EIROPAS KOMISIJA
Briselē, 16.2.2016
COM(2016) 54 final
KOMISIJAS ZIŅOJUMS EIROPAS PARLAMENTAM, PADOMEI UN EIROPAS EKONOMIKAS UN SOCIĀLO LIETU KOMITEJAI
par Lēmuma 994/2012/ES piemērošanu, ar ko izveido informācijas apmaiņas mehānismu attiecībā uz starpvaldību nolīgumiem starp dalībvalstīm un trešām valstīm enerģētikas jomā
1. Ievads
Lēmuma 994/2012/ES (SVN lēmums) 1 8. pantā Komisijai ir noteikts pienākums iesniegt Eiropas Parlamentam, Padomei un Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai ziņojumu par minētā lēmuma piemērošanu. Šis pienākums tiek izpildīts ar šo ziņojumu, un tā pamatā ir rezultāti no novērtējuma ziņojuma, kas pievienots ietekmes novērtējumam par SVN lēmuma pārskatīšanu. Šī pārskatīšana ir paredzēta 2014. gada maija Eiropas enerģētiskās drošības stratēģijā 2 un 2015. gada Enerģētikas drošības stratēģijā 3 , kurā ir uzsvērta nepieciešamība nodrošināt ar trešām valstīm enerģētikas jomā noslēgto valsts nolīgumu pilnīgu saderību ar ES tiesību aktiem. Arī Eiropadome savos 2015. gada 19. marta secinājumos aicināja "nodrošināt visu ar gāzes iegādi no ārējiem piegādātājiem saistīto nolīgumu pilnīgu atbilstību ES tiesību aktiem, jo īpaši, palielinot šādu nolīgumu pārredzamību un atbilstību ES enerģētiskās drošības noteikumiem".
Sarunās ar ārējiem enerģijas piegādātājiem no trešām valstīm bieži ir vajadzīgs politiskais un juridiskais atbalsts, ko var iegūt, noslēdzot starpvaldību nolīgumus (SVN). Sarunas par SVN parasti ir divpusējas, un šos līgumus bieži izmanto par pamatu detalizētākiem tirdzniecības līgumiem. Saderība ar dažiem ES iekšējā enerģijas tirgus tiesību aktu un konkurences tiesību noteikumiem ne vienmēr ir trešās valsts enerģijas piegādātāja komerciālajās interesēs. Tādēļ uz dalībvalstīm var tikt izdarīts spiediens starpvaldību nolīgumos ar trešām valstīm izdarīt atkāpes no normām. Tādas atkāpes var apdraudēt ES iekšējā enerģijas tirgus vienmērīgu darbību un pareizu funkcionēšanu.
Lai novērstu šo problēmu, kā arī enerģētikas jomā attiecībās ar svarīgākajām trešām valstīm nodrošinātu konsekvenci, Eiropadome 2011. gada 4. februārī aicināja dalībvalstis no 2012. gada 1. janvāra informēt Komisiju par saviem jaunajiem un spēkā esošajiem divpusējiem enerģētikas nolīgumiem. 4 Šis pieprasījums ir iekļauts 2012. gada 25. oktobra Lēmumā 994/2012/ES (SVN lēmums), izveidojot mehānismu minētās informācijas apmaiņai.
SVN lēmumā starpvaldību nolēmums ir definēts kā "jebkurš juridiski saistošs nolīgums starp vienu vai vairākām dalībvalstīm un vienu vai vairākām trešām valstīm, kurš ietekmē iekšējā enerģijas tirgus darbību vai energoapgādes drošību Savienībā". Šajā sakarā tā neattiecas uz SVN par jautājumiem, kas ir Euratom līguma darbības jomā 5 .
Šajā ziņojumā par SVN lēmuma piemērošanu atbilstīgi SVN lēmuma 8. pantam ir novērtēti šādi jautājumi:
cik lielā mērā šis lēmums veicina starpvaldību nolīgumu saderību ar Savienības tiesību aktiem un sekmē augstu koordinācijas līmeni starp dalībvalstīm attiecībā uz starpvaldību nolīgumiem,
SVA lēmuma ietekme uz dalībvalstu sarunām ar trešām valstīm,
cik lielā mērā SVN lēmuma darbības joma un procedūras ir atbilstīgas.
Šajā ziņojumā ir aptverta SVN lēmuma piemērošana kopš tā stāšanās spēkā 2012. gada 17. novembrī un ietekme uz starpvaldību nolīgumiem, par kuriem ir paziņots pirms vai pēc minētā datuma. Šajā ziņojumā ir ņemti vērā kritēriji, kas iekļauti Labāka regulējuma pamatnostādnēs, proti: efektivitāte, lietderīgums, saskanība, nozīmīgums un ES pievienotā vērtība. Tajā arī novērtēts, vai pašreizējo ar SVN lēmumu izveidoto sistēmu varētu vienkāršot.
2. Novērtējums
Kopš SVN lēmuma pieņemšanas dalībvalstis ir informējušas Komisiju par 124 starpvaldību nolēmumiem. Sākotnējais novērtējums liecina, ka dalībvalstis ir ievērojušas paziņošanas prasības. Tomēr ir juridiski nesaistoši nolīgumi 6 , uz kuriem SVN lēmumā paredzētās paziņošanas prasības neattiecas vai nu atbilstīgi SVN lēmuma 2. pantā izklāstītajai definīcijai, vai atbilstīgi starptautiskajām publiskajām tiesībām. Tomēr šādos nolīgumos var būt paredzēta detalizēta informācija par attiecīgā jautājuma juridiskajām un tehniskajām īpatnībām (piem., par enerģētikas infrastruktūras projektiem).
No paziņotajiem 124 starpvaldību nolīgumiem:
aptuveni 60 % attiecās uz vispārīgu sadarbību enerģētikas jomā (galvenokārt divpusēja sadarbība enerģētikas jomā starp ES dalībvalstīm un visdažādākajām trešām valstīm, tostarp, piem., Kubu, Vjetnamu, Singapūru, Koreju, Indiju vai Ķīnu). Neviens no šiem SVN neradīja bažas, un tāpēc Komisija saistībā ar tiem nav veikusi turpmākus pasākumus,
aptuveni 40 % bija vai nu nolīgumi par energoproduktu (nafta, gāze vai elektrība) piegādi, importu vai tranzītu, vai nolīgumi, ar kuriem paredz noteikumus par gāzes vai naftas atradņu izmantošanu; divpusēji vai daudzpusēji ar enerģētiku saistītās infrastruktūras attīstības nolīgumi, no kuriem lielākajā daļā bija runa par naftas vai gāzes cauruļvadiem.
Pēc otrajā kategorijā minēto starpvaldību nolīgumu analīzes Komisija izteica šaubas par 17 nolīgumu saderību ar ES tiesību aktiem. Minētie ES tiesību akti galvenokārt ir vai nu trešās enerģētikas paketes noteikumi (piem., nodalīšana, trešo personu piekļuve un tarifu noteikšana, tostarp valsts regulatoru neatkarība), vai ES konkurences tiesības (aizliegums īstenot tirgus segmentāciju, izmantojot noteikumus par aizliegumu pārdot tālāk piegādāto produktu).
Tādējādi bažas par saderību radīja aptuveni viena trešā daļa no paziņotajiem SNA, kas bija saistīti ar energoapgādi vai enerģētikas infrastruktūru. Lai novērstu identificētās nesaderības, 2013. gadā vēstules tika nosūtītas 9 dalībvalstīm, aicinot tās attiecīgajos starpvaldību nolīgumos izdarīt grozījumus vai izbeigt tos.
2.1. Efektivitāte
Līdz šim neviena dalībvalsts nav spējusi izbeigt nesaderīgos starpvaldību nolīgumus vai sarunu rezultātā izdarīt tajos grozījumus 7 . Tā iemesls ir sarežģītais juridiskais stāvoklis, kas rodas pēc SVN parakstīšanas ar trešo valsti. Īpaši pēc tam, kad dalībvalsts ir noslēgusi saskaņā ar starptautiskajām publiskajām tiesībām saistošu SVN, kurā nav paredzēta nolīguma izbeigšanas vai apturēšanas klauzula, attiecīgajai dalībvalstij bez trešās valsts piekrišanas no juridiskā viedokļa ir gandrīz neiespējami to izbeigt pietiekami īsā laikā un pirms attiecīgā SVN darbības laika beigām. To pašu var teikt arī par SVN grozīšanu sarunu ceļā, kam arī ir vajadzīga trešās valsts piekrišana. Tas savukārt ievērojami ierobežo Komisijas izpildes nodrošināšanas pilnvaras pat tad, ja bijis jāsāk pārkāpuma process.
Attiecībā uz starpvaldību nolīgumiem, kas parakstīti pēc SVN lēmuma stāšanās spēkā, Komisija ir informēta tikai par vienu SVN. Tādēļ šobrīd nav iespējams izdarīt vispārīgus secinājumus par to, cik efektīvi SVN lēmums nodrošinājis pēc 2012. gada pieņemto starpvaldību nolīgumu saderību ar ES tiesību aktiem.
Kopš SVN lēmuma pieņemšanas dalībvalstis nav Komisiju informējušas par sarunām par SVN. Tomēr ir skaidrs, ka dalībvalstis ir sazinājušās ar trešām valstīm par infrastruktūras jautājumiem un ar to saistīto produktu piegādi. Šajā sakarā Komisija nevar novērtēt, cik lielā mērā dalībvalstis un trešās valstis ir uzņēmušas politiskas saistības (piem., saprašanās memorandu, notu apmaiņas vai nodomu protokolu veidā).
Ņemot vērā iepriekš teikto, jāatzīst, ka spēkā esošā SVN lēmuma noteikumu rezultātā noslēgtie nesaderīgie starpvaldību nolēmumi nav pārveidoti par saderīgiem. Tā galvenais iemesls ir SVN lēmumā paredzētās saderības pārbaudes ex-post raksturs.
Spēkā esošā SVN lēmuma noteikumi nav arī tieši ietekmējuši dalībvalstu sarunas ar trešām valstīm. Tādējādi SVN lēmums spēkā esošajā redakcijā netiek uzskatīts par efektīvu.
2.2. Lietderība
Nav iespējams empīriski novērtēt un pat modelēt spēkā esošā SVN lēmuma radītās izmaksas. Tomēr SVN saderības pārbaudes ex-post raksturam ir vairāki kvalitatīvi apsvērumi.
Attiecībā uz saderīgiem SVN un SVN par vispārīgu divpusēju sadarbību enerģētikas jomā, uz kuriem ES tiesību akti neattiecas, SVN lēmums nerada dalībvalstīm tiešas izmaksas, izņemot administratīvas izmaksas, kas ir saistītas ar SVN paziņošanu, izmantojot spēkā esošo informācijas apmaiņas mehānismu. Šīs administratīvās izmaksas ir ļoti nelielas, jo SVN var augšupielādēt elektroniski un dalībvalstīm nav pienākuma nodrošināt tulkojumu.
Tomēr papildu tiešās un netiešās izmaksas saistībā ar SVN rodas, ja SVN ex-post novērtējumā tiek atzīts par nesaderīgu ar ES tiesību aktiem. Tā rezultātā tiešas izmaksas rodas publiskajām iestādēm, piemēram, administratīvās izmaksas Komisijai saistībā ar iekšējo lēmumu pieņemšanas procesu un saziņu ar attiecīgo(-ajām) dalībvalsti(-īm), un gan dalībvalstij(-īm), gan Komisijai, ja Komisija veic turpmākas darbības, piemēram, uzsāk strukturētu dialogu ar dalībvalstīm vai pienākumu neizpildes procedūras. Turklāt dalībvalstīm var rasties tiesāšanās izmaksas saistībā ar starpvaldību nolīgumiem, kuros nav nolīguma izbeigšanas klauzulu, jo trešā valsts starptautiskā šķīrējtiesā var pieprasīt kompensāciju par attiecīgā SVN nepiemērošanu.
Tāpat netiešas izmaksas var rasties valsts iestādēm un infrastruktūras projektos iesaistītiem uzņēmumiem. Šīs izmaksas var būt saistītas ar infrastruktūras projektu atcelšanu, atlikšanu vai aizkavēšanu, ja ex-post novērtējumā to juridiskā struktūra tiek atzīta par nesaderīgu pēc tam, kad fiziskā infrastruktūra jau daļēji ir izveidota un/vai ir radušās izmaksas.
Attiecībā uz labumu, ko līdz šim sniegusi pašreizējā sistēma, ir sagaidāms, ka palielināsies SVN saderība ar ES tiesību aktiem, ko, no to personu puses, kas slēdz SVN, ietekmēs tas, ka SVN vēlāk tiks veikts ex-post novērtējums. Saderīgs SVN sniedz šādu ekonomiskus labumus:
lielāka tiesiskā noteiktība, kas veicina investīcijas. Tas īpaši novērojams ar infrastruktūru saistītu SVN gadījumā, kuru nolūks ir sniegt juridisku un regulatīvu noteiktību projektiem, kas ir saistīti ar liela apmēra investīcijām. Lielāka juridiskā noteiktība ir īpaši svarīga, ja uz vienu tranzīta nolīgumu vai infrastruktūras projektu attiecas vairāki divpusēji SVN,
labi funkcionējošs iekšējais enerģijas tirgus bez segmentācijas valsts līmenī un ar paaugstinātu konkurenci,
labāka pārredzamība saistībā ar piegādes drošību visās dalībvalstīs, kas, savukārt, var izvairīties no liekām investīcijām un/vai trūkumiem infrastruktūrā,
lielāka sadarbība starp dalībvalstīm un starp dalībvalstīm un Komisiju, kas var palīdzēt Eiropas Savienībai izplatīt vienotu un konsekventu vēstījumu trešām valstīm un tādējādi uzlabot ES spēju aizstāvēt savas intereses ar enerģētiku saistītās sarunās.
SVN lēmumu var uzskatīt par pietiekami lietderīgu. Kopumā ar spēkā esošo SVN lēmumu saistītās izmaksas ir pamatotas, ņemot vērā gūto labumu, jo tiek aizsargāta iekšējā enerģijas tirgus darbība un integritāte, kā arī sekmēta piegādes drošība. Tomēr SVN lēmums varētu būt lietderīgāks, ja tajā paredzētā saderības pārbaude būtu iepriekšēja. Tas ievērojami uzlabotu tiesisko noteiktību un mazinātu izmaksas gan dalībvalstīm, gan Komisijai.
2.3. Saskanība
SVN lēmums saskan ar vairākiem ES līmenī pieņemtiem pasākumiem, ar kuriem uzlabo ES enerģijas tirgus darbību un palielina ES enerģētisko drošību. Tas tika izstrādāts 2012. gadā un papildina 2010. gadā pieņemto Gāzes piegādes drošības regulu 8 . Turklāt SVN lēmuma pārskatīšana ir daļa no Enerģētikas savienības nodevumiem. Viena no Enerģētikas savienības piecām savstarpēji stiprinošām dimensijām — enerģētiskā drošība, solidaritāte un uzticēšanās — arī uzsver SVN lēmuma mērķu svarīgumu.
Kopumā SVN lēmums ir pilnībā saskanīgs ar citām Enerģētikas savienības pamatstratēģijas iniciatīvām, kurām ir līdzīgi mērķi.
2.4. Nozīmīgums
Nozīmīgi infrastruktūras projekti turpina būt atkarīgi no publiskā atbalsta starpvaldību nolīgumu veidā, par kuriem ir jāvienojas vai kuri ir jāpagarina tuvākajos gados.
Gāzes piegādes gadījumā pa cauruļvadiem piegādātās gāzes īpatsvars kopējā apjomā, ko importē no trešām valstīm, 2014. gadā sasniedza 90 %. Lielākā daļa gāzes cauruļvadu, kas ES savieno ar tirdzniecības partneriem, tika izbūvēti laikposmā no 20. gadsimta septiņdesmito gadu beigām līdz deviņdesmito gadu beigām. Naftas gadījumā 90 % no ES jēlnaftas importa notiek pa jūru un tikai 10 % transportē pa cauruļvadiem 9 , jo šādā gadījumā projekta attīstītājiem, iespējams, ir vajadzīgs SVN. Elektroenerģijas gadījumā ES neto importa apjoma īpatsvars bruto saražotajā elektroenerģijā ES 28 ir mazāks nekā 1 % 10 . Tomēr, tāpat kā jēlnaftas gadījumā, arī dažas atsevišķas elektroenerģijas sistēmas ES (jo īpaši Baltijas jūras reģiona dalībvalstis) ir lielā mērā atkarīgas no elektroenerģijas importa pa kabeļiem no trešām valstīm 11 . Tāpat kā gāzes un naftas gadījumā, attiecīgā savienojošā infrastruktūra tika izveidota pirms desmitiem gadu. Kopumā vai nu liela produktu daļa ES līmenī (gāzes gadījumā), vai būtiska produktu daļa konkrētu ES dalībvalstu līmenī (naftas un elektroenerģijas gadījumā) tiek importēta ES no trešām valstīm pa fiziskiem savstarpējiem savienojumiem.
Infrastruktūras izbūves projektu pamatā ir sarežģīti nolīgumi starp projekta virzītājiem, un šie nolīgumi bieži ir balstīti uz vienu vai vairākiem nolīgumiem starp ražošanas, tranzīta un galamērķa valsti. Tā kā SVN darbības laiks ir ļoti ilgs, tā pagarināšanai un paziņošanai par to ir raksturīgs cikliskums. Tādēļ tas, ka Komisijai kopš 2012. gada ir paziņots tikai par vienu SVN, nenozīmē, ka nākotnē Komisija informāciju par jauniem SVN nesaņems. Turklāt nav svarīgs paziņoto SVN skaits, bet gan tā projekta svarīgums, kura pamatā ir attiecīgais SVN, un attiecīgā SVN saderība ar ES tiesību aktiem. Attiecībā uz SVN pagarināšanu saistībā ar vecāku infrastruktūru sākotnējais ar būvniecību saistītais apdraudējums tagad, iespējams, ir mazinājies, un tas nozīmē, ka ir vēl svarīgāk novērtēt SVN saderību ar ES tiesību aktiem.
Sagaidāms, ka ES importa atkarība paliks stabila vai pieaugs nākamajos divdesmit gados 12 (degvielas, tehnoloģiju un citu materiālu gadījumā). Lai arī sagaidāms, ka tuvākajos gados tiks attīstīts tikai ierobežots skaits jaunu enerģijas koridoru, iespējamā jaunā infrastruktūra, kas saistīta ar katru no tiem, var ietekmēt visu Eiropas enerģijas tirgu. Tāpēc ir būtiski, lai ar šādu infrastruktūru saistītie SVN būtu saderīgi ar ES tiesību aktiem un ES diversifikācijas politiku. Turklāt jaunu infrastruktūras projektu gadījumā to jautājumu skaits, kas tiek minēti starpvaldību nolīgumos, parasti pieaug. Līdz ar enerģijas piegādes ceļu pagarināšanos palielinās arī starpvaldību nolīgumu skaits, juridiskā struktūra un sarežģītība 13 . Degvielas gadījumā atbildība ir būtisks jautājums, ko var risināt tikai valdības, un uz gandrīz visiem tīkla savienojumiem attiecas divpusēji vai daudzpusēji starpvaldību nolīgumi. Pieaugošās sarežģītības kontekstā SVN saglabā savu nozīmīgumu, jo īpaši saistībā ar iespējamu jaunu projektu izstrādi enerģētikas jomā, ko veic ES energodiversifikācijas politikas ietvaros.
Attiecībā uz SVN, kas saistīti ar energoresursu iegādi, pēdējās desmitgades laikā ir mainījies veids, kā šie resursi tiek importēti ES iekšējā tirgū. Jo īpaši gāzes gadījumā, ir mainījies cenas noteikšanas veids, jo ir notikusi pāreja no ilgtermiņa līgumiem, kuros izmanto indeksācijas attiecībā pret naftu, uz mehānismiem, kuri veidoti uz tirgus pamata, t. i., mezgla cenas noteikšana. Tomēr gāzes tirgū vispārējā pāreja uz tirgus cenas noteikšanas mehānismiem apslēpj to, ka starp atsevišķām ES dalībvalstīm pastāv atšķirības. Centrāleiropas un Ziemeļrietumeiropas dalībvalstīs pastāv minētā vispārējā tendence, bet citos ES reģionos (piemēram, Baltijas jūras reģionā un Dienvidaustrumeiropā) pāreja uz mezgla cenas noteikšanu vēl nav notikusi.
Ņemot vērā iepriekš teikto, Komisija uzskata, ka starpvaldību nolīgumi arī turpmāk būs svarīga ES enerģētikas nozares sastāvdaļa. Tādējādi SVN lēmums aizvien ir nozīmīgs, bet tas ir jāpielāgo pārmaiņām, kas notiek saistībā ar energoapgādi un piegādes ceļiem.
2.5. ES pievienotā vērtība
Enerģētiskās drošības ziņā dalībvalstu stāvoklis ir ļoti dažāds. Eiropas aizsargātākajos apgabalos energoresursi ir pieejami no ievērojama skaita dažādu avotu vai pa dažādiem ceļiem, kā arī tajos ir funkcionējošs un likvīds vairumtirgus. Visneaizsargātākajos apgabalos trūkst infrastruktūras, kas ir vajadzīga, lai būtu pieejama daudzveidīga energoresursu bāze un lai izveidotos funkcionējošs tirgus. Lai arī tirgi ir likvīdi tikai dažās valstīs, tomēr pieprasījums šajās valstīs kopā veido ap 80 % no ES gāzes pieprasījuma.
Šāda atšķirīga situācija nozīmē, ka dažādām ES dalībvalstīm ir atšķirīgas iespējas aizstāvēt savas intereses sarunās ar trešām valstīm, un uz tām ir iespējams izdarīt atšķirīgu ārējo spiedienu. Pakāpeniska enerģētikas infrastruktūras un enerģijas tirgu integrācija un tā rezultātā izveidotā kopīgā atkarība no ārējiem piegādātājiem nozīmē, ka vienas dalībvalsts pieņemtie fundamentālie politiskie lēmumi enerģētikas jomā būtu jāapspriež ar kaimiņvalstīm. Tas pats attiecas uz ES enerģētikas politikas ārējo dimensiju. SVN lēmumam ir svarīga nozīme enerģētikas politikas ārējās dimensijas (jo tā ir saistīta ar nolīgumiem ar trešām valstīm) sasaistē ar iekšējo dimensiju (jo SVN noteikumiem, kas nav saderīgi ar ES tiesību aktiem, ir negatīva ietekme uz iekšējā enerģijas tirgus darbību).
Tādējādi ir skaidrs, ka SVN lēmumam ir ES pievienotā vērtība, jo ar to tiek stiprināta sadarbība un pārredzamība ES līmenī un tas sekmē iekšējā enerģijas tirgus darbību un piegādes drošību.
2.6. Vienkāršošana
Ar spēkā esošo SVN lēmumu ir izveidota salīdzinoši vienkāršs informācijas apmaiņas mehānisms. Lielāko administratīvo slogu dalībvalstīm rada paziņošanas process. Starpvaldību nolīgumus var augšupielādēt elektroniski, un dalībvalstīm nav pienākuma nodrošināt tulkojumu. Varētu paredzēt skaidrošanu, nevis vienkāršošanu. SVN lēmuma 3. pantā ir noteikts, ka spēkā esošo SVN iesniegšanas termiņš ir 2013. gada 17. februāris. Tā kā šo noteikumu vairs nepiemēro, būtu jāpaskaidro, ka deviņu mēnešu termiņš, kurā jāveic ex-post novērtēšana, attiecas uz visiem jaunajiem starpvaldību nolīgumiem, kas noslēgti pēc SVN lēmuma stāšanās spēkā.
Spēkā esošā SVN lēmuma vienkāršošanas potenciāls ir ierobežots. Tomēr tajā varētu paredzēt skaidrojumu par to starpvaldību nolīgumu iesniegšanas termiņu, kuri noslēgti pēc SVN lēmuma stāšanās spēkā.
3. Secinājumi
Šā ziņojuma pamatā ir pieredze, ko Komisija guvusi kopš SVN lēmuma stāšanās spēkā 2012. gadā, un padziļinātā analīze, kurā šajā saistībā izmantoti 124 paziņotie starpvaldību nolīgumi. Ar šo ziņojumu tiek izpildīts Komisijas pienākums novērtēt SVN lēmumu, kā noteikts minētā lēmuma 8. pantā.
SVN lēmums spēkā esošajā redakcijā netiek uzskatīts par efektīvu. Spēkā esošo noteikumu rezultātā (jo īpaši saderības pārbaudes ex-post rakstura dēļ) noslēgtie nesaderīgie starpvaldību nolēmumi nav pārveidoti par saderīgiem, un tiem nav bijusi tieša ietekme uz dalībvalstu sarunām ar trešām valstīm. Jāuzsver, ka brīvprātīgai iepriekšējai pārbaudei nav iesniegts neviens SVN projekts.
Lietderības ziņā, jo īpaši izmaksu un izmaksu/ieguvumu aspektā, SVN lēmums tiek uzskatīts par pietiekami lietderīgu. Pamatotas ir ar spēkā esošo SVN lēmumu saistītās izmaksas, ņemot vērā gūto labumu, jo tiek aizsargāta iekšējā enerģijas tirgus darbība, kā arī sekmēta piegādes drošība. Tomēr SVN lēmums varētu būt lietderīgāks, ja tajā paredzētā saderības pārbaude būtu iepriekšēja. Tas ievērojami palielinātu tiesisko noteiktību un ļautu izvairīties no ievērojamām izmaksām.
SVN lēmums ir pilnībā saskaņots ar citām ES iniciatīvām un leģislatīvajiem aktiem.
Nozīmīguma ziņā starpvaldību nolīgumiem arī turpmāk būs svarīga nozīme ES enerģētikas nozarē. Tādējādi SVN lēmums aizvien ir nozīmīgs, bet tas ir jāpielāgo pārmaiņām, kas notiek saistībā ar energoapgādi un piegādes ceļiem.
SVN lēmumam ir acīmredzama ES pievienotā vērtība, jo ar to tiek stiprināta sadarbība un pārredzamība ES līmenī un tas sekmē piegādes drošību un iekšējā enerģijas tirgus darbību.
Visbeidzot, attiecībā uz vienkāršošanu jānorāda, ka varētu paredzēt skaidrojumu par to starpvaldību nolīgumu iesniegšanas termiņu, kuri noslēgti pēc SVN lēmuma stāšanās spēkā.
Kopumā šajā ziņojumā secināts, ka spēkā esošajā SVN lēmumā paredzētās procedūras nav pilnīgi atbilstošas un galvenā procedūras problēma šajā sakarā ir saderības pārbaudes ex-post raksturs.
Eiropas Parlamenta un Padomes 2012. gada 25. oktobra Lēmums Nr. 994/2012/ES, ar ko izveido informācijas apmaiņas mehānismu attiecībā uz starpvaldību nolīgumiem starp dalībvalstīm un trešām valstīm enerģētikas jomā (OV L 299, 27.10.2012., 13.–17. lpp.).
COM(2014) 330 final
COM(2015) 80 final
Šo secinājumu apstiprināja 2011. gada 28. februāra Enerģētikas padome: "Uzlabota un savlaicīgi sniegta informācijas apmaiņa starp Komisiju un dalībvalstīm, tostarp dalībvalstu sniegtā informācija Komisijai par to jauniem un spēkā esošiem divpusējiem enerģētikas nozares nolīgumiem ar trešām valstīm."
Šiem SVN Euratom līguma 103. pantā ir noteikta konkrēta iepriekšējas paziņošanas procedūra.
Piemēram, saprašanās memorandi, nodomu protokoli vai politiskās deklarācijas.
Būtu jānorāda, ka dažos gadījumos SVN zaudēja spēku, jo novērtēšanas laikā beidzās SVN sākotnējais darbības laiks vai laikus netika izpildīts konkrēts starpvaldību nolīgumā paredzēts nosacījums.
Gāzes piegādes drošības regula (ES) 994/2010, OV L 295, 12.11.2010., 1. lpp.
Vairākas naftas pārstrādes rūpnīcas Baltijas jūras reģionā un Centrāleiropā ir atkarīgas no dažāda apjoma importa pa cauruļvadu "Družba", kas šos reģionus savieno ar ieguves vietām Krievijas Federācijā.
Avots: ESTAT sniegtie ikgadējie dati.
Piemēram, Horvātija, Lietuva un Latvija importē vairāk nekā 20 % elektroenerģijas.
https://ec.europa.eu/energy/sites/ener/files/documents/trends_to_2050_update_2013.pdf , 49. lpp. Papildu informāciju sk. Ietekmes novērtējumā par SVN lēmuma pārskatīšanu (43. lpp.).
Piemēram, savienojumu tīkls no Baku uz ES, ko veido Dienvidu koridora iniciatīvas paspārnē, ir saistīts ar līdz pat 20 dažādiem nolīgumiem, no kuriem vairāk nekā puse ir SVN un līgumi starp valdībām un uzņēmumiem.