts, ka kravu atlieku nodošana ostas uzņemšanas iekārtās notiek saskaņā ar MARPOL konvencijas noteikumiem.

Direktīvas 7. panta 1. punktā noteikts, ka tāda kuģa kapteinis, kas piestāj kādā ES ostā, pirms izbraukšanas no minētās ostas nodod visus kuģa atkritumus ostas uzņemšanas iekārtās.

Kuģa atkritumi ir definēti kā “visi atkritumi, ieskaitot notekūdeņus un atliekas, kas nav kravu atliekas un kas rodas kuģa ekspluatācijā, un uz ko attiecas MARPOL I, IV un V pielikums, un ar kuģa kravu saistītie atkritumi, kas noteikti MARPOL V pielikuma īstenošanas pamatnostādnēs” (21). Attiecībā uz kravu atliekām Komisija atzīmē, ka uz tām neattiecas vispārējā nodošanas prasība, kas paredzēta 7. pantā, bet tās jānodod saskaņā ar MARPOL konvencijas noteikumiem, kā paredzēts 10. pantā.

Tika uzdoti jautājumi par to, vai atkritumus, kurus var likumīgi izkraut jūrā saskaņā ar MARPOL izkraušanas normām un nosacījumiem, var izslēgt no nodošanas pienākuma. Tas jo sevišķi ir attiecināms uz notekūdeņiem, kurus MARPOL konvencija ļauj novadīt jūrā saskaņā ar konkrētiem nosacījumiem (22).

Šajā saistībā Komisija norāda, ka viens no mērķiem, kas tika ņemti vērā šīs direktīvas pieņemšanas laikā, bija MARPOL konvencijas īstenošana (23). Turklāt Komisija atzīst, ka direktīvas (24) II pielikumā ir paredzēta atkāpe no paziņošanas prasības attiecībā uz notekūdeņiem, kurus var likumīgi novadīt jūrā saskaņā ar MARPOL konvencijas IV pielikumu (25). Tajā pašā laikā Komisija uzsver, ka vispārīgā nodošanas prasība būtu jāinterpretē, ņemot vērā direktīvas mērķus samazināt kuģu atkritumus jūrā un uzlabot jūras vides aizsardzību. Tādēļ Komisija uzskata, ka to, ko ir atļauts izkraut saskaņā ar MARPOL konvenciju, nevar automātiski izslēgt no direktīvas nodošanas prasības. Šajā saistībā ir svarīgi atzīmēt arī to, ka notekūdeņi nav izslēgti no 8. panta piemērošanas, kas nosaka maksu par kuģu atkritumiem.

Attiecībā uz 7. pantā minēto obligāto nodošanu radušies turpmāki jautājumi par to, vai atkritumi no kuģu remonta darbības ietilpst kuģu atkritumu kategorijā un vai tie jānodod atkritumu uzņemšanas iekārtās ostā. Jo īpaši tika diskutēts, ka šos atkritumus varētu kvalificēt kā “darbības atkritumus” jeb “ekspluatācijas atkritumus”, kas ietilpst MARPOL konvencijas V pielikuma darbības jomā un tiek definēti kā “visi cietie atkritumi (tostarp šķidrmēsli), uz kuriem neattiecas pārējie pielikumi un kuri tiek savākti uz klāja kuģa parastās apkopes vai ekspluatācijas laikā vai tiek izmantoti kravas iekraušanai un pārvietošanai” (26).

Komisija uzskata, ka atkritumi no remonta darbībām kuģu remonta dokos nebūtu jāuzskata par “kuģu atkritumiem” direktīvas izpratnē, jo tie neietilpst MARPOL konvencijas V pielikuma darbības jomā. MARPOL konvencijas V pielikuma “ekspluatācijas atkritumu” definīcija, jo īpaši atsauce uz “kuģa parasto apkopi vai ekspluatāciju”, neietver atkritumus, kas rodas no kuģu remonta darbībām, kas veiktas remonta dokos. Rezultātā atkritumi no šādām darbībām būs kuģa un kuģu remonta rūpnīcas kopēja atbildība, kam būtu jānodrošina vajadzīgie nodošanas un turpmākas apstrādes pasākumi pilnīgā saskaņā ar prasībām, kas paredzētas ES tiesību aktos par atkritumiem (27).

Lai atvieglotu kuģu pienākumu katrā ostā nodot atkritumus, ja atkritumu daudzums uz kuģa neļauj izmantot iespēju atkritumus izkraut jūrā, 7. panta 2. punkts paredz izņēmumu no obligātās atkritumu nodošanas prasības, nosakot, ka kuģis:

“.. drīkst doties uz nākamo ostu, nenododot kuģa atkritumus, ja no informācijas, kas sniegta saskaņā ar 6. pantu un II pielikumu, izriet, ka uz kuģa ir pietiekams tilpums visu uzkrāto un plānotajā reisā uzkrājamo kuģa atkritumu uzglabāšanai līdz galamērķa ostai”.

Komisija uzsver, ka direktīvas 7. panta 2. punkts ir izņēmums no obligātās nodošanas prasības un ir jāinterpretē šauri.

Lai precīzi noteiktu uzglabāšanai paredzēto pieejamo tilpumu uz kuģa, būs jāpārbauda informācija, kas sniegta paziņojumā par atkritumiem saskaņā ar 6. pantu un II pielikumu. Saskaņā ar direktīvas 6. pantu tāda kuģa kapteinim (izņemot zvejas vai izklaides kuģi), kas dodas uz kādu ES ostu, ir pienākums aizpildīt paziņojuma veidlapu, kas paredzēta direktīvas II pielikumā, un paziņot šo informāciju kompetentajai iestādei dalībvalstī, kurā atrodas nākamā piestāšanas osta. Direktīvas II pielikumā ir iekļauts sīki izstrādāts paziņojamās informācijas saraksts, tostarp tabula, kurā norādāmi dažādu kategoriju atkritumi un kravu atliekas, kas nodoti iepriekšējā ostā (28), kā arī atkritumi, kas nododami un/vai tiek atstāti uz kuģa, norādot maksimālā uzglabāšanai paredzētā tilpuma procentuālo daļu.

Lai noteiktu, vai uzglabāšanai paredzētais tilpums ir pietiekams plānotajam reisam, ir arī svarīgi ņemt vērā to atkritumu daudzumu, kas var rasties uz kuģa ceļojuma laikā starp izbraukšanas ostu un nākamo piestāšanas ostu. Faktori, kas ietekmē kuģa atkritumu daudzumu, ir gan statiski (kuģa veids, izlaides gads, galvenā dzinēja jauda u. c.), gan svārstīgi (kravas daudzums uz kuģa, reisa apstākļi, maršruta plānošana, pasažieru skaits uz kuģa utt.). Ir arī vairāki faktori, kas būtiski veicina atkritumu samazināšanu uz kuģa, tostarp atkritumu pārstrāde, sadedzināšana uz kuģa, flotes dīzeļdegvielas izmantošana, un kas arī būtu jāņem vērā, nosakot, vai uzglabāšanas tilpums ir pietiekams.

Attiecībā uz katras atkritumu plūsmas atšķirīgo apstrādi, ņemot vērā to, ka direktīvas II pielikumā ietvertais paziņojums paredz sniegt informāciju par katru atkritumu veidu, kopā ar maksimālo uzglabāšanas tilpumu un atkritumu daudzumu, kas tiek atstāts uz kuģa katrā atkritumu veida kategorijā, Komisija uzskata, ka uzglabāšanas tilpums jāvērtē katram atkritumu veidam atsevišķi. Tādējādi, ja kopējais uzglabāšanas tilpums uz kuģa būtu pietiekams, bet attiecībā uz vienu vai dažiem atkritumu veidiem tas netiktu nodrošināts, kuģim netiktu ļauts doties uz nākamo piestāšanas ostu.

Direktīvas 7. panta 2. punktā minēta plānotā “galamērķa osta”. Būtu jānosaka, vai “plānotā galamērķa osta” būtu jāsaprot kā “nākamā piestāšanas osta”.

Komisija atgādina, ka sistēma, kas noteikta 7. panta 2. punktā, ir sistēma “no ostas uz ostu”. Direktīvas 7. panta 2. punkta pirmā daļa attiecas uz atļauju kuģim doties uz “nākamo piestāšanas ostu”. Pamatojoties uz šo informāciju, kompetentās iestādes novērtē, vai uz kuģa ir pietiekams visu kuģa atkritumu uzglabāšanas tilpums, lai novērstu risku, ka tie tiks izkrauti jūrā ceļā uz nākamo piestāšanas ostu. Šī informācija tiek arī sniegta paziņojumā, kas jānosūta uz piestāšanas ostu pirms kuģa ierašanās, lai šī osta darītu pieejamas ostas uzņemšanas iekārtas, kas atbilst kuģa vajadzībām. 7. panta 2. punktā minētā atļauja doties uz piestāšanas ostu var attiekties tikai uz kuģa izbraukšanu uz nākamo piestāšanas ostu, bet ne tālāk par minēto ostu. Pēc šādas loģikas “galamērķa osta”, kas minēta 7. panta 2. punktā, būtu jāsaprot kā “nākamā piestāšanas osta”, jo nākamās piestāšanas ostas iestāžu kompetencē ir novērtēt, vai attiecīgais kuģis drīkst doties tālāk uz citu ostu, ņemot vērā pieejamo uzglabāšanas tilpumu.

Direktīvas 7. panta 2. punktā noteikts, ka, “ja ir pietiekams pamats domāt, ka plānotajā galamērķa ostā nav pietiekamu atkritumu uzņemšanas iekārtu vai arī galamērķa osta nav zināma, un tātad pastāv risks, ka atkritumus izkraus jūrā, dalībvalsts veic visus vajadzīgos pasākumus, lai novērstu jūras piesārņošanu, vajadzības gadījumā, pieprasot, lai kuģis nodod atkritumus pirms izbraukšanas no ostas”.

Kompetentajām iestādēm tādējādi būs jānovērtē situācija plānotajā galamērķa ostā, jo īpaši tas, vai minētajā ostā ir pieejamas atbilstīgas atkritumu uzņemšanas iekārtas. Komisija atzīmē, ka tas var izrādīties sarežģīti, ja plānotā galamērķa osta atrodas ārpus ES vai nav zināma.

Direktīvas 7. panta 2. punkta piemērošanu ES ostās var uzraudzīt sistēmā “no ostas uz ostu”, ko atbalsta informācijas un uzraudzības sistēma, kas izstrādāta saskaņā ar direktīvas 12. panta 3. punktu (skatīt 3.5.2. iedaļu), tomēr tas tā nebūtu gadījumā, kad nākamā piestāšanas osta atrodas ārpus ES. Tāpēc attiecībā uz kuģiem, kas dodas uz ostām ārpus ES, Komisija uzskata, ka ir ārkārtīgi svarīgi, lai kompetentās iestādes pārbaudītu uzglabāšanas tilpuma pietiekamību uz kuģa, pirms ļaut šiem kuģiem izbraukt, ja atkritumi vēl atrodas uz kuģa, un – ja šāda informācija ir pieejama – SJO GISIS datubāzē pārbaudītu atkritumu uzņemšanas iekārtu pieejamību ostā (29).

Dalībvalstīm ir pienākums pienācīgi pārbaudīt informāciju, kas sniegta kuģa paziņojuma veidlapā par atkritumiem (30). Šāda pārbaude iestādēm ļautu nodrošināt kuģiem atbilstīgas atkritumu uzņemšanas iekārtas ostā, kā arī ļautu uzraudzīt atkritumu nodošanu, tostarp novērtēt uzglabāšanas tilpumu.

Kā liecina Komisijas novērtējumi, pašlaik dalībvalstīs tiek piemērotas gan aktīvās, gan pasīvās apstiprināšanas procedūras, ar ko atļauj kuģim izbraukt ar kuģa atkritumiem uz klāja:

Ne 7. panta 2. punkts, ne 11. pants, ne 12. panta 1. punkta d) apakšpunkts neparedz skaidra apstiprinājuma izsniegšanu, lai kuģis varētu turpināt ceļu uz nākamo piestāšanas ostu. Tādēļ Komisija uzskata, ka direktīva pieļauj gan aktīvo, gan pasīvo apstiprināšanas procedūru.

Lai palīdzētu dalībvalstīm apzināt kuģus, kas nav nodevuši atkritumus saskaņā ar direktīvu, direktīvā ir paredzēts izstrādāt atbilstošu informācijas un uzraudzības sistēmu.

Komisija ir apņēmusies izstrādāt šādu sistēmu esošajā SafeSeaNet, kas izveidota saskaņā ar Direktīvu 2002/59/EK, ar ko izveido Kopienas kuģu satiksmes uzraudzības un informācijas sistēmu un atceļ Padomes Direktīvu 93/75/EEK (31), un plāno sasaistīt šo sistēmu ar īpašu ziņošanas un uzraudzības moduli ostas valsts kontroles inspekciju datubāzē (THETIS), ko pārvalda EMSA.

Sākot ar 2015. gada 1. jūniju, elektroniskā ziņošana, izmantojot valsts vienoto kontaktpunktu (National Single Window) (32), ir kļuvusi obligāta attiecībā uz iepriekšēju paziņošanu par atkritumiem, un ar to apmainās valstu iestādes, izmantojot Savienības kuģu satiksmes uzraudzības un informācijas sistēmu (SafeSeaNet) (33). Tālab saskaņā ar Direktīvu 2010/65/ES tika izstrādāts elektronisks paziņojums par atkritumiem kā daļa no uzņēmējdarbības noteikumiem par paziņojuma īstenošanu. Dalībvalstis un Komisija ir arī vienojušās, ka informācija par kuģiem, kas nav nodevuši kuģu atkritumus un kravu atliekas, būtu jānosūta, izmantojot SafeSeaNet (34). Komisija cer, ka šī sistēma būs atbalsts gan dalībvalstīm pareizā direktīvas īstenošanā, gan arī nozarei, nodrošinot efektīvu ziņošanu un samazinot uzturēšanās laiku ostās.

Šajā saistībā Komisija norāda, ka, lai gan II pielikumā norādītajā paziņojumā par atkritumiem vajadzīgs formāls kuģa kapteiņa paraksts, gadījumā, ja paziņojums par atkritumiem tiek sniegts elektroniski, vienlaikus nebūs nepieciešams rakstisks paraksts uz veidlapas un lietotāja akreditācijas dati no datu sniedzēja būs pietiekami, lai identificētu personu, kas iesniedz paziņojumu par atkritumiem (35).

Direktīvas 11. pantā ir noteikta kontroles sistēma saskaņā ar direktīvu. Principā dalībvalstīm ir jānodrošina, lai visiem kuģiem varētu veikt pārbaudi un lai tiktu veikts pietiekams skaits pārbaužu. Komisija uzsver, ka šī vispārējās pārbaudes prasība attiecas arī uz zvejas kuģiem un izklaides kuģiem. Tomēr, tā kā varētu nebūt iespējams praksē kontrolēt visus kuģus, kas nenodod atkritumus ostās, direktīva paredz noteiktus atlases kritērijus, lai izlemtu, kuri kuģi būtu jāpārbauda.

Saskaņā ar direktīvas 11. panta 2. punkta a) apakšpunktu kuģiem (kas nav zvejas kuģi vai izklaides kuģi, kuriem atļauts pārvadāt ne vairāk kā 12 pasažierus), kuri nav izpildījuši 6. pantā noteiktās paziņošanas prasības vai kuru kapteiņa sniegtās informācijas pārbaude ir atklājusi citu pamatu uzskatīt, ka kuģis neatbilst direktīvai, būtu jāpievērš īpaša uzmanība inspicējamo kuģu atlases procesā.

Kā izriet no 11. panta 2. punkta a) apakšpunkta, paziņojuma veidlapa ir galvenais instruments, lai izvēlētos/atlasītu inspicējamos kuģus. Šajā saistībā Komisija uzsver efektīvas informācijas apmaiņas nepieciešamību kompetento iestāžu un izpildes struktūru starpā. Jo īpaši būtiskas ir šādas informācijas plūsmas:

Direktīva skaidri atļauj izpildes veikšanu saskaņā ar Ostas valsts kontroles direktīvu (36). Tajā pašā laikā direktīvā ir skaidri noteikts, ka neatkarīgi no regulējuma, saskaņā ar kuru pārbaudes tiek veiktas, tiek piemērota 25 % pārbaužu prasība. Komisija norāda, ka 25 % pārbaužu prasība izriet no iepriekšējās Ostas valsts kontroles direktīvas (Direktīva 95/21/EK), kas bija spēkā laikā, kad tika pieņemta direktīva. Pašreizējais ostas valsts kontroles režīms, kas ieviests ar Direktīvu 2009/16/EK, 25 % prasību ir aizstājis ar kopīgu inspekciju slogu, kas tiek proporcionāli iedalīts katrai dalībvalstij, un ar riskorientētās atlases mehānismu.

Direktīvas apsvērumos ir uzsvērta nepieciešamība veikt mērķtiecīgas pārbaudes, lai pārliecinātos par atbilstību, kuru skaitam jābūt pietiekamam, lai novērstu neatbilstību direktīvai (37). Šis mērķtiecīgo pārbaužu princips ir atspoguļots arī vispārējā sistēmā, kas izveidota ar 11. pantu, ar atlases kritērijiem, kuri pamatojas uz informāciju, kas gūta no paziņojuma, vai uz to, ka paziņojuma nav. Tādēļ Komisija uzskata, ka pārbaudes sistēmai, kas paredzēta šajā Atkritumu uzņemšanas iekārtu direktīvā, arī būtu jāievēro uz risku balstīta pieeja, kas ir līdzīga pašreizējās Ostas valsts kontroles direktīvas pieejai, nevis pieeja, kuras nolūks ir sasniegt noteikto 25 % mērķi.

Tomēr Komisija uzsver, ka jebkādos apstākļos būtu jānodrošina pareiza Atkritumu uzņemšanas iekārtu direktīvas piemērošana un izpilde, jo īpaši atbilstība atlases kritērijiem attiecībā uz pārbaudēm, kuras atšķiras no tām, ko izmanto saistībā ar Ostas valsts kontroles direktīvu. Turklāt ir svarīgi, ka tiek uzraudzīti un pārbaudīti arī tie kuģi, kuriem nav nepieciešams nosūtīt ostai paziņojumu par atkritumiem, tostarp regulāras satiksmes kuģi, kuriem piešķirts atbrīvojums, zvejas kuģi un izklaides kuģi (kuriem atļauts pārvadāt ne vairāk kā 12 pasažierus). Direktīvas 11. panta 3. punktā noteikts, ka dalībvalstīm jāizveido kontroles procedūra gan zvejas kuģiem, gan izklaides kuģiem, lai nodrošinātu atbilstību direktīvai.

No otras puses, kuģiem, kas atbilst direktīvai, bet tiek nepamatoti aizkavēti atkritumu uzņemšanas iekārtu neatbilstības dēļ, ir arī tiesības saņemt atlīdzību (12. panta 1. punkta h) apakšpunkts).

Gadījumos, kad attiecīgā iestāde nav apmierināta ar pārbaudes rezultātiem, tai ir jānodrošina, lai kuģis neizbrauktu no ostas, līdz tas nav nodevis savus atkritumus. Kopumā direktīva veido juridisko pamatu un nosacījumus kuģa “aizturēšanai”, lai gan – kā skaidrots iepriekš – regulējums, kārtība un vispārējā sistēma kuģa aizturēšanai var izrietēt no Ostas valsts kontroles regulējuma, kā īpaši paredzēts 11. panta 2. punkta b) apakšpunktā. Tādēļ, lai gan regulējums var būt tas pats, kuģa “aizturēšanas” darbība saskaņā ar Atkritumu uzņemšanas iekārtu direktīvu ir jānošķir no “aizturēšanas” saskaņā ar Ostas valsts kontroles direktīvu.

Lēmums aizturēt kuģi sakarā ar neatbilstību 7. vai 10. pantā norādītajām atkritumu nodošanas prasībām var tikt pieņemts arī, pamatojoties uz informāciju, kas saņemta no iepriekšējās ostas, kas ir “skaidri pierādījumi” par atkritumu nenodošanu. Šādos gadījumos inspektors neļauj kuģim izbraukt no ostas, līdz tiek veikts sīkāks to faktoru novērtējums, kas saistīti ar kuģa atbilstību atkritumu nodošanas prasībām.

Dalībvalstu sadarbības pamatā direktīvas izpildē ir efektīva ziņošanas sistēma starp ostām, lai apmainītos ar attiecīgo informāciju. Šāda sistēma ir paredzēta direktīvas 12. panta 3. punktā, un Komisija uzņemas nodrošināt tās turpmāku attīstīšanu un integrāciju esošajās datu ziņošanas sistēmās.

Lai novērstu nevajadzīgu administratīvo un finansiālo slogu kuģiem, kas bieži un regulāri apmeklē tās pašas ostas, 9. pants dod tiesības dalībvalstīm atbrīvot kuģus no šādiem pienākumiem:

No juridiskās interpretācijas principa a maiore ad minus izriet, ka dalībvalsts, kas var atbrīvot kuģi no visām prasībām, var atbrīvot to arī tikai no vienas no tām. Tādējādi, ja tā var atbrīvot kuģi no visu kuģa atkritumu veidu nodošanas, tā var arī atbrīvot to no tikai viena vai dažu atkritumu veidu nodošanas.

Direktīvas 9. pants paredz divus kumulatīvus nosacījumus, kas ļauj piešķirt atbrīvojumus, ja:

Tomēr šie nosacījumi līdz šim nav skaidri definēti ES līmenī, atstājot plašu rīcības brīvību dalībvalstu iestādēm iezīmēt galvenos jēdzienus. Tādējādi atbrīvojuma režīmi dalībvalstu starpā ievērojami atšķiras, un tas rada nepieciešamību precizēt dažus galvenos jēdzienus.

4.1.1. Kuģi, kas iesaistīti regulārā satiksmē ar biežu un regulāru piestāšanu ostās

Jēdziens “regulāra satiksme ar biežu un regulāru piestāšanu ostās” direktīvā nav definēts plašāk. Vadoties no apzinātas paraugprakses dalībvalstīs (38), Komisija uzskata, ka šie termini būtu jāinterpretē šādi:

Attiecīgajam kuģim jābūt publicētam vai plānotam izbraukšanas un iebraukšanas laiku sarakstam starp noteiktām ostām vai termināļiem vai periodisku

pārbraucienu sarakstam, kas veido atpazīstamu grafiku. Šis vai ekvivalents grafiks var būt noformēts arī kā kuģošanas grafiku deklarācija. Jāatzīmē, ka kuģa reisu grafiks jānosaka iepriekš un tam jābūt stabilam vismaz četrus mēnešus, lai tajā iekļautu sezonas reisus.

Kuģim jādarbojas atkārtotos pastāvīga plānojuma braucienos starp noteiktām ostām vai termināļiem, bet ne citām pieturvietām, vai jāveic vairāki reisi no tās pašas ostas un uz to pašu ostu bez pieturvietām.

Kuģim ir jāpiestāj ostā, attiecībā uz kuru piešķirts atbrīvojums, un ostā, kurā tas nodod kuģa atkritumus, vismaz reizi divās nedēļās.

Papildu jautājums rodas par to, kāda veida kuģi var gūt labumu no atbrīvojuma – jo īpaši gadījumos, kad uz bagarkuģiem, loča kuteriem vai tuvu savienojumu prāmjiem attiecas 9. panta darbības joma. Vispirms jāatzīmē, ka 9. pants nenošķir kuģu kategorijas. Turklāt Komisija uzskata, ka kuģus, kuriem izbraukšanas osta un ierašanās osta ir tā pati, tikai šā iemesla dēļ vien nevar izslēgt no 9. panta darbības jomas. Šķiet pilnīgi saprotams, ka kuģis piestāj (vienā) ostā, no kuras tas bieži un regulāri dodas reisos, veicot regulāro satiksmi, tāpēc ir pamatoti atļaut izņēmumu saskaņā ar 9. pantu, kura vienīgais mērķis ir vienkāršošana. Turklāt, ņemot vērā ostas definīciju, kuģiem, kas sniedz pakalpojumus šajā teritorijā vai starp tās pašas ostas termināļiem, vajadzētu būt iespējai izmantot 9. panta noteikumus, ja tie izpilda arī pietiekamu priekšdarbu nosacījumus attiecībā uz maksāšanu un atkritumu nodošanu atbilstošos intervālos.

Atkritumu uzņemšanas iekārtu direktīvas 9. panta 1. punkts kā priekšnoteikumu, lai piešķirtu atbrīvojumu, paredz, ka ir vajadzīgs “pietiekams pierādījums, ka ir veikti priekšdarbi, lai nodrošinātu kuģu atkritumu nodošanu un obligāto maksu maksāšanu ostās, kas ir kuģa maršrutā”.

Pierādījumu kvalitāte atbrīvojuma pieprasījuma pamatojumam ir ļoti svarīgs faktors pareizai atbrīvojuma režīma darbībai.

Vadoties no valstu vai reģionālo organizāciju sniegtajām norādēm, Komisija uzskata, ka šādi pierādījumi, kopā ņemot, būtu jāuzskata par “pietiekamiem”, ja tos iesniedzis kuģa ekspluatants:

Prasība, ka ir vajadzīgs līgums, izslēdz praksi pieņemt atbrīvojumu, pamatojoties tikai uz biežu piestāšanu ostā. Pierādījumi būtu jāpapildina ar apliecinājumu, ka līgums tiek aktīvi pildīts un īstenots praksē, lai novērstu atbrīvojuma režīma ļaunprātīgu izmantošanu. Pēdējais punkts ietver atsauci uz to, vai priekšdarbi ir pieņemami ostai, kurā noslēgts attiecīgais līgums. Šī prasība palīdzētu izvairīties no situācijām, kad ostas iestādei nav pat zināms, ka cita dalībvalsts kuģim piešķīrusi atbrīvojumu, pamatojoties uz biežu piestāšanu konkrētajā ostā. Pieprasītās informācijas sniegšanas slogs gulstas uz kuģa ekspluatantu.

Kuģiem, kas ceļo starp trim vai vairākām ostām, saskaņā ar direktīvu var piešķirt atbrīvojumu attiecībā uz vairākām ostām tik ilgi, kamēr tie sniedz paziņojumus par atkritumiem, tos nodod un maksā obligāto maksu vismaz vienā ostā savā maršrutā. Tas izslēdz praksi, ka kuģim ir atbrīvojums visās ostās tā maršrutā, pat tad, ja tā pamatā ir tikai privāta vienošanās ar atkritumu apstrādes sektora līgumslēdzēju pusi par atkritumu nodošanu un apmaksu ārpus ostas (vienošanās ar trešo personu), jo šādi priekšdarbi būtu jāveic, atbildību uzņemoties attiecīgajai ostai kuģa maršrutā.

Kaut arī 9. pantā nav skaidri noteikts, ka atkritumu nodošanas un maksu maksāšanas priekšdarbi tiek veikti ostā, kas atrodas kādā dalībvalstī, var būt bažas par priekšdarbiem, kas veikti ostās ārpus ES, jo tajās ne vienmēr tiek ievēroti direktīvā paredzētie nosacījumi un tos nevar pienācīgi pārbaudīt un izpildīt. Šī iemesla dēļ ostām, kas piešķir atbrīvojumu, pamatojoties uz priekšdarbiem, kas veikti ārpus ES, vajadzētu novērtēt šos priekšdarbus, ņemot vērā direktīvas prasības attiecībā uz pietiekamām un atbilstīgām atkritumu uzņemšanas iekārtām, atkritumu nodošanas un maksu maksāšanas uzraudzību, un šaubu gadījumā neuzskatīt šos priekšdarbus par “pietiekamu pierādījumu” direktīvas 9. panta 1. punkta nozīmē.

Atbrīvojuma pieteikumu parasti iesniedz kuģa aģents vai kuģniecības sabiedrība/ekspluatants kompetentajai iestādei dalībvalstī, kurā atrodas osta. Izraudzītā iestāde prasīs pierādījumus par kuģa regulāro satiksmi, kā arī pierādījumus par īstenotajiem atkritumu apsaimniekošanas priekšdarbiem.

Dalībvalstu iestādes var piešķirt kuģiem atbrīvojumu tikai savas jurisdikcijas ostās, bet atkritumu apsaimniekošanas priekšdarbi, kuri ir atbrīvojuma pamatā, var tikt īstenoti jebkurā citā ostā kuģa regulārajā maršrutā (40).

Vienas dalībvalsts piešķirtais atbrīvojums attiecībā uz ostu nav derīgs citas dalībvalsts ostā (t. i., tas ir atsevišķs atbrīvojums), jo 9. panta 1. punkts paredz atbrīvojuma procedūru “no ostas uz ostu”, atsaucoties uz “attiecīgo ostu dalībvalstīm”. Tāpēc kuģim nepieciešams pieprasīt atbrīvojumus atsevišķi katras dalībvalsts ostā savā regulārajā maršrutā pat tad, ja atkritumu apsaimniekošanas priekšdarbi, kas veido pamatu atbrīvojumam, ir tie paši.

Atbrīvojumu spēkā esības ilgums dalībvalstu starpā ievērojami atšķiras. Lai izvairītos no ļaunprātīgas izmantošanas, Komisija uzskata, ka maksimālajam atbrīvojumu spēkā esības termiņam vajadzētu būt pieciem gadiem atkarībā no izmaiņām kuģa satiksmes shēmā. Jebkurā gadījumā atbrīvojums nedrīkst pārsniegt atkritumu apsaimniekošanas priekšdarbu laiku. Kad atbrīvojums ir piešķirts, tiek uzskatīts par labu praksi izsniegt atbrīvojuma sertifikātu, kas var ietvert visu nepieciešamo informāciju par atbrīvojumu, piemēram, atsauci uz pienākumiem, no kuriem kuģis ir atbrīvots, spēkā esības nosacījumus un izsniegšanas datumu un vietu. Atbrīvojuma sertifikātu vislabāk būtu turēt uz kuģa visu laiku, lai pierādītu atbilstību.

Direktīvas 9. panta 2. punktā noteikts, ka dalībvalstis Komisiju regulāri (vismaz reizi gadā) informē par piešķirtajiem atbrīvojumiem. To var izdarīt vai nu rakstiskā formā, vai – vēlamāk – izmantojot ziņošanu SafeSeaNet sistēmā, kas ir kopējās informācijas un uzraudzības sistēmas pamatā.

Dalībvalstīm būtu jānodrošina, ka atbilstošas kontroles procedūras ir ieviestas attiecībā uz kuģiem, kam piemēroti atbrīvojumi, un ka uz tiem attiecas regulāras pārbaudes (vismaz reizi gadā), lai pārliecinātos, ka tie ievēro atkritumu nodošanas kārtību, kā to paredz direktīvas 11. panta 1. punkts.

Šajā nolūkā visām attiecīgajām izpildes iestādēm kuģa regulārajā maršrutā jābūt pilnībā informētām par to, kuriem kuģiem piešķirti atbrīvojumi, kurās ostās un uz kāda pamata. Vissvarīgākais, ka izpildes iestādēm konkrētā ostā ir jābūt informētām par jebkādu iespējamu atbrīvojumu, kas attiecas šo konkrēto ostu. To parasti panāk, izmantojot atbrīvojuma sertifikātu, ko kuģa ekspluatants/aģents var iesniegt attiecīgajām iestādēm kā pierādījumu par piešķirto(-ajiem) atbrīvojumu(-iem) (41). Šajā saistībā Komisija uzsver nozīmi, kāda ir efektīvai informācijas apmaiņai par atbrīvojumiem starp dalībvalstu iestādēm, izmantojot kopējo informācijas un uzraudzības sistēmu. Informācija par atbrīvojumiem būs nepieciešama, lai pārbaudītu atkritumu nodošanas un maksu maksāšanas priekšdarbus, kas ir šādu atbrīvojumu saņemšanas priekšnosacījums.

(2) COM(2009) 8 “Stratēģiskie mērķi un rekomendācijas ES jūras transporta politikai 2018. gada perspektīvā”.

(3) Lēmums Nr. 1386/2013/ES par vispārējo Savienības vides rīcības programmu līdz 2020. gadam “Labklājīga dzīve ar pieejamajiem planētas resursiem”.

(4) Direktīvas 2000/59/EK par ostas iekārtām, kas paredzētas kuģu atkritumu un kravu atlieku uzņemšanai, ex post novērtējuma nobeiguma ziņojums (Panteia/PwC, 2015. gada maijs), pieejams vietnē: http://ec.europa.eu/transport/modes/maritime/studies/doc/2015-ex-post-evaluation-of-dir-2000-59-ec.pdf.

(5) Eiropas Jūras drošības aģentūra (EMSA) darījusi pieejamus papildu tehniskos norādījumus un dalībvalstīs izstrādāto paraugpraksi saistībā ar šīs direktīvas piemērošanu kā daļu no Technical Recommendations on Directive 2000/59/EC on port reception for ship generated waste and cargo residues (Tehniskie ieteikumi attiecībā uz Direktīvu 2000/59/EK par ostas iekārtām, kas paredzētas kuģu atkritumu un kravu atlieku uzņemšanai).

(6) Galvenokārt saistībā ar Starptautisko Jūrniecības organizāciju (SJO), jo īpaši: rezolūciju MEPC.83 (44) (Guidelines for ensuring the adequacy of port waste reception facilities, 2000 (Vadlīnijas atkritumu uzņemšanas iekārtu atbilstības nodrošināšanai ostās, 2000)), rezolūciju MEPC.1/circ.834 (Consolidated Guidance for port reception facility providers and users (Konsolidētie norādījumi ostas uzņemšanas iekārtu pakalpojumu sniedzējiem un lietotājiem)), Comprehensive Manual on port reception facilities (Visaptverošā rokasgrāmata par ostas uzņemšanas iekārtām) (SJO publikācija 597E) 2.3.1. iedaļu, Starptautiskās Standartizācijas organizācijas (ISO) izstrādātajiem norādījumiem: ISO standarts 16304 (2013), Arrangement and management of Port Reception Facilities (Ostas uzņemšanas iekārtu strukturējums un pārvaldība).

(7) Galvenokārt saistībā ar Konvenciju par Baltijas jūras reģiona jūras vides aizsardzību, HELCOM: Interim guidance on technical and operational aspects of sewage delivery to port reception facilities (2013) (Pagaidu norādījumi par tehniskajiem un ekspluatācijas aspektiem notekūdeņu nogādāšanai uz ostas uzņemšanas iekārtām (2013)), 6. nodaļa.

(8) Rezolūcijas MEPC.83(44) Guidelines for ensuring the adequacy of port waste reception facilities (Vadlīnijas atkritumu uzņemšanas iekārtu atbilstības nodrošināšanai ostās), 2000, 3. iedaļa.

(9) Direktīvas par atkritumu uzņemšanas iekārtām ostās 2000/59/EK 2. pants.

(10) Ar ko aizstāj Direktīvu 2006/12/EK, ar kuru savukārt aizstāj Padomes Direktīvu 75/442/EEK.

(12) Bāzeles konvencijas juridiskā analīze, NEP/CHW.11/INF/22, http://www.basel.int/implementation/LegalMatters/Ships/tabid/2405/Default.aspx.

(13) Jo īpaši Regulā (EK) Nr. 1013/2006 par atkritumu sūtījumiem, ar kuru ES tiesību aktos īsteno Bāzeles konvenciju un atsaucas uz regulas VIII pielikumā iekļautajām dažādajām pamatnostādnēm par atkritumu apsaimniekošanu videi nekaitīgā veidā.

(14) SJO Visaptverošā rokasgrāmata par ostas uzņemšanas iekārtām, 2.3.1. iedaļa.

(18) SJO Vadlīnijas atkritumu uzņemšanas iekārtu atbilstības nodrošināšanai ostās, 5.15. punkts.

(20) Normas kuģu atkritumu izkraušanai jūrā ir ietvertas MARPOL konvencijas attiecīgajos pielikumos, norādot apjomus un nosacījumus, saskaņā ar kuriem šāda izkraušana ir atļauta.

(22) MARPOL konvencija ļauj izkraut arī citu veidu kuģa atkritumus. Tomēr atkritumu izkraušanas normas I un V pielikumā kļūst arvien ierobežojošākas, ļaujot izkraut jūrā tikai ļoti nelielos daudzumos I pielikumā iekļautos atkritumus un dažu kategoriju V pielikuma atkritumus, ievērojot īpašus nosacījumus.

(24) Komisijas Direktīva 2007/71/EK, ar ko groza II pielikumu Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvā 2000/59/EK par ostas iekārtām, kas paredzētas kuģu atkritumu un kravu atlieku uzņemšanai.

(28) Direktīvas 2000/59/EK II pielikums tika grozīts ar Komisijas 2015. gada 18. novembra Direktīvu (ES) 2015/2087, lai paziņojamās informācijas tabulā iekļautu atkritumu veidus un daudzumus, kas nodoti iepriekšējā piestāšanas ostā.

(29) SJO Globālās integrētās kuģošanas informācijas sistēmas (GISIS) izmantošana var sniegt informāciju par atkritumu uzņemšanas iekārtām, kas pieejamas dažādās ostās: https://gisis.imo.org/Public/Default.aspx.

(32) Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2010/65/ES par ziņošanas formalitātēm kuģiem, kuri ienāk dalībvalstu ostās un/vai iziet no tām, un ar ko atceļ Direktīvu 2002/6/EK (OV L 283, 29.10.2010., 1. lpp.), 5. pants.

(34) Skatīt “SAFESEANET: Pamatnostādnes ziņošanai par starpgadījumiem”.

(35) Kā vienojusies e-pārvaldības sistēmas grupa, kas izveidota saskaņā ar Direktīvu 2010/65/ES, Paziņojums par atkritumiem – Uzņēmējdarbības noteikumi, versija 0.9, 2012. gada 19. marts.

(38) Interpretācijā ņemtas vērā definīcijas, ko HELCOM valstis pašlaik izmanto ieteikumā 28E/10, Guidelines for the establishment of a harmonized “no-special-fee” system for the delivery of ship-generated oily wastes originating from machinery spaces and for the delivery of sewage and garbage, including marine litter caught in fishing nets, to port reception facilities (Vadlīnijas saskaņotas “bezmaksas” sistēmas izveidei kuģu eļļu saturošu atkritumu, kas radušies mašīntelpās, un notekūdeņu un atkritumu, tostarp zvejas tīklos nozvejoto jūras vides piegružojumu, nodošanai atkritumu uzņemšanas iekārtās ostās), kas pieņemts 2007. gada 15. novembrī, http://helcom.fi/Recommendations/Rec%2028E-10.pdf, un Apvienotā Karaliste – ref. UK Marine Guidance Note MGN 387, “Guidance on the Merchant Shipping and Fishing Vessels (Port Waste Reception Facilities), Regulations 2003 and amendments” (Norādījumi par tirdzniecības un zvejas kuģiem (Atkritumu uzņemšanas iekārtas ostās), 2003. gada noteikumi un to grozījumi).

(39) Periodisks, attiecas uz svārstveida braucienu vai “pastaigu” braucienu pakalpojuma veidu ļoti īsos maršrutos.

(40) Piemēram, pasažieru Ro-Ro transporta prāmim, kas veic reisus starp dalībvalstīm A un B, var būt līgums par atkritumu apsaimniekošanu ar atkritumu apsaimniekošanas uzņēmumu valstī A un eļļainu atkritumu apsaimniekošanas līgums ar atkritumu apsaimniekošanas uzņēmumu valstī B, kā arī notekūdeņu apsaimniekošanas līgums ar ostas iestādi/pašvaldību valstī A.

(41) Atbilstība ir atzīta arī HELCOM vadlīnijās, kas minētas 38. zemsvītras piezīmē un paredz, ka valstij, kas piešķīrusi atbrīvojumu, “par piešķirtajiem atbrīvojumiem būtu arī jāinformē plānotā maršruta pārējās ostas valstis”.