1980. gada 25. oktobra Hāgas Konvencijas par starptautiskās bērnu nolaupīšanas civiltiesiskajiem aspektiem (turpmāk “1980. gada Konvencija”), kuru līdz šim brīdim ir ratificējušas 93 valstis, tostarp visas ES dalībvalstis, mērķis ir atjaunot status quo, nodrošinot nelikumīgi aizvestu vai aizturētu bērnu ātru atgriešanos, izmantojot šīs konvencijas dalībvalstu norīkoto centrālo iestāžu sadarbības sistēmu.

Tā kā bērnu nolaupīšanas novēršana ir būtiska ES bērnu tiesību veicināšanas politikas sastāvdaļa, Eiropas Savienība aktīvi darbojas starptautiskā mērogā, lai uzlabotu 1980. gada Konvencijas piemērošanu, un aicina trešās valstis tai pievienoties.

Korejas Republika savu 1980. gada Konvencijas pievienošanās instrumentu deponēja 2012. gada 13. decembrī. Konvencija Korejas Republikā stājās spēkā 2013. gada 1. martā.

1980. gada Konvencijas 38. panta ceturtā daļa nosaka, ka konvenciju piemēro arī attiecībās starp valsti, kas tai pievienojas, un konvencijas dalībvalstīm, kuras būs deklarējušas, ka akceptē šo pievienošanos.

Tā kā starptautiskās bērnu nolaupīšanas jautājums ietilpst Eiropas Savienības ekskluzīvajā ārējā kompetencē, tad lēmums par to, vai dalībvalstīm būtu jāakceptē Korejas Republikas pievienošanās, ir jāpieņem ES Padomes lēmuma veidā. Tādēļ dalībvalstīm būtu jādeklarē, ka tās Eiropas Savienības interesēs akceptē Korejas Republikas pievienošanos.

Konsultācijā, kas notika pēc Komisijas ierosmes, Eiropas Savienības Tiesa patiešām apstiprināja, ka tas ietilpst ES ekskluzīvajā kompetencē – akceptēt, ka trešā valsts pievienojas 1980. gada Konvencijai.

Eiropas Savienības Tiesa savā 2014. gada 14. oktobra Atzinumā 1/13 apstiprina, ka “piekrišanas sniegšana faktam par trešās valsts pievienošanos Konvencijai par starptautiskās bērnu nolaupīšanas civiltiesiskajiem aspektiem, kas noslēgta Hāgā 1980. gada 25. oktobrī, ir Eiropas Savienības ekskluzīvā kompetencē”. 

Tiesa jo īpaši uzstāj uz nepieciešamību šajā jomā nodrošināt vienotu ES mēroga pieeju, tādējādi izvairoties no pieeju dažādības (géométrie variable) dalībvalstu vidū. Šā lēmuma mērķis ir panākt, ka 1980. gada Konvencija stājas spēkā attiecībās starp Korejas Republiku un visām ES dalībvalstīm.

Attiecībā uz vecāku veiktu bērnu nolaupīšanu 1980. gada Konvencija ir starptautiskais ekvivalents Padomes Regulai Nr. 2201/2003 (pazīstama kā “Briseles IIa regula”), kas ir ES tiesu iestāžu sadarbības stūrakmens laulības lietās un lietās par vecāku atbildību 1 .

Viens no galvenajiem regulas mērķiem ir bērnu nolaupīšanas novēršana dalībvalstīs, izveidojot procedūras, ar kurām paredzēts nodrošināt bērna nekavējošu atpakaļatdošanu uz dalībvalsti, kurā atrodas viņa/viņas parastā dzīvesvieta. Šajā nolūkā Briseles IIa regulas 11. pantā ir ietverta procedūra, kas noteikta 1980. gada Konvencijā, un tās papildinājums, kurā precizēti daži tās aspekti, jo īpaši bērnu uzklausīšana, termiņi lēmuma pieņemšanai pēc atpakaļatdošanas pieteikuma iesniegšanas un bērna neatdošanas pamatojums. Tajā ir ietverti arī noteikumi, kas reglamentē situācijas, kad dažādās dalībvalstīs izdoti atšķirīgi rīkojumi – par atpakaļatdošanu un neatdošanu atpakaļ.

Starptautiskā mērogā Eiropas Savienība atbalsta trešo valstu pievienošanos 1980. gada Konvencijai, lai tās dalībvalstis, risinot starptautiskas bērnu nolaupīšanas lietas, varētu pamatoties uz kopēju tiesisko regulējumu.

Komisija 2011. gada 21. decembrī pieņēma astoņus priekšlikumus Padomes lēmumiem, ar kuriem paredzēts akceptēt astoņu trešo valstu (Marokas, Singapūras, Krievijas Federācijas, Albānijas, Andoras, Seišelu, Gabonas un Armēnijas) pievienošanos 1980. gada Hāgas Konvencijai par starptautisko bērnu nolaupīšanu. 2

Laikposmā no 2015. gada jūnija līdz decembrim Eiropas Savienības Padome, balstoties uz minētajiem priekšlikumiem, pieņēma septiņus lēmumus 3 .

Šajā priekšlikumā tiek apsvērta trešā valsts (Korejas Republika), kas 1980. gada Konvencijai pievienojās pēc tam, kad bija pieņemti 2011. gada priekšlikumi.

Papildus vispārīgajam mērķim – izvērst tiesu iestāžu sadarbību civillietās ar LESD 81. pantā minēto pārrobežu elementu – šis priekšlikums ir saistīts ar Līguma par Eiropas Savienību 3. pantā noteikto mērķi aizsargāt bērna tiesības. 1980. gada Konvencijas sistēmas nolūks ir aizsargāt bērnus no vecāku veiktas bērnu nolaupīšanas kaitīgās ietekmes un nodrošināt, ka bērns var uzturēt sakarus ar abiem vecākiem, piemēram, nodrošinot saskarsmes tiesību iedarbīgu īstenošanu.

Priekšlikums atbilst arī ieteikumam pārrobežu ģimenes strīdos plašāk izmantot mediāciju. Direktīva par konkrētiem mediācijas aspektiem civillietās un komerclietās 4 citstarp attiecas uz ģimenes tiesībām kopējā Eiropas tiesību telpā. 1980. gada Konvencijā ir pausts arī mudinājums ģimenes strīdus risināt ar izlīguma palīdzību. Viena no labas prakses rokasgrāmatām, ko saskaņā ar 1980. gada Konvenciju ir publicējusi Hāgas Starptautisko privāttiesību konference, ir veltīta mediācijas izmantošanai, risinot konvencijas darbības jomā ietilpstošus starptautiskos ģimenes strīdus par bērniem. Lai atbalstītu dialogu ar valstīm, kuras konvenciju vēl nav ratificējušas, un palīdzētu atrast konkrētus veidus, kā risināt problēmas, ko rada starptautiskā bērnu nolaupīšana valstīs, kas nav ratificējušas konvenciju, pēc Eiropas Komisijas ierosinājuma šī rokasgrāmata ir pārtulkota visās ES valodās (papildus angļu un franču valodai), kā arī arābu valodā. 5

Ņemot vērā, ka lēmums attiecas uz starptautisku nolīgumu, piemērojamais tiesiskais pamats ir Līguma par Eiropas Savienības darbību 218. pants kopsakarā ar tā 81. panta 3. punktu. Padome pēc apspriešanās ar Eiropas Parlamentu pieņem vienprātīgu lēmumu.

Apvienotajai Karalistei un Īrijai ir saistoša Regula (EK) Nr. 2201/2003, un tādēļ tās piedalās šā lēmuma pieņemšanā un piemērošanā.

Saskaņā ar 1. un 2. pantu 22. protokolā par Dānijas nostāju, kas pievienots Līgumam par Eiropas Savienību un Līgumam par Eiropas Savienības darbību, Dānija nepiedalās šā lēmuma pieņemšanā, un Dānijai šis lēmums nav saistošs un nav jāpiemēro.

•    Subsidiaritāte

Šis priekšlikums ir izstrādāts, balstoties uz jau pieņemtajiem Padomes lēmumiem par šo pašu jautājumu, un nepārsniedz to, kas ir nepieciešams, lai panāktu saskaņotu ES rīcību starptautiskās bērnu nolaupīšanas jautājumā, nodrošinot, ka visas ES dalībvalstis noteiktā termiņā akceptē Korejas Republikas pievienošanos 1980. gada Konvencijai.

Lai ES varētu pieņemt pārdomātu lēmumu par to, vai akceptēt attiecīgās trešās valsts pievienošanos 1980. gada Konvencijai, ir nepieciešams veikt piemērotus sagatavošanas darbus.

Ekspertu sanāksmē 2015. gada 20. janvārī Komisija un ES dalībvalstis vienojās par virkni etalonrādītāju nolūkā novērtēt stāvokli trešajā valstī. Aptaujas anketā iekļauts provizorisks saraksts ar etalonrādītājiem, ar kuru palīdzību paredzēts novērtēt stāvokli trešajā valstī, kas pievienojusies konvencijai. Apspriešanā ar dalībvalstīm un 2016. gada 15. janvāra ekspertu sanāksmē notikušajās diskusijās tika konstatēts, ka šajā posmā dalībvalstīm nav iebildumu akceptēt Korejas Republikas pievienošanos 1980. gada Konvencijai.

Attiecīgā informācija par konvencijas īstenošanas pakāpi Korejā ir iegūta no vairākiem avotiem. Pirmkārt, informāciju apkopoja ES delegācija Korejas Republikā, īpaši pievēršoties jautājumiem par īstenošanas tiesību aktu pieņemšanu, centralizēto jurisdikciju bērnu nolaupīšanas lietu izskatīšanā un ārvalstnieku iespējām izmantot juridisko palīdzību. Izzināšanas rezultāti bija apmierinoši, un lai gan pastāv zināmas bažas par to, ka praktizējošie juristi joprojām nav pietiekami informēti par konvenciju un trūkst konkrētu izpildes līdzekļu, šīs bažas neliedz akceptēt Korejas Republikas pievienošanos konvencijai.

Arī dalībvalstis apkopoja informāciju par stāvokli Korejas Republikā, un rezultāti tika apspriesti ekspertu sanāksmē 2016. gada 15. janvārī.

Papildu informācija tika saņemta no Hāgas Starptautisko privāttiesību konferences Pastāvīgā biroja. Korejas Republika aizpildīja gan standarta anketu valstīm, kas pievienojas konvencijai , gan valsts profila anketu 6 . Turklāt Korejas Republika ir izraudzījusi divus tiesnešus darbam Starptautiskajā Hāgas Tiesnešu tīklā. Visbeidzot, Korejas Republikas tiesnešiem, kas iepriekš norīkoti darbam Pastāvīgajā birojā (ikreiz uz vienu gadu), atgriežoties mājās, ir bijusi būtiska loma 1980. gada Konvencijas īstenošanā.

Šim priekšlikumam nav nozīmīgas ekonomiskas, sociālas un ar vidi saistītas ietekmes, kuras dēļ būtu nepieciešams veikt ietekmes novērtējumu saskaņā ar Eiropas Komisijas Labāka regulējuma pamatnostādnēm. Līdzīgi jau 2015. gadā pieņemtajiem septiņiem Padomes lēmumiem, ar kuriem akceptēta konkrētu trešo valstu pievienošanās 1980. gada Konvencijai, ietekmes novērtējums šim priekšlikumam nav nepieciešams, ņemot vērā šā tiesību akta būtību. Padomes lēmums ir vienīgais variants, kā var akceptēt trešās valsts pievienošanos 1980. gada Konvencijai.

Tomēr, lai pārbaudītu, vai Korejas Republika spēj apmierinoši īstenot 1980. gada Konvenciju, Komisija kopā ar dalībvalstīm veica speciālu novērtējumu par stāvokli Korejas Republikā, kā aprakstīts iepriekš.

Tā kā priekšlikums attiecas tikai uz dalībvalstu pilnvarošanu akceptēt Korejas Republikas pievienošanos 1980. gada Konvencijai, tā īstenošanas uzraudzība paredz tikai to, ka dalībvalstis ievēro deklarācijas formulējumu, paredzētajā termiņā deponē deklarāciju un informē Komisiju par tās deklarācijas deponēšanu, kā noteikts Padomes lēmumā.