27.10.2017   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 366/151

—

ņemot vērā 1951. gada Konvenciju par bēgļa statusu,

—

ņemot vērā ANO 1989. gada 20. novembra Konvenciju par bērna tiesībām un tās fakultatīvos protokolus par bērnu iesaistīšanu bruņotos konfliktos (pieņemta 2000. gada maijā), par bērnu tirdzniecību, bērnu prostitūciju un bērnu pornogrāfiju (pieņemta 2002. gada janvārī) un par paziņojumu sniegšanas procedūru (pieņemta 2011. gada decembrī),

—

ņemot vērā 2007. gada februārī pieņemtos ANO Principus un pamatnostādnes par bērniem, kas iesaistīti bruņotos spēkos un bruņotos grupējumos (Parīzes Principus),

—

ņemot vērā ANO Bērna tiesību komitejas Vispārējo komentāru Nr. 14 (2013) par bērna tiesībām uz to, lai vispirms būtu ņemtas vērā viņa intereses,

—

ņemot vērā ANO rīcības plānu “Bērniem piemērota pasaule”,

—

ņemot vērā Lisabonas līguma 208. pantu, kurā noteikts politikas saskaņotības princips attīstības mērķiem, kuram atbilstīgi attīstības sadarbības jomas mērķi ir jāņem vērā tādās politikas jomās, kas varētu skart jaunattīstības valstis,

—

ņemot vērā 2008. gada 30. janvārī pieņemto Padomes un Padomē sanākušo dalībvalstu valdību pārstāvju, Eiropas Parlamenta un Eiropas Komisijas kopīgo paziņojumu “Eiropas konsenss par humāno palīdzību”,

—

ņemot vērā Komisijas 2008. gada 5. februāra paziņojumu “Īpaša vieta bērniem ES ārējās darbībās” (COM(2008)0055),

—

ņemot vērā 2008. gadā atjauninātās ES pamatnostādnes par bērniem un bruņotiem konfliktiem,

—

ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2013. gada 26. jūnija Direktīvu 2013/33/ES, ar ko nosaka standartus starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzēju uzņemšanai (pārstrādāta redakcija),

—

ņemot vērā to, ka Eiropas Savienība 2012. gada 10. decembrī saņēma Nobela Miera prēmiju un vēlāk prēmijas naudas balvu piešķīra ES iniciatīvai “Miera bērni”,

—

ņemot vērā ANO Ģenerālās asamblejas 2010. gada 9. jūlija rezolūciju Nr. 64/290 par tiesībām uz izglītību ārkārtas situācijās un attiecīgās pamatnostādnes, tostarp tās, kuras sagatavoja UNICEF un UNESCO,

—

ņemot vērā Pasaules Izglītības forumā 2000. gada 26.–28. aprīlī pieņemto Dakāras pasākumu sistēmu un ANO 2000. gada 8. septembra Tūkstošgades deklarāciju,

—

ņemot vērā 2015. gada 19.–22. maijā notikušajā Pasaules izglītības forumā pieņemto Inčhonas deklarāciju “Izglītība 2030”,

—

ņemot vērā 2015. gada 6.–7. jūlijā notikušajā Oslo augstākā līmeņa sanāksmē par izglītību attīstības vajadzībām pieņemto Oslo deklarāciju,

—

ņemot vērā jautājumu Komisijai, uz kuru jāatbild mutiski, par bērnu izglītību ārkārtas situācijās un ieilgušās krīzēs (O-000147/2015 – B8-1108/2015),

—

ņemot vērā Reglamenta 128. panta 5. punktu un 123. panta 2. punktu,

A.

tā kā saskaņā ar ANO aplēsēm konfliktu zonās dzīvo apmēram miljards bērnu, no kuriem 250 miljoni ir vecumā līdz pieciem gadiem, un viņiem ir liegtas pamattiesības uz izglītību; tā kā ir aprēķināts, ka ārkārtas situācijas un ieilgušas krīzes būtiski skar 65 miljonus bērnu vecumā no 3 līdz 15 gadiem, jo rodas izglītības pārtraukšanas risks, un krīzes skartajās valstīs aptuveni 37 miljoni bērnu pamatskolas vecumā un pamatizglītības otrajā posmā neapmeklē skolu; tā kā aptuveni puse no visiem tiem bērniem pasaulē, kuri neapmeklē skolu, dzīvo konfliktu skartās teritorijās; tā kā 87 % no bērniem, kuri neapmeklē skolu arābu valstīs, skar konflikti un aptuveni 175 miljoni bērnu katru gadu skar dabas katastrofas; tā kā noteiktām iedzīvotāju grupām, piemēram, nabadzīgiem bērniem, meitenēm un bērniem ar invaliditāti, jau tā mazās izglītības izredzes vēl vairāk samazinās konfliktu skartās zonās vai teritorijās, kur stāvoklis ir nestabils;

B.

tā kā gandrīz 10 miljoni bērnu ir bēgļi un tiek lēsts, ka 19 miljoni bērnu visā pasaulē ir pārvietoti savā valstī konflikta dēļ;

C.

tā kā ikviens bērns pirmām kārtām ir tikai bērns, kura tiesības būtu jāievēro bez diskriminācijas un neatkarīgi no viņa vecāku etniskās izcelsmes, valstspiederības vai sociālā, migranta vai rezidenta statusa;

D.

tā kā izglītība ir cilvēka pamattiesības un ikviena bērna tiesības; tā kā izglītība ir būtiska, lai varētu pilnībā izmantot visas citas sociālās, ekonomiskās, kultūras un politiskās tiesības;

E.

tā kā izglītība veido atbildīgas pilsonības pamatu, var pārveidot sabiedrību un veicināt sociālo, ekonomisko, politisko un dzimumu līdztiesību, kā arī būtisks aspekts attiecībā uz meiteņu un sieviešu sociālo, kultūras un profesionālo emancipāciju un vardarbības pret sievietēm un meitenēm novēršanu;

F.

tā kā bērniem ar invaliditāti un/vai bērniem ar īpašām izglītības vajadzībām izglītība ir svarīga integrācijai un dzīves apstākļu uzlabošanai;

G.

tā kā bezmaksas pamatizglītība visiem bērniem ir pamattiesības, ko valdības apsolīja ievērot saskaņā ar ANO 1989. gada Konvenciju par bērna tiesībām; tā kā 2015. gadam izvirzītais mērķis ir nodrošināt, ka visi zēni un meitenes pabeidz pamatskolu; tā kā, neraugoties uz zināmu progresu attīstītajās valstīs, līdz šā mērķa sasniegšanai vēl ir tālu;

H.

tā kā Dakāras pasākumu sistēma un Tūkstošgades attīstības mērķi (TAM) ir vienojuši starptautisko sabiedrību attiecībā uz pamatizglītības, dzimumu līdztiesības un kvalitatīvas izglītības vispārēju pieejamību, tomēr neviens no šiem mērķiem netiks sasniegts līdz 2015. gadam;

I.

tā kā vismaz 30 valstīs visā pasaulē valsts drošības spēki un nevalstiski bruņoti grupējumi apdraud izglītību; tā kā skolu aizsardzība pret uzbrukumiem un izmantošanu militārām vajadzībām valsts un nevalstisku bruņotu grupējumu interesēs ir saskaņā ar deklarāciju par drošām skolām un pamatnostādnēm skolu un universitāšu aizsardzībai pret izmantošanu militāriem mērķiem bruņotu konfliktu laikā;

J.

tā kā bērni, pusaudži un jaunieši saskaras ar aizvien lielāku apdraudējumu, kas ir nesamērīgi liels, jo īpaši nestabilās valstīs; tā kā bērniem un pusaudžiem, kuri neapmeklē skolu, ir lielāks agru laulību un agras grūtniecības iestāšanās risks, kā arī risks tikt iesauktiem bruņotos spēkos vai formējumos, kļūt par cilvēku tirdzniecības vai darbaspēka ekspluatācijas upuriem; tā kā karadarbības zonās humānā palīdzība bieži ir vienīgais risinājums, lai bērni varētu turpināt mācības un tiktu uzlabotas viņu nākotnes izredzes, kas savukārt sekmē viņu aizsardzību pret vardarbīgu izturēšanos un ekspluatāciju;

K.

tā kā kvalitatīvas izglītības nodrošināšana ārkārtas situācijās vienmēr neietilpst humānajā palīdzībā, ir vērsta galvenokārt uz sākumizglītību un joprojām tiek uzskatīta par sekundāru, salīdzinot ar pārtikas, ūdens, veselības aprūpes un patvēruma nodrošināšanu, un tā kā tādēļ bērni konfliktu skartās valstīs vai pēc notikušām dabas katastrofām nevar saņemt vai turpināt izglītību;

L.

tā kā humāno palīdzību izglītībai sniedz reti un lielāka attīstības palīdzība tiek sniegta salīdzinoši vēlu vai nemaz; tā kā piegādes sistēmas ir vāji koordinētas un ar augstām darījumu izmaksām un tā kā trūkst partneru ar atbilstošu reaģēšanas spēju;

M.

tā kā bēgļu izglītības programmu kvalitāte ir zema, jo skolēnu skaits uz vienu skolotāju ir vidēji 70 un liela daļa skolotāju ir nekvalificēti;

N.

tā kā jaunie Ilgtspējīgas attīstības mērķi (IAM) un saistītie mērķi paredz visaptverošu un vērienīgu rīcības programmu izglītības jomā, kas jāīsteno līdz 2030. gadam;

O.

tā kā vispārējai piekļuvei kvalitatīvai publiskajai izglītībai — ne tikai pamatizglītībai, bet arī vidējai un augstākajai izglītībai — ir būtiska nozīme, lai pārvarētu nevienlīdzību un sasniegtu ilgtspējīgas attīstības mērķus;

P.

tā kā ES jaunattīstības valstu izglītībā 2014.–2020. gadā ieguldīs EUR 4,7 miljardus, kas ir vairāk nekā 2007.–2013. gadā ieguldītie EUR 4,4 miljardi;

Q.

tā kā Inčhonas deklarācijā ar bažām ir norādīts, ka vardarbīgi konflikti, dabas katastrofas un citas krīzes joprojām traucē izglītībai un attīstībai, un ir pausta apņemšanās izstrādāt aptverošāku, reaģētspējīgāku un izturīgāku izglītības sistēmu, kā arī uzsvērts, ka izglītība ir jāsniedz drošā, atbalstošā un neapdraudētā mācību vidē bez vardarbības;

R.

tā kā ES iniciatīva “Miera bērni” aptuveni 1,5 miljoniem bērnu konfliktu un ārkārtas situācijās 26 valstīs nodrošina piekļuvi skolām, kurās viņi var mācīties drošā vidē un saņemt psiholoģisku atbalstu;

S.

tā kā novatorisku, iekļaujošu un holistisku pieeju izglītībai ārkārtas situācijās ir izstrādājuši vairāki ES partneri, piemēram, ANO Palīdzības un darba aģentūra Palestīnas bēgļiem Tuvajos Austrumos (UNRWA), lai nodrošinātu piekļuvi kvalitatīvai izglītībai bēgļu bērniem, kurus skar ieilguši konflikti; tā kā šāda pieeja apvieno bērnu īstermiņa humānās palīdzības un ilgtermiņa attīstības vajadzības un ietver interaktīvu pašmācības materiālu izstrādi, psihosociālo atbalstu, drošas mācību un atpūtas vietas, drošības un drošuma izpratnes veicināšanas un spēju veidošanas darbības;

T.

tā kā ir vajadzīgi aptuveni USD 8 miljardi gadā, lai nodrošinātu izglītības atbalstu bērniem ārkārtas situācijās, un skarto valstu iekšējie ieguldījumi spēj segt tikai daļu no tiem, līdz ar to izglītībai ārkārtas situācijās pietrūkst finansējums USD 4,8 miljardu apmērā;

U.

tā kā, lai segtu šo iztrūkumu, ir jāpalielina attīstības un humānās palīdzības finansējums, un nestabilām valstīm vairāk līdzekļu ir jāpiešķir izglītības jomai; tā kā pēdējos gados nestabilās valstīs ir samazinājies izglītībai piešķirto līdzekļu apjoms un tas ir tālu no starptautiski ieteiktā standarta — 20 %;

V.

tā kā Oslo deklarācijā ir norādīts, ka ir svarīgi izvērtēt starptautiskās palīdzības struktūru, lai novērstu neatbilstību starp humānās palīdzības pasākumiem un ilgtermiņa attīstības pasākumiem izglītības jomā, un ir ierosināts līdz pasaules humānās palīdzības samitam 2016. gadā minētajā nolūkā izveidot jaunu platformu, kā arī īpašu fondu vai jaunu instrumentu izglītības atbalstam ārkārtas situācijās,

1.

uzsver nozīmi, kāda ir vispārējai un kvalitatīvai publiskajai izglītībai kā attīstības katalizatoram, kas uzlabo citu pasākumu sekmes tādās jomās kā veselības aizsardzība, sanitārija, katastrofu riska mazināšana, jaunu darbvietu izveide, nabadzības mazināšana un ekonomiskā attīstība; uzsver, ka izglītībai ir svarīga nozīme kā spēcīgam instrumentam, kas vajadzīgs, lai sabiedrības locekļi normāli justos, lai palielinātu informētību par tiesībām un palīdzētu bērniem, pusaudžiem un jauniešiem pārvarēt traumas, no jauna iekļauties sabiedrībā pēc konfliktiem un iegūt prasmes, kas nepieciešamas, lai atjaunotu sabiedrību un veicinātu miera veidošanu un samierināšanu;

2.

uzsver, ka ilgtermiņā kvalitatīvai izglītībai var būt ārkārtīgi svarīga nozīme pēckonfliktu sabiedrību atjaunošanā, jo tā var palielināt bērnu ienākumu gūšanas potenciālu, dot iespēju saglabāt ģimeņu veselību un uzlabot spējas izkļūt no nabadzības cikla;

3.

uzsver, ka meitenes un citi nelabvēlīgā situācijā esoši bērni, tostarp bērni ar invaliditāti, nekad nebūtu jādiskriminē attiecībā uz piekļuvi labai izglītībai ārkārtas situācijās;

4.

uzsver, ka izglītība pozitīvi ietekmē bērnu attīstību un labklājību un ka ir svarīgi nodrošināt nepārtrauktu un ilgtermiņa izglītību jauniešiem; uzskata, ka tas arī samazinās viņu iespējas tikt iesaistītiem bruņotos grupējumos vai ekstrēmismā;

5.

atzīst, ka kopš Tūkstošgades attīstības mērķu pieņemšanas ir panākts zināms progress, tomēr pauž nožēlu, ka izvirzītie mērķi netiks sasniegti 2015. gadā; aicina ES un tās dalībvalstis to iekšpolitikā un attiecībās ar trešām valstīm minēto mērķu sasniegšanu izvirzīt par galveno prioritāti; uzsver, ka šos mērķus, jo īpaši nabadzības izskaušanu, izglītības pieejamību visiem un dzimumu vienlīdzību, iespējams sasniegt tikai tad, ja tiek attīstīti visiem pieejami sabiedriskie pakalpojumi; atzinīgi vērtē TAM iekļauto jauno izglītības programmu un turpina uzsvērt, ka ir svarīgi nodrošināt līdzvērtīgu kvalitatīvas izglītības pieejamību visneaizsargātākajām iedzīvotāju grupām;

6.

ar bažām atzīmē, ka konfliktu skartajās valstīs un nestabilās valstīs panākumi izglītībā ir vismazākie vai to nav nemaz, un uzsver, ka ir svarīgi stiprināt izglītības sistēmu noturīgumu šajās valstīs un nodrošināt nepārtrauktu mācīšanos krīzes situācijās; tādēļ uzsver nepieciešamību panākt lielāku apņemšanos no ES, dalībvalstu un visu citu ieinteresēto personu puses, kas iesaistītas dažādos līmeņos, lai nodrošinātu instrumentus, ar kuriem sekmē attīstību un plašu izglītību šādās krīzes skartās valstīs;

7.

norāda, ka miljoniem bērnu ir bijuši spiesti doties bēgļu gaitās, un uzsver, ka ir ārkārtīgi svarīgi nodrošināt izglītību bēgļu bērniem; aicina uzņemošajās valstīs nodrošināt to, ka bēgļu bērniem ir pilnībā pieejama izglītība, un cik vien iespējams veicināt viņu integrāciju un iekļaušanu valsts izglītības sistēmās; aicina arī humānās un attīstības palīdzības sniedzējus pievērst lielāku uzmanību skolotāju izglītībai un apmācībai gan no pārvietoto personu vidus, gan vietējās kopienās, un starptautiskos līdzekļu devējus, tiem reaģējot uz bēgļu krīzēm, piešķirt prioritāti izglītībai, īstenojot tādas programmas, kuru mērķis ir iesaistīt un psiholoģiski atbalstīt bērnus migrantus, kā arī veicināt uzņēmējvalstu valodas mācīšanos, lai nodrošinātu bēgļu bērniem labāku un atbilstīgāku integrācijas līmeni;

8.

uzsver nepieciešamību koncentrēties uz vidējo izglītību un profesionālo apmācību, kā arī uz pamatizglītību; uzsver, ka jauniešiem vecumā no 12 līdz 20 gadiem ir ļoti ierobežotas iespējas bēgļu kopienās un vienlaikus liels risks tikt iesauktiem militārajā dienestā vai citā veidā iesaistīties bruņotos konfliktos; kā piemēru min Afganistānu, kur saskaņā ar Pasaules Bankas datiem, neraugoties uz milzīgo darbspējīgo iedzīvotāju skaitu, lasīt un rakstīt prot tikai aptuveni 30 % iedzīvotāju, kas ir 15 gadus veci vai vecāki, un kur gadu desmitiem ilgušais karš ir izraisījis kvalificēta darbaspēka trūkumu;

9.

aicina dalībvalstis izstrādāt īpašas uzņemšanas shēmas nepavadītiem bērniem un vientuļajām mātēm ar bērniem;

10.

atgādina dalībvalstīm, ka bērnu aizsardzība un vardarbības un cilvēku tirdzniecības apkarošana ir atkarīga no to iekļaušanas skolās un izglītības programmās un ka būtu jāparedz skaidri noteikti standarti uzņemšanai, integrācijai un lingvistiskajam atbalstam, kā noteikts Direktīvā 2013/33/ES;

11.

mudina Komisiju un dalībvalstis atbalstīt valsti šķērsojošos bēgļu studentus, tostarp sadarbojoties ar dažādām starptautiskām organizācijām;

12.

aicina Komisiju un dalībvalstis izveidot “izglītības koridorus”, lai nodrošinātu to, ka studenti no konfliktu skartām valstīm, jo īpaši Sīrijas, Irākas un Eritrejas, tiek pieņemti universitātēs;

13.

aicina ES un tās humānās palīdzības aģentūras sistemātiski iekļaut izglītību un bērnu aizsardzību kopējā ārkārtas reaģēšanas ciklā un ieilgušās krīzes situācijās nodrošināt elastīgu līdzekļu piešķiršanu vairāku gadu garumā;

14.

atzinīgi vērtē to, ka ir izveidots Bekou fonds, Madad fonds un Ārkārtas trasta fonds Āfrikai, jo tie ir efektīvi līdzekļi, lai novērstu plaisu starp humānās un attīstības palīdzības finansējumu sarežģītās un ieilgušās ārkārtas situācijās, kad politiskie, ekonomiskie un humānās palīdzības jautājumi ir savstarpēji saistīti; aicina ES un dalībvalstis bērnu izglītību uzskatīt par prioritāti, piešķirot līdzekļus no ES trasta fondiem;

15.

atzīst, ka ir vērojamas būtiskas nepilnības izglītības atbalsta pasākumos ārkārtas situācijās, jo īpaši ņemot vērā to, ka agrīni pasākumi šajā jomā ne tikai sniedz labumu attiecīgajiem bērniem, bet var arī uzlabot plašāku humānās palīdzības reaģēšanas pasākumu efektivitāti; atkārtoti pauž atbalstu tam, lai tiktu nodrošināts, ka skolas ir droša vieta bērniem, un šajā sakarībā uzsver, ka izglītības nodrošināšana ir jāaizsargā pret uzbrukumiem; aicina ES un tās dalībvalstis apņemties atbalstīt visaptverošas skolu drošības sistēmas principus un aizsargāt izglītības iestādes pret uzbrukumiem un izmantošanu militārām vajadzībām saskaņā ar deklarāciju par drošām skolām un pamatnostādnēm skolu un universitāšu aizsardzībai pret militāru izmantošanu bruņotu konfliktu laikā;

16.

aicina ES sadarboties ar partnervalstīm un citiem līdzekļu devējiem, privāto sektoru un pilsonisko sabiedrību ar mērķi uzlabot izglītības iespējas jauniešiem konfliktsituācijās un citās ārkārtas situācijās, ņemot vērā svarīgo lomu, kas jauniešiem var būt stabilitātes sekmēšanā pēc konfliktiem, izmantojot potenciāli iegūtās prasmes, lai atjaunotu infrastruktūru, pamatpakalpojumu nodrošināšanu, veselības aprūpes un izglītības sistēmu darbību, vienlaikus mazinot risku, ka jaunieši, kas ir bez darba, var izraisīt sociālus nemierus vai no jauna ieslīgt vardarbības apburtajā lokā;

17.

atzinīgi vērtē ES iniciatīvu “Miera bērni”, kuras mērķis ir finansēt humānās palīdzības izglītības projektus ārkārtas situācijās, un aicina Komisiju paplašināt minētās iniciatīvas apjomu; atzinīgi vērtē iniciatīvu “No Lost Generation”, ko aizsākuši vairāki līdzekļu devēji un humānās palīdzības un attīstības struktūras, tostarp ES, lai nodrošinātu izglītības pieejamību miljoniem bērnu Sīrijā un tās kaimiņvalstīs;

18.

pauž nožēlu, ka, neraugoties uz izglītības nozīmīgo lomu ārkārtas situācijās, šī joma 2014. gadā ir saņēmusi mazāk nekā 2 % no visiem humānajai palīdzībai paredzētajiem līdzekļiem; tāpēc pauž cerību, ka saskaņā ar jauno programmu ES līdzekļu sadales pārstrukturizācijai var papildināt un palielināt finansējumu bērnu izglītības programmām, tostarp trešās valstīs, kuras skāris karš vai ārkārtas situācijās;

19.

aicina visus humānās palīdzības sniedzējus, ņemot vērā ieilgušās mūsdienu krīzes, paredzēt izglītību kā neatņemamu humānās palīdzības pasākumu daļu un palielināt saistības izglītības jomā, mobilizējot izglītības atbalsta pasākumus agrīnos ārkārtas situāciju posmos un nodrošinot pietiekamu līdzekļu piešķiršanu; aicina dalībvalstis pievērst īpašu uzmanību neaizsargātākajām grupām, piemēram, meitenēm, cilvēkiem ar īpašām vajadzībām un nabadzīgiem cilvēkiem, ņemt vērā to pārvietoto bērnu un jauniešu vajadzības, kuriem sniedz patvērumu uzņēmējas kopienas, un pienācīgu uzmanību veltīt vidējai izglītībai, lai neizslēgtu no izglītošanas pusaudžus;

20.

atzinīgi vērtē to, ka arvien lielāka starptautiskā uzmanība tiek pievērsta izglītībai ārkārtas situācijās, un jo īpaši ES humānās palīdzības un krīžu pārvarēšanas komisāra paziņojumu par mērķi līdz 2019. gadam atvēlēt 4 % no ES humānās palīdzības budžeta bērnu izglītībai ārkārtas situācijās;

21.

aicina ES dalībvalstis atbalstīt Komisijas mērķi palielināt humānās palīdzības finansējumu izglītībai ārkārtas situācijās līdz 4 % no ES humānās palīdzības budžeta kā minimālo ieguldījumu, lai nodrošinātu kvalitatīvas izglītības pieejamību bērniem ārkārtas situācijās un ieilgušu krīžu gadījumos; aicina to īstenotajos humānās palīdzības pasākumos pievērst lielāku uzmanību un palielināt finansējumu izglītībai, vienlaikus uzsverot, ka tas nebūtu jādara uz citu primāro vajadzību rēķina; aicina ES veicināt attiecīgajās valstīs paraugpraksi attiecībā uz sagatavotību un reaģēšanas stratēģijām, lai sniegtu atbalstu izglītībai krīzes situācijās un palīdzētu saistītos spēju veidošanas pasākumos, piemēram, izmantojot budžeta atbalsta programmas;

22.

uzsver, ka jaunām informācijas un komunikācijas tehnoloģijām (IKT) ir aizvien lielāka nozīme izglītības nozarē ārkārtas situācijās un tās var uzlabot uzņēmumu darbu šādās situācijās, tostarp izmantojot e-mācību platformas;

23.

uzsver — lai gan ir jāpalielina humānās palīdzības finansējums, tas nebūs pietiekams, lai novērstu finansējuma trūkumu; aicina ES un citus līdzekļu devējus palielināt izglītības nozīmi attīstības sadarbībā nestabilās valstīs, lai uzlabotu nacionālo izglītības sistēmu noturību; aicina Komisiju un dalībvalstis, kā arī citus humānās palīdzības sniedzējus palīdzēt sekmēt vispārējās publiskās izglītības, tostarp vidējās un augstākās izglītības, nostiprināšanu, lai koordinētu reaģēšanas uz ārkārtas situācijām plānošanu, īstenojot ilgtspējīgas attīstības ilgtermiņa plānošanu;

24.

aicina ES atbalstīt trešo valstu valdību apņemšanos izstrādāt valsts tiesisko regulējumu attiecībā uz izturētspēju, profilaksi un katastrofu riska pārvaldību, pamatojoties uz Starptautiskajiem likumiem, noteikumiem un principiem, reaģējot uz katastrofām, un nodrošināt, ka pastāv riska pārvaldības spējas visās valsts pārvaldes struktūrvienībās, rūpniecības nozarēs un pilsoniskajā sabiedrībā, lai nodrošinātu bērnu atgriešanos skolās;

25.

uzsver, ka privātais sektors ir nozīmīgs inovatīva izglītības finansējuma potenciālais avots, kas var palīdzēt novērst sniegtās izglītības un profesionālās apmācības iespējamo neatbilstību darba tirgus prasībām; aicina veidot jaunas apvienības un rast jaunas iespējas, kā izglītības procesos veidot partnerības ar privāto sektoru, kas var būt vērtīgi jauninājumu un tehnoloģiju elastīguma avoti un var izpausties dažādos veidos, sākot no ēku un elektronisko iekārtu nodrošinājuma līdz e-mācību programmām un skolotāju pārvadāšanai un izmitināšanai;

26.

uzsver, ka izglītība ārkārtas un nestabilās situācijās ir konkrēta joma, kurā humānās un attīstības palīdzības sniedzējiem ir jāstrādā kopīgi, lai sasaistītu neatliekamās palīdzības, rehabilitācijas un attīstības pasākumus; aicina Komisiju izstrādāt mehānismus, kā efektīvi reaģēt uz šo jautājumu kā savos, tā arī partneru veiktajos pasākumos, un iesaistīties starptautiskajā platformā, kas līdz pasaules humānās palīdzības samitam 2016. gadā izstrādās īpašus instrumentus izglītības atbalstam ārkārtas situācijās; atbalsta pašreizējo līdzekļu koordinētu izmantošanu un vienota finanšu mehānisma izglītības atbalstam ārkārtas situācijās izveidi;

27.

aicina ES un tās dalībvalstis pasaules humānās palīdzības samitā veicināt bērnu izglītību ārkārtas situācijās un ieilgušu krīžu gadījumos, nodrošinot, ka šai tēmai ir veltīta atbilstoša uzmanība samita noslēguma dokumentā; aicina tās arī sekmēt kopīgus mācību sistēmu standartus un izplatīt paraugpraksi par alternatīviem mācību veidiem, piemēram, pašmācības un tālmācību materiāliem; uzsver, ka būtu jāattīsta mehānismi, instrumenti un spējas, lai saskaņotu mācību plānus un izglītības budžetu visos humānās palīdzības, atjaunošanas/pārejas un attīstības pasākumos;

28.

uzsver — tā kā humanitārās krīzes notiek aizvien biežāk un patlaban ir sasniegts kopš Otrā pasaules kara lielākais iekšzemē pārvietoto cilvēku skaits, starptautiskajai sabiedrībai būtu jāpadara izglītība par tās sniegtās humānās palīdzības galveno elementu, jo izglītība ir katalizators, kas var padarīt vispārējo rīcību efektīvāku un arī veicināt krīzes skarto iedzīvotāju grupu vidēja termiņa un ilgtermiņa attīstību;

29.

uzdod priekšsēdētājam šo rezolūciju nosūtīt Padomei, Komisijai, kā arī dalībvalstu valdībām un parlamentiem.