28.7.2017   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 246/34

Ziņotājs:

Brian CURTIS

1.1.

Pārvaldības regulas mērķis ir ne tikai nodrošināt visaptverošu satvaru daudzajiem Enerģētikas savienības aspektiem, bet arī skaidri noteikt ziņošanas pienākumus un kārtību, kā paredzamā nākotnē sasniedzami visi klimata un enerģētikas jomā izvirzītie ES mērķi. Regula ir sarežģīts, tālejošs un ļoti svarīgs tiesību akts.

1.2.

Pārspīlēts nebūs apgalvojums, ka bez efektīvas pārvaldības Enerģētikas savienība izjuks un būtiski samazināsies izredzes, ka ES izpildīs pati savas saistības un tās saistības, ko tā uzņēmusies ar Parīzes nolīgumu. Lai šis process būtu sekmīgs, būtiska nozīme ir pilsoniskās sabiedrības iesaistīšanai un ieinteresētībai, dalībvalstu sadarbībai un atbalstam, kā arī sociālo partneru piekrišanai un apņēmībai. Svarīgi ir apzināties, ka regula atvieglo taisnīgu enerģētikas pārkārtošanu, it īpaši no nodarbinātības, kā arī mājsaimniecību un uzņēmumu enerģijas izmaksu viedokļa.

1.3.

EESK atbalsta ierosināto Pārvaldības regulu. Ar to tiek izveidots satvars, kas ļauj dalībvalstīm nacionālajos enerģētikas un klimata aizsardzības plānos izvēlēties ar vismazākajām izmaksām saistītus risinājumus un mazina infrastruktūras aktīvu neatgūstamības risku. Tomēr tas nenotiks, ja regulā netiks veikti grozījumi. Jāparedz attiecīgi atbalsta pasākumi, kas ļaus valstu, reģionu un vietējā līmenī panākt sabiedrības vienprātību par to, kā labāk mazināt sociālekonomisko un tehnisko ietekmi, ko radīs centieni panākt taisnīgu enerģētikas pārkārtošanu.

1.4.

Enerģētiskā solidaritāte un drošība ir būtiski svarīgas, un, lai arī regulā tās minētas starp piecām galvenajām ziņošanas un novērtēšanas jomām, īpaša uzmanība ir jāpievērš skaidras un kopējas enerģētikas diplomātijas un politikas veidošanai attiecībā pret trešām valstīm.

1.5.

Ja ierosinātā Pārvaldības regula netiks pilnveidota, būs apdraudēta visa Enerģētikas savienības koncepcija, tādējādi vājinot ES pilnvaru leģitimitāti vadīt enerģētikas pārkārtošanu. Turklāt, ja netiks veikti konkrēti pasākumi, lai iesaistītu iedzīvotājus un pieprasītu atbildību, pastāv nopietns risks, ka Eiropas Savienību arvien biežāk uztvers kā attālu un tehnokrātisku veidojumu.

1.6.

Regulas pantā “Definīcijas” būtu jāprecizē tādi termini kā “mērķi”, “mērķrādītāji”, “nacionālais devums”, “apspriešanās”, “enerģētiskā nabadzība” un “reģionāls”.

1.7.

Regulā būtu skaidri jānorāda, ka tā būs spēkā arī pēc 2030. gada, un nepārprotami jāpauž ES apņemšanās sasniegt tās izvirzīto siltumnīcefekta gāzu (SEG) emisijas samazināšanas mērķi 2050. gadam un ideālā gadījumā apņemšanās izpildīt savas jaunās starptautiskās saistības – līdz 2050. gadam panākt, ka siltumnīcefekta gāzu emisijas sasniedz nulles līmeni.

1.8.

Regulas pielikumā būtu jāiekļauj orientējošas atsauces vērtības (Komisijas vislabākās aplēses) 2030. gadam attiecībā uz dalībvalstu nacionālo devumu atjaunojamās enerģijas un energoefektivitātes jomā.

1.9.

Regulā būtu jāpieprasa, ka devums, ko dalībvalstis piekritušas nodrošināt līdz 2030. gadam, tām ir jānostiprina valsts tiesību aktos.

1.10.

Regulā būtu skaidri jānorāda, ka katras dalībvalsts uzdevums ir atbilstoši un samērīgi veicināt ES vispārējo mērķu sasniegšanu.

1.11.

Būtu jāuzsver, ka dalībvalstu sniegtajiem datiem ir jāattiecas uz pārskata periodu un jābūt atjauninātiem un ka tiek nodrošināti atbilstoši resursi un atbalsta sistēmas, lai tas tā arī būtu.

1.12.

Nacionālie plāni 2030. gadam būtu jāizstrādā, pamatojoties uz atziņām un nostādnēm, kas izriet no ilgtermiņa stratēģijām, lai gūtu vislielāko labumu (piemēram, īstermiņa izvēles, kas veiktas, saskaņojot ar ilgtermiņa stratēģiju, būtu izmaksu ziņā efektīvākas).

1.13.

Regulā būtu jāiekļauj “sprūdrata” noteikums kā mehānisms, kas sekmētu centienus sasniegt Parīzes nolīgumā izvirzīto vēlamo mērķi, proti, panākt, ka sasilšana nepārsniedz 1,5 oC, salīdzinot ar pirmsrūpniecības laikmeta līmeni.

1.14.

Pielikumā būtu jāiekļauj jēdziena “enerģētiskā nabadzība” standartdefinīcija, kas ļautu salīdzināmi un konsekventi analizēt datus.

1.15.

Regulā būtu skaidri jānorāda, ka nacionālā klimata un enerģētikas plāna projekts dalībvalstīm obligāti jāpublicē pēc iespējas agrākā posmā un ka visas turpmākās plāna versijas, tostarp Komisijas, reģionālo partneru un dalībvalstu piezīmes un atbildes, tiks nodotas atklātībā.

1.16.

Būtu jāsniedz sīkāki skaidrojumi par kompensējošo finansiālo iemaksu novērtēšanu un “finansēšanas platformas” būtību, kā arī, vai to var izmantot, lai piesaistītu papildu finansējumu. Līdzekļu izmantošanas joma būtu jāpaplašina un tajā jāiekļauj energoefektivitātes pasākumi.

1.17.

“Reģionālās” sadarbības definīcijā nevajadzētu aprobežoties tikai ar tikai ģeogrāfisko tuvumu, bet būtu jāiekļauj arī valstu grupas, tostarp trešās valstis, kam ir papildinoši enerģijas resursi.

1.18.

Pielikumā būtu jāietver konkrēti noteikumi par sabiedriskās apspriešanās būtību, apmēru un finansēšanu, lai nodrošinātu iedzīvotāju atbilstošu informētību un iesaisti visā Eiropas Savienībā.

1.19.

Būtu jāapsver iespēja Eiropas Ekonomikas zonā izveidot īpašu Eiropas Enerģētikas informācijas nodaļu.

1.20.

Jāizstrādā Brexit scenārijs un 28 dalībvalstu scenārijs, un abi scenāriji būtu jāapspriež vienlaikus ar nacionālo devumu novērtēšanu.

2.1.

Eiropa pašlaik saskaras ar daudzām problēmām. Visas problēmas – politiskās, ekonomiskās un tehniskās – ietekmē katru iedzīvotāju un tādējādi veido mūsu demokrātijas būtību un nākotni. Daudzus gadus enerģētika bijusi joma, kurā darbojas ietekmīgi politiskie, tehniskie un ekonomiskie spēki. Enerģētikas savienība ar savu nākotnes redzējumu un saliedējošo stratēģiju ir nozīmīgākais ES instruments, ar ko nodrošināt, ka Eiropā enerģija ir droša, cenas ziņā pieejama un klimatu saudzējoša.

2.2.

Enerģētikas savienības efektīva pārvaldība ir vajadzīga ne tikai, lai vairotu patērētāju un ieguldītāju uzticēšanos un tādā veidā ar viszemākajām izmaksām varētu sniegt iespējami lielāku labumu, bet tai arī ir ļoti būtiska nozīme centienos apliecināt Eiropas Savienības apņēmību īstenot Parīzes nolīgumu un panākt, ka ES sāk virzību uz 2050. gadam izvirzīto enerģētikas un klimata mērķu pārsniegšanu. Tādēļ atbilstoša Pārvaldības regula paver Eiropai būtisku iespēju demonstrēt savu vērtību iedzīvotājiem, dalībvalstīm un visai pasaulei. Regula ir īpaši svarīga, jo tā ļauj pārvarēt plaisu starp emisiju kvotu tirdzniecības sistēmu un Kopīgu centienu regulu, nosakot, ka dalībvalstīm jāsāk plānot visas tautsaimniecības dekarbonizāciju.

2.3.

EESK 2015. gada aprīlī pieņēma Eiropas Komisijas pieprasīto izpētes atzinumu par tematu “Klimata un enerģētikas politikas satvarā laikposmam līdz 2030. gadam ierosinātās pārvaldības sistēmas izveide” (1). Kopš tā laika noteikti esam sapratuši, ka enerģētikas un klimata jomā ir jārīkojas vēl steidzamāk un ka attiecībā uz mazoglekļa enerģētiskās pārejas pārvaldību vajadzīgs ilgtermiņa redzējums. Izskatāmajā regulā izklāstītas prasības attiecībā uz integrētajiem nacionālajiem enerģētikas un klimata plāniem, kā arī racionalizēta procedūra, kā tos izstrādāt un pārraudzīt. Tomēr pēdējos divos gados iedzīvotāju uzticēšanās politiskajai un institucionālai vadībai un politiskajai saliedētībai visā Eiropas Savienībā kopumā ir mazinājusies, tāpēc uzdevums nodrošināt pārvaldību vienlaikus kļūst arvien neatliekamāks un arvien grūtāks.

2.4.

Turklāt 2015. gada decembrī noslēgtais Parīzes nolīgums ir pasaules līmeņa vienošanās, ko solidāri parakstīja ES un tās dalībvalstis, kuras apņēmās sniegt nacionāli noteiktu devumu (NND), ko var uzskatīt par tādu, kurš sakrīt ar šajā regulā paredzēto. Turklāt nolīgumā iekļauta vienošanās turpināt centienus ierobežot temperatūras pieaugumu pasaulē līdz 1,5 oC, salīdzinot ar pirmsrūpniecības laikmeta līmeni, un, lai šo ieceri īstenotu, vajadzīga ilgtermiņa plānošana un tālejoši mērķi, kas varētu būt vērienīgāki nekā tie, par kuriem ES vienojusies līdz šim un kuri jāsasniedz līdz 2050. gadam.

2.5.

Atzinumā, kas pieņemts 2015. gadā, EESK prognozēja šīs attīstības tendences un izraudzījās pragmatisku pieeju, proti, norādīja: lai priekšlikums par pārvaldību būtu sekmīgs, vispirms ir jānodrošina padziļināta un visaptveroša iedzīvotāju izglītošana, informēšana un iesaistīšana. Nav daudz pazīmju, kas liecina, ka tas būtu noticis. Pārvaldība – ar tās ietekmi, kas izpaužas kā obligātas prasības attiecībā uz valstu suverēnu rīcību, – ir jutīga joma, it īpaši enerģētikā, kur dalībvalstu apstākļi ir ļoti atšķirīgi. Turklāt, lai nodrošinātu panākumus, process vienmēr ir jāpapildina ar neleģislatīviem pasākumiem un rīcību.

2.6.

Eiropas Komisija 2001. gadā pieņēma Balto grāmatu par pārvaldību (2). Baltajā grāmatā minēti pieci labas pārvaldības principi, kas joprojām ir spēkā (bet ne vienmēr tiek ievēroti):

Tie ir principi un vērtības, ko EESK atbalsta, bet komiteja saistībā ar ierosināto regulu pievienotu vēl vienu principu, proti, “taisnīga pāreja”.

2.7.

Pārvaldības sistēmai ir jābūt arī tādai, kas ļauj pastāvīgi paust viedokļus, vēlmes, uzskatus un vērtības tā, lai vienmēr varētu pieņemt apzinātus lēmumus un precizēt politiku. Pārvaldība nozīmē, ka tiek nodrošinātas, pirmkārt, stabilas un leģitīmas procedūras lēmumu pieņemšanai un, otrkārt, iespējas šos lēmumus pielāgot valstu apstākļiem un neparedzētām norisām laika gaitā. Tas nenozīmē biežu virziena maiņu. Gluži pretēji, tas nozīmē, ka kopējo virzību sargā apņemšanās sasniegt īstermiņa un ilgtermiņa mērķus, kuri atbilst klimata zinātnes atziņām, un stabils process, kas ļauj pieņemt lēmumus par to, kā šie mērķi sasniedzami, – tātad patiesībā tas nozīmē lielāku konsekvenci un iekļaujošu dinamiku.

3.1.

Ierosinātā Pārvaldības regula, kuras mērķis ir nodrošināt, ka Enerģētikas savienību aptverošā politika un pasākumi ir saskaņoti, papildinoši un pietiekami vērienīgi, balstās uz divām savstarpēji saistītām prioritātēm. Pirmkārt, plānošanas, ziņojumu sniegšanas un uzraudzības pienākumus paredzēts ņemt vērā un labāk integrēt nacionālo enerģētikas un klimata plānu un Enerģētikas ceļveža 2050. gadam izstrādē, turklāt integrētu uzraudzību ES līmenī veiks Eiropas Komisija; otrkārt, tiek ierosināts Komisijas un dalībvalstu politikas pārvaldības process, kura mērķis ir nacionālo plānu izstrāde un īstenošana. Ja priekšlikumu pieņems pašreizējā redakcijā (jauns tiesību akts un grozīti spēkā esošie sekundārie tiesību akti), tiks izveidots jauns dalībvalstu un Komisijas sadarbības mehānisms.

3.2.

Kopumā ierosinātā regula piedāvā juridisku pamatu, kurā ir integrēti (31) vai atcelti (23) vairāk nekā 50 enerģētikas un klimata acquis paredzētie spēkā esošie plānošanas, ziņošanas un uzraudzības pienākumi. Regula attiecas uz piecām Enerģētikas savienības dimensijām: enerģētisko drošību un solidaritāti, enerģijas tirgu, energoefektivitāti, dekarbonizāciju un pētniecību, inovāciju un konkurētspēju. Regulā precīzi noteikts, kādam jābūt integrēto nacionālo enerģētikas un klimata plānu saturam, un no 2019. gada janvāra un pēc tam ik pēc 10 gadiem no visām dalībvalstīm tiks pieprasīti šādi plāni, kuros atspoguļotas šīs piecas dimensijas. Pieprasīta sabiedriskā apspriešanās un reģionālā sadarbība, kā arī pirmā plāna un turpmāko plānu atjaunināšana ik pēc pieciem gadiem. Nozīmīgākie rezultāti ir nacionālais devums atjaunojamās enerģijas un energoefektivitātes jomā un ekonomikas dekarbonizācijas plāni 2050. gadam.

3.3.

Paredzēts, ka Komisija novērtēs plānus, atjauninātos plānus un dalībvalstu turpmāko rīcību pēc Komisijas ieteikumiem. Noteikta precīza kārtība ziņošanai reizi divos gados, kas jāievēro dalībvalstīm, un sīki formulētas prasības attiecībā uz rīcībpolitikām, pasākumiem un prognozēm saistībā ar siltumnīcefekta gāzu emisiju, nacionālajiem pielāgošanās pasākumiem, jaunattīstības valstīm sniegto finansiālo un tehnoloģisko atbalstu, izsolēs gūtajiem ieņēmumiem, atjaunojamo energoresursu enerģiju, energoefektivitāti, enerģētisko drošību, iekšējo enerģijas tirgu un pētniecību, inovāciju un konkurētspēju. Ierosināts izveidot “e-ziņošanas platformu” šo ziņojumu sniegšanai.

3.4.

Regulā iekļauti sīki izstrādāti noteikumi attiecībā uz novērtēšanu, turpmāki pasākumi, kā arī ieteikumu un reaģēšanas mehānisms gadījumos, kad vērienīgums vai progress ir nepietiekami. Paredzētais visaptverošais, obligātais nacionālo klimata un enerģētikas plānu satvars palīdz nodrošināt salīdzināmību un konsekvenci. Dalībvalstīm izvirzīta prasība veikt finanšu iemaksas finansēšanas platformā, ko paredzēts izmantot, ja netiek sasniegti saskaņotie atjaunojamo energoresursu enerģijas mērķrādītāji. Katru gadu ziņojumā par Enerģētikas savienības stāvokli tiks iekļauti visaptveroši ziņojumi par šīm jomām. Eiropas Vides aģentūrai uzticēts konkrēts un tālejošs uzdevums palīdzēt Komisijai.

3.5.

Regula papildina Eiropas pusgadu un ir tam atbilstoša, un makroekonomiskajām un strukturālajām reformām nozīmīgus enerģētikas un klimata politikas jautājumus joprojām var risināt konkrētām valstīm adresētajos ieteikumos Eiropas pusgada ietvaros.

4.1.1.

Ar Pārvaldības regulu tiek izveidots sīki izstrādāts satvars, kas attiecas uz nacionālajiem enerģētikas un klimata plāniem un vēlāk paredzēto ziņošanas, novērtēšanas un pielāgošanas procesu. Regulā tiek izvirzīti mērķi, paredzēts uzraudzīt mērķrādītājus un panākt devumus. Taču 2. pantā “Definīcijas” minēto terminu skaidrojums nav atrodams, un šis trūkums būtu jānovērš.

4.1.2.

EESK atbalsta un atzinīgi vērtē 1. pielikumā minētos sīki izstrādātos satvarus, kas attiecas uz obligāti īstenojamajiem nacionālajiem enerģētikas un klimata plāniem. Tie aizstāj atsevišķos plānus energoefektivitātes un atjaunojamo energoresursu jomā. Īpaši nozīmīgs ir noteikums, ka visām dalībvalstīm obligāti jānosaka nacionālais devums šajās jomās, un ar visu dalībvalstu kopīgo devumu būtu vismaz jāsasniedz vispārējie mērķi, par kuriem panākta vienošanās ES līmenī.

4.1.3.

Iepriekšējos atzinumos EESK ir stingri un konsekventi aizstāvējusi viedokli, ka jāizvirza saistoši nacionālie mērķi (3). Šāda komitejas nostāja skaidrojama ar daudzajām līdzšinējo enerģētikas rīcībpolitiku neveiksmēm, kuru iemesls ir vājā īstenošana. Ja nacionālie enerģētikas un klimata plāni tiktu stingri ievēroti un pielāgoti un ja tiktu nodrošināta to izpilde, ar tiem varētu sasniegt tādu pašu rezultātu kā ar saistošiem mērķiem. Taču, lai tas patiešām notiktu, jānovērš vairākas pašreizējā priekšlikuma nepilnības.

4.1.4.

Atskaites punkts nacionālajam devumam atjaunojamās enerģijas un energoefektivitātes jomā ir dalībvalstu minētās saskaņotās saistības, kas jāizpilda līdz 2020. gadam. Taču regula būtu efektīvāka, ja tajā būtu iekļautas indikatīvas atsauces vērtības attiecībā uz dalībvalstu devumu līdz 2030. gadam. Tās jebkurā gadījumā būs jānosaka kā pamats dialogam par pielāgošanu un paātrinās iteratīvo procesu, kas paredzēts, ja tās tiks formulētas un publiskotas agrīnā posmā.

4.1.5.

Dažas valstis līdz 2020. gadam enerģētikas jomā sasniedzamos mērķus ir nostiprinājušas valsts tiesību aktos. EESK uzskata: ar regulu būtu jānosaka, ka dalībvalstīm nacionālajos tiesību aktos jānostiprina devums, ko tās piekritušas sniegt līdz 2030. gadam, un tas ir vajadzīgs, lai ar obligāti izpildāmām tiesiskām prasībām palielinātu šo mērķu nozīmību. Taču pieredze liecina, ka pat tiesiski nostiprināti pienākumi ne vienmēr garantē to izpildi, tāpēc komiteja uzsver labas pārvaldības nozīmi, jo šāda pārvaldība ir stabils process, kas nodrošina progresu, un šā atzinuma turpinājumā komiteja uzsver, cik svarīgi ir vēl stingrāki noteikumi, lai pavērtu iespēju ieinteresēto personu iesaistīšanai pārvaldības procesā un garantētu šādu iesaisti.

4.1.6.

Lai vēl vairāk palielinātu nacionālo “devumu” nozīmīgumu, regulā būtu skaidri jānorāda, ka katras dalībvalsts uzdevums gan energoefektivitātes, gan atjaunojamo energoresursu jomā ir atbilstoši un samērīgi veicināt ES vispārējo mērķu sasniegšanu. Pašlaik atbildība par šā pienākuma izpildi ir kolektīva.

4.2.1.

EESK atzinīgi vērtē ziņošanu, kas tiek prasīta no dalībvalstīm, un analītisko/izšķirošo lomu, kas saistībā ar šiem ziņojumiem uzticēta Komisijai un Eiropas Vides aģentūrai. Precīzai, stingrai un drosmīgai analīzei būs liela nozīme, lai panāktu Komisijas konsekvento ieteikumu un atzinumu efektivitāti. Būtiski ir arī nodrošināt, ka dati attiecas uz pārskata periodu un ir atjaunināti, kā uzsvērts EESK atzinumā par tematu “Enerģētikas savienības 2015. gada stāvokļa apskats” (4).

4.2.2.

Lai gan ziņošanas procesā pieprasītie dati ir saskaņoti ar to, kas vajadzīgs saskaņā ar Parīzes nolīgumu par klimata pārmaiņām, nacionālo enerģētikas un klimata plānu atjaunināšana notiks pirms reizi piecos gados paredzētās Parīzes nolīguma globālās izvērtēšanas, un tas ievērojami aizkavēs reaģēšanu uz ES dalībvalstu nacionāli noteiktā devuma palielināšanu. Tam ir nepieļaujami negatīva ietekme uz saskaņoto pārvaldību, ņemot vērā to, ka ES tagad ir parakstījusi Parīzes nolīgumu. Būtu jāizmanto izdevība nodrošināt atbilstīgu ANO un ES nacionāli noteiktā devuma pārskatīšanas secību.

4.2.3.

Šajā saistībā regulā būtu jāiekļauj “sprūdrata” noteikums kā mehānisms, kas sekmētu centienus sasniegt izvirzīto vēlamo mērķi, proti, panākt, ka sasilšana nepārsniedz 1,5 C, salīdzinot ar pirmsrūpniecības laikmeta līmeni. To varētu izdarīt, pieņemot oglekļa budžetus 5–10 posmos, kuros ES apņemtos līdz 2050. gadam panākt, ka siltumnīcefekta gāzu emisijas sasniedz nulles līmeni.

4.2.4.

Regulā noteikts, ka nacionālajos enerģētikas un klimata plānos inter alia jāiekļauj ietekmes novērtējums par sociāliem jautājumiem un it īpaši valstu mērķi enerģētiskās nabadzības jomā un rīcības programma. EESK ir paudusi īpašas bažas par šo jautājumu un atzinīgi vērtē šo iekļaušanu. Tomēr nacionālajos enerģētikas un klimata plānos valstis var brīvi noteikt savu jēdziena “enerģētiskā nabadzība” definīciju, tāpēc dažādu dalībvalstu datu salīdzināšana nebūs iespējama. Tādējādi tiks apdraudētas ES izredzes nodrošināt taisnīgu pāreju un iespējams, ka sabiedrība iebildīs pret pašu pāreju. Tādēļ komiteja iesaka regulā iekļaut vienkāršu atsauces definīciju. Dalībvalstīm tā nebūtu obligāti jāpārņem iekšējām vajadzībām, bet tā būtu kritērijs, kas būtu noteikti jāizmanto ziņojumos par nacionālajiem enerģētikas un klimata plāniem. Šo jēdzienu varētu definēt, piemēram, šādi: “Enerģētiskā nabadzība iestājas tad, ja enerģijai, kas vajadzīga siltumapgādei vai aukstumapgādei pienācīgā līmenī, mājsaimniecība tērē vairāk nekā 10 % no tās rīcībā esošajiem ienākumiem.” Šāda definīcija dažās valstīs pavērusi iespēju novērtēt progresu vai citas norises enerģētiskās nabadzības mazināšanas jomā, taču, tā kā problēmas būtību veido daudzi un dažādi faktori, iespējams, ka definīcijā ir jāiekļauj citi elementi.

4.3.1.

Komiteja atzīmē, ka daudzi iepriekšējie ar enerģētiku saistītie tiesību akti ir cietuši no kavēšanās vai neprecīzas transponēšanas un izpildes. Tāpēc dalībvalstīm solidāri un apņēmīgi ir jādara viss iespējamais, lai nodrošinātu politisko gribu un administratīvos resursus regulas efektīvai īstenošanai. Grafiks ir ārkārtīgi saspringts. Nacionālo klimata un enerģētikas plānu projekti, kas iepriekš apspriesti efektīvās konsultācijās un reģionālā dialogā, ir jāiesniedz Komisijai līdz 2018. gada 1. janvārim. Tas nozīmē, ka nacionālie klimata un enerģētikas plāni un ar tiem saistītie dialogi ar ieinteresētajām personām un reģionālajiem partneriem pašlaik jau tiek izstrādāti. EESK saprot, ka šo procesu virza jauna satvara un mērķu nepieciešamība 2020.–2030. gadam, taču pauž bažas, ka bez būtiskas iedzīvotāju izpratnes palielināšanas un iesaistīšanas varētu tikt apdraudēta ES enerģētikas politikas leģitimitāte, it īpaši to patērētāju vidū, kas saskaries ar enerģijas izmaksu pieaugumu.

4.3.2.

Nekas neliecina, ka paredzētajā pārvaldības procesā būs iespējams noteikt sankcijas par nepietiekamu vērienīgumu vai saistību neievērošanu. Pārredzamībai un pārskatatbildībai ir būtiska nozīme, lai ieinteresētās personas, it īpaši iedzīvotāji, varētu ietekmēt procesu. Tādēļ EESK iesaka izveidot neatkarīgu ieinteresēto personu struktūru, lai visās dalībvalstīs nodrošinātu ieinteresēto personu efektīvu pārstāvību un apspriešanos ar šīm personām, un šādai struktūrai būtu jāpublicē savs gada ziņojums par pārvaldības procesu un dialogu, kas ar to saistīts. (Sk. 4.6. punktu.)

4.3.3.

Regulā pārredzamība tiek minēta bieži, bet EESK pauž bažas, ka nav skaidrs, vai nacionālo klimata un enerģētikas plānu savlaicīga publicēšana un publiskas pieejamības nodrošināšana visos izstrādes posmos ir obligāta. Preambulā – bet ne regulas pantos – ir atsauce uz Orhūsas konvenciju, taču komiteja uzskata, ka tas nav pietiekami. Regulā būtu skaidri jānorāda, ka nacionālā klimata un enerģētikas plāna projekts dalībvalstīm obligāti jāpublicē pēc iespējas agrākā posmā un ka visas turpmākās plāna versijas, tostarp Komisijas, reģionālo partneru un dalībvalstu piezīmes un atbildes, tiks nodotas atklātībā.

4.3.4.

Tā kā pārejai uz atjaunojamo energoresursu izmantošanu ir būtiska nozīme, vajadzīga liekāka skaidrība par “finansēšanas platformas” (27. pants) būtību un darbību un par to, kā tiks noteikta atjaunojamo energoresursu enerģijas nepietiekama nodrošinājuma finansiālā vērtība. Piemēram, ir paredzēts, ka šāda platforma, balstoties uz dalībvalstu “iemaksām”, veicinās privātā sektora līdzekļu piesaisti. Ierosināts, ka šādā platformā uzkrātos līdzekļus varētu izlietot energoefektivitātes pasākumiem un atjaunojamo energoresursu enerģijas nodrošināšanai.

4.3.5.

Nav pilnīgas skaidrības par to, kā tiks panākta pēc gadskārtējā ziņošanas procesa sniegto Komisijas ieteikumu izpilde, ja dalībvalstis tos tūlīt necentīsies īstenot. Ja tas notiks, izmantojot parasto pārkāpuma procedūru, tad tas noteikti būs pārāk lēni, lai būtu efektīvi attiecīgajā laikposmā.

4.4.

Komiteja pilnībā atbalsta noteikumus, kas attiecas uz obligāto reģionālo sadarbību starp dalībvalstīm ar mērķi paaugstināt pasākumu efektivitāti un lietderīgumu, sekmēt tirgus integrāciju un vairot enerģētisko drošību. Taču komiteja iesaka jēdzienu “reģionāls” iekļaut 2. pantā (“Definīcijas”), lai Komisija varētu ieteikt iesaistīšanos šādā sadarbībā un panākt šā ieteikuma izpildi, ja šāda iesaistīšanās nenotiek. Pašlaik pastāv iespēja, ka jēdzienu “reģionāls” izprot kā sadarbību vienas valsts robežās, nevis kā starpvalstu sadarbību, vai ka jēdzienu “reģions” definē ģeogrāfiski kā pretstatu valstu grupai, kam ir papildinoši enerģijas resursi.

4.5.

Komiteja ar ļoti lielu vilšanos atzīmē, ka 10. pants “Sabiedriskā apspriešana” ir nekonkrēts un neatbilstošs un tajā vispār nav ņemts vērā EESK priekšlikums veidot plašu Eiropas enerģētikas dialogu, kas tieši un pastāvīgi uzrunātu iedzīvotājus/patērētājus un nodrošinātu iespēju izglītot vietējo līmeni un iesaistīt to tāda pasākumu kopuma īstenošanā, par kura lietderību daudzu dalībvalstu sabiedrību būs grūti pārliecināt. Šāds dialogs ir pārāk svarīgs, lai to, ja vispār, minētu zem virsraksta “nenormatīvi pasākumi”, un šā dialoga nozīme būtu jāuzsver, 10. pantā iekļaujot papildu klauzulu. Minētais pants arī neatbilst standartiem, kas tika ieviesti ar Stratēģiskā ietekmes uz vidi novērtējuma direktīvu, kurā tika noteikti standarti attiecībā uz pārredzamu un uz līdzdalību vērstu vides pārvaldību, kuras svarīga daļa ir enerģētikas un klimata plānošana.

4.6.

Tādēļ komiteja vēlreiz norāda, ka ar regulu izveidotais pārvaldības process nespēs nodrošināt valsts noteiktā ieguldījuma veikšanu bez visas Eiropas pilsoniskās sabiedrības līdzdalības un atbalsta. Lai iegūtu iedzīvotāju uzticēšanos un panāktu viņu iesaistīšanos, šādam dialogam ir jābūt neatkarīgām no valdības un no nacionālo enerģētikas un klimatu plānu īstenošanas procesa. Dialogā uzmanība būtu jāpievērš patērētāju informēšanai, jāpalīdz enerģijas piegādātājiem iesaistīties un veidot uzticēšanos un jānodrošina dažādām grupām iespēja paust daudzās bažas par energoapgādes drošību, pieejamību un ilgtspēju. EESK ir paudusi gatavību iesaistīties šajā procesā, ko tā ir nodēvējusi par Eiropas enerģētikas dialogu, organizējot un saistībā ar dažiem aspektiem piedaloties valsts līmenī rīkotajās konsultācijās. Tomēr šāda dialoga plašuma dēļ tam vajadzīgs vairāk resursu un liela valstu apņēmība. Rezumējot jānorāda, ka būtu vajadzīgi šādi pasākumi:

4.7.

EESK ierosina Eiropas Ekonomikas zonā izveidot īpašu Eiropas Enerģētikas informācijas nodaļu, kas uzņemtos atbildību par datu vākšanu un izvērtēšanu, kas saistīta ar pārvaldības regulējumu. Šai nodaļai būtu cieši jāsadarbojas ar enerģētiskās nabadzības novērošanas centru, ko ierosināts izveidot, un jāsniedz informācijas pakalpojumi Eiropas enerģētikas dialogam valstu līmenī.

4.8.

Enerģētiskā drošība ir viena no piecām svarīgākajām regulā minētajām ziņojumu sniegšanas un novērtēšanas jomām, un šajā jomā it īpaši būs vajadzīgs plašs reģionālais dialogs. Komiteja jau norādījusi, ka Eiropas Savienībai vajadzīga skaidra un kopīga enerģētikas diplomātija un politika attiecībā pret trešām valstīm (5). Komisija norādījusi, ka enerģētiskā drošība un solidaritāte ir pirmais kopējās Enerģētikas savienības pīlārs, taču šādu rezultātu nevar sasniegt bez stingras vienošanās un partnerībām ar nozīmīgākajiem globālajiem dalībniekiem un bez kopējas enerģētikas politikas.

4.9.

EESK pauž bažas par Brexit ietekmi uz pārvaldības procesu. Pirmkārt, patlaban tiek pieņemts, ka regulā paredzētajā procesā ir iesaistīta Apvienotā Karaliste, un valstu noteiktie ieguldījumi tiks novērtēti, balstoties uz šo pieņēmumu. Galīgie nacionālie enerģētikas un klimata plāni tiks noteikti pirms Apvienotās Karalistes oficiālās izstāšanās no Eiropas Savienības, taču pašlaik, iespējams, ir jāveic būtiski pielāgojumi, lai varētu anulēt Apvienotās Karalistes noteikto ieguldījumu ES kopējā ieguldījumā. Komiteja ierosina, lai Komisija izstrādā Brexit scenāriju un 28 dalībvalstu scenāriju, un abi scenāriji būtu jāapspriež vienlaikus. Otrkārt, Apvienotās Karalistes izstāšanās varētu būtiski ietekmēt politisko līdzsvaru un diplomātisko stratēģiju, kas attiecas uz katru no piecām regulas darbības jomas kategorijām, it īpaši uz enerģētisko drošību.