15.2.2018   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 58/76

—

ņemot vērā Savienības un dalībvalstu lojālas sadarbības principu, kas minēts Līguma par Eiropas Savienību (LES) 4. panta 3. punktā,

—

ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) 121. un 138. pantu,

—

ņemot vērā LESD pievienoto 14. protokolu par Eurogrupu,

—

ņemot vērā 2010. gada 20. oktobra rezolūciju ar ieteikumiem Komisijai par Savienības ekonomikas pārvaldības un stabilitātes sistēmas uzlabošanu, it īpaši euro zonā (1),

—

ņemot vērā 2011. gada 11. maija rezolūciju par ES kā globāla spēka nozīmi daudzpusējās organizācijās (2),

—

ņemot vērā 2011. gada 25. oktobra rezolūciju par pasaules ekonomikas pārvaldību (3),

—

ņemot vērā tā 2015. gada 24. jūnija rezolūciju par ekonomikas pārvaldības sistēmas pārskatīšanu — padarītā darba izvērtējums un jauni uzdevumi (4),

—

ņemot vērā 2015. gada 9. jūlija rezolūciju par kapitāla tirgu savienības izveidi (5),

—

ņemot vērā ES Finanšu uzraudzības jautājumu augsta līmeņa darba grupas 2009. gada 25. februāra ziņojumu (Jacques de Larosière ziņojums),

—

ņemot vērā 2015. gada jūnija piecu priekšsēdētāju ziņojumu, kurā aicināts konsolidēt euro ārējo pārstāvību,

—

ņemot vērā Reglamenta 52. pantu,

—

ņemot vērā Ekonomikas un monetārās komitejas ziņojumu un Konstitucionālo jautājumu komitejas atzinumu (A8-0027/2016),

A.

tā kā finanšu sistēmas stabilitāte, kam ir būtiska nozīme izaugsmes un nodarbinātības veicināšanai paredzēto resursu pareizā sadalē, ir globāls sabiedriskais labums;

B.

tā kā pasaules tautsaimniecību savstarpējā atkarība pieaug, tādēļ ir jāpāriet uz arvien globālākiem pārvaldības veidiem;

C.

tā kā –– ja ES nespēj paust vienotu nostāju starptautiskajās institūcijās un iestādēs, visas ES nostājas ir jākoordinē tā, lai panāktu globālās pārvaldības atbilstību ES līgumos noteiktajiem mērķiem un vērtībām;

D.

tā kā ES vajadzētu sekmēt demokrātiskas sistēmas veidošanu, lai risinātu globālos uzdevumus;

E.

tā kā globāla sadarbība var izraisīt pienākumu vājināšanos un pārskatatbildības trūkumu, kas kaitētu demokrātijai; tā kā dalībvalstu parlamentu un Eiropas Parlamenta lomu nedrīkst samazināt līdz tehnisko pienākumu izpildei, bet tie ir aktīvi un pilnvērtīgi jāiesaista visā lēmumu pieņemšanas procesā;

F.

tā kā pašreizējās starptautiskās institūcijas un iestādes, un to konkrētās pārvaldības struktūras un kompetences jomas ir izveidotas laika gaitā, risinot konkrētas situācijas; tā kā tas ir veicinājis sarežģītību un dažkārt pienākumu dublēšanos, turklāt pašreizējā sistēma reizēm ir nepārskatāma, un tai trūkst vispārējas koordinācijas;

G.

tā kā Pamattiesību hartas 42. pants un Regula (EK) Nr. 1049/2001 (6), saskaņā ar kuru Savienības iedzīvotājiem ir tiesības piekļūt dokumentiem, būtu jāpiemēro arī Savienības institūcijām un aģentūrām, kuras piedalās starptautisko organizāciju/iestāžu darbā;

H.

tā kā Līgumos ir noteikts, ka ikvienam Savienības pilsonim un jebkurai fiziskai personai, kas dzīvo kādā dalībvalstī, vai juridiskai personai, kuras juridiskā adrese ir kādā dalībvalstī, ir tiesības piekļūt Savienības iestāžu un struktūru dokumentiem neatkarīgi no to veida (Pamattiesību hartas 42. pants); tā kā tāds pats pārredzamības līmenis būtu jāpiemēro Savienības iestādēm un aģentūrām, kas piedalās starptautiskās organizācijās un forumos, jo īpaši kad tiek izstrādāti noteikumi, kuri skar ES pilsoņus;

I.

tā kā, ņemot vērā starptautisko ekonomikas institūciju/iestāžu (7) juridisko struktūru un finanšu un darbības procedūru atšķirības, ir grūti veikt vispārēju uzraudzību, lai gan finanšu un darbības procedūru saskaņotība ir ārkārtīgi svarīga tam, lai starptautiskā līmenī nodrošinātu vienlīdzīgus konkurences apstākļus; tā kā Starptautiskais Valūtas fonds (SVF) un Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācija (ESAO) ir patiesas starptautiskās organizācijas, kuras ir izveidotas saskaņā ar konvencijām un kurām ir plašas pilnvaras un sastāvs, bet, piemēram, G20, Finanšu stabilitātes padome (FSP) un Bāzeles komiteja ir neformālas publiskas struktūras, kurās dalība ir ierobežota un dažas no kurām ir guvušās jaunu impulsu aktīvai dalībai pēc krīzes, bet Starptautiskā Vērtspapīru komisiju organizācija (IOSCO), Starptautiskā Apdrošināšanas uzraudzītāju asociācija (IAIS), Starptautiskā Pensiju uzraudzītāju organizācija (IOPS) un Starptautisko grāmatvedības standartu padome (IASB) ir privātas nozaru tehniskās apvienības, kuras lielākā vai mazākā mērā apvieno attiecīgo nozaru uzņēmumus;

J.

tā kā jau pastāv neoficiāla informācijas apmaiņa starp Eiropas Parlamentu un dažām no minētajām organizācijām/iestādēm, bet tā nenotiek regulāri;

K.

tā kā pārredzamība ir svarīga demokrātijas īstenošanai, taču vienlaikus ir pienācīgi jāņem vērā jutīgas tirgus informācijas aizsardzība;

L.

tā kā krīze ir mudinājusi G20 izveidot globālo darba kārtību, kas vērsta uz konkrētu iedarbīgu reformu kopumu, bet ilgākā termiņā tās leģitimitātes nodrošināšanai būtiska ir īstena daudzpusējā un demokrātiskā sistēma;

M.

tā kā attiecīgā banku un tirgu loma ekonomikas finansēšanā dalībvalstīs ir atšķirīga;

N.

tā kā ekonomikas un finanšu krīze, kas sākās 2008. gadā, ir nepārprotami pierādījusi, ka pasaules līmeņa ekonomikas un finanšu pārvaldība nepastāv; tā kā vairākos makroekonomikas jautājumos, jo īpaši nodokļu jomā, ir vajadzīga ciešāka koordinācija; tā kā tādēļ visu ieinteresēto personu kopīgajam mērķim vajadzētu būt visaptverošas sistēmas izveidei, kas nodrošinātu finanšu stabilitāti, un saskaņotības panākšanai starp pasaules un vietējo līmeni;

O.

tā kā jaunu ES uzraudzības iestāžu veidošanai nevajadzētu automātiski nozīmēt to, ka palielinās ES pārstāvju skaits, jo tam var būt nedemokrātiskas sekas, piemēram, lielāka minoritāšu bloķēšanas iespējamība, un tas varētu satraukt ES partnerus;

P.

tā kā SVF ir nolēmis valūtu grozā, kas ir pamatā SVF speciālajām aizņēmuma tiesībām, iekļaut renminbi; tā kā tā rezultātā ir samazinājusies gan euro, gan mārciņas nozīme, taču tas nav skāris ASV dolāru; tā kā tas pamato vajadzību paust spēcīgāku Eiropas nostāju,

1.

atzīst, ka ir nepieciešama uzlabota starptautiskā regulatīvā sadarbība, paredzot ciešu EP iesaistīšanu;

2.

pauž bažas par to, ka trūkst saskaņotības organizāciju/iestāžu sadrumstalotības un dažādības dēļ un ka starptautiskā līmenī pieņemto noteikumu un nostādņu īstenošana kavējas;

3.

aicina precizēt katras organizācijas/iestādes kompetences jomas, kā arī darbības un finansēšanas veidus, tostarp brīvprātīgās iemaksas, dāvinājumu un ziedojumus, lai nodrošinātu, ka tās pieņemtie lēmumi neatbalsta kādas konkrētas intereses un ir legāli;

4.

aicina uzlabot politikas saskaņotību un koordinēšanu starp starptautiskajām institūcijām, ieviešot visaptverošus demokrātiskās leģitimitātes, pārredzamības, pārskatatbildības un integritātes standartus; uzskata, ka šie visaptverošie standarti cita starpā būtu jāpiemēro:

5.

uzskata, ka vismazāk attīstīto valstu nepietiekama pārstāvība vairākumā starptautisko finanšu, monetāro un regulatīvo iestāžu un institūciju rada nelīdzsvarotību, kā arī risku, ka netiek pietiekami risināti jautājumi, kas saistīti ar nevienlīdzību vai finansējumu nabadzīgākajām valstīm;

6.

uzskata, ka varētu uzlabot ne vien pārstāvības ģeogrāfisko pārklājumu, bet arī tādas citas jomas kā pilsoniskās sabiedrības, MVU, patērētāju un darba ņēmēju pārstāvju iesaistīšana apspriežu procesā starptautiskajās diskusijās par finanšu, monetārajām un regulatīvajām institūcijām; uzskata, ka situācijas uzlabošana ir minēto institūciju un nozaru pienākums;

7.

uzskata, ka Eiropas Savienībai vajadzētu racionalizēt un kodificēt savu pārstāvību daudzpusējās organizācijās/institūcijās, lai palielinātu Savienības līdzdalības pārredzamību, integritāti un pārskatatbildību un tās ietekmi un popularizētu ES tiesību aktus, kas pieņemti balstoties uz demokrātisku procesu; tāpat uzskata, ka ES būtu jākļūst par proaktīvāku pasaules līmeņa dalībnieku, kas pilda tādas G20 nākotnes saistības kā nebanku kreditēšanas nozares pārveide, ārpusbiržas atvasināto (OTC) finanšu instrumentu reformas un sistēmisko risku novēršana un kas nodrošina, ka jaunie riski, kas rodas pasaules ekonomikā, tiek ietverti attiecīgās starptautiskās iestādes darba kārtībā;

8.

aicina Eiropas dalībniekus, izstrādājot Eiropas un starptautiskā līmeņa politiku, vairāk uzmanības pievērst ES finanšu nozaru konkurētspējai pasaules tirgū;

9.

atgādina, ka ES būtu jācenšas panākt pilntiesīgas locekles statuss starptautiskās ekonomikas un finanšu institūcijās, kuru locekle tā vēl nav un kurās šāda dalība būtu lietderīga (piemēram, ESAO un SVF); prasa attiecīgajām starptautiskajām ekonomikas un finanšu institūcijām veikt visas nepieciešamās izmaiņas dibināšanas aktos, lai ES varētu kļūt par to pilntiesīgu locekli;

10.

uzskata, ka Savienībai kaitē situācijas, kurās kādas dalībvalsts vai valsts iestādes pārstāvji pasaules līmeņa organizācijā/institūcijā pauž nostāju, kas ir pretrunā Eiropas leģislatīvajiem vai normatīvajiem lēmumiem, kuri ir demokrātiski pieņemti ar balsu vairākumu; attiecīgi aicina uzlabot koordināciju starp šiem pārstāvjiem un padarīt to efektīvāku, piemēram, paredzot saistošākus mehānismus;

11.

uzsver, ka Komisijai, kura kādā starptautiskā iestādē vai organizācijā pārstāv Savienību kopumā vai uzrauga privātu tehnisku struktūru, ir jābūt tiešāk pārskatatbildīgai pret iedzīvotājiem; uzsver Parlamenta būtisko nozīmi šajā procesā;

12.

uzskata, ka būtu jāprecizē un jāformalizē organizāciju un ar tām saistīto darba grupu prioritātes; uzskata, ka vienprātības principa sistemātiska piemērošana var ne tikai palēnināt apspriežu procesu, bet arī vājināt ieteikumu saturu un ka organizāciju sastāvam ir jāatspoguļo to dažādie finansēšanas, ekonomikas un uzraudzības modeļi;

13.

uzsver, ka, izstrādājot pasaules mēroga regulatīvās, uzraudzības un citas finanšu nozares politikas nostādnes, ir jāveic ex ante novērtējums; uzskata, ka šādi novērtējumi neskar citu iesaistīto likumdevēju politiskās prerogatīvas;

14.

uzskata, ka ieteikumu īstenošana dažādās iesaistītajās valstīs joprojām ir nepietiekama, lai visā pasaulē radītu līdzvērtīgus konkurences apstākļus;

15.

norāda, ka FSP pašlaik ir iesaistīta apdrošināšanas nozares standartu izstrādē; atzīst, ka IAIS ir būtiska nozīme globālajā apdrošināšanas politikā, bet uzsver, ka, iesaistot Eiropas Apdrošināšanas un aroda pensiju iestādi (EAAPI), tiktu stiprināts Eiropas apdrošināšanas nozares ieguldījums, sniedzot nozares specializētās zināšanas, un tiktu nodrošināts, ka pasaules līmenī izstrādātie standarti nav pretrunā loģikai, kuru jau ir izstrādājusi ES;

16.

atzinīgi vērtē ESAO darbu nodokļu jomā, jo īpaši ESAO un G20 nodokļu bāzes samazināšanas un peļņas novirzīšanas (BEPS) projektu; uzskata, ka nākamais uzdevums ir šī projekta īstenošanas uzraudzība; uzsver, ka būtu jāuzlabo koordinācija starp Komisiju un dalībvalstīm, kuras ir Finanšu darījumu darba grupas (FATF) locekles, lai ES varētu nodrošināt, ka tās nostāja tiek ņemta vērā;

17.

atzinīgi vērtē ECB priekšsēdētāja gatavību turpināt sadarbību ar Parlamentu attiecībā uz ECB lomu banku darbības jomā, jo īpaši saistībā ar tādām pasaules mēroga standartu noteikšanas institūcijām kā FSP;

18.

atzinīgi vērtē to, kā eurozonas valstis, kuras ir Āzijas Infrastruktūras investīciju bankas dalībnieces, ir organizējušas savu dalību, proti, bankas valdē tās visas pārstāv viens loceklis;

19.

tādēļ izvirza šādus ierosinājumus:

20.

uzdod priekšsēdētājam šo rezolūciju nosūtīt Padomei un Komisijai.