29.8.2017   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 285/11

—

ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) 290. un 291. pantu,

—

ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2011. gada 16. februāra Regulu (ES) Nr. 182/2011, ar ko nosaka normas un vispārīgus principus par dalībvalstu kontroles mehānismiem, kuri attiecas uz Komisijas īstenošanas pilnvaru izmantošanu (1),

—

ņemot vērā Kopējo vienošanos par deleģētajiem aktiem, kuru apstiprināja Priekšsēdētāju konferences 2011. gada 3. marta sanāksmē,

—

ņemot vērā pēdējo pamatnolīgumu par attiecībām starp Eiropas Parlamentu un Eiropas Komisiju (2), jo īpaši tā 15. punktu un 1. pielikumu,

—

ņemot vērā Eiropas Savienības Tiesas 2012. gada 5. septembra spriedumu lietā C-355/10 Parlaments/Padome (vēl nav paziņots) un lietu C-427/12 Komisija/Eiropas Parlaments un Eiropas Savienības Padome, kas pašlaik tiek izskatīta,

—

ņemot vērā 2010. gada 5. maija rezolūciju par likumdošanas deleģēšanas pilnvarām (3),

—

ņemot vērā Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas 2013. gada 19. septembrī pieņemto informatīvo ziņojumu “Labāks regulējums: īstenošanas akti un deleģētie akti”,

—

ņemot vērā Parlamenta priekšsēdētāja 2012. gada 26. novembra vēstuli Komiteju priekšsēdētāju konferences priekšsēdētājam par deleģēto aktu izmantošanas horizontālajiem principiem attiecībā uz likumdošanas programmām, uz ko attiecas daudzgadu finanšu shēma (DFS), kas apstiprināta Priekšsēdētāju konferences 2012. gada 15. novembra sanāksmē,

—

ņemot vērā Parlamenta priekšsēdētāja 2013. gada 8. februāra vēstuli Padomes un Komisijas priekšsēdētājiem par progresa trūkumu Padomē attiecībā uz saskaņošanas priekšlikumiem lauksaimniecības un zivsaimniecības jomā,

—

ņemot vērā Reglamenta 48. pantu,

—

ņemot vērā Juridiskās komitejas ziņojumu, kā arī Attīstības, Ekonomikas un monetārās komitejas, Nodarbinātības un sociālo lietu komitejas, Vides, sabiedrības veselības un pārtikas nekaitīguma komitejas, Rūpniecības, pētniecības un enerģētikas komitejas, Transporta un tūrisma komitejas, Lauksaimniecības un lauku attīstības komitejas, Zivsaimniecības komitejas un Pilsoņu brīvību, tieslietu un iekšlietu komiteju atzinumus (A7-0435/2013),

A.

tā kā Lisabonas līgumā Parlamentam un Padomei (kopā sauktus par “likumdevējam”) tika paredzēta iespēja leģislatīvajā aktā (“pamataktā”) deleģēt daļu savu pilnvaru Komisijai; tā kā pilnvaru deleģēšana ir sarežģīts process, kurā Komisijai uzdod īstenot pilnvaras, kas raksturīgas likumdevēja funkcijām; tā kā tāpēc ir nepieciešams nodrošināt Līguma pareizu piemērošanu, lai arī deleģētajiem aktiem garantētu pietiekamu demokrātiskās leģitimitātes līmeni; tā kā tādējādi ar deleģēšanu saistītā jautājuma izvērtēšanā galvenā uzmanība vienmēr ir jāvelta likumdevēja brīvībai; tā kā saskaņā ar pastāvīgo judikatūru būtiskās normas reglamentējamā jomā ir jāpieņem likumdevējam; tas nozīmē, ka nevar deleģēt noteikumu pieņemšanu, par kuriem nepieciešami politiski lēmumi, kas ir likumdevēja pienākums; tā kā tādējādi šīs deleģētās pilnvaras var īstenot, tikai lai papildinātu vai grozītu leģislatīvā akta elementus, kuri nav būtiski; tā kā deleģēšanas rezultātā Komisijas pieņemtie deleģētie akti būs vispārēji piemērojami neleģislatīvi akti; tā kā pamataktā ir skaidri jānosaka attiecīgās deleģēšanas mērķis, saturs, apjoms un ilgums un ir jāparedz nosacījumi, kas attiecas uz deleģēšanu;

B.

tā kā, lai paredzētu praktisko kārtību, kā arī paskaidrojumus un vēlamās procedūras, par kurām ir panākta vienošanās un kuras saskaņā ar LESD 290. pantu piemērojamas likumdošanas pilnvaru deleģēšanai, Parlaments, Padome un Komisija panāca Kopēju vienošanos par deleģētajiem aktiem, lai atvieglotu deleģēto pilnvaru izmantošanu un efektīvu Eiropas Parlamenta un Padomes īstenotu šo pilnvaru kontroli;

C.

tā kā Līgumos ir paredzēts, ka dalībvalstis pieņem visus valsts tiesību aktus, kas vajadzīgi, lai īstenotu juridiski saistošos Savienības aktus; tā kā gadījumos, kad saistošu Savienības aktu īstenošanai ir vajadzīgi vienoti nosacījumi, šie akti piešķir Komisijai (un konkrētos izņēmuma gadījumos — Padomei) īstenošanas pilnvaras, kā paredzēts LESD 291. pantā; tā kā gadījumos, kad pamataktā ir paredzēts, ka dalībvalstīm ir jākontrolē Komisijas veikta īstenošanas aktu pieņemšana, saskaņā ar Regulu (ES) Nr. 182/2011 šiem pamataktiem būtu jāpiešķir īstenošanas pilnvaras Komisijai; tā kā minētās regulas pielikumā iekļautajā paziņojumā Komisija pauž svarīgu apņemšanos bez kavēšanās veikt acquis saskaņošanu ar jauno deleģēto un īstenošanas aktu sistēmu, kas ir jāpabeidz šajā kārtējā likumdošanas periodā, ieskaitot pamataktus, kuri attiecas uz regulatīvo kontroles procedūru (RKP);

D.

tā kā likumdevējam katrā atsevišķā gadījumā ir jānosaka katra leģislatīvā akta detalizācijas pakāpe un tādējādi jānolemj arī tas, vai deleģēt pilnvaras Komisijai deleģēto aktu pieņemšanai un vai būs vajadzīgas pilnvaras, lai nodrošinātu vienotus nosacījumus leģislatīvā akta īstenošanai; tā kā šādu deleģēšanas vai īstenošanas pilnvaru piešķiršana nekad nav pienākums; tā kā gadījumos, kad ir vajadzīga elastība un efektivitāte un kad to nav iespējams nodrošināt, izmantojot parasto likumdošanas procedūru, šāda pilnvaru piešķiršana tomēr būtu jāapsver; tā kā lēmums par to, vai piešķirt deleģētā vai īstenošanas akta pilnvaras, ir jāpamato ar objektīviem faktoriem, kuriem ir jāparedz iespēja pieņemto risinājumu izskatīt tiesā; tā kā par LESD 290. pantu un tajā noteiktajiem kritērijiem nav tiesu prakses, Eiropas Parlamentam un Padomei kļuvis grūtāk vienoties par dalījumu īstenošanas un deleģētajos aktos;

E.

tā kā pilnvaru deleģēšana Komisijai nav tikai tehnisks jautājums, bet tas var būt saistīts ar politiski svarīgiem jautājumiem, kas ir nozīmīgi Savienības iedzīvotājiem un patērētājiem, uzņēmumiem un veselām nozarēm, ņemot vērā to iespējamās sociālekonomiskās ietekmes un ietekmes uz vidi un veselību;

F.

tā kā likumdošanas sarunas par daudziem dokumentiem ir apliecinājušas, ka iestādes konkrētus jautājumus interpretē atšķirīgi; tā kā saskaņā ar Reglamenta 37.a pantu Parlamenta komitejas, pārbaudot priekšlikumu, kurš paredz deleģētos aktus, var pieprasīt Juridiskās komitejas atzinumu; tā kā Priekšsēdētāju konference 2012. gada 13. janvārī apstiprināja kopēju nostāju un 2012. gada 19. aprīlī — horizontālu pieeju, kas ir jāievēro atsevišķām komitejām, lai pārvarētu viedokļu atšķirības; tā kā Parlamentam ir jāpadziļina šī vienotā nostāja, nosakot savus kritērijus LESD 290. un 291. panta piemērošanai un veltot centienus, lai vienotos par šādiem kritērijiem ar Padomi un Komisiju,

1.

uzskata, ka Parlamentam, piemērojot LESD 290. un 291. pantu, būtu jāievēro šādi nesaistoši kritēriji; šis kritēriju saraksts būtu jāuzskata par papildināmu:

2.

mudina Komisiju un Padomi sākt sarunas ar Parlamentu, lai vienotos par iepriekš minētajiem kritērijiem; uzskata, ka to iespējams izdarīt, pārskatot Iestāžu nolīgumu par labāku likumdošanas procesu, kurā iekļautu iepriekš minētos kritērijus;

3.

atkārtoti atgādina par lēmumiem, ko attiecībā uz deleģētiem un īstenošanas aktiem Priekšsēdētāju konference pieņēma 2011. gada 13. janvāra un 2012. gada 19. aprīļa sanāksmēs, un uzsver, ka Parlamentam vienmēr vajadzētu uzstāt uz deleģētu aktu izmantošanu visām Komisijai deleģētajām pilnvarām, kas atbilst LESD 290. panta kritērijiem, un ka dokumentus, kuros nav aizsargātas Parlamenta institucionālās tiesības attiecībā uz deleģēto aktu iekļaušanu, nevajadzētu iekļaut plenārsēžu darba kārtībā balsošanai, kas paredz vienošanos; uzsver, ka Parlamentam vajadzētu jau sarunu sākumā vērst uzmanību uz to, kāda nozīme ir deleģēto un īstenošanas aktu jautājuma kā svarīga institucionāla jautājuma izskatīšanai Parlamentā;

4.

prasa Komisijai turpmāk skaidri un ilgtspējīgi pamatot, kāpēc tā tiesību akta priekšlikumā iesaka deleģētu aktu vai īstenošanas aktu un tādējādi tā regulējuma saturu uzskata par nebūtisku; atgādina, ko no Līguma 290. un 291. panta noteikumiem skaidri izriet, ka deleģētie akti un īstenošanas akti ir paredzēti dažādām vajadzībām un tādēļ tos nevar aizstāt vienu ar otru;

5.

uzskata, ka, lai stiprinātu referentu pozīcijas likumdošanas sarunās, vairāk jāatsaucas uz iespēju pieprasīt Juridiskās komitejas viedokli saskaņā ar Reglamenta 37.a pantu;

6.

pauž lielas bažas par to, ka acquis saskaņošana ar Lisabonas līgumu četrus gadus pēc līguma stāšanās spēkā ir īstenota tikai daļēji; atzinīgi vērtē Komisijas nesenā priekšlikuma par saskaņošanu iesniegšanu atlikušajiem tiesību aktiem, nodrošinot regulatīvās kontroles procedūras (RPS) izmantošanu; tomēr uzsver nepieciešamību pēc iespējas ātri sākt sarunas par minētajiem priekšlikumiem, lai īstenotu to izpildi pirms likumdevēja pilnvaru kārtējā termiņa beigām; uzskata, ka vismaz visas tās lietas, kas iepriekš izskatītas regulatīvās kontroles procedūras ietvaros, tagad būtu jāsaskaņo ar LESD 290. pantu; tā kā RPS pasākumi ir arī vispārēji pasākumi, kuru mērķis ir grozīt nebūtiskus elementus minētajā pamataktā, cita starpā svītrot dažus šādus elementus vai papildināt pamataktu, iekļaujot jaunus nebūtiskus elementus; vienlaikus aicina Padomi panākt virzību sarunās par šiem īpašajiem priekšlikumiem par saskaņošanu, kas vēl aizvien Padomē ir apstājušās, tostarp par priekšlikumiem lauksaimniecības un zivsaimniecības jomā;

7.

pauž bažas, ka, neraugoties uz faktu, ka atsevišķos gadījumos šāds risinājums var būt piemērots, sistemātiska visu politikas elementu iekļaušana pamataktā laika gaitā var radīt situāciju, ka LESD 290. pants vairs netiek izmantots kā vērtīgs instruments likumdošanas procesa racionalizācijai, kas bija tā sākotnējais pamatojums, lai izvairītos no mikropārvaldības un apgrūtinošas un ilgas koplēmuma procedūras; uzsver, ka dažos gadījumos šo pieeju izmantot ir ārkārtīgi grūti, piemēram, nozarēs, kurās tehnoloģijas vēl tiek izstrādātas;

8.

uzsver, ka tajos gadījumos, kad ir ticis izlemts izmantot īstenošanas aktus, Parlamenta sarunu grupai būtu uzmanīgi jānovērtē, kāds dalībvalstu kontroles mehānisms ir nepieciešams, un vai vajadzētu izmantot konsultēšanās un pārbaudes procedūru; uzsver, ka Parlamenta sarunu grupai, gadījumā, kad izmantota pārbaudes procedūra, tā dēvētā “bez atzinuma klauzula” būtu jāakceptē tikai pienācīgi labi pamatotos izņēmuma gadījumos, jo tā attur Komisiju pieņemt īstenošanas akta projektu “bez atzinuma” gadījumā, nesaņemot to no komitejas, kurā ir dalībvalstu pārstāvji un kuru vada Komisija;

9.

ierosina Komisijai ļaunprātīgi neizmantot deleģētos aktus, lai atsāktu diskusijas par trīspusējās sanāksmēs panākto politiska līmeņa vienošanos; norāda, ka pilnvaras pieņemt deleģētos aktus Komisijai būtu jāuztic tikai uz ierobežotu laikposmu;

10.

mudina komitejas to attiecīgajā kompetences jomā uzmanīgi pārraudzīt deleģēto un īstenošanas aktu izmantojumu; šim mērķim prasa Komisijai uzlabot administratīvo kārtību tādu dokumentu, tostarp sagatavošanas dokumentu, nosūtīšanai un iesniegšanai, kas ir saistīti ar deleģētiem aktiem, lai nodrošinātu vismaz tādu pašu informācijas un pārredzamības līmeni, kāds ir pašreizējā īstenošanas aktu reģistrā, un garantē vienlaicīgu informācijas plūsmu uz Parlamentu un Padomi kā likumdevēju;

11.

uzskata, ka ir panākts ievērojams progress ātrā deleģēto aktu nosūtīšanā vadošajām komitejām, kas savukārt ir pozitīvi ietekmējis deputātu kontroles tiesību izmantošanu;

12.

norāda uz likumdevēja politisko atbildību un par nepieciešamību apspriedēs par deleģētiem aktiem regulāri un laikus deleģēto aktu sagatavošanas posmā iesaistīt Parlamentu; aicina Komisiju pastāvīgi pilnībā informēt Parlamentu, tostarp par konkrēto lietu atbildīgo referentu, par plānoto grafiku, plānotajām ekspertu grupu sanāksmēm un paredzēto deleģēto aktu saturu, tostarp dodot piekļuvi attiecīgajām Komisijas datubāzēm, piemēram, CIRCA;

13.

mudina Komisiju pilnīgi ievērot Pamatnolīguma par Eiropas Parlamenta un Eiropas Komisijas attiecībām 15. punktu, cita starpā vienkāršojot procedūru Parlamenta ekspertu uzaicināšanai uz sanāksmēm ar valstu ekspertiem, ja to prasa atbildīgā Parlamenta komiteja; atzīst, ka šīs sanāksmes apmeklējot Parlamenta ekspertiem, Komisija var tikt uzaicināta uz sanāksmēm Parlamentā turpmākai viedokļu apmaiņai par deleģētu aktu sagatavošanu; mudina Komisiju piemērot Pamatnolīguma par Eiropas Parlamenta un Eiropas Komisijas attiecībām 15. punktu arī tām dalībvalstu un Komisijas sanāksmes daļām, kurās tiek apspriesti citi jautājumi, kas nav īstenošanas akti Regulas (ES) Nr. 182/2011 izpratnē;

14.

uzskata, ka bieži vien laiks starp īstenošanas aktu projekta galīgās redakcijas nosūtīšanu un to pieņemšanu Komisijā bieži vien ir pārāk īss un tādēļ Parlamentam nedod iespējas pietiekami uzraudzīt īstenošanas aktus; mudina Komisiju tāpēc pilnībā ievērot Parlamenta tiesības pārbaudīt īstenošanas aktu projekta galīgās redakcijas viena mēneša termiņā saskaņā ar Parlamenta un Komisijas 2008. gada nolīgumu par komitoloģijas procedūrām;

15.

aicina iedalīt pietiekami daudz tehniskos un personāla resursus deleģētajiem aktiem un īstenošanas aktiem, lai cita starpā nodrošinātu efektīvu iekšējo informācijas nodošanu; uzskata, ka deleģēto aktu izplatīšana deputātiem, izmantojot informatīvu izdevumu, veicina šādu aktu kontroli un ļauj deputātiem laikus izteikt iespējamos iebildumus;

16.

iesaka deleģētajiem aktiem un īstenošanas aktiem katrā komitejā iecelt pastāvīgus referentus, kas garantē saskaņotību attiecīgajā komitejā un ar citām komitejām; uzskata, ka līdzīgi jautājumi jārisina saskaņoti, vienlaikus saglabājot vajadzīgo elastību;

17.

atzinīgi vērtē Komisijas ekspertu iespēju piedalīties informatīvās sanāksmēs ar deputātiem, jo šādu sanāksmju savlaicīga rīkošana pirms deleģēto aktu pieņemšanas ir īpaši lietderīga, lai precizētu šādu aktu svarīgos aspektus un atvieglotu Parlamenta darbu pie attiecīgo aktu novērtēšanas;

18.

turklāt jo īpaši aicina sarunu grupu dalībniekus pievērst īpašu uzmanību deleģētajiem un īstenošanas aktiem, pēc katrām trialoga sarunām ziņojot atbildīgajai komitejai saskaņā ar Parlamenta Reglamenta 70. panta 4. punktu;

19.

pauž nožēlu, ka Padome bloķēja dokumentācijas saskaņošanu par būtiskiem lauksaimniecības un zivsaimniecības jomas tiesību aktiem pēc sarunu neizdošanās neoficiālos trialogos un Parlamenta pirmajā lasījumā; uzsver, ka bieži šādas situācijas cēlonis ir Padomes nevēlēšanās izmantot deleģētos aktus; norāda, ka tikai pilnīgu likumdošanas procedūru kontekstā, kas attiecas uz KLP un KZP reformu, bija iespējams rast tādu saskaņošanas risinājumu, kas bija pieņemams abām pusēm, lai gan par dažiem noteikumu punktiem varēja vienoties tikai ar nosacījumu, ka tie neradīs precedentu; mudina Padomi nodrošināt progresu attiecībā uz atlikušo dokumentāciju saskaņošanu, tā lai varētu procedūras pabeigt šā Parlamenta sasaukuma pilnvaru laikā;

20.

atgādina, ka īpaši attiecībā uz attīstības sadarbības instrumenta (ASI), Parlaments kopš 2006. gada izmantojis “demokrātiskās kontroles” procesu politiskā dialoga vaidā ar Komisiju par pasākumu projektu; tomēr norāda, ka Parlamenta pieredze attiecībā uz šo praksi ir bijusi neviendabīga un ka tā ietekme uz Komisijas lēmumiem ir bijusi ierobežota;

21.

uzsver, ka īstenošanas akti attīstības sadarbības jomā bieži balstās uz iepriekšēju apspriešanos ar trešām pusēm, kas padara izmaiņas oficiālās komitoloģijas procedūras pēdējā stadijā grūtākas; uzsver, ka tāpēc savlaicīga ziņošana un laikus sākts dialogs ar Parlamentu varētu būt svarīgs solis Parlamenta kontroles pilnvaru efektīvākai izmantošanai;

22.

norāda, ka finanšu pakalpojumu jomā ar noteikumiem par Eiropas uzraudzības iestādēm tiek ieviesti regulatīvi tehniskie standarti (RTS) un īstenošanas tehniskie standarti (ĪTS), saskaņā ar kuriem Eiropas uzraudzības iestādes iesniedz RTS un ĪTS projektu Komisijai pieņemšanai; uzskata, ka, ņemot vērā Eiropas uzraudzības iestāžu tehnisko pieredzi un speciālistu prasmes, deleģētajiem aktiem vajadzētu pēc iespējas būt RTS formā un nevis kā parastiem deleģētiem aktiem; uzskata arī, ka pirms parastu deleģētu aktu pieņemšanas Komisijai jācenšas saņemt tehnisku konsultāciju par šo aktu saturu no attiecīgās Eiropas uzraudzības iestādes;

23.

norāda, ka saskaņā ar noteiktiem leģislatīvajiem aktiem RTS pārbaudes laikposmu var par pagarināt par vēl vienu mēnesi, ņemot vērā to apjomu un sarežģītību, un uzskata, ka šāda veida elastībai būtu jākļūst par normu; turklāt norāda, ka likumdevējs visiem deleģētajiem aktiem finanšu pakalpojumu jomā ir noteicis trīs mēnešu ilgu pārbaudes laiku, ko var pagarināt par trim mēnešiem, un uzskata, ka šo praksi jāattiecina arī uz citām sarežģītām jomām;

24.

uzsver, ka noteikumi, saskaņā ar kuriem nevienu deleģētu aktu nevar iesniegt Parlamenta darba pārtraukuma laikā, ir jāattiecina arī uz RTS;

25.

uzskata, ka aicinājumam ieinteresētajām pusēm piedalīties Eiropas uzraudzības iestāžu ieinteresēto pušu grupu sanāksmēs būtu jāatvēl pietiekami ilgs laiks (ne mazāk kā divi mēneši), tas būtu jāizplata vairākos veidos skaidrā un saskaņotā procesā, lai nodrošinātu, ka pieteikumi tiek saņemti no plaša kandidātu loka; atgādina, ka vajadzīgas sabalansētas Eiropas uzraudzības iestāžu ieinteresēto pušu grupas saskaņā ar attiecīgo noteikumu nosacījumiem;

26.

atgādina, ka nodarbinātības un sociālo lietu jomā Parlaments Eiropas Savienības Tiesā ir apstrīdējis EURES lēmuma spēkā esamību, lai aizstāvētu savas prerogatīvas;

27.

aicina Komisiju tās darba programmā iekļaut priekšlikumus grozīt visus agrākā trešā pīlāra tiesību aktus, lai padarītu tos atbilstīgus jaunajai normu hierarhijai, un ievērotu Parlamenta pilnvaras, kompetences un tiesības uz informāciju par pilnvaru deleģēšanu Komisijai saskaņā ar Lisabonas līgumu; uzsver, ka tāpēc katrs tiesību akts būs jāizvērtē individuāli, lai saprastu, kādi lēmumi kā būtiski elementi likumdevējam ir jāpieņem, jo īpaši jomās, kurās tie ietekmē attiecīgo personu pamattiesības, un kādus lēmumus var uzskatīt par nebūtiskiem elementiem (sk. Eiropas Savienības Tiesas nolēmumu lietā C-355/10);

28.

vērš uzmanību uz to, ka Padome turpina pieņemt tiesību aktus, pamatojoties uz agrākā trešā pīlāra noteikumiem, lai gan ir pagājis ilgs laiks pēc Lisabonas līguma stāšanās spēkā, un tādēļ Parlaments ir bijis spiests vērsties Tiesā;

29.

uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai un dalībvalstu parlamentiem.