Starpsavienojumi – būtiski Enerģētikas savienības elementi

Pēdējo desmitgažu laikā Eiropas Savienība ir intensīvi strādājusi, lai izveidotu visintegrētāko, konkurētspējīgāko un ilgtspējīgāko vienoto enerģijas tirgu pasaulē.

ES enerģijas tirgu integrēšana sniedz taustāmus rezultātus: elektroenerģijas vairumtirdzniecības cenas ir kritušās par vienu trešdaļu[1]; patērētājiem ir lielāka izvēle, jo enerģijas piegādātāji savstarpēji konkurē, lai nodrošinātu zemākas cenas un labākus pakalpojumus; un tiesiskais regulējums ir uzlabojis konkurenci šajā nozarē.

Tomēr vēl ir daudz darāmā. Atkarība no importa, novecojusi infrastruktūra un investīciju trūkums, mazumtirdzniecības tirgus, kas nav pilnībā funkcionējošs, augstās galīgās enerģijas cenas iedzīvotājiem un uzņēmumiem, kas mazina uzņēmumu konkurētspēju, nepieciešamība pāriet uz mazoglekļa ekonomiku, lai mazinātu klimata pārmaiņas, kā arī problēmas saistībā ar tehnoloģisko līderību liek secināt: ES ir jāpārvar valstu enerģijas tirgu sadrumstalotība. Eiropas Savienībai jāmaina tas, kā tiek ražota, piegādāta un patērēta enerģija. Eiropas enerģētikas politika jāvērš pareizajā virzienā, proti, Enerģētikas savienības virzienā.

Tieši minēto iemeslu dēļ Eiropas Komisija ir pieņēmusi pamatstratēģiju, lai veidotu spēcīgu Enerģētikas savienību ar nākotnē vērstu klimata politiku. Šis paziņojums par 10 % elektroenerģijas starpsavienojumu mērķrādītāja sasniegšanu ir konkrēts solis šajā virzienā.

Starpsavienots Eiropas energotīkls ir būtisks, lai gādātu par Eiropas enerģētisko drošību, lielāku konkurencei iekšējā tirgū, tādējādi nodrošinot konkurētspējīgākas cenas, kā arī lai labāk sasniegtu dekarbonizācijas un klimata politikas mērķus, kurus Eiropas Savienība ir apņēmusies īstenot. Starpsavienots tīkls palīdzēs sasniegt Enerģētikas savienības galīgo mērķi, proti, nodrošināt izmaksu ziņā pieejamu, drošu un ilgtspējīgu enerģiju, kā arī izaugsmi un nodarbinātību visā Eiropas Savienībā.

Starp vairākām valstīm trūkst starpsavienojumu. Lai izveidotu šos starpsavienojumus, nekavējoties būs jāpieliek visas pūles visos līmeņos, lai sasniegtu kopīgo mērķi, proti, pilnībā funkcionējošu un savienotu iekšējo enerģijas tirgu.

Energoinfrastruktūrai ir bijusi svarīga vieta Eiropas enerģētikas politikas dienaskārtībā. Eiropadome 2014. gada oktobrī aicināja ātri īstenot visus pasākumus, lai "attiecībā uz visām dalībvalstīm izpildītu starpsavienojumu izveides mērķi vismaz 10 % apmērā no to uzstādītajām elektroenerģijas ražošanas jaudām". Šis paziņojums[2] ir atbilde uz minēto aicinājumu, un tajā ir ietverta stratēģija, kā nodrošināt elektroenerģijas iekšējā tirgus pilnīgu integrāciju, nodrošinot atbilstoša līmeņa starpsavienojumus, kas būs arī Enerģētikas savienības neatņemama sastāvdaļa.

Starpsavienotas energosistēmas priekšrocības

Izolēto valsts mēroga elektrisko sistēmu starpsavienošana un Viseiropas elektroenerģētiskās sistēmas izveidošana nodrošinās vairākus svarīgus ieguvumus Eiropas Savienībai un tās dalībvalstīm.

Elektroenerģijas starpsavienojumi uzlabos enerģijas piegādes drošību Eiropā. Tie paaugstinās elektroenerģijas sistēmas uzticamību, tādējādi uzlabojot pakalpojumu kvalitāti un samazinot elektroapgādes traucējumus un produktivitātes zudumus tirdzniecības un rūpniecības nozarēs. Vērienīgi elektroenerģijas starpsavienojumu mērķrādītāji palīdzēs mazināt Eiropas energoatkarību, jo tiks optimizēta sistēma, kas samazinās kurināmā importu un radīs Eiropā vairāk iespēju investīcijām, izaugsmei un darbvietām. Turklāt starpsavienojumi sekmē tūlītēju palīdzību starp pārvades sistēmu operatoriem (PSO), nodrošinot labāku sadarbību un solidaritāti starp tiem.

Pateicoties spēcīgākai konkurencei un lielākai efektivitātei, starpsavienots tīkls nodrošina pieejamākas cenas iekšējā tirgū, turklāt pieejamie resursi tiek izmantoti labāk un izmaksu ziņā efektīvāk. Starpsavienojumi nozīmē lielāku Eiropas tirgus integrāciju, nodrošina lielāku tirgu un augstākus konkurences līmeņus, kā arī lielāku tirgus efektivitāti. Attēlā redzams, ka pārrobežu darījumi ir ievērojami palielinājušies kopš 1990. gadu beigām, kad sākās tirgus atvēršanas process.

Tirgus ciešāka integrācija ar starpsavienojumu palīdzību mazina arī nepieciešamību pēc investīcijām maksimālajā ražošanas jaudā un enerģijas akumulēšanā, jo katrā valstī esošās elektrostacijas nebūtu vajadzīgas vienlaikus. Tas radītu būtiskas ekonomiskas un politiskas priekšrocības dalībvalstīs, jo būtu vajadzīgi mazāki kapitāla ieguldījumi, kā arī mazinātos ietekme uz vidi, jo nevajadzētu būvēt jaunas elektrostacijas. Palielinot sistēmas balansēšanas pakalpojumu darījumus, samazinās arī sistēmas īstermiņa ekspluatācijas izmaksas. Zemākas ražošanas izmaksas un/vai mazākas investīcijas ražošanā, kā arī ietaupītas kurināmā izmaksas, izmantojot starpsavienotus elektrotīklus, nozīmē konkurētspējīgākas elektroenerģijas cenas uzņēmumiem un mājsaimniecībām. Pienācīgi starpsavienots Eiropas energotīkls pietuvina tirgus priekšrocības Eiropas iedzīvotājiem, jo patērētāji, sākot ar 2030. gadu, varētu ik gadu ietaupīt EUR 12-40 miljardus[3].

Labi starpsavienotam tīklam ir izšķiroša nozīme ilgtspējīgas attīstības un energoresursu struktūras dekarbonizācijas nodrošināšanai, jo tas ļauj drošākā un izmaksu ziņā izdevīgākā veidā integrēt tīklā aizvien vairāk mainīgu atjaunojamo energoresursu. Atjaunojamu resursu plašāka izmantošana elektroenerģijas ražošanā palīdz sasniegt ES mērķus klimata jomā, jo mazinās CO2 emisijas, kā arī uzlabojas piegādes drošība. Augstāks starpsavienojumu līmenis ir svarīgs arī, lai sasniegtu ES mērķi kļūt par pasaules līderi atjaunojamo energoresursu jomā, kas ir ne tikai atbildīgas klimata pārmaiņu politikas jautājums, bet arī rūpniecības politikas nepieciešamība. Eiropas atjaunojamo energoresursu un tehnoloģiju uzņēmumi ir kļuvuši par svarīgiem dalībniekiem rūpniecības nozarē, 2012. gadā nodarbinot aptuveni 1,2 miljonus cilvēku, radot stabilas darbavietas reģionālajā un vietējā līmenī, kā arī ilgtspējīgu izaugsmi.

Apkopojot iepriekš minēto, var teikt, ka vairāk starpsavienojumu veicinās elektroenerģijas cenu pieejamību ilgtermiņā, pateicoties lielākai tirgus efektivitātei, augstākai elektroenerģijas piegādes drošībai, uzticamībai un kvalitātei, kam ir būtiska nozīme sociālajā un saimnieciskajā dzīvē, vienlaikus nodrošinot augstu vides aizsardzības standartu. Šīs norises palīdzēs arī mazināt enerģētisko atkarību, jo mazināsies importētā kurināmā patēriņš, kā arī veicinās jaunas investīcijas Eiropā, pateicoties konkurētspējīgākajām elektroenerģijas cenām un konkurences līmeņu pieaugumam Eiropas rūpniecības nozarēs. Lielāks elektroenerģijas starpsavienojumu skaits, kuru dēļ nebūs nepieciešams būvēt jaunas elektrostacijas, samazinās arī ietekmi uz vidi un CO2 emisijas, kā arī palielinās atjaunojamo energoresursu integrēšanas kapacitāti, radot lielāku izaugsmes potenciālu atjaunojamo energoresursu nozarē Eiropā un nodrošinot tai vadošo pozīciju pasaulē, kas uzlabos darbvietu radīšanas kapacitāti šajā nozarē Eiropā ar neto darbavietu radīšanu Eiropā.

Minēto iemeslu dēļ elektroenerģijas tirgu starpsavienošanai turpmākajos gados jābūt politiskai prioritātei visos Eiropas Savienības līmeņos.

Pilnībā modernizēta ES energoinfrastruktūras politika

Apzinoties energotīklu starpsavienojumu priekšrocības, dalībvalstis pēdējo desmitgažu laikā ir palielinājušas starpsavienojumu jaudas. Tomēr divpadsmit dalībvalstīs, galvenokārt ES perifērijā, nav sasniegušas 10 % elektroenerģijas starpsavienojumu mērķi un tādējādi ir izolētas no iekšējā elektroenerģijas tirgus.

Elektroenerģijas starpsavienojumu līmeņi 2014. gadā

Dalībvalsts || ||

Dalībvalstis, kuras pārsniegušas 10 % starpsavienojumu līmeni

AT || || 29 %

BE || || 17 %

BG || || 11 %

CZ || || 17 %

DE || || 10 %

DK || || 44 %

FI || || 30 %

FR || || 10 %

GR || || 11 %

HR || || 69 %

HU || || 29 %

LU || || 245 %

NL || || 17 %

SI || || 65 %

SE || || 26 %

SK || || 61 %

Dalībvalstis, kuras nav sasniegušas 10 % starpsavienojumu līmeni

IE || || 9 %

IT || || 7 %

RO || || 7 %

PT || || 7 %

EE[4] || || 4 %

LT4 || || 4 %

LV4 || || 4 %

UK || || 6 %

ES || || 3 %

PL || || 2 %

CY || || 0 %

MT || || 0 %

|| Avots: elektroenerģijas PSOET, Scenario Outlook and Adequacy Forecast 2014. ||

Šajā kontekstā Eiropas Savienība ir pakāpeniski izstrādājusi pareizos politikas instrumentus, lai nodrošinātu nepieciešamās investīcijas tīkla infrastruktūrā, no kurām svarīgākās ir investīcijas starpsavienojumos.

Pēc ekonomikas krīzes Eiropas Komisija nāca klajā ar Eiropas enerģētikas programmu ekonomikas atveseļošanai (EEPEA), kura cita starpā paredzēja starpsavienojumu projektu apzināšanu visā ES un ES finanšu resursu mobilizāciju. Šī programma palīdzēja īstenot vairākus starpsavienojumu projektus starp dalībvalstīm, kas līdz tam nebija īstenoti atbilstošu līdzekļu trūkuma dēļ. EEPEA saistībā ar elektroenerģijas starpsavienojumiem ir iztērēti aptuveni EUR 650 miljoni (1. pielikums).

EEPEA atbalstīto starpsavienojumu karte

2013. gadā pieņemtā TEN-E regula[5] kopā ar Eiropas infrastruktūras savienošanas instrumentu (EISI)[6] rada stabilu Eiropas instrumentu, kas paredzēts, lai apzinātu un nodrošinātu Eiropai svarīgu projektu savlaicīgu īstenošanu 12 prioritāros koridoros un zonās. Šie instrumenti līdz ar, piemēram, kopīgu interešu projektu (KIP) ieviešanu, regulatīvā režīma uzlabošanu un atļauju piešķiršanas paātrināšanu ir liels solis uz priekšu.

Kā uzsvērusi Eiropadome, starpsavienojumu mērķis būtu galvenokārt sasniedzams, īstenojot kopīgu interešu projektus. Pirmais Savienības KIP saraksts tika pieņemts 2013. gadā. Tajā iekļauti 248 projekti, no kuriem 137 ir elektroenerģijas projekti, tostarp 52 elektroenerģijas starpsavienojumu jomā un viens ar apsteidzošām investīcijām turpmāku starpsavienojumu veidošanai. No minētajiem projektiem 37 projekti ir saistīti ar dalībvalstīm, kuru starpsavienojumu līmenis patlaban ir zemāks nekā 10 %.

Pirmā KIP saraksta karte elektroenerģijas starpsavienojumiem dalībvalstīs, kuru starpsavienojumu līmenis ir mazāks nekā 10 %

KIP saraksts ir elastīgs saraksts, kuru atjaunina reizi divos gados. Patlaban notiek otrā saraksta sagatavošanas darbs, ņemot vērā ar TEN-E regulu noteikto reģionālo dalījumu, un Komisija to plāno pieņemt 2015. gada rudenī. Īpaša prioritāte tiks piešķirta tiem projektiem, kas būtiski palielinās pašreizējo starpsavienojumu jaudu, kur tā ir mazāka par noteikto 10 % mērķrādītāju, jo īpaši tur, kur šo rādītāju ir īpaši grūti sasniegt.

Kopīgu interešu projektus izstrādā un īsteno gan pārvades sistēmu operatori (PSO), gan privāti virzītāji. Pašreizējie projekti atrodas dažādās izstrādes stadijās. Dažos notiek būvniecība, bet daudzi vēl joprojām ir agrīnos sagatavošanas posmos. Aptuveni 75 % no visiem Savienības pirmā KIP saraksta projektiem ir plānots pabeigt līdz 2020. gadam.

Turpmāk ir doti daži EEPEA projektu un kopīgu interešu projektu piemēri, kuri, ja un kad tie tiks pabeigti, palīdzēs dalībvalstīm sasniegt 10 % mērķrādītāju – daži jau tuvākajos mēnešos, citi vidējā termiņā.

· Atbalstu no EEPEA ir saņēmis projekts Baixas, Francijā un Santa-Llogaia, Spānijā savienošanai. Pēc šā starpsavienojuma atklāšanas 2015. gada februārī elektroenerģijas starpsavienojuma jauda starp Franciju un Pireneju pussalu dubultosies. KIP starp Aquitaine, Francijā un Basku zemi, Spānijā pašlaik tiek sīki pētīts, un to finansē ar EK dotācijām. Šis projekts no jauna dubultotu starpsavienojuma jaudu. Jāmobilizē visi centieni, lai pabeigtu to 2020. gadā, tuvinot starpsavienojumu līmeni 10 % mērķrādītājam.

· Pirmajā KIP sarakstā norādītais starpsavienojums starp Portugāli (Vila Fria – Vila do Conde – Recarei) un Spāniju (Beariz – Fontefría) līdz 2016. gadam palielinās pašreizējo 7 % starpsavienojumu jaudu starp Portugāli un Spāniju, nodrošinot, ka Portugāle pārsniedz 10 % mērķrādītāju.

· Lai gan Igaunija, Latvija un Lietuva ir labi savstarpēji savienotas, starpsavienojumi ar ES elektroenerģijas tirgu 2011. gadā bija tikai 4 % visām trim valstīm. Tomēr situācija strauji uzlabojas. Līdz 2015. gadam Baltijas valstis sasniedza 10 % starpsavienojumu līmeni ar ES elektroenerģijas tirgu caur Somiju, izmantojot EEPEA projektu Estlink2. Starpsavienojums starp Zviedriju (Nībru) un Lietuvu (Klaipēda), saukts par  projektu Nordbalt1, kuru finansē EEPEA ietvaros no  2016. gada vidus vēl vairāk uzlabos nākotnes elektroenerģijas tirgus integrāciju starp Baltijas valstīm un Nord Pool Spot.

· KIP starpsavienojuma būvniecības pabeigšana starp Lietuvu un Poliju, saukta par LitPol Link, līdz 2015. gada beigām dubultos Polijas pašreizējo 4 % starpsavienojumu līmeni. Tas veicinātu arī Baltijas tīklu sinhronu starpsavienojumu ar kontinentālās Eiropas tīkliem. Vēl viens no apzinātajiem KIP, proti, starpsavienojums starp Vierraden, Vācijā un Krajnik, Polijā ļautu Polijai līdz 2020. gadam pārsniegt 10 % starpsavienojumu līmeni.

· Pateicoties KIP Apvienotajā Karalistē, kas attiecas gan uz iekšējām līnijām, gan starpsavienojumiem ar Beļģiju, Franciju, Īriju un Norvēģiju, Apvienotā Karaliste sasniegtu 10 % mērķrādītāju un tās savienojumi būtu mazāk pārslogoti.

· Vairākiem Itālijas KIP elektroenerģijas nozarē, galvenokārt starpsavienojumiem starp Itāliju un Franciju, Šveici un Austriju un nepieciešamajiem iekšējo tīklu pastiprinājumiem, vajadzētu uzlabot tās elektroenerģijas starpsavienojumu jaudas ar kaimiņvalstīm līdz aptuveni 12 %, kad tie tiks pabeigti līdz 2020. gadam. Tādējādi labāk tiktu nodrošināta elektroenerģijas piegādes drošība Itālijā un pārslogojuma risks būtu daudz zemāks.

· Īrija arī varētu ievērojami palielināt savu starpsavienojumu jaudu, pateicoties vairākiem pirmajā sarakstā iekļautiem KIP. Īrijas starpsavienojumu līmenis 2011. gadā bija 3 %, bet 2013. gadā tas pieauga līdz 7 %, pateicoties EEPEA finansētam projektam, kurš Īriju savienoja ar Apvienoto Karalisti. Īrijas starpsavienojumu līmenis pat pārsniegtu 15 % 2020. gadā, kad tiktu īstenoti plānotie KIP, kas nodrošina papildu savienojumus ar Apvienoto Karalisti (Ziemeļīrija un Lielbritānija) un, iespējams, Franciju.

· Rumānijas starpsavienojumu līmenis pieaugtu no pašreizējā 7 % līmeņa līdz vairāk nekā 9 %, tādējādi pietuvojoties mērķrādītājam, līdz 2017. gadam izbūvējot starpsavienojumu ar Serbiju.

· Kipra ir enerģētikas ziņā izolēta teritorija, kas ļoti atkarīga no naftas un kurā ir augstas elektroenerģijas cenas. Savienības pirmajā KIP sarakstā bija iekļauts jaunbūvējamais starpsavienojums Euroasia Interconnector, kuram patlaban veic priekšanalīzi. Starpsavienojuma jauda būs 2000 MW un, kad tas 2023. gadā tiks pabeigts, Kipras starpsavienojumu līmenis pārsniegtu 100 %.

· Pateicoties EEPEA atbalstam Maltas starpsavienojumu līmenis palielināsies no pašreizējiem 0 % līdz aptuveni 35 %, kad 2015. gada laikā ekspluatācijā tiks nodots augstsprieguma starpsavienojums ar Itāliju (Sicīlija).

KIP īstenošana ļaus Eiropai pietuvoties 10 % elektroenerģijas starpsavienojumu mērķrādītājam starp dalībvalstīm sasniegšanai, ja paredzētie projekti tiks pabeigti[7] 2020. gadā (sk. karti zemāk). Jāpastiprina centieni, lai 10 % mērķrādītāju līdz 2020. gadam sasniegtu tās valstis, kuras to vēl nav izdarījušas, galvenokārt Spānija un Kipra, šajā nolūkā izmantojot koordinētāku pieeju un visus pieejamos instrumentus.

Karte, kurā attēloti starpsavienojumu līmeņi 2020. gadā pēc pašreizējo KIP īstenošanas

                                                                                                                                                                               

                                                                                                                                                                                       

Nepieciešamība pilnīgi īstenot un piemērot Eiropas tiesisko regulējumu

Stabils tiesiskais regulējums ir priekšnoteikums, lai būtu iespējamas nepieciešamās investīcijas infrastruktūrā. Kopš 2013. gada Eiropas Savienība ir pieņēmusi holistisku pieeju infrastruktūras plānošanai un īstenošanai. Eiropas enerģētikas tīklu (TEN-E) regulā pirmo reizi tiek risināts jautājums par pārrobežu projektiem vai projektiem, kam ir ietekme uz pārrobežu plūsmām.

TEN-E regulā atzīts, ka šiem projektiem ir vajadzīgs īpašs regulatīvais režīms, un tajā ierosināts, ka šos pārnacionālos ieguvumus skaidri parāda izmaksu un ieguvumu analīze un sniedz iespēju sadalīt izmaksas pāri robežām, pamatojoties uz to radītajiem ieguvumiem attiecīgajās dalībvalstīs. TEN-E regulā ir noteikts arī, ka valstu regulatīvajām iestādēm ir jānodrošina regulējuma stimuli proporcionāli riskiem, ko rada šādi projekti. Tas nozīmē, ka tarifos, ko nosaka par infrastruktūras izmantošanu, ņem vērā, piemēram, pietiekamu laikposmu investīciju atgūšanai, ņemot vērā pienācīgus nolietojuma laikus, nepieciešamību pēc apsteidzošajām investīcijām utt.

Vairumu projektu virza pārvades sistēmu operatori, bet regulatori apstiprina vai nosaka tarifus. Ir arī projekti, tostarp daži KIP, kurus virza privātas puses, tā sauktās komerclīnijas. Tās cenšas atgūt izmaksas no cenu atšķirībām līnijas abos galos. Tāpēc to risks ir ļoti atšķirīgs. Šā iemesla dēļ, neraugoties uz to, ka ir spēkā TEN-E regulas noteikumi par atļauju piešķiršanu, šīs līnijas bieži vien saņem atbrīvojumu no tiesiskā regulējuma daļām, piemēram, par trešo pušu piekļuvi un pārslodzes tarifu izmantošanu. 

TEN-E regulā pirmo reizi risināts arī jautājums par ilgstošajām atļauju piešķiršanas procedūrām un sabiedrības piekrišanu, kas ir galvenie šķēršļi infrastruktūras izveidē, jo īpaši attiecībā uz virszemes elektroenerģijas līnijām. Ar regulu ievieš saistošu vispārēju 3,5 gadu termiņu attiecībā uz atļauju piešķiršanu, kam vajadzētu ievērojami saīsināt pašreizējo vidējo atļauju piešķiršanas laiku, kas ir 10-13 gadi. Atļauju piešķiršanas pilnvaras ir jākoncentrē vienā kompetentā iestādē (“vienas pieturas aģentūra”). Pateicoties stingrai izpildei, ko veikusi Komisija, tās beidzot visās dalībvalstīs būs pieejamas 2015. gada pavasarī[8]. Ir ieviesti arī jauni noteikumi par plašāku apspriešanos un pārredzamību, lai labāk iesaistītu iedzīvotājus plānošanas procesā. Mērķis ir padarīt procesu efektīvāku, vienlaikus aizsargājot ES augstos standartus vides aizsardzības jomā[9].

Ir ļoti svarīgi, ka dalībvalstis īsteno un pilnībā piemēro Eiropas enerģētikas tīkla (TEN-E) regulas noteikumus, lai netiktu kavēta nepieciešamo projektu īstenošana. Komisija nodrošinās pilnīgu īstenošanu un stingru izpildi.

Pilnvērtīga visu pieejamo finanšu instrumentu – EISI,  ESI fondu un ESIF izmantošana

Komisija lēš, ka līdz 2020. gadam ir vajadzīgi aptuveni EUR 200 miljardi, lai izveidotu infrastruktūru, kas nepieciešama, lai pienācīgi starpsavienotu visas ES dalībvalstis, tādējādi nodrošinot piegādes drošību un uzlabojot ilgtspējību. Elektroenerģijas projektiem ir nepieciešami aptuveni EUR 105 miljardi, no kuriem aptuveni EUR 35 miljardi nepieciešami starpsavienojumu projektiem, kas ieguvuši KIP statusu un ir nepieciešami, lai sasniegtu 10 % mērķrādītāju visā ES.

Starpsavienota tīkla svarīgums labi atspoguļojas ES daudzgadu budžetā 2014.–2020. gadam. Eiropas infrastruktūras savienošanas instrumentā (EISI), kas aptver trīs nozares – transportu, enerģētiku un telesakarus, enerģētikai no EUR 30 miljardiem iedalīti EUR 5,35 miljardi[10]. Lai gan EISI finansējums veido tikai aptuveni 3 % no investīcijām, kas nepieciešamas līdz 2020. gadam, tas var piesaistīt citus līdzekļus, izmantojot finanšu instrumentus, piemēram, projektu obligācijas, kuras jau pārbaudītas izmēģinājuma posmā 2012.–2013. gadā. Tādējādi EISI ievērojama daļa tiks īstenota, izmantojot šādus instrumentus.

Lai EISI dotācijas patiesi attaisnotos, tās jānovirza uz dažiem kritiskiem projektiem un jāapvieno ar regulatoru centieniem finansēt projektus ar tīkla tarifiem vai no citiem finansējuma avotiem. Noteiktos apstākļos dalībvalstis drīkst arī izmantot Eiropas strukturālos un investīciju fondus (ESI fondi). Provizoriskas aplēses liecina, ka aptuveni EUR 2 miljardi no Eiropas Reģionālās attīstības fonda (ERAF) varētu tikt piešķirti lielām elektroenerģijas un gāzes infrastruktūrām. Piemēram, šo iespēju plāno izmantot Čehijas Republika (orientējoši aptuveni EUR 200 miljoni) un Lietuva (orientējoši EUR 69,5 miljoni), paredzot ERAF finansējumu izmantot augstsprieguma viedelektrotīkliem.

Komisija 2015. gada 13. janvārī ierosināja izveidot Eiropas Stratēģisko investīciju fondu (ESIF), lai būtiski uzlabotu ES investīciju projektu piekļuvi ilgtermiņa finansējumam. Šis instruments varētu aptvert KIP vai citus starpsavienojumu projektus, tādējādi paātrinot un papildinot pašreizējo KIP atbalsta struktūru un ne tikai. ESIF piedāvā jaunas komerciālā finansējuma iespējas, kuras tiks noteiktas ciešā sadarbībā ar Eiropas Investīciju banku (EIB). Fonds ir Komisijas izaugsmes, ieguldījumu un konkurētspējas paketes stūrakmens. ESIF mobilizēs vismaz EUR 315 miljardus privātā un publiskā sektora investīciju visā ES salīdzinājumā ar ES budžeta ieguldījumu EUR 16 miljardu apmērā un EIB ieguldījumu EUR 5 miljardu apmērā. Tādējādi lēšams, ka ESIF vismaz 15-kārtīgas sviras efekts.

Skaitļi rāda, ka enerģētika ir viena no galvenajām fonda prioritātēm. Fonda investīciju darbībām jāatbilst Savienības politikai un tām jāatbalsta vispārējie mērķi, piemēram, infrastruktūras attīstība, tostarp enerģētikas jomā, jo īpaši enerģijas starpsavienojumu attīstība.

Domājams, ka līdz ar Eiropas infrastruktūras savienošanas instrumentu ESIF kļūs par svarīgu instrumentu, kas palīdzēs KIP un virzītājiem īstenot projektus. Tiek veidots investīciju portāls, kas paredzēts, kura uzdevums ir sekmēt procesa pārredzamību ES investīciju projektiem, darot informāciju pieejamu potenciālajiem investoriem. ESIF apvieno projektu virzītājus un investorus un nodrošina lielāku atbalstu finanšu risku gadījumā. Tā kā lielākā daļa infrastruktūras projektu ir stabili uzņēmējdarbības gadījumi, ESIF var būt galvenā nozīme, lai piesaistītu vajadzīgās investīcijas kopā ar citām investīciju un komercbankām. Attiecībā uz piekļuvi ESIF finansējumam ārkārtīgi liela nozīme būs ātrai un savlaicīgai projekta sagatavošanai. Saistībā ar minēto svarīga nozīme būs reģionālajām grupām, kas iesaistītas KIP procesā.

Pilnveidojot EIB un Komisijas konsultāciju dienestu darbu, Eiropas Investīciju konsultāciju centrs (EIKC) sniegs konsultatīvu atbalstu investīciju projektu apzināšanā, sagatavošanā un izstrādē un darbosies kā vienots tehnisko konsultāciju centrs (tostarp juridiskos jautājumos) projektu finansēšanā ES. Tas sniegs arī atbalstu saistībā ar tehniskās palīdzības izmantošanu projektu strukturēšanā, novatorisku finanšu instrumentu izmantošanu un publiskā un privātā sektora partnerības izmantošanu. EIKC konsultēs par ESIF, bet arī par citu finansēšanas iespēju izmantošanu, kas jau pieejamas infrastruktūras projektiem, tostarp no EISI un ESI fondiem.

Tikpat svarīgi ir uzsvērt privāto investoru ieguldījumu vai nu caur ESIF, vai arī izmantojot citus tirgus instrumentus, piemēram, Eiropas ilgtermiņa ieguldījumu fondus, kuri var novirzīt privāto finansējumu ilgtermiņa investīcijām, piemēram, energoinfrastruktūrā.

TEN-E politika ir devusi pirmos rezultātus, tomēr darāmā vēl ir daudz. Lai paātrinātu starpsavienojumu mērķrādītāja sasniegšanu, Komisija plāno pastiprināt to reģionālo grupu darbu, kas izveidotas saskaņā ar TEN-E regulu, cieši uzraudzīt katra KIP virzību un vajadzības gadījumos ierosināt koriģējošas un specifiskas agrīnas darbības, jo īpaši tajās dalībvalstīs, kas atrodas vistālāk no 10 % mērķa sasniegšanas. Komisija arī pastiprinās savu atbalstu kritiskiem projektiem, veicot šim nolūkam paredzētus pasākumus. Komisija novērtēs katru projektu atsevišķi, pievēršot uzmanību visiem šķēršļiem un riskiem, kas varētu aizkavēt būvniecību, un veiks nepieciešamās darbības, piemēram:

– pulcinās virzītājus, lai rastu risinājumus tehniskām, plānošanas, konstrukcijas un īstenošanas jautājumiem, un veicinās saziņu ar EIB un citām bankām;

– nodrošinās piekļuvi tehniskajai palīdzībai ar mērķi projektu pilnveidot un padarīt pievilcīgu investīcijām;

– sadarbosies ar ACER un valstu regulatoriem, lai rastu vispiemērotākos stimulus;

– nodrošinās, ka tiek ievērota TEN-E regula, un uzsāks attiecīgas procedūras, ja noteikumi vēl nav īstenoti, piemēram, attiecībā uz atļauju piešķiršanu;

- sekmēs vienošanos starp dalībvalstīm, lai risinātu politiskos jautājumus.

Nepieciešamība nostiprināt reģionālo sadarbību

Kritiskie KIP un jo īpaši starpsavienotāji galvenokārt ir liela mēroga projekti, kas ir sarežģīti pēc būtības un kuru īstenošana bieži aizkavējas. Projektu virzītāji ir norādījuši, ka galvenais riska faktors, kas apdraud ātru īstenošanu, ir atļauju piešķiršanas procedūras un sabiedrības piekrišana. Tādējādi, lai projektu īstenošanu varētu paātrināt, ir vajadzīga visu iesaistīto pušu, tostarp dalībvalstu, pārvades sistēmu operatoru un virzītāju, regulatoru un plānošanas iestāžu, saskaņota rīcība.

Visiem kopīgu interešu projektiem ir vajadzīga pieeja, kas pārsniedz atsevišķu projektu līmeni. Īstenošanā būtiska ir cieša reģionālā sadarbība, kā TEN-E regulā noteikts par reģionālajām grupām.

Četras reģionālās elektroenerģijas grupas (Jūras elektrotīkli ziemeļu jūrās, Baltijas enerģijas tirgus starpsavienojuma plāns (BETSP), ziemeļu-dienvidu starpsavienojumi Rietumeiropā un ziemeļu-dienvidu starpsavienojumi Centrālaustrumeiropā un Dienvidaustrumeiropā) pieņem KIP reģionālos sarakstus, uz kuru pamata izveido ES mēroga sarakstu. Tās seko KIP īstenošanai savos reģionos, ziņo par iespējamām grūtībām un var ierosināt koriģējošus pasākumus.

Tomēr reģionālās grupas formāts ne vienmēr var būt pietiekams. Proti, jāveido ciešāka reģionālā sadarbība, un tā jāpaceļ augstākā līmenī, lai risinātu plašākas politikas prioritātes, kas pārsniedz konkrētu projektu plānošanas un īstenošanas jautājumus. Šie jautājumi ir saistīti, piemēram, ar vajadzību rast novatoriskus tehnoloģiskus risinājumus, tuvināt tīklu plānošanu ražošanas plānošanai, steidzami risināt piegādes drošības riskus, izmantojot laika ziņā saskaņotus regulatīvos un infrastruktūras pasākumus, vai ciešāk sadarboties, lai rastu ilgtspējīgus un pieņemamus risinājumus ekoloģiski jutīgos reģionos.

Komisija uzskata, ka TEN-E reģionālo grupu darbs ir jāpastiprina šādās jomās:

- Baltijas reģionā pašreizējais uzlabotas reģionālās sadarbības formāts BETSP nes augļus, un reģions līdz 2020. gadam būs labi starpsavienots no elektroenerģētikas, kā arī gāzes apgādes viedokļa. Komisija patlaban pārskata BETSP struktūras ciešā sadarbībā ar attiecīgajām dalībvalstīm, lai racionalizētu un pārorientētu rīcību saistībā ar atlikušajām problēmām, tostarp jo īpaši Baltijas valstu sinhrono savienojumu ar kontinentālās Eiropas tīklu, atjaunojamo energoresursu integrāciju un energoefektivitātes uzlabošanas pasākumiem. Pārskatīšanas procesa rezultātam vajadzētu būt jauna saprašanās memoranda parakstīšanai Latvijas ES prezidentūras laikā.

- Cits reģions, kam īpaši pievērsta uzmanība Eiropadomes 2014. gada oktobra secinājumos, ir Pireneju pussala. Sadarbība saistībā ar tās starpsavienojumiem nesen ir pastiprināta, Spānijas, Francijas un Portugāles pārvades sistēmu operatoriem 2015. gada janvārī parakstot kopīgas stratēģijas dokumentu par starpsavienojuma izveidi.  Kopīgas stratēģijas dokumentā ir uzskaitīti kopīgie mērķi un norādīti daži varianti attiecībā uz projektiem. Komisija ir aktīvi sekmējusi šo sadarbību un patlaban veido jaunu augsta līmeņa grupu konkrētai sadarbībai. Lai atbalstītu šo darbu, Komisija ir uzsākusi pētījumu par ieguvumiem, izmaksām un tehniskajām iespējām saistībā ar papildu starpsavienojumiem starp Pireneju pussalu un pārējo ES. 2015. gada martā notiks minēto triju valstu valsts un valdības vadītāju samits. Komisija ir pārliecināta, ka šis samits dos jaunu impulsu šim procesam, kurš attiecīgi tiks papildināts ar iespējamām jaunām saistībām.

- Ziemeļu jūru valstis patlaban ir nepietiekami starpsavienotas, lai optimāli izmantotu esošās un paredzētās sauszemē un atkrastē izvietotās enerģijas ražošanas jaudas. Ziemeļu jūras sniedz unikālu iespēju lielos apjomos piegādāt vietēji ražotu mazoglekļa enerģiju, ko turklāt ražo netālu no dažiem visenergoietilpīgakajiem Eiropas reģioniem. Elektroenerģijas ražošanas potenciāls minētajās valstīs var sasniegt 4–12 % no ES elektroenerģijas patēriņa 2030. gadā. Mērķis šajā reģionā ir uzlabot starpsavienojumus, lai veicinātu tirgus integrāciju un tirdzniecības plūsmas, un integrēt lielu apjomu atkrastes atjaunojamo energoresursu, jo īpaši  no vēja iegūtas enerģijas ražošanu. Šis reģions sniedz arī labas iespējas novatorisku tehnoloģiju izstrādei, piemēram, oglekļa dioksīda uztveršanas un uzglabāšanas stratēģija, enerģijas akumulācija vai enerģijas pārvēršana gāzē. Komisija aktīvi atbalsta un turpinās veicināt šīs reģionālās grupas darbu un rīcības plāna izstrādi.

- Komisija ir uzsākusi pastiprinātu sadarbību par infrastruktūras attīstības prioritātēm Centrāleiropā un Dienvidaustrumeiropā. Elektroenerģijas tirgum šajā reģionā ir vajadzīgi labāki starpsavienojumi, un tas ir jāmodernizē arī tāpēc, lai varētu izmantot svarīgo atjaunojamo energoresursu potenciālu. Tas ir vēl jo svarīgāk laikā, kad reģions saskaras ar īpaši sarežģītu situāciju gāzes piegādes jomā pēc atteikšanās no South Stream cauruļvada būvniecības. Tāpēc 2015. gada janvārī tika izveidota augsta līmeņa grupa, un tās pirmā sanāksme notika 9. februārī Sofijā.

Komisija cieši sadarbosies ar attiecīgajām dalībvalstīm jautājumos par šīs uzlabotās reģionālās sadarbības formātiem, lai izstrādātu konkrētajam reģionam piemērotu stratēģiju neatliekamāko jautājumu risināšanai un pasākumu veikšanai. Minētie četri reģioni katrs izstrādās rīcības plānu ar konkrētiem īstenošanas atskaites punktiem, tostarp iekļaujot konkrētus priekšlikumus, kā sasniegt 10 % starpsavienojumu mērķrādītāju, par ko panākta vienošanās ES līmenī. Gadījumos, kad 10 % mērķrādītāja sasniegšana ir apgrūtināta, Komisija ir informēta par vairākiem priekšlikumiem (piemēram, Baltijas valstīm jauna LitPol Link fāze vai Pireneju pussalai ar Franciju starpsavienojumi starp Navarra-Bordeaux, Sabiñanigo-Marsillon vai Monzón-Cazaril). Šādos gadījumos Komisija sniegs palīdzību un konsultācijas iesaistītajām pusēm, lai iekļautu jaunus projektus to attiecīgajos rīcības plānos.

Komisija rūpīgi pārraudzīs rīcības plānu īstenošanu. Ciktāl iespējams, Komisija veicinās dažādu reģionālo grupu darba prakses saskaņošanu.

Komisija arī cieši sadarbosies ar elektroenerģijas pārvades sistēmu operatoru Eiropas tīklu (elektroenerģijas PSOET), lai nodrošinātu, ka paplašinās tīkla desmit gadu attīstības plāna (kas ir vienīgais instruments kopīgu interešu projektu (KIP) atlasei) tvērums un tajā tiek skaidri noteikti projekti 10 % starpsavienojumu mērķrādītāja sasniegšanai, vienlaikus ierosinot konkrētas darbības, tostarp iespēju papildināt tīkla desmit gadu attīstības plānu, ja nepieciešams.

Komisija ik gadu sniegs ziņojumu Eiropadomei par KIP īstenošanu un par virzību 10 % mērķrādītāja sasniegšanai, kas būs svarīgs elements visaptverošajā ikgadējā progresa novērtējumā, kas paredzēts Enerģētikas savienības stratēģiskajā satvarā. Komisija nodrošinās, lai pēc ESIF izveides reģionālo grupu darbu veicinātu atbilstošas sinerģijas. Komisija turpinās arī virzīt debates reģionālajās grupās par citiem neatliekamiem jautājumiem, piemēram, tīklu modernizāciju.

Turklāt 2015. gada beigās Komisija sasauks pirmo Energoinfrastruktūras forumu, lai apspriestu un rastu risinājumus problēmām, kas ir kopīgas visiem Eiropas reģioniem un, attiecīgos gadījumos, ar kaimiņvalstīm.

Ceļā uz 2030. gadu

Pēc 2014. gada marta Eiropadomes sanāksmē izteiktā aicinājuma Komisija 2014. gada maijā ierosināja palielināt pašreizējo 10 % elektroenerģijas starpsavienojumu mērķrādītāju līdz 15 % 2030. gadā, vienlaikus ņemot vērā izmaksu aspektus un komerctirdzniecības potenciālu attiecīgajos reģionos. Eiropadome 2014. gada oktobrī pilnvaroja Komisiju "regulāri ziņot par to Eiropadomei, lai līdz 2030. gadam sasniegtu 15 % mērķi". Paredzēts, ka šis rādītājs tiks sasniegts, galvenokārt īstenojot KIP.

ES enerģētikas politikas mērķi un 2020. un 2030. gada mērķrādītāji enerģētikas un klimata jomā nebūs sasniedzami bez pilnībā starpsavienota Eiropas elektroenerģijas tīkla ar lielāku skaitu pārrobežu starpsavienojumu, lielāku akumulēšanas potenciālu un viedtīkliem, lai pārvaldītu pieprasījumu un garantētu drošu energopiegādi sistēmā ar lielāku mainīga daudzuma atjaunojamo energoresursu īpatsvaru. Šajā sakarā ļoti svarīga būs arī pakāpeniska Eiropas elektromaģistrāļu būve. Komisija 2014. gada janvārī paziņoja par savu nodomu uzraudzīt viedtīklu ieviešanu un starpsavienojumu starp dalībvalstīm līmeni, jo īpaši pievēršot uzmanību tām dalībvalstīm, kuras atrodas vistālāk no noteiktā starpsavienojumu mērķrādītāja, proti, 10 % no uzstādītās ražošanas jaudas, sasniegšanas.

Iekšējā elektroenerģijas tirgus pabeigšana, jo īpaši likvidējot elektroenerģētiski nošķirtu teritoriju izolētību, droša energopiegāde visiem patērētājiem un lielāks no mainīgiem atjaunojamiem energoavotiem ražotas elektroenerģijas īpatsvars nozīmē, ka starpsavienojumu jaudai jābūt lielākai nekā 10 %, un ES un dalībvalstu centieniem jāpamatojas uz nepieciešamību visām dalībvalstīm sasniegt vismaz 15 % mērķrādītāju līdz 2030. gadam. Vienlaikus dalībvalstu ģeogrāfiskā izvietojuma, energoresursu struktūras un piegādes atšķirības nozīmē, ka ir jāizvērtē katrs gadījums atsevišķi, pamatojoties uz kavēkļu rūpīgu novērtējumu un ņemot vērā izmaksas. Reģionālās sadarbības struktūras būs vērtīgs veids, kā diskutēt un vienoties par turpmāko rīcību. Komisija izmantos šos ciešākas reģionālās sadarbības formātus arī, lai sasniegtu 15 % mērķrādītāju.

Nobeigums

Lai radītu spēcīgu Enerģētikas savienību ar tālredzīgu vērstu klimata politiku, Eiropas Savienībai līdz 2020. gadam elektroenerģijas starpsavienojumu līmenis jāpaaugstina līdz 10 %. Ir skaidrs, ka Eiropai jādara viss iespējamais, lai reaģētu uz enerģētikas un klimata politikas problēmām.

Nesen ieviestajam tiesiskajam un finanšu regulējumam ir vērojami pirmie rezultāti. Ir vajadzīga dalībvalstu un visu citu ieinteresēto pušu politiskā apņēmība, lai sasniegtu mērķus. Tas nozīmē darba intensifikāciju reģionālajās grupās, kas izveidotas saskaņā ar TEN-E regulu, Komisijai turpinot izvērst iniciatīvas reģionālās sadarbības padziļināšanai.

Eiropadome vienojās, ka, lai palīdzētu nodrošināt ES politikas mērķu sasniegšanu, tiks izstrādāta tāda uzticama un pārredzama pārvaldības sistēma, kas nerada nevajadzīgu administratīvo slogu. Tas ietvers pašreizējo ziņošanas prasību racionalizēšanu.

Komisija sagatavos ziņojumu, pamatojoties uz dalībvalstu ziņojumiem. Šajā ziņojumā, kas būs svarīgs visaptverošā ikgadējā progresa novērtējuma elements, kā paredzēts Enerģētikas savienības stratēģiskajā satvarā,  būs ietverts pilnīgs pārskats par pašreizējo stāvokli attiecībā uz visiem kopīgu interešu projektiem, ietverot ieteikumus par projektu paātrināšanu un KIP saraksta elastīguma palielināšanu, ja šķistu, ka netiks ievērots 10 % starpsavienojumu jaudas sasniegšanas termiņš, proti, 2020. gads. Vajadzības gadījumā Komisija ierosinās papildu pasākumus, lai šo mērķi sasniegtu.

Kā liecina pozitīvā politiskā iesaiste saistībā ar Baltijas jūras reģionu un Pireneju pussalu, atbalsts visaugstākajā līmenī ir būtisks, lai šie lielie projekti virzītos uz priekšu.

[1] Tas attiecas uz laikposmu no 2008. līdz 2012. gadam; sk. COM(2014)21/2.

[2] Saskaņā ar Eiropadomes mandātu šajā paziņojumā galvenā uzmanība ir pievērsta elektroenerģijai. Attiecībā uz gāzi starpsavienojumu mērķi nav ierosināti, jo piegādes drošības iemeslu dēļ dalībvalstīm jau ir pienākums būt gatavām situācijai, kad notiek to lielākā atsevišķā gāzes infrastruktūras elementa atteice (tā sauktais N- 1 noteikums). Sk. Regulu ES Nr. 994/2010.

[3] Pētījums: Integrēta Eiropas enerģētikas tirgus priekšrocības (Benefits of an integrated European energy market), 2013. gada jūlijs, Booz & Co.

[4] Trīs Baltijas valstis — Igaunija, Latvija un Lietuva — vēl nav sinhronizētas ar Eiropas tīklu, un tāpēc uzskatāmas par vienu veselu. Lai gan tās savstarpēji ir pilnīgi integrētas, 4 % vērtība trim Baltijas valstīm norāda to starpsavienojumu līmeni ar Eiropas elektroenerģijas tirgu  (t. i.,  caur Somiju). Vērtība ir norādīta 2014. gada sākumam, pirms tika nodots ekspluatācijā Estlink2. Pēc šā projekta pabeigšanas Baltijas valstu starpsavienojumu līmenis būtiski pieauga līdz aptuveni 10 %. 

[5] Regula Nr. 347/2013, ar ko nosaka Eiropas energoinfrastruktūras pamatnostādnes, OV L 115, 25.4.2013.

[6] Regula Nr. 1316/2013, ar ko izveido Eiropas infrastruktūras savienošanas instrumentu, OV L 348, 20.12.2013.

[7] 2. pielikumā ir sniegts pārskats par projektiem tajās dalībvalstīs, kuru starpsavienojumu jauda ir mazāka par 10 %.

[8] Termiņš bija 2013. gada rudens, kā paredzēts TEN-E regulā.

[9] Turklāt Komisijas dienesti ir izstrādājuši norādījumus par ietekmes uz vidi novērtēšanas procedūru racionalizēšanu enerģētikas infrastruktūras kopīgu interešu projektiem (KIP).

[10] Šajos skaitļos ņemts vērā nesenais Komisijas priekšlikums izveidot Eiropas Stratēģisko investīciju fondu (ESIF).

1. PIELIKUMS

Projekti, kurus līdzfinansē Eiropas enerģētikas programma ekonomikas atveseļošanai (EEPEA)

Ø EstLink 2 ir otrais HVDC (augstsprieguma līdzstrāvas) starpsavienojums starp Igauniju un Somiju, kas palielina pārvades jaudu starp abām valstīm līdz 1000 MW.

Ø Nordbalt ir jauns starpsavienojums starp Zviedriju un Lietuvu ar pārvades jaudu 700 MW.

Ø Austrijas-Ungārijas starpsavienojums (Wien-Györ), kura jauda ir 1100 MVA, uzlaboja Austrijas un Ungārijas elektroenerģijas tīklu savstarpējo izmantojamību.

Ø Spānijas-Francijas starpsavienojums (Sta. Llogaia - Baixas) ir galvenais savienojuma ar pazemes kabeli elements. Tā jauda ir 1400-1800 MW, un tas šķērso Pireneju kalnus pa īpašu tuneli.

Ø Maltas-Itālijas starpsavienojums (Pembroke - Marina di Ragusa) ir zemjūras HVAC (augstsprieguma maiņstrāvas) kabelis ar nominālo jaudu 250 MVA, kas novērsīs Maltas elektrotīkla izolāciju no pārējās Eiropas.

Ø Apvienotās Karalistes-Īrijas starpsavienojums (Deeside - Meath) ir HVDC kabelis ar jaudu 500 MW. Šis projekts bija pirmais elektroenerģijas starpsavienojums starp Īriju un Lielbritāniju.

Ø Projekts, ko veidoja četras gaisvadu līnijas starp Tunes um Tavira (PT), Tunes un Estói (PT), Tavira (PT) un Alcoutim (PT) un Ourique un Estói (PT), palīdzēja modernizēt un paplašināt Portugāles elektrotīklu.

Ø Elektroenerģijas tīkla nostiprināšana starp Douro reģionu (PT) un Spānijas robežu pie Aldeadavila tika pabeigta 2011. gada rudenī.

               

2. PIELIKUMS

KIP, ar kuriem palielina starpsavienojumu līmeni dalībvalstīs, kurās tas ir zemāks par 10 %

Prioritārais koridors || Kopīgu interešu projekts || Nodošana ekspluatācijā un projekta pašreizējais posms[1]

Prioritārais koridors "Jūras elektrotīkli ziemeļu jūrās" (NSOG) || 1.1.1. Starpsavienojums starp Zeebrugge (BE) un Richborough (UK) apkaimi || 2018 Atļaujas izsniegšanas procedūra

1.2. Beļģijas KIP – divi tīklgatavi atkrastes centri, kuri savienoti ar sauszemes apakšstaciju Zeebrugge (BE), kuros ieguldītas apsteidzošās investīcijas un kuri dara iespējamus turpmākus starpsavienojumus ar Franciju un/vai Apvienoto Karalisti[2] || 2018 Atļaujas izsniegšanas procedūra

1.6. Francijas un Īrijas KIP – starpsavienojums starp La Martyre (FR) un Great Island vai Knockraha (IE) || 2025 Izpētes posms

1.7.1. Francijas un Apvienotās Karalistes starpsavienojums starp Cotentin (FR) un Exeter (UK) apkaimi [patlaban saukts par FAB projektu] || 2022 Izpētes posms

1.7.2. Francijas un Apvienotās Karalistes starpsavienojums starp Tourbe (FR) un Chilling (UK) [patlaban saukts par IFA2 projektu] || 2020 Izpētes posms

1.7.3. Francijas un Apvienotās Karalistes starpsavienojums starp Coquelles (FR) un Folkestone (UK) [patlaban saukts par ElecLink projektu] || 2016 Būvniecība 2015. gada vidū

1.9.1. Īrijas un Apvienotās Karalistes starpsavienojums starp Co. Offaly (IE), Pembroke un Pentir (UK) || 2019 Atļaujas izsniegšanas procedūra

1.9.2. Īrijas un Apvienotās Karalistes starpsavienojums starp Coolkeeragh - Coleraine centriem (IE) un Hunterston staciju, Islay, Argyll un Location C atkrastes vēja parkiem (UK) || 2020 Izpētes posms

1.9.3. Īrijas un Apvienotās Karalistes starpsavienojums starp Ziemeļu mezglu, Dublinu un Codling Bank (IE) un Trawsfynyd un Pembroke (UK) || 2020 Izpētes posms

1.9.4. Īrijas un Apvienotās Karalistes starpsavienojums starp Īrijas vidieni un Pembroke (UK) || 2017.-2020. gads Izpētes posms

1.9.5. Īrijas un Apvienotās Karalistes starpsavienojums starp Īrijas vidieni un Alverdiscott, Devon (UK) || 2017.-2020. gads Izpētes posms

1.9.6. Īrijas un Apvienotās Karalistes starpsavienojums starp Īrijas krastu un Pembroke (UK) || 2017.-2020. gads Izpētes posms

1.10. Norvēģijas un Apvienotās Karalistes KIP – starpsavienojums || 2020 Atļaujas izsniegšanas procedūra

1.11.2. Īrijas un Apvienotās Karalistes starpsavienojums starp Īrijas ziemeļrietumiem un Midlands (UK) || 2017 Atļaujas izsniegšanas procedūra

1.11.4. Īrijas un Apvienotās Karalistes starpsavienojums starp Glinsk, Mayo (IE), un Connah's Quai, Deeside (UK) || 2018 Atļaujas izsniegšanas procedūra

Prioritārais koridors "Ziemeļu–dienvidu elektroenerģijas starpsavienojumi Rietumeiropā" (NSI West Electricity) || 2.4. Francijas un Itālijas KIP — starpsavienojums starp Codrongianos (IT), Lucciana (Corsica, FR) un Suvereto (IT) [patlaban saukts par SA.CO.I.3 projektu] || 2022 Izpētes posms

2.5.1. Starpsavienojums starp Grande Ile (FR) un Piossasco (IT) [patlaban saukts par Savoie–Piemont projektu] || 2019 Atļaujas izsniegšanas procedūra, FR Būvniecība, IT

2.7. Francijas un Spānijas KIP — starpsavienojums starp Aquitaine (FR) un Basku zemi (ES) || 2020 Izpētes posms

2.13.1. Īrijas un Apvienotās Karalistes starpsavienojums starp Woodland (IE) un Turleenan (Apvienotā Karaliste–Ziemeļīrija) || 2017 Atļaujas izsniegšanas procedūra

2.13.2. Īrijas un Apvienotās Karalistes starpsavienojums starp Srananagh (IE) un Turleenan (Apvienotā Karaliste–Ziemeļīrija) || 2020.-2025. gads Izpētes posms

2.14. Itālijas un Šveices KIP – starpsavienojums starp Thusis/Sils (CH) un Verderio Inferiore (IT) || 2018 Atļaujas izsniegšanas procedūra

2.15.1. Starpsavienojums starp Airolo (CH) un Baggio (IT) || 2022

2.17. Portugāles un Spānijas KIP — starpsavienojums starp Vila Fria – Vila do Conde – Recarei (PT) un Beariz – Fontefría (ES) || 2016 Atļaujas izsniegšanas procedūra

Prioritārais koridors "Ziemeļu-dienvidu elektroenerģijas starpsavienojumi Austrumeiropas vidienē un dienvidos" (NSI East Electricity) || 3.2.1. Starpsavienojums starp Lienz (AT) un Veneto reģionu (IT) || 2022 Izpētes posms

3.3. Austrijas un Itālijas KIP – starpsavienojums starp Nauders (AT) un Milānas reģionu (IT) || 2018 Izpētes posms

3.4. Austrijas un Itālijas KIP – starpsavienojums starp Wurmlach (AT) un Somplago (IT) || 2017 Atļaujas izsniegšanas procedūra

3.10.1. Starpsavienojums starp Hadera (IL) un Vasilikos (CY) || 2018 Izpētes posms

 3.10.2. Starpsavienojums starp Vasilikos (CY) un Korakia, Crete (EL) || 2022 Izpētes posms

3.14.1. Starpsavienojums starp Eisenhüttenstadt (DE) un Plewiska (PL) || 2022 Izpētes posms

3.15.1. Starpsavienojums starp Vierraden (DE) un Krajnik (PL) || 2017 Atļaujas izsniegšanas procedūra

3.19.1. Starpsavienojums starp Villanova (IT) un Lastva (ME) || 2017 Būvniecība

3.20.1. Starpsavienojums starp West Udine (IT) un Okroglo (SI) || 2021 Izpētes posms

3.21. Itālijas un Slovēnijas KIP — starpsavienojums starp Salgareda (IT) un Divača – Bericevo reģionu (SI) || 2022 Atļaujas izsniegšanas procedūra

3.22.1. Starpsavienojums starp Resita (RO) un Pancevo (RS) || 2017 Atļaujas izsniegšanas procedūra

Baltijas enerģijas tirgus starpsavienojuma plāns (BEMIP Electricity) || 4.2.1. Starpsavienojums starp Kilingi–Nõmme (EE) un Rīgas CHP2 apakšstaciju (LV) || 2020 Atļaujas izsniegšanas procedūra

4.3. Igaunijas/Latvijas/Lietuvas KIP — sinhrons starpsavienojums ar kontinentālās Eiropas tīkliem || 2023.-2025. gads Izpētes posms

4.5.1. Starpsavienojuma starp Alytus (LT) un LT/PL robežu LT daļa || 2015 Būvniecība

[1] Saskaņā ar elektroenerģijas PSOET tīkla attīstības desmit gadu plānu (attiecīgā gadījumā) vai saskaņā ar projekta virzītāju sniegto informāciju Komisijai 2014. gadā.

[2] Ar zilu ir iekrāsoti projekti, kurus paredzēts pabeigt 2017./2018. gadā vai kuros līdz 2017. gadam būs paveikts ievērojams darba apjoms; tie varētu pieteikties atbalstam saskaņā ar ESIF.