27.6.2018

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 224/36

P8_TA(2016)0437

Attīstības sadarbības efektivitātes palielināšana

Eiropas Parlamenta 2016. gada 22. novembra rezolūcija par attīstības sadarbības efektivitātes palielināšanu (2016/2139(INI))

(2018/C 224/05)

Eiropas Parlaments,

—

ņemot vērā ANO Ilgtspējīgas attīstības samitu un ANO Ģenerālās asamblejas 2015. gada 25. septembrī pieņemto noslēguma dokumentu “Mūsu pasaules pārveide — ilgtspējīgas attīstības programma 2030. gada perspektīvā” un it sevišķi šajā programmā izklāstītajos ilgtspējīgas attīstības mērķos (IAM) iekļauto 17. IAM, proti, ANO dalībvalstu apņemšanos nostiprināt programmas īstenošanas līdzekļus un no jauna iedzīvināt globālo partnerību ilgtspējīgas attīstības panākšanai, (1)

—	ņemot vērā Adisabebas rīcības plānu — trešajā starptautiskajā konferencē par attīstības finansēšanu, kura notika Etiopijā, Adisabebā 2015. gada 13.–16. jūlijā, pieņemto noslēguma dokumentu, ko ANO Ģenerālā asambleja apstiprināja savā 2015. gada 27. jūlija rezolūcijā Nr. 69/313 (2),

—	ņemot vērā ANO ģenerālsekretāra ziņojumu “Trends and progress in international development cooperation” (“Starptautiskās attīstības sadarbības tendences un sasniegumi”) (E/2016/65) (3), kas tika iesniegts Attīstības sadarbības foruma 2016. gada sesijā,

—

ņemot vērā Otrajā augsta līmeņa forumā par palīdzības efektivitāti 2005. gadā pieņemto Parīzes deklarāciju par palīdzības efektivitāti, Trešajā augsta līmeņa forumā par palīdzības efektivitāti, kurš notika Akrā (Gana) 2008. gadā, pieņemto Akras rīcības plānu (4) un Ceturtā augsta līmeņa foruma par palīdzības efektivitāti, kurš notika Pusanā (Korejas Republika) 2011. gada decembrī, noslēgumā izveidoto Pasaules mēroga partnerību efektīvai attīstības sadarbībai (GPEDC) (5),

—	ņemot vērā 2010. gada 10. aprīlī pieņemto Dili deklarāciju par miera veidošanu un valsts veidošanu un Ceturtajā augsta līmeņa forumā par palīdzības efektivitāti 2011. gada 30. novembrī noslēgto “Jauno vienošanos par darbību nestabilās valstīs”,

—	ņemot vērā GPEDC Pirmajā augsta līmeņa sanāksmē Mehiko 2014. gada aprīlī pieņemto komunikē (6),

—	ņemot vērā drīzumā gaidāmo Pasaules mēroga partnerības efektīvai attīstības sadarbībai Otro augsta līmeņa sanāksmi, kura notiks Nairobi no 2016. gada 28. novembra līdz 1. decembrim (7);

—	ņemot vērā ESAO/UNDP 2014. gada progresa ziņojumu “Making Development Co-operation More Effective” (“Attīstības sadarbības efektivitātes palielināšana”) (8),

—	ņemot vērā 2011. gadā Sīemrīepā pieņemto Pilsoniskās sabiedrības organizāciju konsensu par starptautisko satvaru pilsoniskās sabiedrības organizāciju darbības efektivitātei attīstības jomā,

—

ņemot vērā LESD 208. pantu, kurā ir norādīts, ka ES īstenotās attīstības politikas galvenais mērķis ir nabadzības mazināšana un izskaušana, un noteikts, ka Savienībai un tās dalībvalstīm ir jārespektē saistības, ko tās apstiprinājušas ANO un citu kompetento organizāciju kontekstā, un, īstenojot politiku, kas var iespaidot jaunattīstības valstis, tām ir jāievēro attīstības sadarbības mērķi;

—	ņemot vērā 2005. gadā pieņemto Eiropas konsensu attīstības jomā (9) un ieceri 2017. gadā vienoties par jaunu konsensu,

—	ņemot vērā Eiropas Savienības rīcības kodeksu attiecībā uz papildināmību un darba dalīšanu attīstības politikā (10),

—

ņemot vērā konsolidēto tekstu par darbības sistēmu palīdzības efektivitātes jomā (11), kura pamatā ir Padomes 2009. gada 17. novembra secinājumi par darbības sistēmu palīdzības efektivitātes jomā, Padomes 2010. gada 14. jūnija secinājumi par darba sadali vairāku valstu mērogā un Padomes 2010. gada 9. decembra secinājumi par savstarpēju atbildību un pārredzamību,

—

ņemot vērā Komisijas dienestu 2015. gada 26. marta darba dokumentu “Launching the EU International Cooperation and Development Results Framework” (“ES starptautiskās sadarbības un attīstības rezultātu ietvara darbības uzsākšana”) (SWD(2015)0080) un Padomes 2015. gada 26. maija secinājumus par rezultātu ietvaru (12),

—	ņemot vērā Padomes 2014. gada 17. marta secinājumus par ES kopējo nostāju, kas ieņemama Pasaules mēroga partnerības efektīvai attīstības sadarbībai Pirmajā augsta līmeņa sanāksmē (13),

—	ņemot vērā Padomes 2015. gada 26. maija secinājumus par jaunu globālu partnerību nabadzības izskaušanai un ilgtspējīgai attīstībai pēc 2015. gada (14),

—	ņemot vērā Padomes 2016. gada 12. maija secinājumus par kopīgās plānošanas pastiprināšanu (15),

—	ņemot vērā Padomes 2016. gada 12. maija secinājumus attiecībā uz 2016. gada ziņojumu Eiropadomei par ES attīstības palīdzības mērķiem (16),

—

ņemot vērā Komisijas dienestu 2015. gada 23. jūnija darba dokumentu “2015 EU Accountability Report on Financing for Development — Review of progress by the EU and its Member States” (“ES 2015. gada atskaites ziņojums par attīstības finansēšanu — pārskats par ES un dalībvalstu gūto progresu”) (SWD(2015)0128),

—	ņemot vērā dokumentu “Kopīgs redzējums, kopīga rīcība — stiprāka Eiropa. Globāla Eiropas Savienības ārpolitikas un drošības politikas stratēģija”, ko 2016. gada jūnijā iesniedza Komisijas priekšsēdētāja vietniece / Savienības augstā pārstāve ārlietās un drošības politikas jautājumos, (17)

—	ņemot vērā 2008. gada 22. maija rezolūciju par turpmākajiem pasākumiem saistībā ar 2005. gada Parīzes deklarāciju par atbalsta efektivitāti (18),

—	ņemot vērā 2011. gada 5. jūlija rezolūciju par jaunattīstības valstīm sniegtā ES budžeta atbalsta nākotni (19),

—	ņemot vērā 2011. gada 25. oktobra rezolūciju pa Ceturto augsta līmeņa forumu par palīdzības lietderīgumu (20),

—	ņemot vērā 2013. gada 11. decembra rezolūciju ar ieteikumiem Komisijai par ES līdzekļu devēju koordināciju attīstības palīdzības jomā (21),

—	ņemot vērā 2015. gada 19. maija rezolūciju par attīstības finansēšanu (22),

—	ņemot vērā 2016. gada 14. aprīļa rezolūciju par privāto sektoru un attīstību (23)

—	ņemot vērā 2016. gada 12. maija rezolūciju par turpmākajiem pasākumiem un pašreizējo stāvokli saistībā ar Ilgtspējīgas attīstības programmu 2030. gadam (24),

—	ņemot vērā 2016. gada 7. jūnija rezolūciju par ES 2015. gada ziņojumu par politikas saskaņotību attīstībai (25),

—	ņemot vērā Reglamenta 52. pantu,

—	ņemot vērā Attīstības komitejas ziņojumu (A8-0322/2016),

A.	tā kā joprojām pilnā apmērā ir spēkā ar Parīzes deklarāciju un Akras rīcības programmu ieviestie principi un to vērtīgā nozīme ir apliecinājusies gan attīstības palīdzības kvalitātes uzlabošanā, gan sabiedrības atbalsta vairošanā šai palīdzībai donorvalstīs;

tā kā visām augsta līmeņa politiskajām saistībām, kas tika pieņemtas Monterejas konsensā (2002), Romas deklarācijā (2003), Parīzes deklarācijā (2005), Akras rīcības programmā (2008) un Pusanā notikušajā Ceturtajā augsta līmeņa forumā par palīdzības efektivitāti (2001), ir viens un tas pats mērķis, proti, uzlabot oficiālās attīstības palīdzības īstenošanas, pārvaldības un izmantošanas kvalitāti, lai maksimāli vairotu tās ietekmi;

tā kā palīdzības efektivitātes principi daudzās valstīs ir nodrošinājuši nepārprotamu ieguldījumu virzībā uz tūkstošgades attīstības mērķu sasniegšanu, tomēr gūtais progress atšķiras un ne visi principi visās valstīs tikuši pilnībā īstenoti un tos ne vienmēr īstenojuši visi attīstības procesa dalībnieki;

tā kā Pasaules mēroga partnerībai var būt izšķirīga loma ilgtspējīgas attīstības programmas “Agenda 2030” īstenošanā un ilgtspējīgas attīstības mērķu (IAM) sasniegšanā, jo tā maina akcentus, no palīdzības efektivitātes koncepcijas, kas attiecas uz tradicionālo publiskā sektora sniegto attīstības palīdzību, pārorientējoties uz attīstības sadarbības efektivitātes koncepciju;

tā kā oficiālajai attīstības palīdzībai, ja to sniedz mērķtiecīgāk un atbilstoši efektīvas attīstības sadarbības principiem — demokrātiska pašu valstu atbildība, pielāgošana, vietējās kapacitātes stiprināšana, pārredzamība un demokrātiska pārskatatbildība, koncentrēšanās uz rezultātiem un iekļautība — var būt izšķiroša loma programmas “Agenda 2030” mērķu īstenošanā, it sevišķi valstīs ar zemiem ienākumiem un situācijās, kad jācīnās ar ārkārtīgi lielu nabadzību un nevienlīdzību; uzsver, ka, izvirzot nosacījumus palīdzības saņemšanai, ir jāievēro demokrātiskas pašu valstu atbildības principi;

F.	tā kā, lai efektīvi izskaustu nabadzību un veicinātu IAM sasniegšanu, papildus attīstības palīdzībai un sadarbībai ir vajadzīgi citi attīstības palīdzības instrumenti;

G.	tā kā budžeta atbalstam ir daudz priekšrocību, piemēram, valsts atbildība, precīzāka rezultātu analīze, saskaņotāka politika, efektīvāka palīdzības prognozēšana un pieejamo līdzekļu optimāla, tieša izmantošana iedzīvotāju labā;

H.	tā kā attīstības stratēģijās, kas vērstas uz iekļaujošas un ilgtspējīgas attīstības panākšanu, līdzās tradicionālajām valsts sektora un nevalstiskajām organizācijām, kas darbojas attīstības jomā, par īstenu partneri kļūst privātais sektors;

tā kā, lai palīdzība būtu efektīva, ir būtiski, lai valstis, kuras šo palīdzību saņem, līdztekus īstenotu uz izaugsmi vērstu ekonomikas politiku, ieviešot tirgus ekonomikas mehānismus, mobilizējot privāto kapitālu un veicot zemes reformu, kā arī pakāpeniski atverot savus tirgus globālajai konkurencei;

J.	tā kā saskaņā ar Komisijas veiktu pētījumu palīdzības sadrumstalotība Eiropas Savienībai ik gadu rada papildu izmaksas EUR 2–3 miljardu apmērā;

K.	tā kā Pasaules mēroga partnerība efektīvai attīstības sadarbībai (GPEDC) ir iekļaujošs forums, kas pulcē valdības, divpusējas un daudzpusējas organizācijas, pilsonisko sabiedrību, parlamentus, arodbiedrības un privāto sektoru vienādā mērā no visām valstīm;

tā kā GPEDC uzmanības centrā ir attīstības procesā iesaistīto dalībnieku rīcība un savstarpējās attiecības, attīstības politikas nostādņu un programmu efektīva īstenošana un progresa uzraudzīšana attiecībā uz pēdējās desmitgades gaitā definētu izšķirīgi nozīmīgu principu ievērošanu nolūkā uzlabot visu attīstības panākšanai veltīto centienu efektivitāti visu dalībnieku vidū; tā kā būtu nepieciešams precizēt tās vietu globālajā attīstības sistēmā, ņemot vērā to, ka tā pārrauga programmas “Agenda 2030” īstenošanu;

tā kā tādām jaunietekmes valstīm kā Ķīna, Brazīlija, Turcija, Krievija un Indija ir arvien svarīgāka nozīme gan kā līdzekļu devējām, gan no attīstības kompetences un tehnoloģiju pārneses viedokļa, un to zināmā mērā ir nodrošinājusi šo valstu pašu nesen gūtā un tagadējā pieredze attīstības jomā; tā kā būtu iespējams uzlabot minēto valstu un tradicionālāku līdzekļu devēju sadarbību globālu sabiedrisko labumu veicināšanā, kā arī to piedalīšanos iekļaujošā attīstības sadarbībā GPEDC ietvaros;

N.	tā kā Komisija aktīvi darbojas GPEDC koordinācijas komitejā un viena no šīs komitejas līdzpriekšsēdētājām pārstāv ES dalībvalsti — Nīderlandi; tā kā nākamā valsts, kas pārņems līdzpriekšsēdētāja pienākumus, ir Vācija;

tā kā, lai valstis pašas uzņemtos atbildību attīstības sadarbības procesā, līdzekļu devējiem ir jāpielāgojas valstu attīstības plāniem un starptautiski pieņemtajiem IAM un uzdevumiem, savukārt valstīm jāiesaistās attīstības plānu un programmu izstrādē un jāievēro pārskatatbildība to īstenošanas gaitā;

tā kā palīdzība nodrošina dubultu ieguvumu, ja tā tiek ne vien izmantota attīstības projektu finansēšanai, bet arī iztērēta uz vietas, iegādājoties vietēja ražojuma preces un pakalpojumus; tā kā tādēļ būtisks attīstības palīdzības efektivitātes aspekts — kā norādīts Parīzes deklarācijā par attīstības efektivitāti — ir pašu valstu sistēmu un publiskā iepirkuma sistēmu nostiprināšana, kas ir būtiska arī labas pārvaldības uzlabošanai un demokrātiskās pārskatatbildības palielināšanai partnervalstīs;

tā kā pastāv risks, ka palīdzības sniedzēju virzītas attīstības sadarbības programmas un saistītais atbalsts, tostarp iepirkuma jomā, var būt dažādu politisku interešu izpausme, kas dažkārt ir pretrunā ar attīstības politikas nostādnēm un var apdraudēt vietējo atbildību, attīstības palīdzības ilgtspēju un iepriekš gūtos panākumus pielāgošanas jomā, līdz ar to zūdot efektivitātei un palielinoties atkarībai; tā kā vietējai atbildībai ir svarīga loma efektīvas attīstības nodrošināšanā iedzīvotāju labā;

R.	tā kā attīstības sadarbības programmu panākumu novērtēšanai tagad arvien lielākā mērā tiek izmantoti rezultātu ietvari, taču pilnīga atbildība par šiem ietvariem un to izmantošana jaunattīstības valstīs joprojām ir problemātisks jautājums;

S.	tā kā GPEDC 2016. gada pārraudzības kārta liecina, ka valstu sistēmu izmantošanā gūtais progress joprojām ir neliels un ka nav gūti turpmāki panākumi palīdzības atsaistīšanā, atsaistītās palīdzības apmēram joprojām paliekot 80 % līmenī, kas tika sasniegts 2010. gadā;

T.	tā kā partnervalstu parlamentu deputāti, vietējās varas iestādes un pilsoniskā sabiedrība turpina paust neapmierinātību attiecībā uz to, kādā mērā tie tiek iesaistīti attīstības sadarbības plānošanā un īstenošanā un par to informēti;

tā kā attīstības efektivitāte, kas nozīmē visu attīstības panākšanai, tostarp arī nabadzības samazināšanai, veltīto līdzekļu un resursu efektīvu izmantojumu, ir atkarīga gan no palīdzības sniedzējām valstīm, gan no valstīm, kas šo palīdzību saņem, kā arī no tā, vai pastāv efektīvas un atsaucīgas institūcijas, pārdomāta politika, vietējo ieinteresēto personu un pilsoniskās sabiedrības līdzdalība, tiesiskums, iekļaujoša demokrātiska pārvaldība, efektīvi un pārredzami kontroles mehānismi un aizsargmehānismi pret korupciju jaunattīstības valstīs un pret nelegālām finanšu plūsmām starptautiskā līmenī; tā kā GPEDC būtu pastiprināti jāiesaistās iepriekš minēto attīstībai būtisko faktoru progresa sekmēšanā un veicināšanā,

V.	tā kā problemātisks jautājums joprojām ir attīstības sadrumstalotība, kas veidojas tādēļ, ka, arvien palielinoties līdzekļu devēju un palīdzības jomā darbojošos aģentūru skaitam, to veiktās darbības un projekti netiek savstarpēji koordinēti;

W.	tā kā, neraugoties uz jaunietekmes ekonomiku palēnināto izaugsmes tempu un izejvielu cenu kritumu, ir turpinājusi palielināties dienvidu valstu savstarpējā sadarbība;

tā kā attīstības aina kļūst arvien neviendabīgāka un ir vērojams, ka valstīs ar vidēju ienākumu līmeni dzīvo vairāk nabadzīgu cilvēku nekā valstīs ar zemiem ienākumiem; tā kā līdztekus ir mainījusies attīstības jomā risināmo uzdevumu būtība — ir radušies jauni globāla mēroga problēmjautājumi, kā, piemēram, migrācija, pārtikas nodrošinājums, miers un stabilitāte, kā arī klimata pārmaiņas,

aicina visus attīstības procesā iesaistītos dalībniekus, lai tie, balstoties uz saistībām, kuras noteiktas no Parīzes līdz Pusanai aptvertajā laikposmā, pastiprinātu centienus padarīt attīstības sadarbību iespējami efektīvu, tiecoties izpildīt ilgtspējīgas attīstības programmā “Agenda 2030” izklāstītos vērienīgos mērķus un uzdevumus un optimāli izmantot publiskā un privātā sektora resursus attīstības vajadzībām;

aicina izmantot visus attīstības politikas instrumentus nabadzības izskaušanai un IAM virzīšanai; uzskata, ka attīstības finansējuma efektivitāte būtu jāizvērtē, pamatojoties uz konkrētiem rezultātiem un kopējo ieguldījumu attīstības politikā;

uzsver oficiālās attīstības palīdzības (OAP) svarīgo lomu attīstības efektivitātes programmas īstenošanā, nabadzības izskaušanā, nevienlīdzības samazināšanā, svarīgu sabiedrisko pakalpojumu sniegšanā un labas pārvaldības atbalstīšanā; uzsver, ka salīdzinājumā ar citām līdzekļu plūsmām, kas var nodrošināt ieguldījumu attīstībā, OAP ir elastīgāka un prognozējamāka un ietver lielāku pārskatatbildību;

atgādina, ka efektīvas attīstības sadarbības priekšnoteikums ir pietiekams finansējums; norāda, ka lielākā daļa OAP sniedzēju līdz 2015. gadam nav izpildījuši savu apņemšanos piešķirt attīstības palīdzībai 0,7 % no NKI, un tā rezultātā jaunattīstības valstīm ir gājuši secen vairāk nekā USD 2 triljoni, kas palīdzētu sasniegt tūkstošgades attīstības mērķus;

mudina ES un tās dalībvalstis izpildīt jau sen pausto apņemšanos atvēlēt palīdzībai 0,7 % no NKI, pastiprināt attīstības palīdzību, cita starpā izmantojot ES budžetu un Eiropas Attīstības fondu, un pieņemt efektīvu ceļvedi pārredzamai, prognozējamai un atbildīgai saistību izpildei; brīdina, ka OAP kritērijus nedrīkstētu mīkstināt, lai segtu izdevumus, kas nav tieši saistīti ar ilgtspējīgas attīstības veicināšanu jaunattīstības valstīs;

ar bažām norāda, ka 2015. gada vidū tikai piecas ES dalībvalstis bija publicējušas Pusanas saistību īstenošanas plānus; mudina dalībvalstis līdz GPEDC Otrajai augsta līmeņa sanāksmei (HLM2), kas notiks Nairobi no 2016. gada 28. novembra līdz 1. decembrim, publicēt īstenošanas plānus un ziņot par paveikto;

aicina HLM2 noslēguma dokumentā skaidri aplūkot un noteikt attīstības procesā iesaistīto dalībnieku un institūciju diferencētās lomas un pienākumus saistībā ar programmas īstenošanu un principu piemērošanu, lai veicinātu progresu un sekmētu turpmāko sadarbību;

norāda uz Meksikas ierosinājumu papildināt attīstības efektivitātes principus ar piekto principu — “Neaizmirst nevienu” (“Leave No-one Behind”); atzīst, ka attīstības efektivitātes programmas kontekstā ir svarīgi pievērst lielu uzmanību nabadzīgām, neaizsargātām un marginalizētām grupām, pienācīgi ņemot vērā dzimumu līdztiesības aspektu un situācijas, kurās valda nestabilitāte un konflikti; uzskata — kaut arī šis princips atbilstu programmas “Agenda 2030” pamatidejai un vispārējām saistībām, par tā iespējamo iekļaušanu ir nopietni jādiskutē un jāpārdomā, kā nodrošināt šā principa darbību, it sevišķi pievēršoties jautājumam par tā integrēšanu un rādītājiem;

uzsver, ka GPEDC ir jānosaka stabila vieta programmas “Agenda 2030” un Adisabebas rīcības programmas īstenošanas kontekstā; uzskata, ka GPEDC var nodrošināt pievienoto vērtību, ja tās darbs būs sadalīts stratēģiskos posmos un pieskaņots ANO ECOSOC Attīstības sadarbības foruma, Attīstības finansēšanas foruma un Augsta līmeņa politiskā foruma darbam un darba grafikam;

10.

uzsver, ka GPEDC vajadzētu uzņemties aktīvu lomu efektivitātes principu ievērošanas pārraudzībā, pamatojoties uz pārbaudītiem faktiem, un pārskatatbildības nodrošināšanā par šo principu ievērošanu IAM sasniegšanas procesā un atbalstīt visus dalībniekus to pilnīgākā īstenošanā valstu līmenī; uzsver, ka ir nepieciešams, lai GPEDC nodrošinātu skaidri noteiktus sadarbības kanālus konkrētiem attīstības procesa dalībniekiem, kuri neietilpst ESAO līdzekļu devēju lokā, tostarp jaunietekmes donorvalstīm, vietējām un reģionālām pārvaldes institūcijām, pilsoniskās sabiedrības organizācijām, privātiem filantropiem, finanšu iestādēm, privātā sektora uzņēmumiem un arodbiedrībām; uzskata, ka, nosakot kārtību, kādā tiek pildīti GPEDC priekšsēdētāja pienākumi, būtu jāatspoguļo iesaistīto dalībnieku daudzveidība;

11.

atgādina, ka izaugsme par 1 % Āfrikā vairāk nekā divkārt pārsniedz oficiālās attīstības palīdzības apmēru;

12.

uzskata, ka GPEDC vajadzētu uzņemties vadošu lomu, tiecoties nodrošināt progresu 17. IAM sasniegšanā, proti, attiecībā uz pārraudzību un pārskatatbildību, lielāku palīdzības efektivitāti, attīstības finansējuma kvalitātes un kapacitātes aspektiem, nodokļu ilgtspēju un parādu atmaksājamību, privātā sektora mobilizēšanu un tā atbildību par ilgtspējīgu attīstību, pārredzamību, saskanīgu politiku, daudzpusējām ieinteresēto personu partnerībām, dienvidu valstu savstarpējo sadarbību un trīspusēju sadarbību;

13.

uzsver GPEDC nozīmīgo lomu attiecībā uz IAM 17.16.1. rādītāju, t. i., attiecībā uz efektīvāku, iekļaujošāku partnerību panākšanu, kurās sadarbotos daudzas ieinteresētās puses, lai atbalstītu un nostiprinātu programmas “Agenda 2030” īstenošanu, novērtējot attīstības mērķiem veltīto centienu kvalitāti; atzinīgi vērtē 2016. gada pārraudzības kārtu, norādot, ka šajā procedūrā iesaistījušos attīstības procesa dalībnieku skaits ir audzis, un gaida progresa ziņojuma publicēšanu;

14.

mudina GPEDC puses apsvērt iespēju, balstoties uz apvienotās atbalsta vienības darbu, izveidot sev neatkarīgāku pastāvīgo sekretariātu, kura rīcībā būtu pienācīgi resursi, un mudina ES dalībvalstis un partnervalstis izraudzīties valstu koordinācijas punktus;

15.

norāda, ka Eiropas Parlamentam vajadzētu būt iespējai pilnībā īstenot savu būtisko lomu, proti, demokrātisko kontroli attiecībā uz visās jomās īstenoto ES politiku, tostarp arī attīstības politiku, un prasa, lai tam tiktu regulāri un laikus sniegta informācija par Komisijas ieņemto nostāju GPEDC koordinācijas komitejā;

16.

atzinīgi vērtē gūtos panākumus un iesaka Komisijai turpināt centienus, lai nodrošinātu, ka visiem iesaistītajiem dalībniekiem ir pieejama informācija attiecībā uz attīstības sadarbības plānošanas, finansēšanas mehānismu, projektu un palīdzības plūsmu pārredzamību, it sevišķi Starptautiskās palīdzības pārredzamības iniciatīvas (IATI) un tīmekļa vietnes “EU Aid Explorer” izveides kontekstā; tomēr norāda, ka šajā sakarībā joprojām jāveic nozīmīgi pasākumi, un prasa, lai visi līdzekļu devēji steidzami ieguldītu turpmākus un ievērojamus pūliņus ar mērķi uzlabot informācijas un datu pieejamību un panākt, ka tie tiek sniegti savlaicīgāk un ir labāk salīdzināmi; aicina dalībvalstis, kuras vēl nepiedalās IATI, iesaistīties šajā iniciatīvā; aicina Komisiju un dalībvalstis izmantot pieejamos datus un atbalstīt arī partnervalstis, veicinot informācijas un paraugprakses apmaiņu šajā jomā;

17.

uzskata, ka pārraudzība, novērtēšana un zināšanu apmaiņa attiecībā uz attīstībā gūtajiem panākumiem ir sevišķi svarīga, lai uzlabotu pārskatatbildību un sadarbības ietekmi, it sevišķi valstu līmenī; tāpēc mudina Komisiju ne retāk kā reizi 24 mēnešos iesniegt ziņojumus par ES un dalībvalstu centieniem un rīcības plāniem, kas vērsti uz Pusanas principu visaptverošu īstenošanu; aicina ES turpināt atbalstīt partnervalstis, tām uzlabojot savas administratīvās spējas un loģistikas jaudu, it sevišķi statistikas sistēmas;

18.

atzinīgi vērtē ESAO iniciatīvas, kas, iespējams, palīdzēs samazināt nelikumīgās finanšu plūsmas, un aicina starptautisko sabiedrību pastiprināt sadarbību, lai kopumā palielinātu nodokļu režīmu un finanšu plūsmu pārredzamību; uzstāj, ka šajā ziņā būtiska loma un atbildība ir multinacionālajiem uzņēmumiem un finanšu iestādēm;

19.

aicina Komisiju, ES delegācijas un dalībvalstu aģentūras informēt valstu parlamentus un, cik vien iespējams, vietējās un reģionālās varas iestādes, kā arī ieinteresētās privātpersonas un pilsonisko sabiedrību par attīstības palīdzības plānošanu un finansiālajām saistībām, šajā nolūkā publicējot attīstības sadarbības apskatus par konkrētām valstīm, kuros būtu jāiekļauj pārskats par stratēģiskajiem dokumentiem, līdzekļu devēju koordināciju, ikgadējiem rīcības plāniem un notiekošām un plānotām programmām, kā arī projektu un iepirkumu konkursiem vai citiem izmantotajiem finansēšanas mehānismiem;

20.

mudina saņēmējvalstu parlamentus pieņemt valsts politikas nostādnes attiecībā uz attīstības palīdzību, lai uzlabotu līdzekļu devēju un saņēmējvalstu valdību, tostarp vietējo pašvaldību, pārskatatbildību, uzlabotu publisko finanšu pārvaldību un līdzekļu apguves spēju, izskaustu korupciju un palīdzības izšķērdēšanu jebkurā tās izpausmē, nodrošinātu efektīvas nodokļu sistēmas un uzlabotu nosacījumus budžeta atbalsta saņemšanai, kā arī ilgtermiņa perspektīvā samazinātu atkarību no palīdzības;

21.

uzskata, ka ir svarīgi veicināt visu dalībvalstu iesaistīšanos Adisabebas nodokļu iniciatīvā, lai līdz 2020. gadam dubultotu tehnisko palīdzību un nostiprinātu partnervalstu kapacitāti nodokļu iekasēšanas jomā;

22.

aicina Komisiju un dalībvalstis sadarboties ar partnervalstu parlamentiem, tiecoties sniegt konstruktīvu atbalstu šādu politikas nostādņu izstrādē, papildinot tās ar savstarpējas pārskatatbildības pasākumiem; atzinīgi vērtē Komisijas centienus uzlabot valstu pārskatatbildību par budžeta atbalstu, palīdzot uzlabot valstu parlamentu un augstāko revīzijas iestāžu institucionālo kapacitāti;

23.

akcentē iedzīvotāju, vietējo kopienu, vēlēto pārstāvju, reliģisko organizāciju, pilsoniskās sabiedrības organizāciju, akadēmisko aprindu, arodbiedrību un privātā sektora lomu attīstības procesā un uzsver, ka visi šie dalībnieki ir jāiesaista efektivitātes programmas pilnveidošanā un īstenošanā dažādos līmeņos; uzskata — lai minēto dalībnieku ieguldījums būtu efektīvs, ir nepieciešama viņu aktīva līdzdalība plānošanā un īstenošanā, savstarpējā pārskatatbildībā un pārredzamībā, pārraudzībā un novērtēšanā, un līdzekļu devējiem, sadarbojoties ar minētajiem dalībniekiem kā īstenošanas un pamatpakalpojumu sniegšanas partneriem, ir jāuzlabo prognozējamība un temps, lai patiešām sasniegtu visneaizsargātākās iedzīvotāju grupas;

24.

uzsver, ka palīdzība var būt noturīga tikai tad, ja saņēmēji ir apņēmības pilni un atbildīgi; kategoriski uzskata, ka liela nozīme ir kopīgai atbildībai par attīstības procesa rezultātiem, tostarp par Stambulas principu īstenošanu, un atgādina, ka demokrātiskai vietējai atbildībai ir nepieciešamas stipras iestādes, kas var nodrošināt vietējo dalībnieku pilnīgu līdzdalību attīstības programmu īstenošanā, pārraudzībā un novērtēšanā;

25.

uzsver, ka ir svarīgi dot iespēju pilsoniskās sabiedrības organizācijām īstenot savu lomu kā neatkarīgām attīstības procesa dalībniecēm, īpašu uzmanību pievēršot veicinošai videi, kas atbilst atzītām starptautiskajām tiesībām un maksimāli palielina pilsoniskās sabiedrības organizāciju ieguldījumu attīstībā; pauž bažas par to, ka daudzās partnervalstīs mazinās pilsoniskās sabiedrības organizāciju darbības iespējas; aicina Komisiju uzlabot finansējuma pieejamību pilsoniskās sabiedrības organizācijām;

26.

atzinīgi vērtē ES gūto progresu un apņēmīgo iesaistīšanos kopīgajā plānošanā; norāda, ka kopīgajai plānošanai vajadzētu mazināt palīdzības sadrumstalotību un darījumu izmaksas, palielināt papildināmību, pateicoties labākam darba dalījumam, un uzlabot vietējo un savstarpējo pārskatatbildību, kā arī attīstības palīdzības prognozējamību, tādējādi nodrošinot nepārprotamas priekšrocības kā Eiropas Savienībai, tā partnervalstīm; konstatē, ka kopīgās plānošanas iespēju izmanto 59 no 110 partnervalstīm, kuras saņem ES attīstības palīdzību; aicina dalībvalstis un partnervalstis sekmīgāk iesaistīties kopīgajā plānošanā, lai visā pilnībā un visās iespējamās valstīs izmantotu tās nodrošinātās priekšrocības;

27.

atgādina par savu pieprasījumu (26) kodificēt un nostiprināt mehānismus un praksi, lai nodrošinātu attīstības palīdzības labāku papildināmību un efektīvu koordināciju starp ES dalībvalstīm un institūcijām, paredzot skaidrus un izpildāmus noteikumus, ar kuriem nodrošināt demokrātisku vietējo atbildību, saskaņošanu, pielāgošanu valstu stratēģijām un sistēmām, līdzekļu prognozējamību, pārredzamību un savstarpēju pārskatatbildību; aicina Komisiju sniegt informāciju par turpmākas rīcības trūkumu saistībā ar šo pieprasījumu un norādīt, kādus alternatīvus pasākumus tā ir veikusi vai plāno veikt šajā sakarībā;

28.

atgādina, ka ES un dalībvalstis ir apņēmušās atsaistīt savu palīdzību, un atzīst šajā jomā gūtos panākumus; prasa, lai visi attīstības palīdzības sniedzēji, tostarp jaunietekmes valstis, turpinātu centienus paātrināt palīdzības atsaistīšanu globālā līmenī; aicina palīdzības sniedzējus dot priekšroku partnervalstu publiskā iepirkuma sistēmu izmantošanai;

29.

aicina Komisiju un dalībvalstis attīstīt jaunas iniciatīvas, lai uzlabotu dienvidu valstu savstarpējas sadarbības un trīspusējas sadarbības paraugprojektus, kā jaunus līdzekļu devējus piesaistot jaunietekmes valstis un citas valstis ar vidējiem ienākumiem, nolūkā risināt visām iesaistītajām pusēm svarīgus globālus problēmjautājumus un vienlaikus nezaudējot nabadzības izskaušanas perspektīvu; uzsver, ka ir pilnībā jāizmanto decentralizētās sadarbības potenciāls, lai gūtu panākumus attīstības efektivitātes programmas īstenošanā, līdztekus ievērojot visas garantijas saistībā ar pārredzamību, efektivitāti un saskaņotību un nepieļaujot to, ka starptautiskās palīdzības struktūra kļūst vēl sadrumstalotāka;

30.

uzsver, ka attīstības palīdzībai, ja to izmanto leģitīmas, iekļaujošas, tiesiskumā balstītas un cilvēktiesības ievērojošas pārvaldības kontekstā, var būt svarīga nozīme gan nabadzības apkarošanā, nevienlīdzības novēršanā un attīstības sekmēšanā, it sevišķi vismazāk attīstīto valstu gadījumā, gan arī kvalitatīvu sabiedrisko pakalpojumu pieejamības uzlabošanā visnelabvēlīgākajos apstākļos esošām un neaizsargātām grupām, un tā var katalizējoši iedarboties uz citiem izšķirīgiem sistēmiskiem faktoriem, kuri sekmē attīstību, piemēram, veicināt dzimumu līdztiesību (kā izklāstīts Pusanas partnerībā) un izglītību un nostiprināt veselības aprūpes sistēmas, tostarp ar nabadzību saistītu slimību apkarošanu;

31.

uzsver to, cik svarīga ir 16. IAM nozīme, raugoties uz attīstības efektivitāti kopumā, un brīdina, ka attīstības palīdzības mērķi nav iespējams efektīvi sasniegt, ja nepastāv miers, netiek ievērotas cilvēktiesības un tiesiskums un ja nepastāv objektīva, efektīva un neatkarīga tiesu sistēma, starptautiski atzīti sociālie, vides un darba standarti un garantijas publisko institūciju un amatpersonu integritātei, kā arī iekļaujoša lēmumu pieņemšana, kas visos līmeņos balstās uz līdzdalību un pārstāvību, pārredzamība un pārskatatbildība;

32.

atgādina, ka korupcija saņēmējvalstīs — neatkarīgi no tā, vai šī korupcija ir vai nav tieši saistīta ar attīstības palīdzību, — nopietni iedragā demokrātisko leģitimitāti un apdraud sabiedrības atbalstu attīstības palīdzībai donorvalstīs; tādēļ atzinīgi vērtē visus pasākumus, kas tiek veikti, lai veicinātu pareizu finanšu pārvaldību un pilnībā izskaustu korupciju, taču vienlaikus norāda, ka daudzās partnervalstīs situācija jau pēc būtības ir saistīta ar zināmas pakāpes risku;

33.

mudina dalībvalstis un citus līdzekļu devējus pastiprināt centienus un palielināt cilvēkresursus, lai izstrādātu labāku efektivitātes un padziļinātas analīzes koncepciju nestabilitātes, pēckonflikta un konfliktu novēršanas kontekstos, kur iecerētie rezultāti ne vienmēr fiksējami datu veidā un izmantojot rezultātu ietvarus;

34.

pauž ciešu pārliecību, ka privātais sektors ir svarīgs partneris IAM sasniegšanā un papildu resursu mobilizēšanā attīstības vajadzībām; uzsver — ņemot vērā privātā sektora dalībnieku aizvien lielāko lomu attīstības sadarbībā, minētajiem dalībniekiem ir jāpielāgojas attīstības efektivitātes principiem un visā projektu dzīves cikla laikā jāievēro korporatīvās pārskatatbildības principi; atzīst dažu privātā sektora dalībnieku centienus integrēt sava uzņēmējdarbības modeļa pamatā saistības cilvēktiesību jomā, sociālo iekļautību un ilgtspēju un aicina vispārināt šo pieeju; norāda, ka privātajam sektoram ir jāievēro starptautisko tiesību principi un sociālie un vides standarti, kā arī ANO Globālais līgums cilvēktiesību jautājumos, ANO pamatprincipi uzņēmējdarbības un cilvēktiesību jomā, SDO darba pamatstandarti un ANO Pretkorupcijas konvencija; aicina Komisiju nodrošināt, lai uzņēmumi, kas darbojas nodokļu oāzēs, nepiedalītos OAP finansētos projektos; vienlaikus uzsver, ka partnervalstīm ir jāveicina uzņēmējdarbībai labvēlīga vide, tostarp pārredzama juridiskā un regulējošā sistēma;

35.

uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai, EĀDD, Kenijas, kur notiks GPEDC Otrā augsta līmeņa sanāksme, parlamentam un valdībai, GPEDC līdzpriekšsēdētājiem, ANO Attīstības programmai, ESAO un Parlamentu savienībai.

(1) http://www.un.org/ga/search/view_doc.asp?symbol=A/RES/70/1&Lang=E

(2) http://www.un.org/esa/ffd/wp-content/uploads/2015/08/AAAA_Outcome.pdf

(3) https://documents-dds-ny.un.org/doc/UNDOC/GEN/N16/132/05/PDF/N1613205.pdf?OpenElement

(4) http://www.oecd.org/dac/effectiveness/34428351.pdf

(5) http://www.oecd.org/dac/effectiveness/49650173.pdf

(6) http://effectivecooperation.org/2014/03/draft-communique-for-the-first-high-level-meeting-of-the-global-partnership/

(7) http://effectivecooperation.org/events/2016-high-level-meeting/

(8) http://effectivecooperation.org/wp-content/uploads/2016/05/4314021e.pdf

(9) OV C 46, 24.2.2006., 1. lpp.

(10) Padomes secinājumi 9558/07, 15.5.2007.

(11) Padomes dokuments18239/10.

(12) http://data.consilium.europa.eu/doc/document/ST-9145-2015-INIT/lv/pdf