Satura rādītājs

1............ Kopsavilkums. 3

2............ Parīzes protokols. 5

3............ Garantēt vērienīgu siltumnīcefekta gāzu emisiju samazinājumu. 6

3.1......... ES 2030. gadam nospraustais mērķis un iecerētais valsts noteiktais devums. 6

3.2......... Kopīgi centieni pasaules mērogā. 7

4............ Regulāri izvērtēt mērķrādītājus un tādējādi nodrošināt dinamismu. 8

5............ Stiprināt pārredzamību un pārskatatbildību. 8

6............ Panākt klimatnoturību, īstenojot pielāgošanās pasākumus. 9

7............ labāka īstenošana un sadarbība. 9

7.1......... Publiskā un privātā klimata finansējuma mobilizēšana. 9

7.2......... Intensīvāka starptautiskā sadarbība. 10

7.3......... Atbalsts klimata tehnoloģiju izstrādei un ieviešanai 11

7.4......... Spēju veidošana. 11

8............ Citu ES rīcībpolitiku mobilizēšana. 12

9............ Nākamie soļi 14

1.           Kopsavilkums

Klimata pārmaiņu starpvaldību padomes (IPCC) jaunākie secinājumi ir šādi: ja nekas ar steigu netiks darīts, klimata pārmaiņu ietekme smagi, plaši un neatgriezeniski skars visus pasaules iedzīvotājus un ekosistēmas. Lai panāktu, ka globālās vidējās temperatūras bīstamais pieaugums nesasniedz 2°C salīdzinājumā ar pirmsindustriālo laikmetu, visām valstīm pamatīgi un pastāvīgi jāsamazina siltumnīcefekta gāzu emisijas.

Šāda globāla pāreja uz zemām emisijām ir iespējama, nekaitējot izaugsmei un nodarbinātībai, un tā var pavērt ievērojamas izdevības atdzīvināt gan Eiropas, gan visas pasaules ekonomiku. Klimata pārmaiņu apkarošanas pasākumi lielā mērā nāks par labu arī sabiedrības labklājībai. Toties, ja pāreju atliks, tas kopumā izmaksās dārgāk un ierobežos iespējas efektīvi samazināt emisijas un sagatavoties klimata pārmaiņu ietekmei.

Visām valstīm jārīkojas bez kavēšanās un kopīgiem spēkiem. Kopš 1994. gada ANO Vispārējās konvencijas par klimata pārmaiņām (UNFCCC) puses ir pievērsušās šai problēmai, un rezultātā vairāk nekā 90 valstis — gan attīstītās, gan jaunattīstības valstis — ir apņēmušās līdz 2020. gadam samazināt emisijas. Tomēr ar to vien nepietiek, lai sasniegtu kopīgi izvirzīto mērķi — nepieļaut, ka temperatūras pieaugums sasniedz 2°C[1]. Tāpēc 2012. gadā UNFCCC puses uzsāka sarunas par jaunu, juridiski saistošu, visām pusēm piemērojamu nolīgumu, kas ievirzītu pasauli uz pareizā ceļa ar mērķi nepieļaut, ka temperatūras pieaugums sasniedz 2°C. 2015. gada nolīgumu paredzēts noslēgt 2015. gada decembrī Parīzē un īstenot no 2020. gada.

Nesenā Limas klimata konference noritēja sekmīgi, un tas ļauj cerēt, ka Parīzē izdosies noslēgt stingru nolīgumu. Pats svarīgākais — tika nolemts, kā valstīm formulēt un paziņot savus ierosinātos emisiju samazinājuma mērķrādītājus vēl krietni pirms Parīzes konferences. Tika izstrādāts arī pirmais pilnais 2015. gada nolīguma teksta projekts, kurā atspoguļota visu pušu nostāja par visiem sarunās apspriežamajiem elementiem.

Jau krietni pirms Limas konferences ES turpināja rādīt priekšzīmi un apņēmību globālajā cīņā ar klimata pārmaiņām. Eiropas galotņu sanāksmē 2014. gada oktobrī Eiropas augstākās amatpersonas vienojās, ka ES ir jāpastiprina pūliņi un līdz 2030. gadam jāsamazina savas emisijas vismaz par 40 % salīdzinājumā ar 1990. gada līmeni. Pēc tam ar paziņojumiem klajā nāca arī Ķīna un ASV. Limā ES dalībvalstis apņēmās segt aptuveni pusi no 10 mljrd. ASV dolāru lielā sākotnējā finansējuma Klimata pārmaiņu mazināšanas fondam, kas palīdzēs jaunattīstības valstīm. ES tika pieņemts arī jauns investīciju plāns. Tas ļaus piekļūt publiskajām un privātajām investīcijām reālajā ekonomikā vismaz 315 mljrd. euro apmērā nākamajos trijos gados (2015.-17.). Šīs investīcijas sekmēs ES ekonomikas modernizāciju un dekarbonizāciju.

Šīs paziņojums tapis, atsaucoties uz Limā pieņemtajiem lēmumiem, un tas ir būtisks elements, lai varētu īstenot Komisijas prioritāti — saskaņā ar Komisijas priekšsēdētāja politiskajām nostādnēm veidot spēcīgu Enerģētikas savienību ar tālredzīgu klimata politiku. Ar šo paziņojumu ES gatavojas sarunu pēdējai kārtai pirms Parīzes konferences 2015. gada decembrī.

Konkrētāk, šajā paziņojumā:

pamatojoties uz 2014. gada oktobrī Eiropas galotņu sanāksmē pieņemto lēmumu, tiek nosprausts ES ierosinātais emisiju mērķis — tās iecerētais valsts noteiktais devums (IVND), kas iesniedzams līdz 2015. gada I ceturkšņa beigām; tiek ierosināts, ka visām UNFCCC pusēm savi IVND jāiesniedz krietni pirms Parīzes konferences. Ķīnai, ASV un pārējām G20 valstīm, kā arī valstīm ar vidējiem un augstiem ieņēmumiem to jāspēj izdarīt 2015. gada I ceturksnī. Vismazāk attīstītās valstis var rīkoties elastīgāk; ir izklāstīts redzējums par pārredzamu, dinamisku un juridiski saistošu nolīgumu, kas paredz taisnīgas un vērienīgas visu pušu saistības, ņemot vērā pasaules ekonomisko un ģeopolitisko apstākļu mainību. Zinātnes atziņas liecina, ka ar šādām saistībām, kopā ņemtām, pasaule varētu nostāties uz pareizā ceļa, lai līdz 2050. gadam globālās emisijas samazinātu vismaz par 60 % salīdzinājumā ar 2010. gada līmeni. Ja Parīzē nospraustie mērķi nebūs pietiekami vērienīgi, to var risināt, ciešā sadarbībā ar  Klimata pārmaiņu mazināšanas fondu sagatavojot darba programmu, kas sāktos 2016. gadā un kuras mērķis būtu apzināt papildu iespējas, kā emisijas samazināt; tiek ierosināts, ka 2015. gada nolīguma vēlamā forma būtu UNFCCC pievienots protokols. Lielākajām tautsaimniecībām, īpaši ES, Ķīnai un ASV, vajadzētu rādīt politisku priekšzīmi un pievienoties protokolam pēc iespējas drīzāk. Protokolam jāstājas spēkā, tiklīdz to ratificējušas valstis, kuru kopējās emisijas sasniedz 80 % no pašreizējām globālajām emisijām. Saskaņā ar jauno protokolu klimatam atvēlētajam finansējumam, tehnoloģiju izstrādei un nodošanai, kā arī spēju veidošanai jāveicina tas, ka tam pievienojas pēc iespējas plašāks valstu loks, un tas, ka tiek efektīvi un lietpratīgi izmantotas stratēģijas, kuru mērķis ir samazināt emisijas un pielāgoties klimata pārmaiņu nelabvēlīgajām sekām; paziņojumā uzsvērts, ka Starptautiskajai Civilās aviācijas organizācijai (ICAO), Starptautiskajai Jūrniecības organizācijai (IMO) un Monreālas protokolam līdz 2016. gada beigām jāsāk darbs pie starptautiskās aviācijas un kuģniecības emisiju un fluorinēto gāzu ražošanas un patēriņa efektīva regulējuma; paziņojumā izcelts, kā ES politika, kas veltīta citām jomām — tirdzniecībai, zinātniskajai pētniecībai, inovācijai un tehnoloģiju izstrādei, ekonomiskajai un attīstības sadarbībai, katastrofu riska mazināšanai un videi —, var stiprināt ES starptautisko klimata politiku; un paziņojumu papildina  Eiropas Ārējās darbības dienesta un Komisijas kopīgi izstrādātais Klimata diplomātijas rīcībplāns. Rīcībplāna mērķis ir pirms Parīzes konferences izvērst un pastiprināt ES ietekmi un apvienot spēkus ar citām apņēmīgām trešām valstīm.

Daži šajā paziņojumā aplūkotie aspekti sīkāk izklāstīti pievienotajā dienestu darba dokumentā.

2.           Parīzes protokols

Lai sekmētu kopīgu rīcību, kas saskanīga ar IPCC atzinumiem, ar Parīzes protokolu ir jāizpilda šādi uzdevumi:

panākt emisiju vērienīgu samazinājumu,

o nosakot, ka ilgtermiņa mērķis ir līdz 2050. gadam samazināt globālās emisijas vismaz par 60 % salīdzinājumā ar 2010. gada līmeni[2], un

o šajā sakarā formulējot skaidras, konkrētas, vērienīgas un taisnīgas, juridiski saistošas klimata pārmaiņu mazināšanas saistības, kas ievirzīs pasauli uz pareizā ceļa ar mērķi nepieļaut, ka temperatūras kāpums sasniedz 2°C. Šīm saistībām jābūt saskanīgām ar UNFCCC principiem, kuru piemērošanā ņem vērā, kā mainījušās katras valsts iespējas, atbildība un vietējie apstākļi;

nodrošināt dinamismu, proti, iedibināt globālu izvērtēšanas procesu, ko īsteno ik pēc pieciem gadiem, lai saskaņā ar jaunākajām zinātnes atziņām klimata pārmaiņu mazināšanas saistības padarītu vērienīgākas; stiprināt pāredzamību un pārskatatbildību, lai būtu iespējams novērtēt, vai ir sasniegti emisiju samazināšanas mērķi un izpildītas pārējās saistības. Ir jāizveido kopīgi noteikumi un procedūras par ikgadējo ziņošanu, regulāru verificēšanu un emisiju pārskatu izvērtēšanu, ko veic starptautiski eksperti; veicināt klimatnoturīgu un ilgtspējīgu attīstību, rosinot starptautisku sadarbību un atbalstot politiku, kas mazina neaizsargātību un uzlabo valstu iespējas pielāgoties klimata pārmaiņu ietekmei; un veicināt efektīvu un reālu īstenošanu un sadarbību,  sekmējot tādu politiku, ar ko piesaista ievērojamas, pārredzamas un paredzamas publiskā un privātā sektora investīcijas klimatnoturīgā, uz zemām emisijām orientētā attīstībā.

Šie mērķi ir jānosprauž protokolā. Tehniskajā darba programmā, kas jāpabeidz līdz 2017. gadam, jāparedz sīki noteikumi, procesi un institūcijas, kas nepieciešami šo mērķu sasniegšanai.

Lai pievienotos protokolam, pusei ir jāuzņemas klimata pārmaiņu mazināšanas saistības. Puses varēs piedalīties lēmumu pieņemšanā saistībā ar protokolu un piekļūt finanšu un citiem resursiem, kas palīdz protokolu īstenot. Klimata pārmaiņu mazināšanas saistībām saskaņā ar protokolu jābūt vienlīdz juridiski saistošām visām pusēm.

Tas dos nepārprotamu signālu valdībām, tirgiem un sabiedrībai, ka protokola puses ir apņēmušās cīnīties ar klimata pārmaiņām, jo tādējādi

tiek stingri pausta puses politiskā griba izpildīt saistības, visiem publiskā un privātā sektora dalībniekiem tiek sniegta nepieciešamā paredzamība un noteiktība, un tiek nodrošināta stabilitāte gadījumā, ja valstī mainās politiskais kurss.

Valstīm, kas apgalvo, ka klimata pārmaiņu mazināšanas saistībām nevajadzētu būt saistošām starptautiskā līmenī, jāpierāda, kā ar citu pieeju iespējams nonākt pie līdzvērtīga iznākuma.

Visām G20 valstīm, kas kopā rada aptuveni 75 % no pasaules emisijām, kā arī citām valstīm ar augstiem un vidējiem ieņēmumiem, protokols jāratificē savlaicīgi un tas jāīsteno no 2020. gada. ES, Ķīnai un ASV jāpievienojas protokolam pēc iespējas drīzāk – tādējādi tās dos nozīmīgu politisko signālu un arīdzan diktēs procesa tempu. Protokolam jāstājas spēkā, tiklīdz tā ratifikācijas dokumentu ir deponējušas valstis, kuru kopējās emisijas 2015. gadā pārsniedza 40 Gt CO2 ekvivalenta jeb aptuveni 80 % no pašreizējām pasaules emisijām.

3.           Garantēt vērienīgu siltumnīcefekta gāzu emisiju samazinājumu

3.1.        ES 2030. gadam nospraustais mērķis un iecerētais valsts noteiktais devums

Klimata un enerģētikas politika ES nes augļus. No 1990. līdz 2013. gadam ES emisijas ir samazinājušās par 19 %, toties ES IKP ir pieaudzis par 45 %. ES 2030. gada klimata un enerģētikas satvars, par ko ES augstākās amatpersonas vienojās 2014. gada oktobrī, papildina politisko instrumentu klāstu. Tajā ir noteikts saistošs mērķrādītājs visai ekonomikai, proti, tas piemērojams visiem sektoriem un visiem emisiju avotiem, tostarp lauksaimniecībai,  mežsaimniecībai un citiem zemes izmantojuma veidiem — līdz 2030. gadam samazināt ES emisijas par vismaz 40 % salīdzinājumā ar 1990. gada līmeni. Šis mērķrādītājs ir vērienīgs un taisnīgs, tas atbilst nospraustajam kursam — līdz 2050. gadam rentabli samazināt emisijas par vismaz 80 %[3]. ES jau ir veikusi nozīmīgus pasākumus, lai kļūtu par emisiju ziņā pašu efektīvāko tautsaimniecību pasaulē. 2030. gada mērķrādītājs nozīmē, ka ES tautsaimniecības emisiju intensitāte samazināsies vēl par 50 %. ES nesen apstiprinātais investīciju plāns ļaus piesaistīt ievērojamu privāto finansējumu, kas sekmēs ES ekonomikas modernizāciju un dekarbonizāciju.

Pašlaik nav lietderīgi izvirzīt augstāku nosacīto mērķi. Ja sarunu iznākumā kļūs skaidrs, ka vajadzīgs vērienīgāks mērķis, tad ES vajadzētu būt gatavai iekšējās saistības papildināt ar starptautiskajiem kredītiem, ar nosacījumu, ka ir pilna pārliecība par to vidisko integritāti un netiek pieļauta dubultā uzskaite.

3.2.        Kopīgi centieni pasaules mērogā

ES rada 9 % no pasaules emisijām, un šis rādītājs aizvien sarūk. 2014. gada novembrī divas valstis, kas rada visvairāk emisiju — Ķīna (25 % no pasaules emisijām) un ASV (11 %) —, sekoja ES piemēram un paziņoja savus provizoriskos mērķrādītājus periodam pēc 2020. gada. Kopā šie mērķrādītāji aptvers teju pusi no pasaules emisijām. Lai protokols būtu iedarbīgs un lai nodrošinātu vienlīdzīgus apstākļus pasaules mērogā, tam jāatbilst šādiem nosacījumiem.

· Plašs ģeogrāfiskais aptvērums. Lai emisijas tiktu aptvertas atbilstīgi nepieciešamībai, visām pusēm (izņemot vismazāk attīstītās valstis) 2015. gadā pēc iespējas drīzāk ir jānāk klajā ar saviem IVND. Visām G20 valstīm un valstīm ar augstiem un vidējiem ienākumiem jāspēj to paveikt līdz 2015. gada I ceturkšņa beigām. IVND jāpaziņo, ievērojot Limā saskaņotās prasības par informāciju. 1. tabulā mērķrādītājs — iekšējo emisiju samazinājums par vismaz 40 %, par ko ES augstākās amatpersonas vienojās 2014. gada oktobrī,— ir atspoguļots kā IVND, turklāt ievērojot Limā saskaņotās prasības par informāciju, lai nodrošinātu, ka mērķrādītāji ir pārskatāmi, kvantificējami un salīdzināmi. Tabula ir vienkāršs modelis, ko par paraugu var izmantot puses, kas vēl gatavo savus IVND. Vismazāk attīstītās valstis var brīvprātīgi paziņot savu IVND, kurā sniegts kopsavilkums par politiku un pasākumiem un aplēse par emisiju samazinājumu. Visas pārējās protokola puses nevienā brīdī nedrīkst atteikties no klimata pārmaiņu mazināšanas saistībām. Šīs saistības pušu nosaukumu alfabētiskā secībā jāuzskaita protokola pielikumā.

· Plašs sektoru un emisiju aptvērums. Pušu saistībām jādod spēcīgs stimuls visiem iesaistītajiem vēl vairāk samazināt un iegrožot globālās emisijas. Protokolā jāparedz, ka emisijas jāsamazina visos sektoros, tostarp tādos kā lauksaimniecība, mežsaimniecība un citi zemes izmantojuma veidi, starptautiskā aviācija un kuģniecība, fluorinētās gāzes. ICAO, IMO un Monreālas protokolam līdz 2016. gada beigām jāsāk darbs pie attiecīgi starptautiskās aviācijas un kuģniecības emisiju un fluorinēto gāzu ražošanas un patēriņa efektīva regulējuma.

· Pēc iespējas lielāks vēriens. Vēl krietni pirms Parīzes konferences pusēm jāizvēlas, kāda veida klimata pārmaiņu mazināšanas saistības tās uzņemsies un cik vērienīgus un plašus mērķus izvirzīs, ņemot vērā, kā mainījušās katras valsts iespējas, atbildība un vietējie apstākļi. Valstīm, kam ir vislielākā atbildība par klimata pārmaiņām un kam ir arī vislielākās iespējas tās iegrožot, ir jāuzņemas visvērienīgākās klimata pārmaiņu mazināšanas saistības. Katras puses IVND jābūt krietni vērienīgākam un apjomīgākam par puses pašreizējām saistībām. Tam būtu jāparāda, ka, no vienas puses, tiek sasniegts zems vispārējais emisiju līmenis un emisiju apjoms uz vienu iedzīvotāju un, no otras puses, laika gaitā samazinās emisiju intensitāte.

· Pārliecinošas klimata pārmaiņu mazināšanas saistības. Visu ekonomiku aptveroši mērķrādītāji apvienojumā ar emisiju budžetu ir pašas pārliecinošākās saistības. Tam ir virkne priekšrocību: noteiktība, pārredzamība, elastība un — plašas piemērošanas gadījumā — mazāks oglekļa emisiju pārvirzes risks. Saskaņā ar principu, ka saistībām laika gaitā jākļūst stingrākām, visām valstīm, kas šādus mērķrādītājus jau izvirzījušas, tie būtu jāsaglabā un jāpalielina, par pamatu ņemot vēsturisku atsauces gadu vai periodu. G20 valstīm un citām valstīm ar augstiem ieņēmumiem, kas laikam pēc 2020. gada vēl nav izvirzījušas absolūtus mērķrādītājus saskaņā ar protokolu, jāapņemas to izdarīt ne vēlāk kā līdz 2025. gadam. Citām jaunietekmes valstīm, kā arī valstīm ar vidējiem ienākumiem to vajadzētu izdarīt pēc iespējas drīzāk un ne vēlāk kā līdz 2030. gadam.

4.           Regulāri izvērtēt mērķrādītājus un tādējādi nodrošināt dinamismu

Protokolā jāparedz visām pusēm piemērojams process, kurā regulāri izvērtē un pastiprina klimata pārmaiņu mazināšanas saistības atbilstīgi protokola ilgtermiņa mērķim. Ja pušu kopīgie pūliņi izrādās nepietiekami, šis process dotu pusēm stimulu pastiprināt esošās saistības formulēt pietiekami vērienīgas saistības un nākamajos saistību periodos.

No 2020. gada šāda izvērtēšana notiktu ik pēc pieciem gadiem, un tas uzlabotu klimata pārmaiņu mazināšanas saistību pārredzamību, skaidrību un saprotamību, ņemot vērā, kā šīs saistības palīdz sasniegt mērķi — panākt, ka temperatūras kāpums nesasniedz 2°C. Izvērtēšanas procesa gaitā pusēm vajadzētu izskaidrot, kā tām veicies ar klimata pārmaiņu mazināšanas saistību izpildi un kāpēc tās uzskata, ka rīkojušās taisnīgi un vērienīgi.

Procesam pamatā jābūt zinātnes atziņām un faktiem un tajā jāvadās no apsvērumiem par to, kā mainījušās katras valsts iespējas, atbildība un vietējie apstākļi. Tam jābūt vienkāršam, efektīvam un tādam, kas nedublē citus procesus. Noteikumi par izvērtēšanas ciklu laika gaitā jāpilnveido, kas palīdzēs pusēm turēties pie izvirzītā mērķa — nepieļaut, ka temperatūras kāpums sasniedz 2°C.

Protokolam un attiecīgajiem pušu konferences lēmumiem jānodrošina, lai puses, kurām uz to ir tiesības, īpaši puses ar sevišķi ierobežotām iespējām, varētu dinamiski piesaistīt klimata finansējumu, izmantot tehnoloģiju nodošanu un spēju veidošanu. Te ietilpst procesi, kuru mērķis ir regulāri novērtēt un uzlabot  Klimata pārmaiņu mazināšanas fonda, Pasaules Vides fonda un citu attiecīgu institūciju sagādāto īstenošanas instrumentu piemērotību un efektivitāti. Tāpat Parīzē jācenšas iegūt pušu atbalstu idejai, ka pielāgošanās paņēmieni laika gaitā būtu regulāri jāizvērtē un jāuzlabo.

5.           Stiprināt pārredzamību un pārskatatbildību

Protokolā jānosaka visām pusēm piemērojamas, kopīgas pārredzamības un pārskatatbildības sistēmas būtiskākie elementi. Sistēmā jāparedz gan stingri noteikumi par monitoringu, ziņošanu, verifikāciju un pārskatatbildību, gan kārtība, kā no katras puses var prasīt atskaiti par saistību izpildi. Bez šādas sistēmas neradīsies pārliecība, ka katra puse pilda savas saistības un neatpaliek no mērķa. Tāpat šāda sistēma ir izšķirīgs elements, lai iedibinātu uzticēšanos, dotu impulsu vērienīgākām iecerēm un sniegtu paredzamību un tiesisko noteiktību. Tālab pusēm ne vēlāk kā ratifikācijas brīdī ir jāiesniedz jaunākie gada emisiju pārskati, kas aptver periodu no 2010. līdz 2015. gadam.

Sistēma jāveido tā, lai tā darbotos ilgtermiņā. Tai jābūt pietiekami elastīgai, lai aptvertu dažāda veida saistības, valstu iespējas un apstākļus, tomēr ne uz pārredzamības, pārskatatbildības un vēriena rēķina. Neatkarīgu ekspertu grupām regulāri jāveic novērtēšana. Jaunajam protokolam ir jāpieļauj neto pārvedumi starp valstīm, kas nodomājušas savienot savus iekšējos oglekļa tirgus, un atbilstības izvērtēšanā tas jāņem vērā.

Visbeidzot, ar protokolu jāizveido struktūra, kas atvieglotu īstenošanu un risinātu jautājumus, kuri radušies saistībā ar jebkuras puses saistību izpildi. Šādai struktūrai būtu jākoncentrējas uz klimata pārmaiņu mazināšanas saistībām, tostarp monitoringu, ziņošanu, verifikāciju un pārskatatbildību. Struktūrā jādarbojas ekspertiem, tai jābūt politiski neatkarīgai un tās pilnvaras ir jānosaka protokolā.

6.           Panākt klimatnoturību, īstenojot pielāgošanās pasākumus  

Lai gan vērienīga emisiju samazināšana ir ārkārtīgi nepieciešama, tikpat svarīgi ir sekmēt individuālus un kolektīvus pasākumus, lai sagatavotos un pielāgotos klimata pārmaiņu nelabvēlīgajai ietekmei. Te viens no svarīgākajiem aspektiem ir zemes izmantojums, ciktāl tas skar gan stabilu nodrošinātību ar pārtiku, gan citus vidiskus, sociālus un ekonomiskus ieguvumus. ES stratēģija par pielāgošanos papildina dalībvalstu stratēģijas un tās mērķis ir veidot klimatnoturīgāku Eiropu. Uz ekosistēmām balstīta pielāgošanās var mazināt plūdu risku un augsnes eroziju, kā arī uzlabot ūdens un gaisa kvalitāti.

Lai visas puses varētu sasniegt klimatnoturīgu un ilgtspējīgu attīstību, protokolā ir jānosaka stingrākas visu pušu saistības arī turpmāk izstrādāt, plānot un realizēt pasākumus, kuru mērķis ir atvieglot pielāgošanos, un jāparedz, ka par šādiem pasākumiem jāinformē valstu paziņojumos. Protokolam jābūt tādam, kas arī turpmāk atvieglo palīdzību klimata pārmaiņu sevišķi apdraudētiem  reģioniem un valstīm, kas cita starpā izpaužas kā finansiālais un tehniskais atbalsts un spēju veidošana.

Tādējādi protokols piesaistīs lielāku uzmanību pielāgošanās pasākumiem un atbalstam, kā arī nostiprinās monitoringa un ziņošanas prasības saskaņā ar UNFCCC. Tas, pamatojoties uz valstu ziņojumiem un citu būtisku informāciju, ļaus arī labāk izprast, cik noderīgi ir veiktie pasākumi ar mērķi atvieglot pienācīgu pielāgošanos, un pamatoti prasīt, ka pusēm jārīkojas intensīvāk.

Kad protokols būs pieņemts, ar nākamajiem pušu konferences lēmumiem jānostiprina Kankūnas Pielāgošanās pamatregulējuma un Nairobi Darba programmas noteikumu īstenošana.

7.           labāka īstenošana un sadarbība

7.1.        Publiskā un privātā klimata finansējuma mobilizēšana

Lai pārietu uz ekonomiku, kas rada zemas emisijas un ir noturīga pret klimata pārmaiņām, būs pamatos jāmaina investīciju modeļi. Protokolam jāveicina investīcijas programmās un projektos, kas veltīti emisiju samazināšanai un klimatnoturības vairošanai. Visām valstīm jāapņemas veikt pasākumus, lai radītu labvēlīgus apstākļus klimatam izdevīgām investīcijām. Saskaņā ar Komisijas paziņojumu "Globāla partnerība nabadzības izskaušanai un ilgtspējīgai attīstībai pēc 2015. gada" lietderīgi jāizmanto visi pieejamie resursi, lai sasniegtu dažādus ilgtspējīgas attīstības un klimata mērķus, par ko panākta starptautiska vienošanās. Valstīm, kas to spēj, ir jāmobilizē finansiālais atbalsts tām protokola pusēm, kas ir tiesīgas šādu atbalstu saņemt. Finansiālā atbalsta bāze laika gaitā, pušu iespējām mainoties, ir jāpaplašina. Tāpat visām pusēm ir skaidri jāatklāj, kā klimatu ietekmē finanšu plūsmas, kas neietilpst klimata pārmaiņu apkarošanai domātajā finansējumā. Klimata pārmaiņu apkarošanas finansējumam arī turpmāk jāatspoguļo valstu valdību saistības, labvēlīgie apstākļi un investīciju stratēģijas pēc 2020. gada. Tas, cik lielu klimata finansējumu mobilizēs, būs atkarīgs arī no ierosināto IVND vēriena un kvalitātes, tālākiem investīciju plāniem un valstu pielāgošanās plānošanas procesiem. Pašlaik nav pilnīgas skaidrības par IVND un valstu pielāgošanās plānošanas procesiem, tāpēc ir pāragri spriest par to, kāda apjoma un veida klimata finansējums būs vajadzīgs pēc 2020. gada.

Publiskā sektora nodrošinātajam klimata finansējumam būs izšķirīga nozīme, lai piesaistītu resursus pēc 2020. gada. Tāpat protokolā pienācīgi jāņem vērā, cik svarīgs ir privātais sektors — galvenais klimata finansējuma palielināšanas avots. Protokolā skaidri jānorāda, kā īstenošanu atbalsta Klimata pārmaiņu mazināšanas fonds un Pasaules Vides fonds. Tam jāsniedz garantijas nabadzīgākajām un klimata pārmaiņu visvairāk skartajām valstīm, ka atbalsts tām arī turpmāk būs prioritāte. Tas vislabāk panākams, ja protokolā paredzētais finansēšanas satvars ir pilnībā saskanīgs ar Attīstības finansēšanas procesu un Attīstības programmu periodam pēc 2015. gada.

Protokolam jāveicina tādu apstākļu radīšana un uzturēšana, kas ir labvēlīgi pārejai uz klimatnoturīgu zemu emisiju ekonomiku un ko raksturo:

vērienīga valsts klimata politika; efektīva pārvaldība, tostarp investīciju regulējums, cenu stimuli un finansēšanas instrumenti, kas sekmē investīcijas zemu emisiju un klimatnoturības programmās; un informācijas pieejamība par to, kā cīnīties ar klimata pārmaiņām.

Šajā sakarā sevišķi nozīmīgi būs tādi elementi kā oglekļa cenas noteikšana un publisko attīstības banku investīciju politika. Klimata apsvērumi ir iestrādājami visās rīcībpolitikās, attīstības stratēģijās un investīcijās,  lai izmantotu sinerģiju starp attīstības, klimata pārmaiņu mazināšanas un pielāgošanās finansēšanas sfērām.

7.2.        Intensīvāka starptautiskā sadarbība

Dalīšanās pieredzē par politikas veidošanu un paraugprakses popularizēšanu ievērojami paātrinās un paplašinās klimata pārmaiņu apkarošanas pasākumus. Pēdējos gados ES ir ierosinājusi attiecīgas divpusējas un daudzpusējas iniciatīvas, piem., risinājusi divpusējus politiskos dialogus par emisiju tirdzniecību; uzsākusi ilgtspējīgas enerģijas iniciatīvas, kas palīdz veidot zemu emisiju ekonomiku; veicinājusi pielāgošanās politikas izstrādi un praktisku īstenošanu ar Pasaules klimata pārmaiņu alianses starpniecību, kurā pašlaik iesaistījušās 38 mazaizsargātas jaunattīstības valstis un astoņi reģioni Āfrikā, Āzijā, Karību jūras reģionā un Klusā okeāna reģionā.

Protokolam jāveicina sistemātiskāka pieredzes apmaiņa ģeogrāfiskajos reģionos un starp tiem, kas dos iespēju sakopot tehniskās zināšanas, ko uzkrājušas specializētas organizācijas, privātais sektors, akadēmiskās aprindas, reģioni un pašvaldības. Protokolā jāparedz, ka tiks atzītas nozīmīgas iniciatīvas, ar kurām īsteno un papildina valstu pūliņus samazināt emisijas un pielāgoties klimata pārmaiņu nelabvēlīgajām sekām. Parīzes konferencē arīdzan jāpieņem lēmums turpināt darba programmu, kuras uzdevums ir 2016. gadā ciešā sadarbībā ar Klimata pārmaiņu mazināšanas fondu un citām finanšu institūcijām apzināt, kādus citus klimata pārmaiņu mazināšanas pasākumus varētu veikt. Tas būs sevišķi nozīmīgi gadījumā, ja atklāsies, ka kopējās klimata pārmaiņu mazināšanas saistības un emisiju samazinājumi nav pietiekami, lai sasniegtu mērķi — nepieļaut, ka temperatūras kāpums sasniedz 2°C.

7.3.        Atbalsts klimata tehnoloģiju izstrādei un ieviešanai

Klimata tehnoloģiju izstrādei un ieviešanai ir izšķirīga loma, lai varētu sasniegt klimata pārmaiņu jomā izvirzītos mērķus; tāpat tas sekmēs darbavietu radīšanu un ilgtspējīgu ekonomikas izaugsmi. Pētniecībai atvēlētais finansējums, pasākumi, kas atvieglo šādu tehnoloģiju iekļūšanu tirgū, izglītības programmas, finansējums un politika, kas nosaka cenu par emisijām — visi šie faktori rada visdažādāko tehnoloģiju izstrādei labvēlīgu vidi. Te ietilpst tehnoloģijas šādās jomās: noturība pret ekstremālām meteoroloģiskām parādībām, klimata pakalpojumi, ūdeņu apsaimniekošanas sistēmas, enerģijas ražošana, rūpnieciskie procesi, transports, lauksaimniecība, atmežošanas ierobežošana.

Valstis pašas izvēlas saviem apstākļiem vispiemērotākās tehnoloģijas, bieži vien pamatojoties uz novērtējumiem par tehnoloģiskajām vajadzībām un Klimata tehnoloģiju centra un tīkla (KTCT) ieteikumiem. Inovācija, tostarp tehnoloģiju nodošanas nepieciešamā intensificēšana, ir atkarīga no brīvprātīgas sadarbības ar privāto sektoru nolūkā izstrādāt, finansēt un ieviest kādu tehnoloģiju. Ir ļoti būtiski saglabāt pašreizējos noteikumus par intelektuālo īpašumu.

Protokolā jāatzīst Tehnoloģiju izpildkomitejas  un KTCT loma apvienojumā ar pārkārtoto tehnoloģisko vajadzību novērtēšanas procesu.

7.4.        Spēju veidošana

Bez spēju veidošanas nav iespējams īstenot visas no protokola izrietošās darbības, tostarp plānot pielāgošanos, sagatavot ziņojumus, sagatavot emisiju pārskatus, nodot tehnoloģijas un realizēt klimata pārmaiņu mazināšanas projektus. Tāpēc par spēju veidošanu jārūpējas ar to institūciju starpniecību, kas atbildīgas par atbalsta darbībām šajās jomās, turklāt pielāgojoties katras valsts vajadzībām.

Pašreizējo konvencijā paredzēto procesu varētu stiprināt, lai gan vispiemērotākā vieta diskusijām par šo jautājumu ir Durbanas forums par spēju veidošanu. ES spēju veidošanas aspektu cītīgi integrē visos pasākumos, ko tā klimata jomā īsteno jaunattīstības valstīs, tostarp attiecībā uz klimata pārmaiņu mazināšanas saistībām.

Parīzes konferencē jāvienojas par palīdzību valstīm, kam nepieciešams atbalsts, lai izveidotu emisiju pārskatus un monitoringa, verifikācijas un ziņošanas sistēmas un lai izstrādātu uz zemām emisijām un klimatnoturību vērstas attīstības stratēģijas, kas paredz piemērotas stimulu struktūras.

8.           Citu ES rīcībpolitiku mobilizēšana

Nākamajos mēnešos, Parīzes konferences priekšvakarā, ES pastiprinās klimata diplomātiju. ES ārlietu ministri ir apstiprinājuši Eiropas Ārējās darbības dienesta un Komisijas kopīgi izstrādāto Klimata diplomātijas rīcībplānu.

Tajā paredzētas šādas darbības:

padarīt klimata pārmaiņas par stratēģisku prioritāti politiskajos dialogos, t.sk. G7 un G20 sanāksmēs un ANO Ģenerālajā asamblejā; ES attīstības sadarbības ietvaros atbalstīt attīstību, kas orientēta uz mazām emisijām un noturību pret klimata pārmaiņām un dabas katastrofām; un sasaistīt klimata pārmaiņas ar to iespējamajām ilgtermiņa sekām, tostarp drošības apdraudējumiem.

Bez tam arī ES politiku citās jomās var izmantot par labu ES mērķiem starptautiskajā sarunu procesā un protokola īstenošanai partnervalstīs. Ar šādu politiku var atbalstīt partnervalstis protokola sagatavošanas posmā un arī vēlāk, jau īstenošanas posmā. Te var minēt politiku šādās jomās.

Ekonomiskā un attīstības sadarbība. ES un tās dalībvalstis jau tagad nodrošina vislielāko oficiālo attīstības palīdzību un klimata finansējumu jaunattīstības valstīm. 2013. gadā ES atvēlētais klimata finansējums sasniedza 9,5 mljrd. euro. ES arī turpmāk ekonomiskajā un attīstības sadarbībā jāņem vērā klimata jomas mērķi. Tālab jau ir nolemts, ka 2014.-20. g. periodā vismaz 20 % no ES atvēlētās attīstības palīdzības (t.i., aptuveni 14 mljrd. euro) būs domāta klimatam. Arī dalībvalstīm ir jānosprauž skaidri mērķi par šo apsvērumu integrēšanu. Tāpat ES un tās dalībvalstīm ir jāstrādā pie klimata finansējuma labākas koordinēšanas pasaules mērogā, lai palielinātu šī finansējuma iespaidu un izmantošanas rezultativitāti. Zinātniskā pētniecība, tehnoloģiju izstrāde un inovācijas politika. ES prasmīgāk izmantos to, ka tās pētniecības un inovācijas pamatprogrammā "Apvārsnis 2020" var brīvi piedalīties trešās valstis, turklāt no šīs programmas piešķir finansiālu atbalstu mazāk attīstītām valstīm. ES izplatīs informāciju par to, ka ir nodomājusi saskaņā ar šo programmu vismaz 28 mljrd. euro ieguldīt ar klimata pārmaiņām saistītos pasākumos. Daļu šo līdzekļu izmantos, lai dotu impulsu plašai starptautiskai sadarbībai, kas sekmēs klimata tehnoloģiju ienākšanu tirgū, zinātnieku un uzņēmēju izglītošanu un klimata diplomātijas mērķu sasniegšanu. Tirdzniecības politika. Divpusējos tirdzniecības nolīgumos ES un tās brīvās tirdzniecības partneri apņemas veicināt klimata mērķu sasniegšanu un reāli īstenot UNFCCC, tostarp rīkojot regulārus strukturētus dialogos un sadarbojoties klimata un tirdzniecības jautājumos. Saskaņā ar VSP+ shēmu ES piedāvā labāku piekļuvi savas tirgum tām jaunattīstības valstīm, kas ir ratificējušas un patiešām īsteno starptautiskās konvencijas, tostarp par klimata pārmaiņām. Pasaules Tirdzniecības organizācijā ES kopā ar tirdzniecības partneriem līdz 2015. gada beigām gatavojas noslēgt svarīgu starptautisku nolīgumu par vides preču un pakalpojumu tirdzniecības liberalizāciju nolūkā uzlabot klimatam saudzīgu tehnoloģiju izplatīšanu un ieviešanu. Vides politika. Katrā ziņā ir jāpilda saistības, ko ES uzņēmusies saskaņā ar Globālo stratēģisko bioloģiskās daudzveidības plānu un kas apstiprinātas arī ES bioloģiskās daudzveidības stratēģijā, jo pretējā gadījumā nebūs iespējams apkarot klimata pārmaiņas, vienlaikus gūstot sociālus, ekonomiskus un kultūras labumus. Katastrofu riska mazināšana. Pielāgošanos klimata pārmaiņām palīdz pilnveidot gan ES īstenotā sadarbība katastrofu riska pārvaldībā[4], kas paredz, ka valstīm ir jāizstrādā savi riska novērtējumi, kuros apskatīta arī klimata pārmaiņu ietekme, gan riska pārvaldības iespēju uzlabošana.

9.           Nākamie soļi

ES rīcības plāns ir šāds:

līdz 2015. gada I ceturkšņa beigām iesniegt savu IVND; aicināt, lai citas lielās tautsaimniecības rādītu priekšzīmi, proti, laikus sagatavotu vērienīgus IVND, īpaši Lielāko tautsaimniecību forumu G20 un G7 kontekstā; sniegt ierosmi un atbalstu, lai pēc iespējas vairāk pušu sagatavotu vērienīgus IVND; vērienīgu rīcību klimata jomā padarīt par būtisku prioritāti diplomātiskajās attiecībās un dialogā ar partnervalstīm; UNFCCC un citu daudzpusēju un divpusēju sarunu kontekstā veicināt vērienīga, pārredzama un dinamiska protokola pieņemšanu, kā izklāstīts iepriekš; apliecināt un garantēt stabilu un paredzamu finansiālo atbalstu, ko ES kopīgiem spēkiem sniedz saviem starptautiskajiem parteriem, lai veicinātu uz zemām emisijām un klimatnoturību vērstu attīstību; uzstāt, ka vēl līdz 2015. gada beigām jāpanāk vides preču un pakalpojumu tūlītēja liberalizācija; nodrošināt, ka pasākumi klimata jomā ir saskanīgi ar ANO sarunām par ilgtspējīgas attīstības mērķiem un ilgtspējīgas attīstības finansējumu pēc 2015. gada un ar katastrofu draudu mazināšanas satvaru un nodrošināt, ka līdz 2015. gada beigām vienošanos par Kioto protokola otro saistību periodu ratificē ES un tās dalībvalstis, kā arī pietiekams pušu skaits, lai tā varētu stāties spēkā.

Komisija rīkos starptautisku konferenci, lai uzlabotu savstarpējo izpratni par dažādiem IVND un tajos iecerēto pasākumu vēriena atbilstību vajadzībām un lai sekmētu atklātu viedokļu apmaiņu pirms Parīzes konferences. Konference tiks sarīkota līdz 2015. gada novembrim un pulcēs partnervalstis, nozīmīgākos ekspertus no akadēmiskajām aprindām, ideju laboratorijām un starptautiskajām organizācijām.

Līdz 2015. gada vidum Komisija Eiropas Parlamentam un Padomei iesniegs tiesību aktu priekšlikumus par 2030. gada klimata un enerģētikas satvara īstenošanu.

Komisija arī turpmāk ekonomiskajā un attīstības sadarbībā ņems vērā klimata jomas mērķus; ierosinās ciešāku sadarbību ar dalībvalstīm jautājumā par attīstības finansējuma piešķiršanu ar klimatu saistītām darbībām; labāk izmantos izdevības, ko paver zinātniskās pētniecības un inovācijas programmu atvērtība, lai palīdzētu starptautiskajiem partneriem sagatavoties saskaņā ar jauno protokolu nosprausto saistību izpildei.

Komisija aicina Eiropas Parlamentu un Padomi pēc iespējas drīzāk apstiprināt ierosināto pieeju.

1.tabula. Ierosinātais ES iecerētais valsts noteiktais devums.

Saistības

Veids || Emisiju samazinājums absolūtā izteiksmē salīdzinājumā ar atsauces gadu.

Tvērums || Visa tautsaimniecība.

Joma || Visas siltumnīcefekta gāzes, kuras nereglamentē Monreālas protokols: · oglekļa dioksīds (CO2) · metāns (CH4) · dislāpekļa oksīds (N2O) · fluorogļūdeņraži (HFC) · perfluorogļūdeņraži (PFC) · sēra heksafluorīds (SF6) · slāpekļa trifluorīds (NF3)

Atsauces gads || 1990.

Periods || 2021.-2030. (ieskaitot).

Samazinājuma līmenis || Līdz 2030. gadam iekšzemes emisijas samazināt vismaz par 40 %.

Aptvertās emisijas % || 100%.

Lauksaimniecība, mežsaimniecība un cits zemes izmantojums ir iekļauts || Jā.

Neto ieskaitījums no starptautiskajiem tirgus mehānismiem || Ieskaitījuma no starptautiskajiem kredītiem nav.

Plānošanas process || Eiropadome 2014. gada 23. un 24. oktobrī apstiprina Klimata un enerģētikas politikas satvaru 2030. gadam (EUCO 169/14). Eiropas Komisija sagatavo tiesību aktu priekšlikumus par 2030. gada satvara īstenošanu (Komisijas 2015. gada darba programma), tostarp par zemes izmantojumu, zemes izmantojuma maiņu un mežsaimniecību.

Taisnīgas un vērienīgas saistības || Saistības ir saskaņā ar ES politiku, kuras mērķis ir pāriet uz zemu emisiju ekonomiku un tādējādi, iespējams, sasniegt mērķi — nepieļaut, ka temperatūras pieaugums sasniedz 2°C. Tādējādi ES varētu rentabli ilgtermiņā iekšzemes emisijas samazināt par 80 %, kas atbilst IPCC atzinumam par to, kāds emisiju samazinājums kopīgiem spēkiem jāpanāk attīstītajām valstīm, proti, par 80­-95 % līdz 2050. gadam salīdzinājumā ar 1990. gada līmeni. ES emisiju maksimums jau ticis sasniegts — kā liecina datubāze EDGAR, ES 28 dalībvalstu emisijas maksimumu sasniedza 1979. gadā (aptuveni 6,4Gt CO2 ekvivalenta).

Galvenie pieņēmumi

Izmantotais rādītājs || Globālās sasilšanas potenciāls 100 g. periodā saskaņā ar IPCC 4. novērtējuma ziņojumu.

Emisiju aplēšanas metodika || IPCC 2006. gada vadlīnijas.

Pieeja lauksaimniecības, mežsaimniecības un citu zemes izmantojumu uzskaitei || Visaptveroša uzskaites sistēma (metodes pamatā ir vai nu attiecīgā saimnieciskā darbība, vai zemes platība), kuru piemēro emisijām un to piesaistei, ko izraisījis zemes izmantojums un zemes izmantojuma maiņa, pamatojoties uz (i) noteikumiem, kas pieņemti saskaņā ar lēmumu 2/CMP.7, piemērojamiem pušu konferences lēmumiem un ES tiesību aktiem (Lēmums 529/2013/ES),  un ii) pašreizējo vidiskās integritātes pakāpi.

Aptvērums

Sektori/avotu kategorijas || · Enerģētika o Kurināmā sadedzināšana § Enerģētikas nozares § Ražošanas nozares un būvniecība § Transports § Citas nozares § Citi o Gaistošas emisijas no kurināmā § Cietie kurināmie § Nafta un dabasgāze, un citas emisijas no enerģijas ražošanas o CO2  transports un uzglabāšana · Rūpnieciskie procesi un produktu izmantošana o Minerālu rūpniecība o Ķīmiskā rūpniecība o Metālrūpniecība o Kurināmais neenerģētiskām vajadzībām un šķīdinātāju izmantošana o Elektronikas rūpniecība o Izmantotie produkti ozona slāni noārdošu vielu (ONV) aizvietošanai o Citu produktu ražošana un izmantošana o Citi · Lauksaimniecība o Fermentācija gremošanas traktā o Kūtsmēslu apsaimniekošana o Rīsu audzēšana o Lauksaimniecības augsnes o Plānota savannu dedzināšana o Lauksaimniecības atlieku dedzināšana uz lauka o Kaļķošana o Karbamīda izmantošana o Citu oglekli saturošu mēslojumu izmantošana o Citas · Atkritumi o Cieto atkritumu apglabāšana o Cieto atkritumu bioloģiska apstrāde o Atkritumu incinerācija un atklāta dedzināšana  o Notekūdeņu attīrīšana un novadīšana o Citas · Zemes izmantojums, zemes izmantojuma maiņa un mežsaimniecība saskaņā ar Lēmumu Nr. 529/2013/ES o Meža ieaudzēšana un atjaunošana o Atmežošana o Meža apsaimniekošana o Aramzemes apsaimniekošana o Ganību apsaimniekošana o Vai līdzvērtīgs zemes izmantojuma uzskaitījums, izmantojot UNFCCC ziņošanas kategorijas o Citas kategorijas/darbības, ko ES un tās dalībvalstis izvēlējušās kā Kioto protokola un tā Dohas grozījuma puses.

[1] ANO Vides programmas (UNEP) kopsavilkuma ziņojums „Emisiju neatbilstības ziņojums 2014".

[2] Tas ir līdzvērtīgi ES ilggadējam mērķim līdz 2050. gadam samazināt pasaules emisijas uz pusi, kā tas vēlreiz apliecināts Vides padomes 2014. gada 28. oktobra secinājumos.

[3] COM(2011) 112 galīgā redakcija. Ceļvedis virzībai uz konkurētspējīgu ekonomiku ar zemu oglekļa dioksīda emisiju līmeni 2050. g.

[4] Eiropas Parlamenta un Padomes Lēmuma Nr. 1313/2013/ES par Savienības civilās aizsardzības mehānismu 5. un 6. pants

.

Pielikums: vispārīga informācija par ES, emisiju profiliem un pasaules lielākajiem emitētājiem

ES siltumnīcefekta gāzu emisijas samazinās, kamēr ekonomika aug

Avots: EVA, ECFIN ĢD (Ameco datubāze), Eurostat