12.1.2018   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 11/105

—

ņemot vērā iepriekšējās rezolūcijas par Lūgumrakstu komitejas apspriežu rezultātiem,

—

ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienību (LES) 10. un 11. pantu,

—

ņemot vērā to, cik svarīgas ir tiesības iesniegt lūgumrakstu un cik noderīgi ir Parlamentu nekavējoties informēt par Savienības pilsoņu un iedzīvotāju konkrētām bažām, kā paredzēts Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) 24. un 227. pantā,

—

ņemot vērā LESD 228. pantu,

—

ņemot vērā Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 44. pantu par tiesībām iesniegt lūgumrakstu Eiropas Parlamentam,

—

ņemot vērā LESD noteikumus, kas attiecas uz pienākumu neizpildes procedūru, jo īpaši Līguma 258. un 260. pantu,

—

ņemot vērā Reglamenta 52. pantu, 215. pantu, 216. panta 8. punktu, 217. un 218. pantu,

—

ņemot vērā Lūgumrakstu komitejas ziņojumu (A8-0361/2015),

A.

tā kā 2014. gadā ir saņemti 2 714 lūgumraksti, kas ir gandrīz par 6 % mazāk nekā 2013. gadā, kurā Parlaments saņēma 2 885 lūgumrakstus; tā kā 790 lūgumraksti tika atzīti par pieņemamiem un izskatīti; tā kā 1 070 lūgumraksti tika atzīti par nepieņemamiem; tā kā 817 lūgumraksti bija pieņemami un to izskatīšana tika izbeigta; tā kā 37 lūgumrakstos formulētie ieteikumi tika apstrīdēti; tā kā šis skaits gandrīz divas reizes pārsniedz 2009. gadā saņemto lūgumrakstu skaitu; tā kā nav proporcionāli palielinājies to ierēdņu skaits, kas šos lūgumrakstus izskata;

B.

tā kā gada ziņojuma par Lūgumrakstu komitejas darbību mērķis ir izklāstīt 2014. gadā saņemto lūgumrakstu analīzi, kā arī apspriest iespējamos uzlabojumus procedūrās un attiecībās ar citām iestādēm;

C.

tā kā salīdzinājumā ar ES iedzīvotāju kopējo skaitu saņemto lūgumrakstu skaits ir neliels, kas liecina par to, ka lielākā daļa ES iedzīvotāju vēl nav informēti par tiesībām iesniegt lūgumrakstus vai par to iespējamo noderīgumu nolūkā pievērst ES iestāžu un dalībvalstu uzmanību jautājumiem, kas skar vai satrauc iedzīvotājus; tā kā, neraugoties uz to, ka daži ES iedzīvotāji ir informēti par lūgumrakstu procesu, joprojām ir plašas neskaidrības par ES darbības jomu, kuras apliecina saņemto nepieņemamo lūgumrakstu lielais skaits (39,4 %);

D.

tā kā lūgumrakstu pienācīga izskatīšana visa procesa laikā ir būtiska, lai gūtu pārliecību, ka lūgumraksta iesniegšanas tiesības ir ievērotas; tā kā lūgumrakstu iesniedzēji mēdz būt pilsoņi, kas aktīvi iestājas par mūsu sabiedrības uzlabojumiem un turpmāko labklājību; tā kā šo iedzīvotāju pieredze saistībā ar lūgumrakstu apstrādi varētu noteikt viņu nākotnes uzskatus par Eiropas projektu;

E.

tā kā 2014. gadā tika izbeigta 1 887 lūgumrakstu izskatīšana, un no tiem 1 070 tika atzīti par nepieņemamiem; tā kā tikai 29,1 % lūgumrakstu tika atzīti par pieņemamiem un attiecībā uz tiem tika veikta izmeklēšana, 39,4 % tika atzīti par nepieņemamiem un 30,1 % tika atzīts par pieņemamiem un to izskatīšana tika izbeigta uzreiz;

F.

tā kā ES pilsoņus tieši pārstāv vienīgā pilsoņu tiešās vēlēšanās vēlētā ES iestāde — Eiropas Parlaments; tā kā tiesības iesniegt lūgumrakstu sniedz pilsoņiem iespēju piesaistīt sevis ievēlēto pārstāvju uzmanību;

G.

tā kā Parlamenta un jo īpaši Lūgumrakstu komitejas darbā vienmēr lielāka nozīme par jebkādiem citiem apsvērumiem vai efektivitātes kritērijiem ir jāpiešķir ES iedzīvotājiem un viņu apkalpošanas kultūrai; tā kā Lūgumrakstu nodaļā patlaban pieejamais cilvēkresursu līmenis apdraud šo pamatprincipu izpildi;

H.

tā kā tiesības iesniegt lūgumrakstu, ja tās tiek ievērotas pilnībā un pēc būtības, var pastiprināt Parlamenta reaģēšanas spēju uz ES pilsoņu un iedzīvotāju sūdzībām, ar nosacījumu, ka visos lūgumrakstu procedūras posmos tiek nodrošināts atklāts, demokrātisks, iekļaujošs un pārredzams mehānisms nolūkā atrisināt problēmas, kas galvenokārt skar ES tiesību aktu piemērošanu;

I.

tā kā tiesības iesniegt lūgumrakstu ir izšķiroši svarīgs līdzdalības demokrātijas elements;

J.

tā kā tiesību iesniegt lūgumrakstu un Eiropas Ombuda darbības mērķis ir novērst ES iestāžu vai valsts iestāžu administratīvās kļūmes, kas tiek pieļautas, īstenojot ES tiesību aktus;

K.

tā kā gan ES, gan valstu līmeņa likumdevēji un izpildvaras struktūras no lūgumrakstiem var gūt vērtīgu atgriezenisko informāciju, jo īpaši par iespējamajām nepilnībām ES tiesību aktu ieviešanā; tā kā lūgumraksti var kalpot par agrīniem brīdinājumiem dalībvalstīm, kuras ES tiesību aktu īstenošanā atpaliek;

L.

tā kā Lūgumrakstu komitejai nosūtītie lūgumraksti bieži vien ir bijuši noderīgi un ir snieguši tiešu ieguldījumu citām komitejām, tām savā attiecīgajā kompetences jomā izstrādājot tiesību aktus;

M.

tā kā pamattiesību iesniegt lūgumrakstu pienācīgas ievērošanas nodrošināšana ir ne vien Lūgumrakstu komitejas pienākums, bet tam drīzāk vajadzētu būt visu Parlamenta komiteju un pārējo ES iestāžu kopīgam pienākumam; tā kā lūgumrakstu izskatīšanu nevajadzētu izbeigt, kamēr nav saņemtas atbildes no citām Parlamenta komitejām;

N.

tā kā Lūgumrakstu komitejai jācenšas plašāk izmantot savas prerogatīvas un vispārējos vai īpašos komitejas līdzekļus, piemēram, mutiskus jautājumus vai īsas rezolūcijas, lai, pamatojoties uz saņemtajiem lūgumrakstiem, pievērstu uzmanību ES pilsoņu un iedzīvotāju dažādajiem problēmjautājumiem, tos izvirzot apspriešanai šā Parlamenta sasaukuma plenārsēdēs;

O.

tā kā katrs lūgumraksts ir jānovērtē un jāizskata rūpīgi, efektīvi, ātri, pārredzami un individuāli, ievērojot Lūgumrakstu komitejas locekļu līdzdalības tiesības; tā kā katram lūgumraksta iesniedzējam ir īsā laikposmā jāsniedz atbilde, kurā vai nu norādīti lūgumraksta izskatīšanas izbeigšanas iemesli, vai izklāstīti veiktie turpmākie procesuālie, izpildes un uzraudzības pasākumi; tā kā labāka iestāžu koordinēšana ar ES, valsts un reģionālajām iestādēm ir būtiska, ja lūgumrakstos skartie jautājumi ir jārisina ātri;

P.

tā kā lūgumrakstu ātra un efektīva izskatīšana ir jānodrošina arī pārejas posmā starp sasaukumiem, kad mainās personāls;

Q.

tā kā tas, lai Lūgumrakstu komiteja netiktu noslogota, nepieļaujami ilgi izskatot nepieņemamus un nepamatotus lūgumrakstus, galvenokārt būtu jānodrošina pieņemamu un pamatotu lūgumrakstu interesēs;

R.

tā kā lūgumraksta iesniedzējs ir pienācīgi jāinformē par iemesliem, kuru dēļ attiecīgais lūgumraksts ir atzīts par nepieņemamu;

S.

tā kā lūgumrakstus apspriež Lūgumrakstu komitejas sanāksmēs un tā kā lūgumrakstu iesniedzējiem ir tiesības apspriedēs uzstāties un tiesības iepazīstināt ar savu lūgumrakstu, sniedzot sīkāku informāciju, un tādējādi aktīvi atbalstīt komitejas darbu, jo komitejas locekļi, Komisija un dalībvalstu pārstāvji, kas, iespējams, piedalās sanāksmēs, saņem papildinformāciju; tā kā 2014. gadā Lūgumrakstu komitejas sēdes apmeklēja un tās apspriedēs uzstājās 127 lūgumrakstu iesniedzēji; tā kā šis tiešās līdzdalības rādītājs joprojām ir relatīvi zems un būtu jāpalielina, tostarp, izmantojot tālsaziņas līdzekļus un tādu plānošanu, kas sniegtu iespēju lūgumrakstu iesniedzējiem labāk organizēt viņu ierašanos komitejā;

T.

tā kā daudzos gadījumos pēc publiskajām debatēm komitejas sēdēs lūgumrakstu izskatīšana izbeigta netiek, kā arī tiek paredzēti turpmāki procesuāli pasākumi un gaidītas atbildes, proti, Komisija vai Parlamenta komitejas veic papildu izpēti vai ar attiecīgajām valsts vai reģionālajām iestādēm apmainās ar konkrētu informāciju;

U.

tā kā ar mērķi nodrošināt iespēju apspriest plašu tematu klāstu un nodrošināt debašu kvalitāti nepieciešams vairāk laika veltīt sanāksmēm; tā kā politisko grupu koordinatoru sanāksmes ir izšķiroši svarīgas, lai nodrošinātu komitejas darba vienmērīgu plānošanu un darbību, un tā kā tādēļ pietiekami daudz laika jāatvēl demokrātiskas lēmumu pieņemšanas procedūras nodrošināšanai;

V.

tā kā Lūgumrakstu komitejas darbība balstās uz rakstisku informāciju, ko sniedz lūgumrakstu iesniedzēji, un uz viņu mutisko un audiovizuālo pienesumu sanāksmju laikā, ko papildina Komisijas, dalībvalstu, Ombuda vai citu politiskās pārstāvības struktūru sniegtās speciālās zināšanas;

W.

tā kā lūgumrakstu iesniedzēju bažas būtu pienācīgi jānovērš rūpīgā veidā visa lūgumrakstu izskatīšanas procesa laikā; tā kā šajā procesā var būt vajadzīgi dažādi posmi, tostarp vairākas kārtas, kurās lūgumraksta iesniedzējs un attiecīgās Eiropas un dalībvalstu iestādes sniedz atbildes;

X.

tā kā saskaņā ar lūgumraksta pieņemamības kritērijiem, kas noteikti Līgumā un Parlamenta Reglamentā, lūgumrakstiem ir jāatbilst oficiāliem pieņemamības nosacījumiem (Reglamenta 215. pants), proti, lūgumraksta tematam ir jāattiecas uz Eiropas Savienības darbības jomu un tieši jāskar lūgumraksta iesniedzējs, kam jābūt Eiropas Savienības pilsonim vai iedzīvotājam; tā kā līdz ar to zināmu skaitu lūgumrakstu atzīst par nepieņemamiem, jo tie neatbilst minētajiem oficiālajiem kritērijiem; tā kā lēmums par pieņemamību būtu jāpieņem, balstoties uz šādiem juridiskajiem un tehniskajiem kritērijiem, nevis pamatojoties uz politiskiem lēmumiem; tā kā lūgumrakstu tīmekļa portālam jābūt efektīvam rīkam, ar ko lūgumrakstu iesniedzējiem nodrošina nepieciešamo informāciju un instrukcijas par pieņemamības kritērijiem;

Y.

tā kā patlaban ir pieņemta īpaša pieeja, izskatot lūgumrakstus, kas attiecas uz bērniem, atzīstot to, ka jebkāda kavēšanās šajās lietās iesaistītās personas traumē īpaši nopietni;

Z.

tā kā, iesniedzot lūgumrakstus, ES iedzīvotāji var uzraudzīt ES tiesību aktu izstrādi un piemērošanu; tā kā saskaņā ar šādu iespēju ES iedzīvotāji ir uzskatāmi par lietderīgu informācijas avotu attiecībā uz pieprasījumiem, kas skar ES tiesību aktus un to pārkāpumus — pēdējie ir īpaši svarīgi no tādu jautājumu viedokļa, kas attiecas uz vidi, iekšējo tirgu, profesionālās kvalifikācijas atzīšanu, patērētāju aizsardzību un finanšu pakalpojumu nozari;

AA.

tā kā bieži vien lūgumrakstu iesniedz vienlaikus ar sūdzību Komisijai, kuras dēļ Komisija var sākt pienākumu neizpildes procedūru vai iesniegt prasību Tiesā par bezdarbību; tā kā saskaņā ar statistikas datiem (skat. Komisijas 23. ziņojumu par ES tiesību piemērošanas pārraudzību (COM(2006)0416)) saistībā ar vienu ceturto daļu vai pat trešdaļu lūgumrakstu un sūdzību, kas izskatīti 2014. gadā, tika ierosināta pienākumu neizpildes procedūra vai šādas procedūras tika ierosinātas, pamatojoties nepastarpināti uz pašiem lūgumrakstiem; tā kā Parlamenta iesaistīšanās šo lūgumrakstu izskatīšanas procedūrās ļauj papildus pārbaudīt kompetento ES iestāžu izmeklēšanas darbu; tā kā neviena lūgumraksta izskatīšanu nedrīkst izbeigt, kamēr tajos izteiktās sūdzības izmeklē Komisija;

AB.

tā kā galvenie lūgumrakstos formulētie sūdzību jautājumi aptver plašu tematu loku, piemēram, vides jomu reglamentējošos tiesību aktus (jo īpaši attiecībā uz ūdens un atkritumu apsaimniekošanu, ogļūdeņraža derīgo izrakteņu izpēti un ieguvi un lieliem infrastruktūras un attīstības projektiem), pamattiesības (jo sevišķi bērnu un personu ar invaliditāti tiesības, īpašu vērību pievēršot apstāklim, ka līdz vienai ceturtdaļai ES vēlētāju esot tādi vai citādi traucējumi vai invaliditāte), personu pārvietošanās brīvību, diskrimināciju, imigrāciju, nodarbinātību, sarunas par transatlantisko tirdzniecības un ieguldījumu partnerību (TTIP), dzīvnieku labturību, tiesiskuma īstenošanu un personu ar invaliditāti sociālo integrāciju;

AC.

tā kā Lūgumraksta komiteja izveidoja tīmekļa portālu, kas sāka darboties ar gadu ilgu kavēšanos 2014. gada 19. novembrī un aizstāja agrāko elektronisko platformu, kurā varēja iesniegt lūgumrakstus Europarl portālā, un kas tika izveidots, lai veicinātu tiesības iesniegt lūgumrakstu un sekmētu iedzīvotāju aktīvu dalību ES dzīvē; tā kā šis portāls, kaut arī tas joprojām nedarbojas ar pilnu jaudu, tika iecerēts kā lūgumrakstu procesa īpašo vajadzību integrēts risinājums, piešķirot tiem ES iedzīvotājiem, kas vēlas iesniegt lūgumrakstu, viņu vajadzībām atbilstošāku interneta rīku, kurā viņi var reāllaikā sekot līdzi savu lūgumrakstu izskatīšanas dažādiem posmiem; tā kā tika atklāti vairāki trūkumi, jo īpaši attiecībā uz meklēšanas funkciju, kuri grauj portāla kā publiska lūgumrakstu reģistra nozīmi, un tā kā jau vajadzēja būt pabeigtai otrajai fāzei ar mērķi novērst visas konstatētās kļūmes; tā kā šis portāls var palīdzēt iedzīvotāju un Komitejas locekļu apkalpošanas uzlabošanā un šīs apkalpošanas atpazīstamības uzlabošanā un tā kā tas kalpos par elektronisku reģistru (paredzēts Parlamenta Reglamenta 216. panta 4. punktā), dodot iedzīvotājiem iespēju iesniegt lūgumrakstus un sekot līdzi to izskatīšanas virzībai, un pievienot savu elektronisko parakstu saviem lūgumrakstiem; tā kā šis jaunais portāls tika iecerēts, lai uzlabotu lūgumrakstu procedūras pārredzamību un interaktivitāti, vienlaikus nodrošinot labāku administratīvo efektivitāti, nolūkā ievērot lūgumrakstu iesniedzēju, deputātu un sabiedrības intereses; tā kā tīmekļa portālam vajadzētu būt rīkam, ar kura palīdzību var uzlabot lūgumraksta izskatīšanas procesa pārredzamību un lūgumraksta iesniedzēju piekļuvi informācijai un pievērst iedzīvotāju uzmanību Lūgumrakstu komitejas spējai un iespējām palīdzēt viņiem atrisināt viņu situācijas; uzsver, ka jaunās informācijas un sakaru tehnoloģijas būtu jāizmanto vairāk un to izmantošana būtu papildus jāstimulē nolūkā Lūgumrakstu komitejas darbu tuvināt iedzīvotājiem;

AD.

tā kā Eiropas pilsoņu iniciatīva (EPI) ir svarīgs līdzeklis, pateicoties kuram, pilsoņi var piedalītos ES politisko lēmumu pieņemšanas procesā, un tā kā šā līdzekļa potenciāls būtu jāizmanto pilnībā; tā kā nolūkā sasniegt labākos rezultātus no pilsoņu dalības viedokļa šis līdzeklis būtu jāuzlabo vēl vairāk, tā pārstāvības līmeņi un tās praktiskie aspekti būtu jāpadara iedarbīgāki, un Eiropas iestādēm (īpaši Komisijai) tas būtu pilnībā jāievēro un jāīsteno;

AE.

tā kā Lūgumrakstu komiteja joprojām cieši seko līdzi Eiropas pilsoņu iniciatīvas regulas piemērošanai un tā kā tā apzinās vajadzību pēc jaunas regulas, lai novērstu tās daudzos trūkumus, traucēkļus un nepilnības un visai neveiklo spēkā esošo juridisko regulējumu un smagnējos mehānismus, kas vajadzīgi, lai uzsāktu EPI un veiktu turpmākos pasākumus, jo īpaši saistībā ar parakstu faktisko vākšanu;

AF.

tā kā Lūgumrakstu komiteja uzskata, ka trīs gadus pēc Regulas (ES) Nr. 211/2011 stāšanās spēkā 2012. gada 1. aprīlī ir jāizvērtē tās īstenošana, lai konstatētu iespējamos trūkumus un ierosinātu reālistiskus risinājumus nolūkā to ātri pārskatīt un uzlabot tās darbību;

AG.

tā kā publisko uzklausīšanu rīkošana par sekmīgajām iniciatīvām ir izrādījusies sekmīga un tā kā Lūgumrakstu komitejas iesaistīšanos un dalību piesaistītās komitejas statusā uzklausīšanās par EPI ir ļoti pozitīvi vērtējuši gan deputāti, gan pilsoniskā sabiedrība; tā kā Lūgumrakstu komiteja atbalsta šo procesu un iegulda šā mērķa sasniegšanā savu darbā ar iedzīvotājiem gūto lielo pieredzi; tā kā no Komisijas tiktu gaidīti konkrēti papildu pasākumi saistībā ar jebkuru sekmīgo Eiropas pilsoņu iniciatīvu;

AH.

tā kā ir jāatzīmē, ka, ņemot vērā Lūgumrakstu komitejas noslogotību un nepieciešamību palielināt Lūgumrakstu komitejas sekretariāta cilvēkresursus, par 2014. gadā izmeklēšanas stadijā esošiem lūgumrakstiem nav rīkots neviens faktu konstatēšanas brauciens; tā kā faktu konstatēšanas braucieni, kurus rīko, reaģējot uz attiecīgiem lūgumrakstiem, turpmāk tiks veikti;

AI.

tā kā faktu konstatēšanas braucienu parastais apjoms būtu no jauna jāsasniedz 2016. gadā, jo tie ir Lūgumrakstu komitejas īpašā prerogatīva un būtiska tās darba daļa, kas paredz mijiedarbību ar attiecīgo dalībvalstu iedzīvotājiem un iestādēm; tā kā šo delegāciju locekļi piedalās visos saistītajos pasākumos, tostarp ziņošanā, ar vienlīdzīgām tiesībām;

AJ.

tā kā Lūgumrakstu komitejai ir pienākumi pret Eiropas ombuda biroju, kas atbild par ES iedzīvotāju sūdzību izmeklēšanu attiecībā uz administratīvām kļūmēm, kuras, iespējams, pieļāvušas ES iestādes un struktūras un par kurām Lūgumraksta komiteja arī gatavo gada ziņojumu, par pamatu ņemot paša Eiropas ombuda izstrādāto gada ziņojumu; tā kā 2014. gadā Lūgumrakstu komiteja aktīvi un nepastarpināti piedalījās Eiropas ombuda vēlēšanu rīkošanā, kas paredzēta Parlamenta Reglamenta 204. pantā; tā kā Emily O’Reilly 2014. gada decembrī efektīvi un pārredzami rīkotajās vēlēšanās tika atkārtoti ievēlēta ombuda amatā uz piecu gadu pilnvaru termiņu;

AK.

tā kā Lūgumrakstu komiteja ir Eiropas ombudu tīkla locekle — šis tīkls aptver arī to valstu parlamentu lūgumrakstu komitejas, kuros šādas komitejas pastāv, — un tā kā ir svarīgi, lai dalībvalstu parlamenti izveidotu lūgumrakstu komitejas, tās stiprinātu gadījumos, kad tādas jau ir izveidotas, un uzlabotu sadarbība starp tām,

1.

uzsver Lūgumrakstu komitejas darbu, ko tā veikusi, nodrošinot ES pilsoņu un iedzīvotāju zināmu līdzdalību savu tiesību aizsardzībā un veicināšanā un Savienības regulējuma pareizas piemērošanas kontrolē, jo, pateicoties viņu lūgumrakstiem, var iepazīties ar iedzīvotāju bažām, lai viņu pamatotās sūdzības tiktu atrisinātas pieņemamā laika periodā; norāda, ka pieņemamie lūgumraksti, jāizskata Komitejā deviņu mēnešu laikā pēc lūgumraksta iesniegšanas; atkārtoti izsaka viedokli, ka labāka institucionāla koordinēšana ar ES, valsts un reģionālajām iestādēm, kā arī citām struktūrām ir būtiska, lai lūgumrakstos skartos jautājumus risinātu ātri;

2.

uzsver, ka Lūgumrakstu komiteja (kā iedzīvotāja kontaktpunkts), Eiropas Ombuds un EPI visi kopā var tikt uzskatīti par iedzīvotāju aktīvākas politiskās līdzdalības nodrošināšanas pamatinstrumentu kopumu, attiecībā uz kuriem ir jāpanāk iedzīvotāju pārredzamas un pienācīgas piekļuves iespējas un jānodrošina to netraucēta darbība; uzsver minēto instrumentu uzdevumu popularizēt Eiropas pilsonību un stiprināt ES iestāžu atpazīstamību un uzticamību; prasa, lai ES iestādes vairāk ņemtu vērā Eiropas ombuda veikto darbu; prasa izstrādāt papildu mehānismus, ar kuriem nodrošināt iedzīvotāju tiešu līdzdalību Eiropas iestāžu lēmumu pieņemšanas procesos;

3.

uzsver, ka pastiprināta sadarbība ar valsts, reģionālajām un vietējām varas iestādēm par jautājumiem, kas attiecas uz ES tiesību piemērošanu, ir būtiska, lai strādātu pie tuvināšanās ar ES iedzīvotājiem un Eiropas Parlamenta lēmumu pieņemšanas procesa demokrātiskās leģitimitātes un atbildības par to pastiprināšanas; konstatē, ka sadarbību uzlabo informācijas proaktīva apmaiņa visos iestāžu līmeņos un ka tas ir galvenais aspekts, ar ko risina lūgumrakstu iesniedzēju skartos jautājumus; pauž nožēlu, ka valsts, reģionālās un vietējās iestādes uz Lūgumrakstu komitejas pieprasījumiem atsevišķos gadījumos nereaģē;

4.

brīdina par joprojām neizskatītajiem lūgumrakstiem, jo Lūgumrakstu komitejas sekretariāta cilvēkresursi ir ierobežoti, kas savukārt acīmredzami ietekmē lūgumrakstu izskatīšanai paredzēto laiku, jo īpaši laiku, kurā nosaka to pieņemamību; uzskata, ka šādi kavējumi nav pieņemami, ja mērķis ir nodrošināt teicamas kvalitātes pakalpojumus, un ka tie ne vien mazina tiesību iesniegt lūgumrakstus efektīvu izmantošanu, bet arī kaitē Eiropas iestāžu uzticamībai no ieinteresēto iedzīvotāju viedokļa; aicina Parlamenta atbildīgās politiskās un administratīvās struktūrvienības sadarbībā ar Budžeta komiteju rast atbilstošu risinājumu, lai nodrošinātu Lūgumrakstu komitejas darba atbilstību Līgumu būtībai;

5.

uzsver, ka lūgumrakstu iesniedzējiem ir jāsaņem rūpīgs to iemeslu skaidrojums, kuru dēļ lūgumraksts ir atzīts par nepieņemamu vai tā izskatīšana ir izbeigta;

6.

aicina Lūgumrakstu komiteju un vajadzības gadījumā Parlamenta komitejas, kas atbild par Reglamenta grozījumiem, precīzāk nošķirt pieņemamības un pamatotības noskaidrošanas kritērijus un lēmuma par lūgumraksta izskatīšanu un izskatīšanas izbeigšanu kritērijus, kā arī nodrošināt to, lai šī sistēma būtu saprotama iespējamajiem lūgumrakstu iesniedzējiem;

7.

uzsver svarīgo lomu, kāda ir Komisijai, kas sniedz palīdzību lūgumrakstos aplūkoto gadījumu izmeklēšanā, un prasa, lai tā proaktīvi un savlaicīgi uzraudzītu atsevišķus projektus, par kuriem sūdzas lūgumrakstu iesniedzēji un kuru oficiālo plānojumu īstenojot, ES tiesību akti jau ir pārkāpti vai turpmāk tiks pārkāpti; aicina Komisiju kā Līgumu pareizas izpildes uzraudzi novērst šādus ES tiesību nepareizas transponēšanas vai netransponēšanas vispār gadījumus, jo par tiem Parlaments saņem daudzus lūgumrakstus; papildus tam aicina Komisiju šajā sakarībā aktīvāk izmantot iespēju ierosināt pienākumu neizpildes procedūru; uzsver, ka, ierosinot valsts pienākumu neizpildes procedūru, nedrīkst radīt iespaidu, ka vairāk tiek ievērotas lielāko dalībvalstu intereses; aicina Komisiju regulāri informēt Lūgumrakstu komiteju par tās pienākumu neizpildes procedūras gaitu un konkrētajiem rezultātiem, kura ir tieši saistīta ar kādu no konkrētiem lūgumrakstiem;

8.

aicina Komisiju pilnībā iesaistīties lūgumrakstu izskatīšanas procedūrā, piemēram, veicot rūpīgu izpēti par tai iesniegtajiem pieņemamajiem gadījumiem un noslēgumā savlaicīgi sniegt precīzas un aktuālas rakstveida atbildes lūgumrakstu iesniedzējiem sagaida, ka šīs atbildes tiks sīkāk iztirzātas, šos jautājumus mutiski apspriežot Lūgumrakstu komitejas publiskajās sanāksmēs; uzskata, ka institucionālās uzticamības dēļ Komisija šādās debatēs būtu jāpārstāv attiecīga ranga amatpersonai; uzskata, ka Komisijai kā Līgumu pareizas izpildes uzraudzei būtu pamatīgāk jāpiepazīstas ar lietu būtību, vadoties pēc attiecīgā ES tiesību akta precīzā gara;

9.

pārredzamības labad un nolūkā nodrošināt dažādo ES iestāžu uzticamu sadarbību prasa Komisijai atvieglot piekļuvi dokumentiem, kas satur visu attiecīgo informāciju par ES izmēģinājuma procedūrām, jo īpaši saistībā ar iesniegtajiem lūgumrakstiem, tostarp jautājumu un atbilžu apmaiņai Komisijas un attiecīgo dalībvalstu starpā, vismaz tad, kad procedūras ir pabeigtas;

10.

uzsver — ir svarīgi, lai Komisija īstenotu proaktīvu uzraudzību un savlaicīgu preventīvu rīcību, ja ir pamatoti pierādījumi, ka konkrēti plānoti projekti, par kuriem ir publicēta informācija, varētu būt pretrunā ES tiesību aktiem; pauž bažas par pašreiz Komisijā vērojamo tendenci, ka, pamatojoties uz tīri procesuālas dabas apsvērumiem, tiek liegta daudzu lūgumrakstu pārbaude pēc būtības; nepiekrīt vairākkārtējiem ierosinājumiem slēgt daudzas ar konkrētiem lūgumrakstiem saistītas lietas, nesaņemot tādas izmeklēšanas rezultātu, kas tiek veikta par minētajos lūgumrakstos skartajiem jautājumiem, un uzskata, ka tas ir pretrunā Komisijas galvenajam mērķim būt par Līgumu pareizas izpildes uzraudzītāju; prasa pievērst vēl lielāku uzmanību un atbilstoši rīkoties, jo īpaši attiecībā uz lūgumrakstu iesniedzēju aprakstītajiem gadījumiem, kad ES tiesību aktus, iespējams, ir pārkāpusi pati Komisija, piemēram, nenodrošinot publisku piekļuvi dokumentiem, kas ir garantēta Orhūsas konvencijā;

11.

norāda, ka ir svarīgi, lai Komisija detalizēti un proaktīvi atbildētu uz visiem lūgumrakstiem un to darītu iespējami ātri;

12.

ņemot vērā Lūgumrakstu komitejas īpašo nozīmi un lielo noslogotību, kas saistīta ar sazināšanos ar tūkstošiem pilsoņu un iedzīvotāju, kuri katru gadu iesniedz lūgumrakstus, aicina palielināt komitejas sekretariāta rīcībā esošos cilvēkresursus;

13.

uzsver nepieciešamību uzlabot saraksti ar iedzīvotājiem, lai izskatītu viņu prasības;

14.

uzskata, ka ir ļoti svarīgi pastiprināt sadarbību ar dalībvalstu parlamentiem, to attiecīgajām komitejām un valdībām un mudināt dalībvalstu iestādes ES tiesību aktus transponēt un piemērot pilnīgi pārredzami; uzsver, ka svarīga ir sadarbība ar Komisiju un dalībvalstīm, lai efektīvāk un pārredzamāk aizstāvētu iedzīvotāju tiesības, un mudina nodrošināt dalībvalstu pārstāvju klātbūtni sanāksmēs; uzsver nepieciešamību pēc tā, lai Lūgumrakstu komitejas sanāksmēs un uzklausīšanās piedalītos maksimāli augsta ranga Padomes un Komisijas pārstāvji, ja minēto iestāžu iesaistīšanos diktē apspriesto jautājumu saturs; atkārtoti pauž aicinājumu, kas tika izteikts 2014. gada 11. marta rezolūcijā par Lūgumrakstu komitejas darbību 2013. gadā (1), uzsākt plašāku strukturēto dialogu ar dalībvalstīm, proti, organizēt regulāras sanāksmes ar valstu lūgumrakstu komiteju vai citu kompetento iestāžu locekļiem;

15.

aicina dalībvalstis normatīvi standartizēt pienākumu veidot efektīvi funkcionējošas lūgumrakstu komitejas valstu parlamentos, tādējādi ievērojami uzlabojot Lūgumrakstu komitejas un dalībvalstu parlamentu sadarbības efektivitāti;

16.

uzskata, ka ir ļoti svarīgi Lūgumrakstu komitejai ciešāk sadarboties ar citām Parlamenta komitejām, prasot tām sniegt atzinumus par lūgumrakstiem, aicinot to locekļus uz debatēm, kas attiecas uz šo komiteju attiecīgo kompetences jomu, vairāk iesaistoties to darbā kā komitejai, kas sniedz atzinumus par atsevišķiem ziņojumiem, jo īpaši par ziņojumiem, kuros aplūkota ES tiesību pareiza transponēšana un piemērošana dalībvalstīs; prasa, lai kompetentās komitejas pienācīgi izskatītu tām nosūtītos lūgumrakstus un sniegtu atbildes, kas nepieciešamas, lai pareizi izskatītu lūgumrakstus;

17.

uzsver Lūgumrakstu komitejas kā pārbaudošās komitejas pieaugošo nozīmi — tai vajadzētu kļūt par atsauces punktu Eiropas tiesību aktu transponēšanā un īstenošanā administratīvajā līmenī dalībvalstīs; atkārtoti izsaka iepriekšminētajā rezolūcijā par Lūgumrakstu komitejas darbību 2013. gadā formulēto prasību plenārsēžu laikā rīkot plašākas politiskās debates un aktīvāk īstenot saziņu par Eiropas iedzīvotāju lūgumrakstiem;

18.

pauž nožēlu par to, ka Lūgumrakstu komiteju personīgi iepazīstināt ar savu situāciju nevar lielāks skaits lūgumrakstu iesniedzēju, kas daļēji skaidrojams ar sanāksmju laika trūkumu un cilvēkresursu trūkumu šīs komitejas sekretariātā; prasa uzlabot termiņus, kuros lūgumrakstu iesniedzējus informē par viņu iesniegto lūgumrakstu izskatīšanu un viņu ierašanos komitejā; atbalsta videokonferenču vai citu līdzekļu plašāku izmantošanu, kas ļautu lūgumrakstu iesniedzējiem aktīvi piedalīties Lūgumrakstu komitejas darbā, pat ja viņi nevar ierasties fiziski;

19.

aicina Parlamentā ātri izveidot neoficiālu Lūgumrakstu tīklu, kurā iesaistītos katras Parlamenta komitejas locekļi, lai nodrošinātu ar lūgumrakstiem saistītā darba vienmērīgu un efektīvu koordinēšanu, kas uzlabotu tiesību iesniegt lūgumrakstus izmantošanu;

20.

norāda uz lielo nozīmi, kādai ir jābūt pārējām Parlamenta komitejām, tostarp tām sanāksmēs izskatot jautājumus, kas skarti lūgumrakstos un kas saistīti ar to attiecīgo kompetences jomu, un vajadzības gadījumā tām izmantojot saņemtos lūgumrakstus kā informācijas avotu likumdošanas procesos;

21.

pauž nožēlu par to, ka Pamattiesību harta nav pieņemta visās dalībvalstīs un ka daudzi cilvēki tās īstenošanā ir atklājuši neskaidrības un tās piemērošana zināmā mērā ir viņiem likusi vilties; papildus tam nožēlo, ka ES vēl nav pievienojusies Eiropas Cilvēktiesību konvencijai, kā tas paredzēts LES 6. panta 2. punktā, un ka Eiropas iedzīvotājiem nav pieejama pietiekami plaša informācija par šajā sakarībā spēkā esošajām procedūrām; pauž nožēlu par to, cik stingri Komisija interpretē Pamattiesību hartas 51. pantu, kurā noteikts, ka hartas noteikumi attiecas uz Savienības iestādēm, struktūrām, birojiem un aģentūrām, pienācīgi ievērojot subsidiaritātes principu, un uz dalībvalstīm tikai tad, ja tās īsteno Savienības tiesību aktus; atgādina, ka Komisija bieži vien, kad Lūgumrakstu komiteja tai ir pieprasījusi rīkoties pamattiesību jomā, ir norādījusi uz savu nespēju attiecīgi rīkoties, pamatojoties uz Pamattiesību hartas 51. pantu; uzsver to, ka iedzīvotāju vēlmes bieži vien pārsniedz to, ko pieļauj hartas stingrie juridiskie noteikumi; prasa, lai Komisija darītu vairāk, lai apmierinātu iedzīvotāju vēlmes un nāktu klajā ar jaunu 51. panta interpretācijas metodi;

22.

uzsver svarīgo darbu, ko Lūgumrakstu komiteja veica saistībā ar ANO Konvencijas par personu ar invaliditāti tiesībām īstenošanu; šajā sakarībā pienācīgi ņem vērā ANO Personu ar invaliditāti tiesību komitejas noslēdzošos komentārus par sākotnējo Eiropas Savienības ziņojumu (2); uzsver, ka saskaņā ar konvencijas prasībām Eiropas Savienības sistēma būtu jānodrošina ar pienācīgiem resursiem; šajā sakarībā aicina uzlabot Lūgumrakstu komitejas un tās sekretariāta spējas, ļaujot Lūgumrakstu komitejai pienācīgi pildīt savus aizsardzības pienākumus; prasa norīkot īpašu speciālistu, kura pienākums būtu ar invaliditāti saistīto jautājumu izskatīšana; uzsver Lūgumrakstu komitejas vēlmi cieši sadarboties ar citām likumdošanas komitejām, kas iesaistītas Parlamenta Invaliditātes tīklā; uzsver vajadzību pēc papildu centieniem un rīcības no Lūgumrakstu komitejas puses attiecībā uz personu ar invaliditāti aizsardzību, piemēram, pēc rīcības, kas vērsta uz Marrākešas nolīguma ātras ratificēšanas veicināšanu;

23.

uzsver iedzīvotāju paustās bažas attiecībā uz sarunām par transatlantisko tirdzniecības un ieguldījumu partnerību (TTIP), kurās Komisija piedalās, kā liecina daudzi 2014. gadā saņemtie lūgumraksti; norāda, ka ir svarīgi, lai Komisija steidzami īstenotu Eiropas ombuda ieteikumus šajā jautājumā;

24.

norāda uz Lūgumrakstu komitejas sagatavoto atzinumu par Komisijas ieteikumiem attiecībā uz TTIP sarunām, kurā, kā norādīts daudzos saņemtos lūgumrakstos, tiek noraidīts šķīrējtiesas instruments, kas pazīstams kā ieguldītāju un valsts strīdu izšķiršanas instruments (ISDS), un pauž nožēlu, ka ir noraidīta EPI pret TTIP;

25.

pauž nožēlu, ka dažas dalībvalstis vēl nav ratificējušas ANO Konvenciju par personu ar invaliditāti tiesībām, un aicina tās parakstīt un ratificēt minēto konvenciju pēc iespējas ātri;

26.

aicina ES un dalībvalstis parakstīt un ratificēt Konvencijas par personu ar invaliditāti tiesībām fakultatīvo protokolu;

27.

aicina dalībvalstis bez turpmākas kavēšanās parakstīt un ratificēt Marrākešas nolīgumu, kas atvieglo piekļuvi iespieddarbiem personām ar redzes traucējumiem un drukas lasītnespēju;

28.

konstatē īpašo uzmanību, kas pievērsta atsevišķiem lūgumrakstiem par iespējamo naftas rezervju Kanāriju salās izpētes un ieguves projektu; atzīst, ka lūgumrakstu iesniedzēji, kuri vides aizsardzības apsvērumu dēļ iebilst pret šo projektu, ievērojami palīdzēja noskaidrot pušu nostājas šajā jautājumā; atzīst, ka lūgumrakstu iesniedzēji joprojām piešķir prioritāti ar vidi saistītiem jautājumiem, tādējādi izgaismojot visus šajā jomā dalībvalstīs pastāvošos trūkumus; konstatē, ka daudzos no šiem lūgumrakstiem galvenā uzmanība ir pievērsta atkritumu apsaimniekošanai, ūdensapgādes nepārtrauktībai, kodolenerģētikai, lielpatēriņa hidropārraušanai un dzīvnieku sugu aizsardzībai;

29.

uzsver lielo skaitu tādu saņemto lūgumrakstu, kuros nosodīta lielpatēriņa hidropārraušanas metodes izmantošana gāzes un naftas ieguvei no grunts un uzsvērta šāda paņēmiena izmantošanas ietekme uz apkārtējo vidi, ekonomiku un sociālo jomu;

30.

īpaši nosoda praksi projektu sadalīt posmos, kas atkārtoti novērojama attiecībā uz lieliem infrastruktūras vai urbumu projektiem, par kuriem ir izteiktas sūdzības daudzos vides jautājumiem veltītos lūgumrakstos;

31.

konstatē lūgumrakstu iesniedzēju paustās bažas par netaisnībām, kas, iespējams, pieļautas, īstenojot administratīvās un tiesu procedūras lietās par vecāku šķirtību un laulības šķiršanu, kurās tika skatīti jautājumi par mazgadīgu bērnu aizgādību un piespiedu adopciju dažās dalībvalstīs; šajā sakarībā konstatē, ka dažās dalībvalstīs pāru ar dažādu valstspiederību gadījumā var tikt pieļauta diskriminācija valstspiederības dēļ par labu laulātajam no tās dalībvalsts, kurā notiek tiesvedība, pret personu, kas nav šīs valsts valstspiederīgais, kas nereti ļoti negatīvi un dramatiski ietekmē bērna tiesības; uzsver, ka Lūgumrakstu komiteja ir informēta par gadījumiem, kuros iesaistītas vairākas dalībvalstis (Vācija (jo īpaši saistībā ar Bērnu un jauniešu lietu iestādes darbu), Francija, Nīderlande, Slovākija un Dānija) un Norvēģija, un šajā sakarībā atzinīgi vērtē regulas “Brisele IIa” gaidāmo pārskatīšanu 2016. gadā; uzsver, ka 2015. gadā Lūgumrakstu komitejā tika izveidota jauna darba grupa, kuras uzdevums bija ātri un saskanīgi reaģēt uz šīm bažām, un ka šī grupa devās faktu konstatēšanās braucienā uz Apvienoto Karalisti, lai izmeklētu šāda veida sūdzības uz vietas;

32.

uzsver to saņemto lūgumrakstu lielo skaitu, kuros pausta barga kritika un brīdinājums par sekām, ko rada ES migrācijas politika, tirdzniecības politika un ārpolitika attiecībā uz tādu normu ievērošanu, kurās ir prasīta migrantu cilvēktiesību aizsardzība; norāda, ka visu ES aģentūru, struktūru un iestāžu, tostarp Frontex, pienākums ir to attiecīgajās darbības jomās vienmēr nodrošināt cilvēktiesību un Pamattiesību hartā noteikto pamattiesību ievērošanu;

33.

atzinīgi vērtē Komisijas iniciatīvu, sākot ar 2007. gadu, katru gadu rīkot sabiedrības dialogu “Bērnu tiesību forums”, kura mērķis ir sekmēt bērnu tiesību ievērošanu ES iekšējos un ārējos pasākumos; konstatē, ka šajā dialogā piedalās dalībvalstu pārstāvji, bērnu tiesību pārstāvji, Reģionu komiteja, Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja, Eiropas Padome, UNICEF un virkne nevalstisko organizāciju;

34.

uzsver iedzīvotāju iesniegtajos lūgumrakstos skarto tematu dažādību, piemēram, par pamattiesībām, cilvēktiesībām, personu ar invaliditāti tiesībām, iekšējo tirgu, vides tiesībām, darba attiecībām, migrācijas politiku, tirdzniecības nolīgumiem, sabiedrības veselības jautājumiem, bērnu labklājību, transportu, dzīvnieku tiesībām un diskrimināciju; aicina Lūgumrakstu komiteju savu darbu specializēt vēl vairāk, svarīgākajās politikas jomās, par kurām raksta lūgumrakstu iesniedzēji; prasa Lūgumrakstu komitejas sekretariātam piešķirt vairāk resursu, lai komiteja spētu tikt galā ar visu šo sarežģīto un plašo lūgumrakstu klāstu;

35.

uzskata, ka publisku uzklausīšanu rīkošana ir svarīgs veids, kā izskatīt lūgumrakstu iesniedzēju aprakstītās problēmas; vēlas vērst uzmanību uz publiskām uzklausīšanām, kas ir rīkotas sadarbībā ar Vides komiteju par EPI “Tiesības uz ūdeni — cilvēktiesības” un ar Juridisko komiteju, izskatot EPI “Viens no mums”; pauž viedokli, ka EPI ir uzskatāma par instrumentu, ar kura palīdzību tiek sekmēta transnacionāla, līdzdalības un reprezentatīva demokrātija, kas pēc jaunas regulas apstiprināšanas varētu nodrošināt iedzīvotāju tiešāku piedalīšanos tādu ES politikas nostādņu un likumdošanas jautājumu veidošanā, aktualizēšanā un svarīguma noteikšanā, kas ir jāatrisina; vēlreiz apstiprina savu apņēmību proaktīvi piedalīties tādu publisku uzklausīšanu organizēšanā, kurās apspriež pieņemtās pilsoņu iniciatīvas; apņemas institucionālā līmenī par prioritāti uzskatīt šā līdzdalības procesa efektivitātes nodrošināšanu un, ja nepieciešams, pienācīgi veikt tiesību aktu pieņemšanai sekojošos pasākumus; atzinīgi vērtē to, ka uzklausīšanās izmanto personām ar invaliditāti paredzētus palīdzības risinājumus, piemēram, ekrānu teksta konvertācijai runā;

36.

pauž nožēlu par Komisijas reakciju uz dažām sekmīgajām EPI un ir sarūgtināts, ka saistībā ar vienīgo transnacionālās demokrātijas instrumentu Eiropas Savienībā ticis īstenots maz pasākumu;

37.

pievērš uzmanību vairākām 2014. gadā pieņemtām rezolūcijām, piemēram, 2014. gada 12. marta rezolūcijai par 2013. gada ziņojumu par ES pilsonību: ES pilsoņi — jūsu tiesības, jūsu nākotne (3), kas bija viens no faktoriem, kura dēļ tika rīkotas debates par pensiju tiesību saskaņošanu un iedzīvotāju aktīvajām un pasīvajām vēlēšanu tiesībām; pievērš uzmanību komitejas gada ziņojumam par šīs komitejas darbību 2013. gadā (A7-0131/2014) un 2015. gada 15. janvāra rezolūcijai par gada ziņojumu par Eiropas ombuda darbību 2013. gadā (4), jo īpaši attiecībā uz TTIP nolīgumu;

38.

atzinīgi vērtē Komisijas lēmumu 2014. gadā turpināt 2013. gadā aizsāktos pasākumus, kas tika veikti iniciatīvas “Eiropas Pilsoņu gads” ietvaros, lielāku uzsvaru liekot uz Eiropas vēlēšanām (tās notika 2014. gada 22.–25. maijā); uzteic Komisijas vēlmi iedzīvotājus informēt par viņiem pieejamajiem līdzekļiem, kas nodrošina viņu dalību ES lēmumu pieņemšanas procesā, un tās gatavību tobrīd sniegt informāciju un padomus ES iedzīvotājiem par viņu tiesībām un demokrātiskajiem instrumentiem, kas ir nodoti iedzīvotāju rīcībā, lai šīs tiesības aizstāvētu; uzsver, ka būtu jādara vēl vairāk, lai uzlabotu informētību par Eiropas vēlēšanām, ņemot vērā, ka vēlētāju aktivitāte 2014. gada vēlēšanās daudzās dalībvalstīs bija mazāka par 50 %;

39.

uzsver, cik svarīgi ir nodrošināt to, lai pilnībā darbotos Lūgumrakstu komitejas interneta portāls, kurā lūgumrakstu iesniedzēji var efektīvi reģistrēties, iesniegt savu lūgumrakstu, augšuplādēt pamatojošos dokumentus, atbalstīt pieņemamos lūgumrakstus un saņemt informāciju par sava lūgumraksta izskatīšanu, kā arī ar automātiskajām e-pasta vēstulēm saņemt paziņojumus par lūgumraksta statusa maiņu, un izmantot iespēju tieši sazināties ar ES iestāžu ierēdņiem, lai iegūtu skaidru un precīzu informāciju par lūgumrakstā skartā jautājuma izskatīšanas virzību; pauž nožēlu, ka darbs nav veikts paredzētajā īstenošanas grafikā un ka daudzas no plānotajām iespējām joprojām nav pabeigtas; mudina atbildīgās administratīvās struktūras paātrināti veikt nepieciešamos pasākumus, lai pabeigtu projekta atlikušo posmu īstenošanu un novērstu jebkādas pašreizējās nepilnības; uzsver, ka nepieciešama papildu rīcība, lai uzlabotu lūgumrakstu procesa pārredzamību;

40.

prasa, lai Parlaments, dalībvalstu parlamenti un dalībvalstu zemāka līmeņa iestādes, kurām ir atbilstošas apstrīdēšanas instances, īstenotu kopīgu pieeju, balstoties uz kuru, iedzīvotāji pilnībā saprastu, kāda līmeņa iestādē viņi var vērsties ar lūgumrakstiem un kādās instancēs var apstrīdēt saņemtos lēmumus;

41.

prasa nodrošināt Lūgumrakstu komitejas sekretariāta darbinieku efektīvu novērtējumu, galveno vērību pievēršot kvalitatīvas un kvantitatīvas atbilstības nodrošināšanai, jo ir uzkrājies liels neizskatīto lūgumrakstu apjoms un turpinās kavēšanās ar to izskatīšanu; uzskata, ka apstiprināto lūgumrakstu atbilstoša izskatīšana un izvērtēšana, kā arī taisnīgas atbildes sniegšana lūgumrakstu iesniedzējiem ir Eiropas pilsoniskās sabiedrības un Eiropas iestāžu saiknes stiprināšanas galvenais aspekts;

42.

uzsver nepieciešamību Lūgumrakstu komitejas tīmekļa vietnē nodrošināt konstruktīvāku informāciju iedzīvotājiem, organizējot mācību seminārus dalībvalstīs;

43.

uzsver SOLVIT tīkla nozīmīgo lomu, jo tas regulāri palīdz atklāt un atrisināt problēmas saistībā ar iekšējā tirgus tiesību aktu īstenošanu; mudina Komisiju šo instrumentu modernizēt, atļaut Lūgumrakstu komitejas locekļu piekļuvi visai SOLVIT tīklā pieejamajai informācijai un viņus informēt par lietām, kas attiecas uz iesniegtajiem lūgumrakstiem;

44.

uzsver nepieciešamību pastiprināt Lūgumrakstu komitejas sadarbību ar citām ES iestādēm un struktūrām un dalībvalstu iestādēm; uzskata, ka ir būtiski uzlabot dialogus un sistemātisku sadarbību ar dalībvalstīm, jo īpaši ar dalībvalstu parlamentu lūgumrakstu komitejām; iesaka, lai visu dalībvalstu parlamenti, kuri vēl nav izveidojuši lūgumrakstu komitejas, to izdarītu; uzskata, ka Skotijas parlamenta Lūgumrakstu komitejas delegācijas 2014. gada 2. decembra vizīte Lūgumrakstu komitejā ir viens no šādas sadarbības piemēriem un ka šāda veida partnerība dos iespēju apmainīties ar paraugpraksi, dalīties iegūtajā pieredzē un īstenot efektīvu un regulāru procedūru lūgumrakstu nodošanai kompetentajām struktūrām;

45.

uzsver, ka cieša sadarbība ar dalībvalstīm Lūgumrakstu komitejas darbā ir ļoti svarīga; mudina dalībvalstis proaktīvi reaģēt uz lūgumrakstiem, kuri attiecas uz ES tiesību aktu īstenošanu un ievērošanu, un uzskata, ka liela nozīme ir dalībvalstu pārstāvju dalībai un aktīvai sadarbībai Lūgumrakstu komitejas sanāksmēs; norāda uz Grieķijas valdības pārstāvju klātbūtni 2014. gada 10. februāra sanāksmē, kurā iepazīstināja ar ziņojumu par faktu konstatēšanas braucienu uz Grieķiju saistībā ar atkritumu apsaimniekošanu (2013. gada 18.–20. septembris);

46.

atgādina, ka faktu konstatēšanas braucieni ir viens no svarīgākajiem izmeklēšanas instrumentiem, kurus saskaņā ar noteikumiem var izmantot Lūgumrakstu komiteja, kaut arī 2014. gadā neviens šāds brauciens nav rīkots; uzskata par ļoti svarīgu to, lai tiktu nodrošināta kontinuitāte attiecībā uz lūgumrakstiem, kuros minētos apstākļus pārbauda faktu konstatēšanas braucienos, tostarp Parlamenta vēlēšanu un jauna sasaukuma veidošanas procesā, un aicina Parlamenta komitejas vienoties par attiecīgu kārtību; uzsver, ka pēc faktu konstatēšanas braucieniem jāsniedz precīzi ieteikumi, kas vērsti uz lūgumraksta iesniedzēja problēmu atrisināšanu; sagaida, ka Lūgumrakstu komitejas regulārā darbība, rīkojot faktu konstatēšanas braucienus, atsāksies 2016. gadā;

47.

aicina Grieķiju ņemt vērā ieteikumus par atkritumu vākšanu un izgāztuvju vietām Grieķijā, kas minēti pēc faktu konstatēšanas brauciena izstrādātajā un Lūgumraksta komitejas 2014. gada februāra sanāksmē pieņemtajā ziņojumā; aicina Komisiju rūpīgi uzraudzīt atkritumu savākšanai piešķirto līdzekļu izlietojumu; aicina dalībvalstis ievērot ES direktīvas par atkritumu pārstrādi;

48.

kā ļoti nozīmīgu vērtē dalībvalstu pārstāvju klātbūtni un aktīvu sadarbību Lūgumrakstu komitejas sanāksmēs; atzinīgi vērtē attiecīgo dalībvalstu publiskās varas iestāžu pārstāvju klātbūtni, viņu dalību un aktīvo sadarbību un mudina šādu attieksmi apliecināt arī turpmāk; mudina visas dalībvalstis aktīvi piedalīties lūgumrakstu procesā;

49.

uzsver, ka svarīga ir sadarbība ar Eiropas ombudu un Parlamenta iesaistīšanās Eiropas ombudu tīklā; atzinīgi vērtē ombuda un Lūgumrakstu komitejas lieliskās attiecības iestāžu līmenī; sevišķi atzinīgi vērtē ombuda pastāvīgo ieguldījumu Lūgumrakstu komitejas darbā visa gada laikā;

50.

cer turpmāk pastiprināt sadarbību ar dažādu to dalībvalstu valstu un reģionālo parlamentu lūgumrakstu komitejām, kurās šādas komitejas pastāv; apņemas nodrošināt instrukcijas attiecībā uz šādu komiteju izveidi atlikušajās dalībvalstīs, kas to vēlas;

51.

uzdod priekšsēdētājam šo rezolūciju un Lūgumrakstu komitejas ziņojumu nosūtīt Padomei, Komisijai, Eiropas ombudam, dalībvalstu valdībām, kā arī to parlamentiem, lūgumrakstu komitejām un ombudiem vai līdzīgām kompetentajām iestādēm.