21.4.2017   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 125/40

Ziņotājs:

Christian MOOS

1.1.

atbalsta patiesu kopējo patvēruma politiku, kas atbilst Eiropas vērtībām; atzinīgi vērtē ES pārmitināšanas sistēmas izveidi;

1.2.

rosina ES uzņemties lielāku atbildību par personām, kurām ir vajadzīga starptautiska aizsardzība, vairāk pūļu nekā līdz šim veltīt šo personu uzņemšanai un bēgļu jautājuma risināšanā izrādīt lielāku solidaritāti ar trešām valstīm un arī ar ES dalībvalstīm, piemēram, Grieķiju;

1.3.

uzsver, ka dalībvalstīs jāveido stabilas integrācijas sistēmas;

1.4.

uzsver, ka kopējie pārmitināšanas kritēriji ir jābalsta galvenokārt uz attiecīgo personu neaizsargātību, nevis tikai uz efektīvu sadarbību ar trešām valstīm patvēruma jautājumos, un norāda, ka šiem kritērijiem jābūt nediskriminējošiem;

1.5.

uzskata, ka terminu “pirmā patvēruma valsts” un “droša trešā valsts” lietošana šajā gadījumā ir diskutējams jautājums, tāpēc ka pašlaik attiecīgajās trešās valstīs un reģionos stāvoklis ir nedrošs un nestabils; uzskata, ka pašreizējā situācijā ES un Turcijas paziņojumam ir ārkārtīgi svarīga nozīme. Gan ES, gan Turcijas interesēs ir tas, ka minētā paziņojuma īstenošanā tiek nodrošināta stāvokļa cilvēktiesību jomā uzraudzība;

1.6.

norāda, ka pārmitināšanas programma ir jāatsaista no partnerattiecību nolīgumiem, kuru mērķis ir novirzīt bēgļu plūsmu uz trešām valstīm, un tas jādara, jo to savstarpējā saistība rada draudus, ka var tikt pārkāptas starptautiskās tiesības un pamattiesības; uzsver, ka pasākumu, kas tiek veikti partnerībā ar trešām valstīm, vai – vispārīgāk – attīstības palīdzības sniegšanas priekšnosacījums nedrīkst būt nolīgumi ar trešām valstīm par atgriešanu vai cita veida līdzīgu sadarbību;

1.7.

uzsver, ka noteicošā loma pārmitināmu trešo valstu valstspiederīgo vai bezvalstnieku identificēšanā ir jāuztic Apvienoto Nāciju Organizācijas Augstā komisāra bēgļu jautājumos birojam (UNHCR), un apšauba īpašu atlases tiesību piešķiršanu trešām valstīm;

1.8.

atzinīgi vērtē uzsvaru uz sieviešu, kā arī bērnu un jauniešu neaizsargātību, taču kritiski vērtē kategoriju “personas, kuras ir sociāli un ekonomiski neaizsargātas”. Tā kā Komisijas priekšlikumā kopā minēti dažādi likumīgi veidi ieceļošanai Eiropas Savienībā, tas kopumā rada draudus, ka cietīs pārmitināšanas kvalitāte un kvantitāte;

1.9.

saskaņā ar 1951. gada Ženēvas konvenciju apšauba tādu personu pilnīgu izslēgšanu, kuras pēdējo piecu gadu laikā pirms pārmitināšanas ir neatbilstīgi uzturējušās, neatbilstīgi ieceļojušas vai mēģinājušas neatbilstīgi ieceļot dalībvalstu teritorijā, un tādu personu pilnīgu izslēgšanu, ko dalībvalstis pēdējo piecu gadu laikā pirms pārmitināšanas ir atraidījušas, kaut arī pārējiem atbilstības kritērijiem šīs personas atbilst;

1.10.

uzsver, ka pārmitināšana nedrīkst ietekmēt tiesības uz patvērumu. Kopumā ir jānodrošina, ka tiek garantēta Konvencijā par bēgļa statusu, Eiropas Savienības Pamattiesību hartā (turpinājumā “Harta”) un Eiropas Cilvēktiesību konvencijā (ECTK) noteikto pamattiesību ievērošana;

1.11.

atbalsta vērienīgu mērķu izvirzīšanu attiecībā uz gadā pārmitināmo personu skaitu un iesaka paredzēt, ka augsta līmeņa komitejas nosakāmais skaits ir minimālais skaits;

1.12.

pauž cerību, ka EESK tiks iesaistīta Pārmitināšanas augsta līmeņa komitejā;

1.13.

iesaka, ka UNHCR vajadzētu būt pastāvīgam Pārmitināšanas augsta līmeņa komitejas loceklim. Komisijas priekšlikums kopumā nerada skaidrību par to, kā un ar kādām procedūrām UNHCR vai dalībvalstis identificēs personas, kam vajadzīga starptautiska aizsardzība, un kāda būs ES Patvēruma aģentūras loma šajās procedūrās;

1.14.

rosina apsvērt iespējas īstenot papildu alternatīvas bēgļu uzņemšanas un finansēšanas programmas, kā paraugu izmantojot Kanādā izveidoto privātās sponsorēšanas partnerību (Private Sponsoring Partnership) (1). Trīspusējas pieejas, kas paredz dalībvalstu, UNHCR un privātā sektora/pilsoniskās sabiedrības pārstāvju līdzdalību, institucionalizācija var kopumā pozitīvi ietekmēt ES pārmitināšanas sistēmu. Šāds risinājums tomēr nedrīkst ietekmēt pārmitināšanas kvalitāti un kvantitāti. Komiteja rosina dalībvalstis nodrošināt, ka pilsoniskā sabiedrība tiek pienācīgi informēta par pārmitināšanas plāniem un ka tiek atbalstīta tās līdzdalība procesā;

1.15.

iesaka nodrošināt pastiprinātu ES un dalībvalstu iestāžu klātbūtni īpaši neaizsargātajās izcelsmes un tranzīta valstīs un mazināt tām uzlikto slogu, uz vietas veidojot to spējas nodrošināt uzņemšanu un aizsardzību.

2.1.1.

EESK atzinīgi vērtē personu, kurām vajadzīga starptautiska aizsardzība, pārmitināšanu Eiropas Savienībā. EESK atkārtoti uzsver savā atzinumā “Eiropas programma migrācijas jomā” (2) minēto – līdztekus pārmitināšanai dalībvalstīs ir jāizveido stabilas integrācijas sistēmas un jānodrošina piekļuve darba tirgum, kvalifikāciju atzīšana un profesionālā un valodu apmācība.

2.1.2.

EESK atbalsta pasākumus, kas ir vērsti uz pārmitināto personu agrīnu, efektīvu un sekmīgu integrāciju saskaņā ar 2016. gada 7. jūnijā iesniegto rīcības plānu trešo valstu valstspiederīgo integrācijai (3). Taču šie pasākumi ir pretrunā alternatīvās aizsardzības statusam, jo dalībvalstīm ir atkārtoti jāpārbauda personas aizsardzības statuss un šādā gadījumā dalībvalstis var neatzīt attiecīgās personas bēgļa statusu. Tas nozīmē, ka tādai personai, kurai ir nepieciešama starptautiska aizsardzība, draud izraidīšana vai piespiedu atgriešanās trešā valstī vai izcelsmes valstī.

2.2.1.

EESK atbalsta 7. un 8. pantā paredzēto elastīgumu, nosakot kopējus kritērijus attiecībā uz to reģionu vai trešo valstu atlasi, no kurām veicama pārmitināšana. Taču tiem nevajadzētu būt pārāk ekskluzīviem un balstītiem uz sadarbības kvalitāti ar trešo valsti vai reģionu migrācijas un patvēruma jomā, bet gan uz personu neaizsargātību. EESK neatbalsta jebkādu diskrimināciju bēgšanas maršruta vai izcelsmes valsts dēļ, kā arī tautības vai reliģijas dēļ (Konvencijas par bēgļa statusu 3. pants).

2.2.2.

Saistībā ar tādu priekšnosacījumu radīšanu, kuri ļauj terminus “pirmā patvēruma valsts” un “droša trešā valsts” lietot patvēruma meklētāju izraidīšanas gadījumā, EESK jau savā atzinumā “ES kopējā drošu izcelsmes valstu saraksta izveide” (4) norādīja, ka joprojām ir pāragri veidot iekļaujošu sarakstu un ir jāvienojas par drošu izcelsmes valstu sarakstu, kura pamatā ir kopēji, piemēram, Direktīvā 2013/32/ES minētie kritēriji, un valstu vērtēšanā būtu jāizmanto konkrēti, praktiski un precīzi rādītāji, it īpaši UNHCR, Eiropas Patvēruma lietu atbalsta biroja (EASO), Eiropas Padomes, Eiropas Cilvēktiesību tiesas (ECT) un citu cilvēktiesību organizāciju avotos norādītie rādītāji. EESK norāda, ka šos terminus nekādā gadījumā nedrīkst lietot attiecībā uz valstīm, kurās tiek pārkāptas cilvēktiesības un tiesiskuma principi. Turklāt trešo valsti var uzskatīt par drošu tikai tad, ja tiek nodrošināts, ka šī valsts ievēro neizraidīšanas principu un ka tā ir pilnībā atzinusi un īsteno Konvenciju par bēgļa statusu, 1967. gada 31. janvāra Ņujorkas Protokolu par bēgļa statusu un citus attiecīgos līgumus.

2.2.3.

EESK tomēr uzskata, ka ES izmanto partnerības, lai ar bēgļiem saistītās problēmas un savu atbildību par personām, kas meklē aizsardzību, uzveltu trešām valstīm, un ka ES, finansiāli stimulējot šīs valstis, vēlas panākt, ka tās pie savām ārējām robežām aptur personas, kuras meklē aizsardzību. Šajā saistībā arī būtu jāanalizē trešo valstu valstspiederīgo un bezvalstnieku, kuri neatbilstīgi uzturas dalībvalstu teritorijā, atpakaļuzņemšana, kas jauno nolīgumu dēļ vērojama arvien biežāk. Centieni samazināt bēgļu skaitu rada draudus, ka trešās valstis varētu apturēt, noraidīt vai izraidīt jaunieceļojošas personas, kuras pie to robežām meklē aizsardzību, un tādējādi tiktu pārkāpti Hartā, Konvencijā par bēgļa statusu un ECTK noteiktie izraidīšanas aizliegumi. Tādēļ EESK rosina stingri piemērot starptautisko tiesību principus un radīt efektīvus kontroles mehānismus.

2.3.1.

EESK uzsver, ka pārmitināšanas programma ir jāatsaista no partnerattiecību nolīgumiem, un tādēļ ir jāsvītro 4. panta a) apakšpunkta daļa “un šo personu tālāka kustība uz dalībvalstu teritoriju”. EESK uzskata, ka 4. panta c) apakšpunktā un d) apakšpunktā (tas neattiecas uz iii) punktu) noteiktie kritēriji apdraud Hartas 18. un 19. pantā paredzētās tiesības uz patvērumu un aizsardzību pret izraidīšanu un tādēļ arī tie ir jāsvītro.

2.3.2.

EESK tāpat kā UNHCR prasa nodrošināt, ka atpakaļuzņemšanas pasākumi garantē, ka attiecīgā trešā valsts vai reģions pilnībā atzīst un īsteno Konvenciju par bēgļa statusu, tā garantējot piekļuvi procedūrai, kurā aizsardzības pieteikums tiek pārbaudīts saskaņā ar Konvenciju par bēgļa statusu.

2.3.3.

EESK pauž bažas par to, ka ES un Turcijas Paziņojumā paredzētā atgriešanas mehānisma dēļ Grieķijā izveidotie “karstie punkti” varētu pārvērsties par aizturēšanas centriem. Tādējādi tiktu pārkāptas tiesības uz brīvību un aizsardzību pret patvaļīgu aizturēšanu (ECTK 5. pants, Hartas 6. pants). Tādēļ EESK pauž bažas par saskaņā ar ES un Turcijas Paziņojumu veikto aizturēšanu un atgriešanu un uzskata, ka pašreizējais atgriešanas mehānisms ir steidzami jāpārskata, lai nodrošinātu pienācīgu aizsardzību šajā un jaunos partnerības nolīgumos.

2.3.4.

EESK stingri atbalsta diplomātisko attiecību stiprināšanu, kā arī finansiālus un tehniskus pasākumus, kas tiek veikti partnerībā ar trešām valstīm (piemēram, centienus uz vietas veidot šo valstu spējas nodrošināt tādu personu uzņemšanu un aizsardzību, kurām nepieciešama starptautiska aizsardzība) un kas kalpo ar bēgļiem saistīto problēmu risināšanai trešās valstīs un reģionos. Šiem pasākumiem jāatbilst Konvencijai par bēgļa statusu, ECTK un Hartai. Ar pārmitināšanu saistīto pasākumu vai – vispārīgāk – attīstības palīdzības sniegšanas priekšnosacījums nedrīkst būt nolīgumi ar trešām valstīm par atgriešanu vai cita veida līdzīgu sadarbību, jo šādi nolīgumi nav savienojami ar šo pasākumu humanitāro mērķi.

2.4.1.

EESK atzinīgi vērtē to, ka īpašs uzsvars tiek likts uz sieviešu un meiteņu, kā arī bērnu un jauniešu, tostarp nepavadītu nepilngadīgo, neaizsargātību un ka tradicionālās pārmitināmo personu kategorijas tiek paplašinātas, tajās iekļaujot personas, kam ir ģimenes saites. EESK īpaši atbalsta šo personu ģimenes vienotības nodrošināšanu, par ģimenes locekļiem uzskatot arī brāļus un māsas. Taču minētie kritēriji būtu jāpiemēro vienīgi tad, ja ģimenes vienotību nevar nodrošināt ar pašreizējiem ģimenes atkalapvienošanās pasākumiem, piemēram, 2003. gadā pieņemto Direktīvu par ģimenes atkalapvienošanos. EESK uzsver, ka ir svarīgi nodrošināt vienlīdzības un nediskriminācijas principu respektēšanu un ka tiem bez ierobežojumiem būtu jāattiecas arī uz a), b), c) un d) apakšpunktu.

2.4.2.

Tomēr EESK kritiski vērtē kategoriju paplašināšanu, tajās iekļaujot “personas, kuras ir sociāli un ekonomiski neaizsargātas”, ja tās ir personas, kurām ir zems ienākumu līmenis, zems profesionālais statuss, zems izglītības līmenis utt. Šai kategorijai nav vajadzīga Konvencijā par bēgļa statusu paredzētā aizsardzība, un tā varētu izraisīt personu, kurām ir vajadzīga starptautiskā aizsardzība, diskrimināciju. Šīs kategorijas vajadzībām tomēr jāparedz citi likumīgi ieceļošanas veidi un pasākumi, kas ir vērsti uz sociāli un ekonomiski neaizsargātām personām.

2.4.3.

Kopumā EESK iesaka pārņemt jau sen zināmos UNHCR izmantotos piešķiršanas kritērijus un tādā veidā stiprināt tā noteicošo lomu to personu identificēšanā, kam vajadzīga starptautiska aizsardzība.

2.5.1.

EESK neatbalsta tādu personu pilnīgu izslēgšanu, kuras ir minētas 6. panta 1. punkta d) un f) apakšpunktā, jo šie apakšpunkti ir pretrunā pamattiesībām uz patvērumu. Abi šie apakšpunkti ir jāsvītro, lai saglabātu patvēruma tiesību neaizskaramību un uzticamību.

2.5.2.

Turklāt ir arī jānodrošina, ka 6. panta 1. punkta c) apakšpunkts tiek tikai piemērots, ievērojot proporcionalitātes principu. Tā kā valstīs tiesiskais regulējums un tā interpretācija ir atšķirīga, jānovērš, ka pantos par atbilstības kritērijiem un izslēgšanas pamatiem tiek izmantoti neskaidri termini un frāzes, piemēram, 6. panta 1. punkta a) apakšpunkta ii) punkta formulējums “tās ir izdarījušas smagu noziegumu”, vai arī šie formulējumi ir jākonkretizē.

2.5.3.

Piemērojot fakultatīvo izslēgšanas pamatojumu (6. panta 2. punkts), kas paredz, ka dalībvalsts var atteikt pārmitināt trešo valstu valstspiederīgos vai bezvalstniekus, kuriem var prima facie piemērot vienu no 6. panta 1. punkta a) vai b) apakšpunktā minētajiem izslēgšanas pamatojumiem, ir jāsniedz skaidri un saprotami pierādījumi. Ja tas netiek paredzēts, minētais punkts ir jāsvītro. Balstoties tikai uz aizdomām, dalībvalsts pārkāpj nediskriminācijas principu.

2.6.1.

EESK atzinīgi vērtē spēju elastīgi reaģēt uz mainīgajām migrācijas plūsmām un starptautiskā stāvokļa izmaiņām. EESK tāpat kā UNHCR un citas pilsoniskās sabiedrības organizācijas (5) prasa paredzēt, ka netiek noteikts maksimālais pārmitināmo personu skaits, kā ierosināts 7. pantā, bet tiek noteikts minimālais skaits, un UNHCR gada ziņojumu (6) izmantot kā pamatu, lai prognozētu pārmitināmo personu skaitu. EESK uzskata, ka vismaz 25 % no UNHCR minētā visu pārmitināmo personu kopskaita ir atbilstošs skaits, kas būtu jāuzņem Eiropai.

2.6.2.

EESK pauž bažas par dalībvalstu iesaistīšanos ikgadējo pārmitināšanas plānu īstenošanā. Šo bažu pamatā ir Padomes 2015. gada 20. jūlija secinājumu līdzšinējā īstenošana, kā arī Komisijas uzsāktās pārkāpuma procedūras par kopējās Eiropas patvēruma sistēmas neīstenošanu (7) un Komisijas ziņojumi par ES un Turcijas Paziņojuma īstenošanā panākto progresu (8).

2.6.3.

Priekšlikuma 8. pantā skaidrāk jānošķir UNHCR pārmitināšanas sistēma, Savienības pārmitināšanas sistēma un citi likumīgi ES, tās dalībvalstu vai citu dalībnieku nodrošinātie ieceļošanas veidi. EESK kopumā atzinīgi vērtē ES pārmitināšanas sistēmā institucionalizētu trīspusēju pieeju, kas pārmitināšanā iesaista dalībvalstis, UNHCR un privātā sektora/pilsoniskās sabiedrības pārstāvjus.

2.7.1.

Lai arī 10. un 11. pantā minētajām pārmitināšanas procedūrām jābalstās uz trešo valstu valstspiederīgo vai bezvalstnieku piekrišanu, tos trešo valstu valstspiederīgos vai bezvalstniekus, kuri ir atteikušies no pārmitināšanas noteiktā dalībvalstī, piemēram, ģimenes, sociālu vai kultūras iemeslu dēļ, nedrīkst izslēgt no pārmitināšanas citā dalībvalstī.

2.8.1.

EESK uzskata, ka noteicošā loma trešo valstu valstspiederīgo un bezvalstnieku identificēšanā ir jāuztic UNHCR. ES Patvēruma aģentūra, kuras mērķis un uzdevumi Komisijai vēl ir precīzi jādefinē, vai citas starptautiskas struktūras var sniegt atbalstu UNHCR. EESK apšauba tādu īpašu tiesību piešķiršanu, kuras ļauj trešai valstij UNHCR vietā izvēlēties izceļojošās personas, kā tas paredzēts ES un Turcijas paziņojumā; šādi netiek garantēta Konvencijā par bēgļa statusu, Hartā un ECTK noteikto pamattiesību ievērošana.

2.8.2.

Priekšlikumā paredzēts, ka pārmitināšanai vajadzētu būt prioritārajai iespējai iegūt starptautisko aizsardzību dalībvalstu teritorijā un tās dēļ nedrīkstētu sākties vēl viena patvēruma piešķiršanas procedūra. Šādi ierobežojumi var ietekmēt neaizsargātu personu tiesības uz patvērumu. Jānodrošina iespēja dalībvalstu teritorijā pieteikties patvērumam arī citos veidos, pretējā gadījumā tas varētu būt pretrunā aizsardzību meklējošās personas tiesībām un pienākumam pieteikties patvērumam pirmajā uzņēmējvalstī ES.

2.8.3.

EESK norāda, ka, dalībvalstī integrējot pārmitinātas personas, rodas pretruna ar alternatīvās aizsardzības statusu saskaņā ar 11. pantā minēto paātrināto procedūru. Proti, dalībvalstij, kurā persona tiek pārmitināta, personas bēgļa statuss ir jāpārbauda vēlreiz un tāpēc noteiktos apstākļos to var noraidīt. Tādēļ alternatīvais statuss nebūtu jāpiešķir, jo paātrinātā procedūra ir jāizmanto steidzamu gadījumu, piemēram, veselības aprūpes neatliekamības dēļ. Abās procedūrās būtu jāpārbauda bēgļa statusa piešķiršanas nosacījumi (9).

2.9.1.

EESK iesaka neaprobežoties tikai ar konsultācijām un Komisijas ikgadējo pārmitināšanas plānu izstrādāt sadarbībā ar augsta līmeņa komiteju, un noteikt, ka tā īstenošana ir obligāta. Komiteja būtu jāvada Komisijai un Parlamentam, cieši sadarbojoties ar pilsonisko sabiedrību. Arī EESK kā pilsoniskās sabiedrības viedokļa paudējai vajadzētu būt Pārmitināšanas augsta līmeņa komitejas loceklei vai vismaz pastāvīgi tajā jāpiedalās novērotājas vai padomdevējas statusā.

2.9.2.

EESK uzsver, ka ES Patvēruma aģentūrai, UNHCR un IOM vajadzētu būt pastāvīgiem Pārmitināšanas augsta līmeņa komitejas locekļiem.

3.1.1.

EESK atkārtoti rosina ES dalībvalstis un starptautisko sabiedrību pašlaik uzņemties lielāku atbildību par personām, kurām nepieciešama starptautiska aizsardzība, izrādīt lielāku solidaritāti ar trešām valstīm un reģioniem, uz kuriem vai kuru teritorijā šīs personas ir pārvietotas, kā arī veltīt vairāk pūļu pārmitināšanai un brīvprātīgai humanitārai uzņemšanai.

3.1.2.

Komiteja rosina ES un dalībvalstis izpildīt pārvietošanas un pārmitināšanas saistības, kas līdz šim noteiktas Padomes 2015. gada jūlija un septembra lēmumos, vairāk ņemot vērā Grieķijas ierobežotās uzņemšanas iespējas, un veltīt vairāk pūļu, lai izveidotu solidāru ES pārmitināšanas sistēmu un kopējo Eiropas patvēruma sistēmu. Ņemot vērā UNHCR datus par 65,3 miljoniem personu, kas visā pasaulē meklē starptautisku aizsardzību, EESK iesaka aktīvāk iesaistīties un katru gadu pārmitināt daudz vairāk nekā 20 000 personu, kurām nepieciešama aizsardzība.

3.1.3.

EESK iesaka dalībvalstīm strauji pastiprināt savu iestāžu klātbūtni izcelsmes un tranzīta valstīs, lai vēstniecības un konsulāti vai jauni migrācijas centri varētu ātri atzīt personu neaizsargātību, pamatojoties uz UNCHR nosūtījumiem, un lai dalībvalstīs varētu nodrošināt pārmitināšanu. Tādējādi tiktu sniegts papildu ieguldījums tādas infrastruktūras izveidē, kas ir nepieciešama, lai ES varētu īstenot pārmitināšanas plānus.

3.2.1.

EESK iesaka institucionalizēt ciešu partnerību ar UNHCR, jo tam ir starptautiski atzīta zinātība. Turklāt līdzīgas partnerības var veidot ar IOM un citām sertificētām pilsoniskās sabiedrības organizācijām, piemēram, Baznīcu komisiju migrantu jautājumos Eiropā (CCME) vai Eiropas Padomi bēgļu un izsūtīto personu jautājumos (ECRE). Komiteja vēlas rosināt dalībvalstis jau agrīnā posmā iesaistīt vietējo līmeni, proti, iedzīvotājus un pilsoniskās sabiedrības organizācijas, lai gūtu vietējo iedzīvotāju atbalstu un tādā veidā vairotu izredzes, ka pārmitināto bēgļu integrācija būs sekmīga.

3.2.2.

Lai nodrošinātu likumīgas iespējas ieceļošanai Savienībā, būtu jāapsver iespēja īstenot arī alternatīvas bēgļu uzņemšanas un finansēšanas programmas, ko nodrošina, piemēram, privātpersonas, nevalstiskas organizācijas, pilsoniskās sabiedrības organizācijas, tostarp sociālas apvienības, vai citas ieinteresētu personu grupas. Šīs programmas var būt lietderīgs ES pārmitināšanas plāna papildinājums, taču tām nekādā gadījumā nevajadzētu to aizstāt. Šajā saistībā EESK atzinīgi vērtē Kanādā īstenoto privātās sponsorēšanas programmu (Private Sponsorship Programme). Pilsoniskā sabiedrība, sociālie partneri un vietējās pašvaldības pilda svarīgas un ar integrāciju saistītas funkcijas pēc attiecīgās personas pārmitināšanas, un tādēļ tās pēc iespējas ātrāk jāiesaista pārmitināšanas sistēmā paredzētajā plānošanā un lēmumu pieņemšanā.

3.2.3.

Dalībvalstīm būtu regulāri jāizvērtē privātās uzņemšanas programmas, lai nodrošinātu, ka tiek ievērotas Hartā, ECTK un Konvencijā par bēgļu statusu noteiktās pamattiesības un ka tās netiek īstenotas citās interesēs. Personām, kas tiek pārmitinātas saskaņā ar privātām uzņemšanas programmām, jāatbilst bēgļa statusa nosacījumiem. Attiecīgajā uzņēmējvalstī šīs personas saņem tādu pašu juridisko statusu kā bēgļi, kas valstī ir ieceļojuši saskaņā ar valsts programmu.