19.8.2014   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 271/66

Ziņotājs

Giuseppe Varacalli (IT/PSE), Džeračes pilsētas mērs

Atsauces dokuments

Komisijas ziņojums Eiropas Parlamentam, Padomei un Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai “Lauksaimniecības ģenētiskie resursi no saglabāšanas līdz ilgtspējīgai izmantošanai”

COM(2013) 838 final

1.

konstatē, ka Eiropas Savienības (ES) lauksaimniecības ģenētisko resursu saglabāšanas un ilgtspējīgas izmantošanas stratēģija, kas izklāstīta Eiropas Parlamentam, Padomei un Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai iesniegtajā Komisijas ziņojumā, pamatojas uz ES saistībām, kuras vērstas uz to, lai līdz 2020. gadam apturētu pakāpenisku bioloģiskās daudzveidības izzušanu Eiropas Savienībā;

2.

uzsver, ka minētās stratēģijas pamatā ir arī noteikumi, kas ietverti Riodežaneiro 1992. gadā pieņemtajā Konvencijā par bioloģisko daudzveidību; pēc tam laika gaitā pieņemti nozīmīgi starptautiski īstenošanas nolīgumi, piemēram, Kartahenas protokols (2000), ANO Pārtikas un lauksaimniecības organizācijas (FAO) Starptautiskais līgums par augu ģenētiskajiem resursiem pārtikai un lauksaimniecībai (2004) un nesenais Nagojas protokols par bioloģiskās daudzveidības izmantošanas radīto labumu pieejamību un sadali (2010);

3.

uzskata, ka ES darbība šajā jomā balstīta uz divām galvenajām politikas jomām, pirmkārt, lauku attīstības politiku, kas ietver daudzus vispārējus pasākumus lauku vides jomā un efektīvu Eiropas partnerību, un, otrkārt, pētniecības un inovācijas politiku ar jauno pamatprogrammu “Apvārsnis 2020”, kuras mērķis ir precizēt un pilnveidot zināšanas par ģenētisko daudzveidību lauksaimniecības jomā; turklāt minēto darbību vajadzētu arī balstīt uz noteikumiem par augu un dzīvnieku produktiem un lauksaimniecības politiku, lai nodrošinātu visu lauksaimnieku izmantotā ģenētiskā mantojuma daudzveidību;

4.

pauž viedokli, ka dažādu konverģentu iemeslu dēļ notiekošas pakāpeniskas bioloģiskās daudzveidības izzušanas jautājums sevišķi nodarbina vietējās pašvaldības un tās pārstāvošās iestādes, jo bioloģiskās daudzveidības izzušana praktiski ietekmē to teritorijas;

5.

šajā sakarā atgādina: lai uzraudzītu bioloģisko daudzveidību savā teritorijā, reģionālajām un vietējām pašvaldībām ir attiecīgās pilnvaras, piemēram, tādā sarežģītā jomā kā dabas resursu izmantošanas atļauju izsniegšana, kā arī institucionālās prerogatīvas saistībā ar Natura 2000 teritoriju apsaimniekošanu – viens no stūrakmeņiem Eiropas Savienības darbībai bioloģiskās daudzveidības jomā –, tāpat arī kompetence lauku attīstības programmu līdzfinansēšanā un pārrobežu sadarbībā, kas ir jāstiprina, lai uzlabotu pārvaldību un informācijas apmaiņu, jo daudzus ģenētiskos resursus var kopīgi izmantot pārrobežu teritorijās;

6.

tāpēc uzskata, ka ir vajadzīgi konkrētāki pasākumi, lai reģionālās un vietējās pašvaldības iesaistītu programmās, kuru mērķis ir ģenētisko resursu saglabāšana un ilgtspējīga izmantošana lauksaimniecībā; līdztekus šādai pieejai ir vajadzīgi efektīvi juridiskie instrumenti, kā arī pietiekami finanšu resursi efektīvai darbībai šajā jomā;

7.

atzīmē, ka it sevišķi attiecībā uz finanšu resursiem Komisijas ziņojuma secinājumos (9. punkts) ir norādīts, ka “[t]uvojoties 2020. gadam, ģenētisko resursu joma var balstīties uz prāvākiem finanšu resursiem un plašāku finansēšanas iespēju klāstu, jo to nosaka lauku attīstības programma un “Apvārsnis 2020”, kā arī citi Savienības politikas virzieni”, un uzsver, ka šādām norādēm vajadzētu būt objektīvi pārbaudāmām, vai faktiski ir pieejami lielāki resursi, kuri jānodrošina pēc iespējas ātrāk, ņemot vērā, ka lielākā daļa ES līdzekļu, kas paredzēti ģenētiskās daudzveidības saglabāšanai lauksaimniecībā, tiks novirzīti pētniecībai;

8.

uzsver, ka, runājot par ziņojumā minētajiem pasākumiem, liela nozīme ir tiesiskajam un institucionālajam satvaram ģenētisko resursu jomā – satvars, ko ES līmenī būtībā veido ne vien iepriekš minētā lauku attīstības politika un Eiropas pētniecības un inovācijas pamatprogramma, bet arī noteikumi par augu un dzīvnieku produktiem un plašākā nozīmē – lauksaimniecības politika;

9.

saistībā ar lauku attīstības politiku norāda uz nesen, proti, 2013. gada 9. oktobrī, pieņemtajā atzinumā “Lauku teritoriju ilgtspējīga attīstība” iekļautajām piezīmēm, it īpaši par lauku teritoriju ievērojamo potenciālu bioloģiskās daudzveidības ziņā;

10.

vēlreiz apstiprina, ka šādas iniciatīvas, kā jau iepriekš minēts, iekļaujas īpašā globālā kontekstā, kura pamatelements ir FAO Starptautiskais līgums par augu ģenētiskajiem resursiem pārtikai un lauksaimniecībai – līgums, ko ES ir oficiāli parakstījusi un kas nodrošina atbilstošu satvaru, lai saskaņotu un sekmētu iniciatīvas augu ģenētisko resursu apsaimniekošanas jomā, un saskaņā ar kuru ģenētiskās daudzveidības saglabāšana ir juridiski saistoša valstīm, kas parakstījušas minēto līgumu;

11.

atzīmē, ka gadu gaitā Eiropas Savienība ir veltījusi daudz uzmanības jautājumam par ģenētiskās daudzveidības saglabāšanu lauksaimniecībā, piemēram, nesen, 2010. gadā, ES valstu vadītāji pieņēma lēmumu, ka līdz 2020. gadam ES teritorijā jāaptur bioloģiskās daudzveidības samazināšanās, un šajā nolūkā uzņēmās attiecīgas saistības, kas sistemātiski iekļautas 2011. gadā pieņemtajā ES bioloģiskās daudzveidības stratēģijā, taču šī nostāja pagaidām vēl nav devusi rezultātus;

12.

pauž bažas, ka pēdējos gados izstrādātās Kopienas programmas tomēr nav spējušas novērst “lauksaimniecības bioloģiskās daudzveidības pastāvīgu samazināšanos”, kā atzīts ziņojumā, un Komiteja ir vienisprātis ar Komisiju, ka uz saglabāšanu virzīta pieeja ir viens no centrālajiem elementiem ģenētisko resursu saglabāšanas un ilgtspējīgas izmantošanas jomā;

13.

tomēr uzskata, ka šī pieeja, kas būtu jāpilnveido un jāpadara daudzveidīgāka, nav devusi vēlamo rezultātu attiecībā uz resursu izmantošanu, jo ir konstatēta galalietotāju nepilnīga iesaistīšanās; tādēļ būtu jāmazina būtiskā plaisa, kura joprojām pastāv starp pētījumu rezultātiem un ģenētisko resursu faktisko ilgtspējīgo izmantošanu;

14.

pauž gandarījumu, ka ziņojumā ir īpaši izcelts šis jautājums, un uzsver, ka būtu jāpārorientē pētījumu un lietojumu mijiedarbība, jo zinātniskajā darbībā jāņem vērā konkrētās lauksaimnieku vajadzības, jo lauksaimnieki ir galvenie pētniecības piedāvāto risinājumu lietotāji, un arī tāpēc, ka jānodrošina pārtikas nekaitīgums iedzīvotājiem un farmācijas un ķīmijas rūpniecībā izmantojamu aktīvu sastāvdaļu ražošana;

15.

atzīmē, ka 2013. gada beigās izveidota ģenētisko resursu mērķgrupa. Diemžēl informācija par mērķgrupas darbu pieejama vienīgi angļu valodā, un tas ierobežos informācijas izplatīšanu tiešajiem lietotājiem. Tāpēc būtu īpaši svarīgi, lai Komisija piesaistītu līdzekļus operatīvās informācijas izplatīšanai plašākā mērogā;

16.

atzinīgi vērtē Komisijas atbalstu daudzlīmeņu pārvaldības pieejai, kas ir vajadzīga, lai izstrādātu visaptverošu un vienotu politiku, kura līdzsvarotu pētniecības un inovācijas politikas un lauku attīstības politikas dimensijas;

17.

uzskata par vajadzīgu, tāpat kā teikts ziņojumā, uzlabot piekļuvi esošajiem datu krājumiem un datubāzēm, lai palielinātu to izmantošanas efektivitāti, ņemot vērā, ka nepietiekamas zināšanas daudzos gadījumos kavē to izmantošanu;

18.

turklāt uzskata, ka līdztekus saglabāšanas pieejai vajadzīga sistemātiska integrēta pieeja, lai izveidotu stabilas darba attiecības starp pusēm, kas dažādos veidos iesaistītas procesā, kuram jāsākas lauksaimniecības uzņēmumā, īpašu uzmanību pievēršot tradicionālajām un vietējām šķirnēm un kultūrām un tiecoties atbalstīt tradicionālo un vietējo šķirņu un kultūru plašu izmantošanu lauksaimnieku vidū, īstenojot tādu saskaņotu pasākumu kopumu, kuru mērķis ir atjaunot un palielināt bioloģisko daudzveidību lauku saimniecībās;

19.

šajā sakarā atzinīgi vērtē to, ka ziņojumā paredzēts izveidot Savienības mēroga tīklus, kas paaugstinātu šādu materiālu vērtību, t. i., integrācijas mehānismu, kurš paredzētu faktisku augšupēju līdzdalību ar reģionālā un vietējā līmeņa iestāžu iesaistīšanos;

20.

piekrīt un atbalsta secinājumu, ka ir nepieciešams vairāk iesaistīt reģionālās un vietējās pašvaldības, ņemot vērā ziņojumā pausto aicinājumu, ka lēmumu pieņēmējiem un pārvaldes iestādēm saskaņoti jāizstrādā institucionālais un tiesiskais satvars, lai sasniegtu vēlamos rezultātus;

21.

atzinīgi vērtē Komisijas sniegto precizējumu par ierosinājumu “pamatīgi pārskatīt tiesību aktus”, ar kuriem paredzēts konkrēti uzlabot resursu saglabāšanai nepieciešamos mehānismus, tostarp veidojot dažādu iesaistīto nozaru sadarbību, vienlaikus uzlabojot piekļuvi tradicionālo šķirņu tirgiem, kā arī veicinot to, ka lauksaimnieki praksē izmanto ģenētisko materiālu, kas ir dabiski daudzveidīgāks nekā pašreizējais; regulas priekšlikumā būtu vairāk jāņem vērā šī prasība;

22.

atbalsta integrēta lēmumu pieņemšanas procesa principu, un vēlas, lai šajā procesā svarīga nozīme būtu vietējām un reģionālajām pašvaldībām, ņemot vērā dažādu teritoriju daudzās raksturīgās iezīmes un ar tām saistītās augu un dzīvnieku ģenētiskās īpatnības, kuras ir jāaizsargā, un tādējādi ar savu ieguldījumu papildinot tiešāk iesaistīto galveno dalībnieku (zinātnieku, lauksaimnieku, selekcionāru, patērētāju u. c.) rīcību, kuru svarīgā nozīme uzsvērta izskatāmajā ziņojumā;

23.

uzskata, ka sabiedrība ir jāinformē par ģenētisko resursu vērtību un to saglabāšanas, izpētes un ilgtspējīgas izmantošanas nozīmīgumu. Vienlaikus jāatbalsta tehniskajiem darbiniekiem un lauksaimniekiem paredzētas apmācību programmas, kā arī koordinācijas, uzraudzības un novērtēšanas mehānismi, kas nodrošina bioloģiskās daudzveidības aizsardzību lauksaimniecības nozarē;

24.

tāpēc pauž gandarījumu, ka liela uzmanība ir pievērsta Eiropas inovācijas partnerības “Lauksaimniecības ražīgums un ilgtspēja” mehānismiem (paralēli iesaistot Ģenētisko resursu komiteju, kas izveidota ar Padomes regulu (EK) Nr. 870/2004), paredzot ciešāku integrāciju starp pētniecības darbībām un resursu izmantošanu dažādos veidos, nolūkā pielāgot tos vietējiem apstākļiem un vajadzībām;

25.

lai nodrošinātu zināšanu efektīvu apmaiņu starp visām ieinteresētajām personām, ierosina veicināt dažāda veida sadarbību gan atsevišķu vietējo pašvaldību ietvaros, gan pašvaldību starpā, kā gudri izveidotu sistēmu, kas nodrošina pieredzes apmaiņu un organisku integrēšanu;

26.

iesaka ieviest Komisijas izstrādātu un finansētu logotipu apdraudētiem un/vai saglabāšanā un pavairošanā esošiem ģenētiskajiem resursiem. Minētā logotipa ieviešanas nosacījumiem jābūt tādiem, kas iedrošinātu un atbalstītu ražotājus un citus vietējā un/vai reģionālā līmeņa dalībniekus;

27.

pauž neizpratni, kas atklāti pausta arī ziņojumā, par to, ka apjomīgs zinātniskais darbs, kas veikts gadiem ilgi, nav devis lauksaimniekiem-lietotājiem gaidītos rezultātus; jāatzīmē, ka neatkarīgu ekspertu grupas ziņojumā par Kopienas rīcības programmu ģenētisko resursu saglabāšanai, raksturošanai, vākšanai un izmantošanai lauksaimniecībā (programmas darbību reglamentē minētā Padomes regula Nr. 870/2004), ir norādīts, ka atbalsta saņēmēji minētās programmas ietvaros galvenokārt bija pētniecības institūti, tāpēc arī uzsvērta nepieciešamība veicināt galalietotāju plašāku līdzdalību jaunajā programmā, izmantojot arī atbilstīgus stimulus projektu iesniegšanai, lai sasniegtu programmas mērķus, jo īpaši attiecībā uz tās rezultātu praktisko izmantošanu;

28.

pieņem zināšanai, ka Eiropas Parlaments 2014. gada 11. martā noraidīja priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes regulai par to, kā audzēt augu reproduktīvo materiālu un kā to darīt pieejamu tirgū (COM(2013) 262 final), kas ir cieši saistīts ar šajā atzinumā aplūkoto tematu;

29.

tāpēc apņemas cieši sekot līdzi šā jautājuma virzībai, jo regulas priekšlikuma pārskatīšana ir absolūta prioritāte, un norāda, ka šajā priekšlikumā ir svarīgi atbalstīt (turklāt tas ir obligāti jādara) tādu seno, reto, tradicionālo šķirņu un t. s. “nišas” šķirņu mazos un vidējos ražotājus un lietotājus, kuras veido kultivēto augu sugu ģenētiskās daudzveidības nozīmīgu daļu un kuru ražotāji nav pienācīgi aizsargāti apgrūtinošu atzīšanas procedūru dēļ, un kuru izmantošana piemērotos vietējos apstākļos netiek pietiekami atbalstīta, ņemot vērā, ka vietējās un reģionālās pašvaldības ir objektīvi un tiešā veidā ieinteresētas, lai šādi ražotāji, kas spēj vislabāk nodrošināt bioloģisko daudzveidību un kas darbojas ierobežotās teritoriālās platībās, nesaskartos ar pārmērīgām grūtībām savas darbības veikšanā;

30.

prasa, lai ar jauno Eiropas Parlamenta un Padomes regulu par augu reproduktīvā materiāla ražošanu un laišanu tirgū tiktu atļauta bioloģiski audzētu sēklu sertificēšana, pamatojoties uz kritērijiem, kas pielāgoti bioloģiskajai ražošanai; tādējādi rastos iespēja kultivēt augus atbilstīgi vides apstākļiem, kā arī šķirņu un populāciju attīstībai;

31.

kā jau minēts RK iepriekšējos atzinumos, uzskata arī, ka ir ļoti svarīgi, lai ģenētisko resursu jomā būtu skaidri un precīzi definēta nostāja jautājumā par ĢMO pieļaujamību un importu, to atļaujot vienīgi izņēmuma gadījumos, jo īpaši attiecībā uz to atbilstību ģenētisko resursu saglabāšanas stratēģijai;

32.

tāpēc uzsver, ka ir stingri jāpiemēro piesardzības princips attiecībā uz ģenētiski modificētu organismu pieļaujamību un importu, kā arī ar to saistīto nepieciešamību katrā institucionālajā līmenī pieņemt konkrētus līdzāspastāvēšanas pasākumus, kas pienācīgi aizsargātu visas lauksaimniecības teritorijas, bet jo īpaši ekoloģiski jutīgās zonas, tostarp precīzi novērtējot tajās bioloģiskās daudzveidības apdraudējumu.