1.         IEVADS UN PRIEKŠVĒSTURE

Ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) Nr. 509/2014[1] (turpmāk “grozījumu regula”) tika veikti grozījumi Padomes Regulā (EK) Nr. 539/2001[2] un jo īpaši tās pielikumos, kuros sniegts to trešo valstu saraksts, kuru pilsoņiem, šķērsojot ārējās robežas, ir jābūt vīzām, kā arī to trešo valstu saraksts, uz kuru pilsoņiem šī prasība neattiecas. Deviņpadsmit valstis no I saraksta (valstis, uz kuru pilsoņiem attiecas vīzas prasība) tika pārceltas uz II sarakstu (valstis, kuru pilsoņi ir atbrīvoti no vīzas prasības), proti, Kolumbija, Dominika, Grenāda, Kiribati, Māršala salas, Mikronēzija, Nauru, Palau, Peru, Sentlūsija, Sentvinsenta un Grenadīnas, Samoa, Zālamana salas, Austrumtimora, Tonga, Trinidāda un Tobāgo, Tuvalu, Apvienotie Arābu Emirāti un Vanuatu. Grozījumu regulā papildus norādīts, ka atbrīvojums no vīzas prasības šo 19 valstu pilsoņiem piemērojams tikai no dienas, kad stājas spēkā nolīgums par vīzu režīma atcelšanu, ko katra no šīm valstīm ir noslēgusi ar Eiropas Savienību.

Grozījumu regulas 5. apsvērumā ir norādīts, ka, pirms tiek sāktas sarunas ar Kolumbiju un Peru saistībā ar divpusējiem nolīgumiem par vīzu atcelšanu, Komisijai būtu jāturpina novērtēt stāvokli minētajās valstīs attiecībā uz šajā regulā minētajiem kritērijiem. Parastais kritēriju saraksts, kas tika ņemts vērā līdz šim, grozījumu regulā ir oficiāli apstiprināts (pārceļot to no apsvērumu daļas uz jaunu pantu) un paplašināts. Papildināms to kritēriju saraksts, pēc kuriem, pamatojoties uz katrā atsevišķā gadījumā veiktu izvērtējumu, turpmāk nosaka trešās valstis, uz kuru pilsoņiem attiecas vīzas prasība, kā arī trešās valstis, kuru pilsoņi no šīs prasības ir atbrīvoti, ir sniegts grozījumu regulas 1. panta 1. punktā: “nelikumīga imigrācija, sabiedriskā kārtība un drošība, ekonomiskais ieguvums, jo īpaši tūrisma un ārējās tirdzniecības jomā, kā arī Savienības ārējās attiecības ar attiecīgajām trešām valstīm, jo īpaši tajās ņemot vērā arī apsvērumus par cilvēktiesībām un pamatbrīvībām, kā arī sekas, kas tiks radītas attiecībā uz reģionālo vienotību un savstarpību”.

Ar šo ziņojumu, kā arī paralēli pieņemtu atsevišķu ziņojumu par Peru Komisija izpilda iepriekšminēto prasību. Abiem ziņojumiem ir pievienoti Komisijas dienestu darba dokumenti, kuros atspoguļoti secinājumu pamatā esošie sīki izstrādātie dati un sniegta informācija par datu avotiem un novērtējuma sagatavošanā izmantoto metodoloģiju.

Sagatavojot ziņojumu, Komisija pieprasīja un saņēma informāciju no trim ES aģentūrām, proti, EASO, Eiropola un Frontex. ES delegācija Kolumbijā sniedza visaptverošu ziņojumu par ES un Kolumbijas attiecībām. Papildu informāciju nodrošināja Spānija — dalībvalsts, kuru visvairāk ietekmē migrācija no Kolumbijas. Novērtējuma sagatavošanas laikā Kolumbijas iestādes izrādīja lielu vēlēšanos sadarboties ar Komisiju.

2.         KRITĒRIJU NOVĒRTĒJUMS

Šajā ziņojumā ir lielā mērā atspoguļoti grozījumu regulas 1. panta 1. punktā uzskaitītie kritēriji. Pirms secinājumu sniegšanas ir novērtēti arī iespējamie riska scenāriji, kas izriet no vīzu režīma atcelšanas.

2.1.      Migrācija un mobilitāte Šengenas vīzas

Statistikas datu analīze par Šengenas vīzām jeb vienotajām vīzām, kas Kolumbijā pieprasītas un izsniegtas pēdējo gadu laikā, ļauj veikt šādus novērojumus:

· Arvien vairāk Kolumbijas pilsoņu vēlas doties uz Šengenas zonu tūrisma, uzņēmējdarbības vai cita veida īslaicīgas uzturēšanās nolūkos. Izsniegto Šengenas vīzu skaits 2013. gadā bija 121 019, atspoguļojot 42,7 % pieaugumu salīdzinājumā ar 2010. gadu. Domājams, ka šis pieaugums ir saistīts ar ievērojamu ekonomikas izaugsmi, kas Kolumbijā ir notikusi paralēli nesenajiem uzlabojumiem drošības jomā.

· Lielais vairākums Kolumbijas pilsoņu, kuri pieprasa vīzas (95,2 % 2013. gadā), tiek uzskatīti par bona fide ceļotājiem, kuri nerada nekādu risku un tāpēc saņem īstermiņa vīzu, un vīzu atteikumu rādītājs četru gadu laikā ir samazinājies vairāk nekā uz pusi — no 11,2 % 2010. gadā līdz 4,8 % 2013. gadā. Arvien lielāks šo vīzu pieprasītāju īpatsvars (40,9 % 2013. gadā) saņem daudzkārtējas ieceļošanas vīzas. Arī tas apliecina, ka ir palielinājusies Šengenas valstu konsulātu uzticība Kolumbijas pilsoņiem, kuri pieprasa vīzas.

Likumīgā migrācija

Aplēses liecina, ka pašreizējais ES+ valstīs pastāvīgi dzīvojošo Kolumbijas pilsoņu skaits[3] (neieskaitot personas, kas ir ieguvušas dalībvalsts pilsonību) ir aptuveni 230 000, un gandrīz 75 % no šīm personām uzturas Spānijā. Statistikas dati liecina, ka pēc iespaidīga pieauguma, galvenokārt Spānijā, Kolumbijas pilsoņu likumīgā migrācija uz ES pašlaik ir salīdzinoši neliela. Daļēji tas skaidrojams ar ekonomikas krīzi, kuras rezultātā ES+ valstīs saruka migrantiem pieejamo darbavietu skaits un iespējas, tādējādi mazinot piesaistes faktorus, kā arī ar drošības un ekonomiskās situācijas uzlabošanos Kolumbijā, kas ierobežoja migrāciju veicinošos faktorus. Kolumbijas valdība pašlaik veicina ārvalstīs dzīvojošo Kolumbijas pilsoņu atgriešanos, īstenojot tā dēvēto “Atgriešanās likumu”, kas Kolumbijas pilsoņiem, kuri atgriežas savā valstī, garantē nodokļu un finansiālus stimulus, kā arī nodrošina būtisku atbalstu personām, kuras atgriežas brīvprātīgi.

Kamēr turpināsies Kolumbijas ekonomikas izaugsmes līdzšinējā gaita (aizvadīto 10 gadu laikā IKP augot par vidēji 5 %), kā arī saglabāsies un palielināsies stabilitāte drošības jomā, Kolumbijas pilsoņiem būs mazāks stimuls emigrēt. Lielākā daļa likumīgi emigrējušo Kolumbijas pilsoņu aizvadītajos gados devās uz Amerikas Savienotajām Valstīm. Tas, iespējams, skaidrojams ar pašreizējo ekonomisko situāciju ES, ģeogrāfiskajiem apsvērumiem un jau pastāvošajām kopienām.

Nelikumīgā migrācija

Dati par ieceļošanas atteikumiem, aizturēšanu un personu atgriešanu liecina, ka nelikumīgas migrācijas uz ES kontekstā Kolumbija nav uzskatāma par valsti, kas nerada pilnīgi nekādu risku. Tomēr pēdējo gadu laikā situācija ir ievērojami uzlabojusies, samazinoties ieceļošanas atteikumu un aizturēšanas gadījumu skaitam un pieaugot atgriezto personu īpatsvaram, lai gan attiecīgie skaitļi joprojām ir lieli. Piemēram, to Kolumbijas pilsoņu skaits, par kuriem tika konstatēts, ka viņi ir nelikumīgi migranti, ES+ valstīs 2013. gadā bija 3080, — mazāk nekā 2011. gadā, kad šis rādītājs bija 4195.

Datu salīdzinājums par pieņemtajiem atgriešanas lēmumiem un faktisko atgriešanu uz trešo valsti (tā dēvētais “atgriešanas rādītājs”) var palīdzēt izprast, vai to Kolumbijas pilsoņu atgriešana, attiecībā uz kuriem ir pieņemts atgriešanas lēmums, norit bez traucējumiem, vai arī šajā jomā pastāv problēmas. Atgriešanas rādītājs ES+ valstīs 2010. gadā bija ļoti zems (9,5 %), bet kopš tā laika tas ir ievērojami uzlabojies (26,9 % 2011. gadā, 31,5 % 2012. gadā un 46,1 % 2013. gadā). Tādējādi pagājušajā gadā Kolumbijas pilsoņu atgriešanas rādītājs ES bija augstāks par vidējo atgriešanas rādītāju pasaulē (36,6 %), un ir gaidāmi turpmāki uzlabojumi. Spānija ir ziņojusi par teicamu sadarbību ar Kolumbijas diplomātiskajām un konsulārajām iestādēm jautājumos, kas ir saistīti ar Kolumbijas valstspiederīgo atgriešanu, pamatojoties uz 2001. gadā noslēgto divpusējo nolīgumu. Piemēram, 2013. gadā tika izpildīti 229 no 244 dokumentu pieprasījumiem, kas tika iesniegti Kolumbijas konsulārajās iestādēs Spānijā. Tādējādi nešķiet, ka nespēja atgriezt atsevišķus Kolumbijas pilsoņus būtu skaidrojama ar nepietiekamu sadarbību no Kolumbijas iestāžu puses. Šādas nespējas iemesls drīzāk ir bēguļojoši migranti vai atgriešanas lēmumu pārsūdzības.

Saskaņā ar Frontex sniegto informāciju domājams, ka risks, kas izriet no vīzas prasības atcelšanas attiecībā uz Kolumbijas pilsoņiem, salīdzinājumā ar vispārējo spiedienu, ko Eiropas Savienībai rada nelikumīgā migrācija, arī turpmāk būs visai neliels, lai gan jāpieņem, ka ieceļošanas atteikumu skaits palielināsies, kā tas ir vērojams citos vīzu režīma atcelšanas gadījumos.

Saistībā ar tādu personu nelikumīgu uzturēšanos, kuru patvēruma pieprasījumi ir noraidīti, ir maz ticams, ka, līdzīgi kā tas notika pēc iepriekšējiem vīzu režīma atcelšanas procesiem, ievērojami palielināsies nepamatotu patvēruma pieprasījumu skaits, jo apstākļi ir ļoti atšķirīgi. Piemēram, Kolumbijas gadījumā ceļošanas izmaksas ir daudz lielākas, un nav precedentu, kad būtu saņemts liels skaits nepamatotu patvēruma pieprasījumu, kas ir saistīti ar dažādām ekonomiski atstumtām Kolumbijas sabiedrības grupām. Citiem vārdiem sakot, bezvīzu režīma ļaunprātīga izmantošana patvēruma pieprasīšanas nolūkos vienkārši nav ekonomiski pamatota, ņemot vērā apstākli, ka ceļošanas izmaksas ģimenei ir daudz lielākas nekā ar patvēruma procedūru saistītie paredzamie ieguvumi Eiropas Savienībā.

Ir vērts minēt, ka pieaugošos nelikumīgas migrācijas riskus, kas, lai arī cik nelieli, varētu izrietēt no bezvīzu ceļošanas režīma ieviešanas attiecībā uz Kolumbijas pilsoņiem, daļēji varētu izlīdzināt nostiprināta ES un Kolumbijas sadarbība nelikumīgas migrācijas novēršanas un apkarošanas jomā, tostarp sadarbojoties saistībā ar atgriešanu, un šajā saistībā varētu izskatīt iespēju par ES atpakaļuzņemšanas nolīguma noslēgšanu.

Kolumbijas ceļošanas dokumentu drošība un krāpšana ceļošanas dokumentu jomā

Kolumbijas iestādes ir paveikušas lielu darbu, lai nodrošinātu valsts izsniegto pasu atbilstību noteiktajām starptautiskajām specifikācijām. Tās ir norādījušas, ka “2010. gadā tika ieviestas jaunas mašīnlasāmas Kolumbijas pases, un, pateicoties tam, pases kļuva par dinamiskākiem, starptautiski atzītiem un tehnoloģiski moderniem ceļošanas dokumentiem.” Spēkā esošās Kolumbijas pases atbilst attiecīgajām ICAO specifikācijām.

Kolumbija veic sagatavošanās pasākumus, lai vidējā termiņā ieviestu elektroniskās un biometriskās pases. Saistībā ar to Ārlietu ministrija jauno pasu iepirkuma uzdevumā iekļaus elektroniskās un biometriskās pases. Paredzams, ka konkursa procedūra tiks sākta 2014. gada otrajā pusē.

Pašreizējā situācijā nešķiet, ka pastāvētu būtiski riski saistībā ar Kolumbijas valstspiederīgo līdzdalību krāpšanā dokumentu jomā vai Kolumbijas ceļošanas dokumentu krāpniecisku izmantošanu. Tomēr domājams, ka gadījumā, ja Kolumbijas ceļošanas dokumenti nākotnē to turētājiem nodrošinās iespēju ieceļot bez vīzas, tie kļūs pievilcīgāki krāpniekiem. Lai atklātu šāda veida krāpšanu, robežsardzei būs nepieciešama lielāka modrība.

2.2.      Noziedzība un drošība

Aizvadīto desmit gadu laikā organizētās noziedzības struktūra Kolumbijā ir radikāli mainījusies. Laikposmā no 2003. gada līdz 2006. gadam tika demobilizētas AUC paramilitārās grupas (Kolumbijas Apvienotie pašaizsardzības spēki), un tā rezultātā radās jauni noziedzīgie grupējumi, kas dziļi sakņojas narkotiku tirdzniecībā. Saskaņā ar Kolumbijas valdības sniegtajām ziņām jaunie noziedzīgie grupējumi (BACRIM) kopš 2011. gada ir “apsteiguši” FARC (Kolumbijas Revolucionārie bruņotie spēki) un ELN (Nacionālā atbrīvošanas armija), kļūstot par draudu valsts drošībai.

Kolumbijas organizētās noziedzības grupu (ONG) klātbūtne ES ir ierobežota. Ņemot vērā kultūras, valodas un vēsturiskās saites, iecienīta Latīņamerikas ONG darbības bāze ir Pireneju pussala. Tur minētās grupas ir jo īpaši iesaistītas kokaīna tirdzniecībā (Kolumbija un Peru ir lielākās kokaīna ražotājas pasaulē) un nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanā.

Vīzu režīma atcelšanas rezultātā pasažieru plūsma no Kolumbijas uz Šengenas zonu neapšaubāmi pieaugs. Visticamāk, narkotiku tirdzniecībā iesaistītās ONG centīsies savās interesēs izmantot starp Kolumbiju un ES+ ceļojošo pasažieru skaita palielināšanos, biežāk izmantojot narkotiku un naudas kurjerus. Mobilas ONG, kuru izcelsmes valsts ir Kolumbija, arī varētu censties gūt labumu no vīzas prasības atcelšanas.

Eiropols uzskata, ka vīzu režīma liberalizācijas rezultātā varētu palielināties to Kolumbijas pilsoņu skaits, kas ir kļuvuši par cilvēku tirdzniecības upuriem seksuālas izmantošanas un piespiedu darba nolūkā tādās valstīs kā Spānija un Portugāle. Saistībā ar to ir jāņem vērā, ka rīcības dokumenta par cilvēku tirdzniecības novēršanu un apkarošanu otrajā īstenošanas ziņojumā, ko Padome pieņēma 2012. gada decembrī, Kolumbija ir iekļauta trešajā to prioritāro valstu un reģionu kategorijā[4], ar kuriem ES būtu jāstiprina sadarbība un partnerība šajā jautājumā. Kolumbija ir izstrādājusi valsts stratēģiju cilvēku tirdzniecības apkarošanai. Turklāt Kolumbija ir pieņēmusi arī vairākus politikas instrumentus cilvēku tirdzniecības novēršanai, cietušo personu aizsardzībai un vainīgo saukšanai pie atbildības. Turpmāka sadarbība starp ES un Kolumbiju atbilstoši rīcības dokumenta nostādnēm varētu stiprināt abu pušu ieguldījumu šīs problēmas risināšanā.

Kolumbija ir ratificējusi ANO Konvenciju pret transnacionālo organizēto noziedzību un Palermo protokolu par cilvēku tirdzniecības novēršanu, kā arī pieņēmusi starptautiskajiem standartiem atbilstošu visaptverošu tiesisko regulējumu. Kolumbijai būtu jāturpina centieni stiprināt tiesu iestāžu sistēmu, tostarp tiesu iestāžu sadarbību krimināllietās, īpaši savstarpējo tiesisko palīdzību.

Kolumbijas un Peru ONG var arī ekspluatēt nelikumīgos migrantus, piedāvājot pakalpojumus, kas atvieglotu ilglaicīgas uzturēšanās legalizāciju, atlīdzībā pieprasot kļūt par naudas vai narkotiku kurjeriem.

Bezvīzu ceļošanas režīms un vieglāka ieceļošana Šengenas zonā varētu arī palielināt ONG un atsevišķu noziedznieku mobilitāti, jo izzudīs filtrs, ko pašlaik nodrošina vīzas prasība, un pēc minēto personu ierašanās Šengenas zonā tām pavērsies iespēja ceļot no valsts uz valsti bez vajadzības šķērsot robežkontroles punktus.

Nesens pozitīvi vērtējams pavērsiens šajā jomā ir starp Eiropolu un Kolumbiju noslēgtā darbības nolīguma stāšanās spēkā 2014. gada 25. februārī. Šā nolīguma mērķis ir regulēt Eiropola un Kolumbijas sadarbību, lai atbalstītu Eiropas Savienības dalībvalstis un Kolumbiju smagu starptautisku noziegumu apkarošanā jomās, ko aptver minētais nolīgums, jo īpaši īstenojot informācijas apmaiņu un veicot regulāru saziņu starp Eiropolu un Kolumbiju visos atbilstošajos līmeņos.

2.3.      Ekonomika, tirdzniecība un tūrisms

Kolumbijā pašlaik dzīvo gandrīz 47 miljoni iedzīvotāju (Spānijā ir līdzīgs iedzīvotāju skaits). Pasaules Banka 2013. gadā aplēsa, ka Kolumbijas ekonomikas vērtība ir USD 378,1 miljards, tādējādi novērtējot to kā 32. lielāko ekonomiku pasaulē. NKI (PPP) uz vienu iedzīvotāju bija USD 11 340; līdzīgs rādītājs bija arī Peru. IKP pieauguma vidējais rādītājs aizvadītajos desmit gados bija 4,7 %, un tiek lēsts, ka 2014. gadā tas būs 4,3 %. Šā pieauguma rezultātā ir samazinājies zem nabadzības sliekšņa dzīvojošo personu īpatsvars — no 47 % 2007. gadā līdz 33 % 2012. gadā. Arī citi makroekonomiskie rādītāji apstiprina Kolumbijas ekonomikas stabilitāti, proti, fiskālais deficīts 2,3 % apmērā no IKP, inflācija — 2,6 % un bezdarba līmenis — 9,9 %.

Divpusējās preču tirdzniecības plūsmas starp ES-28 valstīm un Kolumbiju laikā kopš 2004. gada ir gandrīz trīskāršojušās, Kolumbijas eksporta vērtībai uz ES-28 valstīm sasniedzot EUR 7,7 miljardus un ES-28 valstu eksporta vērtībai uz Kolumbiju — EUR 5,8 miljardus. Kolumbija ir ES piektā lielākā tirdzniecības partnere Latīņamerikas un Karību jūras reģionā un galvenā tirdzniecības partnere Andu Kopienas valstu vidū. ES un Kolumbijas tirdzniecības nolīgums pagaidu režīmā tiek piemērots kopš 2013. gada 1. augusta, un gaidāms, ka tirdzniecības plūsmas turpmākajos gados palielināsies. Turklāt Kolumbija kopā ar ES ir to 23 PTO locekļu vidū, kuri apspriež vērienīgo daudzpusējo pakalpojumu tirdzniecības nolīgumu, kas ietver spēcīgu “4. režīma” komponenti. Šajā kontekstā Kolumbijas uzņēmējiem nodrošināta bezvīzu ceļošanas režīma iespēja varētu veicināt ekonomisko saišu nostiprināšanos starp Kolumbijas un Eiropas uzņēmumiem, jo, piemēram, pateicoties Kolumbijas uzņēmēju biežākai dalībai tirdzniecības gadatirgos ES, varētu palielināties Eiropas uzņēmumu ražoto izstrādājumu pasūtījumu skaits.

Aizvadītajos gados ES+ valstīs ir palielinājies tūristu skaits no Kolumbijas. Saskaņā ar Kolumbijas iestāžu sniegtajiem datiem laikā no 2008. gada līdz 2013. gadam to tūristu skaits, kas no Kolumbijas devās uz ES+ valstīm, palielinājās par 27 %, t. i., gada pieaugums sasniedza 5 %. No Kolumbijas uz ES+ valstīm 2013. gadā devās 289 191 tūrists[5].

Jebkurā gadījumā tūristu plūsmas no Kolumbijas ar katru gadu palielinās, tādējādi vīzu režīma atcelšana šīm tūristu plūsmām starp Kolumbiju un ES+ valstīm sniegtu papildu stimulu. Pamatojoties uz šiem skaitļiem, kā arī pagātnē fiksētajiem un prognozētajiem turpmākā pieauguma rādītājiem, būtu reālistiski gaidīt, ka Kolumbijas tūristu skaits ES+ valstīs 2016. gadā sasniegs 400 000, pieņemot, ka 2016. gads būs pirmais pilnais gads, kad bezvīzu ceļošanas režīms starp Kolumbiju un Šengenas zonu kļūst par realitāti.

2.4.      Ārējās attiecības, īpaši ar ES, un cilvēktiesību jautājumi Ārējās attiecības

Agrāk Kolumbija lielā mērā paļāvās uz divpusējām attiecībām ar Amerikas Savienotajām Valstīm, kas galvenokārt pamatojās uz politisko un militāro atbalstu (Kolumbijas plāns) — būtisku faktoru, kas Kolumbijai ļauj vērsties pret nemieru un organizētās noziedzības radītajiem draudiem. Pašreizējā valsts pārvalde, saglabājot lojalitāti tradicionālajiem partneriem, ir veiksmīgi dažādojusi savu ārpolitiku, lielāku uzmanību veltot reģionālajām attiecībām un dziļākai ekonomiskajai integrācijai ar “līdzīgi domājošām” kaimiņvalstīm, tostarp cenšoties stiprināt attiecības ar Āziju. Ir atjaunotas un nostiprinātas divpusējās attiecības ar Ekvadoru un Venecuēlu. Agrāk šīs attiecības bija saspringtas, ņemot vērā Kolumbijas partizānu klātbūtni minētajās valstīs. Pateicoties šīm norisēm, kā arī attiecību uzlabošanai ar vairākām citām reģiona valstīm, Kolumbija ir kļuvusi par cienītu un ietekmīgu reģionālo attiecību dalībnieci.

Kolumbija ir Klusā okeāna valstu alianses locekle. Šo aliansi veido četras Latīņamerikas valstis (Peru, Kolumbija, Čīle un Meksika), kuru mērķis ir ne tikai stiprināt ekonomisko/tirdzniecības integrāciju, bet arī sadarboties migrācijas, izglītības, drošības un citās jomās. Kolumbija arī piedalās sarunās par Klusā okeāna valstu partnerības iniciatīvu.

Pēc Venecuēlas izstāšanās no Andu Kopienas četras aktīvās šīs organizācijas locekles ir Peru, Bolīvija, Kolumbija un Ekvadora. Andu Kopiena pašlaik ir pārejas posmā, un organizācijas darbības joma ir ierobežota, galvenokārt aptverot tirdzniecību, infrastruktūru un pilsoņu mobilitāti.

ES un Kolumbijas/Peru daudzpusējā tirdzniecības nolīguma pagaidu piemērošana tika sākta ar Kolumbiju 2013. gada 1. augustā. Līdz šim brīdim minētais nolīgums ir svarīgākais līgumiskais satvars, kas regulē ES un Kolumbijas ekonomiskās attiecības. Īstenojot vienošanos, tiks stiprināts Kolumbijas kā vienas no lielākajām ES tirdzniecības partnerēm Dienvidamerikā un arvien svarīgāka ES ieguldījumu mērķa statuss.

Papildus plaukstošajiem ekonomiskajiem sakariem ES arī stiprina savu politisko dialogu ar Kolumbiju. Tā kā nav noslēgts visaptverošs divpusējs nolīgums, galvenais instruments šā dialoga veicināšanai ir 2009. gadā pieņemtais Saprašanās memorands, ar kura palīdzību ir izveidots neoficiāls divpusējs konsultāciju mehānisms augstāko amatpersonu līmenī. Ir notikušas izpētes sarunas par vērienīgāka politiskā pamatnolīguma noslēgšanas iespēju. ES vairākos gadījumos ir arī paudusi atbalstu notiekošajam Havanas sarunu procesam.

ES un Kolumbija 2014. gada 5. augustā parakstīja pamatnolīgumu, kas Kolumbijai ļaus piedalīties kopējās drošības un aizsardzības politikas ietvaros organizētajās un ES vadītajās starptautiskajās krīžu pārvarēšanas operācijās.

Cilvēktiesības

Civiliedzīvotāji Kolumbijā joprojām cieš no sekām, ko radīja 50 gadus ilgais iekšējais bruņotais konflikts, kas sākās ap 1964. gadu. Īpaši smagas šā konflikta sekas ir saistītas ar lielo valsts iekšienē pārvietoto personu skaitu (aptuveni pieci miljoni, t. i., 12 % no kopējā iedzīvotāju skaita), kā rezultātā Kolumbija, sekojot Sīrijai, ir valsts ar otro lielāko valsts iekšienē pārvietoto personu skaitu pasaulē. Smagākie cilvēktiesību pārkāpumi, par kuriem ir ziņojusi Apvienoto Nāciju Organizācija un pilsoniskās sabiedrības organizācijas, ir nesodāmība, bērnu piespiedu vervēšana, seksuālā vardarbība, kājnieku mīnu izmantošana, piespiedu pazušanas gadījumi, kā arī uzbrukumi, kas tikuši vērsti pret cilvēktiesību aizstāvjiem, kopienu līderiem, zemes īpašuma tiesību atjaunošanas procesos iesaistītajām personām un arodbiedrību dalībniekiem.

Kolumbijas politiskās un drošības situācijas dēļ patvēruma meklētāju plūsmas no Kolumbijas uz ES laikposmā no 20. gadsimta 90. gadiem līdz aptuveni 2008. gadam bija samērā lielas. Valdības un galveno bruņoto opozīciju grupu, tostarp FARC, ELN un EPL, sarunas 1997. gadā nonāca strupceļā, izraisot politisko vardarbību un ekonomisko krīzi. Nākamajos desmit gados šī tendence turpinājās — tika īstenotas politiskās pārmaiņas un (tikai daļēji sekmīgas) iniciatīvas paramilitāro partizānu un citu grupu neitralizēšanai, radot iekšējo nestabilitāti.

Tomēr, pateicoties pēdējos gados vērojamajiem uzlabojumiem drošības jomā, patvēruma pieprasījumu skaits ir samazinājies. Kolumbijas pilsoņu iesniegto patvēruma pieprasījumu skaits ES+ valstīs 2013. gadā bija 310 — tas ir viens no zemākajiem rādītājiem divdesmit gadu laikā. Tomēr patvēruma pieprasījumu apmierināšanas līmenis 2013. gadā bija 27 %, tādējādi šis rādītājs joprojām ir salīdzinoši augsts. Pagaidām grūti spriest, vai pašreizējās miera sarunas starp Kolumbijas valdību un FARC nodrošinās mierīgu atrisinājumu ilgtermiņa konfliktam ar partizāniem.

Stājoties amatā, prezidents Juan Manuel Santos daudzu būtisku pasākumu centrā izvirzīja uz tiesībām vērstas pieejas, piemēram, attiecībā uz vēsturiski nozīmīgo Likumu par upuriem un zemes īpašuma tiesību atjaunošanu, valsts politikas programmas pieņemšanu cilvēktiesību jomā, kā arī plašu aizsardzības sistēmu vardarbības apdraudētajām personām. Valdība arī centās izveidot dialogu ar cilvēktiesību aizstāvjiem un pilsonisko sabiedrību kopumā, un šie žesti palīdz mazināt pagātnē radušos dziļo Kolumbijas sabiedrības polarizāciju. Tomēr, ņemot vērā problēmu mērogu un nepilnīgās īstenošanas spējas, līdz šim ir gūti tikai daļēji panākumi.

Kolumbijas valdība kopš 2008. gada ir ieguldījusi lielus resursus tiesiskā un doktrinārā satvara izstrādē, lai tās bruņoto spēku veiktajās operācijas integrētu cilvēktiesību un starptautisko humanitāro tiesību normas. Pieņemot visaptverošu cilvēktiesību un starptautisko humanitāro tiesību politiku, 2008. gadā tika noteikti mērķi un pamatnostādnes, kas drošības spēkiem jāievēro, veicot nemieru novēršanas operācijas. Papildus šiem pasākumiem 2009. gadā tika atjaunināta Bruņoto spēku operāciju rokasgrāmata, militārajām struktūrām un policijai pieņemot starptautiskajiem standartiem atbilstošus noteikumus par spēka pielietošanu.

Nesen pieņemtajā ziņojumā[6] ANO Augstais komisārs cilvēktiesību jautājumos norādīja: “Kolumbijai ir iespēja ievērojami uzlabot tās cilvēktiesību prasību izpildi un kļūt par pilnībā iekļaujošu sabiedrību, kurā tiek ievērotas visu Kolumbijas pilsoņu tiesības. Ir konstatējamas būtiskas pozitīvas pazīmes, bet šo ieguvumu aptveršanai un saglabāšanai būs vajadzīgas inovācijas, neatlaidība un visu sabiedrības grupu līdzdalība, kā arī gadiem ilgs nepārtraukts darbs.”

Kolumbijas valdības un FARC-EP partizānu grupu miera sarunas sākās 2012. gada novembrī Havanā. Sarunas, pirms kurām tika īstenots slepenu pārrunu posms, tika veiktas, pamatojoties uz programmu, kas aptver piecus galvenos punktus (lauksaimniecība, tiesības piedalīties politiskajos procesos, narkotikas, tiesiskums pārejas posmā, atbruņošanās un demobilizācija). Līdz šim sarunu norise ir bijusi lēnāka nekā tika plānots, un puses ir paziņojušas par vienošanās panākšanu pirmajos trīs punktos. Konkrētāk, pieņemot vienošanos par nelikumīgo narkotiku jautājumu, par kuru tika paziņots 2014. gada 16. maijā, FARC apņēmās neiesaistīties ar kokaīnu saistītās darbībās. Šo saistību izpilde Kolumbijā var radīt būtiskas izmaiņas nelikumīgo narkotiku jomā.

Sākotnējās sarunas, kas vēl nav sniegušas skaidrus rezultātus, jau ir veiktas ar otru lielāko partizānu grupu ELN (Nacionālo atbrīvošanas armiju), lai ar šo grupu varētu sākt arī miera sarunas.

2.5.      Reģionālā vienotība

Pieņemot Latīņameriku par atsauces reģionu, Kolumbija ietilpst to valstu mazākumgrupā, uz kuru pilsoņiem attiecas vīzas prasība.[7] Tās piemērošana Kolumbijas pilsoņu gadījumā ir bijusi tradicionāla prakse, kas skaidrojama ar ilgu iekšējo konfliktu un valsts iekšienē veiktu iedzīvotāju pārvietošanas vēsturi, vardarbību, narkotiku ražošanu/tirdzniecību un no šīm darbībām izrietošajiem migrācijas un drošības riskiem. Tomēr, kā aprakstīts citās šā ziņojuma iedaļās, Kolumbija šo problēmu apkarošanā ir guvusi ievērojamas sekmes. Lai gan tikai dažas Kolumbijas kaimiņvalstis ir uzskatāmas par valstīm, kas nerada nekādu risku, lielākajai šo valstu daļai attiecībā uz Šengenas zonu tradicionāli ir piešķirts bezvīzu statuss. Tāpēc varētu šķist, ka vīzas prasības paturēšana spēkā attiecībā uz Kolumbijas pilsoņiem ir neadekvāta, ņemot vērā apstākli, ka iedzīvotāji lielākajā daļā pārējo reģiona valstu no šīs prasības ir atbrīvoti.

2.6.      Savstarpība

ES pilsoņi tradicionāli ir bijuši atbrīvoti no vīzas prasības, ieceļojot Kolumbijā uz laiku, kas nepārsniedz 90 dienas. Vienīgais izņēmums, kas vēl nesen bija spēkā, paredzēja vīzas prasības piemērošanu Bulgārijas pilsoņiem. Tomēr Kolumbija nesen veica grozījumus savos vīzu noteikumos, un Bulgārijas pilsoņi tagad ir atbrīvoti no vīzas prasības. Tādējādi Kolumbija jau ir nodrošinājusi atbilstību savstarpības nosacījumiem. Neraugoties uz to, visos turpmākajos vīzu režīma atcelšanas nolīgumos starp ES un Kolumbiju būtu jāapstiprina savstarpības principa ievērošana attiecībā uz bezvīzu režīmu.

3.         RISKA SCENĀRIJI

Ņemot vērā visas iepriekš aprakstītās tendences, notikumus un norises, attiecībā uz Šengenas zonu laikposmā pēc Kolumbijas pilsoņiem piemērotās vīzas prasības atcelšanas ir iespējams modelēt vismaz divus riska scenārijus.

3.1.      Zema riska scenārijs

Saskaņā ar šo scenāriju turpinātos pakāpeniska Kolumbijas ekonomikas izaugsme, tiktu sekmīgi noslēgtas miera sarunas, izbeidzot ilgo iekšējo konfliktu un tādējādi stiprinot demokrātiju un pamattiesību ievērošanu, kā arī veicinot Kolumbijas ekonomikas un sabiedrības izaugsmes potenciāla pilnīgu izmantošanu.

Pateicoties ekonomikas izaugsmei un drošības uzlabojumiem, izzustu lielākā daļa faktoru, kas veicina nelegālo migrāciju un patvēruma meklētāju plūsmas uz ES+ valstīm. Mazinātos noziedzīgo grupu aktivitāte, un saruktu narkotiku ražošanas un tirdzniecības nozīme. Domājams, ka pieaugtu tirdzniecība ar ES+ valstīm, kā arī tūristu pieplūdums šajās valstīs, sniedzot jūtamus ekonomiskos ieguvumus. Tādējādi bezvīzu ceļošanas režīma piemērošana Kolumbijas pilsoņiem neradītu ES+ valstīm nevēlamas sekas.

3.2.      Vidēja riska scenārijs

Saskaņā ar šo scenāriju turpinātos Kolumbijas ekonomikas izaugsme, tomēr tās temps būtu lēnāks. Miera sarunas sniegtu atsevišķus rezultātus, tomēr netiktu panākts visaptverošs miera līgums, tādējādi Kolumbijas potenciāla izmantošanu arī turpmāk kavētu vardarbība, lai gan tās līmenis būtu zemāks. Valstī turpinātos cilvēktiesību pārkāpumi, tādēļ būtu nepieciešams cieši uzraudzīt situāciju cilvēktiesību jomā.

Šīs problēmas varētu kļūt par faktoriem, kas stimulētu atsevišķus Kolumbijas pilsoņus ļaunprātīgi izmantot bezvīzu režīmu, likumīgi ieceļojot ES+ valstu teritorijā ar mērķi uzturēties ilgāk nekā atļauts saskaņā ar likumā noteikto īstermiņa uzturēšanās periodu (90 dienas). Kolumbijā, kuru raksturo nestabilitāte, varētu nostiprināties arī noziedzīgie tīkli, netraucētāk izvēršot savas noziedzīgās darbības ES+ valstīs.

Gadījumā, ja noritētu šādi negatīvi procesi, radot Savienībai būtiskus apdraudējumus migrācijas, drošības vai citās jomās, Savienībai jāspēj ātri reaģēt uz jebkādu situācijas pasliktināšanos. Tāpēc nobeiguma noteikumos vīzu režīma atcelšanas nolīgumā, kas tiks apspriests ar Kolumbiju, katrai līgumslēdzējai pusei ir jāparedz iespēja apturēt vai izbeigt nolīgumu. Gadījumā, ja situācija kļūs satraucoša, tas garantēs iespēju ātri veikt korektīvus pasākumus. Turklāt, kā izklāstīts iepriekš, varētu izskatīt ar Kolumbiju īstenotās sadarbības stiprināšanu saistībā ar nelikumīgo migrantu vai noraidītu patvēruma pieprasītāju atvieglotu atgriešanu, lai tādējādi kompensētu iespējamu nelikumīgās migrācijas palielināšanos. Šāda sadarbība mazinātu vajadzību apturēt vai izbeigt vīzu režīma atcelšanas nolīgumu.

4.         SECINĀJUMI

Šajā ziņojumā un to papildinošajā dienestu darba dokumentā izklāstītā informācija, kas apliecina Kolumbijas ekonomiskās, sociālās un drošības situācijas ievērojamu uzlabošanos pēdējo gadu laikā, sniedz pamatojumu tam, ka Kolumbijas pilsoņiem būtu jānodrošina tiesības ieceļot Šengenas zonā bez vīzas, kas jau ir spēkā attiecībā uz pilsoņiem lielākajā daļā Latīņamerikas valstu.

Pieaug uzticība vīzas pieprasījumu iesniedzējiem no Kolumbijas, nelikumīgās migrācijas līmenis ir salīdzinoši zems, Kolumbijas ceļošanas dokumenti ir pietiekami droši, drošības apdraudējumi ir mazinājušies, Kolumbijas organizētās noziedzības grupas (ONG) pašlaik netiek uzskatītas par būtisku draudu ES (izņemot narkotiku tirdzniecības jomā), paralēli Kolumbijas ekonomikas ievērojamai izaugsmei palielinās ekonomiskās iespējas, tostarp konstatējamas lielākas tirdzniecības un tūristu plūsmas, situācija cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības un ievērošanas jomā Kolumbijā ir daudz labāka nekā agrāk, tiks nodrošināta savstarpība, jo Kolumbija visus ES pilsoņus jau ir atbrīvojusi no vīzas prasības, un ES un Kolumbijas attiecības nekad nav bijušas ciešākas kā pašlaik.

Šīs atzinīgi vērtējamās norises nenozīmē, ka Kolumbijas pilsoņu atbrīvošana no vīzas prasības nerada nekādus riskus. Daži riski saglabājas un var īstenoties, jo īpaši gadījumā, ja par Kolumbijas politiskās un sociālās dzīves būtisku iezīmi atkal kļūs vardarbība. Lai gan tiek uzskatīts, ka vīzu režīma atcelšanas ietekme uz organizēto noziedzību ir ierobežota, un maz ticams, ka bezvīzu režīma ieviešana attiecībā uz Kolumbiju ievērojami aktivizēs Kolumbijas izcelsmes ONG darbību ES, šīs ONG joprojām ir liela mēroga kokaīna tirgoņi, kas ieved kokaīnu Eiropā, un bezvīzu režīma ieviešana varētu atvieglot viņu darbības. Lai gan liela daļa kokaīna, kas kontrabandas ceļā nonāk ES, tiek ievesta konteineros, izmantojot jūras satiksmes komercmaršrutus, narkotiku kurjeru izmantošana joprojām ir modus operandi. Bezvīzu ceļošanas režīma ieviešanas rezultātā palielināsies pasažieru plūsma, sniedzot ONG iespēju aktīvāk izmantot individuālos kurjerus. Pastāv arī risks, ka palielināsies cilvēku tirdzniecības upuru skaits, kā arī to Kolumbijas pilsoņu skaits, kuri likumīgi ieceļo ES+ valstīs, bet plāno tajās uzturēties ilgāk par atļauto periodu, tādējādi kļūstot par nelikumīgajiem migrantiem.

Tomēr tiek uzskatīts, ka šie riski ir pārvaldāmi. Vairumu šo risku varētu mazināt, stiprinot sadarbību atgriešanas jomā, kā minēts iepriekš, un nodrošinot pareizu robežkontroli lidostās (vajadzības gadījumā tam atvēlot lielākus resursus), caur kurām lielākā daļa Kolumbijas pilsoņu sasniedz Šengenas zonas ārējās robežas, ņemot vēra apstākli, ka, bezvīzu ceļošanas režīma ieviešanas gadījumā palielinoties no Kolumbijas ieceļojušo personu skaitam, ceļotāju pārbaude būs nevis konsulātu, bet gan robežkontroles iestāžu pienākums. Darbības nolīgums, kas nesen tika noslēgts starp Eiropolu un Kolumbiju, veicinās Kolumbijas ONG noziedzības iespējama pieauguma apkarošanu.

Jebkurā gadījumā vīzu režīma atcelšanas nolīgums, kas tiks apspriests ar Kolumbiju, ietvers vajadzīgās garantijas nolīguma apturēšanai vai izbeigšanai, ja šāda rīcība būtu nepieciešama, lai novērstu Savienībai radītus drošības vai migrācijas riskus. Lai sekotu jebkādām negatīvām norisēm, Komisija izveidos uzraudzības mehānismu situācijas pārraudzībai pēc vīzu režīma atcelšanas, īpaši pievēršoties iespējamajiem migrācijas un drošības apdraudējumiem un to iemesliem.

Ņemot vērā šajā ziņojumā sniegto kopumā pozitīvo Kolumbijas novērtējumu, un, lai gan īpaša uzmanība jāvelta vajadzībai iesaistīt Kolumbiju ciešākā sadarbībā atgriešanas jomā, kā arī šīs sadarbības veikšanas kārtībai, Komisija plāno drīzumā, kad tiks pabeigta šā ziņojuma apspriešana attiecīgajās Eiropas Parlamenta un Padomes komisijās un grupās, iesniegt Padomei ieteikumu lēmumam pilnvarot Komisiju sākt sarunas par īstermiņa vīzu režīma atcelšanas nolīgumu starp Eiropas Savienību un Kolumbiju.

[1] OV L 149, 20.5.2014., 67. lpp.

[2] OV L 81, 20.3.2001., 1. lpp.

[3] Ja nav norādīts citādi, gadījumos, kad ir sniegti “ES kopējie dati”, ir izslēgta Apvienotā Karaliste un Īrija, jo šīs divas valstis nepiedalās ES kopējās vīzu politikas īstenošanā. Gadījumos, kad ir sniegti “ES+ kopējie dati”, tie ietver datus par četrām Šengenas asociētajām valstīm (Islandi, Lihtenšteinu, Norvēģiju un Šveici), bet no šīs valstu grupas ir izslēgta Apvienotā Karaliste un Īrija.

[4] 1. kategorijā ir iekļautas konkrētas valstis, 2. kategorijā — prioritārie reģioni, 3. kategorijā — citi reģioni un valstis, ar kuriem īpaši svarīgi īstenot sadarbību cilvēku tirdzniecības jomā.

[5] Šis skaitlis būtiski pārsniedz izsniegto Šengenas vīzu skaitu. Šī atšķirība varētu būt skaidrojama ar vairākiem faktoriem, proti, 40 % no Kolumbijā izsniegtajām vīzām ir daudzkārtējas ieceļošanas vīzas, atsevišķiem Kolumbijas pilsoņiem, kas reģistrēti kā no valsts izbraucoši tūristi, varētu būt derīga Šengenas zonas valsts izsniegta uzturēšanās atļauja utt.

[6] Apvienoto Nāciju Organizācijas Augstā komisāra cilvēktiesību jautājumos ziņojums par situāciju cilvēktiesību jomā Kolumbijā — A/HRC/22/17/Add.3

 

[7] Sešas valstis, proti, Kuba, Dominikānas Republika, Kolumbija, Ekvadora, Peru un Bolīvija. Pārējās 13 Latīņamerikas valstis — Meksika, Salvadora, Gvatemala, Hondurasa, Nikaragva, Kostarika, Panama, Venecuēla, Brazīlija, Argentīna, Urugvaja, Paragvaja un Čīle — ir atbrīvotas no vīzas prasības.