23.7.2015   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 242/9

1.1.

Lai īstenotu mērķus, kas noteikti stratēģijā “Eiropa 2020” un Eiropas programmā trešo valstu pilsoņu integrācijai, kas vērsta gan uz sieviešu nodarbinātību, gan imigrantu integrāciju, un tāpēc, ka migranti Eiropai ir vajadzīgi, neraugoties uz to, ka satraucoši izplatās neiecietīgi paziņojumi, kas ir pretrunā Eiropas iedzīvotāju ilgtermiņa interesēm, EESK aicina Eiropas iestādes

1.2.

Papildus pasākumiem, kas būtu jāpiemēro visiem imigrantiem – kā sievietēm, tā vīriešiem – EESK aicina dalībvalstis

1.3.

EESK aicina sociālos partnerus

2.1.

Kopš vairākiem gadu desmitiem palielinās sieviešu īpatsvars imigrācijā. Uz Eiropu migrējošās sievietes pievienojas savai ģimenei, vai arī ir bēgles un patvēruma pieprasītājas. Daudzas no viņām atstāj dzimtenē savu ģimeni un ierodas, lai iegūtu iztiku, kļūdamas par galveno ģimenes balstu.

2.2.

Viņas var ierasties ar uzturēšanās atļauju vai bez tās, ar paaugstinātu kvalifikācijas līmeni vai bez tā. Viņas migrē brīvprātīgi vai ir spiestas to darīt, un dažkārt viņas kļūst par cilvēku tirdzniecības upuriem. Šī migranšu kopiena ir skaitliski liela un daudzveidīga.

2.3.

Ņemot vērā sabiedrības novecošanu, dzimstības pazemināšanos un nepieciešamību pēc kvalificēta darbaspēka daudzās nozarēs, Eiropas darba tirgu skar nopietna problēma.

2.4.

Šajā kontekstā migrantes ir kompetences un radošuma avots, kas pagaidām nav pietiekami izmantots. Viņu integrācija darba tirgū ir nepieciešamība. Tā palīdz pilnībā konkretizēt migrācijas potenciālu gan no migranšu, gan no Eiropas Savienības viedokļa. Tā stiprina integrāciju un veicina ekonomisko izaugsmi un sociālo kohēziju.

2.5.

EESK jau vairākkārt ir paudusi viedokli par imigrācijas un integrācijas jautājumiem un ir sniegusi daudzus ieteikumus gan par vīriešiem, gan sievietēm (4). Šajā atzinumā centīsimies šos ieteikumus neatkārtot.

2.6.

Tomēr līdz šim EESK nebija ierosinājusi konkrētus priekšlikumus par migrantēm. Tā kā nekur pasaulē nav panākta sieviešu un vīriešu līdztiesība, un ir specifiski jautājumi, kurus nav iespējams ietvert globālā risinājumā, šajā atzinumā apskatīts jautājums par migranšu iekļaušanu darba tirgū.

3.1.

Sieviešu un migrantu nodarbinātības līmeņa paaugstināšana ir viena no ES prioritātēm, kas noteikta stratēģijā “Eiropa 2020”, Eiropas programmā trešo valstu pilsoņu integrācijai (5) un Eiropadomes daudzgadu programmās (6).

3.2.

Stratēģijā “Eiropa 2020” ir paredzēts līdz 2020. gadam nodarbinātības līmeni paaugstināt līdz 75 %, un lai to panāktu, ir ārkārtīgi svarīgi darba tirgū iekļaut migrantes. Šādā kontekstā Eiropas semestris varētu būt noderīgs līdzeklis. Dalībvalstīm vajadzētu ierosināt pasākumus migranšu integrācijai, un Komisijai šajā jomā būtu jāsagatavo specifiski ieteikumi.

3.3.

Gatavojot sieviešu un vīriešu līdztiesības stratēģiju laika posmam pēc 2015. gada, būtu vairāk jāņem vērā migranšu specifika. Ar šo stratēģiju vajadzētu uzlabot migranšu stāvokli darba tirgū, tostarp arī mudinot uzsākt uzņēmējdarbību.

3.4.

ES līmenī migranšu stāvoklis ievērojami atšķiras atkarībā no piemērojamās direktīvas.

3.5.

Zilās kartes īpašniecei (7) ir vieglāk pieejams augsti kvalificēts amats; tāpat arī zilās kartes īpašnieka dzīvesbiedrei ir automātiskas un tūlītējas vispārējas tiesības iesaistīties uzņēmējas valsts darba tirgū.

3.6.

Savukārt dzīvesbiedrei, kas izmanto ģimenes apvienošanās iespēju (8), reizēm ir jāgaida gads, lai varētu strādāt algotu darbu vai strādāt pašnodarbinātās statusā, jo šādu termiņu var noteikt dalībvalstis. Šis gaidīšanas laiks padara sievieti atkarīgu no vīra, attālina viņu no darba tirgus un liek viņai zaudēt daļu no prasmēm. Lai to novērstu, Eiropas Komisijai nevajadzētu aprobežoties vienīgi ar direktīvas par ģimeņu atkalapvienošanos kontrolēšanu un izskatīt tās pārskatīšanas iespēju.

3.7.

Runājot par patvēruma meklētājiem – aizliegums strādāt ir pamudinājums uz nedeklarētu darbu. Tāpēc vajadzētu likvidēt juridiskos šķēršļus viņu piekļuvei darba tirgum. Turklāt cilvēkam, kuram ir darbs, vajadzētu būt iespējai iegūt legālas uzturēšanās tiesības, un daudzās dalībvalstīs, kuras ir veikušas imigrantu masveida legalizāciju, tas jau ir devis pozitīvus rezultātus.

3.8.

Noslēgumā jāpiebilst, ka Eiropas instrumentu saskaņošana ir nepieciešama, lai jebkuram cilvēkam, kas legāli uzturas Eiropas Savienības teritorijā, būtu tūlītēja piekļuve nodarbinātībai un individuālas tiesības uz dzīvesvietu, neraugoties uz ģimenes stāvokli.

4.

4.1.1.

Darba tirgus ir sievietēm nelabvēlīgs neatkarīgi no tā, vai viņas ir eiropietes vai imigrantes. Lai gan pastāv ES regulējums, privātās un darba dzīves līdzsvarotība, piekļuve sociālajām tiesībām un atbildīgiem amatiem vai arī līdzdalība sabiedriskajā dzīvē ir jomas, kurās sievietēm nākas saskarties ar lielākām grūtībām nekā vīriešiem.

4.1.2.

Dažās jomās (veselības aizsardzība, izglītība, valsts administrācija, viesnīcas, kafejnīcas un restorāni, pakalpojumi ģimenēm, darbs mājās u. c.) ir liels sieviešu īpatsvars (9). Viņas biežāk strādā nepilnas slodzes darbu, un arī nestabili īstermiņa darba līgumi vairumā gadījumu noslēgti ar sievietēm. Sieviešu un vīriešu vidējās darba algas atšķirība Eiropas Savienībā 2014. gadā ir 16,4 % (10), bet pensijas apmēra atšķirība ir vēl lielāka.

4.1.3.

Migranšu stāvoklis ir vēl satraucošāks: viņu profesionālās darbības līmenis ir zemāks nekā vietējas izcelsmes sievietēm. Lielākā daļa migranšu nodarbinātas dažās konkrētās jomās, viņas arī biežāk saskaras ar nestabilitāti un nepilnas slodzes darbu, zemām algām un sliktiem darba apstākļiem. Kultūras šķēršļi viņu ģimenē vai kopienā var apgrūtināt viņu piekļuvi nodarbinātībai. Turklāt viņas var tikt diskriminētas piekļuvē darba tirgum.

4.2.1.

Šis konstatējums norāda uz to, ka ir nepieciešama pozitīva rīcība. Šajā pozitīvajā rīcībā, pirmkārt, jāņem vērā sieviešu stāvoklis, viņu kvalifikācijas līmenis, uzņēmējas valsts valodas zināšanas, viņu piederība pirmajai imigrantu paaudzei vai nākamajām.

4.2.2.

Daži pasākumi, kas saistīti ar darba un ģimenes dzīves apvienošanu, ir tādi paši kā vietējas izcelsmes sievietēm. Finansiāli un ģeogrāfiski pieejami kvalitatīvi bērnu aprūpes pakalpojumi migrantēm ir primāri, jo viņu ģimene parasti nav uz vietas un nevar viņām palīdzēt.

4.2.3.

Citi pasākumi vairāk attiecas uz migrantēm: rasisma apkarošana, uzlabota piekļuve mājoklim, veselības aprūpei, sociālajiem pakalpojumiem, piespiedu laulību un poligāmijas izskaušana utt. Iegūt cilvēktiesības un dzīvot Eiropā apstākļos, kur valda vīriešu un sieviešu vienlīdzība, bēgt no vardarbības pret sievietēm un nevienlīdzības ir iemesli, kas mudina sievietes doties prom no savām izcelsmes valstīm. Eiropā viņām nebūtu jāsaskaras ar tādām pašām problēmām, tomēr šādas grūtības pastāv un skar arī otro imigrācijas paaudzi, apgrūtinot viņu piekļuvi nodarbinātībai.

4.2.4.

Eiropas Savienībā daudzas iniciatīvas, kas veicina sieviešu integrāciju darba tirgū, vietējā līmenī ir īstenojusi pilsoniskā sabiedrība, imigrējušo sieviešu apvienības vai universitātes. Tās būtu jāatbalsta un šo labas prakses piemēru izplatīšana būtu jāveicina gan valsts līmenī, gan starp dalībvalstīm.

4.3.1.

Lai labāk izzinātu migranšu vajadzības un izstrādātu piemērotu politiku, ir nepieciešami precīzāki statistikas dati, kas gan valsts, gan Eiropas līmenī būtu diferencēti pēc dzimuma un valstspiederības vai izcelsmes.

4.4.1.

Lai uzlabotu zināšanas par uzņemošās valsts sabiedrību un tās darba tirgu, migrantēm ir jāzina, ka viņām ir pieejama informācija par viņu tiesībām un esošajiem pakalpojumiem vairākās valodās, ko var nodrošināt sadarbībā ar pilsonisko sabiedrību un migrantu tīkliem, kuru ieguldījums ir jāatzīst un jāatbalsta.

4.5.1.

Uzņēmējas valsts valodas zināšanas ir galvenais priekšnoteikums sieviešu integrācijai un nodarbinātībai. Nepietiekamas valodas zināšanas vairo sieviešu izolētību, liedz viņām iepazīties ar savām tiesībām, ierobežo piekļuvi publiskajiem pakalpojumiem un ietekmē viņu bērnu integrāciju. Lielākajai daļai imigrantu bērnu sekmes skolā ir sliktākas nekā vietējiem bērniem.

4.5.2.

Tāpēc publiskajām pārvaldes iestādēm ir jāorganizē migrantēm valodu kursi, kas būtu viņām pieejami izmaksu, norises vietas un laika ziņā (kas būtu savienojami ar ģimenes, kurā ir mazi bērni, dzīvi). Kursu saturam vajadzētu būt tādam, kas palīdz darba meklējumos un saskarsmē ar publiskajiem dienestiem.

4.6.1.

Migranšu profili ir dažādi un politika ir jāpielāgo šīm atšķirībām. Dažām ir zems izglītības un pieredzes līmenis, bet citām augsta akadēmiskā vai profesionālā kvalifikācija.

4.6.2.

Daudzām vislielākās grūtības ir panākt ārvalstīs iegūtas kvalifikācijas un pieredzes atzīšanu; tas ir paradoksāli, jo Eiropai daudzās jomās ir vajadzīgi kvalificēti darbinieki. Tā kā reizēm uz diploma atzīšanu ir jāgaida ilgs laiks, var zust apņēmība, daļa zināšanu un sievietes var pieņemt darba piedāvājumus, kas atbilst zemākam kvalifikācijas līmenim. Migrantes, kuras nestrādā vai nodarbinātas darbos ar zemāku kvalifikāciju, ir nepietiekami izmantots resurss un cilvēkkapitāla izšķērdēšana.

4.6.3.

Būtu jāizveido dienesti ar mērķi veicināt izcelsmes valstī iegūtās kvalifikācijas atzīšanu. Arī sociālajiem partneriem ir svarīga nozīme, lai veicinātu šo kvalifikāciju atzīšanu darba koplīgumos.

4.6.4.

Dažās jomās, piemēram, uzkopšanas darbos, bērnu aprūpē, vecāka gadagājuma personu aprūpē, viesnīcās, kafejnīcās, restorānos, lauksaimniecībā un sociālajā ekonomikā, var piedāvāt mazāk kvalificētām sievietēm gan darba vietas, gan pašnodarbinātības iespējas. Tomēr šīs nozares ir jāprofesionalizē, sievietes ir šim darbam jāsagatavo, kā arī jāatzīst šajā jomā strādājošo būtiskais ieguldījums, jo tādējādi darbs šajās jomās nesīs labumu gan vietējiem iedzīvotājiem, gan migrantēm.

4.6.5.

Šāds darbs var arī būt pagaidu risinājums, tāpēc ir svarīgi piedāvāt apmācību sievietēm, kamēr viņas strādā šajās jomās, lai viņām būtu iespēja pilnveidot savu karjeru vai izvēlēties citu darbu.

4.6.6.1.

Lai gan visas migrantes nestrādā šajā jomā, tā ir joma, uz kuru viņas orientējas sākumā, jo, pirmkārt, tajā ir liels pieprasījums un, otrkārt, tajā var strādāt bez dokumentiem.

4.6.6.2.

Šīs sievietes nonāk lamatās: viņas var strādāt tikai nedeklarētu darbu bez aizsardzības. Un viņas nevar savu stāvokli legalizēt, ne arī iegūt uzturēšanās atļauju, jo viņas nevar pierādīt, ka viņas strādā. Līdz ar to viņas ir ļoti neaizsargātas – vienas pašas attiecībās ar daudziem darba devējiem vai dzīvojot pie viena vienīga darba devēja.

4.6.6.3.

Dažas Eiropas valstis ir noteikušas pasākumus, kas dod iespēju legalizēt šo darbu (fiskālais atbalsts Zviedrijā, pakalpojumu sertifikāti Beļģijā, darba čeki Francijā u. c.) un kas palīdz darba devējiem veikt reģistrācijas pasākumus, un darba ņēmējiem dod iespēju iegūt sociālās tiesības un apliecināt profesionālo darbību, tādējādi gūstot uzturēšanās atļaujas noformēšanas iespējas.

4.6.6.4.

Dalībvalstīm vajadzētu ratificēt Starptautiskās darba organizācijas (ILO) konvenciju Nr. 189 (11), kurā mājsaimniecībā nodarbinātajiem paredzētas tādas pašas tiesības kā citiem darba ņēmējiem, un strukturēt šo nozari, kā tas ierosināts EESK atzinumā par tematu “Izvērst pakalpojumus ģimenēm, lai paaugstinātu nodarbinātības līmeni un veicinātu dzimumu līdztiesību darbā” (12).

4.7.1.

Pētījumi liecina, ka imigrantiem piemīt lielāka vēlme nodarboties ar inovāciju un uzņēmējdarbību nekā vietējiem iedzīvotājiem. Daudzās valstīs viņi iegūst pašnodarbinātā statusu vai veido jaunus uzņēmumus, kuros viņi bieži vien nodarbina citus imigrantus. Komiteja ir sagatavojusi atzinumu “Emigrējušu uzņēmēju ieguldījums ES ekonomikas attīstībā” (13).

4.7.2.

Lai veiksmīgi darbotos, šiem uzņēmējiem ir nepieciešams atbalsts, lai iegūtu finansējumu, iemācītos sagatavot uzņēmējdarbības plānu, iepazītu uzņēmējas valsts ekonomikas vidi. Ir jāveido īpašas iniciatīvas, lai palīdzētu sievietēm uzņēmējām un īpaša uzmanība jāpievērš sociālai uzņēmējdarbībai.

4.7.3.

Arī migrantēm ir nepieciešama pieredzējušāku uzņēmēju patronāža, un palīdzība ir vajadzīga arī imigrējušo sieviešu uzņēmēju tīkliem. Izglītība par uzņēmējdarbību ir jāpiedāvā arī imigrējušajām sievietēm, un tā ir jāorganizē ciešā sadarbībā ar sociālajiem partneriem un organizētu pilsonisko sabiedrību.

4.8.1.

Lai gan palielinās autonoma, bieži vien augsti kvalificētu sieviešu imigrācija, imigrējušas sievietes sociālais tēls, ko var raksturot kā tādas kultūras upuri, kurā maz vietas dots sieviešu tiesībām, mainās ļoti lēni. Ir nepieciešams pozitīvāks imigrējušās sievietes tēls, un tas varētu būt par paraugu imigrantu kopienās. Šajā nolūkā vajadzētu izmantot informācijas kampaņas.

4.9.1.

Efektīvu integrāciju var īstenot tikai ar partnerību, kurā iesaistītas visas ieinteresētās puses – ES iestādes, dalībvalstis, kā arī valsts, reģionālā un vietējā līmeņa ieinteresētās personas.

4.9.2.

Visos ar migranšu integrāciju darba tirgū saistīto politiku īstenošanas posmos būtu jāiesaista organizēta pilsoniskā sabiedrība un jo īpaši migranšu apvienības. Šīs ieinteresētās puses, būdamas informētas par migranšu dzīvesstāstiem, patiešām var nodrošināt īstu pievienoto vērtību. Tādējādi varētu arī radīt līdzatbildības sajūtu, kas veicina sabiedrības atbalstu politikai un tās veiksmīgu īstenošanu.

5.1.

Iesaistīšanās darba tirgū ir viens no visefektīvākajiem un viskonkrētākajiem līdzekļiem, ar ko panākt integrāciju sabiedrībā. Imigrantēm integrācijas procesā ir nepieciešams atbalsts un palīdzība. Viņām ir jābūt informētām par viņu tiesībām un pienākumiem uzņēmējas valsts sabiedrībā, jādod iespēja izmantot savas tiesības, jānodrošina piekļuve apmācībai, izmantot savas prasmes un gūt atzinību par ieguldījumu Eiropas ekonomikā un sabiedrībā.