6.7.2018   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 238/101

P8_TA(2016)0504

KLP instrumenti cenu svārstīguma mazināšanai lauksaimniecības tirgos

Eiropas Parlamenta 2016. gada 14. decembra rezolūcija par KLP instrumentiem cenu svārstīguma mazināšanai lauksaimniecības tirgos (2016/2034(INI))

(2018/C 238/08)

Eiropas Parlaments,

—

ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) Nr. 1305/2013, Regulu (ES) Nr. 1306/2013, Regulu (ES) Nr. 1307/2013 un Regulu (ES) Nr. 1308/2013, ar ko nosaka Eiropas Savienības kopējo lauksaimniecības politiku,

—

ņemot vērā Lauksaimniecības un lauku attīstības komitejas 2016. gada martā veikto pētījumu “Pašreizējā situācija attiecībā uz dalībvalstu īstenotajiem riska pārvaldības instrumentiem 2014.–2020. gadu periodā: valstu un ES sistēmas”,

—

ņemot vērā Reglamenta 52. pantu,

—

ņemot vērā Lauksaimniecības un lauku attīstības komitejas ziņojumu un Budžeta komitejas atzinumu (A8-0339/2016),

A.

tā kā lauksaimniecības tirgi vienmēr ir bijuši pakļauti nestabilitātei un cenu svārstīgumam, kas pēdējo gadu laikā pēc strauji cits citam sekojošiem pieprasījuma, piegādes un cenu satricinājumiem ir kļuvuši par Eiropas un pasaules lauksaimniecības nozares strukturālu iezīmi;

B.

tā kā lauksaimniecībai ir jārisina ievērojama problēma saistībā ar aizvien pieaugošo pasaules iedzīvotāju skaitu laikā, kad liela daļa pasaules iedzīvotāju joprojām cieš no nepietiekama uztura, un tā kā lauksaimniecības tirgu svārstīgums saistībā ar ražošanas apjoma izmaiņām un piedāvājuma un pieprasījuma nelīdzsvarotība turpinās palielināties;

C.

tā kā klimata pārmaiņas un lauksaimniecības kaitēkļi nelabvēlīgi ietekmē lauksaimniecības produkcijas apjomu un tādas klimata pārmaiņu izpausmes kā sausums un plūdi veicina cenu svārstīgumu;

D.

tā kā cenu svārstīgumu var būtiski ietekmēt makroekonomiskie apstākļi, tostarp tādi strukturālie faktori kā valūtas kursi, enerģijas un mēslošanas līdzekļu cenas, procentu likmes, kā arī spekulācijas lauksaimniecības tirgos;

E.

tā kā ārpus ES lielie pasaules lauksaimniecības tirgu dalībnieki ievieš politiku, kas paredz stabilizēt svārstīgumu, un tā kā G20 lauksaimniecības valstis ir uzņēmušās saistības šā jautājuma risināšanā, veicot pasākumus ilgtspējīgas attīstības jomā, lai novērstu nelabvēlīgo ietekmi, ko pārmērīgs lauksaimniecības izejvielu cenu svārstīgums atstāj uz uzturdrošību;

F.

tā kā katrā pasaules reģionā ir savi ražošanas modeļi, kā arī ir ieviesti dažādi pasākumi attiecībā uz vidi un dzīvnieku labturību, kas var nopietni ietekmēt ražošanas cenu un izmaksu attiecību, un tā kā Eiropas lauksaimniekiem būtu jāspēj konkurēt pasaules tirgū;

G.

tā kā lauksaimniecības produktu cenu svārstīgumu var pastiprināt politiskie lēmumi, piemēram, tirdzniecības embargo noteikšana;

H.

tā kā Eiropas Savienībai pašlaik nav īstena drošības tīkla, kas ierobežotu tirgu svārstīgumu, un tas būtiski mazina lauksaimnieku motivāciju arī turpmāk strādāt ES teritorijā;

I.

tā kā tirgu atvēršana un ekonomikas globalizāciju veicinošas izvēles, kas jo īpaši izdarītas PTO nolīgumu vai divpusējo tirdzniecības nolīgumu ietekmē, pēdējo desmitgažu laikā ir sekmējušas lielāku tirgus elastību, taču ir arī saasinājušas cenu svārstīguma problēmu lauksaimniecībā;

J.

tā kā lauksaimnieki saskaras ar nepārtraukti pieaugošām ražošanas izmaksām un lauku saimniecību parādu pieaugumu un tā kā 2005.–2010. gadā darbību pārtrauca 2,4 miljoni ES lauku saimniecību, kā rezultātā lauku apvidos tika zaudēts liels skaits darbvietu;

K.

tā kā lauksaimniecības tirgi, kurus viedo piedāvājums un pieprasījums, pēc būtības ir nestabili un tā kā finanšu dalībnieku klātbūtne mēdz pastiprināt šo nestabilitāti, turklāt globālā pārtikas pieprasījuma un lauksaimniecības produktu piedāvājuma ierobežotā elastība palielina reālās vai domātās nelīdzsvarotības ietekmi uz tirgus dalībniekiem, kas reizēm šokējoši ietekmē lauksaimniecības produktu cenas;

L.

tā kā globālās ekonomikas finansializācija un ar to saistītās spekulācijas varētu ietekmēt lauksaimniecības tirgus un var veicināt to nelīdzsvarotību un cenu svārstīgumu, lauksaimniecības izejvielas izmantojot tikai kā finanšu aktīvus; tā kā pārmērīgai finansializācijai var būt postošas un ētiski nosodāmas sekas — to uzsvērti parādīja biedējošie nemieri saistībā ar badu 2008. gadā —, jo tā apdraud nabadzīgāko, vismazāk ar pārtiku nodrošināto pasaules iedzīvotāju uzturdrošību;

M.

tā kā Eiropas Savienība ir atbildīga par ieguldījumu Eiropas uzturdrošībā un par Eiropas lauksaimnieku un komerciālo dārzkopju konkurētspēju pasaules tirgū;

N.

tā kā lauksaimniecības un pārtikas ražošanas nozare ir svarīgs ES ekonomikas elements, un tai ir ilgtspējīgas izaugsmes veicināšanas potenciāls;

O.

tā kā cenu svārstīgums ražotājiem un patērētājiem rada lielu nedrošību —, kad cenas ir zemas, ražotāji uzskata, ka ir apdraudēti viņu ienākumi un spēja investēt, un līdz ar to ir apdraudēta arī viņu uzņēmumu ilgtermiņa dzīvotspēja, turpretī, kad cenas ir augstas, ir apdraudēta patērētāju spēja iegādāties sev nepieciešamo pārtiku un piekļūt pārtikas pamatprecēm, tādēļ radot krīzes situācijas;

P.

tā kā cenu svārstīgums nelabvēlīgi ietekmē lauksaimniecības un lauksaimniecības pārtikas ražošanas nozari, kas kaitē investīcijām, izaugsmei un nodarbinātībai un kas var būtiski ietekmēt piegādes patērētājiem, uzturdrošību un KLP netraucētu darbību;

Q.

tā kā cenu svārstīgums ietekmē lauksaimnieku spējas veikt investīcijas un radīt darbvietas, kas savukārt mazina stimulus modernizēt, radīt inovācijas, kļūt par jaunajiem lauksaimniekiem un nodot uzņēmumus nākamajām paaudzēm;

R.

tā kā ilgtspējīgu lauksaimniecību kā augstas kvalitātes pārtikas avotu var garantēt tikai tad, ja lauksaimniekiem tiek nodrošinātas pienācīgas iepirkuma cenas, kas sedz visas ilgtspējīgas ražošanas izmaksas;

S.

tā kā tā dēvētās digitālās revolūcijas kontekstā lielāka Eiropas tirgu pārredzamība un savlaicīga piekļuve informācijai varētu cita starpā palīdzēt ierobežot tirgu un cenu svārstīgumu, jo ekonomikas dalībnieki varētu labāk un objektīvāk iesaistīties lauksaimniecības tirgu attīstībā, palīdzot labāk aizsargāt lauksaimnieku ienākumus un apkarot spekulāciju lauksaimniecības tirgos;

T.

tā kā 2013. gadā reformētās KLP lauku attīstības politikas sistēmā ir paredzēti riska pārvaldības instrumenti un tā kā šiem instrumentiem ir atvēlēti tikai 2 % no otrā pīlāra budžeta un 0,4 % no KLP budžeta,

Pašreizējais stāvoklis un mērķi

1.

 uzskata, ka lauksaimnieki būs arvien vairāk pakļauti cenu svārstībām dažādu iemeslu dēļ, piemēram, lauksaimniecības tirgu nestabilitātes, nepilnības, globalizācijas un sarežģītības dēļ, piedāvājuma lielāka mainīguma dēļ klimata nestabilitātes ietekmē, kā arī palielinātu veselības risku un neskaidra pārtikas apgādes līdzsvara dēļ;

2.

 uzskata, ka ES un valstu līmenī būtu jāpieņem izlēmīgāka un saskaņotāka politika ar mērķtiecīgākiem instrumentiem, lai visā Savienībā nodrošinātu daudzfunkcionālu un ilgtspējīgu lauksaimniecības ražošanu un taisnīgas un pienācīgas cenas, jo īpaši mazinot nelabvēlīgo ietekmi uz tiem dalībniekiem, kuri ir visvairāk pakļauti cenu svārstīgumam;

3.

 norāda, ka dažādi lauksaimniecības sektori ir atšķirīgā mērā pakļauti cenu svārstīguma iedarbībai un ka publiskās politikas instrumentu vai ietekmes mazināšanas stratēģiju izstrāde attiecībā uz iesaistītajiem dalībniekiem ir jāpielāgo katram sektoram atsevišķi un reālajiem, pašreizējiem un turpmākajiem riskiem, ar kuriem saskaras lauksaimnieki;

4.

 norāda — kamēr Eiropas Savienība samazina stratēģisko atbalstu lauksaimniecībai, tās konkurenti pasaules tirgū, galvenokārt Amerikas Savienotās Valstis, Brazīlija un Ķīna, nodrošina ļoti ievērojamu un pieaugošu publisko finansējumu jaunu riska pārvaldības politikas modeļu izstrādei un savu lauksaimnieku aizsardzībai pret cenu svārstīguma radītajām sekām;

5.

 norāda, ka Eiropas Savienība ir vienīgais lielais lauksaimniecības tirgus dalībnieks, kura lauksaimniecības politikas pamatā ir atbalsts, kas atsaistīts no ražošanas, un kurš vienlaikus gadu gaitā pamazām likvidē stratēģisko atbalstu lauksaimniecībai;

6.

 konstatē, ka Amerikas Savienotajās Valstīs, īstenojot 2014. gada Lauku saimniecību likumu, ir izstrādātas katras lauksaimniecības nozares īpatnībām atbilstošas apdrošināšanas polises;

7.

 norāda, ka KLP pēdējo desmitgažu laikā ir nepārtraukti attīstījusies, tomēr tajā joprojām ir spēkā mērķi nodrošināt pienācīgu iztiku lauksaimniekiem un stabilu un drošu pārtikas piegādi par pieejamu cenu patērētājiem;

8.

 šajā sakarībā uzsver, ka ir svarīgi īstenot Eiropas kopējo politiku nozarei, kas ir atbildīga par uzturdrošības un pārtikas nekaitīguma nodrošināšanu un kurai ir būtiska nozīme dabas resursu izmantošanā un lauku ilgtspējīgā ekonomikas un vides attīstībā;

9.

 uzsver, ka ir svarīgi izmantot sinerģijas starp KLP un citām ES politikas jomām;

10.

 norāda, ka ar jaunākajām KLP reformām tiešais atbalsts ir gandrīz pilnībā atsaistīts no ražošanas, turpināts pamatmaksājumu konverģences process, kā arī lielākā mērā ņemti vērā sociālie un jo īpaši vidiskie apsvērumi;

11.

 ar bažām konstatē, ka gadu gaitā ir samazināti KLP budžeta līdzekļi, jo īpaši tie, kas veltīti tirgu kopīgās organizācijas (TKO) pasākumiem, paredzot iespēju atkal nacionalizēt KLP un tādējādi kaitējot taisnīgiem noteikumiem un vienlīdzīgiem konkurences apstākļiem ES vienotajā tirgū;

12.

 uzsver, ka ES lauksaimnieku vidējie gada ienākumi pēdējo 10 gadu laikā nav mainījušies vai pat kļuvuši mazāki, savukārt ražošanas izmaksas ir pastāvīgi pieaugušas, un līdz ar to ir ievērojami samazinājies lauku saimniecību skaits, kas rada risku, ka lauku apgabalos var tikt zaudētas daudzas darbvietas;

13.

 uzskata, ka Komisijai būtu pilnībā jāizmanto vienotā TKO tās rīcībā esošās finansiālās manevrēšanas iespējas;

14.

 pauž nožēlu par ļoti lēno īstenošanas līmeni attiecībā uz vienotās TKO instrumentiem, kas paredzēti, lai samazinātu cenu nestabilitātes ietekmi un pārvarētu tirgus traucējumus;

15.

 uzsver, ka lielākā daļa ar lauku attīstības programmām piešķirto riska pārvaldības instrumentu, kopfondu, ienākumu stabilizācijas un apdrošināšanas instrumentu tiek īstenoti nevienmērīgi un ar ierobežotiem budžeta līdzekļiem;

16.

 tādēļ iesaka pastiprināt pašreizējos otrā pīlāra pasākumus, lai uzlabotu Eiropas lauksaimniecības konkurētspēju un īstenošanas procesā ciešāk iesaistītu ražotāju organizācijas;

17.

 aicina Komisiju veikt analīzi par iemesliem, kuru dēļ pašreizējās KLP otrā pīlāra ietvaros ierosinātie instrumenti tiek izmantoti maz un kuru dēļ tiek nepietiekami īstenota vienotā TKO, lai attiecīgi pārskatītu minētos noteikumus;

18.

 uzsver, ka ir svarīgi pašreizējā KLP saglabāt atsaistītos tiešos atbalsta maksājumus kopā ar vienotā platībmaksājuma shēmu, kas veido kompensācijas par publiskajiem pakalpojumiem un ir būtisks ieguldījums lauksaimnieku ienākumu un zināmas finansiālās stabilitātes nodrošināšanā;

19.

 tomēr uzsver, ka pašreizējā KLP, kurai trūkst atsaucīgu un efektīvu instrumentu, nav ne pienācīgi risinājusi lielāku svārstīgumu lauksaimniecības tirgos, ne arī ļāvusi lauksaimniekiem reaģēt uz tirgus signāliem vai izstrādāt risinājumus, lai pielāgotos cenu izmaiņām;

20.

 aicina Komisiju steidzami rīkoties, lai atbalstītu lauksaimniecības nozari attālākajos reģionos, kalnu reģionos un mazāk attīstītajos reģionos, kuros ar produktu ražošanu, ražas novākšanu un tirdzniecību ārpus attiecīgās teritorijas, kurā tos ražo, saistītās izmaksas ir daudz augstākas nekā citur, un aicina noteikt īpašus rādītājus, lai šajos reģionos piemērotu lauksaimniecības tirgu drošības tīkla pasākumus;

21.

 uzskata, ka turpmākās KLP stratēģiskajiem mērķiem joprojām ir jābūt ES autonomijai pārtikas nodrošinājuma un uzturdrošības ziņā, kā arī iedzīvotāju vajadzībām atbilstīgas, konkurētspējīgas un ilgtspējīgas lauksaimniecības nozares attīstībai visā Savienībā, turklāt ir steidzami jānodrošina pienācīgs dzīves līmenis lauksaimniekiem;

22.

 uzskata, ka dzīvotspējīga pārtikas ražošana nevar notikt bez Eiropas lauksaimniekiem, kas pastāvīgi saskaras ar cenu nestabilitāti un ir ļoti atkarīgi no stabila tirgus un cenām, kā arī no pienācīga publiskā finansējuma un pasākumiem, kas paredzēti lauku saimniecību un ģimenes saimniecību konkurētspējas saglabāšanai;

23.

 šajā sakarībā izceļ jauno lauksaimnieku un jaunpienācēju nozīmīgo lomu Eiropas lauksaimniecības nākotnes nodrošināšanā;

Priekšlikumi

Nozaru organizācija un līgumsistēmas

24.

 uzskata, ka primārie ražotāji ir vājākais pārtikas piegādes ķēdes posms, jo īpaši ņemot vērā aizvien koncentrētāko un lielāko mazumtirdzniecības sektoru Eiropas un valstu līmenī, un viņiem būtu jāļauj apvienoties tādās struktūrās kā kooperatīvi un ražotāju organizācijas vai savās asociācijās, vai starpnozaru organizācijās;

25.

 prasa Komisijai sekmēt līgumsistēmu ieviešanu, saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) 42. pantu pielāgojot ES konkurences politiku lauksaimniecības nozares īpašajām vajadzībām, paredzot visās dalībvalstīs vienādus noteikumus un īstenošanu; uzskata, ka arī turpmāk lielāka nozīme ir jāpiešķir nevis konkurences noteikumiem, bet gan KLP mērķiem, un ka jebkurām iniciatīvām par konkurences noteikumu pielāgošanu lauksaimniecības nozares īpašajām vajadzībām vajadzētu būt balstītām uz Vienotas TKO regulu;

26.

 uzsver, ka pārtikas ķēdē ir jānostiprina ražotāju sarunu pozīcijas, paredzot standartizētus, pārredzamus, līdzsvarotus un kolektīvi noslēgtus līgumus, lai padarītu lauksaimniekus spējīgus pretoties negodīgai komercpraksei, sekmētu viņu konkurētspēju, uzlabotu ienākumu stabilitāti, radītu pievienoto vērtību un investētu inovācijā;

27.

 prasa Komisiju paredzēt ES tiesisko regulējumu, ar kuru tiktu aizliegta tāda negodīga tirdzniecības prakse pārtikas piegādes ķēdē, kas lauksaimniecības tirgos var radīt cenu svārstīgumu;

28.

 uzsver, ka šādiem līgumiem ir jābūt ar pienācīgu darbības ilgumu un tajos būtu jānosaka cenas, maksājumu termiņi un citi nosacījumi attiecībā uz lauksaimniecības produktu piegādi;

29.

 uzskata, ka dažādu lauksaimniecības nozaru lauksaimniekiem vajadzētu būt spējīgiem kolektīvi apspriest līgumu noteikumus, izmantojot ražotāju organizācijas, kas būtu tikpat lielas kā rūpniecības grupu vai un izplatītāju organizācijas, ar kurām lauksaimnieki risina sarunas;

30.

 atzīmē, ka iespējas, ko sniedz ilgāka termiņa integrētās piegādes ķēdes līgumi, pārvaldīti nākotnes līgumi, vienotas likmes līgumi un iespēja uz noteiktu laika periodu saglabāt nemainīgas cenas, kas atspoguļo ražošanas izmaksas, varētu uzskatīt par ražotājiem pieejamu instrumentu, ar kuru pārvalda peļņas svārstīguma ietekmi;

31.

 uzskata, ka līgumattiecībās vajadzētu būt iespējai izmantot jaunos instrumentus un ka vajadzētu būt pieejamiem arī līgumu starpniecības instrumentiem;

32.

 konstatē, ka starpnozaru organizācijas sekmē dialogu starp dažādām ieinteresētajām personām (ražotājiem, apstrādātājiem un izplatītājiem) un sekmē pievienotās vērtības radīšanu, ja tiek īstenotas kopīgas iniciatīvas, kas palīdz lauksaimniekiem labāk izprast tirgu un ražošanu, veicina labu praksi un tirgus pārredzamību, prognozē ražošanas potenciālu, palīdz uzlabot piegāžu pārvaldību un izstrādāt ES noteikumiem atbilstīgus standarta līgumus;

33.

 aicina Komisiju mudināt Eiropas mēroga starpnozaru organizācijas kopīgi aizsargāt to nozaru ražotāju intereses, kas ir visvairāk orientētas uz pārrobežu tirgu, piemēram, augļu un dārzeņu ražošanas nozares;

34.

 atzīst Eiropas kooperatīvu pieliktos pūliņus ar mērķi apvienot ražotājus un palīdzēt viņiem uzlabot savas pozīcijas vērtību ķēdē, un uzskata, ka viņi ir jāmudina uzņemties lielāku lomu lauksaimniecības nozarēs, tādējādi mazinot pārmērīga tirgus svārstīguma radītās sekas;

Riska pārvaldības instrumenti

35.

 iesaka uz tirgu orientētā KLP izstrādāt un tālāk attīstīt klimata, veselības un ekonomiskā riska pārvaldības instrumentus un jo īpaši dažādus lauksaimnieciskās ražošanas apdrošināšanas veidus, ienākumu stabilizācijas instrumentus, individuālus finansēšanas mehānismus un kopfondus, lai ierobežotu cenu svārstīguma radītās sekas un iedrošinātu tālredzīgāku lauku saimniecību pārvaldību;

36.

 aicina Komisiju un dalībvalstis veicināt paraugprakses apmaiņu šajā jomā un izstrādāt jaunus instrumentus, kuriem vajadzētu būt ne tikai taisnīgiem, efektīviem un reaģējošiem, bet arī lauksaimniekiem finansiāli un citādi pieejamiem, lai novērstu un pārvaldītu riskus, kurus izraisa cenu svārstīgums, un tādējādi veidot pamatu diskusijai par turpmākajām KLP reformām;

37.

 uzsver, ka šiem līdztekus tiešo maksājumu sistēmai īstenojamajiem instrumentiem būtu jāpiešķir pietiekami līdzekļi, lai tie varētu palielināt lauksaimniecības noturību, vienlaikus samazinot vajadzību pēc ex-post krīzes pārvaldības;

38.

 uzskata, ka nozares mēroga kopfondu izveide pēc ražojošo lauksaimnieku iniciatīvas ļautu nodrošināt zināmu ienākumu stabilitāti lauksaimniekiem gadījumos, kad no produktiem gūtā peļņa ir mainīga;

39.

 turklāt uzskata, ka šie kopfondi nedrīkstētu aizstāt atbalstu, ko sniedz Savienība, un tie būtu jākombinē ar valsts atbalstu;

40.

 aicina arī Komisiju uzņemties iniciatīvu un paredzēt stimulu šādu fondu izveidei, vienlaikus garantējot, ka turpmākajos riska pārvaldības režīmos ir jāņem vērā dalībvalstu līmenī pieņemtās apdrošināšanas sistēmas, tās vajadzības gadījumā papildinot;

41.

 uzskata, ka cenu svārstīgumu arī var pārvaldīt dalībvalstu līmenī, un tāpēc aicina dalībvalstis, izstrādājot nodokļus reglamentējošus noteikumus, ņemt vērā tirgu svārstīgumu, lai ļautu lauksaimniekiem veidot ar nodokļiem neapliekamus individuālus finansēšanas mehānismus;

42.

 uzskata, ka lauksaimnieki, jo īpaši tie lauksaimnieki, kas ir investējuši savu lauku saimniecību attīstībā, ir starp ekonomiski visneaizsargātākajiem tirgus dalībniekiem;

43.

 turklāt uzskata, ka būtu jāparedz tādi KLP instrumenti kā naudas plūsmas efektīva palīdzība vai piesardzības uzkrāšanas shēma, lai novērstu investīciju dinamikas zaudēšanu;

44.

 uzsver, ka lauku saimniecības var atļauties būt inovatīvas tikai tad, ja kapitāla izmaksas ir zemas un ir pieejama noteikta līmeņa likviditāte; šajā sakarībā uzsver, ka stabili ienākumi ir viens no priekšnoteikumiem, kas ļauj lauksaimniekiem iegūt aizdevumus;

45.

 norāda, ka banku sektora lomai un rīcībai ir būtiska ietekme uz ražotājiem un ka paaugstinātais lauku saimniecību parādu līmenis rada papildu slogu nozarei tirgus nestabilitātes laikā;

46.

 uzsver, ka ir svarīgi lauksaimniekus labāk informēt par Eiropas Investīciju bankas lielo lomu lauksaimniecības atbalstīšanā un attīstīšanā un par to, kā gūt labumu no inovatīviem finanšu instrumentiem;

47.

 uzskata, ka lauksaimniekiem un lauksaimnieku organizācijām būtu jāsniedz labāka informācija par uzņēmumu modernizāciju, ilgtspējību un konkurētspēju, vienlaikus nodrošinot apmācību par riska pārvaldību, tirgus datiem, peļņu un nestabilitāti;

48.

 aicina Komisiju, cieši sadarbojoties ar dalībvalstu iestādēm un lauksaimnieku grupām, pieņemt izpratnes veidošanas plānu par otrā pīlārā un vienotajā TKO pieejamajiem riska pārvaldības instrumentiem;

49.

 aicina dalībvalstis un vietējās pašvaldības stiprināt šos aspektus savās lauksaimniecības izglītības un arodapmācības programmās;

50.

 uzskata, ka viens no tirgu stabilizācijas un cenu svārstīguma mazināšanas veidiem ir panākt labāku piedāvājuma un pieprasījuma līdzsvaru;

Lauksaimniecības tirgu un cenu novērošanas centri

51.

 uzskata, ka lauksaimniecības tirgiem ir jābūt pārredzamiem, ko galvenokārt var panākt, esošo informāciju par cenām un izmaksām publicējot savlaicīgāk un padarot to vieglāk pieejamu un noderīgu visām ieinteresētajām personām piegādes ķēdē, sākot no ražošanas posma līdz izplatīšanas posmam, tādējādi ierobežojot cenu spekulāciju un cenu svārstīgumu;

52.

 tomēr konstatē, ka cenu pārredzamību vien nepietiek, lai uzlabotu lauksaimnieku spēju pārvarēt cenu svārstīgumu vai novērstu tirgus organizācijas strukturālos trūkumus, piemēram, piedāvājuma un pieprasījuma nelīdzsvarotību;

53.

 mudina izveidot Eiropas karti, kas reāllaikā parādītu lauksaimniecības produktu pieejamību tirgū;

54.

 atzinīgi vērtē papildu tirgus uzraudzības instrumentu plašāku izmantošanu arī citās nozarēs;

55.

 uzsver, ka tas, ka lauksaimniekiem ir zināmi cenas nosakošie faktori, cenu izmaiņas un piegādes tendences, sniedz būtiskas priekšrocības līgumsarunās ar visām citām ieinteresētajām personām;

56.

 iesaka izveidot Eiropas lauksaimniecības produktu cenu novērošanas centrus, kas aptvertu visu pārtikas ražošanas ķēdi, sākot ar ražotāja pieprasīto cenu līdz galīgajai pārdošanas cenai, un pastāvīgi pa segmentiem analizētu lauksaimniecības tirgus;

57.

 iesaka iesaistīt ekonomikas dalībniekus, vienreiz mēnesī vai divos mēnešos atkarībā no attiecīgo tirgus segmentu īpašajām vajadzībām darot pieejamus nepieciešamos jaunākos datus par izmaiņām un īstermiņa un vidēja termiņa prognozēm;

58.

 mudina Komisiju šiem novērošanas centriem nodrošināt nepieciešamos resursus, lai tie varētu sniegt ieteikumus, ne tikai novērot traucējumus;

Krīzes novēršanas un pārvaldības instrumenti

59.

 uzskata, ka tradicionālie KLP krīzes pārvaldības instrumenti (publiskā sektora intervence un privātie krājumi) globalizētā ekonomikā vairs nav pietiekami efektīvi;

60.

 tādēļ aicina Komisiju izstrādāt kombinējamus un/vai papildinošus publiskā un privātā sektora instrumentus un attiecīgi pielāgotu saistošu agrīnas brīdināšanas mehānismu, lai nodrošinātu pienācīgu tirgu darbību un novērstu tirgus krīzes;

61.

 uzskata, ka Komisijai būtu pilnībā jāizmanto tās rīcībā esošie vienotās TKO krīzes novēršanas instrumenti;

62.

 pauž nožēlu, ka ir maz izmantota krīzes rezerve, kas ir galvenokārt izskaidrojams ar budžeta noteikumiem, jo īpaši gada pārskata principu, kā arī Komisijai piešķirto rīcības brīvību attiecībā uz rezerves līdzekļu atbrīvošanu;

63.

 tādēļ aicina krīzes rezervi veidot ārpus KLP budžeta un to izmantot par krīzes pārvaldības instrumentu finansēšanas avotu;

64.

 uzskata pretcikliskos pasākumus savienojumā ar riska pārvaldības instrumentiem par krīzes novēršanas un pārvaldības instrumentiem, ar kuriem ES var iesaistīties lauksaimniecības tirgos force majeure krīzes gadījumā, lai nepieļautu būtisku cenu samazināšanos;

65.

 prasa, lai Komisija veiktu pētījumu par to, kā izstrādāt mehānismus, kas paredzēti cenu svārstīguma izraisītu krīžu novēršanai un pārvarēšanai, izmantojot pretciklisko palīdzību, un paredzētu lielāku gada budžetu elastīgumu, ievērojot daudzgadu finanšu shēmu, lai ņemtu vērā pretciklisko palīdzību;

o

o o

66.

 uzdod priekšsēdētājam šo rezolūciju nosūtīt Padomei un Komisijai.