KOMISIJAS PAZIŅOJUMS EIROPAS PARLAMENTAM UN PADOMEI

par

to, kā tiek piemērota 2009. gada 18. jūnija Direktīva 2009/52/EK, ar ko nosaka minimālos standartus sankcijām un pasākumiem pret darba devējiem, kas nodarbina trešo valstu valstspiederīgos, kuri dalībvalstīs uzturas nelikumīgi

Konstatēts, ka 2013. gadā Eiropas Savienībā nelikumīgi uzturējās 386 230 trešo valstu valstspiederīgie, kas ir mazāk nekā 2008. gadā, kad viņu skaits bija 608 870[1]. Šāds samazinājums daļēji skaidrojams ar ekonomikas krīzi, kas apgrūtināja iespējas atrast darbu lielā daļā Eiropas Savienības (ES). Taču šo parādību pēc būtības ir sarežģīti izteikt kvantitatīvos rādītājos, jo lielākā daļa nelikumīgo migrantu netiek atklāta, un iespēja atrast darbu joprojām ir nozīmīgs stimuls nelikumīgai migrācijai uz Eiropas Savienību.

Tādu trešo valstu valstspiederīgo nodarbinātība, kuri valstī uzturas nelikumīgi, ir sekas tam, ka migranti, kuri devušies labākas dzīves meklējumos, sastopas ar pieprasījumu no darba devēju puses, kas vēlas piesaistīt darbiniekus, kuri ir gatavi uzņemties mazkvalificētu un slikti apmaksātu darbu darbietilpīgās nozarēs, piemēram, celtniecībā, lauksaimniecībā, uzkopšanas pakalpojumu nozarē un viesnīcu/ēdināšanas nozarē.

Nelikumīgā nodarbinātība nodara kaitējumu daudzos veidos, proti, netiek nodrošinātas iemaksas valsts budžetā nodokļu vai sociālās apdrošināšanas iemaksu veidā un darbiniekus aizstāj vai pieņem darbā, neizmantojot likumīgās iespējas, kā rezultātā personas strādā bīstamos apstākļos bez jebkāda veida apdrošināšanas.

2009. gada 18. jūnijā pieņemtās Direktīvas 2009/52/EK[2] mērķis ir cīnīties pret tādu veicinošo faktoru kā iespējas atrast darbu. Pieņemot direktīvu, paredzētas stingrākas sankcijas par nelikumīgu nodarbināšanu un uzlaboti konstatācijas mehānismi, kā arī paredzēti aizsardzības pasākumi, kas izstrādāti, lai labotu pret nelikumīgajiem migrantiem vērsto netaisnību.

Direktīva ir daļa no pasākumu kopuma, ko īstenojusi ES, lai efektīvi cīnītos pret nelikumīgo imigrāciju; citi pasākumi ietver uzlabotu sadarbību ar trešām valstīm[3], operatīvās sadarbības robežu jautājumos integrētu pārvaldību[4], efektīvu atgriešanas politiku un stingrākus tiesību aktus cilvēku tirdzniecības apkarošanai[5]. Direktīva papildina nesen veiktās politikas izmaiņas likumīgās migrācijas jomā, turklāt Direktīva par sezonas darbiniekiem[6] ir visnesenākais piemērs tam, kā ES atver likumīgus ceļus zemas kvalifikācijas darbaspēka migrācijai, parasti tādās nozarēs kā lauksaimniecība vai tūrisms.

Dalībvalstīm Direktīva 2009/52/EK bija jātransponē savos tiesību aktos līdz 2011. gada 20. jūlijam[7]. Komisija uzsāka pienākuma neizpildes procedūru[8] pret 20 dalībvalstīm[9] par minētā termiņa neievērošanu; visas lietas ir izbeigtas.

Pirms to tiesību aktu pieņemšanas, ar ko transponē minēto direktīvu, Itālija un Luksemburga noteica periodu, kurā darba devēji varēja deklarēt pie viņiem strādājošos migrantus, kas valstī uzturas nelikumīgi, turklāt, lai gan tika piemērots naudas sods un bija jāizpilda konkrēti nosacījumi, valstis paredzēja legalizēšanas mehānismus.

Visās dalībvalstīs, kurām ir saistoša minētā direktīva[10], patlaban ir aizliegts nodarbināt nelikumīgos migrantus, un tikai dažas valstis ir paredzējušas izņēmumu attiecībā uz tām personām, kuru izraidīšana ir atlikta[11]. Vairākas dalībvalstis ir nolēmušas paplašināt direktīvas[12] piemērošanas jomu, attiecinot to arī uz trešo valstu valstspiederīgajiem, kuri valstī uzturas likumīgi, bet kuru uzturēšanās atļauja liedz viņiem veikt saimniecisko darbību.

Šis paziņojums[13] pieņemts atbilstīgi Komisijas pienākumam sniegt ziņojumu Eiropas Parlamentam un Padomei par direktīvas par sankcijām pret darba devējiem piemērošanu[14]. Paziņojumā sniegts pārskats par finansiālajām sankcijām un kriminālsodiem, ko var piemērot darba devēju ķēdei ES par nelikumīgu nodarbināšanu (I). Paziņojumā arī izklāstīts, kā dalībvalstu tiesību aktos ieviesti nelikumīgi nodarbināto migrantu aizsardzības pasākumi (II). Visbeidzot paziņojumā aprakstīts, kā dalībvalstis transponējušas direktīvā paredzētos mehānismus nelikumīgas nodarbinātības efektīvai konstatācijai un sodīšanai, un sniegts dalībvalstu pārbaužu ziņojumu novērtējums (III).

I.       Sankcijas pret darba devēju ķēdi, kas nodarbina trešo valstu valstspiederīgos, kuri dalībvalstīs uzturas nelikumīgi

I.1.       Pārskats par dalībvalstīs spēkā esošajām finansiālajām sankcijām un kriminālsodiem

a)         Finansiālas sankcijas (5. pants)

Direktīvas 5. pantā noteikts, ka sankcijas par nelikumīgu nodarbināšanu ietver finansiālas sankcijas, kuru apmērs pieaug līdz ar nelikumīgi nodarbināto trešās valsts valstspiederīgo skaitu.

Līdz transponēšanas termiņa beigām finansiālās sankcijas dalībvalstu tiesību aktos bija jāievieš tikai BE, BG, LU, FI un LV, jo pārējās 19 dalībvalstis, kurām ir saistoša direktīva, šādas sankcijas jau bija paredzējušas. Taču kopš tā laika septiņas dalībvalstis[15] ir grozījušas savus tiesību aktus, lai mainītu aprēķināšanas metodi un/vai palielinātu naudas soda apmēru.

Tikai CY, FI, HU, NL un PL ir izmantojušas 5. panta 3. punktā paredzēto iespēju noteikt samazinātas sankcijas, ja darba devējs ir fiziska persona (proti, privātpersona), kas nodarbina trešo valstu valstspiederīgos savām personiskajām vajadzībām, un darba apstākļi nav īpaši ekspluatējoši.

Izņemot SE un IT, kuras vidējās atgriešanās izmaksas iekļāvušas finansiālajās sankcijās, dalībvalstis pieprasa darba devējam atgriešanas izmaksas segt papildus finansiālajām sankcijām.

Šī paziņojuma 1. tabulā par finansiālajām sankcijām redzams, ka saistībā ar naudas soda aprēķināšanas metodi dalībvalstis var iedalīt divās grupās. Sešpadsmit dalībvalstīs[16] naudas soda apmērs pieaug līdz ar nelikumīgi nodarbināto trešās valsts valstspiederīgo skaitu. Šajās dalībvalstīs minimālais vai fiksētais finansiālo sankciju apmērs par vienu nelikumīgi nodarbinātu nelikumīgo migrantu ir no EUR 300 (BE) līdz EUR 10 001 (ES). Lielākā daļa dalībvalstu ir noteikušas arī maksimālo naudas sodu, kas ir no EUR 854 (CY) līdz EUR 100 000 (ES) fiziskai personai. Pārējās astoņās dalībvalstīs[17] naudas soda apmērs likumā noteikts vispārīgi, un precīzu naudas soda apmēru nosaka tiesnesis atkarībā no iesaistīto nelikumīgo migrantu skaita. Šajās dalībvalstīs naudas soda maksimālais apmērs ir no EUR 500 (LV) līdz EUR 500 000 (DE).

Tas norāda uz naudas soda apmēra ievērojamām atšķirībām dalībvalstīs un var radīt bažas, ka finansiālo sankciju apmērs ne vienmēr ir lielāks par ieguvumiem, ko sniedz nelikumīgo migrantu nodarbināšana. Tā kā nav visaptverošas empīriskas informācijas par sankciju ietekmi, lai veiktu sankciju atturošās ietekmes un samērīguma sākotnējo novērtējumu, cita starpā kā rādītāju var izmantot salīdzinājumu ar minimālo algu[18].

Piemēram, maksimālais naudas sods par viena nelikumīgā migranta nodarbināšanu LU ir 1,3 minimālo mēnešalgu apmērā. LV, kas ir viena no valstīm, kurā noteikts naudas soda kopējais apmērs, maksimālās finansiālās sankcijas ir 1,7 minimālo mēnešalgu apmērā. Minētie skaitļi ļoti lielā mērā atšķiras no situācijas, piemēram, BG, kur maksimālais naudas sods par viena nelikumīgā migranta nodarbināšanu ir 24,2 mēnešalgu apmērā, un CZ, kur maksimālā naudas soda kopējais apmērs ir 584 minimālo mēnešalgu[19] apmērā fiziskai personai.

b)         Kriminālsodi (9. un 10. pants)

Direktīvas 9. pantā paredzēti kriminālsodi par īpaši smagiem nelikumīgās nodarbinātības gadījumiem, tostarp šādiem pārkāpumiem:

i) pastāvīgi atkārtoti pārkāpumi;

ii) pārkāpumi, kuri izdarīti, nodarbinot ievērojamu skaitu trešo valstu valstspiederīgo;

iii) pārkāpumi, kuri izdarīti īpaši ekspluatējošos darba apstākļos;

iv) pārkāpumi, kurus izdara darba devējs, kas apzinās, ka darbinieks ir cilvēku tirdzniecības upuris; un

v) pārkāpumi, kuri attiecas uz nepilngadīgu personu nelikumīgu nodarbinātību.

Pirms direktīvas stāšanās spēkā nelikumīgo migrantu nelikumīga nodarbināšana jau bija īpašs noziedzīgs nodarījums desmit dalībvalstīs[20]. Tādēļ 14 dalībvalstīm[21] savos tiesību aktos bija jāievieš kriminālsodi par šīm konkrētajām nelikumīgas nodarbinātības formām. AT, DE, EL un IT ir grozījušas spēkā esošos tiesību aktus, pagarinot brīvības atņemšanas laiku vai vairumā gadījumu paaugstinot naudas soda līmeni.

BE, FI, FR, IT, MT, NL un SE nelikumīga nodarbināšana ir noziedzīgs nodarījums pats par sevi neatkarīgi no 9. panta 1. punktā minēto apstākļu esamības. Minētie apstākļi parasti tiek uzskatīti par atbildību pastiprinošiem apstākļiem.

Pārējās dalībvalstis kopumā ir atzinušas nelikumīgo nodarbināšanu par sodāmu visos 9. pantā minētajos gadījumos. Dažas dalībvalstis nav noteikušas īpašas sankcijas nelikumīgai nodarbināšanai “īpaši ekspluatējošos darba apstākļos”[22] un situācijās, kad “darba devējs apzinājies, ka darbinieks ir cilvēku tirdzniecības upuris”[23]. Daudzas no šīm dalībvalstīm uzskatīja, ka uz šādām nelikumīgas nodarbinātības formām jau attiecas valsts tiesību akti par cilvēku tirdzniecību.

Šī paziņojuma 2. tabulā uzsvērtas kriminālsodu smaguma ievērojamās atšķirības. Dažās dalībvalstīs ievērojamās atšķirības var radīt šaubas par soda sankciju preventīvo ietekmi. Piemēram, LV un AT noteiktos apstākļos, kas aprakstīti 9. panta 1. punktā, par nelikumīgu nodarbinātību piemēro brīvības atņemšanu līdz attiecīgi trīs un sešiem mēnešiem, taču pārējās dalībvalstīs paredzētais maksimālais sods ir brīvības atņemšana uz vienu līdz pieciem gadiem. Desmit dalībvalstīs brīvības atņemšanu var aizstāt ar naudas sodu vai piemērot kopā ar to, un naudas sods var būt no EUR 600 BE līdz EUR 240 000 PT fiziskai personai.

c)         Kriminālsodi juridiskām personām (11. un 12. pants) un citi pasākumi (7. pants)

Atbilstīgi 12. panta pirmajai daļai visas dalībvalstis ir paredzējušas kriminālsodus juridiskām personām, kuras atbildīgas par nelikumīgu nodarbinātību saskaņā ar 9. pantu, piemēram, naudas sodu, likvidāciju, tiesību ierobežojumu un īpašuma konfiskāciju. Visas dalībvalstis (izņemot BG, EE, FI, HU un NL) savā juridiskajām personām piemērojamo kriminālsodu uzskaitījumā ir iekļāvušas arī pasākumus, kas paredzēti direktīvas 7. panta 1. punktā.

Direktīvas 7. panta 1. punktā uzskaitīti papildu pasākumi, lai sodītu darba devējus, kuri atbildīgi par nelikumīgu nodarbinātību, tostarp šādi pasākumi:

i) uz laiku līdz pieciem gadiem liegtas tiesības uz dažām vai visām priekšrocībām, ko saņem ar valsts starpniecību;

ii) uz laiku līdz pieciem gadiem liegtas tiesības piedalīties valsts līgumos;

iii) prasība atmaksāt dažus vai visus valsts piešķirtos maksājumus, kas darba devējam piešķirti laikā līdz 12 mēnešiem pirms nelikumīgās nodarbinātības fakta konstatācijas; un

iv)  uzņēmumu, kas izmantoti pārkāpuma izdarīšanā, slēgšana uz laiku vai pastāvīgi.

Taču šie pasākumi, kuriem var būt spēcīga preventīva ietekme, nav pilnībā transponēti visās dalībvalstīs[24]. Turklāt tikai AT, CY un SK ir izmantojušas 12. panta otrajā daļā paredzēto iespēju publiskot to darba devēju sarakstu, kuri ir izdarījuši 9. pantā minētos noziedzīgos nodarījumus.

I.2.      Visu ķēdes darba devēju atbildība (2. panta c) punkts, 8. pants, 9. panta 2. punkts un 11. pants)

Lai garantētu nelikumīgās nodarbinātības aizlieguma efektivitāti, visas dalībvalstis izmanto 2. panta c) punktā noteikto plašo nodarbinātības definīciju, kura aptver visas darbības, kas ir algots darbs vai darbs, par ko būtu jāsaņem atalgojums un ko veic darba devēja vadībā un/vai uzraudzībā neatkarīgi no tiesiskajām attiecībām.

Turklāt 8. pantā noteikts, ka visi darba devēji ķēdē ir atbildīgi par 5. pantā paredzēto finansiālo sankciju samaksu, jo dažās nozarēs, it sevišķi tajās, kuras skar nelikumīgā nodarbinātība, ir plaši izplatīta apakšuzņēmuma līgumu slēgšana.

Saskaņā ar 8. panta 1. punkta a) apakšpunktu dalībvalstu (izņemot EE un LT) tiesību akti paredz, ka, ja darba devējs ir tiešais apakšuzņēmējs, darbuzņēmējam kopā ar apakšuzņēmēju vai vienam pašam jābūt pienākumam samaksāt jebkuras saskaņā ar 5. pantu noteiktās finansiālās sankcijas. Saskaņā ar 8. panta 2. punktu lielākā daļa dalībvalstu[25] arī nodrošina, ka, ja darba devējs ir apakšuzņēmējs, galvenajam darbuzņēmējam un ikvienam iesaistītajam apakšuzņēmējam, ja tie zināja, ka darba devējs apakšuzņēmējs nodarbina nelikumīgos migrantus, arī var būt jāsamaksā minētie naudas sodi.

Lai veicinātu minēto noteikumu izpildi un nodrošinātu juridisko noteiktību darbuzņēmējiem, 8. panta 3. punktā paredzēts, ka darbuzņēmēju, kas ir izpildījis pienācīgas pārbaudes saistības, nesauc pie atbildības saskaņā ar 8. panta 1. un 2. punktu. Tomēr daudzas dalībvalstis[26] šādas pienācīgas pārbaudes saistības savos tiesību aktos nav definējušas, bet nereti atsaucas uz līgumtiesību/civiltiesību vispārīgajiem noteikumiem.

Visbeidzot, pamatojoties uz 9. panta 2. punktu, visas dalībvalstis nodrošina, ka kūdīšana uz migrantu, kuri uzturas valstī nelikumīgi, apzinātu nodarbinātību, tās atbalstīšana un līdzdalība tajā arī ir sodāma kā noziedzīgs nodarījums. Saskaņā ar 11. pantu dalībvalstis ir arī nodrošinājušas juridisko personu atbildību par 9. pantā minētajiem noziedzīgajiem nodarījumiem, ja viņu labā tos izdarījusi jebkāda cita persona, kam juridiskajā personā ir nozīmīgs stāvoklis, rīkojoties individuāli vai kā juridiskas personas struktūrvienība, vai ja ir nepietiekami veikta uzraudzība[27].

Direktīvas transponēšanas rezultātā visas iesaistītās personas, kuras gūst labumu no nelikumīgās nodarbinātības, var atbilstīgi sodīt lielākajā daļā dalībvalstu. Tas ir ļoti būtiski ne tikai, lai efektīvi apkarotu šo parādību, bet arī būtiski svarīgi, lai veicinātu to tiesību īstenošanu, ko direktīva paredz nelikumīgajiem migrantiem.

II.      Aizsardzības pasākumi nelikumīgi nodarbināto trešo valstu valstspiederīgo atbalstam

II.1.     Atlikušie algu un nodokļu maksājumi (6. panta 1. punkts un 8. pants)

Dalībvalstis ir pareizi transponējušas 6. panta 1. punkta a) apakšpunktu, kurš paredz nelikumīgajiem migrantiem tiesības saņemt atalgojumu par paveikto darbu, kā arī 6. panta 1. punkta b) apakšpunktu, kurā paredzēts pienākums darba devējam samaksāt visus nodokļus un sociālā nodrošinājuma iemaksas, kuras darba devējs būtu samaksājis, ja trešās valsts valstspiederīgais būtu nodarbināts likumīgi.

Lai aprēķinātu maksājamās summas, saskaņā ar 6. panta 3. punktu pieņem, ka nodarbinātības attiecību ilgums ir vismaz trīs mēneši, ja vien darba devējs vai darbinieks nevar pierādīt pretējo. Visas dalībvalstis, izņemot EE, ES un RO, savos tiesību aktos ir ieviesušas šo pieņēmumu, un NL pat paredz pieņēmumu par sešiem mēnešiem.

Visās dalībvalstīs darba devējiem būtībā ir pienākums saskaņā ar 6. panta 1. punkta c) apakšpunktu segt visus izdevumus saistībā ar atlikušo maksājumu nosūtīšanu uz valsti, kurā atgriezies vai uz kuru ticis atgriezts trešās valsts valstspiederīgais.

Saskaņā ar 8. pantu dalībvalstis[28] parasti ir nodrošinājušas, ka ne tikai darba devējiem, bet arī tiešajiem darbuzņēmējiem un visiem apakšuzņēmējiem var noteikt pienākumu samaksāt jebkurus atlikušos maksājumus un nodokļus.

II.2.     Tiesu pieejamība un sūdzību procedūras atvieglošana (6. panta 2.–5. punkts un 13. pants)

Lai izpildītu minētos noteikumus, tiesu pieejamība un sūdzību procedūras atvieglošana ir galvenie direktīvā paredzētie aizsardzības pasākumi, kas izstrādāti nolūkā labot pret nelikumīgajiem migrantiem vērsto netaisnību. Taču tieši šie direktīvas noteikumi var radīt bažas, jo dalībvalstu transponēšanas centienu rezultāts ir neefektīvi vai neesoši mehānismi nelikumīgo migrantu tiesību īstenošanas veicināšanai.

Tikai dažas dalībvalstis[29] ir atbilstīgi transponējušas nelikumīgi nodarbināto migrantu tiesības iesniegt prasību pret savu darba devēju par nesamaksātu atalgojumu, tostarp gadījumos, kad migranti ir atgriezušies vai atgriezti savā valstī[30]. Lielākā daļa dalībvalstu tikai atsaucas uz vispārīgajiem noteikumiem par tiesībām iesniegt prasību civiltiesā vai darba tiesā. Dažas dalībvalstis[31] ir izmantojušas iespēju, kas paredzēta 6. panta 2. punkta pirmās daļas b) apakšpunktā, ieviest neizmaksātā atalgojuma atgūšanas procedūras, trešo valstu valstspiederīgajiem pašiem neiesniedzot prasību.

Saskaņā ar 13. panta 1. punktu dalībvalstis nodrošina efektīvus mehānismus, ar kuru palīdzību nelikumīgie migranti var iesniegt sūdzības pret saviem darba devējiem, tostarp ar trešo personu starpniecību. Direktīvas 13. panta 2. punktā paredzēts pienākums dalībvalstīm nodrošināt, ka trešās personas, kam ir likumīgas intereses nodrošināt šīs direktīvas ievērošanu, drīkst iesaistīties jebkurā administratīvajā procesā vai civilprocesā trešās valsts valstspiederīgā vārdā vai atbalstot to. Vairākās dalībvalstīs arodbiedrības ir tiesīgas iesniegt sūdzības nelikumīgo migrantu vārdā un pārstāvēt tos valsts iestāžu procedūrās[32]. Retāk šo funkciju veic migrantu darbinieku organizācijas[33] un valsts iestādes[34] ar pilnvarām veikt pārbaudes. LU, MT un NL šādas trešās puses tiesību aktos vēl nav noteikušas.

Tikai četras dalībvalstis[35] ir ieviesušas īpašus mehānismus, lai nelikumīgie migranti varētu saņemt visus viņiem pienākošos maksājumus, tostarp pēc tam, kad viņi ir atgriezušies vai atgriezti savā valstī (6. panta 4. punkts). Piemēram, Francijas Imigrācijas un integrācijas birojs var izdot izpildes rīkojumus, lai nelikumīgi nodarbināto migrantu vārdā varētu saņemt viņiem pienākošos maksājumus un pēc tam nosūtīt tos migrantiem. Citas dalībvalstis paļaujas uz vispārīgajiem noteikumiem par tiesas spriedumu izpildi.

Direktīvā prasīts, lai nelikumīgie migranti tiktu “vispusīgi un objektīvi” informēti par viņu tiesībām. Vairākas dalībvalstis[36] savos tiesību aktos to nav paredzējušas, savukārt citas dalībvalstis[37] paļaujas uz vispārīgām administratīvajām pamatnostādnēm un uz noteikumiem par informācijas sniegšanu personām, kuras iesaistītas administratīvajā tiesvedībā. Praksē tas var nozīmēt to, ka dalībvalstis paļaujas uz informāciju konkrētās tīmekļa vietnēs, par kurām nelikumīgie migranti, visticamāk, nav informēti vai kurām viņi nevar piekļūt.

Visbeidzot — tikai dažas dalībvalstis[38] ir atbilstīgi transponējušas 6. panta 5. punktu un 13. panta 4. punktu, ar ko tām uzliek pienākumu trešo valstu valstspiederīgajiem, kuri iesaistīti kriminālprocesā saistībā ar 9. panta 1. punkta c) un e) apakšpunktā minētajiem noziedzīgajiem nodarījumiem, piešķirt uzturēšanās atļaujas uz ierobežotu laiku, kas saistīts ar attiecīgo valsts procedūru ilgumu, kā arī paredzēt nosacījumus, ar kādiem drīkst pagarināt minēto atļauju derīgumu līdz brīdim, kad nelikumīgais migrants būs saņēmis visus atlikušos maksājumus.

Kopumā tādu īpašu mehānismu trūkums daudzās dalībvalstīs, kas novērstu grūtības, ar kurām nelikumīgie migranti var saskarties saistībā ar piekļuvi tiesu iestādēm un īstenojot savas tiesības, var traucēt cīņā pret nelikumīgo nodarbinātību. Pret darba devējiem vērsto sūdzību iesniegšanas veicināšanai var būt būtiska nozīme dalībvalstu nelikumīgās nodarbinātības konstatācijas stratēģiju īstenošanā.

III.    Nelikumīgās nodarbinātības konstatācija un tās aizlieguma piemērošana

III.1.   Preventīvie pasākumi — darba devēju pienākumi (4. pants)

Lai uzlabotu darba devēju informētību un veicinātu pārbaužu veikšanu, visas dalībvalstis ir transponējušas 4. pantā paredzētos preventīvos pasākumus. Trešās valsts valstspiederīgajiem pirms darba uzsākšanas jābūt derīgai uzturēšanās atļaujai vai citam uzturēšanās tiesības apliecinošam dokumentam, un viņam tas jāuzrāda darba devējam. Darba devējiem vismaz visu nodarbinātības laiku jāsaglabā attiecīgā dokumenta kopija vai ieraksts par attiecīgo dokumentu, lai to varētu uzrādīt pārbaudes laikā, kā arī tiem konkrētā termiņā jāpaziņo kompetentajām iestādēm par trešās valsts valstspiederīgā pieņemšanu darbā.

Lielākajā daļā dalībvalstu[39] šī procedūra jāpabeidz dažas dienas pirms nodarbinātības uzsākšanas vai pirms līguma noslēgšanas[40] un, vēlākais, pirmajā darba dienā[41]. Citās dalībvalstīs šis paziņojums jāsniedz dažu dienu[42] līdz vairāku nedēļu[43] laikā pēc nodarbinātības uzsākšanas. Ja darba devējs izpilda šo procedūru, tas tiek atbrīvots no atbildības, izņemot gadījumus, ja darba devējs ir zinājis, ka uzrādītais dokuments ir viltots[44].

Dalībvalstis tikai ierobežotā mērā ir izmantojušas iespēju ieviest vienkāršotu paziņošanas procedūru, ja darba devējs ir fiziska persona un nodarbinātība ir saistīta ar viņa personiskajām vajadzībām (DE, IT, LU), un/vai atbrīvot darba devējus no paziņošanas pienākuma, ja tie nodarbina trešo valstu valstspiederīgos, kuriem ir pastāvīgā iedzīvotāja statuss (AT, CY un EE).

III.2.   Pārbaudes (14. pants)

Saskaņā ar 14. pantu dalībvalstis tiesību aktos paredz, ka attiecīgās dalībvalstu iestādes, pamatojoties uz novērtējumu, ko veic, lai apzinātu riskam visvairāk pakļautās nozares, izdara pārbaudes nolūkā palīdzēt piemērot aizliegumu nodarbināt trešo valstu valstspiederīgos, kuri valstī uzturas nelikumīgi.

Efektīvas un atbilstīgas pārbaudes ir nepieciešamas, lai apkarotu nelikumīgo nodarbinātību un nodrošinātu, ka nelikumīgie migranti var īstenot savas tiesības. Neveicot atbilstīgas pārbaudes, sankcijas var būt tikvien kā teorētiska iespējamība.

Taču bažas rada kavēšanās saistībā ar ziņojumu par veiktajām pārbaudēm iesniegšanu Komisijai, kā arī jautājumi, kas attiecas uz dažu ziņojumu kvalitāti. Tikai četras dalībvalstis (DE, FR, LV un SK) 2012. gadā ziņoja par 2011. gadā veiktajām pārbaudēm. Savukārt 2013. gadā tikai deviņas dalībvalstis (FI, FR, HU, LT, LV, PL, RO, SK un SI) iesniedza savus ziņojumus savlaicīgi. Tādēļ Komisija 2013. gada 10. oktobrī pārējām 15 dalībvalstīm nosūtīja brīdinājuma vēstules par pienākumu neizpildi, lai atgādinātu par to pienākumu. Kopš tā laika ziņojumus ir iesniegušas visas dalībvalstis.

Kopumā saistībā ar ziņojumu sniegšanu joprojām iespējami uzlabojumi. Paziņotā informācija daļēji ir nepilnīga, tās pamatā ir atšķirīgas aprēķina metodes un definīcijas, un/vai tā neatbilst direktīvā paredzētājām prasībām par ziņojumu sniegšanu. Tādēļ informācija par pārbaužu rezultātiem ir ierobežota, un ir sarežģīti sniegt visaptverošu ES mēroga pārskatu par veiktajām pārbaudēm un to rezultātiem. Lai uzlabotu ziņojumu sniegšanu, Komisija jau 2010. gadā nosūtīja dalībvalstīm ziņojuma veidni. Tā nesen ir atjaunināta, lai nodrošinātu, ka dalībvalstis sniedz salīdzināmus datus un informāciju, kam būtu jābūt tādai, lai Komisija varētu izvērtēt direktīvas piemērošanas efektivitāti.

Ir svarīgi noteikt riskam visvairāk pakļautās nozares, lai pārbaudes būtu lietderīgs instruments nelikumīgās nodarbinātības apkarošanai. Lai gan vairākas dalībvalstis (CZ, EE, LT, MT un RO) nav skaidri norādījušas, vai ir noteiktas riskam visvairāk pakļautās nozares un kā tās nosaka, pārējo dalībvalstu ziņojumi rāda, ka lielākajā daļā dalībvalstu nelikumīgā nodarbinātība visvairāk skar vienas un tās pašas nozares, proti, būvniecību, lauksaimniecību un dārzkopību, mājsaimniecības/uzkopšanas nozari, kā arī ēdināšanas un viesnīcu pakalpojumu nozari.

Šī paziņojuma 3. tabulā norādīta dalībvalstu sniegtā informācija par veiktajām pārbaudēm riskam pakļautajās nozarēs, nepieciešamības gadījumā papildinot to ar Eurostat oficiālajiem datiem par darba devēju un darbinieku skaitu. No tabulā sniegtajiem datiem redzams, ka dažās dalībvalstīs veikto pārbaužu skaits, visticamāk, nemazinās darba devēju vēlmi pieņemt darbā nelikumīgos migrantus. BG, EE, PL, RO un SE 2012. gadā pārbaudīti mazāk kā 1 % visu darba devēju salīdzinājumā, piemēram, ar 16,98 % AT, 17,33 % IT un 28,93 SI[45]. Minētie dati norāda uz to, ka dalībvalstīs pastāv būtiskas atšķirības izpildes pasākumu īstenošanā, turklāt tas var nozīmēt, ka darba devējiem, kuri pārkāpj likumu, dažās dalībvalstīs salīdzinājumā ar citām ir lielāka iespēja palikt neatklātiem vai izvairīties no saukšanas pie atbildības.

IV.    Konstatējumi un turpmākie pasākumi

Pēc Direktīvas 2009/52/EK transponēšanas visas dalībvalstis ir aizliegušas nelikumīgo migrantu nodarbināšanu un piemēro finansiālas un administratīvas sankcijas vai kriminālsodus to darba devējiem. Taču likumā paredzēto sankciju stingrība dalībvalstīs ievērojami atšķiras. Šis apstāklis rada bažas, vai sankcijas vienmēr var būt iedarbīgas, samērīgas vai atturošas, un tādēļ jāveic to padziļināts izvērtējums.

Dažas dalībvalstis vēl nav apmierinoši īstenojušas direktīvā paredzētos aizsardzības pasākumus. Joprojām iespējami uzlabojumi visās jomās, kas nodrošina nelikumīgo migrantu aizsardzību, — gan saistībā ar tiesībām iesniegt prasību pret darba devēju, gan efektīviem prasību iesniegšanas mehānismiem vai arī saistībā ar tādiem pamata jautājumiem kā vispusīgas un objektīvas informācijas sniegšana migrantiem par viņu tiesībām.

Dažām dalībvalstīm, iespējams, būs jāīsteno vērienīgi pasākumi, lai uzlabotu ne tikai ziņojumu sniegšanu par pārbaudēm, bet arī pašas pārbaudes un to prioritāšu noteikšanu, veicot riskam pakļauto nozaru sistemātisku identifikāciju. Pamatojoties uz datiem, kas apkopoti par 2012. gadu, šķiet, ka arvien vēl ir daudz darāmā, lai nodrošinātu atbilstīgas un efektīvas pārbaužu sistēmas esamību. Šādas sistēmas trūkums rada nopietnas bažas par nelikumīgas nodarbināšanas aizlieguma efektīvu piemērošanu un dalībvalstu centieniem mazināt atšķirības direktīvas īstenošanā.

Tā kā dalībvalstu pienākums ir ziņot par pārbaudēm katru gadu līdz 1. jūlijam, Komisija turpinās cieši uzraudzīt dalībvalstu īstenotos pasākumus šai saistībā un rīkosies, ja tas būs nepieciešams. Lai uzlabotu dalībvalstu informētību par šīm un citām iespējamajām problēmām, kas konstatētas saistībā ar direktīvas transponēšanu, Komisija ir uzsākusi divpusēju viedokļu apmaiņu ar katru dalībvalsti un nepieciešamības gadījumā uzsāks ES izmēģinājuma procedūras.

Komisija sniegs atbalstu dalībvalstīm, lai nodrošinātu apmierinošu direktīvas īstenošanas līmeni Eiropas Savienībā. Komisija arī turpmākajās sanāksmēs aicinās dalībvalstis apspriest vairāku direktīvas pamatnoteikumu transponēšanu dalībvalstu tiesību aktos un to īstenošanu, kā tas pastāvīgi tiek darīts jau kopš direktīvas pieņemšanas 2009. gadā. Vajadzības gadījumā pastāv iespēja arī izstrādāt pamatnostādnes par direktīvas praktisku piemērošanu, tostarp par migrantu tiesību īstenošanu.

Patlaban Komisija neierosina nekādus direktīvas grozījumus. Laika gaitā Komisija izvērtēs, vai tiesību akti, ar ko transponē direktīvu, ir pietiekami efektīvi, lai mazinātu nelikumīgo nodarbinātību, un veicina likumīgo imigrācijas kanālu izmantošanu migrantu, darba devēju un dalībvalstu interesēs.

1. tabula.        Finansiālās sankcijas

DV || Fiziska/ juridiska (F/J) persona (1) || Finansiālo sankciju apmērs || 5. panta 3. punkts(2) || Salīdzinājums ar spēkā esošajiem tiesību aktiem pirms transponēšanas

Minimālais apmērs || Fiksēta summa || Maksimālais apmērs

Naudas sodu piemēro par katru nelikumīgi nodarbināto nelikumīgo migrantu

AT || F/J || EUR 1000/ EUR 4000 || || EUR 10 000/ EUR 50 000 || Nē || →

BE || F/J || EUR 300 || || EUR 3000 || Nē || Šādi tiesību akti nav bijuši

BG || F || BGN 750/1500 (EUR 383/ EUR 767) || || BGN 7500/15 000 (EUR 3834/ EUR 7669) || Nē || Šādi tiesību akti nav bijuši

J || BGN 3000/6000 (EUR 1534/ EUR 3068) || || BGN 30 000/60 000 (EUR 15 338/ EUR 30 677)

CY || F/J || || || CYP 500/ 2000 (EUR 854/ EUR 3417) || Jā || →

EE || F || || || EUR 1200 || Nē || →

J || || || EUR 3200

EL || F/J || || EUR 5000/ EUR 10 000 || || Nē || ↑

ES || F/J || EUR 10 001 || || EUR 100 000 || Nē || ↑

FR || F/J || EUR 6980 || || EUR 52 350 || Nē || ↑

HU || F/J || || HUF 500 000 (EUR 1630) || || Jā || →

IT || F || EUR 1950 || || EUR 15 600 || Nē || ↑

LT || J/F || || LTL 3000/10 000 (EUR 869/ EUR 2896) || LTL 10 000/ 20 000 (EUR 2896/ EUR 5792) || Nē || →

LU || J/F || || EUR 2500 || || Nē || Šādi tiesību akti nav bijuši

NL || F || || || EUR 11 250 || Jā || ↑

J || || || EUR 45 000

RO || J/F || RON 3000 (EUR 662) || || RON 4000 (EUR 883) || Nē || ↑

SE || J/F || || || SEK 22 200/ 44 400 (EUR 2477/ EUR 4954) || Nē || →

SI || F || EUR 2000 || || EUR 5000 || Nē || →

J || EUR 4000 || || EUR 12 000

Nosakot naudas soda apmēru, ņem vērā nelikumīgo migrantu skaitu

CZ || F || || || CZK 5 000 000 (EUR 182 305) || Nē || ↑

J || CZK 250 000 (EUR 9115) || || CZK 10 000 000 (EUR 364 606)

DE || J/F || || || EUR 500 000 || Nē || →

FI || J/F || EUR 1000 || || EUR 30 000 || Jā || Šādi tiesību akti nav bijuši

LV || F || EUR 210 || || EUR 500 || Nē || Šādi tiesību akti nav bijuši

MT || J/F || || || EUR 11 646,87 || Nē || →

PL || J/F || PLN 3000 (EUR 720) || || || Jā || →

PT || J/F || EUR 2000 || || EUR 90 000 || Nē || →

SK || J/F || EUR 2000 || || EUR 200 000 || Nē || →

*J/F = juridiska persona/fiziska persona ** Direktīvas 2009/52/EK 5. panta 3. punkts: “Dalībvalstis var noteikt samazinātas finansiālās sankcijas, ja darba devējs ir fiziska persona, kas nodarbina trešās valsts valstspiederīgos, kuri dalībvalstī uzturas nelikumīgi, savām personiskajām vajadzībām un darba apstākļi nav īpaši ekspluatējoši.” (Valūtas kurss (4.4.2014.): BGN 1 = EUR 0,511281; CYP 1 = EUR 1,70860; CZK 1 = EUR 0,0364632; HUF 1 = EUR 0,00326012; LTL 1 = EUR 0,289620; PLN 1 = EUR 0,240083; ROL 1 = EUR 0,224388; SEK 1 = EUR 0,111573) 

2. tabula. Kriminālsodi

DV || Sankcijas (attiecīgā gadījumā brīvības atņemšanas ilgums un naudas sods) || Salīdzinājums ar spēkā esošajiem tiesību aktiem pirms transponēšanas

9. panta 1. punkta a) apakšpunkts || 9. panta 1. punkta b) apakšpunkts || 9. panta 1. punkta c) apakšpunkts || 9. panta 1. punkta d) apakšpunkts || 9. panta 1. punkta e) apakšpunkts

AT || Brīvības atņemšana uz laiku līdz 6 mēnešiem || Brīvības atņemšana uz laiku līdz 6 mēnešiem vai naudas sods || Brīvības atņemšana uz laiku līdz 2 gadiem || Brīvības atņemšana uz laiku līdz 2 gadiem || Brīvības atņemšana uz laiku līdz 6 mēnešiem vai naudas sods ||  ↓

BE || Brīvības atņemšana uz laiku no 6 mēnešiem līdz 3 gadiem un/vai naudas sods EUR 600 līdz EUR 6000 || Šādi tiesību akti nav bijuši

BG || Brīvības atņemšana uz laiku no 1 līdz 5 gadiem un naudas sods BGN 5000 (EUR 2554) līdz BGN 50 000 (EUR 25 564) || Brīvības atņemšana uz laiku līdz 4 gadiem un naudas sods BGN 2000 (EUR 1022) līdz BGN 20 000 (EUR 10 225) || Brīvības atņemšana uz laiku no 1 līdz 5 gadiem un naudas sods BGN 5000 (EUR 2554) līdz BGN 50 000 (EUR 25 564) || Brīvības atņemšana uz laiku līdz 4 gadiem un naudas sods BGN 2000 (EUR 1022) līdz BGN 20 000 (EUR 10 225) || Brīvības atņemšana uz laiku no 1 līdz 5 gadiem un naudas sods BGN 5000 (EUR 2554) līdz BGN 50 000 (EUR 25 564) || Šādi tiesību akti nav bijuši

CY ||  Brīvības atņemšana uz laiku līdz 5 gadiem un/vai naudas sods, kas nepārsniedz EUR 20 000 || Šādi tiesību akti nav bijuši

CZ || Brīvības atņemšana uz laiku no 6 mēnešiem līdz 5 gadiem ||  - || Brīvības atņemšana uz laiku no 6 mēnešiem līdz 5 gadiem || →

DE || Brīvības atņemšana uz laiku līdz 1 gadam vai naudas sods || Brīvības atņemšana uz laiku līdz 1 gadam vai naudas sods || Brīvības atņemšana uz laiku līdz 3 gadiem vai naudas sods (nopietnu pārkāpumu gadījumos — 6 mēneši līdz 5 gadi) || Brīvības atņemšana uz laiku līdz 3 gadiem vai naudas sods || Brīvības atņemšana uz laiku līdz 1 gadam vai naudas sods || ↑

EE || Naudas sods 30 līdz 500 dienas algas likmju apmērā (EUR 96 līdz EUR 1600) vai brīvības atņemšana uz laiku līdz 3 gadiem || Šādi tiesību akti nav bijuši

EL || Brīvības atņemšana uz laiku ne mazāku par 5 mēnešiem || Brīvības atņemšana uz laiku ne mazāku par 6 mēnešiem || Brīvības atņemšana uz laiku ne mazāku par 6 mēnešiem || ↑

ES ||  - || Brīvības atņemšana uz laiku no 6 mēnešiem līdz 6 gadiem un naudas sods 6 līdz 12 minimālo mēnešalgu apmērā || Brīvības atņemšana uz laiku no 2 līdz 5 gadiem un naudas sods 6 līdz 12 mēnešalgu apmērā ||  - ||  - || →

FI || Naudas sods vai brīvības atņemšana uz laiku līdz 1 gadam || →

FR || Brīvības atņemšana uz laiku līdz 5 gadiem un naudas sods līdz EUR 15 000 || →

HU || Brīvības atņemšana uz laiku līdz 2 gadiem || Brīvības atņemšana uz laiku līdz 2 gadiem || Brīvības atņemšana uz laiku no 1 līdz 5 gadiem || Brīvības atņemšana uz laiku no 1 līdz 5 gadiem || Brīvības atņemšana uz laiku no 1 līdz 5 gadiem || Šādi tiesību akti nav bijuši

DV || Sankcijas (attiecīgā gadījumā brīvības atņemšanas ilgums un naudas sods) || Salīdzinājums ar spēkā esošajiem tiesību aktiem pirms transponēšanas

9. panta 1. punkta a) apakšpunkts || 9. panta 1. punkta b) apakšpunkts || 9. panta 1. punkta c) apakšpunkts || 9. panta 1. punkta d) apakšpunkts || 9. panta 1. punkta e) apakšpunkts

IT || Brīvības atņemšana uz laiku no 6 mēnešiem līdz 3 gadiem un naudas sods EUR 5000 || ↑

Sankcijas palielinājums no vienas trešdaļas līdz pusei || || Sankcijas palielinājums no vienas trešdaļas līdz pusei

LT || Naudas sods vai brīvības atņemšana uz laiku līdz 2 gadiem ||  - || Naudas sods vai brīvības atņemšana uz laiku līdz 2 gadiem || Šādi tiesību akti nav bijuši

LU || Brīvības atņemšana uz laiku no 8 dienām līdz 1 gadam un/vai naudas sods EUR 2501 līdz EUR 20 000 || Šādi tiesību akti nav bijuši

LV || Brīvības atņemšana uz laiku līdz 3 mēnešiem vai naudas sods ne vairāk kā 100 minimālo mēnešalgu apmērā (EUR 32 000) || Brīvības atņemšana uz laiku līdz 3 mēnešiem vai sabiedriskais darbs, vai naudas sods ne vairāk kā 100 minimālo mēnešalgu apmērā (EUR 32 000) || Brīvības atņemšana uz laiku līdz 3 mēnešiem vai naudas sods ne vairāk kā 100 minimālo mēnešalgu apmērā (EUR 32 000) || Šādi tiesību akti nav bijuši

MT || Naudas sods līdz EUR 11 646,87 un/vai brīvības atņemšana uz laiku līdz 2 gadiem || →

NL || Brīvības atņemšana uz laiku līdz 3 gadiem vai naudas sods līdz EUR 78 000 ||  Brīvības atņemšana uz laiku līdz 1 gadam vai naudas sods līdz EUR 78 000 || →

PL || Brīvības atņemšana uz laiku līdz 12 mēnešiem un naudas sods || Brīvības atņemšana uz laiku līdz 3 gadiem || Brīvības atņemšana uz laiku līdz 12 mēnešiem un naudas sods || Šādi tiesību akti nav bijuši

PT || Brīvības atņemšana uz laiku līdz 1 gadam vai naudas sods ne vairāk kā 240 dienas algas likmju apmērā (ne vairāk kā EUR 120 000) || Brīvības atņemšana uz laiku līdz 2 gadiem vai naudas sods ne vairāk kā 480 dienas algas likmju apmērā (ne vairāk kā EUR 240 000) || Brīvības atņemšana uz laiku no 1 līdz 5 gadiem || Brīvības atņemšana uz laiku no 2 līdz 6 gadiem || Brīvības atņemšana uz laiku līdz 2 gadiem vai naudas sods ne vairāk kā 480 dienas algas likmju apmērā (ne vairāk kā EUR 240 000) || Šādi tiesību akti nav bijuši

RO ||  - || Brīvības atņemšana uz laiku no 1 līdz 2 gadiem ||  - || Brīvības atņemšana uz laiku no 1 līdz 2 gadiem vai naudas sods || Brīvības atņemšana uz laiku no 1 līdz 3 gadiem || Šādi tiesību akti nav bijuši

SE || Naudas sods vai brīvības atņemšana uz laiku līdz 1 gadam || Šādi tiesību akti nav bijuši

SI || Brīvības atņemšana uz laiku līdz 2 gadiem ||  Brīvības atņemšana uz laiku līdz 3 gadiem || Šādi tiesību akti nav bijuši

SK || Brīvības atņemšana uz laiku līdz 2 gadiem || Brīvības atņemšana uz laiku no 6 mēnešiem līdz 3 gadiem || Šādi tiesību akti nav bijuši

3. tabula. 2012. gadā veiktās pārbaudes

DV || DIREKTĪVA 2009/52/EK || Apsvērumi

Pārbaudes || Rezultāti

Kopējais skaits || Procentuālā daļa no darba devēju kopējā skaita visās nozarēs (%) || Pārbaužu skaits, kuru laikā atklāts ISTCN* || Atklāto ISTCN skaits || Atklāto ISTCN procentuālā daļa no kopējā darbinieku skaita visās nozarēs (%)

AT || 32 765 || 16,98 || 2948 || 4490 || 0,11 || Apskatītas visas nozares.

BE || 14 127 || 7,86 || 1538 || 1826 || 0,41 || Apskatītas visas nozares.

BG || 119 || 0,12 || 1 || 1 || 0,00003 || Apskatītas visas nozares.

CY || 5736 || 38,5 || / || 1340 || 0,35 || Apskatītas riskam pakļautās nozares.

CZ || 27 914 || 17,45 || 27 || 46 || 0,00095 || Apskatītas visas nozares.

DE || 122 577 || 6,91 || / || / || / || Apskatītas riskam pakļautās nozares.

EE || 79 || 0,36 || 0 || 0 || 0 || Apskatītas riskam pakļautās nozares.

EL || 8704 || 3,35 || 30 || 49 || 0,00138 || Apskatītas riskam pakļautās nozares; dati par laikposmu no 1.8.2012. līdz 31.12.2012.

ES || 53 671 || 6,12 || 5386 || 5386 || 0,03145 || Apskatītas visas nozares.

FI || 1800 || 1,9 || / || / || / || Apskatītas visas nozares.

FR || 1331 || / || / || 621 || / || Apskatītas riskam pakļautās nozares. Dati attiecas uz migrantiem, kuri strādā bez darba atļaujas; nav informācijas par viņu uzturēšanās statusu.

HU || 19 080 || 9,72 || / || / || / || Apskatītas visas nozares.

IT || 243 847 || 17,33 || / || 11 499 || 0,05115 || Apskatītas visas nozares.

LT || 1453 || 5,38 || / || 0 || 0 || Apskatītas visas nozares. Dati par laikposmu no 1.8.2012. līdz 31.12.2012.

LV || 2648 || / || / || 1 || 0,00012 || Apskatītas visas nozares. Dati par laikposmu no 1.1.2012. līdz 1.5.2013.

LU || 3097 || 43,62 || / || / || / || Apskatītas visas nozares.

MT || 3831 || 53,07 || 70 || 88 || 0,05167 || Dati attiecas uz migrantiem, kuri strādā bez darba atļaujām. Nav informācijas par viņu uzturēšanās statusu.

NL || 11 181 || / || 776 || 1123 || / || Apskatītas visas nozares. Eurostat dati par darbinieku un darba devēju kopējo skaitu nav pieejami.

PL || 2776 || 0,44 || 61 || 133 || 0,00306 || Apskatītas visas nozares.

PT || 2305 || 1,09 || / || 10 828 || 0,25 || Apskatītas riskam pakļautās nozares.

RO || 916 || 0,82 || / || 22 || 0,00025 || Apskatītas visas nozares.

SE || 414 || 0,25 || / || / || / || Apskatītas visas nozares.

SI || 9027 || 28,93 || / || 8 || 0,00088 || Apskatītas riskam pakļautās nozares.

SK || 39 801 || 57,77 || / || 22 || 0,00095 || Apskatītas visas nozares. Datos par daļu migrantu nav precizēts uzturēšanās statuss.

ISTCN — trešās valsts valstspiederīgais, kurš valstī uzturas nelikumīgi (Illegally-staying third-country national).

[1] Eurostat, 2013. gads, dati par NL un EL nav pieejami.

[2] 2009. gada 18. jūnija Direktīva 2009/52/EK, ar ko nosaka minimālos standartus sankcijām un pasākumiem pret darba devējiem, kas nodarbina trešo valstu valstspiederīgos, kuri dalībvalstīs uzturas nelikumīgi, OV L 168, 30.6.2009., 24. lpp. (turpmāk — “direktīva par sankcijām pret darba devējiem”).

[3] Paziņojums par vispārējo pieeju migrācijai un mobilitātei, COM(2011)743 galīgā redakcija, 18.11.2011.

[4] Paziņojums par ES atgriešanas politiku, COM(2014)199 final, 28.3.2014.

[5] Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2011/36/ES (2011. gada 5. aprīlis) par cilvēku tirdzniecības novēršanu un apkarošanu un cietušo aizsardzību, OV L 101, 15.4.2011., 1. lpp.

[6] Direktīva 2014/36/ES par trešo valstu valstspiederīgo ieceļošanas un uzturēšanās nosacījumiem nodarbinātības kā sezonas darbiniekiem nolūkā, OV L 94, 28.3.2014., 375. lpp.

[7] Direktīvas 2009/52/EK 17. pants op. cit.

[8] Līguma par Eiropas Savienības darbību 258. pants (bijušais 226. pants).

[9] AT, BE, BG, CZ, DE, FR, EL, IT, CY, LT, LU, HU, MT, NL, PL, PT, RO, SI, FI un SE.

[10] Direktīva 2009/52/EK ir saistoša visām dalībvalstīm, izņemot Apvienoto Karalisti, Dāniju un Īriju. Vēl ir jāizvērtē direktīvas īstenošana Horvātijā pēc tās pievienošanās ES.

[11] DE, EL, FI, FR, MT, RO un SE (Direktīvas 2009/52/EK 3. panta 3. punkts).

[12] AT, BE, CZ, DE, EE, FR, FI, HU, LT, MT, RO un SE.

[13] Paziņojums balstīts uz Komisijai veiktu pētījumu.

[14] Direktīvas 2009/52/EK 16. pants op. cit.

[15] CZ, EL, ES, FR, IT, NL un RO.

[16] AT, BE, BG, CY, EE, EL, ES, FR, HU, IT, LT, LU, NL, RO, SE un SI.

[17] CZ, DE, FI, LV, MT, PL, PT un SK.

[18] Citi faktori ir, piemēram, salīdzinājums ar sankcijām par līdzīgiem pārkāpumiem, kā arī pārkāpuma precīza definīcija attiecīgās dalībvalsts tiesību aktos. Lai novērtētu efektivitāti, tika izmantoti apkopotie empīriskie dati par faktiski piemērotajām sankcijām.

[19] Minimālā darba alga, Eurostat dati:          http://epp.eurostat.ec.europa.eu/portal/page/portal/labour_market/earnings/main_tables.

[20] AT, CZ, DE, EL, ES, FI, FR, IT, MT un NL.

[21] BE, BG, CY, EE, HU LT, LU, LV, PL, PT, RO, SE, SI un SK.

[22] RO.

[23] CZ, ES un LT.

[24] BE, EL, BG, FI, LU, CZ, IT un EE.

[25] Izņemot EE un LT.

[26] BG, CZ, DE, EE, EL, ES, HU, IT, LT, MT, PT, RO, SE, SI un SK.

[27] Tika konstatēts, ka tikai LU bija radušās problēmas saistībā ar noteikumu par juridisko personu (uzņēmumu) atbildības transponēšanu, ja ir nepietiekami veikta uzraudzība vai kontrole.

[28] Izņemot EE un LT.

[29] BG, CY, EL un SI.

[30] CY, EL, PL un SE.

[31] BE, FR, HU, MT un PL.

[32] AT, CY, DE, EE, EL, FI, FR, HU, IT, LT, RO, SI un SK.

[33] CZ, FI, HU, LV un SE.

[34] EL, ES, FI, IT un LT.

[35] BE, EL un FR.

[36] BG, ES, IT, LV, MT, NL, SI un SK.

[37] BE, FI, HU un RO.

[38] AT, DE, EL, ES, HU, IT, LU, SE, SI un SK.

[39] Izņemot FI.

[40] BG, CY, ES, FR, LT, NL un RO.

[41] BE, CZ, EL, IT, LV, MT un PT.

[42] AT, EE, HU, LU, PL un SK.

[43] DE, SE un SI.

[44] Izņemot BG un IT.

[45] Dažas dalībvalstis ir sniegušas informāciju par pārbaudēm riskam pakļautajās nozarēs, taču citas sniedza informāciju par pārbaudēm visās nozarēs; lai iegūtu papildu informāciju, sk. 3. tabulu.