EIROPAS KOMISIJA
Brisel?, 24.11.2016
COM(2016) 724 final
KOMISIJAS ZIŅOJUMS EIROPAS PARLAMENTAM UN PADOMEI
Situācijas attīstība piena produktu tirgū un “Piensaimniecības paketes” noteikumu darbība
{SWD(2016) 367 final}
KOMISIJAS ZIŅOJUMS EIROPAS PARLAMENTAM UN PADOMEI
Situācijas attīstība piena produktu tirgū un “Piensaimniecības paketes” noteikumu darbība
1. DARBĪBAS JOMA
2012. gada martā publicētā (un pēc tam Regulā (ES) Nr. 1308/2013 1 (“TKO regula”) integrētā) “Piensaimniecības pakete” 2 , 3 ir leģislatīvu noteikumu kopums, kas ir spēkā no 2012. gada 3. oktobra un ko turpinās piemērot līdz 2020. gada 30. jūnijam.
TKO regulas 225. panta b) punktā ir noteikts, ka Komisijai jāiesniedz Eiropas Parlamentam un Padomei divi ziņojumi – viens līdz 2014. gada 30. jūnijam un otrs līdz 2018. gada 31. decembrim. Ziņojumos jāaplūko tirgus situācijas attīstība piena un piena produktu nozarē un jo īpaši 148.–151. panta, 152. panta 3. punkta un 157. panta 3. punkta (“Piensaimniecības paketes noteikumi”) iedarbība, izvērtējot to ietekmi uz piena ražotājiem un piena ražošanu mazāk attīstītos reģionos saistībā ar vispārējo mērķi saglabāt ražošanu šajos reģionos. Ziņojumos jāaplūko arī potenciālie stimuli, ar kuriem varētu rosināt lauksaimniekus slēgt kopīgas ražošanas vienošanās, un tiem jāpievieno attiecīgi priekšlikumi.
Pirmo no diviem regulā paredzētajiem ziņojumiem Komisija pieņēma 2014. gada 13. jūnijā 4 .
Lauksaimniecības un zivsaimniecības padomes ārkārtas sanāksmē 2015. gada 7. septembrī 5 Komisija, ņemot vērā sarežģīto tirgus situāciju, ierosināja pietuvināt Piensaimniecības paketes ziņojuma sagatavošanas termiņu, to pārceļot no sākotnēji plānotā 2018. gada uz 2016. gadu.
Prezidentvalsts Slovākija piegādes ķēdes darbību ir izvirzījusi par sava pilnvaru termiņa (2016. gada otrās puses) prioritāti, un šis temats ir apspriests Lauksaimniecības tirgu uzdevumgrupā.
Šā ziņojuma pamatā ir dalībvalstu aizpildītās aptaujas anketas, kā arī īstenošanas noteikumos 6 paredzētie paziņojumi. Analīzē izmantoti arī dati no Kopīgā pētniecības centra Perspektīvo tehnoloģiju pētījumu institūtam pasūtīta neatkarīga pētījuma par ražotāju organizācijām, uz kurām attiecas Piensaimniecības paketes noteikumi.
2. PIENA UN PIENA PRODUKTU TIRGUS SITUĀCIJAS ATTĪSTĪBA
Pēc tam, kad 2013. gada beigās un 2014. gada sākumā piena un piena produktu cenas bija sasniegušas vēl nepieredzēti augstu līmeni, piena nozarē sākās globāla piedāvājuma un pieprasījuma nelīdzsvarotība, kas tirgū turpinājās visu 2015. gadu un 2016. gada pirmo pusi. Pieprasījums pasaulē samazinājās, jo Krievija 2014. gada augustā ieviesa importa aizliegumu un 2015. gada pirmajā pusē samazinājās imports uz Ķīnu, savukārt piedāvājums pasaulē palielinājās, jo to sekmēja pietiekami augstās cenas un labvēlīgie laikapstākļi.
Kopš 2014. gada septembra Komisijas drošības tīkla instrumenti ir darbojušies bez pārtraukuma. Kopš 2015. gada jūlija valsts intervencei tiek piedāvāts vājpiena pulveris.
Kopš 2016. gada pavasara, kad ES piena produktu cenas bija sasniegušas zemāko punktu, tirgus apstākļi ir uzlabojušies. Šīs pozitīvās pazīmes vēl neatspoguļojas piena iepirkuma cenu paaugstinājumā, tomēr aplēses liecina, ka tendence kopš 2016. gada augusta ir mainījusies.
Vidēja termiņa prognozes par pienu un piena produktiem joprojām ir pozitīvas. Joprojām sagaidāms, ka pieprasījums pasaulē un iekšējā tirgū pakāpeniski palielināsies, dodot ES piena nozarei iespēju īstenot savu ražošanas potenciālu un iegūt lielāku pasaules tirgu daļu un labāku stāvokli tajos.
Sīkāka informācija par situācijas attīstību tirgū un prognozēm ir sniegta Komisijas dienestu darba dokumentā, kas pievienots šim ziņojumam.
3. “PIENSAIMNIECĪBAS PAKETES” NOTEIKUMU 7 DARBĪBA
“Piensaimniecības pakete” satur virkni noteikumu ar atšķirīgu darbības jomu un aptvērumu. Noteikumi par obligātajiem līgumiem var attiekties uz visu veidu piena savākšanas sistēmām. Savukārt noteikumi par ražotāju organizācijām (RO) un kolektīvām sarunām lielākoties vairāk attiecas uz dalībvalstīm, kurās kooperatīvu kultūra ir mazāk attīstīta.
Noteikumi par kolektīvām sarunām attiecas tikai uz ražotājiem, kas organizējušies atzītās RO, ar noteikumu, ka uz svaigpienu neattiecas piegādes pienākums, kas izriet no lauksaimnieka dalības kooperatīvā 8 .
1. diagrammā ir sniegtas aplēses par govs piena ražošanas īpatsvaru sadalījumā pa līgumattiecību veidiem. “Piensaimniecības paketes” noteikumi par RO un kolektīvām sarunām attiecas uz aptuveni 36 % govs piena piegāžu ES (piemēram, piegādēm ārpus kooperatīviem).
1. diagramma. Līgumattiecības
Turpmākajās apakšiedaļās ir aplūkots stāvoklis katra “Piensaimniecības paketes” noteikuma īstenošanas jomā. Sīkāka informācija par obligāto līgumu un ražotāju organizāciju attīstību ir sniegta Komisijas dienestu darba dokumentā, kas pievienots šim ziņojumam.
3.1. Obligātie līgumi (148. pants)
Obligātie līgumi, uz kuriem attiecas TKO regulas 148. pants, ir noslēgti par 41 % ES piena piegāžu 13 dalībvalstīs.
1. tabula. Obligātie līgumi
|
Dalībvalsts |
Valsts tiesību akti |
Minimālais
|
Obligāti rakstiski līgumi/piedāvājumi |
|
Francija |
2011. gada aprīlis |
5 gadi |
L + P |
|
Itālija |
2012. gada marts |
1 gads |
L + P |
|
Spānija |
2012. gada oktobris |
1 gads |
L + P |
|
Lietuva |
2012. gada oktobris |
– |
L |
|
Ungārija |
2012. gada decembris |
6 mēneši |
L |
|
Slovākija |
2012. gada decembris |
– |
L |
|
Horvātija |
2013. gada jūnijs |
6 mēneši |
L |
|
Kipra |
2013. gada jūnijs |
1 gads |
L |
|
Portugāle |
2013. gada jūnijs |
6 mēneši |
L + P |
|
Bulgārija |
2013. gada novembris |
6 mēneši |
L |
|
Rumānija |
2014. gada februāris |
6 mēneši |
L + P |
|
Slovēnija |
2015. gada janvāris |
1 gads |
L |
|
Polija |
2015. gada oktobris |
– |
L |
Bulgārijā, Francijā, Itālijā, Polijā un Rumānijā obligātus rakstiskus līgumus piemēro tikai attiecībām starp ražotājiem un pirmajiem pircējiem. Pārējās dalībvalstīs nosacījumus piemēro visām piegādes attiecībām starp lauksaimniekiem un pārstrādātājiem ķēdē, pat ja starp tiem ir vairāki starpnieki.
“Piensaimniecības pakete” neattiecas ne uz piegādes līgumiem, kas noslēgti starp lauksaimniekiem un kooperatīvu, kurā tie ir biedri, ne uz labas prakses kodeksiem. Tomēr minētajos dokumentos dažkārt var būt ietverti noteikumi, kas ir līdzīgi TKO regulas 148. pantā paredzētajiem.
Apvienotās Karalistes ražotāji un pārstrādātāji, iedvesmojušies no “Piensaimniecības paketes” noteikumiem, 2012. gadā pieņēma kopīgu brīvprātīgu prakses kodeksu 9 . Šajā kodeksā paredzēti līgumi ar nosacījumiem, kas ir līdzīgi “Piensaimniecības paketes” nosacījumiem, un kodekss attiecas uz vairāk nekā 85 % svaigpiena ražošanas minētajā dalībvalstī. Skotijas parlaments 2014. gadā izskatīja kodeksa darbību, un izskatīšanas rezultāti pārsvarā bija pozitīvi.
Arī Beļģijā kopš 2009. gada ir ieviesti nesaistoši starpnozaru kodeksi, kas attiecas uz 85 % ražotāju un 98 % pircēju, un tajos ir iekļautas vienošanās par kvalitāti, vienošanās par lauksaimnieku un iepircēju informēšanas termiņu, vienošanās par ilgtspēju un noteikumi par ražotāju organizāciju lomu.
Vācijā saistošie noteikumi, kas reglamentē svaigpiena piegāžu nosacījumus, bija spēkā jau pirms “Piensaimniecības paketes” pieņemšanas, un tie lielākoties atbilst TKO regulas 148. pantā izklāstītajām prasībām.
Spānijā 2015. gadā tika ieviesti dažādi brīvprātīgi labas prakses kodeksi un konvencijas 10 , kuros iesaistīti lauksaimniecības pārtikas nozares dalībnieki un jo īpaši piena nozares starpnozaru organizācija (SO).
Kopumā uz aptuveni 95 % visu ES piena piegāžu pašlaik attiecas kāda oficiāla vienošanās – obligātie līgumi (kas paredzēti TKO regulas 148. pantā), brīvprātīgie kodeksi vai kooperatīvās attiecības.
3.2. Ražotāju organizācijas (RO) un to apvienības (ROA) (152. panta 3. punkts)
Līdz 2015. gada beigām 11 dalībvalstīs kopā bija atzītas 260 “Piensaimniecības paketes” noteikumiem atbilstošas RO, no kurām vairums atrodas trīs dalībvalstīs – Vācijā, Francijā un Itālijā. Tikai viena no minētajām RO darbojas aitas piena nozarē. Pašlaik katrā dalībvalstī spēkā esošie kritēriji, kas jāizpilda, lai RO tiktu atzīta, un atzīto RO skaits ir norādīts šā ziņojuma pielikuma A tabulā.
3.2.1. Dalībvalstu novērtējums par RO
Vairums dalībvalstu, izņemot tās, kuras norādījušas, ka tām ir apmierinoši funkcionējoša kooperatīvu sistēma vai uz ražotāju grupām balstītas struktūras, uzskata, ka RO un ROA to teritorijā ir potenciāls. Vācija, kurai ir vislabāk attīstītā RO struktūra visā ES, uzskata, ka labāk būtu pašreizējās RO pārveidot par lielākām struktūrām (ROA), nevis radīt jaunas RO. Arī Francijā ražotāji izrāda aizvien lielāku interesi par ROA.
Govs piena nozarē atzīto 259 RO ikgadējā pārdodamā produkcija veido aptuveni 13 % no kopējām ES piena piegādēm 2015. gadā un 37 % no kopējām ES piena piegādēm ārpus kooperatīviem. Galvenie iemesli tam, kāpēc RO neiesaistās vairāk biedru, ir šādi:
1) lauksaimniekiem nav pietiekamu zināšanu par to, kādi ir mērķi, sekas un priekšrocības, kas saistīti ar pievienošanos RO;
2) trūkst finansiāla atbalsta RO izveidei (tas daļēji saistīts arī ar nepietiekamo informāciju, jo ir iespējams saņemt finansējumu no lauku attīstībai veltītajiem līdzekļiem).
Tika norādīti arī šādi iemesli:
administratīvais un finansiālais slogs, kas saistīts ar RO izveidi un atzīšanu;
dažās no ES 13 dalībvalstīm lauksaimnieki, kas no kooperatīvās ražošanas sistēmām, kuras pastāvēja pirms 1992. gada, ir pārgājuši uz privātiem uzņēmumiem, varētu nevēlēties atkal iesaistīties kolektīvās struktūrās. Tika ziņots arī par vispārīgākām bailēm zaudēt autonomiju;
lauksaimnieki nav dzirdējuši veiksmes stāstus, kas varētu tos iedvesmot pārņemt labāko praksi;
neskaidrība par RO un ROA rīcības brīvību no konkurences noteikumu viedokļa;
neticība RO spējām sasniegt labākus rezultātus ar kolektīvām sarunām vai nodrošināt piena savākšanu no visiem biedriem.
Ņemot vērā šos trūkumus, dalībvalstis iesaka vairākus veidus, kā varētu sekmēt jaunu RO veidošanu vai uzlabot pašreizējo RO darbību (un – plašāk – mudināt lauksaimniekus slēgt kopīgas ražošanas vienošanās):
palielināt lauksaimnieku informētību par RO darbību un potenciālu;
uzlabot RO darbinieku vadības un sarunu prasmes;
sniegt finansiālu atbalstu RO izveidei un darbībai. Atbalsts RO izveidei jau ir pieejams otrā pīlāra 11 ietvaros, tomēr tas paredzēts tikai 16 dalībvalstu 12 programmās. Darbības jomā lauku attīstības politikas ietvaros jau tiek nodrošināti daži sadarbības, apmācības/konsultāciju un ieguldījumu pasākumi. Tāpēc šajā jomā ierosinātu iniciatīvu mērķim vajadzētu būt jau pieejamo instrumentu izmantojuma uzlabošanai, nevis jaunu instrumentu veidošanai;
sniegt RO un kooperatīviem finanšu stimulus, lai tie ieguldītu pārstrādes jaudas attīstībā, kā rezultātā tie varētu paši pārstrādāt sevis iegūto pienu un saņemt lielāku galīgās pievienotās vērtības daļu. Šādas iespējas jau ir pieejamas lauku attīstības atbalsta ietvaros 13 ;
dot RO priekšroku pār atsevišķiem ražotājiem, kas izmanto atbalsta shēmas, proti, izmaksāt piemaksas, piešķirt lielāku prioritāti, nosakot atbalsttiesīguma kritērijus, vai nodrošinot procentuāli lielāku līdzfinansējumu.
3.2.2. RO un lauksaimnieku pārstāvju viedoklis
Visām “Piensaimniecības paketes” ietvaros atzītajām RO tika lūgts aizpildīt aptauju, lai uzzinātu, kādi ir bijuši organizāciju izveides iemesli, un lai saprastu, ko RO biedri iegūst no dalības RO un kādi ir šīs dalības trūkumi. Aptaujas anketa tika sagatavota RO valstu valodās, un to aizpildīja 63 RO.
Vairums respondentu norādīja, ka vissvarīgākais RO izveides iemesls ir labākas piena cenas ieguve; kā nākamie svarīgākie iemesli tika minēti stabilākas cenas ieguve, vispārējs ražotāja stāvokļa uzlabojums piegādes ķēdē un piena savākšanas nodrošināšana visiem RO biedriem.
Runājot par savu mērķu sasniegšanu, aptuveni 60 % RO apstiprināja, ka tās ir daļēji vai pilnībā sasniegušas mērķi panākt stabilāku cenu. Aptuveni 70 % bija panākušas labāku cenu, bet apmēram 20 % RO apstiprināja, ka tās nemaz nav pietuvojušās nevienam no abiem mērķiem. Aptuveni 65 % RO norāda, ka tās ir daļēji vai pilnīgi uzlabojušas ražotāju stāvokli ķēdē, bet 14 % atzīst, ka ne.
Vislielākajā apmērā sasniegtais mērķis bija piena savākšanas nodrošināšana visiem RO biedriem – gandrīz 60 % respondentu norādīja, ka tie ir pilnībā sasnieguši šo mērķi. Ja ņem vērā arī atbildes, kurās norādīts, ka mērķis ir sasniegts daļēji, šī procentuālā daļa sasniedz 71 %. Arī mērķi iegūt labāku tirgus informāciju, kas nepieciešama ražošanas lēmumu pieņemšanai, bija daļēji vai pilnībā sasniegušas aptuveni 73 % RO, lai gan daļējas sasniegšanas gadījumu bija vairāk nekā pilnīgas sasniegšanas gadījumu.
Apsekoto RO pamatdarbība neaprobežojas tikai ar vienošanos par cenām (aptuveni 85 % RO). RO arī vienojas par piegādes apjomiem (aptuveni 75 %), piegādes nosacījumiem (aptuveni 60 %) un samaksas nosacījumiem (aptuveni 70 %). Vairums šo RO (aptuveni 80 %) nodrošina vienu vai vairākus citus pakalpojumus, kas sniedz piena piedāvājumam pievienoto vērtību un/vai atbalsta ražotāju darbības: savāc pienu (aptuveni 50 %), organizē informācijas/pieredzes apmaiņu (aptuveni 65 %), organizē kvalitātes kontroles (aptuveni 50 %), nodrošina tehniskās vai ekonomiskās konsultācijas (aptuveni 40 %), organizē kopīgus resursu iepirkumus (aptuveni 30 %).
RO norāda, ka galvenie ieguvumi lauksaimniekiem, kas ir RO biedri, ir iespēja kolektīvās sarunās vienoties par līguma noteikumiem un labāk pārvaldīt piena apjomus. Dažas RO min arī tādas priekšrocības kā labākas piena cenas, uzņēmējdarbības stabilitāte, tas, ka ir kopīgs pārstāvis sarunās ar pārstrādātājiem, un labāka tirgus informācija.
Daudz retāk tika minēti trūkumi, ar ko saskaras lauksaimnieki, kuri ir RO biedri. Daži respondenti minēja šādus trūkumus: iemaksas, kas jāveic RO biedriem, nepieciešamie resursi (gan materiālie, gan cilvēkresursi) un lauksaimnieku neatkarības ierobežotība uzņēmējdarbības lēmumu pieņemšanā.
Tikai 11 no 63 RO norādīja, ka varētu apsvērt iespēju pārtapt par pārstrādes kooperatīvu, jo īpaši tāpēc, lai attīstītu uzņēmējdarbību, kā arī panāktu labākas piena cenas biedriem un uzlabotu ražotāju stāvokli piegādes ķēdē. Lielais vairums RO īpaši neapsver šādu iespēju, galvenokārt tāpēc, ka ir nepieciešami ievērojami ieguldījumi (un nav pietiekama publiskā atbalsta) un RO biedriem nav intereses par šādu uzņēmējdarbību.
Vairums respondentu uzskata, ka to dalībvalstī ir iespējas veidot vairāk RO (tikai 11 atbildēja noliedzoši). Kā galvenie iemesli tam, ka RO potenciāls vēl nav pilnībā īstenots, tika minēta nepietiekama organizācija nozarē, veiksmes stāstu trūkums un tas, ka lauksaimnieki zināmā mērā nevēlas cits ar citu sadarboties (tas saistīts arī ar to, ka lauksaimnieki labāk vēlas sazināties ar pircējiem tieši).
Līdzīgi tika aptaujātas lauksaimnieku organizācijas, jo īpaši tamdēļ, lai novērtētu, kādas ir iespējas veidot RO to dalībvalstī.
No dalībvalstīm, kurās nav atzītu RO, Dānija, Somija, Nīderlande, Zviedrija, Austrija, Īrija, Slovēnija un Polija neredz šim instrumentam nekādu potenciālu, jo kooperatīvu struktūra (Polijā – ražotāju grupas) nozarē jau nodrošina labu organizāciju. Lietuva RO neesību un to ierobežoto potenciālu skaidro ar nepietiekamo nozares organizāciju. Savukārt Igaunijas un Latvijas lauksaimnieku pārstāvji RO potenciālu vērtē pozitīvi.
Runājot par dalībvalstīm, kurās ir atzītas RO, jānorāda, ka Vācijā, Itālijā un Francijā šā instrumenta potenciāls ir gandrīz izsmelts – šajās valstīs atrodas 92 % no visām ES atzītajām RO. Piemēram, Francijā sagaidāms, ka RO skaits samazināsies, bet tās kļūs lielākas (vai apvienosies ROA) un transversālas (piegādās vairākiem pārstrādātājiem).
Lauksaimnieku organizācijas neredz īpaši lielu potenciālu RO Spānijā (nepietiekama nozares organizācija, nav pats ērtākais rīks), Čehijas Republikā (jau ir diezgan lielas lauku saimniecības), kā arī Portugālē un Beļģijā (labi attīstīta kooperatīvu struktūra). Savukārt Horvātijas, Rumānijas un Apvienotās Karalistes pārstāvji ir stingri pārliecināti par iespējām veidot vairāk RO to valsts teritorijā.
3.3. Kolektīvās sarunas (149. pants)
Sešas dalībvalstis norādīja, ka svaigpiena piegādes 2014. un 2015. gadā veiktas kolektīvo sarunu rezultātā noslēgtu līgumu ietvaros. Apjomi, par kuriem tika panākta vienošanās kolektīvās sarunās, veidoja 25 % no to kopējām piena piegādēm 2015. gadā un aptuveni 13 % no kopējām ES svaigpiena piegādēm.
Nav ziņu, ka konkurences iestādes būtu iejaukušās tāpēc, ka kolektīvo sarunu rezultātā būtu likvidēta konkurence vai nodarīts ievērojams kaitējums MVU, kas pārstrādā svaigpienu.
2. tabula. Kolektīvo sarunu rezultātā noslēgtu līgumu ietvaros veiktās govs piena piegādes 2014. un 2015. gadā
|
Dalībvalsts |
Kolektīvās sarunās norunātais apjoms (x 1000 t) |
Aptuvenā daļa no dalībvalstu piegādēm |
Kolektīvās sarunās norunātais apjoms (x 1000 t) |
Aptuvenā daļa no dalībvalstu piegādēm |
|
2014 |
2015 |
|||
|
Bulgārija |
0 |
– |
5,6 |
1,1 % |
|
Čehijas Republika |
1053 |
44 % |
497 |
17 % |
|
Vācija |
14 249 |
45 % |
13 253 |
42 % |
|
Spānija |
840 |
13 % |
621 |
9 % |
|
Francija |
4469 |
18 % |
5171 |
20 % |
|
Apvienotā Karaliste |
0 |
– |
820 |
5 % |
Vienīgā atzītā aitas piena RO Spānijā norādīja, ka 2014. un 2015. gadā kopīgās sarunās panākta vienošanās par attiecīgi aptuveni 71 000 tonnu un 46 000 tonnu (gandrīz 100 % no tās pārdodamās produkcijas). Piegādātais apjoms samazinājies tāpēc, ka krities RO biedru skaits (no 729 līdz 548). Turklāt Spānijā 2015. gadā viena RO zaudēja atzītas RO statusu un izveidojās arī viena jauna RO, kas gan ir ievērojami mazāka.
Kolektīvās sarunās norunātā piegāžu apjoma īpatsvars Čehijas Republikā 2015. gadā samazinājās galvenokārt tāpēc, ka tajā gadā beidza pastāvēt 7 RO.
Francijā pēdējos trīs gados šis īpatsvars ir pakāpeniski palielinājies līdztekus atzīto RO skaita ikgadējam pieaugumam.
Minētā procentuālā daļa Vācijā ir saglabājusies diezgan stabila, jo jaunu RO izveides iespējas ir gandrīz izsmeltas un tāpēc izmaiņas galvenokārt ir saistītas ar piena piegāžu kopējā apjoma izmaiņām valstī. Īpatsvars 2015. gadā salīdzinājumā ar 2014. gadu bija nedaudz samazinājies, taču ROA nozīme ir aizvien lielāka: divas no četrām atzītajām ROA ziņoja par kolektīvām sarunām 2015. gadā, kurās vienojās par kopējo apjomu 5,5 miljoni tonnu (42 % no kolektīvās sarunās norunātā kopējā apjoma).
Dalībvalstis cita starpā norādīja šādus veiksmes faktorus, kas varētu palielināt iespējas turpmāk attīstīt kolektīvās sarunas:
pienācīgs RO lielums. RO ir jāsasniedz noteikts minimālais lielums, lai tām būtu reāls spēks sarunās. Tai pašā laikā pārāk lielām jaunizveidotām RO pastāv risks, ka to darbība būs neefektīva. Vācija un Francija ir tās dalībvalstis, kurās ir visvairāk atzīto RO un vislielākā daļa no kolektīvās sarunās norunātā apjoma. Šajās valstīs ražotāju organizācijās iesaistīto lauksaimnieku vidējais skaits ir attiecīgi aptuveni 100 un 250. Šķiet, ka pirmajā posmā ir vēlams veidot tāda lieluma RO, kas būtu viegli vadāmas un kas pakāpeniski pārveidotos par lielākām struktūrām, piemēram, ROA, nevis milzīgas RO ar 1000–2000 biedriem un mazu darbības jaudu;
piena pircēju informētības palielināšana par to, kādus ieguvumus varētu sniegt iesaistīšanās kolektīvās sarunās ar lauksaimnieku grupām (sarunu procesa vienkāršība, samazinātas darījumu izmaksas, piegādes garantija un labāka komunikācija);
finansiāls atbalsts RO (papildus jau pieejamajam atbalstam), kas tiktu sniegts ar nosacījumu, ka ir sasniegti kolektīvo sarunu mērķi, varētu sekmēt šīs prakses īstenošanu un papildus veicināt ražotāju un pārstrādātāju integrāciju;
lai RO darbotos ar labiem rezultātiem, ļoti svarīga ir ražotāju solidaritāte. Ja lauksaimniekiem ir iespēja apiet RO panāktās vienošanās, lai censtos iegūt labvēlīgākus nosacījumus, tiek grauta RO darbība.
Vairumā RO, kas aizpildīja aptauju (73 %), kolektīvo sarunu rezultāts RO biedriem ir saistošs. Tikai 9 no 63 respondentiem norādīja, ka RO biedri risina sarunas par piena piegādēm / piegādā daļu piena ārpus attiecīgās RO. Līgumus noslēdz vai nu lauksaimnieki, vai arī RO lauksaimnieku vārdā (pēdējais minētais variants ir izplatītāks (gandrīz 60 % gadījumu)).
3.4. Siera šķirņu ar ACVN/AĢIN piegādes regulēšana (150. pants)
Noteikumus par siera ar ACVN/AĢIN piegādes pārvaldību ir pieņēmušas divas dalībvalstis – Francija attiecībā uz Comté, Beaufort, Reblochon un Gruyère un Itālija attiecībā uz Asiago, Grana Padano, Parmigiano Reggiano un Pecorino Romano. Attiecīgie paziņojumi ir publicēti Piensaimniecības paketes tīmekļa vietnē 14 .
Abas dalībvalstis uzskata, ka ar šo instrumentu var iedarbīgi panākt pienācīgu piedāvājuma pielāgojumu pieprasījumam, cenu stabilizāciju un ražošanas aizsardzību mazāk attīstītos reģionos.
3.5. Starpnozaru organizācijas (SO) (157. panta 3. punkts)
Piena nozarē ir atzītas 10 SO piecās dalībvalstīs: Francijā (kopā 6; četras no tām ir reģionālas), Spānijā, Ungārijā, Nīderlandē un Portugālē. Ungārijas SO darbojas visos trīs piegādes ķēdes posmos, sākot no ražošanas un beidzot ar mazumtirdzniecību, bet pārējās SO ir iesaistīti tikai ražotāji un nozares pārstāvji (Nīderlandē tirdzniecības organizācija ir SO partnere, un tās pārstāvji piedalās SO valdē padomdevēju statusā).
Visas piecas minētās dalībvalstis uzskata, ka to SO apmierinoši pilda savu uzdevumu rast kompromisu starp piegādes ķēdē iesaistīto dažādo personu interesēm.
No tām dalībvalstīm, kurās nav nevienas atzītas SO, Itālija, Slovēnija, Polija, Grieķija, Rumānija, Horvātija, Beļģija un – mazāk – Latvija redz iespējas izveidot šādas struktūras. Pārējās dalībvalstīs šis instruments netiek izmantots galvenokārt tāpēc, ka tajās ir labi attīstīts kooperatīvu modelis vai ekonomikas dalībnieki neizrāda par to īpašu interesi.
Regulas (ES) Nr. 1308/2013 210. pantā 15 ir paredzēti atzītu SO nolīgumi un saskaņotas darbības, kam pie noteiktiem nosacījumiem nepiemēro LESD 101. panta 1. punktu.
Regulas (ES) Nr. 1308/2013 164. pantā ir noteiktas prasības noteikumu piemērošanas paplašināšanas mehānismam, kura izmantošanu var ierosināt SO. Saskaņā ar šiem noteikumiem Francija 2015. un 2016. gadā iesniedza četrus paziņojumus par biedru finansiālajām iemaksām, ar kurām tiktu finansētas reģionālu SO veiktas vispārējas nozīmes kopīgas darbības piena nozarē.
Gan SO, gan lauksaimnieku organizācijas, kas tika apsekotas, uzskata, ka SO vajadzētu būt lielākai rīcības brīvībai, lai to darbība sniegtu labākus rezultātus. Dažas uzskata, ka prasībām, kas attiecas uz noteikumu piemērošanas paplašināšanas mehānisma izmantošanu, vajadzētu būt elastīgākām vai ka šīm organizācijām vajadzētu būt lielākai nozīmei krīzes novēršanā un pārvaldībā (jo īpaši ražošanas plānošanas jomā – papildus tam, kas jau paredzēts TKO 222. pantā).
3.6. Obligātie paziņojumi par piena piegādēm (151. pants)
Sākot ar 2015. gada 1. maiju, dalībvalstīm līdz katra mēneša 25. datumam jāpaziņo Komisijai par govs svaigpiena kopējo apjomu, kas iepriekšējā mēnesī piegādāts pirmajiem pircējiem, kuri veic uzņēmējdarbību to teritorijā.
Dalībvalstu sniegtā informācija par pasākumiem, kas ieviesti, lai ievērotu šīs regulatīvās prasības, ar dažiem izņēmumiem sniedz pieņemamu pārliecību, ka par visu mēnesī piegādāto pienu tiks paziņots noteiktajā termiņā.
Tas, kādā apmērā pirmajos 13 mēnešos kopš paziņošanas sistēmas ieviešanas (no 2015. gada aprīļa līdz 2016. gada aprīlim (ieskaitot)) ir ievērots termiņš (mēneša 25. datums), ir atspoguļots šā ziņojuma pielikuma B tabulā. 12 dalībvalstis termiņu ir ievērojušas vienmēr, bet 8 dalībvalstis 2016. gada pirmajos mēnešos ir ievērojami uzlabojušas savu sniegumu. Nepietiekami labi rezultāti ir tām dalībvalstīm, kas pirmajiem pircējiem ir noteikušas mazāk ierobežojošus noteikumus.
4. “PIENSAIMNIECĪBAS PAKETES” IETEKME UZ PIENA RAŽOTĀJIEM UN PIENA RAŽOŠANU MAZĀK ATTĪSTĪTOS REĢIONOS
Tā kā nav vienotas “mazāk attīstīta reģiona” definīcijas saistībā ar piena ražošanu, dalībvalstīm bija jāpaskaidro, kādus kritērijus tās izmantojušas šim nolūkam. Juridiskais pamats tika rasts piecos dažādos tiesību aktos. Visbiežāk (12 dalībvalstis) tika minēti “apgabali, kuros ir dabas radīti vai citi specifiski ierobežojumi”, kas definēti Regulas (ES) Nr. 1305/2013 31. un 32. pantā. Citas dalībvalstis atsaucās uz lauksaimniecībai nelabvēlīgiem reģioniem (Regula (EK) Nr. 1257/99), mazāk attīstītiem reģioniem (Regula (ES) Nr. 1308/2013) un Direktīvām 75/268/EEK un 85/148/EEK. Sešas dalībvalstis iesniedza dažādus aprakstus, kuros nebija atsauču uz tiesību aktiem, un četras dalībvalstis nenorādīja mazāk attīstītu reģionu definīciju.
Pamatojoties uz šīm diezgan dažādajām “mazāk attīstīto reģionu” definīcijām, nākamajā diagrammā ir atspoguļotas mazāk attīstītos reģionos saražotā piena īpatsvara izmaiņas.
2. diagramma. Mazāk attīstītos reģionos saražotais piens
2. diagramma liecina, ka mazāk attīstītos un pārējos reģionos saražotā piena īpatsvara sadalījums gadu gaitā saglabājies diezgan stabils. Liela atšķirība vērojama tikai Horvātijā, tomēr tās iemesls ir “mazāk attīstīta reģiona” definīcijas maiņa, nevis reālas izmaiņas ražošanas apjoma sadalījumā starp dažādiem reģioniem.
Dalībvalstis nav ziņojušas par ievērojamām atšķirībām piena ražošanas un piena ražotāju skaita attīstības tendencēs mazāk attīstītos un pārējos reģionos. Piena ražošanas izaugsme un lauku saimniecību pamešanas koeficients nav īpaši atkarīgs no piena ražošanas apgabala attīstības līmeņa. Tāpēc piena ražošanas apjoma stabilitātes vai palielināšanās tendence kopā ar uzņēmumu skaita samazināšanās tendenci (kam raksturīgs ganāmpulku apmēra pieaugums un izslaukuma no govs palielināšanās) vienlīdzīgā apmērā attiecas uz abu veidu reģioniem.
Jautājumā par līgumattiecībām dalībvalstu atbildes liecina, ka piena nozares kooperatīvu relatīvais svars mazāk attīstītos reģionos ir lielāks nekā citos valsts apgabalos. Šāda situācija ir Itālijā, Polijā, Zviedrijā, Francijā, Igaunijā un mazākā apmērā Portugālē, Grieķijā un Rumānijā, kurās pārstrādes un savākšanas kooperatīviem veikto piegāžu kopējais īpatsvars mazāk attīstītos reģionos ir lielāks (un tātad privāto pārstrādātāju īpatsvars ir mazāks) par 1. diagrammā norādīto. Ņemot vērā iepriekš minēto, “Piensaimniecības paketes” noteikumiem par līgumattiecībām, RO un kolektīvām sarunām var būt relatīvi mazāka nozīme mazāk attīstītos reģionos.
Dalībvalstis lielākoties uzskata, ka “Piensaimniecības pakete” ir noderīgs instruments piena nozares pārstrukturēšanā kopumā, bet vienlaikus arī atzīst, ka tā nav īpaši paredzēta mazāk attīstītiem reģioniem. Francija ir vienīgā dalībvalsts, kas konstatējusi, ka siera ar ACVN/AĢIN RO un piegādes regulēšana palīdz saglabāt piena ražošanu mazāk attīstītos reģionos (kalnainos reģionos lauku saimniecību pamešanas koeficients ir nedaudz zemāks nekā ielejās).
5. SECINĀJUMI
“Piensaimniecības pakete” tika pieņemta pēc 2009. gada krīzes. Tās galvenais mērķis bija uzlabot ražotāju stāvokli piegādes ķēdē. Ir pierādījumi, ka zināmā mērā tā ir panākusi šo mērķi, tostarp ar dažādām citām kolektīvām ražotāju darbībām, kas nav ietvertas “Piensaimniecības paketē”, un pastāv iespējas vēl vairāk reāli uzlabot ražotāju stāvokli.
Dalībvalstīs, kurās ir mazs kooperatīvu īpatsvars, ir plaši īstenoti obligātie piegādes līgumi. Ar šo instrumentu tiek oficiāli noteiktas ražotāju un pārstrādātāju attiecības dalībvalstīs, un to piemēro 41 % no kopējām piena piegādēm ES.
11 dalībvalstīs ir atzītas ražotāju organizācijas. Šīs RO lauksaimniekiem sniedz taustāmus rezultātus: vairāk nekā 60 % no RO, kas piedalījās aptaujā, atzīst, ka ir panākušas labākas vai stabilākas piena cenas. Vairums RO darbība neaprobežojas tikai ar vienošanos par cenām un piegādēm: 80 % RO nodrošina vienu vai vairākus pakalpojumus, kas sniedz piena piedāvājumam pievienoto vērtību un/vai atbalsta ražotāju darbības, piemēram, savāc pienu, organizē kvalitātes kontroles, nodrošina tehnisko atbalstu un organizē kopīgus resursu iepirkumus. Būtu jāatzīst šajā jomā sastopamo veiksmīgo piemēru vērtība, ciktāl tie ilgtermiņā uzlabo piena ražotāju efektivitāti un izturētspēju.
Kolektīvās sarunas ar pirmajiem pircējiem, kuras lauksaimnieki uzskata par vienu no galvenajiem labumiem, ko sniedz dalība RO, reāli tika īstenotas galvenokārt Vācijā, Francijā un Čehijas Republikā, kā arī mazākā apmērā Spānijā, Apvienotajā Karalistē un Bulgārijā, kurās nav ziņu par konkurences pārkāpumiem.
Siera šķirņu ar ACVN/AĢIN piegādes regulēšanai ir pozitīvi rezultāti abās dalībvalstīs, kurās izmanto šo pasākumu, proti, tajās piedāvājums tiek pienācīgi pielāgots pieprasījumam, stabilizētas cenas un aizsargāta siera ražošana mazāk attīstītos reģionos.
Starpnozaru organizācijas palielina pārredzamību visā piegādes ķēdē un ir bijušas noderīgas plašā pasākumu klāstā, piemēram, standartizētu līgumu formulēšanā, popularizēšanā un tehnisko konsultāciju sniegšanā.
Noteikums par obligātajiem paziņojumiem par piena piegādēm ir nodrošinājis stabilu informācijas sistēmu attiecībā uz apjomiem un vienlaikus ievērojami uzlabojis informācijas sniegšanas savlaicīgumu.
Lai gan dalībvalstis lielākoties atzīst, ka “Piensaimniecības pakete” nav īpaši paredzēta mazāk attīstītiem reģioniem, tiek uzskatīts, ka siera ar ACVN/AĢIN piegādes regulēšana un RO Francijā palīdz saglabāt piena ražošanu minētajos reģionos.
Dalībvalstis, RO un lauksaimnieku organizācijas gan atzīst divu “Piensaimniecības paketes” galveno instrumentu, piemēram, RO un kolektīvo sarunu, potenciālu, tomēr to nav pilnībā izmantojušas. ES un dalībvalstu līmenī varētu ieplānot pedagoģiskus, finansiālus vai darbības pasākumus:
rīkot darbseminārus ar dalībvalstu ekspertiem, kuros tie dalītos savas valsts pieredzē un paraugpraksē;
rīkot kampaņas, lai palielinātu lauksaimnieku un pārstrādātāju informētību par RO darbību un potenciālu:
osniegt praktiskus veiksmes stāstu piemērus no jau izveidotām RO,
orīkot diskusijas un paraugprakses apmaiņu lauksaimnieku starpā,
oinformēt par finansēšanas iespējām, kas pastāv lauku attīstības programmu ietvaros,
oinformēt par labumiem, ko gan ražotāji, gan pārstrādātāji var gūt kolektīvo sarunu un citu kolektīvu darbību rezultātā,
osniegt skaidru informāciju par to, ko RO var vai nevar darīt un ko no RO var vai nevar gaidīt, jo īpaši attiecībā uz konkurences noteikumiem;
mudināt dalībvalstis, kas saskata reālas iespējas veidot RO un nav lauku attīstības programmās iekļāvušas atbalstu to veidošanai, ierosināt attiecīgus grozījumus;
dot RO priekšroku pār atsevišķiem ražotājiem, kas izmanto atbalsta shēmas, proti, izmaksāt piemaksas, piešķirt lielāku prioritāti atbalsttiesīguma kritēriju noteikšanā vai nodrošināt procentuāli lielāku līdzfinansējumu. Dalībvalstis varētu apsvērt arī nodokļu atvieglojumus valsts līmenī;
sniegt papildu finansiālo atbalstu RO ar nosacījumu, ka ir sasniegti kolektīvo sarunu mērķi, kā arī citiem kopīgiem pasākumiem, kas palīdzētu paaugstināt RO vērtību;
veicināt RO apvienošanos ROA, piešķirot ROA tādas pašas finansēšanas iespējas, līdzko RO ir labi iesakņojušās;
apsvērt iespēju noteikt lauksaimniekiem, kas ir RO biedri, pienākumu piegādāt visu pienu (vai noteiktu minimālo daļu) ar RO starpniecību vai noteikt piena pircējiem pienākumu risināt sarunas ar RO, nevis RO biedriem, lai novērstu iespēju apiet kolektīvās sarunas, kuras īsteno RO;
pārskatīt administratīvos nosacījumus un prasības, ko piemēro RO atzīšanai, lai noteiktu saprātīgu minimālo lielumu un vienlaikus izvairītos no lauksaimnieku diskriminācijas dažādās dalībvalstīs, kuru varētu radīt pašlaik spēkā esošo kritēriju atšķirības.
Dalībvalstis tiek īpaši mudinātas veikt visu nepieciešamo, lai sekmētu tādu RO veidošanu, kuru īstenotās kolektīvās darbības neaprobežojas tikai ar kolektīvām sarunām, un palielināt to nozīmi piena piegādes ķēdē. Papildus šiem ieteikumiem par RO un kolektīvām sarunām tiek ieteikts apsvērt iespēju palielināt SO nozīmi.
Ņemot vērā konstatētos faktus, kas izklāstīti šajā ziņojumā, var secināt, ka “Piensaimniecības paketei” ir reāla ietekme, tomēr, lai tiktu izmantots viss tās potenciāls, ir vajadzīgs ilgāks laiks un lielāki līdzekļi, jo īpaši kolektīvām darbībām, kas neaprobežojas tikai ar kolektīvām sarunām. Tāpēc tiks apsvērta iespēja to piemērot arī pēc 2020. gada, jo ir nepieciešams uzlabot ražotāju integrāciju ražotāju organizācijās.
-
(1)
Eiropas Parlamenta un Padomes 2013. gada 17. decembra Regula (ES) Nr. 1308/2013, ar ko izveido lauksaimniecības produktu tirgu kopīgu organizāciju un atceļ Padomes Regulas (EEK) Nr. 922/72, (EEK) Nr. 234/79, (EK) Nr. 1037/2001 un (EK) Nr. 1234/2007 (OV L 347, 20.12.2013., 671. lpp.).
-
(2)
Regula (ES) Nr. 261/2012 (OV L 94, 30.3.2012., 38. lpp.).
-
(3)
Nejaukt ar dažādām 2014.–2016. gadā piena nozarē īstenotām atbalsta paketēm.
-
(4)
http://ec.europa.eu/agriculture/milk/milk-package/com-2014-354_lv.pdf.
-
(5)
http://ec.europa.eu/agriculture/commissioner-speeches/pdf/katainen-agri-council-07-09-2015_en.pdf.
-
(6)
Komisijas 2012. gada 15. jūnija Īstenošanas regula (ES) Nr. 511/2012 par paziņojumiem attiecībā uz Padomes Regulā (EK) Nr. 1234/2007 paredzētajām ražotāju organizācijām un starpnozaru organizācijām, kā arī līgumslēgšanas sarunām un līgumattiecībām piena un piena produktu nozarē.
-
(7)
“Piensaimniecības paketes” instrumenti, kas aprakstīti http://ec.europa.eu/agriculture/milk/milk-package/index_en.htm .
-
(8)
Daži kooperatīvi pienu gan savāc, gan pārstrādā, bet citi tikai savāc. Konkurences tiesību aspektā pārstrādes kooperatīvu darbībai var piemērot specializācijas nolīgumu grupu atbrīvojuma regulu (Regula (ES) Nr. 1218/2010). To kooperatīvu situācija, kuri tikai savāc pienu un uz kuriem “Piensaimniecības paketes” noteikumi neattiecas, jānovērtē katrā gadījumā atsevišķi, ņemot vērā konkurences noteikumus.
-
(9)
http://www.dairyuk.org/images/2012_Voluntary_Code_of_Practice.pdf.
-
(10)
http://www.magrama.gob.es/es/megustalaleche/acuerdos-lacteos/.
-
(11)
Regulas (ES) Nr. 1305/2013 27. pants “Ražotāju grupu un organizāciju izveide”.
-
(12)
BE, BG, CY, EE, ES, FR, GR, HR, HU, IT, LT, LV, PL, PT, RO un SI.
-
(13)
Regulas (ES) Nr. 1305/2013 17. pants “Ieguldījumi materiālajos aktīvos”.
-
(14)
http://ec.europa.eu/agriculture/milk/milk-package/index_en.htm.
-
(15)
Agrākais Regulas (EK) Nr. 1234/2007 177. pants.