2.3.2018   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 81/44

Ziņotāja:

Brenda KING

Līdzziņotājs:

Lutz RIBBE

1.1.

Eiropu, tāpat kā pārējo pasauli, skar šādas trīs galvenās problēmas: 1) planētas dabas resursu izsīkšana, tostarp klimata pārmaiņas un bioloģiskās daudzveidības samazināšanās; 2) sociālā nevienlīdzība, tostarp jauniešu bezdarbs un cilvēki, kas dzīvo reģionos, kuros mazinās vai izzūd ražošana; un 3) sabiedrības neuzticēšanās valdībai, politiskajai iekārtai un ES un tās pārvaldības struktūrām, kā arī citām iestādēm.

1.2.

Minētās trīs galvenās problēmas jārisina, ņemot vērā digitalizāciju (nozīmīgākā megatendence) un globalizāciju, jo tās ir būtiski ietekmējušas Eiropas darba tirgus un to ietekme turpmāk pat vēl vairāk pastiprināsies. Sevišķi digitalizācija var gan veicināt minēto trīs problēmu novēršanu, gan saasināt tās. Tas, vai digitalizācijai būs labvēlīga vai nelabvēlīga ietekme, ir atkarīgs no tās politiskās pārvaldības veida.

1.3.

Pamatojoties uz šo trīs galveno tematu un digitalizācijas mijiedarbības rūpīgu analīzi, EESK aicina Komisiju izstrādāt ilgtermiņa stratēģiju Eiropas ilgtspējīgai attīstībai ar mērķi veicināt pasākumus, kas stiprina tās ekonomiku, lai izmantotu ieguvumus sociālajā un vides jomā. Šā atzinuma mērķis ir nākt klajā ar jautājumiem un ieguldījumu, kas jāņem vērā, izstrādājot ilgtermiņa stratēģiju.

Daži cilvēki pretojas pārmaiņām. Pastāvīgu tehnoloģisko sasniegumu laikā dažu cilvēku interesēs ir saglabāt status quo. Citi cilvēki var izjust nedrošību, cenšoties pielāgoties aizvien mainīgajai sabiedrībai. Citiem, turpretī, pārmaiņas nav pietiekami ātras (piemēram, zaļās enerģijas atbalstītājiem). Politikas veidotājiem būtu jāņem vērā šīs bažas un problēma jārisina nekavējoties, nevis jāturas pie status quo. Pirmais solis būtu uzsākt atklātas debates par šiem jautājumiem un stiprināt līdzdalības demokrātiju, tostarp Eiropas pilsoņu iniciatīvu.

1.4.

“Nerīkošanās” nav risinājums. Lai pārmaiņas būtu sekmīgas, ir vajadzīga politiskā griba. Ir vajadzīga ciešāka saikne starp ekonomikas attīstību, vides aizsardzību un sociālo politiku. Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja (EESK) uzskata, ka ilgtspējīgas attīstības mērķu (IAM) sasniegšana un īstenošana apvienojumā ar Parīzes nolīgumu un labi pārvaldītu pāreju uz ekonomiku ar zemu oglekļa dioksīda emisiju līmeni un digitālo ekonomiku atrisinās galvenās problēmas, ar kurām saskaras Eiropa, un Eiropa būs uzvarētāja šajā jaunajā rūpnieciskajā revolūcijā. Komiteja iesaka Komisijai steidzami izstrādāt politiku, kas izklāstīta tās paziņojumā par turpmākajiem pasākumiem (Komisijas darba dokuments) (1), un lielāku uzmanību veltīt IAM un Parīzes nolīguma pilnīgai iekļaušanai Eiropas politikas satvarā un Komisijas pašreizējās prioritātēs ar mērķi izveidot redzējumu par taisnīgu un konkurētspējīgu Eiropu laikposmam līdz 2050. gadam.

1.5.

Nedrīkst pārprast vajadzību nodrošināt spēcīgu politisko ieguldījumu. Lai gan atbilstīgam tiesiskajam regulējumam ir izšķirīga nozīme sekmīgas pārejas nodrošināšanā, Eiropai ir vajadzīga programma, kas ietekmē visu sabiedrību, cenšoties panākt taisnīgu globalizāciju, paaugstināt konkurētspēju un nodrošināt Eiropai vadošo lomu jauno tehnoloģiju jomā, nepieļaut atpalicību, mazināt nabadzību un veidot vidi, kas ļauj sabiedrībai atkal uzticēties politiskajām sistēmām un pārvaldības daudzpusējām formām (2). Līdztekus dažādu politikas jomu virzīšanai ar stratēģiskajām pieejām jācenšas aktivizēt arī pilsoniskās sabiedrības milzīgo potenciālu. Sociālā uzņēmējdarbība, pilsoņu iniciatīvas un kopienas darbs ir tikai daži piemēri tam, ka ilgtspējīgu attīstību var panākt, izmantojot augšupēju pieeju, jo īpaši attiecībā uz nepieciešamo pāreju uz mazoglekļa aprites ekonomiku. Labākais kritērijs šajā kontekstā ir decentralizētas atjaunojamo energoresursu enerģijas joma.

1.6.

Tuvākajā laikā Komisijai un EESK būtu jāturpina kopīgais darbs stratēģiski svarīgākajās politikas jomās, kas analizētas šajā atzinumā, piemēram:

1.7.

Minēto politikas pasākumu kopuma īstenošanai vajadzīga visaptveroša un saskaņota stratēģija. EESK iesaka izstrādāt ilgtermiņa stratēģiju, kas ir skaidri formulēta, horizontāli un vertikāli integrēta, pārvaldāma un līdzdalību veicinoša. Tādēļ EESK uzskata, ka ir svarīgi nodrošināt, ka pāreja uz 2050. gadu ir jāizstrādā un jāīsteno, pilnvērtīgi iesaistot pilsoniskās sabiedrības pārstāvjus. Lai stiprinātu līdzdalības demokrātiju, Komisijai vajadzētu pārdomāt savas tiesības uz likumdošanas monopolu.

1.

Kā risināt situāciju, kas saistīta ar planētas ierobežotajām iespējām, un novērst vispārējās ekoloģiskās problēmas, tostarp klimata pārmaiņas un bioloģiskās daudzveidības mazināšanos?

2.

Kā reaģēt uz pieaugošo sociālo nevienlīdzību globalizētā pasaulē?

3.

Kā panākt, lai nemazinātos sabiedrības atbalsts valdībām un iestādēm?

3.1.1.

Platformas ekonomika, mākslīgais intelekts, robotika un lietu internets – globālās tendences šajās jomās vēršas plašumā un kļūst straujākas, un drīz vien tās skars visas ekonomikas un sabiedrības jomas. Digitālās tehnoloģijas kļūst arvien pieejamākas lielai sabiedrības daļai, tomēr var būt atsevišķas sabiedrības grupas, kurām šie īpaši jaudīgie digitālie instrumenti nav pieejami.

3.1.2.

Digitālo tehnoloģiju konverģence ar nanotehnoloģijām, biotehnoloģiju, materiālu mācību, atjaunojamo energoresursu enerģijas ražošanu un uzglabāšanu un kvantu skaitļošanu spēj izraisīt jaunu industriālo revolūciju (4). Lai Eiropai nodrošinātu vadošo lomu pasaules jaunajā tehnoloģiskajā un ekonomiskajā konkurencē, ir vajadzīgas apjomīgas investīcijas un jaunas iniciatīvas.

3.1.3.

Digitalizācija sniedz daudz ieguvumu. Tā dod ierosmes jauniem produktiem un pakalpojumiem, kuri nodrošina ieguvumu patērētājiem. Digitalizācija var palīdzēt sasniegt vairākus ilgtspējīgas attīstības mērķus (IAM), paaugstinot ienākumu līmeni pasaulē, uzlabojot iedzīvotāju dzīves kvalitāti, radot iespējas iekļaujošāku demokrātijas modeļu izveidei un palielinot kvalitatīvu darbvietu skaitu, kā arī palielinot ES konkurētspēju kopumā – šādus ieguvumus nodrošināja arī iepriekšējās industriālās revolūcijas. Pastāv arī draudi – pētījumi liecina, ka digitalizācija var iznīcināt daudz vairāk darbvietu nekā tā radīs.

3.1.4.

Digitālās tehnoloģijas daudz lielākā mērā tuvinās ražošanu un patēriņu, samazinot pārprodukciju. Šādai tendencei ir iespēja samazināt ES vides pēdas nospiedumu. Saimniecisko labumu tiešā tirdzniecība – gan vienādranga darījumos, gan arī sadarbīgajā ekonomikā – var samazināt resursu patēriņu. Piemēram, digitālās tehnoloģijas atbalsta transporta koplietošanas pakalpojumu un bezvadītāja transportlīdzekļu izplatību, kas var uzlabot mūsu mobilitātes sistēmu ilgtspēju vides jomā.

3.1.5.

Tomēr digitalizācija nav ilgtspējīga pati par sevi. Tās ienākšanu tirgū un apjomradītu ietaupījumu gūšanu kavē šķēršļi, kas var liegt iedzīvotājiem izmantot digitalizācijas sniegtās iespējas. Digitalizācija varētu palielināt nevienlīdzību, jo īpaši ņemot vērā tās spēju traucēt darba tirgus darbību un tās tendenci izraisīt polarizāciju attiecībā pret daudzām zemas un vidējas kvalifikācijas darbvietām, ko automatizācija var nelabvēlīgi ietekmēt. Robotizācija un platformas ekonomika var nopietni apdraudēt daudzas Eiropas darbvietas un radīt jaunus riskus, jo gandrīz visu attiecīgo tehnoloģiju darbības pamatā ir dati, tostarp jo sevišķi personas dati.

3.1.6.

Jaunās iespējas vairot labklājību bieži vien sniedz labumu tikai noteiktai sabiedrības daļai – labi izglītotiem cilvēkiem ar labām sociālajām prasmēm un augstu riska toleranci. Lielākie ieguvēji no digitālās inovācijas parasti ir intelektuālā, finansiālā un fiziskā kapitāla nodrošinātāji – novatori, akcionāri, ieguldītāji un augsti kvalificēti strādājošie. Pastāv bažas, ka digitālās tehnoloģijas kļūs par vienu no galvenajiem stagnācijas vai pat ienākumu samazināšanās iemesliem.

3.1.7.

Lai izmantotu digitalizācijas sniegtās iespējas, jāīsteno aktīva un aptveroša politika, ņemot vērā iepriekš minētās trīs galvenās problēmas. Digitalizācijas radītie riski ir arī jāuzrauga un jāpārvalda. EESK būtu jāturpina aktīvi strādāt pie šiem jautājumiem.

3.2.1.

Tā kā Eiropa ir uzņēmusies globālās saistības novērst klimata pārmaiņas (proti, Parīzes nolīgums) un atbalstīt dabas resursu aizsardzību, tai steidzami būtiski jāsamazina savas ekonomikas vides pēdas nospiedums. Mūs jau skar ekoloģiskā krīze. Pasaules mērogā iedzīvotāju skaita pieaugums, uz fosilā kurināmā izmantošanu balstītas ekonomikas ilgtermiņa izaugsme un resursu un zemes neilgtspējīga izmantošana rada arvien lielāku slodzi videi. Galvenā problēma, kas atspoguļota arī IAM, ir nodrošināt tādu ekonomikas attīstību un izaugsmi, kurā tiek ņemtas vērā planētas iespēju robežas gan klimata aizsardzības, resursu izmantošanas un pārvaldības, gaisa un ūdens kvalitātes, gan arī sauszemes un jūras bioloģiskās daudzveidības aizsardzības jomā.

3.2.2.

Lai panāktu būtisku ekonomikas dekarbonizāciju, steidzami jāveic daudzu ekonomikas nozaru pārveide. Pārejai no fosilā kurināmā uz atjaunojamajiem energoresursiem vajadzīga lielāka enerģētiskā elastība un zinātība. Arī ražojošu patērētāju (5) enerģijas vispārējai attīstībai vajadzētu veidot nozīmīgu un ilgtspējīgu ES enerģētikas politikas daļu (6). Transporta sistēmās jāīsteno strukturālas pārmaiņas, veicot elektrifikāciju un izmantojot automobiļu koplietošanu. Jāveic mājokļu un infrastruktūras uzlabojumi. Uzlabota bioekonomika var būt nozīmīgs faktors, kas veicinās vidi saudzējošākas ekonomikas izveidi.

3.2.3.

Eiropai jāatsakās no pašreizējā lineārā ekonomikas modeļa “paņemt, saražot, patērēt un izmest” un jāpāriet uz aprites modeli, kas ir atjaunojošs pēc būtības, veicina atjaunojamu dabas resursu izmantošanu, kur tas iespējams, un pēc iespējas ilgāk saglabā produktu, materiālu un resursu vērtību ekonomikā. Šajā saistībā digitalizācijai var būt izšķirīga nozīme (sk. 3.1.4. punktu).

3.2.4.

Pāreja uz mazoglekļa, aprites un vidi saudzējošu ekonomiku ir iespēja ES palielināt savu konkurētspēju un noturību. Šāda pāreja var uzlabot Eiropas iedzīvotāju dzīves kvalitāti un labklājību. Tā arī mazina atkarību no fosilā kurināmā un būtiski svarīgu izejvielu importa un rada stabilu pamatu ekonomikas uzplaukumam.

3.2.5.

Tomēr dekarbonizācija un ekoloģiskā pāreja ietvers sociālās problēmas (7), jo samazināsies darbvietu skaits nozarēs, kuras būtiski ietekmē vidi. Tas jāuztver kā stratēģisks politisks uzdevums, lai pilnībā izmantotu dekarbonizācijas un ekoloģiskās pārejas sniegtās iespējas jaunu darbvietu radīšanā un sociālā nodrošinājuma uzlabošanā pēc iespējas pozitīvākas neto bilances sasniegšanas nolūkā.

3.2.6.

Pāreju uz mazoglekļa un aprites ekonomiku veicināja iedzīvotāju, pašvaldību, patērētāju un inovatīvu uzņēmumu virzītas augšupējas iniciatīvas enerģētikas un pārtikas jomā. Tomēr tā vietā, lai popularizētu attiecīgās iniciatīvas un radītu Eiropā kritisko masu, labvēlīgi ietekmējot darba tirgu un sociālo drošību, turpmāko virzību bieži kavē administratīvās un tiesiskā regulējuma sistēmas. Trūkst plašas izpratnes par to, ka augšupējas iniciatīvas var būt iedarbīgs instruments, ar ko novērst ar dekarbonizāciju un ekoloģisko pāreju saistītās sociālās problēmas. Šo iespēju izmantošanas nolūkā jānovērš strukturālie šķēršļi, kas liedz iedzīvotājiem, kuru resursi ir ierobežoti, piekļūt vajadzīgajiem resursiem (jo īpaši kapitālam un atbilstīgai informācijai).

3.3.1.

Lai gan globalizācija un tehnoloģiju attīstība ir ievērojami paplašinājusi pasaules tirdzniecību un uzlabojusi labklājību pasaulē, abas kopumā tās ir arī palielinājušas sociālo (un vides) nevienlīdzību. Saskaņā ar Oxfam datiem tikai astoņām personām (visi ir vīrieši) pieder tikpat liela bagātība, cik pusei pasaules nabadzīgāko iedzīvotāju, kopā ņemot.

3.3.2.

Eiropā paplašinās nevienlīdzības plaisa. Jaunākais ESAO pētījums liecina, ka Eiropā vēl nekad nav bijusi tik liela ienākumu nevienlīdzība. Pagājušā gadsimta astoņdesmitajos gados 10 % bagātāko iedzīvotāju vidējie ienākumi septiņas reizes pārsniedza 10 % nabadzīgāko iedzīvotāju ienākumus. Mūsdienās šis īpatsvars ir 9,5 reizes lielāks. Nevienlīdzība labklājības ziņā ir vēl lielāka – 10 % bagātāko mājsaimniecību pieder 50 % no kopējās bagātības, savukārt 40 % nabadzīgāko mājsaimniecību pieder nedaudz vairāk par 3 % no kopējās bagātības (8).

3.3.3.

Viens no iemesliem, kāpēc Eiropā palielinās nevienlīdzība, ir izaugsmes atsaiste no neto ienākumiem. Lai gan eurozonas IKP laikposmā no 2008. gada līdz 2015. gadam ir palielinājies par vairāk nekā 16 % (ES-28 vairāk nekā 17 %), mājsaimniecību rīcībā esošie neto ienākumi palika nemainīgi, palielinoties tikai par 2 % ES-28 valstīs.

3.3.4.

Kopš 1995. gada 24 ESAO valstu ražīguma rādītāji ir palielinājušies par 27 %, bet vidējais darba atalgojums ir palielinājies tikai par 22 %. Situāciju pasliktina arī tas, ka darbaspēka ienākumu pieauguma rādītāji ir krietni zemāki attiecībā uz sociālo grupu, kurai ir mazāks neto atalgojums. Nevienlīdzība atalgojuma jomā pēdējo 20 gadu laikā ir palielinājusies visās Eiropas valstīs, izņemot Spāniju. Visizteiktāk šī tendence vērojama Ungārijā, Polijā, Čehijas Republikā un Apvienotajā Karalistē (9).

3.3.5.

Pastāv risks, ka, mainoties darba raksturam, šī plaisa vēl vairāk paplašināsies. Piemēram, robotikas veicinātas sarežģītu rūpniecisko procesu automatizācijas dēļ var mazināties pieprasījums pēc vidējas kvalifikācijas darbaspēka un pat mazināties pieprasījums pēc augsti kvalificētiem darbiniekiem, kas nav fiziskā darba strādnieki un kas patlaban veic šos sarežģītos uzdevumus. Tas var vēl vairāk veicināt darba tirgus polarizāciju, jo jaunizveidotās darbvietas būs iekļautas vai nu (vēl) augstākas kvalifikācijas grupā (minēto produktu/pakalpojumu izstrāde un uzturēšana), vai arī uz pakalpojumiem vērstas zemas kvalifikācijas grupā. Saskaņā ar ESAO datiem 9 % darbvietu draud automatizācijas risks un vēl 25 % darbvietu būtiski mainīsies veicamie uzdevumi.

3.3.6.

Valdības reakcija uz digitalizācijas ietekmi mēdz būt nevis proaktīva, bet gan nogaidoša, un tā lielākoties ir vērsta uz digitalizācijas blakusefektu mazināšanu, nevis tās iespējamo priekšrocību izmantošanu. Valdībām vairāk jāņem vērā problēmas saistībā ar darba ņēmēju pārstāvību un līdzdalību, kas ir ieguldījumu cilvēkkapitālā būtisks aspekts mainīgajā darba tirgū. EESK varētu turpināt rūpīgi analizēt digitalizācijas ietekmi uz darba raksturu.

3.4.1.

Nevienlīdzības palielināšanās, ko tikai daļēji ir izraisījusi globalizācija un tehnoloģiju attīstība, ir mazinājusi uzticēšanos valdībām, politiskajai iekārtai, starptautiskajām organizācijām, iestādēm un globālajai pārvaldībai. Turklāt tā ir veicinājusi populistisko kustību aktivizēšanos un tradicionālo politisko partiju panīkumu. Īpaši satraucoša tendence ir jauniešu nepiedalīšanās vēlēšanās (nemaz jau nerunājot par protesta balsojumiem pret sistēmu) – 2015. gadā vēlēšanās piedalījās tikai 63 % eiropiešu vecumā no 15 līdz 30 gadiem (10).

3.4.2.

Daudzi Eiropas iedzīvotāji jūtas nošķirti no politisko lēmumu pieņemšanas valstu un Eiropas līmenī. Viņi uzskata, ka tradicionālie demokrātijas procesi liedz viņiem ietekmēt būtisku lēmumu pieņemšanu. Daudzu ieinteresēto personu pieeja (piemēram, saskaņā ar ANO Ilgtspējīgas attīstības programmu 2030. gadam) ir iekļaujošs demokrātiskais modelis un veids, kā mazināt minēto neuzticēšanos.

3.4.3.

Pāreju uz ilgtspējīgu attīstību nevar un nedrīkst uzspiest “no augšas”; šāda pāreja būs sekmīga tikai tad, ja to aktīvi atbalstīs un tajā piedalīsies lielākā daļa uzņēmumu, vietējo un reģionālo pašvaldību, kā arī darba ņēmēji un pārējie iedzīvotāji. Sadarbībai jābūt augšupējai un lejupējai. Programmas 2030. gadam izstrādē tika iesaistītas vairākas ieinteresēto personu alianses, un šādas alianses tiek veidotas arī klimata politikas jomā (11). Tās var izmantot kā paraugu iekļaujošam demokrātiskam pārvaldības modelim, kuru var piemērot dažādās politikas jomās un kurš var rosināt pārveidi veicinošas pārmaiņas un inovāciju.

3.4.4.

Jo īpaši jaunākā paaudze pieprasa netradicionālus politiskās līdzdalības veidus, kas atšķiras no tradicionālajām politiskajām partijām un struktūrām. Šādi alternatīvi politiskās līdzdalības veidi ir enerģētikas kopienas, iedzīvotāju un pašvaldību partnerības energoefektivitātes (piemēram, izmantojot līgumattiecību modeļus) vai atkritumu apsaimniekošanas veicināšanai, pārejas pilsētu iniciatīvas, kopienu atbalstīta lauksaimniecība, politiskie emuāri un citi tiešsaistes risinājumi, vai pat vietējo valūtu iniciatīvas. Šie līdzdalības veidi noteikti neaizstās tradicionālo politisko darbu, tomēr tie var sniegt būtisku devumu politikas socializēšanā un sociālajā integrācijā.

3.4.5.

Vēl viena daudzsološa pieeja politiskā strupceļa novēršanai ir interneta sniegto iespēju izmantošana. Informācija nekad nav bijusi tik brīvi pieejama kā decentralizētā tīklā bez vārtziņa klasiskā izpratnē. Tas rada jaunas problēmas sabiedrībai, kā to apliecina pseidopatiesības vai viltus ziņu gadījumi. Mēs arī redzam, ka strauji izplatās alternatīvi aktivitātes veidi bez hierarhijas elementiem, un ka iedzīvotāji, jo īpaši jaunieši, ļoti aktīvi lieto tiešsaistes sociālos tīklus.

3.4.6.

E-pārvalde var veicināt tādu pārvaldības modeļu ieviešanu, kuriem raksturīga vēl nepieredzēti aktīva sabiedrības līdzdalība politikas veidošanā. ES vajadzētu ņemt piemēru no tādām dalībvalstīm kā Igaunija, kurā jau panākts ļoti ievērojams progress. Digitalizācija sniedz iedzīvotājiem iespēju piedalīties lēmumu pieņemšanas procesos, radot salīdzinoši zemas izmaksas. Tomēr pierādījumi liecina, ka e-līdzdalības forumos vairāk iesaistās vidusšķiras pārstāvji. EESK ir lieliskas iespējas iesaistīties dialogā par šo jautājumu pilsoniskās sabiedrības līmenī.

—

digitālās revolūcijas sniegto ieguvumu pēc iespējas labāka izmantošana, lai veidotu jaunu, konkurētspējīgu un ilgtspējīgu ekonomiku,

—

pāreja uz mazoglekļa, aprites un vidi saudzējošu ekonomiku, nodrošinot taisnīgu pāreju visiem,

—

noturīga Eiropas sociālā modeļa izveide,

—

vairāk uz iedzīvotājiem vērstas un lielākā mērā decentralizētas demokrātijas sistēmas nodrošināšana, vienlaikus izmantojot priekšrocības, ko sniedz godīga ekonomiskā sadarbība pasaules līmenī.

4.1.

EESK uzskata, ka IAM un Parīzes nolīgums (COP21) atjauninās redzējumu par Eiropu, kādu to vēlamies (12)  (13). Komisijai jārada impulss šo nolīgumu īstenošanai, izstrādājot politiku, kā izklāstīts paziņojumā par turpmākajiem pasākumiem, un pilnībā iekļaujot šo politiku Eiropas politikas satvarā un pašreizējās Komisijas prioritātēs. Redzējumā “Eiropa, kādu to vēlamies”, tāpat kā programmā 2030. gadam (proti, IAM), sabiedrības un ekonomikas centrā tiek izvirzīta atsevišķa persona, un ikvienai personai tiek dota iespēja izvēlēties veidu, kādā tā vēlas apmierināt savas vajadzības saskaņā ar sociālo un ekoloģisko vidi. Šāda koncepcija nav utopija. Patiesībā Eiropas rīcībā tagad ir tehnoloģiju un ekonomikas instrumenti šā redzējuma īstenošanai – lietu internets un lielie dati, sarežģītu procesu kontrole ar mobilu lietotņu starpniecību, patērētāja veikta ražošana, samazinot ražošanas apjomu un ražošanas izmaksas (piemēram, atjaunojamo energoresursu enerģija, 3D drukāšana), jauni darījumu un maksājumu veidi (blokķēdes, elektroniskā norēķinu sistēma Bitcoin un viedie līgumi), kooperatīvisms un sadarbīgā ekonomika kā jauna uzņēmējdarbības koncepcija, un citas inovācijas.

4.2.

Visiem minētajiem jauninājumiem ir iespēja padarīt šo redzējumu par realitāti, bet šajā nolūkā ir jāpieņem stratēģija, kurā paredzēti risinājumi trim minētajām ar inovāciju saistītajām problēmām. Šī stratēģija ietver jaunu labklājības jēdzienu – tā izpratnē labklājība ir kas vairāk par IKP, proti, tāda, kurā integrēta ekonomiskā pārticība, sociālā iekļautība, atbildība par vidi un lielāku pilnvaru nodrošināšana iedzīvotājiem.

4.3.

Nerīkošanās nav risinājums – ja ES nevēlas vai nespēj izstrādāt un īstenot visaptverošu stratēģiju, Eiropa nespēs īstenot programmu 2030. gadam un redzējumu “Eiropa, kādu to vēlamies”. Nerīkojoties ir liela iespēja, ka netiks atrisināta neviena no galvenajām problēmām – tiks izjaukts Eiropas darba tiesiskais regulējums, tiks pārtraukta dekarbonizācija un resursu aizsardzība, jo tiek uzskatīts, ka ekoloģiskās pārejas sociālās izmaksas ir pārāk augstas, tāpat palielināsies sociālā nevienlīdzība un atsvešināšanās, tādējādi apdraudot demokrātiju.

4.4.

Ļoti liela nozīme ir tam, lai stratēģijā tiktu ietverti precīzi ieteikumi politikas jomā, kas palīdzētu novērst trīs galvenās problēmas, ar kurām saskaras Eiropa, un īstenot redzējumu par Eiropu, kādu to vēlamies.

—

inovācija,

—

regulējums/pārvaldība,

—

sociālā politika,

—

atvērtā piekļuve,

—

izglītība/apmācība,

—

pētniecība.

5.1.1.

Inovācija. Jauna rūpnieciskā revolūcija paver iespēju Eiropai uzņemties vadošo lomu tehnoloģiju jomā un palielināt savu konkurētspēju globalizētajos tirgos. Ekonomiskās vērtības radīšanai bez augstām ārējām izmaksām jākļūst par standarta uzņēmējdarbības modeli. Lai veiktu ieguldījumus ilgtspējīgā ražošanā, radītu kvalitatīvas darbvietas un radītu ekonomisko pamatu labklājībai, ir vajadzīgi novatoriski un rentabli uzņēmumi. Lai inovācija veicinātu virzību uz ilgtspējīgāku Eiropu, jāizstrādā satvars, kas paredz kompensēt saimnieciskās darbības veidus bez ārējās ietekmes vai ar būtiski samazinātu ārējo ietekmi vai ierobežotu resursu patēriņu. Tādējādi ilgtspējīgi novatori (iedzīvotāji, uzņēmumi, pilsētas vai reģioni) varēs efektīvi konkurēt ar uzņēmējdarbības modeļiem ar augstu resursu patēriņu un/vai lielu vides pēdas nospiedumu. Proaktīvi jāatbalsta – piemēram, nodrošinot mikrokredīta pieejamību MVU, iedzīvotājiem, privātām mājsaimniecībām, kopienas iniciatīvām, sociālajiem uzņēmumiem un mikrouzņēmumiem – arī novatori, kuri piedāvā jaunus risinājumus vides un sociālo problēmu novēršanai un kuri rīkojas kā pirmreizējie piemērotāji (14). Šajā saistībā varētu izstrādāt vienotu Eiropas patentu ar nosacījumu, ka pieteikuma iesniegšanas izmaksas nav pārmērīgi augstas (15). Būtu jāpārskata otrās iespējas princips attiecībā uz MVU, lai Eiropas Savienībā mazinātu pašreizējo lielo nevēlēšanos uzņemties risku (16). Politikas uzdevums ir arī atbalstīt tiesības uz eksperimentēšanu Eiropā, jo īpaši mobilitātes, atkritumu apsaimniekošanas, enerģētikas, lauksaimniecības, izglītības un veselības jomā. Jaunus tirgus var atrast, novirzot publisko iepirkumu uz digitāliem, mazoglekļa, aprites un vidi saudzējošiem pakalpojumiem, kuri tiek sniegti sociāli iekļaujošā veidā.

5.1.2.

Regulējums. Tiesiskajam regulējumam jānodrošina trīs mērķu sasniegšana. Pirmkārt, pēc iespējas precīzāk jāaprēķina ārējā ietekme, lai varētu izstrādāt uzņēmējdarbības modeļus, kas palīdz sasniegt ilgtspējīgas attīstības mērķus (17). Otrkārt, regulējuma uzdevums ir nodrošināt labi izstrādātas digitālās infrastruktūras ieviešanu visā Eiropā, tostarp lauku apvidos, un garantēt ikvienai personai piekļuvi šādai infrastruktūrai (tostarp viedajai apkurei, viedajam elektrotīklam un elektromobilitātes tīkliem). Juridiskā ziņā tie būtu jāuzskata par sabiedriskiem pakalpojumiem. Visbeidzot, tas, ka digitalizācija parasti atbalsta platformas, rada monopolu veidošanās risku galvenajos digitālajos tirgos. Tāpēc jāizstrādā aktīva pretmonopolu politika (18). EESK ir arī ierosinājusi, ka Komisijai būtu jāapsver, kā veicināt Eiropas platformas, lai pievienotā vērtība paliktu vietējā ekonomikā (19). Neatkarīgai Eiropas reitingu aģentūrai digitālo platformu vērtēšanas jomā varētu būt liela nozīme, lai līdzsvarotu šo platformu ietekmi uz tirgu, un tai būtu viens un tas pats uzdevums visās dalībvalstīs, proti, novērtēt platformu pārvaldību attiecībā uz konkurenci, nodarbinātību un nodokļiem (20).

5.1.3.

Sociālā politika. Izmaiņas, kas ieviestas ar dekarbonizāciju un digitalizāciju (skatīt 3. iedaļu), apdraud sociālā nodrošinājuma sistēmas attiecībā uz nodarbinātības samazināšanās problēmu un nodokļu ieņēmumu samazināšanos. Tādēļ jaunas pieejas un modeļi būtu jāizvērtē un jāpilnveido ar mērķi nodrošināt sociālā nodrošinājuma sistēmu ilgtspēju dalībvalstīs, reaģējot uz dalībvalstu atšķirīgajiem nodarbinātības apstākļiem nākotnē un atbalstot darba ņēmējus un kopienas nozarēs un reģionos, ko skārusi pāreja. EESK savā atzinumā par Eiropas sociālo tiesību pīlāru ir izskatījusi problēmas, ko rada nodarbinātības nākotne, un aicina izstrādāt saskaņotu Eiropas Nodarbinātības stratēģiju, pievēršot uzmanību šādiem jautājumiem: ieguldījumi un inovācija, nodarbinātība un kvalitatīvu darbvietu radīšana, taisnīgi darba apstākļi visiem, taisnīga un netraucēta pāreja, ko atbalsta aktīva darba tirgus politika, kā arī visu ieinteresēto personu, īpaši sociālo partneru, iesaiste. Tāpat jāveic publiskie ieguldījumi, lai palīdzētu kopienām, reģioniem un darba ņēmējiem nozarēs, kuras jau skārusi minētā pāreja, kā arī lai paredzētu un veicinātu turpmāku pārstrukturēšanu un pāreju uz vidi saudzējošāku un ilgtspējīgāku ekonomiku (21).

5.1.4.

Atvērta piekļuve. Lai izmantotu digitalizācijas sniegtās iespējas vidi saudzējošas un taisnīgas ekonomikas izveidei, pirmkārt, jānodrošina vispārēja ekonomikas atvērtība, ļaujot cilvēkiem tajā aktīvi piedalīties un izmantot tehnoloģiju attīstības sniegtās iespējas (piemēram, apvienojot digitālos enerģijas ražošanas datus ar decentralizētu enerģijas ražošanu). Tādēļ izšķirīgi svarīgi ir novērst šķēršļus dalībai ekonomikā, nodrošinot atvērtus tirgus, atklātos datus, atklātus datu avotus un atvērtus standartus. Katrs no šiem elementiem ir uzskatāms par pamatprincipu attiecībā uz politikas programmām tādās stratēģiskās nozarēs kā enerģētika, transports, loģistika un ražošanas procesi. Jāizstrādā datu suverenitātes jēdziens, un tas jāīsteno, izmantojot Eiropas tiesību aktus – Eiropas pilsoņiem jābūt tiesīgiem izmantot savus datus personīgiem nolūkiem, noteikt, kurus personas datus izmantojušas trešās personas, izlemt, kā datus var izmantot, saņemt informāciju par datu izmantošanu un pilnībā kontrolēt to, un dzēst datus.

5.1.5.

Izglītība/apmācība. Gan vidi saudzējošai ekonomikai, gan digitālajai ekonomikai vajadzīgas īpašas prasmes, jo nākotnē digitālās tehnoloģijas būs svarīgs instruments, lai panāktu Eiropas ekonomikas dekarbonizāciju (sk. 3.1.4. un 3.2.3. punktu). Kopējā izglītības un mūžizglītības politikā jāiekļauj apmācība vajadzīgo formālo un neformālo prasmju pilnveidei, tostarp tādās jomās kā kopīgs darbs/darbs kopienā un uzņēmējdarbība (22). Par šo jautājumu vajadzīgs plašāks dialogs un analīze. Ieteicams mērķtiecīgi izmantot struktūrfondus, lai nodrošinātu efektīvu atbalstu nepilnību novēršanai zaļo un digitālo prasmju jomā, jo īpaši reģionos, kuri jau atrodas pārejas posmā vai kurus nākotnē skars pāreja. Eiropas izglītības sistēmā resursi būs jānovirza izglītībai un prasmju pilnveidei jomās, kurās cilvēka prasmes nevar aizstāt ar mākslīgā intelekta sistēmām vai kurās līdztekus šīm sistēmām vajadzīgas cilvēka prasmes (piemēram, uzdevumi, kuru veikšanai ļoti svarīga ir cilvēka un mašīnas mijiedarbība vai cilvēka un mašīnas sadarbība, kā arī uzdevumi, kuri, mūsuprāt, arī turpmāk jāveic cilvēkiem) (23).

5.1.6.

Pētniecība. Digitāla, vidi saudzējoša un taisnīga ekonomika būs kritērijs nākotnē piemērojamiem ekonomikas modeļiem. Virzību uz šādu ekonomiku nodrošinās mērķtiecīga pētniecības politika, kuras pamatā ir inovāciju, īpaši digitālo inovāciju, ietekmes uz vidi un sociālās ietekmes analīze. Šajā saistībā novatoriem, kuri izstrādā jaunas digitālās tehnoloģijas un pakalpojumus, lai risinātu vides un/vai sociālās problēmas, jābūt pieejamiem pētniecības un izstrādes izdevumiem. Lai atbalstītu novatorus, jāizstrādā inkubatoru tīkls.

5.2.1.

Inovācija. Līdzdalība ir galvenais demokrātijas elements. Vēlēšanas un pārstāvība ir viena no metodēm līdzdalības organizēšanai, tomēr šajā nolūkā vajadzīgas jaunas, inovatīvas pieejas, tostarp e-līdzdalība. Ir svarīgi nodrošināt, lai tradicionālā politikas veidošana būtu atvērta ar hierarhiju nesaistītiem, sociāli mainīgiem un ne tik formāliem politiskās darbības veidiem, kā arī veicināt pilsoniskās sabiedrības iniciatīvas un augšupējas iniciatīvas.

5.2.2.

Pārvaldība. Lai īstenotu pārmaiņas, jārīko pārredzami un brīvi pieejami daudzu ieinteresēto personu dialogi par visiem ES likumdošanas procesiem ES un vietējā līmenī. Termins “pilsoniskā sabiedrība” jāattiecina ne tikai uz organizētu pilsonisko sabiedrību, bet arī uz visiem iedzīvotājiem. Jaunajām aliansēm ir īpaša nozīme klimata politikas jomā un resursu aizsardzības jomā (24). Līdzdalības demokrātijas nostiprināšanas nolūkā jāatceļ Eiropas Komisijas gandrīz monopolstāvoklim līdzīgās tiesības uz likumdošanas iniciatīvu sagatavošanu, dodot iespēju Eiropas Parlamentam izstrādāt vairāk iniciatīvu un veicināt augšupēju likumdošanas iniciatīvu izstrādi, piemēram, novēršot tehniskās, juridiskās un ar birokrātiju saistītās problēmas Eiropas pilsoņu iniciatīvā (25).

5.2.3.

Atvērta piekļuve. Kolektīvo pakalpojumu metodes visu ES tiesību aktu pieņemšanā ir piemērota pieeja, lai novērstu strukturālos šķēršļus, kas apgrūtina pilsoņu līdzdalību ES lēmumu pieņemšanas procesā. Izstrādājot šo pieeju, īpaša uzmanība jāvelta pieejamībai, iekļautībai un pārskatatbildībai. Atvērtu piekļuvi politikai var paplašināt, publicējot tīmeklī lietotājam ērti izmantojamā veidā visu informāciju par ES darbību un datus.

5.2.4.

Apmācība/izglītība. Jāizstrādā pilsoņu spēju veidošanas programmas, lai novērstu problēmu, ka līdzdalības platformās vairāk iesaistās vidusšķiras pārstāvji (sk. 3.4.6. punktu). Šādas programmas jāizstrādā tā, lai tiktu iesaistīta tā iedzīvotāju daļa, kas parasti atturas no aktīvas līdzdalības politikā, ekonomikā un sabiedriskajā dzīvē. Vispārīgajā izglītībā jāveido izpratne par to, ka demokrātijas pamatprincips ir līdzdalība, un jāuzsver līdzdalības iespējas. Jānorāda, ka aktīva līdzdalība politiskās gribas veidošanas procesos sniedz labumu sabiedrībai kopumā un katram atsevišķam pilsonim, kura intereses un viedoklis tiek ņemts vērā. Jāpiešķir lielāks finansējums tām pilsoniskās sabiedrības organizācijām, kuru darbs ir saistīts ar šo atturīgo sabiedrības daļu un kas cenšas sasniegt ilgtspējīgas attīstības mērķus.

5.2.5.

Pētniecība. Sociālajā zinātnē lielāka uzmanība jāvelta alternatīvai demokrātijas praksei. Viens piemērs ir prototipu veidošanas metodes iespējamā piemērošana politikā. Izmantojot šo pieeju, politikas risinājumi tiktu izstrādāti īsākā laikposmā, īstenoti tā dēvētajā pārbaudes tirgū un to ietekme tiktu novērtēta tiklīdz būtu saņemtas atsauksmes no iedzīvotājiem un citām ieinteresētajām personām. Ietekmes novērtējums veidotu pamatu būtisku izmaiņu veikšanai politikas risinājumos pirms to pieņemšanas.

5.2.6.

Kopumā jāturpina pētījumu veikšana par to, kā pārskatīt saikni starp (zinātnisko) lietpratību un politikas veidošanu un kā apvienot pilnīgi pārredzamu un neatkarīgu speciālo zināšanu iekļaušanu politikas veidošanā, ņemot vērā vajadzību palielināt pilsoniskās sabiedrības līdzdalību.

5.3.1.

Inovācija. Digitāla, vidi saudzējoša un taisnīga ekonomika ietver ļoti lielus ieguldījumus gan privātos objektos (piemēram, atjaunojamo energoresursu enerģijas ražošanas iekārtās vai elektrisko transportlīdzekļu uzlādes stacijās), gan arī publiskajā infrastruktūrā (piemēram, elektroapgādes un mobilitātes sistēmu digitalizācija). Tādējādi finanšu nozarei būs izšķirīga nozīme šīs inovācijas īstenošanā. Finanšu resursi, tostarp publiskie resursi, jānovirza ieguldījumiem, kas atbalsta ilgtspējīgu pāreju. Lai sasniegtu mērķus klimata un enerģētikas jomā, ir vajadzīga stabila un prognozējama investīciju vide un ar inovatīviem finanšu instrumentiem ir jāmobilizē privātais finansējums ieguldījumiem, kas citādi netiktu veikti (26)  (27).

5.3.2.

Regulējums. Par politikas mērķi jāizvirza ilgtspējīgākas privātās finanšu sistēmas izveide, iekļaujot ilgtspējas elementus finanšu riska novērtējumā, paplašinot finanšu iestāžu atbildību un attiecinot to arī uz ieguldījumu lēmumu nefinansiālo ietekmi un palielinot ieguldījumu lēmumu pārredzamību vides un sociālajā jomā (28). Politikai būtu arī jāmudina ieguldītāji uzņemties brīvprātīgas saistības ieguldīt objektos, kas atbilst ilgtspējas principiem. Lai privāto finansējumu pārvirzītu no tradicionālajiem ieguldījumiem uz ieguldījumiem mazoglekļa un pret klimata pārmaiņām noturīgos risinājumos, būtiska nozīme ir vidi saudzējošāku banku darbības standartu ieviešanai. Centrālo banku uzdevums būtu virzīt kapitāla pārdali, īstenojot monetāro politiku, kā arī mikrouzraudzības un makrouzraudzības politiku, tostarp ilgtspējas standartus.

5.3.3.

Sociālā politika. Īstenojot digitalizāciju un dekarbonizāciju, tiks radīts papildu slogs mājsaimniecībām. Tāpēc jāveic fundamentāla fiskālā reforma, lai palielinātu mājsaimniecību rīcībā esošos ienākumus un apvienotu šo mērķi ar dekarbonizācijas nosacījumiem. EESK aicina ieviest fiskālo sistēmu, kuras pamatā ir vides izmaksu internalizācija un papildu ieņēmumu izmantošana, lai mazinātu darbaspēka nodokļu slogu. Nodokļu novirzīšana no darbaspēka uz resursu izmantošanu palīdz koriģēt tirgus nepilnības, radīt jaunas ilgtspējīgas vietējās darbvietas, palielināt mājsaimniecību rīcībā esošos ienākumus un stimulēt ekoloģiski inovatīvus ieguldījumus (29).

5.3.4.

Pētniecība. Līdz šim nav plašas informācijas par digitalizācijas un samazināta fosilā kurināmā patēriņa ietekmi uz valsts finansēm (fiskālā erozija). Pētījumos galvenā uzmanība būtu jāpievērš gan šim aspektam, gan vispārējam ieguldījumam, ko stratēģiska finanšu politika var sniegt ilgtspējīgai attīstībai.

5.4.1.

Inovācija un uzņēmējdarbības iespējas. Ņemot vērā trīs galveno problēmu globālo dimensiju, Eiropu nevarēs padarīt ilgtspējīgāku, īstenojot tikai skaidri formulētu inovācijas politiku. Eiropai sadarbībā ar tirdzniecības partneriem ir jāizstrādā inovācijas koncepcijas, kas būtu izmantojamas citos pasaules reģionos. Šajā ziņā tirdzniecība var palīdzēt, ja vien par starptautiskās tirdzniecības politikas, tostarp daudzpusējo un divpusējo tirdzniecības nolīgumu, galvenajiem kritērijiem tiek izvirzīti ilgtspējas aspekti. Īpaša nozīme būtu jāpiešķir Pasaules tirdzniecības organizācijai (PTO), kurai lielāka uzmanība jāvelta starptautiskajai vides politikai, piemēram, Parīzes nolīgumam vai Aiči mērķim bioloģiskās daudzveidības jomā. Tiklīdz būs ieviesti attiecīgie standarti, Eiropas uzņēmumi, iedzīvotāji, kopienu iniciatīvu īstenotāji, pašvaldības un reģioni varēs izstrādāt svarīgas inovācijas (produktus un pakalpojumus), ko var eksportēt, apmierinot vajadzību īstenot dekarbonizāciju un izmantojot iespējas, ko sniedz digitalizācijas megatendence. Tās var kļūt par sekmīgām eksporta iniciatīvām. Eiropas Komisijai pirmām kārtām vajadzētu strādāt ar PTO un saviem galvenajiem partneriem, lai izmantotu tirdzniecības līgumus oglekļa dioksīda cenas noteikšanas uzlabošanai, ņemot vērā arī jebkurus citus ārējos faktorus, kas kaitē ilgtspējīgai inovācijai.

5.4.2.

Regulējums. Viens no mūsu ekonomikas arvien lielākā vides pēdas nospieduma iemesliem ir arvien lielākais attālums starp vietām, kur produktus ražo, pārveido, patērē un reizēm arī likvidē un reģenerē. Lai starptautiskā tirdzniecība atbilstu ilgtspējīgas attīstības prasībām, vajadzīga lietpratīga regulatīvā pieeja liberalizācijai, ņemot vērā un stiprinot vietējās maza mēroga ražošanas sistēmas. Veicinot un atbalstot aprites ekonomikas politiku, būtu jānodrošina, ka sistēmas ir noturīgas, mazas, vietēja mēroga un vidi saudzējošas. Attiecībā uz konkrētām rūpnieciskām darbībām aprites loks var būt liels (30). Regulējumā šī problēma jārisina, izmantojot divpusējus un daudzpusējus tirdzniecības nolīgumus.

5.4.3.

ES vajadzētu mudināt Pasaules Banku un Starptautisko Valūtas fondu būtiski iesaistīties fiskālās un finanšu sistēmas reformu veicināšanā, lai radītu vidi, kas ļauj jaunattīstības valstīm vairāk izmantot pašu resursus. Tajā vajadzētu ietvert iekšējo nodokļu reformu, kas nozīmē arī starptautiskās sabiedrības iesaisti, lai kopā censtos novērst izvairīšanos no nodokļu maksāšanas, nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizāciju un nelikumīgas kapitāla plūsmas, kuru rezultātā no jaunattīstības valstīm aizplūst vairāk naudas nekā tajās ieplūst, saņemot oficiālu palīdzība attīstības jomā. Eiropas Komisijai, pamatojoties uz 17 ilgtspējīgas attīstības mērķiem, kā pamats ES finansētajai ārpolitikai un programmām jo īpaši būtu jāizmanto programma 2030. gadam (31).

5.4.4.

Sociālā politika. Viens no veidiem, kā īstenot ilgtspējīgas attīstības mērķus (IAM) un veicināt progresīvu tirdzniecības politiku, no kuras labumu gūst visi, ir īstenot daudzu ieinteresēto personu pieeju attiecībā uz atbildīgu uzņēmējdarbību. Ar šādu pieeju uzņēmumi, NVO, arodbiedrības un valdības kopīgi nosaka, kā pienākumu ievērot cilvēktiesības var īstenot praksē. Pieaug bažas par cilvēktiesību pārkāpumiem piegādes ķēdēs, jo īpaši attiecībā uz “konfliktu izrakteņiem”, piemēram, kobaltu, ko izmanto, lai ražotu atkārtoti uzlādējamas baterijas, kuras izmanto mobilajos tālruņos, klēpjdatoros, elektriskajos transportlīdzekļos, gaisa kuģos un elektroierīcēs. Ņemot vērā apņemšanos veikt pāreju uz ekonomiku ar zemu oglekļa dioksīda emisiju līmeni, nepārtraukto virzību uz digitalizāciju un atbildīgas uzņēmējdarbības prakses sarežģītību starptautiskajās piegādes ķēdēs, izšķiroša nozīme ir dažādu ieinteresēto personu sadarbībai. EESK tāpēc atzinīgi vērtē Nīderlandes valdības iniciatīvu vairot izpratni par to, kā daudzpusēji ieinteresēto personu pasākumi var veidot izpratni par jēgpilnu un atbildīgu uzņēmējdarbības praksi, jo īpaši sarežģītajās piegādes ķēdes, kurās derīgo izrakteņu ieguvei izmanto bērnu darbu vai vergu darbu, vai arī tā notiek bīstamos apstākļos.

5.4.5.

Atvērta piekļuve. Jauno tirdzniecības nolīgumu pamatā jābūt apstiprinājumam, kas panākts jaunos demokrātiskos procesos, palielinot iedzīvotāju līdzdalību kopīgā lēmumu pieņemšanā. Tirdzniecības un ilgtspējīgas attīstības (TIA) sadaļas spēkā esošajos ES tirdzniecības nolīgumos nedarbojas tik labi, kā tā vajadzētu. Pirmkārt, TIA sadaļās būtu jāiekļauj globāli daudzpusēji nolīgumi (Ilgtspējīgas attīstības programma 2030. gadam un Parīzes nolīgums). Otrkārt, būtu jānostiprina pilsoniskās sabiedrības veiktas uzraudzības mehānismi un jāiekļauj no pilsoniskās sabiedrības perspektīvas veikta analīze. Treškārt, īstenošanas mehānismi jāattiecina arī uz pašām TIA sadaļām (32).

5.4.6.

Pētniecība. Vajadzīgs vairāk empīrisku pierādījumu, lai novērtētu, kāda ietekme ir jauno patēriņa un ražošanas veidu, kas pakāpeniski ietver arī starptautiskos pakalpojumus, straujajai izplatībai starptautiskajā tirdzniecībā, jo īpaši to ietekmi uz starptautisko nodokļu sistēmu. Pamatojoties uz šiem pierādījumiem, vajadzētu pieņemt lēmumu par to, vai tos iekļaut vispārējos PTO noteikumos vai padarīt tos par divpusējo un reģionālo nolīgumu daļu, kā tas ir pienācīga darba nodrošināšanas programmas gadījumā.

5.4.7.

Komiteja atgādina Komisijai savu iepriekšējo ieteikumu veikt pilnīgu ietekmes novērtējumu par IAM un Parīzes nolīguma īstenošanas iespējamo ietekmi uz ES tirdzniecības politiku.

6.1.

Atzinuma 5. iedaļā EESK noteica vairākas jomas, kurās jāveic politikas pasākumi, lai veidotu ilgtspējīgāku Eiropu krasi mainīgajos sociāli ekonomiskajos apstākļos. Eiropas ilgtspējīgas attīstības stratēģijai var noteikt četrus kritērijus. Stratēģijai jābūt:

Minētie četri kritēriji plašāk ir paskaidroti turpmākajā tekstā.

6.2.1.

Stratēģiskā domāšana nozīmē ilgtermiņa plāna izstrādi, pamatojoties uz 4. iedaļā izklāstīto redzējumu “Eiropa, kādu to vēlamies” un nosakot, kas Eiropai jādara, lai minēto redzējumu īstenotu. To, kādas būs 3. iedaļā minēto digitalizācijas radīto globālo problēmu un megatendences radītās sociālās pārmaiņas, redzēsim pēc trīsdesmit gadiem. Jāpaiet zināmam laikam, lai daudzi attiecīgie lēmumi, tostarp lēmumi par ieguldījumiem, stātos spēkā. Tādēļ trīsdesmit gadi šķiet atbilstīgs laikposms Eiropas ilgtspējīgas attīstības stratēģijas īstenošanai. Attiecīgie mērķi un politikas pasākumi jāplāno, ņemot vērā minēto laikposmu (33). Šādas atpakaļvērstas pieejas piemērošana nozīmē to, ka atsauces punkts ir labākais scenārijs 2050. gadam un ka visi pasākumi, kas vajadzīgi, lai īstenotu šo labāko scenāriju, tiek noteikti, pamatojoties uz šo scenāriju. Koncentrēšanās uz labāko scenāriju ļauj izstrādāt pozitīvu formulējumu. Pārmaiņas, ko rada pāreja no oglekļietilpīgas un resursietilpīgas ekonomikas un no divdesmitā gadsimta centralizētās sabiedrības uz citu attīstības modeli, nedrīkst uzskatīt par sodu vai par progresa beigām – šāda pāreja vērtējama kā jauns un pozitīvs laikmets, kas piedāvā pievilcīgas iespējas iedzīvotājiem.

6.3.1.

Tas, ka ilgtspējīgas attīstības stratēģijas pamatā ir ilgtermiņa redzējums, nenozīmē, ka nav jāpieņem īstermiņā īstenojami politikas pasākumi. Galvenais ilgtspējīgas attīstības stratēģijas uzdevums drīzāk ir izstrādāt vairākus politikas pasākumus, kas vajadzīgi, lai sasniegtu 2050. gadam noteiktos mērķus, un šie pasākumi ietver gan politikas programmas ar ilgtermiņa ietekmi, gan politikas plānus ar ietekmi vidējā termiņā, gan arī konkrētus pasākumus, kuri īstenojami īstermiņā. Lai panāktu augstāko iespējamo efektivitātes līmeni, skaidri jānosaka politikas programmu, politikas plānu un politikas pasākumu hierarhija. Iepriekš izstrādātajās pieejās ilgtspējas jautājuma risināšanai, jo īpaši pieejās, kuras izstrādātas saskaņā ar Lisabonas stratēģiju un stratēģiju “Eiropa 2020”, neapšaubāmi trūka skaidrības attiecībā uz konkrētiem politikas pasākumiem. Šajā saistībā, izstrādājot Eiropas ilgtspējīgas attīstības stratēģiju, kā piemērs būtu jāizmanto Gēteborgas ilgtspējīgas attīstības stratēģija (34), kurā skaidrs uzsvars likts uz politikas pasākumiem un kura tika atjaunināta, pieņemot Komisijas paziņojumu par rīcības platformu (35).

6.4.1.

Lai piemērotu 5. iedaļā aprakstītās politikas pieejas un lai īstenotu tajā izklāstītos dažādos politikas pasākumus, pret vienu aspektu jāattiecas ļoti nopietni, proti, kā jau minēts iepriekš, digitalizācijas radītās trīs globālās problēmas un digitalizācijas megatendence ir savstarpēji cieši saistītas. Tādēļ sekmīgi īstenojamā stratēģijā jāizvairās no ierobežotas domāšanas, tai jābūt horizontāli integrētai un tādai, kas aptver visas sešas politikas jomas. Šāda visaptveroša ilgtermiņa stratēģija varētu būt pašreizējās stratēģijas “Eiropa 2020” turpinājums, apvienojot 17 ilgtspējīgas attīstības mērķu īstenošanu – atspoguļojot stingru apņemšanos pildīt Parīzes klimata nolīgumu – ar Eiropas Komisijas darba prioritātēm (36).

6.4.2.

Sekmīgai ilgtspējas politikai jābūt arī vertikāli integrētai. Lai panāktu ilgtspējīgu attīstību, būs nepieciešams atbalsts visos saistītajos politikas līmeņos (vietējā, reģionālajā, valsts, Eiropas un pasaules līmenī). Tādēļ skaidri jānosaka, kurā politikas līmenī jāveic stratēģiskajā satvarā noteiktie attiecīgie pasākumi. EESK iesaka kopā ar stratēģiju ieviest pārvaldības un koordinācijas sistēmu, lai nodrošinātu saskaņotību starp centralizētiem un decentralizētiem pasākumiem, kā arī iesaistītu organizētu pilsonisko sabiedrību valsts un reģionālajā līmenī. Būtu jāturpina attīstīt Eiropas pusgada procesu, lai tajā iekļautu mehānismu IAM īstenošanas vertikālai koordinēšanai.

6.5.1.

Ilgtspējīgai attīstībai vajadzīga politiska pārvaldība. Pamatojoties uz izmērāmiem mērķiem, kas paredzēti laikposmam līdz 2050. gadam (sk. 6.2. punktu), jānosaka starpposma mērķi, kurus izmanto kā atskaites punktus. Jāveic pastāvīga novērtēšana, lai uzraudzītu, vai skaidri noteikto politikas pasākumu kopums (sk. 6.3. punktu) sniedz paredzētos rezultātus. Ja rezultāti neatbilst noteiktajiem mērķiem un mērķrādītājiem, nekavējoties jānodrošina politikas pasākumu pielāgošana.

6.5.2.

Lai novērtētu progresu, pamatojoties uz ilgtermiņa stratēģisko satvaru un labāko scenāriju 2050. gadam, ir vajadzīgs plašs rezultātu apkopojums, kura izstrādē ņemta vērā šajā atzinumā aprakstītā sarežģītā daudznozaru pieeja. Šajā rezultātu apkopojumā būtu jāiekļauj rādītāji visās sešās politikas jomās, lai atspoguļotu 2. iedaļā izklāstīto digitalizācijas radīto trīs globālo problēmu un digitalizācijas megatendences savstarpējo saistību. Patiesi stratēģisku pieeju ilgtspējīgas attīstības jomā būs iespējams īstenot tikai tad, ja tiks veikts rūpīgs analītisks darbs, nosakot atbilstīgus rādītājus un iekļaujot tos holistiskā rezultātu apkopojumā. Jāpārvalda arī ilgtspējas politikas vertikālā un horizontālā saskaņošana (sk. 6.4. punktu). Lai veiktu šos trīs uzdevumus (uzraudzība un novērtēšana, politikas pasākumu pielāgošana un horizontālās un vertikālās integrācijas koordinēšana), ir vajadzīgas pārskatatbildīgas administratīvās struktūras. Viens no risinājumiem varētu būt ES līmeņa ģenerāldirektorāts un līdzīgas struktūras dalībvalstu līmenī.

6.5.3.

EESK arī atzīst, ka strauji mainīgajā pasaulē kopienu novērtējumā jāņem vērā ne vien ekonomikas izaugsme, bet arī citi rādītāji. Tādēļ EESK ir ierosinājusi izmantot jaunu kritēriju, proti, sabiedrības progresu. Lai novērtētu sabiedrības progresu, šajā rādītājā ņem vērā citus faktorus, nevis ekonomikas izaugsmi. Sabiedrības progress būtu uzskatāms par papildu kritēriju ekonomikas izaugsmei, sniedzot labāku priekšstatu par situāciju sabiedrībā (37).