30.6.2017   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 207/39

1.

atzīst, ka Ilgtspējīgas attīstības programmā 2030. gadam, ko Apvienoto Nāciju Organizācija pieņēma 2015. gada septembrī, noteikts jauns un tālejošs saistību satvars, kurā visas valstis aicinātas īstenot pārmaiņas virzībā uz iekļaujošām un ilgtspējīgām attīstības stratēģijām kā valstu, tā arī starptautiskajā līmenī;

2.

atzīst, ka programma 2030. gadam jau no paša sākuma ir izstrādāta kā vispārēja programma, kurā noteikts, ka katra konkrētā valsts un visas valstis kopumā, arī ES un tās dalībvalstis, apņemas pārskatīt savu iekšējo politiku un starptautiskās saistības ar mērķi saskaņot tās ar minētās programmas mērķiem un uzdevumiem; tomēr norāda, ka tas jādara ne tikai valsts līmenī, bet arī ES reģionālo un vietējo pašvaldību politikas un kompetences jomās;

3.

uzsver, ka ES un tās dalībvalstīm ir jāuzņemas noteicošā loma programmas 2030. gadam izstrādē un īstenošanā; šajā saistībā pozitīvi vērtē pasākumus, kas izklāstīti paziņojumā “Turpmākie pasākumi attiecībā uz ilgtspējīgu Eiropas nākotni” un “ES globālā ārpolitikas un drošības politikas stratēģija”;

4.

uzskata, ka Ilgtspējīgas attīstības programma 2030. gadam ir jāsaprot kā daudzlīmeņu un daudzpusēja programma, kurā ne tikai valdības, bet arī visas dažādu līmeņu (vietējā, reģionālā, valsts un starptautiskā līmeņa) publiskās pārvaldes iestādes, kā arī citi sociālās jomas dalībnieki aicināti uzņemties saistības; tajā pašā laikā norāda, ka daudzi programmas 2030. gadam mērķi un uzdevumi ir tieši saistīti ar vietējo un reģionālo pašvaldību darbības un kompetences jomām, tādēļ programmas īstenošanas nolūkā ir jāveicina reģionu un vietējo pašvaldību pilnīga iesaistīšanās ilgtspējīgas attīstības mērķu (IAM) transponēšanā un to sasniegšanas politiku veidošanā;

5.

piekrīt Komisijai, ka ir jāvienojas par jaunu konsensu attīstības jomā, ar kuru tiktu pārskatīts un aktualizēts 2005. gadā apstiprinātais konsenss, lai īstenotu uzdevumus, kas ietverti programmā 2030. gadam, kā arī pielāgotos starptautiskajā vidē un attīstības sadarbības sistēmā notikušajām pārmaiņām;

6.

piekrīt Komisijas viedoklim, ka labākais veids, kā veiksmīgi īstenot attīstības programmu 2030. gadam, ir stiprināt ES un dalībvalstu sadarbības politiku koordināciju; tomēr, ņemot vērā programmas 2030. gadam visaptverošo raksturu un tās mērķu savstarpējo saikni, uzsver, ka ir jāpanāk ES un dalībvalstu politiku lielāka saskaņotība;

7.

konstatē, ka līdz ar globalizācijas dinamikā panākto progresu pasaule ir kļuvusi integrētāka un sarežģītāka, ir mainījies varas raksturs un sadalījums starptautiskajā mērogā, ir palielinājušās jaunattīstības valstu atšķirības, nabadzības sadalījums pasaulē ir mainījies, palielinājusies nevienlīdzība valstu iekšienē, kā arī paplašinājusies starptautisko sabiedrisko labumu telpa; saprot, ka Ilgtspējīgas attīstības programma 2030. gadam ir nepārprotams mēģinājums reaģēt uz iepriekš minētajām pārmaiņām un uz attīstības veicināšanas uzdevumiem nākamajās desmitgadēs;

8.

atzīst, ka programma 2030. gadam ir vispārēja programma, kurā visām valstīm un sabiedrībām paredzēts pienākums īstenot kopīgus centienus, lai to politikas mēģinātu saskaņot ar programmā izvirzītajiem mērķiem; tomēr vērš uzmanību uz to, ka šie centieni jāīsteno visos publiskā sektora rīcības līmeņos, tostarp reģionālo un vietējo pašvaldību līmenī;

9.

apstiprina, ka ar IAM saistītie uzdevumi liek paplašināt oficiālās attīstības palīdzības (OAP) darbības jomu; saprot, ka, neraugoties uz to, ka OAP arī turpmāk būs nozīmīgs nabadzīgāko valstu finansēšanas avots un pārmaiņu katalizators citās valstīs, jaunajai programmai ir vajadzīga plašāka perspektīva, kurā ietvertas arī citas plūsmas un instrumenti, kas nav OAP darbības jomā;

10.

atzīst, ka ir nepieciešams piesaistīt resursus un spējas papildus minētajai palīdzībai, tāpēc ir stratēģiskāk jāizmanto dažādas starptautiskajās līmenī esošās sadarbības shēmas un nosacījumi; kaut arī ziemeļu–dienvidu sadarbībai būs svarīga nozīme arī turpmāk, tai jābūt vairāk saskaņotai ar dienvidu–dienvidu vai trīspusējās sadarbības shēmām; vērš uzmanību arī uz to, kāda jaunajā programmā var būt decentralizētas sadarbības nozīme pieredzes apmaiņas veicināšanā starp vietējā un reģionālā līmeņa dalībniekiem to kompetences jomās; visbeidzot, uzskata, ka saskaņā ar daudzlīmeņu pieeju, kas ir programmas 2030. gadam pamatā, ES un dalībvalstu sadarbībā ir plašāk jāizmanto dažādi reģionālās un daudzpusējās sadarbības mehānismi;

11.

uzskata, ka, ņemot vērā programmas 2030. gadam vērienu un visaptverošo raksturu, tās īstenošanā ir jāiesaista pēc iespējas lielāks skaits dažādu dalībnieku, to skaitā vietējās un reģionālās pašvaldības, kā arī pilsoniskās sabiedrības organizācijas, uzņēmumi, nodibinājumi, universitātes, pētniecības centri u. c. ar mērķi veidot un izmantot papildvērtību, ko var dot katrs konkrētais dalībnieks atbilstoši savai pieredzei un darbības jomai;

12.

atbalsta mērķi ES un dalībvalstīm uzņemties stingras un aktīvas saistības programmas 2030. gadam īstenošanā; lai to panāktu, ir jāveicina IAM konsekventa iekļaušana visās publiskā sektora politikās, ko Eiropas Savienībā piemēro dažādos līmeņos – ES, valsts, reģionālajā un vietējā līmenī; uzsver arī nepieciešamību pakāpeniski saskaņot politikas un stimulus, ko dalībnieki izmanto, lai sasniegtu programmā izvirzītos mērķus;

13.

piekrīt, ka IAM īstenošanā svarīga nozīme ir ES ārējai darbībai, un tāpēc pauž gandarījumu par panākto progresu šā uzdevuma veikšanā saskaņā ar prioritātēm, kas noteiktas Līgumā par Eiropas Savienību (LES 21. panta 2. punkts) un Līgumā par Eiropas Savienības darbību (LESD 208. pants); atbalsta arī Komisijas ieceri panākt, lai jaunais konsenss attīstības jomā sekmētu Globālajā Eiropas Savienības ārpolitikas un drošības politikas stratēģijā noteikto ES ārējās darbības prioritāšu īstenošanu;

14.

atbalsta Komisijas ieceri pastiprināt attīstības politikas koordināciju ar citām starptautiskā līmenī īstenotajām ES politikām tādās jomās kā, piemēram, humānā palīdzība, tirdzniecība, reģionālā integrācija, veselības aizsardzība, izglītība, enerģētika, zivsaimniecība, lauksaimniecība, vide, zinātne un tehnoloģija, migrācija, patvērums un Eiropas kaimiņattiecību politika; tomēr uzsver, ka ar politiku koordinācijas līmeņa paaugstināšanu vien nepietiek, ir jāpaaugstina arī šo politiku un starptautiski apstiprinātu attīstības mērķu saskaņotības līmenis;

15.

piekrīt Komisijai, ka efektīvai ES reakcijai jābūt vienotai un balstītai uz kopējiem kritērijiem; tomēr uzsver, ka vienotībai jāpastāv ne tikai starp ES un tās dalībvalstīm, bet arī starp dalībvalstīm un reģionālajām un vietējām pašvaldībām, kurām uzticēta daļa no IAM sasniegšanai nepieciešamajām pilnvarām;

16.

atbalsta Komisijas ieceri attīstības jomā īstenoto Eiropas Savienības un tās dalībvalstu sadarbību balstīt uz tiesisku pieeju, kurā cilvēks ir attīstības centienu pilntiesīgs dalībnieks un saņēmējs; uzskata, ka šāda pieeja atbilst IAM un programmā 2030. gadam ietvertajam principam “neaizmirst nevienu”, kas paredz, ka attīstības jomā panāktais progress nāk par labu mazāk aizsargātām sabiedrības grupām;

17.

piekrīt Komisijai, kura uzsver, ka dzimumu līdztiesība ir nozīmīgs tiesiskās pieejas aspekts un tas jāņem vērā visās ES un tās dalībvalstu darbībās attīstības sadarbības, kā arī decentralizētas sadarbības jomā, un tas nozīmē ne tikai cīņu ar šajā jomā vērojamo nevienlīdzību, bet arī sieviešu tiesību, emancipācijas un izglītības pieejamības veicināšanu visos līmeņos;

18.

uzskata, ka viens no ES un dalībvalstu attīstības politikas galvenajiem mērķiem ir atbalstīt valstis cīņā ar nabadzību, tostarp uzlabot sociālo pamatpakalpojumu kvalitāti un to pieejamību visiem iedzīvotājiem, kā tas paredzēts programmā 2030. gadam; tomēr norāda, ka lielu daļu šo pakalpojumu sniedz decentralizētas iestādes, un tādēļ ļoti svarīgs ir reģionālajām un vietējām pašvaldībām sniegtais atbalsts IAM īstenošanā;

19.

piekrīt programmā 2030. gadam izvirzītajam mērķim veidot iekļaujošu sabiedrību, apkarojot nevienlīdzību un veicinot sociālo kohēziju; vienlaikus uzskata, ka decentralizētajām pārvaldes iestādēm ir svarīga nozīme nevienlīdzības pamatā esošās sociālās atstumtības un marginalizācijas apzināšanā un minēto problēmu risināšanā;

20.

konstatē, ka ir svarīgi veidot miermīlīgu un labi pārvaldītu sabiedrību, izskaužot nedrošību un vardarbību un stiprinot iestāžu efektivitāti un pārredzamību; norāda uz nepieciešamību balstīt šo procesu uz iedzīvotājiem tuvāko teritoriju, atbalstot vietējo un reģionālo iestāžu pilnveidošanu, lai tādējādi sekmētu sabiedrības, kura apņēmusies sasniegt 2030. gadam izvirzītos ilgtspējīgas attīstības mērķus, demokrātiskās līdzdalības un uzraudzības mehānismu nostiprināšanos; tāpēc izglītošanai par globālo pilsoniskumu ir jākļūst par neatņemamu dimensiju politikās un stratēģijās, ko īsteno dažādas ieinteresētās personas un dalībnieki – gan valstiskie, gan nevalstiskie –, kuri iesaistījušies starptautiskajā attīstības sadarbības sistēmā;

21.

piekrīt programmas 2030. gadam mērķim nodrošināt apstākļus vides ziņā ilgtspējīgiem attīstības procesiem, uzlabojot dabas resursu pārvaldību un apdraudēto ekosistēmu aizsardzību; vēlreiz uzsver, ka vietējām un reģionālajām pašvaldībām ir svarīga nozīme šo politiku īstenošanā, tām cenšoties saskaņot ilgtspēju ar ekonomikas un sociālo progresu attiecīgajās kopienās; šis mērķis ir īpaši nozīmīgs attiecībā uz ilgtspējīgas attīstības 11. mērķi, kurā norādīta nepieciešamība “padarīt pilsētas un apdzīvotas vietas iekļaujošas, drošas, pielāgoties spējīgas un ilgtspējīgas”;

22.

uzskata, ka ir svarīgi palīdzēt valstīm virzīties uz iekļaujošu un ilgtspējīgu ekonomikas izaugsmi, kas radītu pienācīgas kvalitātes nodarbinātību, kā tas paredzēts programmā 2030. gadam; norāda uz reģionālo un vietējo pašvaldību nozīmi šo procesu veicināšanā, veidojot ražošanas struktūru, kas balstīta uz konkrētu teritoriju, un dalībnieku, to skaitā mazo un vidējo vietējo uzņēmumu, partnerattiecības;

23.

īsumā, norāda uz partnervalstu decentralizētas publiskās pārvaldes nozīmi programmas 2030. gadam faktiskā īstenošanā; uzsver, ka decentralizēta sadarbība var būt noderīga, lai šie dalībnieki pieredzi un prasmes varētu savstarpēji nodot tālāk; mudina jaunajā konsensā attīstības jomā atzīt un stimulēt šādas sadarbības iespējas;

24.

atzīst, ka, neraugoties uz to, ka katrai valstij pašai jābūt atbildīgai par savu attīstību, IAM varēs sasniegt tikai tad, ja tiks izveidota pasaules mēroga alianse, kurā iesaistītas visas valstis, daudzpusējās struktūras un pārējie sociālie dalībnieki un kurā tiktu īstenota sadarbība ar mērķi izstrādāt iekļaujošas un ilgtspējīgas stratēģijas, kā tas paredzēts programmā 2030. gadam; vienlaikus vēlreiz apstiprina, ka šajā sadarbībā jābūt iesaistītām arī reģionālajām un vietējām pašvaldībām, kuras nodrošinās prasmes un resursus savā darbības jomā;

25.

uzsver, ka decentralizētai sadarbībai var būt svarīga nozīme tādu daudzpusēju partnerību veidošanā, kas virzītas uz pārmaiņu veicināšanu jaunattīstības valstīs, kā tas norādīts programmā 2030. gadam; jaunajā konsensā attīstības jomā jābūt atzītam šāda veida sadarbības ieguldījumam un tās papildināmībai ar citām iespējām;

26.

uzsver, ka Eiropas Savienībai un tās dalībvalstīm būtu jāsekmē koordinācijas un uzdevumu sadalīšanas procesi un saskaņotība starp pasaules aliansē iesaistītajiem dalībniekiem; uzskata, ka šo mērķi varēs vieglāk sasniegt, ja ES un tās dalībvalstis stiprinās kopīgu plānošanu attīstības sadarbības jomā, balstoties uz kopīgu redzējumu, par kuru panākta vienošanās ar partnervalstīm; tomēr norāda, ka šajā dialoga un saskaņošanas procesā jāiesaista arī reģionālās un vietējās pašvaldības;

27.

uzskata arī, ka šāda koordinācija jāīsteno ar konkrētām darbībām, uzsākot kopīgu indikatīvu programmu īstenošanu partnervalstīs; turklāt uzsver, ka ir svarīgi veikt, kad vien iespējams, kopīgas darbības valstu, reģionālajā un starptautiskajā līmenī, lai palielinātu Eiropas Savienības un tās dalībvalstu rīcības kopējo ietekmi; norāda, ka minēto programmu izstrādes un īstenošanas, kā arī uzraudzības un izvērtēšanas procesos jāiesaista arī decentralizētas sadarbības dalībnieki;

28.

mudina partnervalstīs, ja iespējams, izmantot tādus sadarbības veidus kā tiešs budžeta atbalsts vai ES trasta fondi (EU Trust Funds), kas veicina koordināciju starp dalībniekiem un partnervalstīs resursus ļauj izmantot integrētāk un elastīgāk;

29.

piekrīt Komisijai, ka programmas 2030. gadam mērķu īstenošanai ir lietderīgi plašā apjomā piesaistīt publiskā un privātā sektora, valstu un starptautiskos resursus, kā tas norādīts Akras rīcības programmā; uzskata, ka šajā nolūkā ir jāizmanto publiskā sektora resursi, lai attīstības mērķiem mobilizētu un piesaistītu privātā sektora resursus, izmantojot inovatīvus finanšu instrumentus un dažādus kombinētos finansēšanas modeļus (ziedojumu un aizdevumu apvienojumu); vērš uzmanību arī uz nepieciešamību pienācīgi garantēt, ka piesaistītie resursi i) paredzēti tieši attīstības mērķim, ii) atbilst partnervalsts prioritātēm un iii) nepārprotami papildina publiskā sektora resursus; iv) ir pakļauti efektīviem kontroles mehānismiem, ņemot vērā to izmantošanu/galamērķi, un pakāpeniski pārbaudīti attiecībā uz progresu paziņoto attīstības mērķu īstenošanā;

30.

uzsver, ka ES un dalībvalstu sadarbībā attīstības jomā ir svarīgi IAM atbalstam organizēt, mobilizēt un iesaistīt pēc iespējas lielāku skaitu dalībnieku, tostarp vietējās un reģionālās pašvaldības, privāto sektoru, pilsonisko sabiedrību un akadēmiskās aprindas, jo katrs dalībnieks var sniegt ieguldījumu ar savām prasmēm, pieredzi un resursiem; norāda, ka decentralizēta sadarbība ir īpaši piemērota sadarbības forma, lai veicinātu un strukturētu šāda veida daudzpusējas partnerības, kas balstītas uz konkrētu teritoriju; mudina Komisiju un dalībvalstis sniegt atbalstu vietējām un reģionālajām publiskās pārvaldes iestādēm, lai tās savās politikās varētu iekļaut ilgtspējīgas attīstības mērķus; uzsver, ka decentralizēta sadarbība nodrošina labvēlīgu vidi globālā pilsoniskuma forumu veidošanai, lai pilsoņi varētu apspriest ilgtspējīgas attīstības mērķus, piedalīties publisko politiku īstenošanā šo mērķu sasniegšanai, kā arī uzraudzīt programmas 2030. gadam īstenošanu;

31.

norāda, ka partnervalstu tehnisko un institucionālo spēju stiprināšanai ir svarīga nozīme, lai tās varētu uzsākt pāreju virzībā uz iekļaujošām un ilgtspējīgām attīstības stratēģijām, kā tas paredzēts programmā 2030. gadam; vērš uzmanību uz to, ka šajā procesā jābūt iesaistītām arī partnervalstu decentralizētajām pārvaldes iestādēm;

32.

uzver, ka ES un tās dalībvalstu sadarbībā attīstības jomā resursi būtu jāpiešķir saskaņā ar skaidriem un pārredzamiem noteikumiem, ņemot vērā partnervalstu vajadzības, strukturālās nepilnības un spēju piesaistīt alternatīvus resursus; vienlaikus uzsver, ka resursu izmantošanai un pasākumu īstenošanai jābūt orientētai uz principa “neaizmirst nevienu” ievērošanu;

33.

norāda, ka saskaņā ar iepriekš minēto ES un tās dalībvalstu starptautiskās palīdzības visizdevīgākie komponenti prioritāri jāpiešķir valstīm ar viszemākajiem ienākumiem, jo īpaši vismazāk attīstītām valstīm (VAV), kā arī nestabilām valstīm vai valstīm pēckonflikta situācijā;

34.

tomēr brīdina, ka lielas valstu grupas ar vidējiem ienākumiem saskaras ar nopietniem strukturāliem ierobežojumiem, būtiski atšķirīgu reālo iekšējo situāciju, nestabilām iestādēm un sadrumstalotu sabiedrību; attīstības sadarbība, tostarp finansiālā sadarbība, var būt noderīga, lai minētās valstis pārvarētu šos ierobežojumus un sekmētu ilgtspējīgas attīstības procesu, kas savukārt uzlabotu attiecīgās valsts spēju aktīvāk iesaistīties programmas 2030. gadam īstenošanā;

35.

uzskata, ka sakārtota migrācija var darboties kā svira, kas veicina progresu gan izcelsmes valstī, gan galamērķa valstī, turklāt dot labumu pašiem migrantiem; uzskata, ka sakārtota migrācijas pārvaldība ir jāiekļauj attīstības veicināšanas darbības mērķos, lai nodrošinātu pienācīgus regulatīvos risinājumus un atbalstu migrantu cilvēktiesību aizstāvībai visā migrācijas laikā un galamērķa valstī, kā arī lai piedāvātu viņiem iespējas izcelsmes valstīs ar nolūku samazināt nekontrolētu migrācijas plūsmu radīto spriedzi;

36.

konstatē, ka attīstības sadarbības instrumentu klāsts neaprobežojas vienīgi ar starptautisko palīdzību, bet tajā ietverti arī rīki, kuri (lai gan tos nevar izteikt skaitļos kā OAP) varētu radīt attīstības iespējas; uzskata, ka ES un tās dalībvalstu sadarbībā attīstības jomā ir aktīvi jāiekļauj šis instrumentu kopums un izmantotie avoti un instrumenti jāpielāgo apstākļiem katrā konkrētajā partnervalstī, arī valstīs ar vidējiem ienākumiem;

37.

atbalsta Komisijas priekšlikumu sākt īstenot vērienīgu ārējo investīciju plānu, lai piesaistītu privātās investīcijas, stiprinātu tehnisko palīdzību vietējo iestāžu un uzņēmumu projektu pienācīgai izstrādei un radītu labvēlīgu uzņēmējdarbības vidi, pienācīgi ņemot vērā vietējo un reģionālo pašvaldību noteiktās teritoriālās attīstības prioritātes; uzskata, ka minētais plāns ir jāsaskaņo ar mērķiem, kas noteikti programmā 2030. gadam, un tam jāatvieglo vietējo un reģionālo pašvaldību līdzdalība šā plāna atbilstīgā īstenošanā;

38.

piekrīt Komisijai, ka ir svarīgi atbalstīt reģionālās integrācijas shēmas nolūkā stiprināt iesaistīto valstu attīstības procesus un uzlabot reģionālo sabiedrisko labumu sniegšanu, lai tādējādi efektīvāk īstenotu programmu 2030. gadam; pieņem zināšanai kaimiņattiecību politikas pārskatīšanu atbilstīgi jaunajām prioritātēm, kas izvirzītas programmā 2030. gadam; vienlaikus uzsver, ka šīs politikas ietvaros ir jāstiprina reģionu sadarbība, izmantojot piemērotus atbalsta pasākumus;

39.

uzsver nepieciešamību turpināt centienus uzlabot attīstības sadarbības efektivitāti, piemērojot Romas, Parīzes, Akras un Pusanas samitos panāktās vienošanās; vienlaikus uzskata, ka ir svarīgi atbalstīt institucionālo spēju attīstīšanu partnervalstīs, tostarp rosināt partnervalstu nacionālajos plānošanas dokumentos ņemt vērā arī būtiskākās vietējo un reģionālo pašvaldību prioritātes, lai centieni attīstības jomā būtu rezultatīvi un atspoguļotu visas konkrētās teritorijas un iedzīvotāju vajadzības;

40.

atzīst, ka ar attīstības sadarbību vien nepietiks, lai finansētu pārmaiņas, kas prasītas programmā 2030. gadam; tāpēc uzskata, ka ES un dalībvalstīm sadarbība ir jāizmanto kā sviras mehānisms papildu resursu piesaistīšanai no citiem avotiem un kā katalizators, kas palīdz mainīt stimulus un veicināt pozitīvas pārmaiņas jaunattīstības valstīs;

41.

atkārtoti norāda: ja ES valstis vēlas kļūt par uzticamu paraugu starptautiskajā līmenī, tām ir jāpilda savas saistības; tāpēc uzskata, ka valstīm jācenšas sasniegt mērķus, ko ES izvirzījusi saistībā ar starptautisko attīstības finansēšanas programmu; atbalsta arī to, ka valstīm jāpilda saistības, ko tās uzņēmušās ar Apvienoto Nāciju Organizācijas Vispārējo konvenciju par klimata pārmaiņām, kā arī nolīgumiem par vides pasākumu finansēšanu;

42.

apstiprina, ka sadarbība ir jāpielāgo instrumentiem un pasākumiem, kurus attīstības procesu veicināšanai starptautiskajā sistēmā izmanto papildus palīdzībai; šajā saistībā piekrīt, ka ir jāturpina ESAO iesāktais darbs, kura mērķis ir izstrādāt jaunu attīstības finansēšanas aprēķina metodi, tostarp radīt jēdzienu “kopējais oficiālais atbalsts ilgtspējīgai attīstībai” (Total Official Support for Sustainable Development);

43.

atzīst, ka daudzām programmā 2030. gadam minētajām problēmām trūkst efektīvu tehnisku risinājumu un ir jāmeklē alternatīvi, uz radošumu balstīti risinājumi, jāveicina zinātība, tehnoloģiju un sociālā inovācija; uzskata, ka šajā jomā svarīga nozīme var būt decentralizētai sadarbībai, vietējā un reģionālajā līmenī uzkrāto pieredzi nododot tālāk;

44.

konstatē, ka programma 2030. gadam nebūs īstenojama, ja netiks būtiski uzlabota politiku saskaņotība, ņemot vērā visu publiskā sektora politikas virzienu ietekmi uz attīstības mērķiem; turklāt uzsver, ka progress saskaņotības jomā jāpanāk gan publiskās rīcības jomās (horizontālā līmenī), gan arī dažādos pārvaldības līmeņos (vietējā, reģionālajā, valsts un ES līmenī), izmantojot visaptverošu pārvaldības pieeju (Whole of Government) īstermiņa, vidējā termiņa un ilgtermiņa publiskajās politikās un programmās;

45.

norāda, ka visiem ES sadarbībā iesaistītajiem dalībniekiem ir jāpiedalās centienos palielināt pārredzamību attiecībā uz resursiem, ko katrs no tiem ir piesaistījis; uzskata, ka (ES, valsts, reģionālā un vietējā līmeņa) publiskās pārvaldes iestādēm ir jāuzņemas vadošā loma šajā darbā, jo tas ir līdzeklis, kā uzlabot pārskatatbildību un palīdzības sniegšanas kvalitāti;

46.

uzskata, ka pārmaiņas veicinošo darbību piesaistīšana konkrētajai teritorijai apvienojumā ar attiecīgajā teritorijā esošo dalībnieku līdzdalību un decentralizētas sadarbības atbalstu, var būt labākais veids, kā veicināt piesātinātu un plašu pārejas procesu virzībā uz iekļaujošiem un ilgtspējīgiem attīstības modeļiem;

47.

ņemot vērā iepriekš minēto, Reģionu komiteja vēlreiz piedāvā sniegt ieguldījumu Ilgtspējīgas attīstības programmas 2030. gadam īstenošanā un zinātības un pieredzes apmaiņā ar pārējām publiskās pārvaldes iestādēm un līdzīgām iestādēm jaunattīstības valstīs, izmantojot vietējo un reģionālo pašvaldību informācijas un diskusiju platformu (portālu) attīstības jautājumos, reizi divos gados rīkoto dialogu par decentralizētu sadarbību, Eiropas un Vidusjūras reģiona valstu reģionālo un vietējo pašvaldību asamblejas (ARLEM) starptautiskos forumus un Austrumu partnerības valstu un ES valstu reģionālo un vietējo pašvaldību gadskārtējo konferenci (CORLEAP); Reģionu komiteja vēlas veicināt un koordinēt Eiropas Savienības vietējo un reģionālo iestāžu decentralizētu sadarbību ar kaimiņvalstu vietējām un reģionālajām iestādēm konkrētu iniciatīvu ietvaros, piemēram, Nikosijas iniciatīva Lībijai;

48.

uzskata, ka ir svarīgi īstenot efektīvu komunikācijas politiku ilgtspējīgas attīstības jomā, lai veidotu uz informāciju balstītu izpratni par risināmajām problēmām un īstenojamām politikām un panāktu apzinātāku un aktīvāku sabiedrības atbalstu, uzskatot attīstības sadarbību un programmas 2030. gadam īstenošanas saistības par ieguldījumu nākotnē; ir jāveido Eiropas iedzīvotāju izpratne par attīstības sadarbības mērķu nozīmīgumu, informējot par šīs politikas radīto savstarpējo labumu, piemēram, reģionālās stabilitātes zonu izveidošanu; visbeidzot, uzskata, ka ir plaši jāinformē par darbībām, ko veic dažādi šajā procesā iesaistītie dalībnieki, tostarp vietējās un reģionālās pašvaldības, it īpaši tālāko reģionu pašvaldības, kuras jau gadiem ilgi veiksmīgi īsteno politikas sadarbībai ar kaimiņvalstīm;

49.

atbalsta ieceri, ka visi sadarbības dalībnieki savas pārskatu sniegšanas sistēmas un uzraudzības rādītājus pakāpeniski pielāgo programmas 2030. gadam saturam; atbalsta arī tādu kopīgu kopsavilkuma ziņojumu izstrādi, kuros tiktu sniegts pārskats par programmas 2030. gadam īstenošanā panākto progresu un kurus varētu iesniegt ANO Augsta līmeņa politiskajā forumā; aicina šo ziņojumu sagatavošanā aktīvi iesaistīt reģionālās un vietējās pašvaldības, lai tās ziņotu par darbībām, ko tās veikušas savas kompetences jomās un ar decentralizētas sadarbības palīdzību;

50.

piekrīt, ka programmas 2030. gadam īstenošanas uzraudzības nolūkā ir jāuzlabo statistikas sistēmas; norāda, ka tās jāuzlabo arī saistībā ar reģionāla un vietēja rakstura informācijas sagatavošanu, tādējādi garantējot progresu visās jomās un visās teritorijās.