28.12.2016   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 487/7

Ziņotājs:

Adam ROGALEWSKI

1.1.

Jāuzsāk diskusija par mājsaimniecībās dzīvojošo aprūpes darbinieku darba, kas ir atzīts par vienu no mājās sniegtas aprūpes veidiem, kopīgas definīcijas ieviešanu Eiropā. Mājsaimniecībās dzīvojošo aprūpes darbinieku darba definīcijā būtu jāietver nodarbinātības kārtība, kādu piemēro darba ņēmējiem (algotiem vai pašnodarbinātajiem), kuri dzīvo privātās mājsaimniecībās, kur viņu darbs galvenokārt ir saistīts ar aprūpes pakalpojumu sniegšanu veciem cilvēkiem un cilvēkiem ar invaliditāti. Mājsaimniecībās dzīvojošie aprūpes darbinieki neatkarīgi no tā, vai viņi ir algoti darbinieki vai pašnodarbinātie, būtu jāuzskata par daļu no ilgtermiņa aprūpes nodrošināšanas sistēmas. Minētās definīcijas ieviešanas mērķis ir atzīt mājsaimniecībās dzīvojošos aprūpes darbiniekus Eiropas darba tirgū un uzlabot viņu sniegto ilgtermiņa aprūpes nodrošināšanas pakalpojumu kvalitāti.

1.2.

Lai nodrošinātu politikas veidotājiem nepieciešamo informāciju, Eurostat uzdevums būtu vākt atbilstīgus datus par mājsaimniecībās dzīvojošajiem aprūpes darbiniekiem.

1.3.

EESK aicina Eiropas Komisiju veikt pētījumu par šo darba ņēmēju situāciju, tostarp noskaidrojot to skaitu, valstspiederību, migrācijas statusu, pārrobežu mobilitātes rādītājus, reālos integrācijas rādītājus darba un sociālās aizsardzības ziņā, kā arī darba un sociālos nosacījumus un kvalifikāciju, tāpat arī viņu faktisko un iespējamo ieguldījumu Eiropas valstu ekonomikā.

1.4.

EESK uzsver, ka attieksmei pret mājsaimniecībās dzīvojošajiem aprūpes darbiniekiem vajadzētu būt līdzīgai kā pret citiem aprūpes darbiniekiem. Tas nozīmē, ka viņiem jāsaņem līdzīga aizsardzība, piemēram, saistībā ar maksimālo darba laiku (tostarp dežūrām) un aizsardzību pret fiktīvu pašnodarbinātību. Algotus mājsaimniecībās dzīvojošos aprūpes darbiniekus nevajadzētu izslēgt no ES un dalībvalstu ar nodarbinātību saistīto noteikumu darbības jomas, piemēram, attiecībā uz atbilstīgu atalgojumu, veselības un aizsardzību un drošību darbā, sociālo nodrošinājumu un tiesībām uz biedrošanās brīvību un darba koplīgumiem.

1.5.

Lai Eiropā atrisinātu ilgtermiņa aprūpes darbinieku trūkuma problēmu, jāizmanto pozitīva pieeja, proti, jānodrošina pienācīga darba samaksa un apstākļi, jānovērš ieguldījumu trūkums, jānodrošina tas, ka tiek ievēroti brīvas pārvietošanās principi, jānovērš šķēršļi, kas darba ņēmējiem traucē īstenot viņu darba tiesības, un jārada iespējas migrantiem piekļūt likumīgai nodarbinātībai.

1.6.

EESK aicina Eiropas Savienību cieši sadarboties ar dalībvalstīm, lai koordinētu mājsaimniecībās dzīvojošo aprūpes darbinieku pieejamību un mobilitāti un tādējādi uzlabotu šīs nozares vispārējo spēju nodrošināt kvalitatīvu aprūpi. Konkrētajiem pasākumiem vajadzētu būt šādiem:

Turklāt būtu jānorāda, ka Komisijas priekšlikumā par Eiropas sociālo tiesību pīlāru (EPSR) nav nevienas norādes uz mājsaimniecībās dzīvojošo aprūpes darbinieku stāvokli. EPSR, par kuru EESK pašreiz izstrādā atzinumu, turpmākajā izstrādē būtu jāapsver minēto darbinieku sociālo tiesību iekļaušana.

1.7.

Dalībvalstīm būtu jānodrošina, ka aprūpējamo personu un aprūpes darbinieku, tostarp mājsaimniecībās dzīvojošo aprūpes darbinieku, tiesības ir aizsargātas. Konkrētajiem pasākumiem vajadzētu būt šādiem:

1.8.

EESK uzsver, ka vajadzība pēc finansiālā atbalsta aprūpējamām personām, kuras ir atkarīgas no mājsaimniecībās dzīvojošo aprūpes darbinieku pakalpojumiem, ir jāapmierina, izmantojot atbilstīgus ilgtspējīgus ilgtermiņa publiskos ieguldījumus.

1.9.

Arodbiedrības, darba devēji un pilsoniskās sabiedrības organizācijas ir jāiesaista politikas plānošanā dalībvalstu un ES līmenī. Būtu jāveicina sociālais un pilsoniskais dialogs ar visām ieinteresētajām personām visos līmeņos.

1.10.

EESK būtu aktīvi jāiesaistās tādas Eiropas politikas izstrādes veicināšanā, kuras mērķis ir atbalstīt aprūpes darbiniekus, aprūpējamās personas un viņu ģimenes, cita starpā arī organizējot konferenci par mājsaimniecībās dzīvojošo aprūpes darbinieku veiktā darba nākotni Eiropā.

2.1.

Darba tirgū valdošais darbinieku trūkums veselības aprūpes nozarē ir kā “bumba ar laika degli”. Krīze šajā jomā ir ieilgusi (3), un darbaspēka trūkums palielināsies, ja netiks rasti atbilstīgi politiski risinājumi. Eiropas Komisija jau 1994. gadā noteica, ka aprūpe ir uzskatāma par stratēģisku nozari. Eiropas Komisija 2010. gadā brīdināja, ka tad, ja nekavējoties netiks veikti pasākumi darba ņēmēju trūkuma novēršanai, tad līdz 2020. gadam šajā nozarē trūks divi miljoni veselības aprūpes darbinieku, tostarp viens miljons darbinieku ilgtermiņa aprūpes nozarē (4).

2.2.

Mājsaimniecībās dzīvojošie aprūpes darbinieki ir skaita ziņā ievērojama, taču atstumta ilgtermiņa aprūpes darbinieku grupa. Viņi ir ļoti mobili un šajā nozarē atrodas darbaspēka hierarhijas zemākajā līmenī. Mājsaimniecībās dzīvojošie aprūpes darbinieki bieži vien netiek ņemti vērā ilgtermiņa aprūpes nozares plānošanas procesā Eiropas un dalībvalstu līmenī.

2.3.

Datu trūkuma dēļ precīzs mājsaimniecībās dzīvojošo aprūpes darbinieku skaits nav zināms, jo datu vākšanas sistēmās viņi bieži vien netiek ņemti vērā. Situācijā, kad aprūpes darbinieki ir nepietiekami atzīti un slikti atalgoti, mājsaimniecībās dzīvojošie aprūpes darbinieki pārāk ilgi ir palikuši ārpus politikas veidotāju redzesloka.

2.4.

Mājsaimniecībās dzīvojošie aprūpes darbinieki strādā visās dalībvalstīs. Daudzi ir migranti no trešām valstīm, savukārt citi ir Eiropas pilsoņi, kas strādā savā mītnes valstī vai ārvalstīs. Daži migranti strādā nelikumīgi, jo viņiem nav personu apliecinošu dokumentu, daži iesaistās cirkulārajā vai pagaidu migrācijā. Daudzi strādā nedrošos darba apstākļos, tostarp fiktīvu pašnodarbināto statusā.

2.5.

Tā kā mājsaimniecībās dzīvojošo aprūpes darbinieku profesija pašreiz vēl nav definēta, viņu situācija tiek pielīdzināta mājsaimniecībās nodarbināto personu situācijai (5). Saskaņā ar SDO datiem rūpnieciski attīstītajās valstīs darbs mājsaimniecības pakalpojumu jomā, tostarp aprūpes darbs, veido 5–9 % no kopējās nodarbinātības rādītāja (6).

2.6.

Dažas dalībvalstis ir panākušas zināmu progresu, ja runa ir par to aprūpes pakalpojumu jomā nodarbināto migrantu statusa oficiālu apstiprināšanu, kuriem nav dokumentu, un šo personu iekļaušanā sabiedrībā; tas ir saistīts ar SDO Konvencijas Nr. 189 parakstīšanu.

2.7.

Izstrādājot atzinumus par mājsaimniecībās nodarbināto personu darba tiesībām (7), par sociālo ieguldījumu nepieciešamību (8) un par ilgtermiņa sociālo aprūpi un deinstitucionalizāciju (9), EESK jau ir sniegusi savu ieguldījumu attiecībā uz politikas veidošanu ilgtermiņa aprūpes nozarē. Šā atzinuma pamatā ir minētajos dokumentos paustās nostājas, taču galvenā uzmanība šajā atzinumā ir pievērsta mājsaimniecībās dzīvojošo aprūpes darbinieku īpašajai situācijai.

3.1.

Tā kā aizvien palielinās cilvēku vēlme aprūpi saņemt mājās, stacionāro aprūpes iestāžu pakalpojumu izmaksas daudziem cilvēkiem šķiet pārāk augstas un trūkst pienācīgu ieguldījumu aprūpes nozares infrastruktūrā, strauji pieaug mājās sniegtas aprūpes rādītājs.

3.2.

Vairumā dalībvalstu veiktie taupības pasākumi samazināja pašreizējās visai ierobežotās infrastruktūras pieejamību un ilgtermiņa aprūpes darbinieku pieejamību. EESK uzskata, ka ieguldījumi ilgtermiņa aprūpes nozarē ir jāuztver pozitīvi, proti, kā ekonomikas iespēja un prioritāra joma darbvietu izveides, ģimeņu sociālā atbalsta un dzimumu līdztiesības ziņā. Ieguldījumi šajā nozarē palielina darbaspēka līdzdalības rādītājus un varētu nodrošināt izkļūšanu no ekonomikas krīzes (10).

3.3.

Darbaspēka trūkums veselības aprūpes profesijās ir izplatīts daudzās dalībvalstīs. Darbā pieņemot gan tādus mājsaimniecībās dzīvojošos aprūpes darbiniekus, kam ir legāls statuss, gan arī tādus, kuriem nav personu apliecinošu dokumentu, tiek mazināts darbaspēka trūkums ilgstošas aprūpes nozarē. Jo īpaši Dienvideiropas aprūpes pakalpojumu sistēmas ir atkarīgas no mājsaimniecībās dzīvojošajiem aprūpes darbiniekiem. Itālijā mājsaimniecībās dzīvojošie aprūpes darbinieki, kas ir migranti, veido aptuveni trīs ceturtdaļas no visiem mājaprūpes pakalpojumu sniedzējiem (11).

3.4.

Centrāleiropas un Austrumeiropas valstis arī ir skāris darbaspēka trūkums aprūpes nozarē, kā arī pieaugošais pieprasījums pēc aprūpes pakalpojumiem Rietumeiropā. Piemēram, no Polijas daudzi mājsaimniecībā dzīvojošie aprūpes darbinieki dodas uz citām valstīm, lai gan pašā valstī sarūk aprūpes darbaspēks. Šis darbinieku trūkums tiek novērsts, Polijā ierodoties darba ņēmējiem no Ukrainas un citām valstīm ārpus ES.

3.5.

Neskatoties uz aizvien pieaugošo izpratni par to, ka aprūpes nozare ir ļoti nozīmīga ekonomiskās labklājības nodrošināšanai, mājsaimniecībās dzīvojošo aprūpes darbinieku sniegtais ieguldījums Eiropas ekonomikā nav izmērīts un būtu jāaplūko Eiropas mēroga pētījumā.

3.6.

Daudzas Eiropas sievietes ir pakļautas spiedienam no vairākām pusēm, jo no viņām sagaida, ka viņas rūpēsies gan par saviem vecākiem, gan par saviem bērniem. Šā uzdevuma veikšanā viņas aizvien vairāk paļaujas uz maksas aprūpes pakalpojumiem. Globalizēta aprūpes darba apstākļos šīs situācijas dēļ uzplaukst globālās aprūpes pakalpojumu ķēdes (12). Aprūpes nozarē nodarbināti migranti, kas darba dēļ pārceļas uz dzīvi citur, bieži vien ir spiesti paši atrast aprūpes darbiniekus, kuri parūpētos par viņu ģimenes locekļiem, un darbā pieņemt tādas personas, kas nāk no citām vēl nabadzīgākām vietām.

4.1.

Mājsaimniecībās dzīvojošo aprūpes darbinieku zemais statuss ir izskaidrojams ar pieņēmumiem saistībā ar dzimumu, jo tiek uzskatīts, ka aprūpes darbs ir mazkvalificētu sieviešu darbs. To pastiprina arī migranšu strukturālā marginalizācija. Dažādos darbaspēka apsekojumos mājsaimniecībās nodarbinātas personas tiek klasificētas kā mazkvalificētas vai tādas, kam vispār nav kvalifikācijas. Tomēr lielam skaitam mājsaimniecībās dzīvojošo aprūpes darbinieku ir prasmes un kvalifikācija, kas gūta, pateicoties vairāku gadu pieredzei, vai izriet no neatzītām oficiālām mācību un sertificēšanas programmām. Mājsaimniecībās dzīvojošiem aprūpes darbiniekiem pirms stāšanās darbā bieži vien ir jāpierāda pieredze aprūpes darbā un kvalifikācija, taču šīs prasības neatspoguļojas viņu darba apstākļos.

4.2.

Daudzi mājsaimniecībās dzīvojošie aprūpes darbinieki ir pakļauti nereglamentētiem darba nosacījumiem, un daudzi strādā nelikumīgi. Viņiem bieži ir liegts izmantot savas darba tiesības, un viņi tiek ekspluatēti. Darba apstākļi var līdzināties mūsdienu verdzībai – darba ņēmēji var tikt izolēti, pakļauti vardarbībai vai ļaunprātīgai izmantošanai, spiesti strādāt visu diennakti bez brīvdienām, un viņiem netiek nodrošināti dzīves pamatapstākļi, piemēram, privāta telpa. Citi strādā kā fiktīvi pašnodarbinātie. Daudzos gadījumos valsts darba inspekcijas un citas valsts inspekcijas, kā arī arodbiedrības nedrīkst piekļūt aprūpes darbiniekiem viņu darbvietā (t. i., privātās mājsaimniecībās).

4.3.

Pasākumi mājsaimniecībās dzīvojošo aprūpes darbinieku kontrolei un viņu statusa legalizācijai ir jāatbalsta, lai nodrošinātu šo personu likumīgu piekļuvi aprūpes pakalpojumu nozarei. Šādai pieejai jau ir precedents, proti, Spānijā un Itālijā kopš 2002. gada ir izdevies legalizēt aptuveni 500 000 mājsaimniecībās nodarbinātu personu bez personu apliecinošiem dokumentiem (13). Jāizstrādā darbaspēka migrācijas politika, kas dod trešo valstu valstspiederīgajiem iespēju likumīgi strādāt aprūpes jomā, nosakot vienlīdzīgas attieksmes principu, kā arī tiesības mainīt darba devēju.

4.4.

Mājsaimniecībās dzīvojošie aprūpes darbinieki ir viena no mobilākajām ilgtermiņa aprūpes darbinieku grupām. Mājsaimniecībās dzīvojošie aprūpes darbinieki no Centrāleiropas un Austrumeiropas valstīm parasti ir pusmūža sievietes, kurām pašām ir savi ģimenes pienākumi (14). Parasti aprūpes darbinieki no Centrāleiropas un Austrumeiropas vienā uzturēšanās reizē paliek ne vairāk kā trīs mēnešus Rietumeiropas valstīs un pēc tam atgriežas savā dzimtenē.

4.5.

Kvalificēto mājsaimniecībās dzīvojošo aprūpes darbinieku migrācija uz uzņēmējām valstīm ir uzskatāma par būtisku darbaspēka emigrāciju, kas skar izcelsmes valstis. Ja darbinieku kvalifikācija uzņēmējās valstīs netiek atzīta, tas noteikti ir uzskatāms par sociālu un ekonomisku zaudējumu laikā, kad veselības aprūpes pakalpojumu nozarē ir vispārējs darbaspēka trūkums Eiropā un pasaulē.

4.6.

Visi šie apstākļi liecina par to, ka spēkā esošais Eiropas un dalībvalstu tiesiskais regulējums nepietiekami aizsargā mājsaimniecībās dzīvojošo aprūpes darbinieku tiesības.

4.7.

Dalībvalstīm vajadzētu gan mudināt mājsaimniecībās dzīvojošos aprūpes darbiniekus izvairīties no nelikumīga darba, gan arī sniegt viņiem atbalstu.

5.1.

Aprūpējamām personām un viņu ģimenēm ir grūti atrast aprūpes darbiniekus. Vairumā gadījumu aprūpes darbiniekus meklē, izmantojot neoficiālus kontaktus ģimenes vai draugu lokā. Bieži vien ir visai maz garantiju, ka šādos apstākļos darbā pieņemtie aprūpes darbinieki sniegs kvalitatīvu aprūpi. Ģimenēm bieži vien nav pieejamas skaidras norādes par to, kā aprūpes darbiniekus pieņemt likumīgā darbā.

5.2.

Valsts pienākums būtu sniegt pienācīgu atbalstu aprūpējamām personām un viņu ģimenēm. Īstermiņā šis atbalsts varētu ietvert informācijas kampaņu un pastāvīgu palīdzību tādos jautājumos kā mājsaimniecībās dzīvojošo aprūpes darbinieku pieņemšana darbā un viņu sociālās labklājības tiesības. Ilgtermiņā dalībvalstīm būtu jāveic pasākumi nolūkā nodrošināt uzraudzību un starpniekstruktūras klātbūtni, lai aprūpējamām personām palīdzētu atrast mājsaimniecībās dzīvojošus aprūpes darbiniekus.

5.3.

Ņemot vērā aprūpējamās personas un ģimenes vajadzības, aprūpējamām personām un viņu ģimenēm būtu jāsaņem virkne atbalsta pakalpojumu, tostarp aprūpes pakalpojumi mājās, darbiniekam strādājot nepilnas vai pilnas slodzes darbu. Visos aprūpes nozares risinājumos jānodrošina pienācīgi apstākļi gan algotiem darba ņēmējiem, gan pašnodarbinātajiem.

5.4.

Aprūpējamās personas un viņu ģimenes būtu jāmudina uzzināt vairāk par mājsaimniecībās dzīvojošo aprūpes darbinieku vajadzībām un attiekties pret viņiem kā pret darba ņēmējiem, kas pelnījuši cieņu un kam ir savas tiesības. Aprūpes darbs ir ļoti grūts gan fiziskā, gan emocionālā ziņā. Mājsaimniecībās dzīvojošajiem aprūpes darbiniekiem vajadzētu būt pieejamiem pienācīgiem dzīves apstākļiem un privātai telpai, un attiecībā uz algotiem aprūpētājiem jāievēro ierobežojumi attiecībā uz viņu darba laiku, tostarp dežūrlaiku.

5.5.

Vienlaikus ir jāievēro arī aprūpējamo personu tiesības uz pienācīgu aprūpi. Tas jo īpaši attiecas uz neaizsargātām grupām un tādām, kam ir īpašas vajadzības, piemēram, uz personām ar demenci.

6.1.

Daudzi nelieli uzņēmumi, tostarp darbā iekārtošanas aģentūras, aizvien aktīvāk darbojas mājsaimniecībās dzīvojošo aprūpes darbinieku pakalpojumu nozarē, kas pastāv līdztekus absolūti nereglamentētajai neoficiālajai nozarei.

6.2.

Aprūpes nozare var sniegt savu ieguldījumu, lai privātajās mājsaimniecībās radītu pienācīgas kvalitātes nodarbinātību un sekmētu Eiropas ekonomikas izaugsmi. Tikai kvalitatīvas darbvietas var nodrošināt sniegto aprūpes pakalpojumu kvalitāti.

6.3.

Tā kā nav regulējuma attiecībā uz mājsaimniecībās dzīvojošo aprūpes darbinieku nodarbināšanu pārrobežu kontekstā, dažiem uzņēmumiem rodas iespēja piedāvāt zemākas cenas par tādu pašu darbu, kas veicina sociālo dempingu Tas jo īpaši ir vērojams Polijas vai arī Slovākijas aģentūrās, kas mājsaimniecībās dzīvojošos aprūpes darbiniekus sūta uz Rietumeiropu (15). Šāda ilgstoša negodīga konkurence kaitē darba ņēmējiem, darba devējiem un Eiropas ekonomikai.

7.

7.1.

Sabiedriskajām organizācijām, reliģiskajām grupām (16), kā arī publiskā un privātā sektora darba devējiem ir svarīga nozīme aprūpes nodrošināšanā dažādos līmeņos. Daudzas sabiedriskās organizācijas ir veicinājušas to migrantu legalizāciju, kas ir mājsaimniecībās dzīvojoši aprūpes darbinieki (17).

7.2.

Taču daudzās dalībvalstīs atbalsts aprūpes pakalpojumu nozarei ir nepietiekams. Nesenās ekonomiskās krīzes dēļ visā Eiropā netiek veikti pietiekami ieguldījumi aprūpes pakalpojumu nozarē, tāpēc ir vērojamas tādas negatīvas tendences kā aprūpes pakalpojumu kvalitātes un darba apstākļu pasliktināšanās.

7.3.

Aprūpes nodrošinātāju organizācijām būtu jāsaņem pienācīgi līdzekļi, lai apmierinātu augošo pieprasījumu pēc aprūpes pakalpojumiem. Ņemot vērā šo organizāciju pieredzi, tās ir jāiesaista patiesā sociālajā un pilsoniskajā dialogā, kas ļautu izstrādāt nozares noteikumu kopumu par to, kā būtu jāorganizē un jānodrošina aprūpes pakalpojumu sniegšana.

8.1.

Labs piemērs ir Zviedrija, kur kvalitatīvu aprūpes pakalpojumu sniegšanā iesaistās visas ieinteresētās personas. Šīs sistēmas pamatā ir ievērojams valsts atbalsts, kas tiek finansēts no iekasētajiem nodokļiem (18). Tādas kuponu sistēmas, kādas ieviestas Francijā un Beļģijā, ir sekmējušas mājsaimniecībās veiktā darba oficiālu atzīšanu un dažos gadījumos uzlabojušas mājsaimniecībās nodarbināto personu darba apstākļus. Beļģijā aprūpes darbs ir izslēgts no šīs sistēmas (19).

8.2.

Austrija ir izstrādājusi pašnodarbinātu mājsaimniecībās dzīvojošu aprūpētāju sistēmu nolūkā apmierināt vajadzību pēc ilgtermiņa aprūpes un noteikusi juridiskas prasības attiecībā uz pakalpojumu sniegšanas kvalitāti un pamatnosacījumiem. 2015. gadā tika noteikti turpmāki uzlabojumi attiecībā uz kvalitātes standartiem un pārredzamību. Lai gan Austrijas iedzīvotāji plaši izmanto minēto sistēmu, tā tomēr ir saņēmusi Austrijas arodbiedrību kritiku par nodarbinātības standartu graušanu.

8.3.

Tā kā kvalitatīvas aprūpes paraugprakses modeļi ne vienmēr ir pilnībā pārceļami uz visām dalībvalstīm, Eiropas līmenī būtu jāsaskaņo visos līmeņos īstenota holistiska pieeja, kurā tiktu iesaistītas visas ieinteresētās personas.

8.4.

EESK uzskata, ka Eiropas Savienībai būtu jākontrolē mājsaimniecībās dzīvojošo aprūpes darbinieku pieejamība un mobilitāte Eiropas teritorijā un jāsekmē tādu pieeju izmantošana, kas palīdzētu uzlabot šīs nozares vispārējo spēju nodrošināt kvalitatīvu aprūpi un radīt pienācīgas kvalitātes darbvietas.

8.5.

Aprūpes darbinieku trūkums Eiropā ir jānosaka par galveno tematu ES politiskajā programmā. Mājsaimniecībās dzīvojošajiem aprūpes darbiniekiem, kuri pašreizējā politikā lielākoties netiek ņemti vērā, jāpievērš pietiekami liela uzmanība.