Satura rādītājs

Kopsavilkums. 3

1............ Ievads. 5

2............ Eurozonas problēmjautājumu un politikas programmas novērtējums. 5

2.1......... Strukturālās reformas politika. 5

2.2.        Fiskālā politika. 11

2.3......... Finanšu nozares politika. 15

Kopsavilkums

Ticami rādītāji liecina, ka eurozonā patlaban notiek noturīga ekonomikas atveseļošanās. Lai arī ekonomikas atveseļošanās ir trausla, tā pakāpeniski pieņemas spēkā un pārņem visu ES. Pēdējā gada laikā izaugsme kļuva pozitīva vairumā dalībvalstu, un situācija uzlabojās pat visneaizsargātākajās valstīs. Tiek prognozēts, ka 2014. gadā reālās IKP izaugsmes tempi eurozonā būs mēreni, savukārt 2015. gadā paātrināsies. Darba tirgus apstākļi sāka uzlaboties, un bezdarba līmenim vairumā dalībvalstu būtu jāsamazinās, lai gan ļoti pakāpeniski. Kopējā fiskālā situācija eurozonā turpināja uzlaboties, jo iepriekšējos gados apgrūtinošos ekonomikas apstākļos īstenotie apjomīgie konsolidācijas centieni patlaban dod rezultātus.

Tomēr valsts un privātā parāda augstais līmenis un ar to saistītais aizņemto līdzekļu īpatsvara samazināšanas slogs vājas inflācijas vidē, ienesīgu ieguldījumu nelielās iespējas apstākļos, kad notiek sadrumstalotas finanšu sistēmas atlabšana, un nepieņemami augstais bezdarba līmenis ir krīzes sekas un apgrūtina nestabilas ekonomikas atveseļošanos un atgriešanos pie spēcīgas un ilgtspējīgas izaugsmes un darbavietu izveides. Šo problēmu risināšanā augstais savstarpējās atkarības līmenis un iespējami apjomīgās negatīvās sekas starp eurozonas dalībvalstīm tām rada īpašu atbildību veikt vērienīgus un koordinētus pasākumus minētajās jomās, kas ir īpaši svarīgas labi funkcionējošai EMS.

Eurozonas dalībvalstis un ES iestādes ir panākušas būtisku progresu, lai īstenotu 2013. gada eurozonas ieteikumus. Dalībvalstis, jo īpaši visneaizsargātākās dalībvalstis, turpināja īstenot fiskālo konsolidāciju un strukturālas reformas, savukārt ES līmenī tika veikti būtiski pasākumi, lai padziļinātu EMS, īpaši banku savienības jomā, un piemērotu nostiprinātas ekonomikas un budžeta pārvaldības sistēmu. Tomēr nav pilnībā īstenoti konkrētām eurozonas dalībvalstīm un eurozonai kopumā adresētie ieteikumi un problēmas nav atrisinātas. Eurozonas dalībvalstīm ir nepieciešama vērienīga un saskaņota rīcība vairākās jomās.

· Strukturālās reformas politika: eurozonā notiek līdzsvara atjaunošana, bet tā ir asimetriska, un nav panākts progress tekošā konta pārpalikumu korekcijā. Aizņemto līdzekļu īpatsvara samazināšanai privātajā sektorā daudzās Eiropas valstīs vēl ir ejams tāls ceļš.  Bezdarba līmenis joprojām ir paaugstināts, dažās eurozonas dalībvalstīs tas ir nepieņemami augsts. Ņemot vērā eurozonas ciešo savstarpējās atkarības līmeni, vēl ir nepieciešamas vērienīgas strukturālas reformas, lai nodrošinātu labi funkcionējošu EMS, veicinātu konverģenci un turpmāk mazinātu stabilitātes, turpmākas izaugsmes potenciāla un sociālās kohēzijas riskus eurozonā, ņemot vērā šādu reformu potenciāli apjomīgās negatīvās sekas. 

· Fiskālā politika: pateicoties pēdējo gadu apjomīgiem centieniem, fiskālo konsolidāciju var turpināt pakāpeniski. Tomēr ir nepieciešami nepārtraukti centieni, lai samazinātu augstos parāda līmeņus un virzītos pretim vidēja termiņa mērķiem. Ir svarīgi veikt korekciju izaugsmei pēc iespējas labvēlīgākā veidā, kas nozīmē izaugsmei labvēlīgāku izdevumu un ieņēmumu kopumu un lielāku izdevumu efektivitāti.  Šajā ziņā eurozonas dalībvalstīm ir īpašs pienākums, ņemot vērā to, ka ir jānodrošina pienācīga vispārējā eurozonas politikas nostāja, un potenciāli apjomīgas negatīvās sekas starp eurozonas dalībvalstīm, kas saistītas ar publisko finanšu ilgtspējību. 

· Finanšu nozare: daudzās eurozonas dalībvalstīs joprojām ir apgrūtināta piekļuve finansējumam, īpaši MVU, un tas rada risku ekonomikas atlabšanai, kā arī EMS pareizai darbībai. Finansējuma nepietiekamības risks ienesīgiem ieguldījumiem Eiropā aizvien ir spēcīgs, ņemot vērā aizvien lielāku aizņemto līdzekļu īpatsvara samazināšanas slogu un joprojām nozīmīgo tirgus sadrumstalotību, kas kavē EMS pareizu darbību. Paralēli banku savienības izveidei ir nepieciešamas vairākas iniciatīvas, kas saistītas ar ekonomikas ilgtermiņa finansēšanu. Banku bilanču turpmāka atjaunošana un, ja nepieciešams, turpmāka kapitāla rezervju stiprināšana veicinās kredītu plūsmas atjaunošanu.

1. Ievads 

Lēš, ka eurozonas ekonomikas atveseļošanās, kas sākās 2013. gada otrajā ceturksnī, turpināsies visās valstīs un pieņemsies spēkā, vienlaikus līdzsvarojot visus izaugsmes dzinējspēkus. Kā novērots pēc dziļām finanšu krīzēm, ekonomikas atveseļošanās aizvien ir nestabila. Šajā kontekstā eurozonas problēmjautājumi mainās. Tikai pirms dažiem gadiem galvenie politikas jautājumi bija saistīti ar budžeta ticamības veidošanu, krasi pieaugot budžeta deficītiem un palielinoties valsts parādam; negatīvas atgriezeniskās saiknes starp valstīm un banku nozari apturēšanu un reālās ekonomikas problēmu risināšanu, ko raksturoja neilgtspējīgi tekošā konta deficīti, nopietni konkurētspējas zaudējumi, privātā parāda palielināšanās un augstas mājokļu cenas. Pateicoties vērienīgiem politikas pasākumiem ES un dalībvalstu līmenī, minētās problēmas eurozonu vairs neskar. Patlaban eurozonas galvenie problēmjautājumi ir saistīti ar ieilgušu ietekmi, ko aizņemto līdzekļu īpatsvara samazināšanas slogs daudzās valstīs ir radījis uz vidēja termiņa izaugsmi, un nepieņemami augstu bezdarba līmeni, privātā un valsts parāda ilgtspējību saistībā ar konkurētspējīgu deflāciju, vajadzību nodrošināt kredītu dzīvotspējīgiem ieguldījumiem visneaizsargātākajās ekonomikās tādā finanšu sistēmā, kurā notiek atveseļošanās. Iepriekšminētos problēmjautājumus nevajadzētu skatīt atsevišķi, bet gan kā ekonomikas rādītāju mijiedarbības sarežģītu sistēmu, kas uzsver to, cik svarīgs ir valstu un eurozonas līmeņa konsekvents un koordinēts politikas virzienu kopums.  

Turpmākajā iedaļā ir novērtēta eurozonas konkrētā darba kārtība, kuras mērķis ir nodrošināt labi funkcionējošu EMS, īpašu uzmanību veltot strukturālās reformas jautājumiem, fiskālajai politikai un politikas virzieniem, kas saistīti ar finanšu nozari.

2. Eurozonas problēmjautājumu un politikas programmas novērtējums

2.1. Strukturālās reformas politika

Patlaban eurozonā notiek līdzsvara atjaunošana, un šajā procesā ir gūti panākumi. Būtiski pielāgojumi ir veikti eurozonas nomales valstīs, kuras piedzīvoja augstus tekošā konta deficītus pirms finanšu krīzes sākuma. Šīs visneaizsargātākās valstis kā grupa faktiski reģistrēja pārpalikumu aptuveni 1,3 % apmērā no to IKP 2013. gadā, kas, kā tiek lēsts, 2015. gadā palielināsies līdz 2,0 %. Liela daļa korekcijas ir necikliska un pati par sevi neizzudīs, tiklīdz uzlabosies ekonomiskā situācija. To veicināja gan iekšējā pieprasījuma strukturāls samazinājums un, aizvien lielākā mērā, labāki eksporta rādītāji. Tiktāl, ciktāl korekcija tika veikta zemāka iekšējā pieprasījuma dēļ, kas saistīts ar samazinājumiem potenciālajā izlaidē, tā ietver augstas ekonomiskās un sociālās izmaksas. Ņemot vērā privātā un publiskā sektora parāda līmeni minētajās valstīs un ar to saistīto iekšējā pieprasījuma kritumu, turpmākajai izaugsmei būs būtiski jāpaļaujas uz eksportu, kas palīdzēs uzturēt stabilas ārējās pozīcijas. Šajā ziņā visneaizsargātākās valstis ir panākušas būtisku progresu ceļā uz izmaksu konkurētspējas zaudējumu atgūšanu, kuri bija uzkrājušies pirms krīzes.

Līdzsvara atjaunošanas process vēl nav pavisam pabeigts, jo vēl nav atrisināta vēsturiskā parāda problēma. Neraugoties uz plūsmu korekcijām, vairumā visneaizsargātāko valstu ārējā parāda līmenis ir ļoti augsts. Šajā ziņā nošķīrums starp šīm "parādnieku" valstīm un to eurozonas "kreditoriem" ir aizstājis tradicionālo nošķīrumu starp "deficīta" un "pārpalikuma" valstīm. Uzlabojumi tekošajos kontos nav radījuši proporcionālus samazinājumus neto starptautiskajā ieguldījumu pozīcijas pret IKP rādītājā saistībā ar vājo izaugsmi nominālajā izlaidē un dažos gadījumos arī ar apjomīgām negatīvām vērtēšanas sekām (tiktāl, ciktāl šādas vērtēšanas sekas atspoguļo ārvalstu saistību vērtības palielināšanos, piemēram, ārvalstnieku īpašumā esošā iekšējā kapitāla lielākas cenas, tās var būt tirgu uzticības rādītājs attiecīgajās ekonomikās). 1. attēlā parādīts, ka eurozonas valstis, kurām ir vislielākais neto ārējo saistību līmenis, ir tās, kurās izaugsme un/vai inflācija ir bijusi ļoti zema. Tas būtiski kaitē diviem no galvenajiem avotiem, kas pagātnē ir izrādījušies svarīgi pārmērīga parāda novēršanā. Lai samazinātu ārējā parāda ļoti augstos līmeņus līdz ilgtspējīgākiem līmeņiem, uzlabotās tekošā konta bilances līdz ar to ir jāuztur nākotnē un, dažos gadījumos, varētu būt nepieciešami turpmāki uzlabojumi. Lai arī visas visneaizsargātākās valstis patlaban reģistrē tekošā konta bilances, kas ir atbilstīgas, lai nodrošinātu stabilu virzību to neto starptautiskā ieguldījumu pozīcijas pret IKP attiecībā, atsevišķos gadījumos šāda īpatsvara pamatoti ātrs samazinājums noteiktu vēl augstākus tirdzniecības un tekošā konta pārpalikumus.

Turklāt korekcija ir asimetriska, un nav panākts progress tekošā konta pārpalikumu korekcijā. Tā rezultātā eurozonas tekošais konts guva pārpalikumu aptuveni 2,2 % apmērā 2013. gadā, un tiek prognozēts, ka tas nedaudz palielināsies līdz 2,3 % 2014. gadā un 2015. gadā (skatīt 2. attēlu). Riski, ko rada šāds pārpalikums, ir spriedze iekšējam pieprasījumam un līdz ar to eurozonas izaugsmes spējai, bet arī rada euro vērtības palielināšanas iespēju. Tā kā tas ietekmē ārējo pieprasījumu un cenu un izmaksu korekcijas, tas varētu iznīcināt nomales valstu centienus atgūt konkurētspēju, vienlaikus ietekmējot mājsaimniecību rīcībā esošos ienākumus, arī radot plašāku deflācijas procesu.

1. attēls: ārējās parādsaistības un nominālā izaugsme || 2. attēls: eurozonas tekošā konta bilances ģeogrāfiskais sadalījums

||

Piezīme: IT, LV, LU (2013. gada 3. ceturksnis), MT (2013. gada 2. ceturksnis), FR (2012. gada 4. ceturksnis); NIIP reizināts ar (-1) Avots: Eurostat, AMECO || Avots: Eurostat

Pieaugošais eurozonas tekošā konta pārpalikums ir vāja kopējā iekšējā pieprasījuma pazīme. Tā kā procentu likmes ir tuvu nulles zemākajai robežai, monetārajai politikai ir ierobežota iespēja palielināt pieprasījumu vai šīs iespējas nav. Līdzīgi, šķiet, ka fiskālā politika ir vienlīdz ierobežota vairumā valstu. Ņemot vērā ierobežotās iespējas iekšējā pieprasījuma palielināšanai nomales valstīs, vienīgais veids, kā segt visu eurozonas potenciālā un faktiskā ražošanas apjoma starpību, ir augstāks iekšējais pieprasījums pārpalikuma valstīs. Turklāt iekšējā pieprasījuma trūkums eurozonā kopumā rada lejupejošu spiedienu uz cenām. "Zemflācijas" (lowflation) vide, kurā inflācija ir zemāka par ECB cenu stabilitātes definīciju, bet ir tuvu 2 %, nomales dalībvalstīm apgrūtina nepieciešamās korekcijas sasniegšanu relatīvajās cenās. Šajā ziņā, ņemot vērā nominālo neelastību, pastāvīga ļoti zema inflācija varētu arī būt traucēklis nepieciešamajām reālo algu korekcijām, kas būtiski ietekmē nodarbinātību un bezdarba līmeni. Simetriskāka korekcija eurozonā padarītu vispārējo korekciju vienmērīgāku un lētāku un arī mazinātu vispārējo eurozonas pārpalikumu.

Aizņemto līdzekļu īpatsvara samazināšanai nefinanšu privātajā sektorā daudzās Eiropas valstīs vēl ir ejams tāls ceļš. Lielais ārējais parāds visneaizsargātākajās valstīs ir iekšējo sektoru – privātā un publiskā – lielu parādsaistību atspoguļojums. Pašreizējā situācijā tieši spriedze, ko rada aizņemto līdzekļu īpatsvara samazināšana privātajā sektorā, kas ietekmē mājsaimniecības un uzņēmumus, ir faktors, kas kavē patēriņu un ieguldījumus. Kā liecina 3. attēls, parāda līmeņi ir ļoti augsti vairākās eurozonas valstīs, un daudzos gadījumos kopš krīzes sākuma nav reģistrēti parāda samazinājumi. Jo īpaši aizņemtu līdzekļu īpatsvara samazināšana uzņēmējdarbības sektorā bija ļoti lēna, un ciešās parādsaistības samazinājās tikai dažās valstīs. Pat gadījumos, kad tika veikta zināma aizņemto līdzekļu īpatsvara samazināšana, līdz šim reģistrētais korekcijas apjoms parāda pret IKP attiecībā ir tikai neliela daļa no pirmskrīzes palielinājuma, kas norāda, ka privātā parāda nenomaksāto summu samazinājums vēl ir agrīnā posmā. Neraugoties uz vājo izaugsmi jaunu kredītu jomā, gausā vai pat negatīvā IKP izaugsme traucēja samazināt parādsaistību līmeni.

Privātā sektora parādsaistības, nefinanšu sabiedrības (pa kreisi) un mājsaimniecības (pa labi), % no IKP.

||

3. Avots: Eurostat. Piezīme: konsolidētie rādītāji ir sniegti par nefinanšu sabiedrībām. Parāds ietver aizdevumus un vērtspapīrus, kas nav akcijas, izņemot atvasinātos finanšu instrumentus. Rādītājos par nefinanšu sektora parādsaistībām nav ietverti dati par Luksemburgu.

Bezdarba līmenis 2013. gadā sasniedza 12 %, kas ir 0,7 procentpunktu palielinājums kopš 2012. gada. Bezdarba līmenis krasi pieauga trešdaļā eurozonas dalībvalstu, tostarp vairākās valstīs, kur šis līmenis jau bija ļoti augsts. Korekcijas ātrums vēl aizvien ir lēns, un ilgtermiņa bezdarba līmenis turpināja palielināties, sasniedzot 50 % no kopējā bezdarba līmeņa 2013. gadā, palielinot risku, ka bezdarbs kļūst aizvien strukturālāks. Reālo darbaspēka vienību izmaksu pieaugums ir palēninājies valstīs, kurās ir lielāks bezdarba līmenis, mazinot darba vietu zaudēšanu, vienlaikus cenšoties ierobežot bezdarba atšķirības starp eurozonas valstīm. Tomēr joprojām pastāv risks, ka bezdarba līmenis mazāk reaģēs uz algu dinamiku. Ir sācies arī līdzekļu pārdales process, jo nominālās algas netirgojamo preču sektorā samazinājās lielākā mērā salīdzinājumā ar šo rādītāju tirgojamo preču sektorā, kas norāda uz apstākļiem darbaspēka pārvirzei no netirgojamo preču sektora uz tirgojamo preču sektoru. Šāda pārdale un darbaspēka mobilitāte kopumā patiešām ir svarīga ārējo pozīciju ilgtspējīgam uzlabojumam valstīs, kuras iepriekšējā gada laikā ir uzkrājušas lielākoties negatīvas neto ieguldījumu pozīcijas.

Sociālā situācija eurozonā krīzes laikā pasliktinājās, un 2012. gadā pasliktinājās gandrīz visi rādītāji sociālajā jomā (piemēram, atspoguļojot 2011. gada ienākumus), izņemot to cilvēku daļu, kas dzīvo ļoti zemas darba intensitātes mājsaimniecībās. Situācija jo īpaši vēl vairāk pasliktinājās darbspējīgā vecuma iedzīvotājiem, kurus vistiešāk ietekmēja darba tirgus apstākļu pasliktināšanās. Pašreizējie līmeņi visi pārsniedz pirmskrīzes līmeņus. Nabadzības riska līmenis ir 17 %, smagas materiālās nenodrošinātības līmenis – 7,6 %, to cilvēku īpatsvars, kas dzīvo mājsaimniecībās ar ļoti zemu darba intensitāti – 10,5 % un, visbeidzot, nabadzības plaisa ir 23,4 %. Sākot ar 2010. gadu, valstīs, kuras vissmagāk skāra krīze, smagas materiālās nenodrošinātības līmenis strauji pieauga, savukārt daudzās dalībvalstīs vairums nabadzības rādītāju ir saglabājušies stabili. Sociālās attīstības sekas uz ilgtermiņa izaugsmi un valsts parāda ilgtspējību ir daudzkārtējas[1]. Patiesībā nabadzība ietekmē produktivitāti, skarot piekļuvi izglītībai un veselības aprūpes pakalpojumiem, savukārt nevienlīdzībai ir dinamiskas sekas uz izaugsmi, jo tā ietekmē privātā parāda uzkrāšanos un patēriņa izaugsmi. Turklāt augstāks nabadzības un bezdarba līmenis var ietekmēt "reformu nogurumu", kas var būtiski traucēt ekonomikas atveseļošanos, kura ir nepieciešama eurozonā, un līdz ar to publisko finanšu ilgtspējību visneaizsargātākajās valstīs. 

Novēršot šīs problēmas labi funkcionējošai eurozonai, svarīga ir vērienīga strukturālo reformu īstenošana, kas rada elastīgāku ekonomiku. Strukturālās reformas var ne vien veicināt ilgstošu līdzsvara atjaunošanas procesu, bet arī samazināt mājsaimniecību aizņemto līdzekļu īpatsvara samazināšanas negatīvo ietekmi: spēcīgāka reālo algu korekcija rada vienmērīgāku reakciju bezdarba līmenī un līdz ar to reālajā ražošanā, savukārt ātrāka cenu korekcija ļauj arī ātrāk pielāgot reālās procentu likmes ceļā uz līdzsvarotu līmeni. Reformas ir būtiskas ilgtspējīgas un iekļaujošas izaugsmes atsākšanai un nodarbinātības stimulēšanai, kas savukārt veicina privātā un valsts parāda ilgtspējību un aizsargā labklājības sistēmas fiskālās konsolidācijas periodā.

Ņemot vērā eurozonas dalībvalstu ciešo savstarpējo atkarību, pastāv potenciāli apjomīga netieša ietekme, kas saistīta ar strukturālu reformu īstenošanu. Tirdzniecība un konkurētspēja ir vienas no galvenajām jomām, kurās izpaužas netieša ietekme. Preču, pakalpojumu un darba tirgu reformas, kā arī atsevišķas nodokļu reformas var ietekmēt nodarbinātību un izaugsmi reformas īstenojošajā dalībvalstī un līdz ar to ietekmēt pieprasījumu pēc citu dalībvalstu precēm un pakalpojumiem. Atsevišķas reformas, kas stiprina dalībvalstu noturību pret ārējiem satricinājumiem un ierobežo domino efektu attiecībā uz riska uzcenojumu parāda atmaksājamības apdraudējumu gadījumā, var radīt blakusietekmi finanšu tirgos. Turklāt jomās, kurās strukturālā reforma ir nepieciešama vairumā vai visās eurozonas dalībvalstīs, saskaņota reforma var palīdzēt izplatīt strukturālas reformas plašākas labklājības sekas, savukārt kritēriju noteikšana, abpusēja mācīšanās un labākās pieredzes apmaiņa var nodrošināt papildu ieguvumus.

Visneaizsargātākās dalībvalstis ir nesen īstenojušas iespaidīgas strukturālās reformas. Šie sasniegumi ir vērā ņemami, ir nepieciešams turpmāks progress, kas radītu ieguldījumu iespējas, kuras palīdzēs novirzīt līdzekļus uz tirgojamo preču un pakalpojumu ražošanu, paaugstinot ārējo konkurētspēju un palielinot ražīgumu. Eurozonas centrālajās dalībvalstīs līdz šim reformu centieni kopumā ir bijuši mazāk vērienīgi. Pienācīgas reformas centrālajās valstīs un lielāka korekcijas simetrija līdz ar to būtu laba iekšējā pieprasījuma stimulēšanai kreditorvalstīs, kā arī visā eurozonā, un atvieglotu centienus atjaunot konkurētspēju un izaugsmi perifērijā. Politikas virzieni, kas veicina ieguldījumu palielinājumu, ir īpaši svarīgi, jo tie palielina pieprasījumu īstermiņā un potenciālo izaugsmi nākotnē. Līdz ar to preču tirgus reformas, kuru mērķis ir konkurences uzlabošana netirgojamo preču sektoros, ievērojami veicinātu ieguldījumu un atvieglotu minēto sektoru attīstību.

Kopumā strukturālo reformu centieni preču tirgū bija nelieli. Ir panākts tikai neliels progress ieteikto pasākumu īstenošanā pakalpojumu jomā, tostarp reformas nolūkā novērst nepamatotus ierobežojumus piekļuvei profesijām un to praktizēšanai, un samazināt šķēršļus ienākšanai mazumtirdzniecības sektorā. Nelieli panākumi gūti uzņēmējdarbības vides reformu jomā (piem., birokrātija, līgumu izpilde, uzņēmējdarbības sākšana, atbalsts MVU, maksātnespējas procedūras, kavēti maksājumi). Ir veikti daži pasākumi, lai uzlabotu konkurences sistēmu, bet dažām valstīm būtu jāveic turpmāki pasākumi, lai stiprinātu konkurences iestādes neatkarību un efektivitāti. Papildu reformas ir arī nepieciešamas pētniecības un attīstības un inovāciju jomā un tīkla nozarēs, īpaši dzelzceļa jomā.

Daudzās dalībvalstīs ir iespēja un vajadzība uzlabot nodokļu struktūru, pārvirzot nodokļus no darbaspēka un uzņēmumu ienākumiem uz mazāk nelabvēlīgām nodokļu bāzēm, piemēram, patēriņu, vidi un regulāriem īpašuma nodokļiem. Nodokļu sastāvs eurozonā ir pārāk izteikti virzīts uz darbaspēka nodokļiem. Nodokļu īpatsvars eurozonā pārsniedz 45 %, kas ir daudz augstāks nekā ESAO dalībvalstīs, kas neatrodas Eiropā (sk.1. tabulu).

1. tabula. Vidējais nodokļu īpatsvars vienai personai ar 100 % vidējiem ienākumiem, bez bērniem (%).                        

|| 2013. g. || Izmaiņas 2013.-2009.g.

Eurozona || 46,5 || -0,2

ESAO – vidēji || 35,9 || 0,7

Austrālija || 27,4 || 0,7

Kanāda || 30,7 || 0,5

Japāna || 31,6 || 2,5

Jaunzēlande || 16,9 || -1,2

Zviedrija || 42,9 || -0,3

Amerikas Savienotās Valstis || 31,3 || 1,3

Apvienotā Karaliste || 31,5 || -0,9

ESAO (2010. gads), "Algu nodokļi: salīdzinošās tabulas", ESAO Nodokļu statistika (datu bāze). Vidējais nodokļu īpatsvars eurozonā, kas aprēķināts kā vidējais svērtais rādītājs par 15 eurozonas dalībvalstīm, kas ir ESAO dalībnieces.

Mobiliem darba tirgiem būtu jāatvieglo līdzekļu pārdales process dalībvalstīs un eurozonas līmenī. Vairākās eurozonas valstīs iepriekšējos gados ir īstenotas reformas, kas vairo darba tirgus korekciju, piemēram, izmaiņas pamatotas atlaišanas definīcijā vai atlaišanas pabalstos, bet arī reformas, kas atvieglo izejas no darba tirgus elastību, pārskatot atlaišanas noteikumus. Ir ieviesti īpaši pasākumi, kas palielina atturēšanos no pagaidu un netipiskiem līgumiem, lai samazinātu darba tirgus segmentāciju, kas arī turpmāk būs darba tirgus problēma nākotnē. Administratīvais slogs vai pārdales iespējas atlaišanas no darba gadījumā ir arī samazinātas vairākās valstīs.

Bezdarbnieku pabalstu sistēmu reformām būtu jāatbalsta atgriešanās darbā,  pirmkārt, pielāgojot bezdarbnieku pabalstu struktūru bezdarba laikposmā un dažos gadījumos stiprinot darba meklēšanas apstākļus. Stimulus veicinoši pasākumi ietver pabalstu maksimālā līmeņa samazinājumu, pabalstu struktūras pielāgošanu bezdarba periodā, pabalstu izmaksas perioda samazinājumu un stingrākus atbilstības kritērijus.

Vairākas dalībvalstis ir pastiprinājušas savas aktīvas darba tirgus politikas sistēmas, īpaši nodrošinot piemērotāku darba meklēšanas palīdzību un nosakot stingrākas prasības nepārtrauktai pabalstu saņemšanai. Paralēli aktivizācijas pasākumiem savos centienos novērst nabadzību dažas valstis arī reformē savas sociālās palīdzības sistēmas. 

2.2.         Fiskālā politika

Kopējā fiskālā situācija eurozonā turpināja uzlaboties: iepriekšējos gados īstenotie apjomīgie konsolidācijas centieni patlaban dod rezultātus, ko veicina aizvien labāki ekonomikas apstākļi. Tiek prognozēts, ka 2014. gadā nominālais deficīts eurozonā faktiski būs zemāks par 3 % no IKP (2,5 %), pirmo reizi kopš 2009. gada. Turklāt lēš, ka 2014. gadā beidzot nostabilizēsies valsts parāds, kas eurozonā aizvien ir augstā līmenī, proti, 96 % no IKP, apturot pēdējo gadu nepārtraukti augšupejošo tendenci. Ņemot vērā iepriekšminēto, parāda un deficīta prognozes eurozonai ir ievērojami pozitīvākas, nekā citām galvenajām ekonomikām, tostarp ASV un Japānai. Komisijas pavasara ekonomikas prognozē redzams, ka fiskālās konsolidācijas ritms eurozonā 2014. gadā būs lēnāks nekā iepriekšējā gadā, un paredzams, ka samazināsies līdz ¼ procentpunktiem no IKP.

Ir atzinīgi jānovērtē sasniegumi fiskālajā jomā, bet būtu jāturpina centieni virzībā uz ilgtspējīgām budžeta pozīcijām. Dažos pēdējos gados konsolidācijas centieni ir bijuši apjomīgi un ir izdevies samazināt deficītu un apturēt parāda palielināšanos. Tāpat arī uzlabojas ekonomiskā situācija un deficīta un parāda rādītāju perspektīva. No procedurālā viedokļa raugoties, tas ir redzams dalībvalstīs, kas koriģē pārmērīgu deficītu ilgtspējīgā veidā un izstājas no pārmērīga deficīta novēršanas programmas. Tomēr vēl daudzām dalībvalstīm deficīts pārsniedz 3 % atsauces vērtību un parāda līmeni virs 60%, un tām ir jāturpina savi centieni, lai samazinātu deficītu un panāktu parādu konstantu samazināšanu saskaņā ar parādu samazināšanas kritēriju, kas ieviests reformētajā SIP. Daudzas dalībvalstis, kuras ir koriģējušas savu pārmērīgo deficītu, nav sasniegušas ilgtspējīgas budžeta pozīcijas, kas definēts vidēja termiņa budžeta mērķos.

Pirmskrīzes gadu kļūdas nedrīkst atkārtot. Viena no ES ar "sešpaku" ieviestās fiskālās sistēmas būtiskākajām inovācijām bija SIP preventīvās daļas nostiprināšana. Tās pamatā ir krīzes laikā gūtā pieredze, ka vāja atbilstība SIP preventīvajai daļai bija viens no galvenajiem nopietnu fiskālo deficītu iemesliem un parāda palielinājumam krīzes laikā, bet faktiski jau pirms 2005. gada SIP reformas diagnozē tika norādīts, ka neatbilstība preventīvajai daļai bija viens no galvenajiem avotiem, kas rada fiskālās problēmas. Lai novērstu šīs nepilnības, "sešpakā" ir precizēts atbilstības novērtējums attiecībā uz vidēja termiņa budžeta mērķi vai korekcija virzībā uz to un ieviestas sankcijas eurozonas dalībvalstīm, ja tās nav panākušas atbilstību. Turklāt, lai uzsvērtu to, cik svarīgi ir strukturāli līdzsvaroti budžeti, dalībvalstis ir parakstījušas Līgumu par stabilitāti, koordināciju un pārvaldību ekonomiskajā un monetārajā savienībā (TSCG), valsts tiesību aktos konstitucionālajā vai līdzvērtīgā līmenī iestrādājot prasību par atbilstību vidēja termiņa mērķiem (VTM). Līdz ar to ir īpaši svarīgi, lai dalībvalstis nodrošinātu pilnīgu atbilstību preventīvās daļas prasībām. Ekonomiskās situācijas uzlabošana būtu jāuztver kā iespēja turpināt korekciju virzībā uz VTM un veidotu fiskālās rezerves, pirms atkal mainās cikliskie faktori. No šā viedokļa raugoties, strukturālās konsolidācijas centieni zem ¼ procentpunktiem no IKP 2014. gadā norāda uz vispārēju nepietiekamu reakciju uz eurozonas fiskālajām problēmām. Tas ir jo īpaši aktuāli, ņemot vērā to, ka dalībvalstīm, uz kurām vēl 2014. gadā attiecas pārmērīga budžeta deficīta novēršanas procedūra, vidējie strukturālie centieni 2014. gadam ieteikumos par pārmērīga budžeta deficīta novēršanu ieteikti 1 % no IKP apmērā, savukārt dalībvalstīm, kas atbilst preventīvajai daļai, SIP pieprasa strukturālo korekciju 0,5 % apmērā no IKP virzībā uz VTM kā kritēriju, un tikai četras eurozonas valstis ir sasniegušas VTM. Šis secinājums vēl ir jāprecizē, jo strukturālā bilance nepietiekami atspoguļo pamatā esošos fiskālos centienus, ņemot vērā, ka ekonomikas izaugsmes ietekme uz ieņēmumiem ir mazāka nekā parastā scenārijā un pašreizējā potenciālās izlaides izaugsme vidēja termiņa perspektīvā ir pieticīga.

Kopš stratēģijas "Eiropa 2020" sākšanas Komisija ir pastāvīgi aicinājusi dalībvalstis valsts budžeta konsolidēšanā piešķirt prioritāti izaugsmi veicinošiem politikas virzieniem. Izaugsmi veicinošas fiskālās politikas svarīgi elementi ir fiskālās konsolidācijas centienu diferencēšana, ilgtermiņa ilgtspējība (abas novērtētas iepriekš), ieņēmumu un izdevumu sastāvs un struktūra un pamatota fiskālā sistēma.

Izdevumu vispārējo kvalitāti nosaka divu galveno aspektu kombinācija: i) izdevumu sastāvs un jo īpaši vairāk izaugsmei labvēlīgu izdevumu pozīciju ietekme un ii) izdevumu efektivitāte, tas ir, cik labi valsts līdzekļi tiek pārvērsti pakalpojumos iedzīvotājiem un uzņēmumiem.

Attiecībā uz izdevumu jomām, kurām principā būtu pozitīvi jāietekmē izaugsme, izdevumu kategorijas, kurām visbiežāk tiek veltīta uzmanība, ir publiskie ieguldījumi, izglītība un pētniecība un attīstība (P&A). Jaunākās tendences izdevumu sastāvā eurozonā kopš ekonomikas un finanšu krīzes sākuma uzsver to, ka kopumā ir palielinājusies sociālās aizsardzības daļa un ir samazinājusies vairāku citu funkciju daļa, tostarp izglītības, kā arī norāda uz plaši izplatītu tendenci samazināt publisko ieguldījumu, ko bieži vien uzskata par vieglu mērķi konsolidācijai. Piemēram, vidējie izdevumi kapitāla veidošanā eurozonā bija 2,1 % no IKP un 4,3 % no kopējiem izdevumiem 2013. gadā, kas ir samazinājums attiecīgi no 2,6 % un 5,7 % 2007. gadā (sk. 2. tabulu). 

2. tabula. Publiskie ieguldījumi (Bruto pamatkapitāla veidošana – GCFC) % apmērā no IKP un kopējie izdevumi

|| GCFC (% no IKP) || || || GCFC (% no kopējiem izdevumiem) 2007. gads || ||

|| 2007. g. || 2014. g. || izmaiņas || 2007. g. || 2014. g. || izmaiņas

BE || 1,6 || 1,6 || 0,0 || 3,2 || 2,9 || -0,3

DE || 1,5 || 1,6 || 0,1 || 3,4 || 3,5 || 0,1

EE || 5,1 || 4,0 || -1,1 || 14,9 || 10,3 || -4,5

IE || 4,7 || 1,6 || -3,1 || 12,7 || 3,9 || -8,8

EL || 3,4 || 2,6 || -0,8 || 7,1 || 5,5 || -1,6

ES || 4,0 || 1,3 || -2,7 || 10,3 || 3,0 || -7,3

FR || 3,3 || 3,0 || -0,2 || 6,2 || 5,3 || -0,8

IT || 2,3 || 1,6 || -0,7 || 4,9 || 3,3 || -1,6

CY || 3,0 || 2,3 || -0,7 || 7,3 || 4,8 || -2,4

LV || 5,7 || 3,7 || -2,0 || 15,8 || 10,5 || -5,3

LU || 3,3 || 3,1 || -0,2 || 9,1 || 7,2 || -1,9

MT || 3,7 || 2,7 || -1,0 || 8,8 || 6,2 || -2,7

NL || 3,3 || 3,3 || 0,0 || 7,3 || 6,6 || -0,7

AT || 1,1 || 1,0 || -0,1 || 2,2 || 1,9 || -0,3

PT || 2,7 || 1,8 || -0,9 || 6,1 || 3,8 || -2,3

SI || 4,2 || 4,2 || 0,0 || 10,0 || 8,4 || -1,6

SK || 1,9 || 1,9 || 0,0 || 5,5 || 5,0 || -0,5

FI || 2,4 || 2,9 || 0,4 || 5,1 || 4,8 || -0,3

18 eurozonas valstis || 2,6 || 2,0 || -0,6 || 5,7 || 4,1 || -1,5

Avots: Komisijas dienesti (Ameco)

Attiecībā uz izdevumu efektivitāti pastāv plašas iespējas veikt uzlabojumus eurozonā. Tas atspoguļojas sociālo izdevumu jomā. 2. attēlā ir norādīta korelācija starp ienākumu nevienlīdzības samazinājumu un sociālajiem izdevumiem. Kaut gan nevienlīdzības samazināšana nav vienīgais sociālās nodrošināšanas izdevumu mērķis, šis rādītājs norāda, ka, ja var noteikt efektivitātes ieguvumus, ir iespējams uzlabot publiskās finanses, nepalielinot ienākumu nevienlīdzību.

1. attēls. Korelācija starp tirgus ienākumu nevienlīdzības samazinājumu un sociālās aizsardzības izdevumiem, 2000.-2011. gads

Avots: Eurostat un Standartizētā pasaules ienākumu nevienlīdzības datu bāze. Piezīme: tirgus ienākumu nevienlīdzības samazinājums ir procentuālā starpība starp Džini koeficientu pēc nodokļu nomaksas un pārvedumiem un Džini koeficientu pirms nodokļu nomaksas un pārvedumiem.

Attiecībā uz fiskālajām sistēmām dažos iepriekšējos gados progress ir panākts visā eurozonā. To veicināja nepieciešamība uzrādīt un ievērot stingrāku fiskālo disciplīnu līdz ar stingrākām prasībām Eiropas fiskālajā pārvaldībā, ko raksturo, piemēram, direktīvas par valsts budžeta sistēmām[2] stāšanās spēkā 2014. gada sākumā 28 ES dalībvalstīs. Šis virzītājs pretim uzlabotai fiskālajai pārvaldībai ir jo īpaši aktuāls eurozonā, kur ir paustas papildu saistības, lai atbalstītu fiskālo disciplīnu. 2013. gadā sāka darboties eurozonai izstrādāta sistēma, stājoties spēkā "divpakai" [3](sk. iepriekš) un “Fiskālajam paktam”[4], ko pilnībā piemēro visām eurozonas dalībvalstīm.

2014. gads būs svarīgs gads attiecībā uz atbilstību jaunajām fiskālo sistēmu prasībām. Atkarībā no iepriekš minēto nesen izveidoto tiesību aktu elementu apvienojuma eurozonas dalībvalstīm ir pēc iespējas drīzāk jānodrošina atbilstība visiem patlaban pilnībā ieviestajiem juridiskajiem noteikumiem. Komisija patlaban veic atbilstības novērtējumu par minētās direktīvas un fiskālā pakta transponēšanu. Galvenajām jomām, kam eurozonas dalībvalstīm ir jāvelta uzmanība turpmākajos mēnešos, vajadzētu būt šādām: fiskālo noteikumu efektīva izveide un darbība, jo īpaši, strukturāla budžeta līdzsvara noteikumi un to uzraudzība, ko veic neatkarīgas fiskālās iestādes, kā arī jauna kopējā budžeta grafika pilnīga integrācija valsts tiesību aktos, tostarp budžeta plānu projekti un vidēja termiņa fiskālie plāni, kuru pamatā ir prognozes, kas ir neatkarīgi sagatavotas vai apstiprinātas.

2.3.                  Finanšu nozares politika

Kreditēšanas nosacījumu neviendabīgums joprojām ir ļoti augsts un ir pretrunā samazinātajai finanšu sadrumstalotībai citos tirgus segmentos, piemēram valsts un uzņēmumu parāda segmentā. Eurozonas bankas ECB apsekojumā par banku veikto kreditēšanu atzina, ka valsts parāda spriedzes izkliedēšana vidēji veicināja uzlabojumu banku finansēšanas nosacījumos, savukārt valsts parāda krīzes novēršanas ietekme uz banku kredītstandartiem aizvien nav sniegusi rezultātus. Tas liek domāt, ka bankas uzlabotos finansēšanas nosacījumus vēl neizmanto, piedāvājot labākus kreditēšanas nosacījumus. Pēdējo mēnešu laikā aizdevumu procentu likmju kritums uzņēmumiem centrālajās valstīs, piemēram, Vācijā un Francijā, ir apturēts, savukārt visnestabilākajās valstīs, piemēram, Grieķijā un Portugālē, tās ir nedaudz samazinājušās. Tomēr uzņēmumiem paredzēto aizdevumu likmju atšķirības valstīs, piemēram, Itālijā vai Spānijā un Vācijā, vēl nav nemaz sākušas samazināties. Turklāt kredītplūsmas joprojām ir nelielas. Jaunākie dati par banku aizdevumiem apstiprina, ka pašreizējas ekonomikas atveseļošanās nav balstīta uz kredītu izsniegšanu. Kredītplūsmas privātajam sektoram saruka dažu pēdējo mēnešu laikā, ņemot vērā aizvien ļoti nelielos kreditēšanas apjomus nefinanšu uzņēmumu sektoram. Šādi kreditēšanas ierobežojumi var kavēt ekonomikas atlabšanu, īpaši visneaizsargātākajās valstīs un radīt papildu deflācijas spiedienu.

Kreditēšanas vājums reālajai ekonomikai ir piedēvējams pieprasījuma un piedāvājuma elementiem. No piedāvājuma perspektīvas ilgstošs ekonomikas vājums ar vēsturiskiem parādiem bilancēs un nepārtrauktām korekcijām mājokļu un komerciālo īpašumu tirgū dažās valstīs ietekmē kredītrisku. Tā rezultātā pasliktinās kredītkvalitāte un palielinās rādītāji par eurozonas banku ienākumus nenesošiem aizdevumiem (NPL). Turklāt, kā atzīst daži tirgus dalībnieki, aktīvu kvalitātes problēmas ir izteiktākas, nekā tiek ziņots, jo bankas izrāda iecietību pret debitoriem ar zemu kredītkvalitāti. Tas, savukārt, var samazināt banku spējas izsniegt jaunus aizdevumus ražīgiem uzņēmumiem, jo augstais ienākumus nenesošo aizdevumu īpatsvars un aizdevumi, pret kuriem izturas ar iecietību, apdraud kapitālu un finansējumu. Sagaidāms, ka notiekošā ECB aktīvu kvalitātes pārskatīšana, kam sekos ES mēroga stresa testi, konstatēs visus neatzītos banku zaudējumus un turpmāk veicinās nepieciešamās bilances sakārtošanas pabeigšanu. No otras puses, esošais privātā sektora pārmērīgais parāds un aizņemto līdzekļu īpatsvara samazināšana, vājā ekonomikas vide un vājās ekonomikas perspektīvas eurozonā negatīvi ietekmē aizņēmēju parāda apkalpošanas spējas un kredītu pieprasījumu. Dažās eurozonas valstīs lēnais progress uzņēmumu sektora pārstrukturizācijā samazina pieprasījumus pēc jauniem aizdevumiem.

Neraugoties uz salīdzinoši sarežģīto ekonomikas vidi, eurozonas bankas turpināja stiprināt savas kapitāla pozīcijas. Tā rezultātā eurozonas lielo banku "Bāzele III" kopējā pirmā līmeņa pamatkapitāla (CET1) rādītāji ir lielā mērā pielīdzināmi līdzīgiem globāla mēroga rādītājiem. Tāpat, daudzas lielas bankas jau ziņo, ka līdz 2013. gada septembrim "Bāzele III" CET1 rādītājus bija sasniegušas vai pārsniegušas 9 % apmērā. Tā rezultātā, neraugoties uz nepārtrauktu palielinājumu uzkrājumos nedrošiem parādiem, kapitāla rādītāji eurozonas bankās kopumā aizvien ir stabili un daudzās eurozonas dalībvalstīs pat palielinās. Tomēr dažās valstīs seguma rādītāji joprojām ir salīdzinoši zemi, jo ienākumus nenesošu aizdevumu skaita palielinājums pārsniedz uzkrājumu pieaugumu. Uzlabojumi eurozonas banku kapitāla rādītājos tika sasniegti, pateicoties kapitāla palielinājumam un riska svērto aktīvu samazinājumam. Ņemot vērā finanšu tirgu dalībnieku nenoteiktību attiecībā uz riska svērto aktīvu aprēķiniem, lai izmērītu banku nozares stabilitāti, kā papildu rādītājs aizvien biežāk tiek izmantots vienkāršs sviras rādītājs. Izmantojot šo mērīšanas instrumentu, eurozonas banku progress ir mazāk izteikts.

Raugoties nākotnē, finanšu sadrumstalotību varētu turpmāk samazināt, ja panāktu progresu tai pamatā esošo iemeslu novēršanā. Šajā ziņā ir uzsāktas dažādas politikas ierosmes, lai risinātu šo jautājumu un novērstu banku sistēmas nestabilitāti. Banku savienības ierosmes joprojām ir svarīgi elementi ES rīcībpolitikas plānā. Banku savienība izveidos spēcīgāku finanšu nozari eurozonā, padarot drošākas visas bankas, pirmkārt, novēršot krīzi, savukārt uzraudzības centralizēšana saskaņā ar Vienoto uzraudzības mehānismu (VUM) samazinās riskus, ka uzraudzību veic nepiederoši subjekti. Ja bankas patiešām saskaras ar maksātspējas, likviditātes vai dzīvotspējas problēmām, uzraudzītāji var iejaukties agrīnā posmā, lai tās atrisinātu, un, ja problēmas aizvien netiks pienācīgi novērstas, būs ieviesta sistēma, kas ļauj pareizi noregulēt grūtībās nonākušās iestādes.

ECB ir panākusi būtisku progresu, uzņemoties atbildību par banku uzraudzību eurozonā.  Jo īpaši ECB veic eurozonas lielāko banku visaptverošu novērtējumu (128 kredītiestādes 18 dalībvalstīs, aptverot aptuveni 85 % no kopējiem eurozonas banku aktīviem) ar mērķi to pabeigt, pirms tā uzņemas savu vienotā uzraudzītāja lomu 2014. gada novembrī. Šī prakse ietver katras bankas riska novērtējumu un aktīvu kvalitātes pārskatīšanu (AKP), kam seko stresa testi (ST), kurus veiks visās 28 ES dalībvalstīs, cieši sadarbojoties ar EBI. Sekmīgi rit darbs pie aktīvu kvalitātes pārskatīšanas. Metodoloģija tika publicēta marta beigās, un plānots, ka aktīvu kvalitātes pārskatīšanas process tiks pabeigts jūlijā. Rit arī sagatavošanās stresa testiem, un EBI 29. aprīlī publicēja scenārijus un metodoloģiju. EBI un ECB kopā ir paziņojušas par galvenajiem procesa elementiem, tostarp kapitāla robežvērtībām 8 % CET1 apmērā bāzes līnijai un 5,5 % CET1 negatīvam scenārijam. Salīdzinājumā ar iepriekšējām procedūrām EBI nekoordinēs uzraudzības lēmumus, kas vajadzīgi stresa testu iznākumu un to seku uz banku rezultātiem vērtēšanai, bet gan uzticēs šo uzdevumu kompetentajām iestādēm, tostarp ECB. Vairāki elementi apstiprina stresa testu ticamību, īpaši ņemot vērā, ka sākumpunkts ir ticamāks un stabilāks, ņemot vērā iepriekšējo aktīvu kvalitātes pārskatīšanu. Turpmāki elementi, kas to apstiprina, ietver i) procedūras termiņa pagarināšanu no 2 līdz 3 gadiem, ii) svarīgu parametru, piemēram, ienākumus nenesošu aizdevumu, labākas saskaņotas definīcijas un iii) kopīgu pieeju valsts obligācijām stresa testā bez valsts rīcības brīvības. Turklāt šajā procedūrā ieviestais pārredzamības līmenis un tās visaptverošais raksturs pārliecina iestādes un tirgus dalībniekus. Arī ļoti labvēlīgie tirgus apstākļi var bankām padarīt vieglāku un lētāku kapitāla palielināšanu vai radīt labākus apstākļus aktīviem, kas var tikt negatīvi klasificēti procedūras laikā.

Likumdevēji 2014. gada aprīlī apstiprināja vienoto noregulējuma mehānismu (VNM). VNM piemēros visām bankām eurozonā un pārējās dalībvalstīs, kas ir izvēlējušās piedalīties. VNM lēmumu pieņemšanas procedūras ir rūpīgi izstrādātas, tāpēc būs iespējams pieņemt lēmumu par noregulējumu dažu dienu laikā. VNM veido stingra Vienotā noregulējuma valde, un tajā tiks iesaistīti pastāvīgie dalībnieki, kā arī Komisija, Padome un ECB, un valsts noregulējuma iestādes. Vairumā gadījumu, ja ir jānoregulē banka eurozonā vai banka, kas veic uzņēmējdarbību dalībvalstī, kas piedalās banku savienībā, ECB par šādu gadījumu paziņos Valdei, Komisijai un attiecīgajām valsts noregulējuma iestādēm. Banku savienībā valsts noregulējuma fondi tiek pakāpeniski apvienoti Vienotā noregulējuma fondā, kurā banku savienības bankas veiks iemaksas no 2016. gada un kura budžets līdz 2024. gadam sasniegs 55 miljardus euro. Tomēr VNM noregulējums neveido kopīgu atbalsta mehānismu fondam, kas tiks izveidots turpmākajos gados.

Daudzās dalībvalstīs aizvien ir apgrūtināta piekļuve finansējumam, īpaši MVU, un tas apdraud ekonomikas atveseļošanos. Tajā pašā laikā ieguldījuma vajadzības transportam, enerģētikai un platjoslas infrastruktūras tīkliem līdz 2020. gadam tiek lēstas 1 triljona euro apmērā. Finansējuma nepietiekamības risks Eiropā aizvien ir spēcīgs, ņemot vērā aizvien lielāku aizdoto līdzekļu īpatsvara samazināšanas līmeni un aizvien būtisko tirgus sadrumstalotību (sk. iepriekš). Paralēli banku savienības izveidei ir uzsāktas vai tiek plānotas vairākas iniciatīvas, kas saistītas ar ekonomikas ilgtermiņa finansēšanu.

Ir panākta plaša vienošanās par vajadzību dažādot finansēšanas avotus, jo Eiropu raksturo sistēma, kurā dominē banku starpniecība. Eiropas kapitāla tirgi ir salīdzinoši nepietiekami attīstīti un patlaban nepietiekami, lai aizpildītu finansējuma iztrūkumu, ko radījusi banku aizdoto līdzekļu īpatsvara samazināšana. Pastāv vairāki šķēršļi kapitāla tirgus finansējuma uzsākšanai. Varētu pielāgot stimulus institucionālajiem dalībniekiem, piemēram, ieguldītājiem, iesaistīties ilgtermiņa finansēšanā. MVU piekļuvi kapitāltirgiem patlaban kavē informācijas asimterija un likvīda vērtspapīrošanas tirgus trūkums. Lai atjauninātu vērtspapīrošanas tirgu, būtu svarīgi nodalīt "labu" un "sliktu" vērtspapīrošanu, kam pēc tam būtu jāļauj uzlabot "labās" vērtspapīrošanas uzraudzības sistēmu. Infrastruktūras finansēšanas tirgū finanšu tirgus dalībnieki ir bieži norādījuši uz pārredzamības trūkumu projektu plānošanā kā šķērsli paredzamākai finansēšanai, piemēram, attiecībā uz publiskā un privātā sektora partnerību (PPP). Informācijas uzlabotā pieejamība par valsts infrastruktūras un ieguldījumu plāniem un par projektiem, kurus sagatavojušas valsts iestādes, varētu piesaistīt kapitāla tirgus projektiem Eiropā. Visbeidzot, tirgus finansējumu kavē arī vairāki starpnozaru faktori, kas ir saistīti ar korporatīvo pārvaldību, grāmatvedības jautājumiem un nodokļu un juridiskajiem jautājumiem. Komisijas paziņojumā par ilgtermiņa finansēšanu, kas pieņemts 2014. gada marta beigās, uzmanība tika veltīta konkrētam rīcības plānam ar vairākām darbībām, kas jāveic jau šogad, lai risinātu minētos jautājumus.

[1] Darvas, Z. un G. Wolff (2014), 'Europe's social problem and its implication for economic growth', Bruegel policy brief, 3. izdevums.

[2] Padomes Direktīva 2011/85/ES par prasībām dalībvalstu budžeta struktūrām, "sešpakas" daļa.

[3] Regula (ES) Nr. 473/2013 par kopīgiem noteikumiem budžeta plānu projektu pārraudzībai un novērtēšanai un pārmērīga budžeta deficīta novēršanai eurozonas dalībvalstīs.

[4] Fiskālais pakts ir nodaļa par fiskālo jomu Līgumā par stabilitāti, koordināciju un pārvaldību ekonomiskajā un monetārajā savienībā (TSCG).