21.3.2017   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 88/59

1.

atzinīgi vērtē priekšlikumu par Eiropas sociālo tiesību pīlāru, jo tas palīdzēs sasniegt Eiropas Savienības mērķus, kas noteikti LES 3. pantā, proti, “Savienības darbība ir vērsta uz to, lai panāktu stabilu Eiropas attīstību, kuras pamatā ir līdzsvarota ekonomiskā izaugsme un cenu stabilitāte, sociālā tirgus ekonomika ar augstu konkurētspēju, kuras mērķis ir panākt pilnīgu nodarbinātību un sociālo attīstību, (..) apkaro sociālo atstumtību un diskrimināciju un veicina sociālo taisnīgumu un aizsardzību, sieviešu un vīriešu līdztiesību, paaudžu solidaritāti un bērnu tiesību aizsardzību, un (..) veicina ekonomisko, sociālo un teritoriālo kohēziju un solidaritāti dalībvalstu starpā”;

2.

cer, ka Eiropas Komisija, ierosinot Eiropas sociālo tiesību pīlāru, ievēros subsidiaritātes principu un respektēs visas plašās pilnvaras, kādas sociālajā politikā ir valsts un pašvaldību iestādēm; jānodrošina arī pīlāra satura atbilstība labāka regulējuma programmas vispārējiem principiem;

3.

atzinīgi vērtē to, ka Eiropas Komisija ir nolēmusi sākt atklātu apspriešanos par sociālo tiesību pīlāru, jo pēc krīzes gadiem, kam raksturīgs augsts bezdarba līmenis un taupības politika, bija ļoti nepieciešamas politiskas debates par jaunu iniciatīvu sociālo tiesību jomā; uzskata, ka šis pīlārs var dot ieguldījumu dalībvalstu sociālās politikas un sociālo tiesību koordinēšanā un stiprināt augšupvērstu konverģenci;

4.

atzinīgi vērtē Komisijas centienus apspriest topošā sociālā pīlāra darbības jomu un saturu, un uzsver, ka vietējo un reģionālo pašvaldību iesaistīšana šādās debatēs radītu pievienoto vērtību, īpaši tādēļ, ka tas ļautu stiprināt un izcelt to sociāli ekonomisko jautājumu teritoriālo dimensiju, kuri ir daļa no ES vispārējās politikas pieejas un vietēja līmeņa pieejas, kad notiek sociālo un ekonomisko rīcībpolitiku izstrāde un īstenošana;

5.

atkārtoti aicina Eiropas pusgadā uzlabot ekonomikas un sociālās politikas koordināciju starp Eiropas un valstu pārvaldes līmeņiem un aicina šajā koordinēšanā plašāk iesaistīt vietējās un reģionālās pašvaldības (1);

6.

uzskata, ka šā sociālā pīlāra pamatā jābūt uzskatāmai vietējā, reģionālā un valsts līmeņa pievienotajai vērtībai un ka tam ir jābūt horizontālam, lai nodrošinātu, ka ir labāk ņemta vērā ekonomiskās un monetārās savienības (EMS) ekonomikas pārvaldības sociālā dimensija, kam ir izšķiroša nozīme saistībā ar EMS darbību un dzīvotspēju un Eiropas integrācijas procesa leģitimitāti;

7.

uzsver: ja šī iniciatīva nodrošinās spēcīgu sociālo aizsardzību, tostarp piekļuvi pakalpojumiem veselības aprūpes un izglītības jomā un sociālajiem pakalpojumiem (arī vispārējas nozīmes sociālajiem pakalpojumiem), tā var kalpot par koordinācijas instrumentu, kas palīdzētu dalībvalstīm novērst sociālo nevienlīdzību un cīnīties pret sociālo dempingu, veicināt sociālo standartu augšupvērstu konverģenci eurozonā un konsolidēt ES mērķus attiecībā uz iekļaujošu un ilgtspējīgu izaugsmi;

8.

atkārtoti uzsver: lai uzlabotu EMS sociālo dimensiju, ir svarīgi novērst reģionālās atšķirības, attiecīgos gadījumos modernizējot esošos tiesību aktus un/vai paredzot jaunus pasākumus lielākas konverģences stiprināšanai; tāpēc norāda, ka EMS sociālo rādītāju pārskatam būtu jāpievieno reģionālo atšķirību rādītāji (2);

9.

sagaida, ka Eiropas Komisijas priekšlikums par Eiropas sociālo tiesību pīlāru palīdzēs tālāk nostiprināt gan individuālās, gan kolektīvās sociālās tiesības, kas iekļautas ES Pamattiesību hartā (3);

10.

atzinīgi vērtē to, ka Eiropas Komisijas rīkotajā apspriešanā ir uzsvērti svarīgi dzimumu līdztiesības problēmjautājumi, piemēram, zema sieviešu līdzdalība darba tirgū un dzimumu segregācija darba tirgū (5. punkts), ar dzimumu saistītās atšķirības atalgojuma un pensiju ziņā (5. un 13. punkts), nepietiekama ģimenes dzīves un darba saskaņošanas iespēja (5. un 18. punkts) un sieviešu daudzie pienākumi radinieku ilgtermiņa aprūpes dēļ (17. punkts). Eiropas Komisijai vajadzētu arī paskaidrot, vai ar ierosinātajiem pasākumiem pietiek, lai samazinātu sieviešu diskrimināciju, vai arī papildus vajag vēl vairāk ņemt vērā dzimumu līdztiesības jautājumu;

11.

atzinīgi vērtē faktu, ka, neraugoties uz to, ka Komisijas priekšlikums attiecas tikai uz eurozonas dalībvalstīm, piedalīties ir uzaicinātas arī pārējās ES dalībvalstis, kas neietilpst eurozonā;

12.

uzsver, ka, ciešāk koordinējot ekonomikas un fiskālo politiku eurozonā, vienlaikus pilnībā jāņem vērā EMS sociālā dimensija;

13.

aicina lielāku uzsvaru likt uz sociālās politikas finansēšanu, jo vietējām un reģionālajām pašvaldībām tas ir īpaši problemātiski. Problēmas rodas ne tikai tāpēc, ka Eiropā izdevumi labklājības sistēmām ir ļoti atšķirīgi, bet arī tāpēc, ka kopumā ieguldījumi vietējā līmenī samazinās (4);

14.

uzsver, ka ir svarīgi veidot stingru Eiropas sociālo programmu, kurā konkurētspēja un sociālais taisnīgums papildina viens otru un svarīgs elements ir taisnīgs atalgojums – joma, kurā Eiropas Savienībai ir tikai koordinācijas pilnvaras un kuru katra dalībvalsts nosaka ar likumu vai darba koplīguma slēgšanas sarunās, taču ikvienā gadījumā pilnībā respektējot savas tradīcijas un praksi; šādā programmā ir pilnībā jāievēro nediskriminācijas princips atbilstoši Pamattiesību hartas 21. pantam;

15.

uzsver: ņemot vērā pēdējos gados vērojamo jaunatnes bezdarba palielināšanos un aizvien pieaugošo to cilvēku skaitu, kuri dzīvo nabadzībā vai kuriem draud nabadzība, sociālā pīlāra veidošanā jāņem vērā nepieciešamība īstermiņā mazināt nabadzību, veicināt sociālo iekļaušanu un cīnīties pret jauniešu bezdarbu;

16.

uzsver, ka vajadzīga ciešāka dažādu pārvaldes līmeņu, nozaru un ieinteresēto personu sadarbība, tostarp jāstiprina sociālo partneru loma un jāievieš efektīvs pilsoniskā dialoga instruments, kas stiprinātu Savienības demokrātisko leģitimitāti;

17.

norāda, ka dažas vietējās un reģionālās pašvaldības ir izmantojušas publiskā iepirkuma politiku, lai mudinātu līgumslēdzējus un uzliktu tiem pienākumu maksāt taisnīgu atalgojumu saviem darbiniekiem; tādējādi publiskais iepirkums var būt papildu svira, ar ko panākt, ka organizācijas ievieš taisnīgu nodarbinātības praksi. Šajā sakarā atgādina, ka ES tiesības neliedz izslēgt no līguma slēgšanas tiesību piešķiršanas procedūras pretendentu, kurš atsakās uzņemties saistības maksāt attiecīgajiem darbiniekiem likumā noteikto minimālo atalgojumu (5);

18.

pauž nožēlu, ka Komisijas priekšlikumā nav pievērsta lielāka uzmanība tam, kā risināt problēmas, kuras rodas mainīgajā darba pasaulē, tostarp pieaugušās digitalizācijas apstākļos, un kuras jārisina, īpašu uzmanību pievēršot darba ņēmēju digitālo prasmju attīstīšanai. Nestandarta darba veidu rašanās faktiski rada jaunus “pelēko zonu” riskus saistībā ar darba tiesībām un piekļuvi labklājības sistēmām: tāpēc komiteja aicina Komisiju precīzi definēt darba nosacījumu elastīgumu, lai nodrošinātu līdzsvaru starp elastīgumu un drošību;

19.

atgādina, ka ekonomikas un sabiedrības straujas digitalizācijas apstākļos ir svarīgi sniegt iedzīvotājiem – it īpaši vecāka gadagājuma cilvēkiem – iespēju apgūt digitālās prasmes, kas ir nepieciešamas iekļaujošāka sociālā modeļa īstenošanai;

20.

uzsver, ka mainīgos darba apstākļos prasmju apguve ar izglītības un apmācības palīdzību un piekļuve mūžizglītībai ir svarīgākas nekā jebkad, taču vienlaikus uzsver, ka ir svarīgi saskaņot prasmes ar darba tirgus vajadzībām;

21.

ir pārliecināta, ka EMS demokrātisko leģitimitāti varēs nostiprināt tikai tad, ja Eiropas iedzīvotāji būs pārliecināti, ka tajā tiek saglabāts sociālā progresa un iespēju vienlīdzības princips un ka nodarbinātība un sociālās normas netiek uzskatītas tikai par makroekonomiskās pielāgošanās procesa mazāksvarīgu elementu;

22.

aicina ar Eiropas sociālo tiesību pīlāru nodrošināt, ka vietējās un reģionālās pašvaldības saņem atbalstu savos centienos īstenot pienācīgu nodarbinātības un sociālo politiku, tostarp atbalstu un palīdzību spēju veidošanā, lai atbilstīgi nesenajam Eiropas Komisijas priekšlikumam varētu izstrādāt darba un privātās dzīves līdzsvara politiku. Saskaņā ar šādu pieeju jāpievēršas vietējām un reģionālām problēmām šajās jomās un jāveicina paraugprakses apmaiņa vietējā un reģionālā līmenī;

23.

atzīmē, ka Eiropa saskaras ar milzīgām sociālām problēmām, un starp Eiropas reģioniem pastāv uzkrītošas ekonomiskas un demogrāfiskas atšķirības, turklāt daudzi jaunieši sastopas ar virkni problēmu, piemēram, darba tirgus vajadzībām neatbilstoša izglītības sistēma, grūtības atrast darbu, šķēršļi, kas kavē it īpaši to jauniešu mobilitāti, kuri dzīvo mazu pašvaldību teritorijā nomaļos, tālākajos, salu vai lauku reģionos, piespiedu mobilitāte un sociālā izolācija. Tāpēc nav viena visiem piemērota politikas risinājuma, un politikas pasākumos – gan publiskos, gan privātos – ir jāņem vērā vietējās un reģionālās īpatnības, kā, piemēram, reģioni, kas saskaras ar demogrāfiskām problēmām un/vai intelektuālā darbaspēka emigrāciju, un vienlaikus jānodrošina jauniešiem vismaz iespēju obligātais minimums sociālajā, ekonomiskajā un izglītības jomā. Turklāt, tā kā jauniešu bezdarba līmenis pastāvīgi ir augsts, atkārtoti uzsver, ka ir svarīgi attiecināt shēmu “Garantija jauniešiem” uz jauniešiem līdz 30 (nevis 25) gadu vecumam (6);

24.

uzsver, ka Eiropas sociālo tiesību pīlārā par prioritāti būtu jāuzskata vajadzība nodrošināt vispārēju piekļuvi kvalitatīvām labklājības sistēmām un kvalitatīviem sabiedriskajiem pakalpojumiem un ka vienlaikus ir pilnībā jārespektē dalībvalstu kompetence šajā jomā;

25.

norāda uz vietējo un reģionālo pašvaldību lomu elastīgu darba metožu ieviešanā un godīgu darba apstākļu radīšanā darba vietā, ko tās īsteno, apspriežoties ar darba ņēmējiem un arodbiedrībām un ievērojot līdztiesības un cieņas principu;

26.

ierosina Komisijai apsvērt iespēju ieviest stimulējošus pasākumus tām EMS valstīm, kuras īsteno reformas, lai sasniegtu stratēģijas “Eiropa 2020” sociālos mērķus un novērstu sociālo nelīdzsvarotību;

27.

mudina Komisiju Eiropas pusgada ietvaros atbalstīt dalībvalstu centienus modernizēt sociālās aizsardzības sistēmas; sagaida, ka Komisija ierosinās veidot eurozonas fiskālās spējas, kuru veidošanā varētu iesaistīties visas dalībvalstis un kas arī ļautu Eiropas līmenī koordinēt pret cikliskumu vērstus pasākumus;

28.

atgādina, ka ilgstošs bezdarbs var radīt apburto loku, kas samazina nodarbinātības izredzes, noved pie prasmju zuduma, samazina iespējas nopelnīt un visā dzīves laikā palielina nabadzības un sociālās atstumtības risku;

29.

norāda, ka, ņemot vērā sabiedrības novecošanu Eiropā, daudzās dalībvalstīs radīsies darbaspēka trūkums darba tirgū, un viens no veidiem, kā novērst šo problēmu, var būt mobilie darba ņēmēji; piekrīt Komisijas viedoklim, ka Eiropā mobilo darba ņēmēju skaits vēl joprojām ir pārāk neliels, lai varētu runāt par reālu Eiropas darba tirgu; tāpēc ir būtiski ātrā, vienkāršā un uzticamā veidā atzīt ES mobilo darba ņēmēju kvalifikācijas (7);

30.

uzsver, ka vecāka gadagājuma iedzīvotāji pieder pie to iedzīvotāju grupām, kurus visvairāk apdraud nabadzība un sociālā atstumtība. Lielākajā daļā dalībvalstu tas visvairāk attiecas uz nomaļu lauku apvidu vai pilsētu nelabvēlīgo rajonu iedzīvotājiem. Turklāt vecāka gadagājuma cilvēki bieži vien turpina dzīvot mazapdzīvotās vai pat uz izzušanas robežas esošās kopienās;

31.

kā jau norādīts Reģionu komitejas atzinumā “ES risinājumi demogrāfijas problēmai”, ir jāievieš efektīvāki un iedarbīgāki sabiedriskie pakalpojumi un jāizstrādā jauni risinājumi, kas uzlabotu visu iedzīvotāju dzīves kvalitāti un fizisko, garīgo un sociālo labklājību. Jāizmanto iespējas, ko sniedz demogrāfiskās pārmaiņas, tostarp nodarbinātības iespējas saistībā ar veciem cilvēkiem sniegtajiem pakalpojumiem (fiziski, digitāli, ar veselīgu dzīvesveidu saistīti pakalpojumi utt.) “senioru ekonomikas” jomā. Šo pakalpojumu pieejamība ir viena no viņu pamattiesībām;

32.

norāda, ka Eiropā cilvēki dzīvo ilgāk, tāpēc veselības un sociālās aprūpes izmaksas ievērojami palielināsies un 2050. gadā sasniegs apmēram 9 % no ES IKP; šajā sakarā IKT var būt spēcīgs instruments, lai uzturētu izmaksu ziņā efektīvu un augstas kvalitātes veselības un sociālo aprūpi, jo tas paver iespējas visu vecumu cilvēkiem neatkarīgi no dzīvesvietas labāk rūpēties par savu veselību un dzīves kvalitāti;

33.

atgādina, ka ieguldījumi IKT jomā ir nozīmīgs instruments, kas reģioniem un pilsētām palīdz risināt ar sabiedrības novecošanu saistītās problēmas. Šādi ieguldījumi var paaugstināt dzīves kvalitāti, sekmēt sociālo iekļaušanu, palīdzēt būt informētiem par jaunākajiem notikumiem Eiropas vai valsts līmenī, paver iespēju ieguldīt uzkrāto pieredzi un iemaņas sabiedrības attīstībā un, izmantojot jaunus produktus un pakalpojumus, veicināt konkurētspēju un izaugsmi vietējā un reģionālajā līmenī;

34.

Pielikuma (I nodaļas) 2. punkta a) apakšpunktu pēc teikumiem “Jānodrošina vienlīdzīga attieksme (..). Jānovērš (..) nestabilu un pagaidu darba attiecību izmantošana” papildināt šādi: “tostarp jāpastiprina nosacījumi par atbilstību darba līgumu standartiem, kas uzņēmumiem jāievēro, lai piekļūtu ES finansējumam un tādējādi novērstu sociālā dempinga risku.”;

35.

(I nodaļas) 2. punkta b) apakšpunktam vajadzētu būt šādam: “Elastīgi nodarbinātības nosacījumi var palīdzēt iekļauties darba tirgū un saglabāt darba devēju spēju ātri reaģēt uz pieprasījuma izmaiņām; tomēr, ja tas ir iespējams, būtu jānodrošina pāreja uz beztermiņa līgumiem.”;

36.

(II nodaļas) 7. punkta c) apakšpunkta pirmajam teikumam vajadzētu būtu šādam: “Darba ņēmēja, kas ir veiksmīgi izturējis pārbaudes laiku, atlaišanai jābūt pamatotai, par to pirms tam saprātīgā termiņā, ko nosaka valsts līmenī, jāpaziņo darba ņēmējam, un saistībā ar to jābūt pienācīgai kompensācijai, ja atlaišana ir nepamatota, kā arī iespējai ātri un efektīvi iesniegt pārsūdzību neatkarīgai strīdu risināšanas instancei.”;

37.

(II nodaļas) 8. punkta a) apakšpunkta pirmajam teikumam vajadzētu būt šādam: “Darbam jābūt taisnīgi apmaksātam, nodrošinot cilvēka cienīgu dzīves līmeni. Algu un attiecīgā gadījumā minimālo algu katra dalībvalsts nosaka, izmantojot pārskatāmu un paredzamu mehānismu, vai nu ar likumu, vai darba koplīgumu un vienmēr pilnībā respektējot savas tradīcijas un praksi. Nosakot algas, jāsaglabā piekļuve nodarbinātībai un motivācija meklēt darbu, un algu apmēra dinamikai jāatbilst ražības attīstībai.”;

38.

(III nodaļas) 11. punkta a) apakšpunktam vajadzētu būt šādam: “Pabalsti un sociālās aizsardzības pakalpojumi, ciktāl iespējams, jāintegrē vismaz tuvākajās teritorijās, svarīgi nozīmi piešķirot vietējām un reģionālajām pašvaldībām, lai stiprinātu šo pasākumu saskaņotību un efektivitāti un sekmētu integrāciju sabiedrībā un darba tirgū.”

39.

(III nodaļas) 12. punkta a) apakšpunkta pirmajam teikumam vajadzētu būt šādam: “Ikvienam ir jāsaņem savlaicīga piekļuve kvalitatīvai profilaktiskai un ārstnieciskai veselības aprūpei, kā arī vecu cilvēku un/vai apgādājamo aprūpei, un nepieciešamība pēc veselības aprūpes vai vecu cilvēku aprūpes nedrīkst novest pie nabadzības un finansiālām grūtībām.”;

40.

(III nodaļas) 12. punkta c) apakšpunkta pirmajam teikumam vajadzētu būt šādam: “Visiem darba ņēmējiem neatkarīgi no darba līguma veida slimības laikā ir jānodrošina atbilstoši apmaksāts slimības atvaļinājums (ņemot vērā attiecīgo darba ņēmēju līdz šim iegūtās tiesības valsts sociālā nodrošinājuma sistēmās); jāveicina pašnodarbināto līdzdalība apdrošināšanas shēmās.” Naudas maksājumu slimības gadījumā nevar noteikt, neņemot vērā citus dalībvalstī spēkā esošos noteikumus par sociālo nodrošinājumu. Pretējā gadījumā tas nozīmētu pretenzijas uz sociālo nodrošinājumu, neņemot vērā pašas personas ieguldījumu, un tas savukārt būtu pretrunā subsidiaritātes principam;

41.

(III nodaļas) 13. punkta a) apakšpunkta pirmajam teikumam vajadzētu būt šādam: “(..), piemēram, atbilstoši uzskaitot aprūpes periodus, kuros darba ņēmējam joprojām ir tiesības uz atalgojumu vai pabalstu zaudēto ienākumu vietā, ņemot vērā attiecīgā darba ņēmēja līdz šim iegūtās tiesības sociālā nodrošinājuma sistēmā. Jāveicina pašnodarbināto līdzdalība pensiju shēmās atbilstoši valstu īpatnībām.”;

42.

(III nodaļas) 15. punkta a) apakšpunktam vajadzētu būt šādam: “Pienācīgi minimālie pabalsti – atbilstoši attiecīgās valsts praksei – jāgarantē tiem, kuriem nav pietiekamu līdzekļu, lai nodrošinātu cilvēka cienīgus dzīves apstākļus. Attiecībā uz darbspējīga vecuma iedzīvotājiem, kuri var strādāt, šis valsts garantētais iztikas minimums ir jāsaista ar pienākumu sadarboties, piemēram, piedalīties aktīva atbalsta pasākumos, lai veicinātu (re)integrāciju darba tirgū. Šo pabalstu saņemšana nedrīkst būt par šķērsli nodarbinātībai.”;

43.

(III nodaļas) 18. punkta b) apakšpunktam vajadzētu būt šādam: “Jāveic pasākumi agrīnā posmā, un jāpieņem preventīvas pieejas, lai risinātu bērnu nabadzības problēmu, tostarp īpaši pasākumi, lai veicinātu nelabvēlīgākos apstākļos esošu bērnu iesaistīšanu. Šajā nolūkā ir jāpielāgo aizsardzības sistēmas, īpašu uzmanību pievēršot bērnu un ģimeņu ar apgādībā esošiem bērniem aizsardzībai.”;

44.

(III nodaļas) 19. punkta a) apakšpunktam vajadzētu būt šādam: “Piekļuve sociālajiem mājokļiem vai mājokļu palīdzība pirmām kārtām jānodrošina nelabvēlīgā situācijā esošām vai sociāli neaizsargātām personām, tostarp bezpajumtniekiem, kā arī tiem, kas dzīvo veselībai kaitīgos, nepiemērotos vai pārapdzīvotos mājokļos. Standartiem neatbilstoši sociālie mājokļi ir jālikvidē. Neaizsargātas personas, kam netiek piešķirts cits mājoklis, ir jāaizsargā pret izlikšanu no mājokļa.” 1. Tāpat kā iepriekšējos RK atzinumos, komiteja arī šajā atzinumā ierosina paplašināt definīciju par sociālo mājokļu nodrošināšanu, lai atspoguļotu dalībvalstu rīcības brīvību sociālo mājokļu celtniecības plānošanā, nodrošināšanā, finansēšanā un organizēšanā, garantētu demokrātiskās tiesības brīvi pieņemt lēmumus un noteiktu par prioritāti tiesības uz piemērotu mājokli par pieņemamu cenu, jo pašreizējie tirgi nespēj nodrošināt visām vajadzībām atbilstošus mājokļus. 2. Izlikšanu no mājokļa kā tādu nevajadzētu aizliegt, jo tas būtu pretrunā ar tiesībām uz īpašumu un subsidiaritātes principu. Tāpēc pret izlikšanu no mājokļa būtu jāaizsargā vienīgi neaizsargātas personas, un šāda aizsardzība būtu jāpapildina ar prasību nodrošināt citu mājokli. 3. Uz mājsaimniecību ar maziem un vidējiem ienākumiem piekļuves mājokļa īpašumam veicināšanu nevajadzētu noteikt likumīgas tiesības – šādas normas nav arī Pamattiesību hartā –, jo šādas veicināšanas sociālā un ekonomiskā lietderība ir atkarīga no pasaules, valstu, reģionālajiem un vietējiem apstākļiem, kā arī politikas prioritātēm, kas saskaņā ar subsidiaritātes principu jānosaka valsts, reģionālā vai vietējā līmenī;

45.

(III nodaļas) 20. punkta a) apakšpunktam vajadzētu būt šādam: “Visiem cilvēkiem jānodrošina cenu ziņā pieejama piekļuve vispārējas tautsaimnieciskas nozīmes pamatpakalpojumiem, tostarp elektroniskai saziņai, enerģētikai, transportam un finanšu pakalpojumiem. Lai veicinātu piekļuvi šiem pakalpojumiem, jāatbalsta attiecīgi pasākumi.” Jēdziens “pamatpakalpojumi” – atšķirībā no vispārējas tautsaimnieciskas nozīmes pakalpojumiem (sk. arī ES Pamattiesību hartas 36. pantu) – nedz ES primārajos, nedz sekundārajos tiesību aktos nav iekļauts. Turklāt jāatvieglo šo pakalpojumu pieejamība visiem, ne tikai cilvēkiem, kam vajadzīga palīdzība.