15.2.2018   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 58/192

—

ņemot vērā Līgumu par Eiropas Savienību (LES), jo īpaši tā 3. pantu, un Līgumu par Eiropas Savienības darbību (LESD), jo īpaši tā 9. pantu,

—

ņemot vērā Eiropas Savienības Pamattiesību hartu, jo īpaši tās 1. pantu un 34. panta 3. punktu,

—

ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2015. gada 25. jūnija Regulu (ES) Nr. 2015/1017 par Eiropas Stratēģisko investīciju fondu, Eiropas Investīciju konsultāciju centru un Eiropas Investīciju projektu portālu, ar ko groza Regulas (ES) Nr. 1291/2013 un (ES) Nr. 1316/2013 (1),

—

ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2014. gada 11. marta Regulu (ES) Nr. 223/2014 par Eiropas atbalsta fondu vistrūcīgākajām personām (2),

—

ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2013. gada 17. decembra Regulu (ES) Nr. 1304/2013 par Eiropas Sociālo fondu un ar ko atceļ Padomes Regulu (EK) Nr. 1081/2006 (3),

—

ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2013. gada 17. decembra Regulu (ES) Nr. 1301/2013 par Eiropas Reģionālās attīstības fondu un īpašiem noteikumiem attiecībā uz mērķi “Investīcijas izaugsmei un nodarbinātībai” un ar ko atceļ Regulu (EK) Nr. 1080/2006 (4),

—

ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2013. gada 17. decembra Regulu (ES) Nr. 1303/2013, ar ko paredz kopīgus noteikumus par Eiropas Reģionālās attīstības fondu, Eiropas Sociālo fondu, Kohēzijas fondu, Eiropas Lauksaimniecības fondu lauku attīstībai un Eiropas Jūrlietu un zivsaimniecības fondu un vispārīgus noteikumus par Eiropas Reģionālās attīstības fondu, Eiropas Sociālo fondu, Kohēzijas fondu un Eiropas Jūrlietu un zivsaimniecības fondu un atceļ Padomes Regulu (EK) Nr. 1083/2006 (5),

—

ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2014. gada 23. jūlija Direktīvu 2014/92/ES par maksājumu kontu tarifu salīdzināmību, maksājumu kontu maiņu un piekļuvi maksājumu kontiem ar pamatfunkcijām (6),

—

ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2012. gada 25. oktobra Direktīvu 2012/27/ES par energoefektivitāti, ar ko groza Direktīvas 2009/125/EK un 2010/30/ES un atceļ Direktīvas 2004/8/EK un 2006/32/EK (7), un Parlamenta 2010. gada 15. decembra rezolūciju par energoefektivitātes rīcības plāna pārskatīšanu (8),

—

ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2010. gada 19. maija Direktīvu 2010/31/ES par ēku energoefektivitāti (pārstrādāta redakcija) (9),

—

ņemot vērā Komisijas 2015. gada 27. oktobra paziņojumu “Komisijas darba programma 2016. gadam. Nav īstais brīdis, lai rīkotos kā ierasts” (COM(2015)0610),

—

ņemot vērā Komisijas 2014. gada 5. marta paziņojumu “Stratēģijas “Eiropa 2020” gudrai, ilgtspējīgai un integrējošai izaugsmei novērtējums” (COM(2014)0130),

—

ņemot vērā Komisijas paziņojumu “Eiropas platforma cīņai pret nabadzību un sociālo atstumtību: Eiropas pamatprogramma sociālai un teritoriālai kohēzijai” (COM(2010)0758) un Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas, kā arī Reģionu komitejas atzinumus un Parlamenta 2011. gada 15. novembra rezolūciju (10) par šo jautājumu,

—

ņemot vērā Komisijas 2010. gada 3. marta paziņojumu “Eiropa 2020. Stratēģija gudrai, ilgtspējīgai un integrējošai izaugsmei” (COM(2010)2020), kā arī Parlamenta 2010. gada 16. jūnija rezolūciju par stratēģiju “Eiropa 2020” (11),

—

ņemot vērā ANO Ģenerālās asamblejas 2010. gada 28. jūlija rezolūciju Nr. 64/292 “Cilvēka tiesības uz ūdeni un sanitāriju” (12),

—

ņemot vērā Komisijas izmēģinājuma projektu par vienotas metodoloģijas izstrādi references budžetiem Eiropā,

—

ņemot vērā UNICEF pētījumu centra Innocenti 2012. gada ziņojumu “Bērnu nabadzības līmeņa noteikšana: jaunas tabulas bērnu nabadzības klasificēšanai attīstītajās valstīs” (13),

—

ņemot vērā UNICEF pētījumu centra Innocenti 2014. gada ziņojumu “Bērni un recesija: ekonomikas krīzes ietekme uz bērnu labklājību attīstītajās valstīs” (14),

—

ņemot vērā Komisijas 2015. gada septembrī publicēto ceturkšņa pārskatu par nodarbinātību un sociālo situāciju ES (15),

—

ņemot vērā Komisijas 2013. gada 20. februāra Sociālo ieguldījumu paketi,

—

ņemot vērā Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas 2011. gada 15. jūnija atzinumu par Eiropas platformu cīņai pret nabadzību un sociālo atstumtību: Eiropas pamatprogramma sociālai un teritoriālai kohēzijai (16),

—

ņemot vērā ESAO 2015. gada 21. maija ziņojumu “Apvienot centienus: kāpēc no nevienlīdzības mazināšanas ieguvēji gūtu visi?”

—

ņemot vērā Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas 2013. gada 18. septembra atzinumu “Saskaņota Eiropas rīcība enerģētiskās nabadzības novēršanai un apkarošanai” (17),

—

ņemot vērā Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas 2013. gada 10. decembra atzinumu “Minimālais ienākums un nabadzības rādītāji Eiropā” (18),

—

ņemot vērā Reģionu komitejas 2011. gada 31. marta atzinumu “Eiropas platforma cīņai pret nabadzību un sociālo atstumtību” (19),

—

ņemot vērā Sociālās aizsardzības komitejas (SPC) un Nodarbinātības komitejas (EMCO) 2014. gada 3. oktobra kopīgo atzinumu “Stratēģijas “Eiropa 2020” vidusposma pārskats” (20),

—

ņemot vērā SPC2015. gada 10. marta gada pārskatu “Sociālā situācija Eiropas Savienībā (2014)” (21),

—

ņemot vērā 2015. gadā publicēto pētījumu “Stāvoklis kreditēšanas jomā: agresīvas cenu noteikšanas prakses kopējās izmaksas” (22) un 2008. gada augustā publicēto pētījumu “Nabadzīgo mājsaimniecību patēriņa grozs (23)”,

—

ņemot vērā Sociālās aizsardzības komitejas 2011. gada 15. februāra atzinumu “Eiropas platforma cīņai pret nabadzību un sociālo atstumtību: stratēģijas “Eiropa 2020” pamatiniciatīva” (24),

—

ņemot vērā Parlamenta 2015. gada 8. septembra rezolūciju par turpmākiem pasākumiem saistībā ar Eiropas pilsoņu iniciatīvu “Right2Water” (25),

—

ņemot vērā Parlamenta 2015. gada 8. jūlija rezolūciju par videi nekaitīgas nodarbinātības iniciatīvu — darbvietu izveides potenciāla izmantošana zaļajā ekonomikā (26),

—

ņemot vērā Padomes 2015. gada 5. oktobra Lēmumu (ES) 2015/1848 par dalībvalstu nodarbinātības politikas pamatnostādnēm (27) un Parlamenta 2015. gada 8. jūlija nostāju par priekšlikumu Padomes lēmumam par dalībvalstu nodarbinātības politikas pamatnostādnēm (28),

—

ņemot vērā Parlamenta 2014. gada 27. novembra rezolūciju par ANO Konvencijas par bērna tiesībām 25. gadskārtu (29),

—

ņemot vērā Parlamenta 2013. gada 11. jūnija rezolūciju par sociālajiem mājokļiem Eiropas Savienībā (30),

—

ņemot vērā Parlamenta 2012. gada 4. jūlija rezolūciju ar ieteikumiem Komisijai par piekļuvi banku pamatpakalpojumiem (31),

—

ņemot vērā Parlamenta 2010. gada 20. oktobra rezolūciju par minimālā ienākuma nozīmi nabadzības apkarošanā un integrējošas sabiedrības attīstības veicināšanā Eiropā (32),

—

ņemot vērā Reglamenta 52. pantu,

—

ņemot vērā Nodarbinātības un sociālo lietu komitejas ziņojumu un Sieviešu tiesību un dzimumu līdztiesības komitejas atzinumu (A8-0040/2016),

A.

tā kā laikposmā no 2008. līdz 2013. gadam Eiropas Savienībā nabadzības vai sociālās atstumtības riskam pakļauto cilvēku skaits no 117 miljoniem pieauga līdz 122,6 miljoniem; tā kā 2013. gadā 16,7 % ES iedzīvotāju pēc sociālo pārvedumu saņemšanas bija pakļauti nabadzības riskam, 9,6 % bija smagos materiālos apstākļos un 10,7 % mājsaimniecību tika uzskatītas par tādām, kurās nodarbinātības intensitāte ir ļoti zema; tā kā šādas tendences ir pretrunā stratēģijā “Eiropa 2020” izvirzītajam ES mērķim, kas paredz līdz 2020. gadam vismaz par 20 miljoniem samazināt nabadzības vai sociālās atstumtības skarto vai apdraudēto cilvēku skaitu;

B.

tā kā saskaņā ar Eurostat metodoloģiju nabadzības slieksnis ir 60 % no valsts vidējā pielīdzinātā ienākuma;

C.

tā kā energotaupības pasākumi un energoefektivitātes uzlabojumi, jo īpaši dzīvojamā fondā, ļautu daudzām mājsaimniecībām izkļūt no enerģētiskās nabadzības; tā kā saskaņā ar SILC statistiku 2015. gadā 10 % ES iedzīvotāju kavēja komunālos maksājumus (37 % visvairāk skartajās dalībvalstīs); 2014. gadā 12 % ES iedzīvotāju nespēja pietiekami apsildīt savus mājokļus (60 % visvairāk skartajās dalībvalstīs); 2014. gadā 16 % ES iedzīvotāju mita mājokļos ar cauru jumtu un mitrām sienām (33 % visvairāk skartajās dalībvalstīs);

D.

tā kā ilgstošu bezdarbnieku skaits pārsniedz 12 miljonus iedzīvotāju, no kuriem 62 % ir bezdarbnieki ilgāk par 2 gadiem pēc kārtas; tā kā ilgstošie bezdarbnieki ir pakļauti lielākam nabadzības un sociālās atstumtības riskam;

E.

tā kā ir jāņem vērā Eiropas atbalsta fonda vistrūcīgākajām personām (FEAD) nozīme un nepieciešamība to saglabāt laikos, kad sociālā krīze skar arvien vairāk Eiropas iedzīvotāju;

F.

tā kā Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 34. panta 3. punktā ir paredzēts, ka, apkarojot sociālo atstumtību un nabadzību, Savienība atzīst un ievēro tiesības uz sociālo palīdzību un palīdzību mājokļu jomā, lai nodrošinātu pienācīgu dzīvi tiem, kam nav pietiekamu līdzekļu;

G.

tā kā noteiktos laika periodos un atsevišķās valstīs pamatpreču un pamatpakalpojumu cenas ir palielinājušās salīdzinoši strauji, kā rezultātā ir palielinājušies arī ģimeņu izdevumi;

H.

tā kā “hroniskas nabadzības” skartie iedzīvotāji, kuri nereti ir ilgstošie bezdarbnieki, taču dažkārt nodarbinātie ar zemu atalgojumu, un cilvēki, kuri vieni audzina bērnus un nav nodarbināti vai kuri vidēji strādā īsāku darba laiku nekā galvenais pelnītājs, nemainīgi ir viena no visneaizsargātākajām grupām;

I.

tā kā joprojām nav noteikti galējas nabadzības rādītāji;

J.

tā kā slikts vai neapmierinošs mājoklis ievērojami samazina izredzes uz pienācīgu dzīvi; tā kā krīzes laikā vēl vairāk pasliktinājās mazaizsargāto iedzīvotāju mājokļu kvalitāte (tostarp atbilstīga mājokļu siltināšana u. c.), jo trūka līdzekļu mājokļa uzturēšanai; tā kā, ilgstoši dzīvojot nekvalitatīvā mājoklī, var tikt ietekmēta cilvēka fiziskā veselība;

K.

tā kā ģimeņu izdevumu palielināšanās saistībā ar maksu par mājokli, pārtiku, komunālajiem pakalpojumiem (elektroenerģija, gāze, ūdens), transportu, veselības aprūpi un izglītību apgrūtina sasniegt stratēģijā “Eiropa 2020” noteikto nabadzības samazināšanas mērķi;

L.

tā kā iepriekšējos gados daudzās ES valstīs strauji ir pieaugušas pamatpreču un pamatpakalpojumu cenas, kā rezultātā ir palielinājušies kopējie mājsaimniecību izdevumi;

M.

tā kā tādu faktoru mijiedarbība kā ekonomikas un finanšu krīze un mājsaimniecību ienākumu kritums ir veicinājuši bezdarba un sociālās atstumtības pieaugumu Eiropas Savienībā, jo īpaši mazaizsargātākajās iedzīvotāju grupās, līdz ar to radot aizvien lielāku slogu sociālajiem dienestiem;

N.

tā kā Eiropas Savienībā, sākoties krīzei, ir ārkārtīgi palielinājies jauniešu bezdarbs, kas jau bija lielāks nekā citās vecuma grupās un tagad pārsniedz 20 %, radot risku viņus iegrūst nabadzībā jau kopš agras jaunības; tā kā ir jāņem vērā ANO Bērnu tiesību komitejas noslēguma piezīmes par jaunākajiem atsevišķu ES dalībvalstu regulārajiem ziņojumiem par bērnu nabadzības līmeņa un/vai bērnu nabadzības riska līmeņa pieaugumu ekonomikas krīzes dēļ; tā kā šāds pieaugums ietekmē tiesības uz veselības aizsardzību, izglītību un sociālo aizsardzību;

O.

tā kā nabadzība, kas dalībvalstīs jau daudzus gadus pieaug, arvien vairāk ietekmē ekonomiku, mazina ekonomisko izaugsmi, palielina valstu budžetu deficītu un samazina Eiropas konkurētspēju;

P.

tā kā dzīvošana neatbilstīgā un nepietiekami apsildītā mājoklī nelabvēlīgi ietekmē cilvēku un jo īpaši visneaizsargātāko personu veselību, izglītību, sociālo integrāciju un iekļaušanos darba tirgū; tā kā cilvēki nespēj nodrošināt pietiekamu mājokļa apkuri gan ziemeļu, gan dienvidu dalībvalstīs; tā kā saskaņā ar EU–SILC rādītājiem atsevišķās dalībvalstīs mājokļa izmaksu slogs (analizējot pēc īpašumtiesību statusa) ir augstāks īrniekiem privātajā īres sektorā, kas izskaidrojams ar mājokļu zemo kvalitāti un augstajām cenām; tā kā daudzām ģimenēm ir grūtības segt pamatpreču un pamatpakalpojumu izmaksas, ko izraisa arī aizvien pieaugošās enerģijas cenas;

Q.

tā kā enerģētiskā nabadzība ir saistīta ar vispārējo nabadzību, kam pamatā ir vairāki apstākļi, tostarp veselības un invaliditātes apsvērumi, individuāli pielāgotu piedāvājumu vai tiešsaistes pakalpojumu trūkums, zemi ienākumi, mājsaimniecībā izmantotās apkures sistēmas veids un dzīvojamā fonda kvalitāte un energoefektivitāte;

R.

tā kā bezdarbnieki, viena vecāka ģimenes, maznodrošinātas ģimenes, atraitnes un atraitņi, cilvēki ar hroniskām saslimšanām, veci cilvēki, jaunieši, cilvēki ar invaliditāti un minoritātes bieži vien ir tie, kuriem visvairāk draud nonākšana nabadzībā un kuri visvairāk cieš no augstās dzīves dārdzības;

S.

tā kā lielās atšķirības, kādas dalībvalstīs pastāv labklājības nodrošinājuma un ienākumu minimuma ziņā, nozīmē, ka atsevišķās dalībvalstīs labklājības līmenis nabadzības risku samazina par 60 %, bet citās tikai par 15 %; tā kā labklājības nodrošinājuma dēļ nabadzības risks ES vidēji samazinās par 35 %;

T.

tā kā gaidāmajā Eurofound ziņojumā par mājokļiem Eiropā tiks iekļauts aprēķina modelis, lēšot, ka pašreizējo neatbilstīgo mājvietu (mājokļu) (pēc 2011. gada datiem) dēļ radītie kopējie medicīnas izdevumi 28 ES dalībvalstīs pārsniedz EUR 170 miljardus gadā; tā kā gadījumā, ja veiktu visus nepieciešamos remontdarbus, medicīnas izdevumi pirmajā gadā samazinātos par aptuveni EUR 8 miljardiem, un arī turpmāk tiktu radīti papildu ieguvumi;

U.

tā kā ANO ir apstiprinājusi, ka cilvēka tiesības uz ūdeni un sanitāriju ikvienam paredz iespēju piekļūt ūdenim, kas ir kvalitatīvs, nekaitīgs, fiziski sasniedzams, par pieņemamu cenu, pietiekamā daudzumā un atbilstīgs personiskajām un mājsaimniecības vajadzībām; tā kā ANO ieteikumā papildus ir norādīts, ka gadījumā, ja ūdens ir par maksu, ūdenim nevajadzētu tērēt vairāk nekā 3 % no mājsaimniecības ienākumiem; tā kā ūdensapgādes uzņēmumu privatizācija nelabvēlīgi ietekmē mājsaimniecības, kuras ir nabadzīgas vai uz nabadzības sliekšņa;

V.

tā kā enerģētiskās nabadzības problēma Eiropā joprojām palielinās un, šķiet, ka šāda situācija tuvākajos gados tikai saasināsies, kam iemesls ir gaidāmais enerģijas cenu pieaugums, un līdz ar to arī palielināsies ienākumu nevienlīdzība un nabadzība kopumā, kā arī trūkst piemērotu apkures sistēmu un slikta ir mājokļu kopējā siltināšanas kvalitāte, jo īpaši Vidusjūras reģiona valstīs;

W.

tā kā visā ES nabadzībā dzīvo par 12 miljoniem vairāk sieviešu nekā vīriešu; tā kā šādu nevienlīdzību veicinošie faktori ir arī dzimumu darba samaksas un pensiju apmēra atšķirības, lielais nestabilās darba attiecībās strādājošo sieviešu īpatsvars, kā arī tas, ka sievietes nereti ir spiestas izvēlēties ekonomiski neaktīvu dzīvesveidu, ko nosaka augstās bērnu aprūpes izmaksas;

X.

tā kā vīriešu un sieviešu darba samaksas atšķirības, darba laiks un profesionālās karjeras ilgums, ar ko sievietes saskaras savā profesionālajā karjerā, tieši ietekmē viņu dzīvi pēc pensionēšanās; tā kā sievietes pēc 65 gadu vecuma ir pakļautas lielākam nabadzības vai sociālās atstumtības riskam nekā vīrieši, jo pašlaik sievietēm pensijas ienākumi ir zemāki — turklāt bieži vien ievērojami zemāki — nekā vīriešiem;

Y.

tā kā Enerģētikas savienības uzdevums ir efektīvi reaģēt uz enerģētisko nabadzību, kas skar vairāk nekā 100 miljonus eiropiešu, un Enerģētikas savienībai ir jāuzlabo visneaizsargātāko patērētāju situācija, visneaizsargātākajām grupām uzlabojot energoefektivitāti un ieviešot korektīvus pasākumus, kas ļautu trūkumā nonākušiem cilvēkiem saņemt enerģiju par pieejamām cenām;

Z.

tā kā Direktīvā 2012/27/ES dalībvalstis tiek aicinātas izstrādāt programmas personu un mājsaimniecību informēšanai un konsultēšanai par energoefektivitāti;

AA.

tā kā, ņemot vērā, ka nabadzība skar visu ģimeni kopumā, ir jāuzsver ietekme, kādu uz nabadzību atstāj enerģija;

AB.

tā kā valsts dzīvojamā fonda atjaunošana nolūkā uzlabot ēku energoefektivitāti tiešā veidā samazinās enerģijas izmaksas, jo īpaši maznodrošinātām ģimenēm, un veicinās darbvietu radīšanu;

AC.

tā kā 22 348 834 mājsaimniecības (aptuveni 11 % ES iedzīvotāju) vairāk nekā 40 % no gūtajiem ienākumiem tērē par mājokli; tā kā Eiropas pusgadā pārmērīgais mājokļa izmaksu slogs ir atzīmēts kā “uzraugāma tendence”; tā kā 21 942 491 mājsaimniecībai (aptuveni 10,8 % ES iedzīvotāju) ir grūtības uzturēt mājoklī pietiekamu temperatūru; tā kā ES un dalībvalstīm steidzami vajadzētu noteikt, īstenot un pastāvīgi piemērot politikas pasākumus, kas mājsaimniecībām ļautu segt mājokļa izmaksas, tostarp paredzot mājokļa pabalstus;

AD.

tā kā enerģijas tirgus cenas Eiropā izlīdzinās, savukārt pirktspējas izlīdzināšanās līmenis ir zemāks,

AE.

tā kā mājokļa pieejamība ir viena no pamattiesībām, ko var uzskatīt par priekšnosacījumu tam, lai varētu izmantot citas pamattiesības un tām piekļūt, kā arī nodrošināt sev cilvēka cienīgus dzīves apstākļus; tā kā garantēt palīdzības pieejamību, lai piekļūtu pienācīgam un atbilstīgam mājoklim, ir dalībvalstu starptautiskās saistības, kas Savienībai ir jāpilda, ņemot vērā, ka tiesības uz mājokļa pieejamību un mājokļa pabalstu ir atzītas ES Pamattiesību hartas 34. pantā, Eiropas Padomes pieņemtās un pārskatītās Sociālās hartas 30. un 31. pantā, Vispārējās cilvēktiesību deklarācijas 25. pantā, kā arī daudzu dalībvalstu konstitūcijās;

AF.

tā kā Eiropas mājsaimniecību budžetā mājokļa izdevumi ir vislielākie; tā kā ar mājokli saistīto cenu (zeme, īpašums, īre, enerģijas patēriņš) straujais pieaugums rada nestabilitāti un nedrošību un ir jāuzskata par sevišķi smagu problēmu;

AG.

tā kā mājokļa trūkums un enerģētiskā nabadzība ir lielāka valstīs, kurās ir mazāks sociālo īres mājokļu īpatsvars (t. i., Austrumu un Vidusjūras reģiona valstīs);

AH.

tā kā sociālo īres mājokļu procentuālā attiecība pret visiem mājokļiem liecina, ka Rietumu un Ziemeļu valstīs ir pieejams vairāk valsts sociālo īres mājokļu nekā vidēji Eiropas Savienībā, turpretī Vidusjūras reģiona un Austrumeiropas valstīs joprojām ir minimāls sociālo mājokļu īpatsvars (aptuveni 5 %) vai arī sociālo īres mājokļu sektora tajās nav vispār;

AI.

tā kā Eurofound pētījumā ir norādīts, ka daudziem iedzīvotājiem ar zemiem ienākumiem parāds par komunālajiem pakalpojumiem ir lielākais parāds, un šim faktam bieži vien netiek veltīta pietiekama uzmanība;

AJ.

tā kā sociālajiem mājokļiem ir būtiska nozīme, lai sasniegtu stratēģijas “Eiropa 2020” nabadzības samazināšanas mērķi, jo šādi mājokļi palīdz nodrošināt augstu nodarbinātības, sociālās integrācijas un kohēzijas līmeni, veicina nodarbinātības mobilitāti un palīdz cīnīties pret nabadzību;

AK.

tā kā Eurofound ziņojumā “Piekļuve sociālajiem pabalstiem: kā samazināt nepieprasīšanas līmeni” skaidri ir uzsvērta problēma, ka sociālie pabalsti un minimālā ienākuma shēmas ne vienmēr sasniedz tos, kuriem tie pienākas; tā kā nepietiek vienīgi izveidot šādas shēmas un tā kā ir jānodrošina, lai šos pabalstus pieprasītu personas, kurām tie pienākas; tā kā ir jāņem vērā arī ietaupījumi, kas ilgtermiņā rodas no tā, ka pabalsti strauji, efektīvi un rezultatīvi nonāk to personu rīcībā, kurām tie ir paredzēti;

AL.

tā kā krīze Savienībā ir ietekmējusi mājsaimniecību iespējas piekļūt mājokļiem un veikt ieguldījumus sociālajos mājokļos un tā kā šāda situācija sevišķi smagi ir skārusi ieguldījumiem sociālajos mājokļos paredzētos publiskos izdevumus, un tā kā līdz ar to dalībvalstīm un Savienībai steidzami ir jārīkojas, lai nodrošinātu tiesības piekļūt pienācīgam un mājoklim par pieņemamu cenu;

AM.

tā kā nabadzība un sociālā atstumtība joprojām ir viens no būtiskākajiem sociālajiem nosacījumiem, kas ietekmē veselības un dzīves apstākļus, tostarp paredzamo dzīves ilgumu, jo īpaši ņemot vērā bērnu nabadzības ietekmi uz bērnu veselību un labklājību, un tā kā veselības jomā joprojām ir ievērojama atšķirība starp bagāto un nabadzīgo cilvēku veselību, ja ņem vērā veselības pakalpojumu pieejamību no pieņemamu cenu viedokļa, kā arī ienākumus un turīgumu;

AN.

tā kā Eiropas Savienības Padomes Sociālās aizsardzības komiteja 2010. gada 20. maija atzinumā pauda bažas, ka pašreizējā ekonomikas un finanšu krīze varētu nelabvēlīgi ietekmēt iedzīvotāju iespējas piekļūt veselības aprūpei un dalībvalstu veselības aprūpei atvēlētos budžetus;

AO.

tā kā pašreizējā ekonomikas un finanšu krīze var smagi skart veselības aprūpes nozari vairākās dalībvalstīs gan attiecībā uz piedāvājumu, gan pieprasījumu;

AP.

tā kā pašreizējās ekonomikas un finanšu krīzes radītie ierobežojumi varētu ievērojami kaitēt dalībvalstu veselības aprūpes sistēmu finansiālajai un organizatoriskajai stabilitātei ilgtermiņā, tādējādi mazinot aprūpes vienlīdzīgu pieejamību dalībvalstu teritorijā;

AQ.

tā kā nabadzība kopā ar citiem neaizsargātības faktoriem, tādiem kā mazgadīgums vai vecums, invaliditāte vai piederība minoritātei, vēl vairāk paaugstina nevienlīdzības riskus veselības jomā un tā kā vāja veselība attiecīgi ar novest nabadzībā un/vai sociālā atstumtībā;

AR.

tā kā saskaņā ar Eurostat jaunākajiem datiem 21 % mājsaimniecību 28 ES dalībvalstīs nav pieejams internets un tā kā 20 % iedzīvotāju vecumā no 16 līdz 74 gadiem apgalvo, ka internetu nekad mūžā nav lietojuši; tā kā augstākais interneta pieejamības mājsaimniecībās rādītājs (95 %) ir Nīderlandē, savukārt viszemākais tas ir Bulgārijā, kur internets ir pieejams tikai 54 % mājsaimniecību;

AS.

tā kā digitālais vienotais tirgus ir viena no jaunā Komisijas sastāva 10 prioritātēm un tā kā nākotnē 90 % darbvietu zināmā mērā būs nepieciešamas IT prasmes; tā kā 59 % Eiropas iedzīvotāju var piekļūt 4G tīklam, tomēr lauku apvidos šis īpatsvars nepārsniedz 15 %;

AT.

tā kā pienācīgs darbs ir labākais veids, kā mazināt nabadzības un sociālās atstumtības risku, un informācijas un komunikācijas tehnoloģiju prasmes un pieejamība nenoliedzami ir priekšrocība darba meklējumos;

AU.

tā kā ANO Ģenerālās asamblejas 2010. gada 28. jūlija rezolūcijā Nr. 64/292 par cilvēka tiesībām uz ūdeni un sanitāriju ir atzīts, ka tiesības uz nekaitīgu un tīru dzeramo ūdeni ir vienas no pamattiesībām, kas ir priekšnoteikums tam, lai pilnībā izmantotu tiesības uz dzīvību un visas pārējās cilvēktiesības;

AV.

tā kā nabadzības ar dzimumu saistīto aspektu savstarpīgums prasa holistisku pieeju, ar ko pievērstos daudzajiem diskriminācijas iemesliem un tādiem jautājumiem kā mājokļi, enerģijas izmaksas, sabiedriskie pakalpojumi, darbvietas drošība, nestabila nodarbinātība un nodokļu politika;

AW.

tā kā nabadzības apkarošanas mērķus nevar sasniegt, ja nerisina sieviešu nabadzības problēmu, jo, lai panāktu augšupēju konverģenci nabadzības apkarošanā, ir jāpanāk dzimumu līdztiesība un jāuzlabo sieviešu ekonomiskās iespējas;

AX.

tā kā datu vākšanā un politikas veidošanā par nabadzību, dzīves dārdzību un ienākumiem, par statistiskās vienības pamatu ņemot mājsaimniecības, tiek pieņemts, ka resursu sadalījums starp mājsaimniecības locekļiem ir vienlīdzīgs; tā kā realitātē situācija mājsaimniecībās ir atšķirīga un sadalījums var būt nevienlīdzīgs un atkarīgs no dzimuma, un līdz ar to politikas veidošanā ir vajadzīga pieeja, kas balstīta uz individuālām izmaksām un ienākumiem;

AY.

tā kā 17 % viena vecāka (kas pārsvarā ir sieviete) mājsaimniecību nespēj apsildīt savu mājokli, taču pārējo iedzīvotāju vidū šis rādītājs ir tikai 10 %; tā kā enerģijas vairumtirdzniecības cenas ir samazinājušās, savukārt mazumtirdzniecības cenas ir pieaugušas, radot izmaksu sadārdzinājumu; tā kā diemžēl nepastāv jēdziena “enerģētiskā nabadzība” ES mēroga definīcija, turklāt šī parādība skar nesamērīgi daudz sieviešu;

AZ.

tā kā jaunu sieviešu bezdarbs ir augstāks nekā citās vecuma grupās, jau agrīnā vecumā pakļaujot jaunas sievietes riskam nonākt nabadzībā;

BA.

tā kā, lai gan aizvien lielākie mājsaimniecību izdevumi un mājokļa izmaksu pārmērīgais slogs ir viens no sieviešu bezpajumtniecības cēloņiem, ir jāveic papildu pētījumi par sieviešu bezpajumtnieču īpatsvaru un iemesliem, kādēļ sievietes zaudē vai pamet savas mājas; tā kā mājsaimniecības un privātās parādsaistības ir tieši saistītas ar mājsaimniecības izdevumiem un ir viens no galvenajiem nabadzības un sociālās atstumtības cēloņiem,

1.

aicina Komisiju un dalībvalstis veltīt visus līdzekļus cīņai pret nabadzību un sociālo atstumtību un pieņemt integrētu stratēģiju, ar ko apkarot nabadzības un sociālās atstumtības dažādās izpausmes, izmantojot holistisku pieeju, ar ko saista ekonomikas, izglītības, nodarbinātības, enerģētikas, transporta un sociālo politiku, balstoties uz paraugpraksi;

2.

aicina dalībvalstis parakstīt moratoriju ziemas apkures atslēgšanai, lai noteiktā ziemas periodā nevienai mājsaimniecībai neatslēgtu enerģijas piegādi un lai tām mājsaimniecībām, kurām apkure atslēgta, enerģijas piegāde tiktu atjaunota, uzsverot, ka saistītās izmaksas ir valsts atbildība pēc būtības, jo par sociālo politiku primārā atbildība ir valdībām; mudina dalībvalstis izvērtēt, kādi pasākumi ir vajadzīgi, lai izpildītu Pasaules Veselības organizācijas (PVO) standartus par pienācīgu mājokļa temperatūru;

3.

aicina Komisiju veikt ietekmes novērtējumu par ienākumu minimuma shēmu ietekmi Eiropas Savienībā un apsvērt turpmākus pasākumus, kuros ņemtu vērā ekonomikas un sociālos apstākļus katrā dalībvalstī, kā arī novērtētu to, vai minētās shēmas ļauj mājsaimniecībām apmierināt personiskās pamatvajadzības; aicina Komisiju, pamatojoties uz minēto novērtējumu, izvērtēt, kādā veidā un ar kādiem līdzekļiem dalībvalstu līmenī nodrošināt pienācīgu ienākumu minimumu saskaņā ar valsts praksi un tradīcijām, vienlaikus ņemot vērā katrai valstij raksturīgās īpatnības, lai atbalstītu sociālo konverģenci visā Savienībā;

4.

aicina dalībvalstis nodrošināt, ka valsts, reģionālās un vietējās iestādes efektīvāk, mērķorientētāk un ciešākā uzraudzībā izmanto Eiropas strukturālos un investīciju fondus (ESI fondus), lai risinātu tādas problēmas kā enerģētiskā nabadzība, dzīves dārdzības pieaugums, sociālā atstumtība, mājokļu trūkums un dzīvojamā fonda nepietiekamā kvalitāte; uzskata, ka Komisijai šajā jomā būtu jāatļauj lielāks elastīgums;

5.

aicina Komisiju un dalībvalstis rīkot samitu, kas būtu veltīts tādiem jautājumiem kā nabadzības, galējas nabadzības un sociālās atstumtības mazināšana un pienācīgu dzīves standartu pieejamība;

6.

pauž nožēlu par nabadzības vai sociālās atstumtības riskam pakļauto personu skaita pieaugumu, lai arī stratēģijas “Eiropa 2020” mērķis ir samazināt minētās problēmas skarto cilvēku skaitu vismaz par 20 miljoniem; pauž nožēlu, ka nabadzības indekss liecina par situācijas uzlabošanos tikai dažās dalībvalstīs; aicina Komisiju un dalībvalstis no jauna apņemties sasniegt nabadzības mazināšanas mērķi, kas aizvien attālinās;

7.

aicina dalībvalstis ikvienam nodrošināt iespēju saņemt pienācīgu atbalstu, tostarp ienākumu minimumu cik vien ilgi šāds atbalsts nepieciešams, un nodrošināt dažādu veidu kompensāciju, kas nepieciešama tādās nabadzības situācijās, kad izmaksas nav iespējams samazināt īstermiņā; uzsver, cik būtiski ir definēt atbilstības kritērijus, lai varētu pretendēt uz ienākumu minimuma shēmas nodrošināto atbalstu;

8.

aicina dalībvalstis atkārtoti apsvērt un koriģēt ikvienu politikas nostādni, ja tās ieviešana varētu novest pie nabadzības pieauguma;

9.

aicina Komisiju izpētīt, vai ir iespējams pagarināt Eiropas atbalsta fonda vistrūcīgākajām personām (FEAD) darbību arī pēc 2014.–2020. gada plānošanas perioda, kā arī nodrošināt ciešāku koordināciju ar citiem Eiropas fondiem, jo īpaši Eiropas Sociālo fondu (ESF), un ar tagadējām nodarbinātības politikas nostādnēm, lai veicinātu vistrūcīgāko personu iekļaušanos darba tirgū, un izvērtēt apmēru, kādā programma ir sniegusi atbalstu vistrūcīgākajām un visneaizsargātākajām grupām, tādām kā jaunas sievietes, viena vecāka ģimenes, personas ar invaliditāti un vecas sievietes;

10.

aicina dalībvalstis atvieglināt pretnabadzības organizāciju piekļuvi Eiropas finansējumam no FEAD, neradot papildu administratīvo slogu šādām organizācijām, kurām bieži vien trūkst darbinieku;

11.

aicina Komisiju un dalībvalstis izveidot mehānismus ne tikai formāli, bet arī informāli iegūto kvalifikāciju atzīšanai;

12.

uzsver, ka tādas iniciatīvas kā garantija jauniešiem ir jāievieš saskaņā ar visaptverošu izpratni par nodarbinātības struktūru reģionos, kuros šīs iniciatīvas plāno īstenot; tas nozīmē, ka no jauna ir jādefinē nodarbinātības centru loma, t. i., jāpalīdz šo centru klientiem, jāņem vērā visi viņu konkrētie apstākļi, jāatjaunina prasmes un galvenā uzmanība jāpievērš jaunajām nozarēm, izveidojot tiešu kontaktu ar uzņēmumiem, lai pārliecinātos, vai potenciālajiem darbiniekiem ir uzņēmumiem nepieciešamās kompetences;

13.

atzinīgi vērtē Komisijas nodomu ierosināt Eiropas sociālo tiesību pīlāra izveidi; atgādina, ka ar šādu pīlāru būtu jāizpilda LESD 9. pantā paredzētās saistības;

14.

atbalsta Komisijas nodomu panākt Savienībā sociālo AAA reitingu, ierosinot jaunus pasākumus, ar ko uzlabot sociālās un nodarbinātības politikas efektivitāti, kas ietver skaidru stratēģiju dzimuma dēļ radītās sociālās atstumtības apkarošanai;

15.

aicina Komisiju un dalībvalstis izstrādāt, pieņemt un īstenot ES programmu nabadzības un sociālās atstumtības mazināšanai saskaņā ar stratēģiju “Eiropa 2020”, paredzot konkrētus pasākumus un darbības, tostarp enerģētiskās nabadzības mazināšanai;

16.

atkārtoti norāda uz Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinumu “Saskaņota Eiropas rīcība enerģētiskās nabadzības novēršanai un apkarošanai” un atzīmē tajā pausto ieteikumu “izveidot Eiropas nabadzības novērošanas centru, kas galvenokārt koncentrētos uz enerģētisko nabadzību, apvienotu visas ieinteresētās personas un (sadarbībā ar Eurostat) palīdzētu definēt enerģētiskās nabadzības Eiropas rādītājus. Tas ļautu gūt pārskatu par pašreizējo stāvokli, apzināt labākās prakses piemērus, formulēt ieteikumus, kā efektīvāk novērst un risināt šo problēmu, un iedibināt šajā jomā Eiropas solidaritāti”; uzsver, cik būtiski ir izstrādāt rādītājus un vākt datus par mājsaimniecību patēriņu un izmaksām saistībā ar enerģētisko nabadzību, lai iegūtu uzticamu informāciju un varētu nodrošināt uz pierādījumiem balstītu politikas izstrādi un efektīvu uzraudzību;

17.

uzskata, ka nabadzībai un sociālajai atstumtībai piemīt starppaaudžu iezīmes, un līdz ar to uzsver, ka ir jāveicina mājsaimniecībās zem nabadzības sliekšņa dzīvojošo bērnu piekļuve izglītībai, un aicina izstrādāt politiku, ar ko novērstu mācību priekšlaicīgu pārtraukšanu;

18.

aicina Padomi un dalībvalstis, ņemot vērā pieaugošo nabadzību, darīt vairāk, lai palīdzētu nabadzības vai sociālās atstumtības riskam pakļautajiem cilvēkiem, tostarp paredzot spēcīgu dzimumu līdztiesības dimensiju, piemēram, izstrādājot Padomes ieteikumu, lai sasniegtu stratēģijā “Eiropa 2020” izvirzīto nabadzības samazināšanas mērķi;

19.

vēlreiz norāda, cik svarīgi ir ar izglītības — tostarp formālās un neformālās izglītības — starpniecību sniegt sievietēm un meitenēm pilnvērtīgas iespējas un cik izglītība ir nozīmīga dzimumu stereotipu apkarošanā un nabadzības stigmatizācijas izskaušanā, kā arī ienākumu palielināšanā, iekļaujot sievietes nozarēs, kurās viņu īpatsvars ir bijis zems, tādās kā zinātne, tehnoloģija, inženierija un uzņēmējdarbība, un aicina Komisiju konkrētai valstij adresētajos ieteikumos iekļaut sieviešu arodizglītības mērķus;

20.

prasa, lai katra dalībvalsts sniegtu detalizētas norādes par sava nabadzības apkarošanas plāna īstenošanas posmiem un to, kā konkrētā stratēģija risina ar dzimumu saistītos nabadzības un sociālās atstumtības aspektus;

21.

uzsver, ka pienācīgi ienākumi ir viens no priekšnoteikumiem, lai spētu dzīvot cieņpilnu dzīvi; uzsver — lai gan nodarbinātībai var būt izšķirīga nozīme izkļūšanai no nabadzības, ir būtiski nodrošināt pietiekamu ienākumu minimumu, lai palīdzētu cilvēkiem apmierināt pamatvajadzības; atgādina, ka 2013. gadā 28 dalībvalstu ES 16,7 % iedzīvotāju pēc sociālo pārvedumu saņemšanas bija uz nabadzības sliekšņa, kas nozīmē, ka viņu rīcībā esošie ienākumi bija zem attiecīgajā valstī noteiktā nabadzības sliekšņa un ka strādājošo nabadzības un galējas nabadzības rādītājs joprojām ir pārāks augsts;

22.

aicina Komisiju Eiropas pusgada kontekstā izstrādāt ieteikumus dalībvalstīm par ieviešamajiem politikas pasākumiem un veicamajām reformām, lai, ņemot vērā katras dalībvalsts īpatnības, efektīvi cīnītos pret nabadzību un sociālo atstumtību nolūkā veicināt sociālo konverģenci;

23.

atgādina par Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinumu “Minimālais ienākums un nabadzības rādītāji Eiropā”; atzīmē, ka ieteikumā ir atbalstīta Eiropas pienācīgu ienākumu minimuma sistēma, ar ko būtu jānosaka kopēji standarti un rādītāji, jāparedz metodes sistēmas īstenošanas uzraudzībai un jāuzlabo dialogs ar ieinteresētajām personām, dalībvalstīm un ES iestādēm; uzskata, ka šāda sistēma ir jābalsta uz faktiem un tiesībām un tajā jāņem vērā katras dalībvalsts sociālais un ekonomiskais konteksts, kā arī jāievēro subsidiaritātes princips;

24.

uzsver, ka ar ienākumu minimuma shēmām būtu jānovērš mājsaimniecību grimšana dziļā materiālā trūkumā un jāļauj gūt ienākumus virs nabadzības sliekšņa; atgādina, ka dalībvalstu līmenī ienākumu minimuma shēmas varētu būt pamatinstrumenti, ar ko izpildīt LESD 9. panta prasības par atbilstīga sociālās aizsardzības līmeņa nodrošināšanu, sociālās atstumtības apkarošanu, līdzdalību sabiedrības veselības aizsardzībā un iespēju līdztiesības veicināšanu; atbalsta Ekonomikas un sociālo lietu komitejas viedokli, ka papildus ienākumu minimuma shēmām ir jāīsteno mūžizglītības pasākumi, jāiesaista ieinteresētās personas un jāīsteno aktīva darba tirgus politika ar mērķi palīdzēt bezdarbniekiem atgriezties darba tirgū un atrast pienācīgu darbu;

25.

aicina Komisiju un dalībvalstis sniegt informāciju, konsultācijas un atbalstu nabadzības un sociālās atstumtības riskam pakļautajiem cilvēkiem, lai viņi varētu pieņemt informētus lēmumus par enerģijas patēriņu, un aicina atbalstīt nevalstiskās organizācijas, vietējās iestādes, kas sniedz mērķorientētas konsultācijas un apmāca konsultantus enerģijas patēriņa jautājumos, kā arī aicina uzlikt pienākumu enerģijas piegādātājiem mājsaimniecību enerģijas patēriņa rēķinos iekļaut informāciju par pasākumiem enerģijas patēriņa samazināšanai un energoefektivitātes paaugstināšanai;

26.

mudina dalībvalstis un Komisiju vajadzības gadījumā īstenot proaktīvu politiku pienācīgu mājokļu jomā, lai nodrošinātu kvalitatīvu mājokļu pieejamību; aicina dalībvalstis piemērot saprātīgu īres politiku, ja ir jāīsteno steidzami sociālie pasākumi, un uzsver, ka papildus būtu jāīsteno ilgtermiņa mājokļu un vietējo kopienu programmas, lai palielinātu dažādām sociāli mazaizsargātām mērķgrupām pieejamo dzīvojamo fondu; uzsver, ka vēl aizvien visā ES ir jāīsteno efektīvi pasākumi, lai nākotnē nepieļautu nekustamā īpašuma burbuļu veidošanos, piemēram, hipotekārajā tirgū ir jāievieš efektīvs patērētāju aizsardzības regulējums; šajā ziņā mudina īstenot politiku, ar ko finansiālās grūtībās nonākušām mājsaimniecībām palīdzētu saglabāt savu sākotnējo mājokli;

27.

aicina Komisiju un dalībvalstis kā priekšnoteikumu cilvēka cieņas saglabāšanai nodrošināt Eiropas pilsoņiem pamattiesības uz mājokļa pabalstu; prasa atzīt, ka cenu ziņā pieejami īres mājokļi ir viens no veidiem, kā atvieglināt mājokļu pieejamību cilvēkiem ar zemiem ienākumiem, un mudina dalībvalstis pietiekamā daudzumā nodrošināt cenu ziņā pieejamus mājokļus;

28.

uzsver, ka vecu cilvēku nabadzība ir liela problēma daudzās dalībvalstīs; tādēļ aicina dalībvalstis reformēt pensiju sistēmas, lai garantētu pienācīgu pensijas ienākumu līmeni, kā arī pensiju sistēmu ilgtspēju un drošību;

29.

aicina Komisiju risināt bezpajumtniecības problēmu, kas ir viens no galējas nabadzības veidiem, un jo īpaši pievērsties nosalšanas gadījumiem, kuros bojā gājuši bezpajumtnieki un cilvēki, kas dzīvo neapkurinātos mājokļos; aicina dalībvalstis atkārtoti izvērtēt progresu, kādu tās panākušas virzībā uz šādu galējas nabadzības veidu izskaušanu;

30.

aicina Komisiju un dalībvalstis steidzami noteikt, īstenot un saglabāt spēkā politikas pasākumus, ar ko mājsaimniecībām ļautu segt mājokļa izmaksas, tostarp paredzēt mājokļa pabalstus, ņemot vērā, ka 22 348 834 mājsaimniecības (aptuveni 11 % ES iedzīvotāju) vairāk nekā 40 % no pieejamajiem ienākumiem tērē mājoklim un ka 21 942 491 mājsaimniecībai (aptuveni 10,8 % ES iedzīvotāju) ir grūtības uzturēt mājoklī pietiekamu temperatūru;

31.

atgādina, ka mājsaimniecības ar zemiem ienākumiem un mājsaimniecības uz nabadzības sliekšņa ir vairāk atkarīgas no cenu ziņā pieejamu, kvalitatīvu publisko pakalpojumu nodrošināšanas; aicina dalībvalstis nodrošināt nepieciešamo publisko finansējumu, lai sniegtu kvalitatīvus un cenu ziņā pieejamus publiskos pakalpojumus mājsaimniecībām ar zemiem ienākumiem;

32.

atzinīgi vērtē Komisijas darbu pie references budžeta, kas ir solis pareizajā virzienā, ņemot vērā, ka arī turpmāk būs līdzsvarotāk jārisina nabadzīgu mājsaimniecību ienākumu un izdevumu problēma, izmantojot uz datiem balstītu pieeju; norāda, ka references budžetus, kas atspoguļo mājsaimniecību izmaksas, varētu izmantot, lai noteiktu sniedzamo atbalstu un pārbaudītu tā atbilstību; uzskata, ka šādam instrumentam ir izšķirīga nozīme, lai atdzīvinātu Savienības sociālo kohēziju, mazinātu nevienlīdzību un sasniegtu stratēģijas “Eiropa 2020” nabadzības un sociālās atstumtības novēršanas mērķi; uzsver, ka nabadzīgo mājsaimniecību izdevumu samazināšana labvēlīgi ietekmēs attiecīgās mājsaimniecības, kā arī ekonomiku (jo īpaši vietējā mērogā) un sociālo kohēziju;

33.

atgādina, ka nabadzīgas mājsaimniecības lielāko ienākumu daļu tērē pārtikai, mājoklim un komunālajiem pakalpojumiem, un tāpēc aicina Komisiju izveidot ciešāku saikni starp savām politikas nostādnēm, lai cīnītos pret nabadzību, uzlabotu apmaiņu ar labāko praksi un sekmētu regulāru dialogu ar nabadzībā nonākušajām personām, un tādējādi nodrošinātu, ka nabadzīgie iedzīvotāji spēj sniegt ieguldījumu tās politikas izvērtēšanā, kas uz viņiem attiecas;

34.

uzsver, ka līdz šim nepastāv jēdziena “enerģētiskā nabadzība” definīcija Savienības līmenī un līdz ar to Savienībā ir ļoti grūti pienācīgi izvērtēt šā nabadzības aspekta smagumu, cēloņus un sekas; aicina Komisiju kopā ar ieinteresētajām personām izstrādāt jēdziena “enerģētiskā nabadzība” vienotu definīciju un noteikt faktorus, kas palielina mājsaimniecību mazaizsargātību;

35.

aicina Komisiju šajā ziņā sniegt ietekmes novērtējumus un informāciju par labāko praksi cīņā ar enerģētisko nabadzību dalībvalstīs; uzsver, ka enerģijai ir jābūt pieejamai visiem Savienības iedzīvotājiem;

36.

uzsver, ka ārkārtīgi svarīgi ir nepieļaut, lai nākotnē vēl lielāks skaits jauniešu ciestu no enerģētiskās nabadzības;

37.

atzīmē — praksē ir pierādījies, ka izglītošana agrā jaunībā par ekonomikas un finanšu jautājumiem uzlabo spējas pieņemt saimnieciskus lēmumus turpmākajā dzīvē, tostarp lēmumus par izdevumu un ienākumu pārvaldību; iesaka apmainīties ar labāko praksi un popularizēt izglītības programmas, kas paredzētas mazaizsargātu grupu un marginalizētu kopienu sievietēm un meitenēm, kuras saskaras ar nabadzību un sociālo atstumtību;

38.

uzsver, ka ievērojama enerģētiskā nabadzībā nonākušo cilvēku daļa ir pakļauta nabadzības un sociālās atstumtības riskam un līdz ar to nevar atļauties nepieciešamos sākotnējos ieguldījumus energoefektīvos pasākumos, tādos kā siltināšana vai atjaunojamie energoresursi; norāda, ka šādi tiek radīts apburtais loks, kas liek par komunālajiem pakalpojumiem tērēt lielāku mājsaimniecības ienākumu daļu nekā būtu nepieciešams, savukārt cita starpā netiek risināti tādi jautājumi kā energoefektivitātes un enerģijas nepietiekamība;

39.

aicina Komisiju, Eiropas Dzimumu līdztiesības institūtu (EIGE) un dalībvalstis veikt pētījumu par sieviešu bezpajumtniecību un tās cēloņiem un izraisītājfaktoriem, jo pašlaik nav pietiekamu datu par šo parādību; atzīmē, ka vērā ir jāņem tādi ar dzimumu saistīti aspekti kā ekonomiskā atkarība dzimuma dēļ, pagaidu mājokļi vai izvairīšanās no sociālajiem dienestiem;

40.

atbalsta iniciatīvu par references budžeta pamatnostādņu formulēšanu un aicina Komisiju šīs iniciatīvas izstrādē ietvert ar dzimumu saistītus apsvērumus, tostarp dzimumu nelīdztiesību mājsaimniecībās;

41.

uzskata — kā iespējamais neaizsargātības un atstumtības faktors ir jāņem vērā arī tas, ka palielinās paredzamais sieviešu mūža ilgums;

42.

aicina dalībvalstis un ES nodrošināt bezprocentu vai zemu procentu likmju mikrokredītus vai aizdevumus (piemēram, no EIB) mājsaimniecībām ar zemiem ienākumiem, lai atbalstītu sākotnējo ieguldīšanu atjaunojamos energoresursos vai energoefektivitātē, piemēram, siltināšanā, saules enerģijā un energoefektīvās iekārtās;

43.

mudina dalībvalstis nodrošināt, ka visi ieguldījumi, kurus veic vai nu jaunu mājokļu būvniecībā, vai tagadējo mājokļu uzlabošanā, tiek balstīti uz energoefektivitāti;

44.

atgādina, ka vidējā termiņā ir iespējams panākt lielu labvēlīgu ietekmi, ja atsevišķus politikas pasākumus un Savienības finansējumu novirza nabadzīgo mājsaimniecību enerģijas izmaksu samazināšanai, ieguldot atjaunojamos energoresursos un energoefektivitātē: šādi var uzlabot attiecīgo cilvēku dzīves līmeni un veselību, samazināt mājsaimniecību izmaksas, nodrošinot ietaupījumus nabadzīgo ģimeņu budžetā, palielināt vietējos ieguldījumus, sekmēt darbvietu radīšanu vietējā mērogā un tuvināt stratēģijas “Eiropa 2020” mērķu sasniegšanu;

45.

turklāt uzsver, ka ir jāuzrauga fondu izmantošana un jāvienkāršo informācija par šiem līdzekļiem un iespējas tiem piekļūt;

46.

norāda, cik svarīgi ir nabadzības problēmu risināt ne tikai no sociālā vai politiskā, bet arī no ekonomikas viedokļa, kas ietekmē rezultātus vidējā termiņā; prasa Komisijai savās prioritātēs iekļaut tādu problēmu kā nevienlīdzības dinamika, kas pašlaik pastāv un būtiski ierobežo izaugsmi, kā arī ļoti nelabvēlīgi ietekmē kohēziju un nabadzību;

47.

uzsver ES un dalībvalstu lomu mājsaimniecību enerģijas izmaksu samazināšanā, Eiropas Savienībai garantējot piegādes drošību, lai nepieļautu lielas cenu svārstības un spekulācijas enerģijas tirgū, izveidojot spēcīgākus starpsavienojumus, padziļinot tirgus integrāciju un palielinot ieguldījumus ilgtspējīgā enerģijā, kā arī vairāk ieguldot atjaunojamo energoresursu pētniecībā, savukārt dalībvalstīm ir jāstiprina atbalsta politika, lai uzlabotu mājsaimniecību energoefektivitāti, īpašu uzmanību pievēršot nabadzīgām un sociāli atstumtām mājsaimniecībām, kas nav pieslēgtas energoapgādes tīklam; uzskata, ka vienai no Savienības prioritātēm ir jābūt patērētāju aizsardzībai;

48.

uzskata par nosodāmām finanšu spekulācijas ar dabas un enerģijas resursiem, jo īpaši tiem, kurus nevar pārvietot, tādus kā hidroelektroenerģija, un tāpēc aicina Komisiju un dalībvalstis veikt nepieciešamos pasākumus, lai samazinātu nabadzīgo ģimeņu izdevumus par enerģiju, piemēram, izmantojot ieņēmumus no atbilstīgiem nodokļiem;

49.

atzinīgi vērtē to, ka ieguldījumus energoefektivitātē un atjaunojamos energoresursos var veikt no ESI fondu līdzekļiem 2014.–2020. gadam, ņemot vērā, ka tādējādi var samazināt mājsaimniecību enerģijas izmaksas; mudina Komisiju un dalībvalstis pilnībā izmantot Eiropas fondu iespējas, lai mazinātu enerģētisko nabadzību; uzsver, ka ir jānovērš šķēršļi, kas apgrūtina nelielu organizāciju spējas efektīvi piekļūt līdzekļiem, piemēram Kohēzijas fondam, kā arī ir jāsniedz pietiekama informācija, jo īpaši par pieteikumu iesniegšanas prasībām;

50.

atgādina, ka saistībā ar līdzekļu saņēmējiem, kuri strādā ar nabadzīgām mājsaimniecībām vai ir to locekļi, ir nepieciešami zināmi priekšnoteikumi, kas labāk ir ievēroti ESI fondu un mazāk lielāku fondu, tādu kā ERAF, noteikumos;

51.

aicina dalībvalstis un Komisiju saistībā ar enerģētiski nabadzīgām mājsaimniecībām paredzētajiem atjaunojamo energoresursu un energoefektivitātes projektiem atvieglināt finansējuma pārdales mehānismu izmantošanu, jo īpaši starp ESI fondiem un ERAF; uzsver daudzās priekšrocības, kādas ir vairākfondu programmām, lai risinātu transversālos jautājumus, tādus kā tos, kas saistīti ar enerģētisko nabadzību;

52.

uzsver, ka nekvalitatīvi ir maznodrošinātu mājsaimniecību mājokļi lauku apvidos, turklāt nekvalitatīvi ir gan īrnieku, gan īpašnieku mājokļi; atgādina, ka šāda situācija vēl ciešāk savelk apburto loku, proti, līdzekļi tiek tērēti augsto komunālo izmaksu segšanai un nav ko ieguldīt enerģijas izmaksu samazināšanā; aicina Komisiju un dalībvalstis uzlabot Leader un ELFLA līdzekļu piešķiršanu enerģētiskās nabadzības novēršanai lauku apvidos, darbības programmas un finansējumu novirzot diversificētai atjaunojamās enerģijas ražošanai, jo īpaši vietējos tīklos, tostarp energoefektivitātes uzlabošanas pasākumiem ēkās, kas paredzētas enerģētiski nabadzīgām mājsaimniecībām;

53.

atgādina, ka īrniekiem ir ierobežotas iespējas piekļūt energoefektivitātes finansējumam, jo viņi nav mājokļa īpašnieki; atgādina, ka īrnieki nav tik motivēti ieguldīt kā īpašnieki, jo viņi maina dzīvesvietu daudz vienkāršāk un biežāk nekā mājokļu īpašnieki; atzinīgi vērtē minētās problēmas risināšanai izstrādāto Komisijas izmēģinājuma projektu “Degvielas/enerģētiskā nabadzība — krīzes ietekmes novērtējums un pašreizējo un iespējamo jauno pasākumu pārskatīšana dalībvalstīs”; aicina Komisiju, pamatojoties uz minētā izmēģinājuma projekta rezultātiem, izstrādāt noteikumus ES finansējuma piešķiršanai īrnieku veiktiem energoefektivitātes pasākumiem;

54.

atgādina dalībvalstīm, ka vismaz 20 % no visiem ESF resursiem katrā dalībvalstī būtu jāpiešķir mērķim “veicināt sociālo iekļautību, apkarot nabadzību un jebkāda veida diskrimināciju” un ka sociālās iekļautības pasākumu finansēšanai var izmantot arī Eiropas atbalsta fondu vistrūcīgākajām personām;

55.

uzsver, ka visnabadzīgākās mājsaimniecības tūlītēju atvieglojumu un dzīves apstākļu uzlabošanos jūt tad, kad tās saņem mazapjoma un lētus atjaunojamos energoresursus, piemēram, energotīklam nepieslēgtās mājās tiek uzstādīti saules enerģijas paneļi;

56.

atzinīgi vērtē to, ka Eiropas enerģētikas politikas tiesību aktos un jo īpaši Direktīvā 2012/27/ES par energoefektivitāti un Direktīvā 2010/31/ES par ēku energoefektivitāti ir atzīti energoefektivitātes politikas sociālie mērķi; pauž nožēlu, ka dalībvalstis pilnībā neizmanto attiecīgos Direktīvas 2012/27/ES noteikumus (7. panta 7. punkts), lai pievērstos enerģētiskās nabadzības skartām mājsaimniecībām un sociālajiem mājokļiem; aicina Komisiju energoefektivitātes paketes pārskatīšanā un ietekmes novērtējumā izvērtēt 7. panta 7. punkta un 5. panta 7. punkta īstenošanu; turklāt aicina Komisiju, pamatojoties uz šo novērtējumu, apsvērt stingrāku prasību noteikšanu 7. pantā un jo īpaši 7. panta 7. punktā, lai mudinātu dalībvalstis energoefektivitātes shēmās iekļaut sociālos mērķus;

57.

atgādina, ka arī pašvaldībām ir loma alternatīvu finansēšanas instrumentu veicināšanā, tostarp kooperatīvu modeļu veidošanā un kolektīvo pirkuma līgumu popularizēšanā, lai patērētāji varētu apvienot savus pieprasījumus pēc enerģijas un līdz ar to panākt lētākas enerģijas cenas; aicina Komisiju un dalībvalstis veicināt vietējo iestāžu lomu enerģētiskās nabadzības mazināšanā;

58.

aicina dalībvalstis nodrošināt Pasaules Veselības organizācijas (PVO) noteiktos pienācīgas mājokļa temperatūras standartus; aicina atbalstīt visneaizsargātākās grupas, jo īpaši mazgadīgus bērnus, vecus cilvēkus, cilvēkus ar hroniskām saslimšanām un invaliditāti, lai aizsargātu viņu veselību un labklājību;

59.

mudina Komisiju un dalībvalstis veikt tūlītējus pasākumus, lai risinātu nestabilu darba attiecību radītās problēmas, kas liedz cilvēkiem gūt regulārus un drošus ienākumus, tādējādi apgrūtinot veiksmīgu budžeta plānošanu un mājsaimniecības rēķinu apmaksāšanu;

60.

aicina Komisiju un dalībvalstis ikvienam nodrošināt iespēju saņemt cenu ziņā pieejamus, uzticamus un mūsdienīgus energoresursus, kas atbilst ANO ilgtspējīgas attīstības mērķiem;

61.

aicina Komisiju un dalībvalstis īstenot izlēmīgus sociālo mājokļu pasākumus un sekmēt energoefektivitātes ieguldījumus sociālajos īres mājokļos, izmantojot Eiropas fondus; iesaka dalībvalstīm paplašināt kvalitatīvu sociālo mājokļu piedāvājumu, lai visiem un jo īpaši vistrūcīgākajiem nodrošinātu pienācīga mājokļa pieejamību; mudina dalībvalstis arī turpmāk izmantot savas iespējas, lai nodrošinātu sociālos mājokļus, pielietojot alternatīvus tiesiskos risinājumus; iesaka dalībvalstīm atbalstīt patērētāju apvienības;

62.

uzsver, cik būtiski ir nodrošināt kvalitatīvu un pieejamu bērnu aprūpi, kas ļautu vecākiem atgriezties darbā un palielināt ienākumus; uzsver, ka īpaši vajadzīgs tas ir viena vecāka ģimenēm, un aicina Komisiju un dalībvalstis nekavējoties ieviest pasākumus labākai bērnu aprūpes nodrošināšanai;

63.

atzīmē, ka priekšnoteikumi enerģētiskās nabadzības novēršanai ir energoefektivitātes palielināšana, renovācija un atjaunojamie energoresursi; ir nobažījies, ka ēku renovācijas politikā bieži vien nav iekļauti tie, kam tā visvairāk vajadzīga; prasa, lai ēku renovācijas politika pirmkārt un galvenokārt tiktu orientēta uz nabadzīgām, ekonomiski atstumtām un mazaizsargātām mājsaimniecībām, lielāko uzmanību pievēršot personām, kas cieš no dzimumu nelīdztiesības un diskriminācijas vairāku iemeslu dēļ;

64.

norāda, cik nozīmīga loma ir sociālajiem uzņēmumiem un alternatīviem uzņēmējdarbības modeļiem, tādiem kā kooperatīvi un pašpalīdzības fondi, lai sekmētu sieviešu — jo īpaši no marginalizētām kopienām — sociālo integrāciju un ekonomiskās iespējas un palielinātu viņu ekonomisko neatkarību;

65.

aicina Komisiju un dalībvalstis panākt, ka visos līmeņos sociālās integrācijas politikas veidošanā tiek iesaistītas ieinteresētās personas un notiek apspriešanās, kas veicina un atvieglina nabadzības riskam un sociālajai atstumtībai pakļautu personu, jo īpaši sieviešu un meiteņu, tiešu iesaistīšanos;

66.

aicina Komisiju un dalībvalstis ieviest pasākumus, ar ko Eiropas Savienībā likvidētu šokējošās vīriešu un sieviešu darba samaksas atšķirības, kas pašlaik ir 16 % robežās un attiecībā uz pensijas ienākumiem pieaug līdz 39 %, un uzsver, cik būtiski šie pasākumi ir vientuļajām mātēm, kurām mājsaimniecības izmaksas var radīt pārmērīgu slogu;

67.

norāda, ka vientuļie vecāki, kas pārsvarā ir sievietes, daudz biežāk nekā vidēji sabiedrība ir pakļautas nabadzības riskam (34 %); norāda, ka viens no galvenajiem šādu paaugstinātu risku veicinošiem faktoriem ir tas, ka bērnu aprūpes izmaksu dēļ vientuļie vecāki tiek vai nu izstumti no darba tirgus, vai arī ir nodarbināti nestabilos, zemu atalgotos darbos; mudina dalībvalstis rīkoties, lai pieņemtu tādus tiesību aktus par dzīves dārdzībai atbilstošām algām, kas ļautu darba ņēmējiem apmierināt pamata vajadzības;

68.

atzīmē, ka sieviešu nabadzības galvenie cēloņi ir vīriešu un sieviešu darba samaksas un pensijas atšķirības; atzīmē, ka ilgtermiņā sieviešu nabadzību ir ietekmējusi sieviešu izstumšana no ekonomikas nozarēm, kurās tradicionāli dominē vīrieši, tādām kā tehnoloģija, zinātne, augstākā vadība un lēmumu pieņemšana, kā arī tas, ka nesamērīgi liels ir sieviešu īpatsvars samērā zemu atalgotā darbā, tādā kā aprūpe, sabiedriskie pakalpojumi, daļlaika darbs un mazatalgots nepastāvīgs darbs; pauž bažas, ka nabadzības feminizāciju daļēji izraisa ieilgušās dzimumu nelīdztiesības normas, kas novedušas pie vīriešu vadīto nozaru prioritarizācijas rūpniecības politikā un algu noteikšanas nolīgumos;

69.

aicina dalībvalstis un Komisiju īstenot iniciatīvas, ar ko pievērstos sieviešu nabadzības un sociālās atstumtības problēmai, lai nozarēs, kurās pārsvarā strādā sievietes, garantētu kvalitatīvas darbvietas ar atalgojumu, kas nodrošina iztiku; uzsver lomu, kāda sieviešu pārstāvībā un iespēju veicināšanā darba vietā un atstumtības apkarošanā var būt arodbiedrībām; aicina dalībvalstis ierosināt un sagatavot atalgojuma apsekojumus pa darba devēju grupām un nozarēm, lai uzskatāmi parādītu nevienlīdzīgās atalgojuma shēmas, kādas vienā un tajā pašā darba vietā tiek atsevišķi piemērotas sievietēm un vīriešiem, un lai tādējādi paātrinātu virzību uz vienāda atalgojuma panākšanu;

70.

uzsver, ka cīņā pret nabadzību un sociālo atstumtību ir jāizmanto mērķorientēta politika, ar ko pievērstos īpašajiem apstākļiem, kādos atrodas mazaizsargātas grupas un marginalizētas kopienas, kas saskaras ar dzimumu nelīdztiesību un diskrimināciju vairāku iemeslu dēļ; aicina Komisiju un dalībvalstis turpināt politikas izstrādi, ar ko pievērstos nabadzības un sociālās atstumtības problēmai, no kuras cieš sievietes ar invaliditāti, vecas sievietes, bēgles un migrantes, romu un mazākumtautību sievietes, sievietes lauku apvidos un nabadzīgos reģionos, vientuļās mātes, kā arī koledžu un augstskolu studentes;

71.

atgādina, ka vienlīdzīga piekļuve kvalitatīvai vispārējai veselības aprūpei visā pasaulē un jo īpaši ES ir atzīta par vienu no pamattiesībām;

72.

atgādina, ka piekļuvi veselības aprūpei ļoti bieži ierobežo finansiāli vai reģionāli šķēršļi (piemēram, mazapdzīvotos reģionos), kas jo īpaši attiecas uz periodisko aprūpi (piemēram, zobārsta vai acu ārsta pakalpojumiem) un ar to saistītajiem profilakses pasākumiem;

73.

uzsver, ka nabadzība kopā ar citiem neaizsargātības faktoriem, tādiem kā mazgadīgums vai vecums, invaliditāte vai piederība minoritātei, vēl vairāk paaugstina nevienlīdzības izraisītos veselības riskus un ka vāja veselība var novest nabadzībā;

74.

uzsver nozīmi, kāda ir veselības un aprūpes pakalpojumiem, lai mazinātu iespēju atšķirības, veicinot sociālo integrāciju un apkarojot nabadzību un sociālo atstumtību;

75.

atzinīgi vērtē Komisijas paziņojumu “E-veselības rīcības plāns 2012.–2020. gadam: inovatīva veselības aprūpe 21. gadsimtam”, ar ko ievieš papildu iniciatīvas, jo īpaši nolūkā uzlabot veselības aprūpes pakalpojumu pieejamību, samazināt veselības izmaksas un nodrošināt lielāku vienlīdzību starp Eiropas iedzīvotājiem;

76.

aicina Komisiju un dalībvalstis turpināt centienus, lai novērstu sociālekonomisko nevienlīdzību, kas laika gaitā ļautu kaut daļēji mazināt nevienlīdzību veselības aprūpes jomā; turklāt aicina Komisiju un dalībvalstis, pamatojoties uz vispārējām cilvēka cieņas, brīvības, vienlīdzības un solidaritātes vērtībām, pievērst uzmanību mazaizsargāto grupu vajadzībām, piemēram, nabadzībā dzīvojošiem cilvēkiem;

77.

aicina dalībvalstis atrisināt problēmu, ko rada nevienlīdzīgā veselības aprūpes pieejamība, piemēram, zobārstniecības vai oftalmoloģijas jomā, jo tā ietekmē iedzīvotāju ikdienas dzīvi;

78.

aicina Komisiju darīt visu iespējamo, lai mudinātu dalībvalstis kompensēt pacientu maksājumus, un veikt visus nepieciešamos pasākumus, lai samazinātu nevienlīdzīgo piekļuvi zālēm tādu traucējumu vai slimību ārstēšanai kā pēcmenopauzes osteoporoze un Alcheimera slimība, kas atsevišķās dalībvalstīs nav kompensējamo zāļu sarakstā, un mudina šos pasākumus veikt steidzamības kārtā;

79.

pauž nožēlu, ka Komisijas publicētajā Eiropas digitālā vienotā tirgus stratēģijā nav ņemta vērā vajadzība nodrošināt vispārēju, vienlīdzīgu un neierobežotu piekļuvi jaunajām digitālajām tehnoloģijām, tirgiem un telekomunikācijām, jo īpaši attiecībā uz personām, kuras var nonākt nabadzībā vai sociālajā atstumtībā;

80.

mudina dalībvalstis un Komisiju ieviest stratēģijas, ar ko samazinātu digitālo plaisu un veicinātu vienlīdzīgu piekļuvi jaunajām informācijas un komunikācijas tehnoloģijām, jo īpaši attiecībā uz personām, kuras var nonākt nabadzībā vai sociālajā atstumtībā;

81.

atgādina, ka ANO Ģenerālā asambleja tiesības uz tīru un kvalitatīvu dzeramo ūdeni un sanitāriju atzīst par vienu no cilvēktiesībām; taču atzīmē, ka atsevišķos reģionos, jo īpaši lauku un tālākajos reģionos, nav garantēta dzeramā ūdens pieejamība un ka aizvien lielākam skaitam cilvēku ir grūtības apmaksāt rēķinus par ūdens patēriņu; aicina Komisiju un dalībvalstis darīt visu iespējamo, lai nekavējoties nodrošinātu, ka ikvienam ir pieejams dzeramais ūdens; mudina dalībvalstis nodrošināt ūdensapgādes minimumu un aizsargāt sociāli nelabvēlīgāko mājsaimniecību cilvēktiesības;

82.

līdz ar to mudina dalībvalstis veikt visus nepieciešamos pasākumus, lai visiem iedzīvotājiem pēc iespējas drīzāk būtu pieejams dzeramais ūdens;

83.

uzdod priekšsēdētājam šo rezolūciju nosūtīt Padomei un Komisijai.