15.1.2016   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 13/116

Ziņotājs:

Bernardo HERNÁNDEZ BATALLER

1.1.

Mūsdienu digitālajā sabiedrībā kiberaktīvisms ir lietderīgs instruments pilsoņu iesaistīšanai, ciktāl tas sekmē un veicina aktīvu sociālo praksi un līdzdalību ar jauno tehnoloģiju palīdzību, vienlaikus palīdzot mazināt atstumtību un digitālo plaisu. Ar kiberaktīvismu konceptuāli saprot tādu aktīvismu, kas mudina iedzīvotājus aktīvi iesaistīties politiskās, vides, sociālās, pilsoniskās, kultūras u. c. kampaņās bez nepieciešamības iepriekš definēt ideoloģiju, hierarhiju vai programmas un kas attīstās, izmantojot tādus tehnoloģiskos instrumentus, kuri sekmē virālu izplatīšanu un līdzdalību. No minētā jānošķir tās iniciatīvas, kas neatbilst demokrātiskiem un solidāriem principiem un vērtībām un kuru nolūki ir pretrunā sabiedrības interesēm un kopējam labumam.

1.2.

Lai kiberaktīvismu attīstītu kā instrumentu, gan Eiropas Komisijai, gan dalībvalstīm savā darba kārtībā jāiekļauj iniciatīvas un pasākumi tādu struktūru veicināšanai, kuru mērķis ir atbilstīgi paplašināt sabiedrību tīklā, atvieglojot brīvu un universālu piekļuvi, nodrošinot pārredzamību un konfidencialitāti, kā arī aizsargājot tiesības uz privātumu un personas datu aizsardzību un īpašu uzmanību veltot visneaizsargātākajām grupām.

1.3.

EESK uzskata, ka ir svarīgi sniegt sabiedrībai zināšanas un prasmes, kas nepieciešamas inteliģentam un drošam kiberaktīvismam, tāpēc tā aicina Eiropas iestādes atbalstīt informatīvus, izglītojošus un mācību pasākumus, īpaši pievēršoties labas prakses izplatīšanai un tiešsaistes aktīvisma ļaunprātīgas izmantošanas izskaušanai. Šajā saistībā būtu jāpiešķir nepieciešamie līdzekļi kiberaktīvisma prakses novērtēšanai un attīstībai.

1.4.

Tāpat arī saistībā ar iestāžu pārvaldību kiberaktīvisms veicina koplēmumu pieņemšanas un varas sadales jomu attīstību. To nosaka mijiedarbība starp vairākiem dalībniekiem (valdībām, pilsoniskās sabiedrības organizācijām, sociālajiem partneriem, iedzīvotājiem, uzņēmumiem), kas notiek vairākos virzienos, gan aktīvā, gan reaģējošā veidā.

1.5.

Tā rezultātā atbalsts kiberaktīvismam nozīmē decentralizētu konfigurāciju tīklā, kas ietver gan horizontālas attiecības starp iedzīvotājiem, gan arī vertikālas attiecības starp valdībām un iedzīvotājiem. Horizontālā mijiedarbība veicina solidaritāti tiešsaistē, pateicoties aktīvai un apņēmīgai kiberbrīvprātīgo darbībai, kā arī sadarbības un mijiedarbības pasākumiem un iniciatīvām. Savukārt lejupēja vertikālā mijiedarbība vēršas plašumā, pateicoties e-pārvaldībai, kas sekmē pārredzamību un iedzīvotājiem atvieglo piekļuvi un informācijas ieguvi saistībā ar publiskām lietām; augšupēja vertikālā mijiedarbība stiprina iedzīvotāju pārstāvību iestādēs atvērtas e-demokrātijas apstākļos, kas ļauj aktīvi piedalīties, izmantojot tādus līdzekļus kā sabiedriskās apspriešanas vai likumdošanas iniciatīvas.

1.6.

Visbeidzot EESK uzsver nepieciešamību izveidot un piemērot īpašas vērtēšanas metodoloģijas un rādītājus kiberaktīvisma radītās sociālās un ekonomiskās ietekmes novērtēšanai, kā arī izstrādāt pētījumus un ziņojumus, lai panāktu lielāku konsekvenci tā darbībā, ņemot vērā tādus faktorus kā efektīva pārstāvība un līderība, nepārtrauktība, jaunu struktūru un sociālo tendenču rašanās utt.

2.1.

Jauno tehnoloģiju ietekme uz mūsdienu sabiedrību atspoguļojas virtuālajā telpā, ko dēvē par digitālo ekosistēmu un kurā attīstās jauni dzīves veidi, kas tiecas aizstāt tradicionālos veidus, kā paust kolektīvu viedokli un veidot kolektīvas attiecības.

2.2.

Šajā tehnoloģiskajā revolūcijā līdztekus ekonomiskajiem, kultūras, inovatīvajiem u. c. aspektiem īpaša uzmanība jāpievērš tiem izaicinājumiem un iespējām, kas rodas informācijas, komunikācijas un līdzdalības jomās, jaunā pārvaldības kontekstā, kad līdzatbildība tīklā var lielā mērā būtiski mainīt sabiedrības organizācijas struktūras un formas nākotnē.

2.3.

Tiešsaistes sociālie tīkli un internets, ciktāl tie ir iekļaujoši, ir pavēruši iedzīvotājiem jaunus apvāršņus attiecībā uz iedzīvotāju lomu sabiedrības veidošanā, nodrošinot viņiem iespējas un ļaujot uzņemties vadību savas kopīgās attīstības veidošanā.

2.4.

Šī kolektīvā tendence šobrīd visā pasaulē pieaug, tā palīdz pastiprināt jau uzsāktās iniciatīvas un vēl vairāk nostiprināt spēju savienoties un mijiedarboties, kas savukārt tieši un aizvien vairāk ietekmē rīcību aizvien vairāk decentralizētās lēmumu pieņemšanas un kompetences jomās. Līdz ar to uzsāktie pasākumi veicina citus jaunus pasākumus un pozitīvu attīstības procesu, kā rezultāts ir uzlabojumi.

2.5.

Līdz ar to iedzīvotāju digitālās kustības jāuzskata nevis par vienkāršu interneta lietotāju kopumu, kam piemīt “pūļa” pazīmes, bet gan par “smart mob”, tas ir, par grupu, kas, pateicoties eksponenciālam tīmekļa saišu pieaugumam, darbojas gudri un efektīvi. Šis saišu tīkls ļauj cilvēkiem savstarpēji savienoties, lai piekļūtu informācijai un mijiedarbotos ar citiem cilvēkiem, un tādējādi izveidojas īsta sociālā koordinācija, kas veicina apzinīgas, iesaistošas un atbildīgas sabiedrības rašanos.

2.6.

Tā rezultātā vislielākā pievienotā vērtība minētajā kontekstā ir tādas sabiedrības aktīva iesaistīšanās, kura nevēlas atteikties no lēmumu pieņemšanas jautājumos, kas uz to attiecas, un ir ne vien gatava uzņemties šo atbildību, bet to arī uzņemas, kā liecina daži dati (Tascón, Mario y Quintana, Yolanda: “Ciberactivismo: Las nuevas revoluciones de las multitudes conectadas”, La Catarata, 2012. g.) par tīmekļa aktivitātes apjomu dienā: 1,6 miljoni ierakstu blogos un 140 miljoni tvītu.

2.7.

Tas pats attiecas arī uz dokumentiem par kiberaktīvismu, kuru lappusēs izceļas liela mēroga un nozīmes sociālie notikumi un kustības, piemēram, Occupy Wall Street, Gezi parks, Arābu pavasaris un 15M kustība Spānijā; filantropisku un uz solidaritāti balstītu mērķu atbalsta kampaņas, ko īstenos atzītas pilsoniskās sabiedrības organizācijas, tostarp ar līdzekļu piesaistīšanu, izmantojot kolektīvās finansēšanas (crowdfunding) mehānismus vai vienkārši apvienojoties platformās, kurām ir pārredzams finansējums.

3.1.

No dažādiem konceptuāliem priekšlikumiem par to, kas jāsaprot ar jēdzienu “kiberaktīvisms”, var formulēt aptuvenu skaidrojumu, ka tā ir stratēģija vai darbība, kas tiecas ietekmēt sabiedrības dienaskārtību caur elektroniskajiem plašsaziņas līdzekļiem un jaunās tehnoloģijas izmantojot kā saziņas kanālu un informācijas izplatīšanai iedzīvotāju iesaistes jomā.

3.2.

Kiberaktīvisma praksē izmantotie atbalsta līdzekļi ir informācijas un komunikācijas tehnoloģiju kopums, kuru lieto sociālajos plašsaziņas līdzekļos un tīklos un kas ļauj nodrošināt ātru un efektīvu elektronisku saziņu starp iedzīvotājiem saistībā ar kopīgu apņemšanos aktīvi nodarboties ar vajadzībām, problēmām un jautājumiem, kas tos skar ideoloģisku apsvērumu dēļ vai atbilst vērtībām, kuru pamatā ir ētika un solidaritāte.

3.3.

Interneta normāla un nedestruktīva lietošana, kas notiek kāda mērķa vai iemesla dēļ, skaidri atšķiras no citu veidu darbošanās (Denning, 2001. g.), piemēram, hakerisma vai elektroniskas pilsoniskās nepakļaušanās, ne tikai līdzekļu, bet arī – ja tie ir noziedzīgi – mērķu ziņā. Digitālā aktīvisma jeb, pareizāk sakot, kiberaktīvisma gadījumā darbībām ir jābūt vērstām uz kopīgu vispārēju labumu vai uz izturīgumu un dažādu tādu grūtību vai apstākļu pārvarēšanu, kas negaidīti vai regulāri varētu rasties noteiktām iedzīvotāju grupām.

3.4.

Visizplatītākās kiberaktīvisma darbības ir informācijas meklēšana tīmekļa lapās; tīmekļa vietņu izveide, kurās piedāvā informāciju un dokumentus; elektroniskas publikācijas; virtuālu kopienu izveide; masveidīga vēstuļu nosūtīšana pa e-pastu; diskusiju telpu un forumu izveide tīmeklī; pasākumu plānošana, izziņošana un koordinēšana; stratēģisku un sadarbības alianšu veidošana; apvienību izveides veicināšana; aicinājumi atbalstīt jau sagatavotas kolektīvās iniciatīvas vai pievienoties tām.

3.5.

Par kiberaktīvismu varētu saukt arī internetā vai web-squared (tīkls kvadrātā – UR2) izplatītus globāla mēroga politiskus aicinājumus, kas ir kolektīvas darbības, kurās iedzīvotāji, kas ir fiziski izkliedēti kādā teritorijā (globālā vai vietējā līmenī), apvienojas un sapulcējas konkrētā reālā vietā, pateicoties saziņai pa mobilajām ierīcēm.

3.6.

Visbeidzot aktīvisms tiešsaistē jeb kiberaktīvisms ir uzskatāms par ļoti iedarbīgu un varenu instrumentu, kas nodrošina informācijas nodošanu un zināšanas par svarīgām problēmām, par kurām sabiedrība var nezināt un tāpēc nespēj laikus reaģēt ar attiecīgu sociālu mobilizāciju. Tomēr tā ietekmei joprojām neļauj izpausties trūkstošā leģitimēšana, atzīstot to par alternatīvu tradicionālajiem protesta kanāliem.

4.1.

Eiropas Savienības pieeja kiberaktīvismam ir balstīta, pirmkārt, uz pasākumiem digitālas sabiedrības veicināšanai, un, otrkārt, sociāliem un iesaistes pasākumiem, īpaši pievēršoties labas pārvaldības principu piemērošanai publiskās pārvaldes iestādēs.

4.2.

Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 11. pantā teikts, ka ikvienai personai ir tiesības uz vārda brīvību. Šīs tiesības ietver uzskatu brīvību un brīvību saņemt un izplatīt informāciju vai idejas bez valsts iestāžu iejaukšanās un neatkarīgi no valstu robežām, ievērojot plašsaziņas līdzekļu brīvību un plurālismu.

4.3.

Tāpat Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 12. pantā par pulcēšanās un biedrošanās brīvību noteikts, ka ikvienai personai ir tiesības uz mierīgas pulcēšanās un biedrošanās brīvību visos līmeņos, it īpaši politiskā, arodbiedrību un pilsoniskajā jomā.

4.4.

Turklāt minētās hartas 8. pantā norādīts, ka ikvienai personai ir tiesības uz savu personas datu aizsardzību, un šie dati jāapstrādā godprātīgi, noteiktiem mērķiem un ar attiecīgās personas piekrišanu vai uz cita leģitīma pamata, kas paredzēts tiesību aktos. Tāpat arī ikvienai personai ir tiesības piekļūt datiem, kas par viņu savākti, un tiesības ieviest labojumus šajos datos. Saistībā ar digitālo atstumtību, it īpaši neaizsargātu grupu gadījumā, ne mazāk svarīgi ir pie pamattiesībām ierindot arī iespēju vienlīdzības principu.

4.5.

Eiropas digitalizācijas programmā cita starpā minēti šādi aspekti, kas dalībvalstīm ir jānodrošina:

4.6.

Aktīvs pilsoniskums ietver gan individuālu pilsoņu, pilsoņu grupu un pilsoniskās sabiedrības organizāciju, t. sk. sociālo partneru, līdzdalību politikas veidošanā (vertikālais dialogs starp pilsonisko sabiedrību un pārvaldes iestādēm), gan to savstarpēju tīklošanos un sadarbību (horizontālais dialogs).

5.1.

Ir acīmredzams, ka mūsdienu digitālajā sabiedrībā interneta un sociālo tīklu piedāvātās sociālo pārmaiņu iespējas ir milzīgas. Bez telpas un laika ierobežojumiem, kā arī vienkāršā un pieejamā veidā iedzīvotāji var dot savu ieguldījumu, lai ieviestu nozīmīgas izmaiņas gan savā vidē, gan ārpus ikdienas dzīves, nesavtīgi palīdzot tūkstošiem cilvēku.

5.2.

Būdamas tālu no tā sauktā “slaktīvisma” jeb pseidoaktīvisma, jaunās informācijas un komunikācijas tehnoloģijas ļauj apmierināt iedzīvotāju vajadzības, piedalīties viņiem svarīgu lietu pārvaldībā un savu tiesību un interešu aizstāvībā, kā arī aktīvi un apņēmīgi piedalīties iniciatīvās, kas palīdz paust viņu idejas, principus un vērtības, tādējādi veicinot pašrealizāciju un novēršot sociālo atsvešināšanos, turklāt kļūstot par Kopienas kohēzijas un integrācijas faktoru.

5.3.

Virtuāls brīvprātīgais darbs jeb brīvprātīgais darbs tiešsaistē nozīmē brīvprātīgu darbu, izmantojot jaunās tehnoloģijas, tādos pasākumos, kur nav vajadzīga fiziska klātbūtne, atbalstot kampaņas, izplatot un izstrādājot informāciju, sniedzot palīdzību un veicot jebkuru citu uzdevumu, ko noteiktu mērķu vārdā var apņēmīgi un nesavtīgi izpildīt tīmeklī.

5.4.

Kad šis digitālais brīvprātīgais darbs aprobežojas ar kampaņu atbalstu, informācijas izplatīšanu un komunikāciju, tas ietilpst kiberaktīvisma jomā un šajā gadījumā izpaužas kā dalība elektroniskās protesta un sūdzību akcijās (parakstu vākšana, personīgi ieguldījumi, eksponenciālas informācijas izplatīšanas pasākumi utt.).

5.5.

Tiecoties uz progresu un vērienu akciju jomā, dažādas platformas un tīmekļa vietnes sniedz jaunas iespējas miljoniem cilvēku, palielinot viņu informētību un motivējot reaģēt uz steidzamiem un nozīmīgiem jautājumiem neatkarīgi no jautājuma teritoriālā līmeņa un jomas (ekonomika, sociālā joma, vide, politika utt.).

5.6.

Šis mobilizācijas modelis, izmantojot internetu, ļauj apvienoties tūkstošiem individuālu gribas izpausmju un pūliņu, kas, neraugoties uz anonimitāti vai tiešas ieinteresētības trūkumu, kļūst nozīmīgs, jo var ātri pārtapt varenā kolektīvā spēkā, kas spēj ietekmēt varas un lēmumu pieņemšanas jomas.

6.1.

Lai gan kiberaktīvisma potenciāls un ieguvumi ir pierādīti, tomēr sociālajos plašsaziņas līdzekļos izmantotās stratēģijas dažreiz sapulcē cilvēkus, taču nerada stabilas virtuālās kopienas; un tas zināmā mērā apdraud vēlamo sociālo izmaiņu ilgtspēju. Tāpēc, pamatojoties uz objektīvu novērtējumu un ievērojot kvalitatīvus kritērijus un principus, kā arī iniciatīvas sociālo atdevi, būtu jāizstrādā atbilstoša metodoloģija.

6.2.

Būtu lietderīgi veicināt kiberaktīvisma un digitālā brīvprātīgā darba proaktīvu attīstību, jo sociālo tīklu vide un interneta portāli sociālajai iesaistei un pilsoniskajai līdzatbildībai nodrošina lielāku pieejamību, nepastarpinātību un kritisko masu, turklāt ievērojami ietaupot ar vadību, koordināciju un darbību izpildi saistītās izmaksas. Tie sekmē arī iekļautības priekšnoteikumus: pieejamību, atbildību u. c.

6.3.

Tāpēc Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja mudina Eiropas Komisiju un dalībvalstis atbilstoši to kompetencei veikt nepieciešamos pasākumus, ar ko efektīvi sekmē kiberaktīvisma un tiešsaistes līdzdalības mehānismu ieviešanu un izstrādi, lai stimulētu un stiprinātu sociālo ieinteresētību un izvērstu brīvprātīgo darbu.

6.4.

Jārosina arī atbilstošu vērtēšanas standartu un kritēriju izstrāde, ar kuriem minētos mehānismus atzīst un leģitimē, kā arī ļauj ieviest pārredzamību un pievienoto vērtību informētības palielināšanas un mobilizācijas procesos, kā arī spētu noteikt sociālo atdevi.

6.5.

Ir svarīgi arī nodrošināt Eiropas pilsoņu tiesību efektīvu aizsardzību un ievērošanu šajā jomā, kā iepriekš minēts, it īpaši attiecībā uz piekļuves informācijai atvieglošanu un informācijas brīvību, kā arī nodrošināt apmaiņas plūsmu tīklos, tās integritāti, konfidencialitāti, nemazinot saziņas izplatīšanās ātrumu. Šīs garantijas būtu proporcionāli un atbilstoši vajadzībām nodrošināmas neaizsargātām grupām.

6.6.

Turklāt, ņemot vērā to nozīmīgumu kiberaktīvisma ietvaros, jāpiemin aktīvs e-tiesiskums (e-justice), kā arī uzticēšanās un reputācijas vērtības, lai palielinātu garantijas kibertelpā.

6.7.

Attiecīgajām iestādēm jārūpējas par tādas tehnoloģiskās infrastruktūras un instrumentu nodošanu iedzīvotāju rīcībā, kas viņiem ļautu pastāvīgi un netraucēti veikt savas digitālās darbības, turklāt pielāgojot sociālās struktūras jaunajām tehnoloģijām un nodrošinot nepieciešamo apmācību un izglītību, lai atvieglotu minēto instrumentu lietošanu, kā arī mazinātu esošo digitālo plaisu nolūkā nodrošināt lielāku teritoriālo, sociālo un ekonomisko kohēziju.

6.8.

Visbeidzot, būtu jāizstrādā un jāapstiprina informatīvas programmas, kuru mērķis ir iepazīstināt iedzīvotājus ar sociālo līdzdalību un brīvprātīgo darbu, kurā izmanto jaunās tehnoloģijas, sniedzot atbalstu struktūrām un iniciatīvām, kas jau darbojas šajās jomās, sadarbojoties labas institucionālās pārvaldības kontekstā.