I.Pasaules humānās palīdzības samits — humānās palīdzības pasākumu pārveide mainīgā vidē

a)Ievads

Apvienoto Nāciju Organizācijas (ANO) ģenerālsekretārs sasauca pirmo pasaules humānās palīdzības samitu, kas 2016. gada 23. un 24. maijā notiks Stambulā. Samits ir reakcija uz konfliktu un dabas katastrofu ietekmēto cilvēku skaita nepieredzētu pieaugumu, tostarp uz to, ka pārvietoto personu skaits sasniedzis augstāko līmeni kopš Otrā pasaules kara. Samits sniedz pasaules sabiedrībai unikālu iespēju panākt vienprātību starptautiskā mērogā, lai no jauna apstiprinātu humānās palīdzības principus un stiprinātu humānās palīdzības pasākumus. Samits pulcēs vienkopus valdību, līdzekļu devēju, palīdzību īstenojošo organizāciju 1 , privātā sektora un krīžu skarto iedzīvotāju pārstāvjus, kam vajadzības gadījumā būtu jāapņemas panākt efektīvāku sadarbību kopējā mērķa – glābt dzīvības un atvieglot ciešanas – labā. Rezultātā samits ietekmēs un, iespējams, pat mainīs humānās palīdzības pašreizējo modus operandi, lai labāk kalpotu cilvēkiem, kam šī palīdzība ir nepieciešama.

Eiropas Savienība (ES) un tās dalībvalstis ir nozīmīgas humānās palīdzības sniedzējas. Kopā tās ir būtiskas politikas noteicējas ar pasaules mēroga darbības pieredzi. Daudzas ieinteresētās personas sagaida, ka tās palīdzēs nodrošināt samita panākumus. Šajā paziņojumā, kas balstās uz Eiropas konsensu par humāno palīdzību 2 , ir izklāstīts Savienības redzējums par humānās palīdzības pasākumu pārveidi un sniegti ieteikumi, kuri samitam būtu jāapstiprina. Galvenais vēstījums ir tas, ka jāveido un jāstiprina daudzo dalībnieku partnerības. Tikai ar savstarpēji saistītiem un saskaņotiem pasākumiem pasaules sabiedrība var reaģēt uz to daudzšķautņaino krīžu un katastrofu eskalāciju, kurās nepieciešams sniegt humāno palīdzību.

b)Mainīgā vide humānās palīdzības jomā

Pēdējos 25 gados ir pieaudzis humanitāro krīžu skaits, to sarežģītības un nopietnības pakāpe. 2014. gadā izcēlās vairāk nekā 400 politisku konfliktu, kas ietekmēja 50 miljonu cilvēku dzīvi. Vairāk nekā 40 no šiem konfliktiem bija saistīti ar tradicionālo karadarbību vai terorismu 3 . Daudzus konfliktus iedvesmoja ideoloģija, un tiem bija dramatiskas sekas reģiona mērogā, ietekmējot piekļuvi humānajai palīdzībai, skarto iedzīvotāju aizsardzību un humānās palīdzības sniegšanas jomā strādājošo cilvēku drošību. Dažu dalībnieku nevēlēšanās rast politiskus risinājumus nozīmē, ka šīs krīzes ieilgst, un humānā palīdzība būs nepieciešama gadiem, ja ne gadu desmitiem ilgi.

Dabas katastrofas (dažas no tām saistītas ar klimata pārmaiņām un globāla mēroga tendencēm, piemēram, ūdens trūkumu, urbanizāciju un demogrāfisko spiedienu) katru gadu ietekmē 100 miljonu cilvēku dzīvi 4 . Daudzas no šīm katastrofām atkārtojas, pirms sabiedrība paspējusi atjaunot iepriekšējo stāvokli.

Humānās krīzes veicina sociālā un ekonomiskā nestabilitāte. Kopš 1990. gada ir palielinājies ārkārtīgi trūcīgu cilvēku īpatsvars, kas dzīvo nestabilās valstīs, kuru valdība nespēj vai nevēlas nodrošināt vai nu pamatpakalpojumus, vai sociālo līdztiesību. Tas nozīmē, ka šodien vairāk nekā 250 miljonus cilvēku vai nu jau ietekmē humanitārā krīze, vai viņi ir tai pakļauti 5 .

Šīs tendences un to sasvstarpējā saistība ir izraisījušas nepieredzētas cilvēku ciešanas un rekordlielu nepieciešamību pēc humānās palīdzības. 2015. gada vidū humānā palīdzība ir nepieciešama gandrīz 79 miljoniem cilvēku 37 valstīs, tostarp vairāk nekā 59 miljoniem pārvietoto personu 6 .

Humānās palīdzības sistēmai tiek prasīts darīt vairāk, aptvert vairāk cilvēku un palielinās izmaksas. Ņemot vērā šodienas krīžu un katastrofu apmērus, finansējums nespēj segt humānās palīdzības vajadzības, neraugoties uz līdzekļu devēju rekordlielo ieguldījumu 7 .

Tomēr situācija humānās palīdzības jomā ir mainījusies ne tikai tāpēc, ka problēmu kļuvis vairāk. Situācija mainās arī tāpēc, ka humānās palīdzības pasākumos iesaistās vairāk lielāku dažādību veidojošu dalībnieku. Tas nodrošina papildu līdzekļus, taču maina arī veidu, kādā humānās palīdzības sniedzēju kopiena plāno un koordinē atbalstu un reaģē uz situācijām 8 . Tāpēc ANO koordinētajai sistēmai jāpielāgojas, lai saglabātu savu nozīmīgumu un nodrošinātu pievienoto vērtību. Lai gan 2005. gada humanitārās reformas un 2011. gada pārveidojumu programmas 9 īstenošana nodrošinājusi progresu, sistēma joprojām bieži vien nesniedz gaidīto rezultātu vadošās lomas, koordinācijas un pārskatatbildības ziņā. Galvenokārt to vairs nevar uzskatīt par organizāciju un līdzekļu devēju nelielu grupu, kas darbojas, pamatojoties uz “rietumu vērtībām”. Tāpēc samitam būtu jāatzīst un jāizmanto humānās palīdzības jomas dalībnieku dažādība, vienlaikus vēlreiz apstiprinot humanitāros principus un novēršot trūkumus humānās palīdzības sniegšanā.

II.Galvenie ieteikumi pasaules humānās palīdzības samitam

Samita sagatavošanā bija iesaistīts plašs humānās palīdzības jomas dalībnieku loks, paužot savas idejas attiecībā uz humānās palīdzības sniegšanas uzlabojumiem. Šā paziņojuma pamatā ir minētās diskusijas. Paziņojumā ieteikts veidot globālu partnerību, lai stiprinātu pasaules sabiedrības solidarizēšanos ar konfliktu un katastrofu upuriem, kā sākumpunktu izmantojot humanitāros principus un atbalstot konkrētus uzlabojumus humānās palīdzības sistēmā. Ieteikumi ir savstarpēji papildinoši un saistīti, un tiem ir viens mērķis – nodrošināt, lai humānās palīdzības jomas dalībnieku kopiena spētu kopīgi strādāt, pildot to kopīgos uzdevumus glābt dzīvības, novērst krīzes un katastrofas un veicināt atjaunotni.

1.Globāla partnerība principiāliem humānās palīdzības pasākumiem

`)Humānās palīdzības pamatā esošo vērtību vēlreizējs apliecinājums un apņēmība rīkoties

Cieņa, godīgums un solidaritāte ir vispārpieņemtas vērtības. Tās ir jebkuras kultūras pamatā neatkarīgi no ģeogrāfijas, etniskās vai reliģiskās piederības. Humanitārie cilvēcīguma, neitralitātes, objektivitātes un neatkarības principi ir šo kopīgo vērtību konkrēta izpausme 10 . Tie ir arī praktiska nepieciešamība, kas palīdz nodrošināt piekļuvi palīdzībai, aizsargāt visneaizsargātākos un nodrošināt humānās palīdzības jomā strādājošo drošību.

Tomēr, tā kā visaptverošus krīžu risinājumus joprojām grūti panākt, šīs pamatvērtības arvien biežāk netiek ņemtas vērā. Tas atspoguļojas arvien biežākos starptautisko humanitāro tiesību, tostarp vispārēji ratificēto Ženēvas konvenciju, pārkāpumos, kā arī valstu un starptautiskās sabiedrības nespējā saukt pārkāpējus pie atbildības.

Darbs humānās palīdzības jomā pārsvarā notiek konfliktu zonās nestabilā politiskajā vidē un vājas sociālekonomiskās attīstības apstākļos. Humānās palīdzības sniedzēju uzdevums nav atrisināt konfliktus, kas izraisa cilvēku ciešanas. Tomēr humānās palīdzības jomas dalībniekiem jāsaprot politiskā un sociālekonomiskā vide, kurā tie darbojas. Lai gan ir skaidrs, ka humānā palīdzība nav politisks, militārs vai miera nodrošināšanas instruments, humānās palīdzības jomas dalībniekiem jāsadarbojas ar citiem un jāvērš to uzmanība uz humanitāro krīžu šausmām, lai varētu atbilstoši rīkoties 11 .

Ieteikums

•Samits ir unikāla iespēja atjaunot kolektīvo apņemšanos, apstiprinot mūsu kopīgo atbildību aizsargāt cilvēku dzīvības un sniegt humāno palīdzību. Tam būtu jāaicina, lai attiecīgie dalībnieki šim mērķim izmantotu visus politiskos, attīstības un humānās palīdzības līdzekļus. Samita rezultātā būtu jāapstiprina kopīgie pamati – cieņas, godīguma un solidaritātes principi, humanitārie principi, starptautisko humanitāro tiesību noteikto pienākumu ievērošana un apņemšanās nošķirt humānās palīdzības sniegšanu no politiskām programmām.

a)Piekļuves nodrošināšana

Praktiskā pieredze liecina, ka humanitārie principi patiešām atvieglo piekļuvi. Piekļuve pamatā nozīmē cilvēku spēju saņemt palīdzību, un humānās palīdzības sniegšanas pamata priekšnosacījums ir atvieglot humānās palīdzības jomas dalībnieku piekļuvi situācijas skartajiem cilvēkiem.

Tomēr konfliktu būtības dēļ arvien biežāk notiek uzbrukumi humānās palīdzības jomā strādājošiem un līdzekļu zādzības. Tādējādi daudzi skartie reģioni kļuvuši par humānās palīdzības sniedzējiem nepieejamām zonām. Rezultātā neaizsargātiem iedzīvotājiem parasti tiek liegta piekļuve palīdzībai. Jādara viss iespējamais, lai palielinātu informētību par humānās palīdzības pasākumu pamatā esošajām vispāratzītajām vērtībām, īpaši nestabilās valstīs. Dialogā ar konfliktā iesaistītajām pusēm, īpaši nevalstiskiem dalībniekiem, būtu jākoncentrējas uz krīzes skarto cilvēku objektīvajām vajadzībām.

Dažu uzņemošo valstu valdības vai nevalstiskie dalībnieki kavē piekļuvi humānajai palīdzībai, nosakot pārvietošanās ierobežojumus un birokrātiskus šķēršļus darbiniekiem un piegādēm vai nenodrošinot to aizsardzību. Šajā saistībā padomi būtu jāgūst no Starptautisko tiesību komisijas veiktā darba attiecībā uz personu aizsardzību katastrofu gadījumā ("Protection of persons in the event of disasters") 12 . Vienlaikus īstenojošās organizācijas reizēm izvairās no klātbūtnes sarežģītās teritorijās. Turklāt dažās situācijās noteiktu līdzekļu devēju valstu valdību pretterorisma pasākumi var ietekmēt humānās palīdzības jomas dalībnieku darbu, kuriem jāsaskaras ar dilemmu – nereaģēt uz humānās palīdzības vajadzībām vai riskēt ar kriminālvajāšanu. Šādu darbību rezultātā kritiski nepieciešamās palīdzības piegāde notiek vai var notikt nevienmērīgi.

Ieteikumi

•Humānās palīdzības jomas dalībniekiem būtu jāiesaistās pamatīgākā dialogā un jāveic lielāks pārliecināšanas darbs ar konfliktā iesaistītajām pusēm, lai nodrošinātu piekļuvi, aizsardzību un drošību. Būtu jāveicina vietējo kopienu, un jo īpaši vietējās pilsoniskās sabiedrības, iesaistīšanās un jādod tām iespēja popularizēt konfliktā iesaistīto pušu vidū humānās palīdzības pamatā esošās vispāratzītās vērtības.

•Valdībām pirmām kārtām būtu jānodrošina droša vide humānās palīdzības sniegšanai. Tām būtu arī jāizveido atbilstošs tiesiskais un politiskais regulējums, lai atvieglotu piekļuvi humānās palīdzības sniegšanai: a) palīdzību sniedzošajiem darbiniekiem – attiecībā uz privilēģijām un imunitāti, vīzu un ieceļošanas prasībām, darba atļaujām, pārvietošanās brīvību, kā arī ļaujot veikt principiālus humānās palīdzības pasākumus pretterorisma pasākumu kontekstā; b) iekārtām un precēm – attiecībā uz muitas prasībām un tarifiem, nodokļiem un transportu.

•Īstenojošām organizācijām būtu jāpalielina sava klātbūtne attālās un bīstamās zonās, lai būtu tuvāk krīzes skartajiem iedzīvotājiem. Tam nepieciešami stingri, bet iespējas nodrošinoši drošības noteikumi, kvalificēta un apmācīta personāla nosūtīšana un sadarbība ar tiem, kuriem ir piekļuve.

b)Humānās palīdzības pasākumu pamatā – aizsardzība

Humanitāro krīžu rezultātā skartie iedzīvotāji bieži vien ir neaizsargāti pret ekspluatāciju un sliktu izturēšanos. Humanitāro principu un starptautisko humanitāro tiesību neievērošana pakļauj viņus vēl lielākai nedrošībai, diskriminācijai, ļaunprātīgai izmantošanai vai apdraud viņu dzīvības. Bieži vien visneaizsargātākie ir bērni, sievietes un meitenes, gados veci cilvēki, invalīdi. Jāuzsver, ka valstu galvenais pienākums ir aizsargāt humanitārās krīzes skartos cilvēkus. Taču tad, kad tās to nespēj vai pašas pārkāpj starptautiskās humanitārās tiesības, humānās palīdzības jomas dalībniekiem ir pienākums rīkoties.

Cilvēku aizsardzības jautājums pagaidām humānās palīdzības pasākumos nav ticis risināts tādā mērā, kā to vajadzētu 13 . To nosaka tādi faktori kā stratēģiskas virzības trūkums, ierobežota kapacitāte, aizsardzības interpretācijas atšķirības un nespēja nodibināt saikni ar konfliktu skartajiem iedzīvotājiem. Tāpēc jāatjauno aicinājums humānās palīdzības pasākumu centrā izvirzīt aizsardzību. Lai gan humānās palīdzības pasākumi pilnībā ir balstīti uz vajadzībām, to mērķim vajadzētu būt nodrošināt visu personu tiesību ievērošanu atbilstoši starptautiskajām humanitārajām tiesībām, cilvēktiesībām un bēgļu tiesībām. Vienlaikus humānās palīdzības pasākumiem būtu jāatbalsta, nevis jāaizstāj, efektīvi esošie kopienas līmeņa aizsardzības mehānismi.

Humānās palīdzības jomas dalībnieki vieni paši nevar nodrošināt palīdzības saņēmēju aizsardzību. Būtu jāveido spēcīgākas saiknes starp humānās palīdzības jomas dalībniekiem un cilvēktiesību aizsardzības kopienu. Tomēr skaidri jāsaprot, ka humānās palīdzības pasākumiem būtu jāsaglabā neitralitāte, objektivitāte un neatkarība, lai izvairītos no skarto iedzīvotāju un palīdzību sniedzošo darbinieku pakļaušanas konfliktā iesaistīto pušu uzbrukumiem un riskam, ka piekļuve varētu tikt liegta 14 .

Ieteikumi

•Humānās palīdzības sniedzēju kopienai būtu sistemātiski jāintegrē aizsardzība humānās palīdzības pasākumos, ņemot vērā konkrēto iedzīvotāju grupu neaizsargātību un kapacitāti konkrētajā kontekstā, un apdraudējumu, ar kuru tās saskaras. Izmantojot attiecīgus koordinācijas mehānismus (piemēram, humānās palīdzības valstu komandas vai grupas), īstenojošām organizācijām būtu jāizstrādā visaptverošas aizsardzības stratēģijas, ietverot analīzi, plānošanu un uzraudzību, un darbam ar aizsardzības jautājumiem jānorīko konkrēti darbinieki.

•Būtu jāstiprina sadarbība starp humānās palīdzības sniedzēju un cilvēktiesību aizsardzības kopienām, kas abas darbojas aizsardzības jomā. Tomēr humānās palīdzības sniedzēju darbiniekiem joprojām nebūtu jānosaka tādas ziņošanas prasības, kas varētu apdraudēt to neitralitāti, objektivitāti un neatkarību, kā arī traucēt piekļuvi.

2.Globāla partnerība efektīviem humānās palīdzības pasākumiem

a)Globāla partnerība attiecībā uz humānās palīdzības efektivitātes pamatiem

Ieteikumi

•Humānās palīdzības sniedzēju kopienai būtu jāizstrādā visaptverošs humānās palīdzības efektivitātes informācijas panelis, lai atvieglotu palīdzības pasākumu ciklu kopumā. Visiem humānās palīdzības jomas dalībniekiem būtu jāievada informācija šajā sistēmā un tā jāizmanto. Tajā varētu ietilpt:

kopīgu datu krātuve par vajadzībām, riskiem, neaizsargātību un piekļuvi;

pieejamās kapacitātes uzskaitījums;

platforma kopīgai risku analīzei un vajadzību novērtējumu koordinēšanai;

datubāze, kas ļauj pilnībā izsekot no visiem avotiem piešķirto visu finanšu līdzekļu virzību un apakšlīgumu slēgšanu ar vietējiem partneriem līdz pat palīdzības saņēmējiem;

kopīgi kvalitātes rādītāji;

kopīgi rezultātu rādītāji;

rezultātu un ietekmes novērtējums;

un pētījumi.

•Līdzekļu devējiem būtu jāprasa, lai īstenojošās organizācijas koordinē vajadzību novērtējumus, ņemot vērā kontekstu un kapacitāti, izmantojot detalizētus datus un kvalitātes rādītājus. Līdzekļu devējiem būtu jāizmanto šādi novērtējumi, pieņemot lēmumus par finansējuma piešķiršanu. Tiem būtu arī jāapņemas optimizēt līgumu slēgšanas un pārskatu sniegšanas mehānismus, vienlaikus ievērojot juridiskās saistības un nodrošinot pārskatatbildību pret saviem iedzīvotājiem. Īstenojošām organizācijām būtu jāsniedz pārskati par kvalitāti un rezultātiem.

•Līdzekļu devējiem būtu jāapņemas sistemātiski iekļaut to finansētajās programmās pārskatatbildību pret krīzes skartajiem iedzīvotājiem. Īstenojošām organizācijām būtu jāizveido standarti attiecībā uz krīzes skarto iedzīvotāju iesaistīšanu visā pasākumu ciklā, tostarp delikāta pieeja konkrētām grupām, un jāizveido atbilstoši mehānismi.

•ANO un citām Starpaģentūru pastāvīgajā komitejā (Inter-Agency Standing Committee; IASC) pārstāvētajām īstenojošām organizācijām būtu jāpierāda pilnīga pārveidojumu programmas īstenošana un tās vēlāka sistemātiska lietošana. Līdzekļu devējiem būtu jāuzrauga šī īstenošana un jānodrošina stimuli, kā arī būtu jāpārdomā, kurās jomās būtu pamatoti veikt starptautiskās humānās palīdzības darba metožu vai struktūras pārskatīšanu, lai nodrošinātu rezultātus.

b)Partnerība ar vietējiem, valsts un reģiona līmeņa dalībniekiem: subsidiaritāte un solidaritāte

Ieteikumi

•Starptautiskā un valsts mērogā atbalstītām koordinēšanas struktūrām būtu jāietver katrā konkrētajā palīdzības pasākumā iesaistītie visi dalībnieki. To iespējams panākt, piemēram, nodrošinot IASC humānās palīdzības valstu komandu vai grupu pieejamību. Ja sadarbība esošo koordinācijas mehānismu ietvaros nav iespējama, ANO Humānās palīdzības koordinācijas birojam (OCHA) būtu jāveicina citas metodes, lai nodrošinātu sistēmu sadarbspēju.

•Humānās palīdzības sniegšanas pamatā galvenokārt vajadzētu būt subsidiaritātes un solidaritātes principam. Attiecībā uz visām valstīm būtu jāveic riska novērtējumi vai nestabilitātes analīze. Vajadzētu būt pārskatam par attiecīgo vietējā, valsts, reģiona un starptautiskā mēroga dalībnieku gatavību un palīdzības sniegšanas kapacitāti. Starptautiskajā līmenī šādu daudzo ieinteresēto personu noteikšanu varētu veicināt OCHA.

•Humānās palīdzības sniedzēju kopienai būtu jāizstrādā norādījumi par scenārijiem konkrētos apstākļos, kas precizē palīdzības sniedzēju lomas un norāda faktorus, kas nosaka starptautiskās palīdzības nepieciešamību. To vajadzētu papildināt ar mehānismu, kas nodrošina disciplīnu, sistemātiski piemērojot šīs dažādās pieejas. Šādu procesu sadarbībā ar attiecīgajiem partneriem varētu veicināt OCHA.

•Valdībām un līdzekļu devējiem būtu jāatbalsta vietējo palīdzības sniedzēju spēju veidošana un būtu jāapsver iespēja tos vajadzības gadījumā atbalstīt palīdzības sniegšanas laikā.

•Būtu jāsniedz atbalsts reģiona mēroga organizācijām, veidojot pieredzes apmaiņas un mācību pasākumu tīklu. Būtu jāmudina reģiona organizācijas iekļaut savā pilnvarojumā solidaritātes noteikumus, lai sniegtu palīdzību dabas un cilvēka izraisītu katastrofu skartajiem locekļiem.

c)Partnerība ar līdzekļu devējiem, privāto sektoru, labdarības organizācijām, fondiem un īstenojošām organizācijām, lai nodrošinātu efektīvu un pietiekamu humānās palīdzības finansējumu

Jābūt atbilstošiem resursiem humānās palīdzības rezultātu sasniegšanai. Tas būtu jārisina divos veidos – nodrošinot visefektīvāko katra palīdzības euro izmantošanu un paplašinot finansējuma bāzi.

Faktiskā un šķietamā neefektivitāte, veicot tēriņus humānās palīdzības jomā, var mazināt gan humānās palīdzības pasākumu ietekmi, gan to ticamību. Jāizveido pilnīgs un saskaņots priekšstats par visām vajadzībām, kas, savukārt, veicinās palīdzības lūgumu labāku koordinēšanu un uzlabos ārkārtas finanšu palīdzības plānošanu. Netiešās izmaksas, kā arī vienības un darījuma izmaksas iespējams samazināt, veicinot inovatīvu piegādes metožu izmantošanu (piemēram, skaidras naudas pieeju, ja tā ir piemērota konkrētajos apstākļos). Visām šīm darbībām nepieciešama cieša partnerība starp palīdzības saņēmēju pārstāvjiem, īstenojošajām organizācijām un līdzekļu devējiem, kā arī ar privāto sektoru.

Lai gan ir svarīgi uzlabot humānās palīdzības finansējuma efektivitāti, ir skaidrs, ka pašreizējais finansējuma līmenis nav pietiekams, lai nodrošinātu humānās palīdzības vajadzības visā pasaulē. Tas īpaši attiecas uz ilgstošajām krīzēm, jo tās pazūd no sabiedrības redzesloka un tās aizēno jaunas ārkārtas situācijas.

Sistēmu nelabvēlīgi ir ietekmējusi pārmērīga paļaušanās uz dažiem līdzekļu devējiem. Lai gan līdzekļu devēji, kas nav ESAO Attīstības palīdzības komitejas (DAC) locekļi, un privātais sektors (tostarp labdarības organizācijas un fondi) dažās krīzēs patiešām ir spējuši mainīt situāciju, sistēma pagaidām nav atradusi pareizo veidu, kā tos vislabāk iesaistīt un pilnībā atraisīt to potenciālu. Sistēmai jākļūst pievilcīgākai jaunu un dažādu dalībnieku skatījumā, uzsverot, cik svarīgs ir to ieguldījums, parādot to sniegtā atbalsta ietekmi un veicinot partnerību notikuma vietā. Starptautiskajai sistēmai būtu jākoncentrējas uz to, lai rastu stimulus jauniem dalībniekiem, veidotu regulārāku dialogu un noteiktu kontekstus, kuros tie būtu īpaši ieinteresēti līdzdalībā.

Ieteikumi

•Jāuzlabo humānās palīdzības pasākumu struktūra un efektivitāte. Īstenojošām organizācijām IASC vadībā būtu jāveic palīdzības lūgumu sistēmas reformas, lai nodrošinātu, ka tā pilnībā atspoguļo vajadzības un finansējuma prasības. To varētu paveikt, izmantojot iepriekš ierosinātajā informācijas panelī iestrādātu palīdzības izsekošanas instrumentu. Ideālā variantā atsevišķām īstenojošām organizācijām būtu jāiekļaujas šajā sistēmā un jāizvairās no individuālu palīdzības lūgumu sūtīšanas ārkārtas situācijās, kurās nepieciešama humānā palīdzība. Tā vietā tām būtu jākoordinē centieni, lai izvairītos no nevajadzīgas konkurences, kas notiek uz efektivitātes rēķina. Vienlaikus palīdzības lūgumiem būtu jāveicina kvalitatīvas palīdzības sniegšana. Ziņojot par izpildītajiem lūgumiem, būtu jāiekļauj gan dati par vajadzībām, kas tika nodrošinātas, gan tām, kas netika nodrošinātas.

•Līdzekļu devējiem sistemātiski būtu jākoordinē savi centieni un jāveic īstenojošo organizāciju palīdzības sniegšanas prakses novērtējums, lai noteiktu, kāda ir to pievienotā vērtība un iespējamā izmaksu efektivitāte, pamatojoties uz kopīgiem humānās palīdzības standartiem 15 .

•Līdzekļu devējiem un īstenojošām organizācijām būtu jāpalielina to cilvēku īpatsvars, kas saņem palīdzību skaidrā naudā, vienlaikus ņemot vērā konkrētos apstākļus. Varētu paredzēt mērķrādītāju.

•ANO sistēmai un tradicionālajai līdzekļu devēju kopienai būtu jāiesaistās ciešākā dialogā ar tiem līdzekļu devējiem, kas nav DAC biedri, valstīm ar vidējiem ienākumiem, reģiona organizācijām, privāto sektoru, labdarības organizācijām un fondiem humānās palīdzības pasākumu finansēšanā. To varētu paveikt, organizējot regulāras, oficiālas vai neoficiālas sanāksmes OCHA Līdzekļu devēju atbalsta grupas 16 vai Iniciatīvas par humānās palīdzības sniegšanas principiem un labu praksi 17 ietvaros.

•Būtu jānodrošina stimuli privātajam sektoram sniegt ieguldījumu humānajā palīdzībā, piemēram, nosakot korporatīvos sociālās atbildības mērķus.

d)Partnerība ar attīstības palīdzības sniedzējiem

Ieteikumi

•Nepieciešams jauns modelis sadarbībai humānās un attīstības palīdzības jomā. Tajā būtu jāietver vienota daudzpusēju apdraudējumu risku analīze un vajadzības gadījumā – daudzgadu plānošana un finansējums, kā arī humānās palīdzības pārtraukšanas stratēģijas. Tajā būtu jāaplūko tādi jautājumi kā gatavības pakāpe, bēgļi un iekšzemē pārvietotas personas, jo īpaši tās, kuras atrodas ieilgušā situācijā.

•Līdzekļu devējiem būtu jācenšas veicināt daudzgadu finansējuma paredzamības uzlabošanu, veidojot humānās un attīstības palīdzības kopfondus, īpaši ieilgušu krīžu gadījumiem.

•Līdzekļu devējiem būtu jāapsver krīzes modifikatoru ieviešana attīstības programmās, lai ļautu pārdalīt līdzekļus reaģēšanai uz krīzi, nodrošinot elastīgāku pieeju.

III.ES ieguldījums un nākamie soļi

Pasaules humānās palīdzības samits un līdz tam notiekošais process rada politisku impulsu stiprināt pasaules sabiedrības solidarizēšanos ar humanitāro krīžu un katastrofu skartajiem iedzīvotājiem. Tā ir izdevība vērsties pie trešām valstīm, Eiropas iedzīvotājiem un citiem partneriem, lai norādītu uz morālo pienākumu palīdzēt konfliktos un katastrofās cietušajiem un izvairīties no tādas plašākas ietekmes kā nestabilitāte un iedzīvotāju pārvietošana. Komisija aicina dalībvalstis un citus partnerus dalīties pieredzē un sadarboties šajā jomā.

Samits būs svarīgs atskaites punkts principiālu un efektīvu humānās palīdzības pasākumu īstenošanā un noteiks dienaskārtību vairāku sistēmas pārmaiņu realizēšanai Tā rezultātu ieviešana tādējādi prasīs globālās kopienas un tās atsevišķo dalībnieku iesaistīšanos. Tāpēc nepieciešams, lai Stambulā pausto apņemšanos būtu iespējams pārbaudīt un vērtēt. Būtu lietderīgi regulāri atskaitīties par to, kā apņemšanās tiek īstenota, lai koncentrētos uz progresu.

Pēc samita Komisija noteiks, kāds būs ES konkrētais ieguldījums samita rezultātu ieviešanā. Daži piemēri attiecībā uz Eiropas Savienībā jau notiekošo darbu, kas vērsts uz mērķim atbilstošāku humānās palīdzības pasākumu nodrošināšanu, aprakstīti šim paziņojumam pievienotajā Komisijas dienestu darba dokumentā.