KOMISIJAS ZIŅOJUMS EIROPAS PARLAMENTAM, PADOMEI, EIROPAS EKONOMIKAS UN SOCIĀLO LIETU KOMITEJAI UN REĢIONU KOMITEJAI

par Eiropas Atgriešanās fonda ex post izvērtējumu attiecībā uz laikposmu no 2008. gada līdz 2010. gadam

(ziņojums iesniegts saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes 2007. gada 23. maija Lēmuma Nr. 575/2007/EK 50. panta 3. punkta c) apakšpunktu)

1. ZIŅOJUMA DARBĪBAS JOMA UN MĒRĶIS[1]

Eiropas Atgriešanās fonds (EAF) tika izveidots 2007. gadā laikposmam no 2008. gada līdz 2013. gadam kā daļa no vispārīgās programmas “Solidaritāte un migrācijas plūsmu pārvaldība”[2]. Tas ir viens no četriem fondiem, kas izveidots saskaņā ar vispārīgo programmu[3].

Fonda mērķis ir atbalstīt dalībvalstu centienus uzlabot atgriešanās pārvaldību visos tās aspektos (“integrēta atgriešanās pārvaldība”), tostarp īstenojot sadarbību starp dalībvalstīm, lai gūtu apjomradītus ietaupījumus. Fonda kopējais budžets ir EUR 676 miljoni. Līdzekļi ir sadalīti starp 26 dalībvalstīm[4].

Fonda izveidošanas lēmumā paredzēts, ka Komisija iesniedz ex post izvērtējumu par laikposmu no 2008. gada līdz 2010. gadam[5], pamatojoties uz valstu izvērtējuma ziņojumiem par Fonda līdzfinansēto darbību rezultātiem un ietekmi[6]. Komisijai partnerībā ar dalībvalstīm ir jāizvērtē Fonds, “lai izvērtētu [..] darbību atbilstību, efektivitāti un iespaidu [, ņemot vērā Fonda vispārējos mērķus]”[7]. Komisija vērtēs arī “atbilstīgi Fondam īstenoto darbību papildināmību ar darbībām, ko īsteno atbilstīgi citām attiecīgām Kopienas politikas jomām, instrumentiem un ierosmēm”[8].

Šajā ziņojumā ir izklāstīti ex post izvērtējuma konstatējumi par 2008.‒2010. gada programmu īstenošanu, kuras aptver apropriācijas dalībvalstīm vairāk nekā EUR 199 miljonu apmērā. Dalībvalstīm bija jāiesniedz valstu ziņojumi līdz 2012. gada jūnija beigām. Tomēr, tā kā 2010. gada programmas darbību atbilstības periods ilga līdz 2012. gada 30. jūnijam un lai ļautu iekļaut ziņojumā šīs gada programmas vispārējos rezultātus, termiņu atlika līdz 2012. gada 31. oktobrim.

Turpmākajās nodaļās ir ietverti galvenie konstatējumi par 2008.‒2010. gada EAF finansējuma atbilstību, efektivitāti, lietderību, papildināmību un pievienoto vērtību.

FONDA ATBILSTĪBA EIROPAS UN VALSTU KONTEKSTAM

Fonda atbilstība ES kontekstam, kas ir tā uzbūves pamatā

Ir svarīgi atgriezt tādus trešo valstu valstspiederīgos, kuri vairs neatbilst ieceļošanas, atrašanās vai uzturēšanās nosacījumiem Eiropas Savienības dalībvalstu teritorijā, lai netiktu iedragāta uzņemšanas politika un tiktu nodrošināts tiesiskums, kas ir brīvības, drošības un tiesiskuma telpas būtiska sastāvdaļa. Tomēr praksē atgriešanās politikas īstenošana ir būtiska problēma, jo īpaši dalībvalstīs ar relatīvi zemu IKP vai nelielu pieredzi, kā arī dažās dalībvalstīs, kuras sava ģeogrāfiskā stāvokļa vai pievilcīgā ekonomiskā profila dēļ saskaras ar nesamērīgām migrācijas plūsmām. Atgriešanās pārvaldība ir sarežģīts process. Ir jāizveido labas darba attiecības ar atgriešanās valstīm, vienlaikus saskaņojot individuālas tiesības un humānus apsvērumus ar valsts tiesībaizsardzības interesēm.

Visu dalībvalstu pienākums ir samazināt nelikumīgu imigrāciju, izmantojot efektīvu atgriešanās politiku. Teritorijā bez iekšējām robežām cilvēki faktiski var netraucēti pārvietoties. Iecietība pret nelikumīgu uzturēšanos vienā dalībvalstī var negatīvi ietekmēt cīņu pret nelegālu nodarbinātību visā ES, kura savukārt darbojas kā pievilkšanas faktors plašākai nelikumīgai imigrācijai uz ES. Savukārt efektīva atgriešanās politika visā ES varētu labvēlīgi ietekmēt uzticību kopējai imigrācijas politikai, un tā palīdzētu palielināt likumīgi uzturošos trešo valstu valstspiederīgo pieņemšanu dalībvalstīs.

Eiropas Atgriešanās fonda pamatā ir sagatavošanas pasākumi, kurus veica 2005.‒2007. budžeta gadā un kuri palīdzēja dalībvalstīm sagatavot Atgriešanās fonda ieviešanu 2008. gadā. Lai padarītu cīņu pret nelikumīgu migrāciju valsts līmenī efektīvāku, Eiropas Atgriešanās fonds tika izveidots, lai atbalstītu trešo valstu valstspiederīgo, kas dalībvalstīs uzturas nelegāli, brīvprātīgu atgriešanos un vajadzības gadījumā piespiedu atgriešanu saskaņā ar vienotu “integrētas atgriešanās pārvaldības” sistēmu un kopīgiem standartiem. Iepriekš aprakstītās migrācijas situācijā migrācijas plūsmām dažādi ietekmējot dalībvalstis, Fonda mērķis ir nodrošināt, ka dalībvalstis ievēro solidaritātes un godīgas pienākumu sadales principus, sniedzot finansiālo palīdzību, lai uzlabotu visus atgriešanās pārvaldības aspektus. Pieejamo ES līdzekļu sadales starp dalībvalstīm pamatā ir divi kritēriji, kas atspoguļo dalībvalsts stāvokli atbilstīgi pienākumiem, kurus tās uzņēmušās veikt Savienības vārdā vai Savienības vispārējā labuma dēļ šādās jomās: piespiedu izraidīšanas lēmumu skaits, kas skar trešo valstu valstspiederīgos, un atgriešanās gadījumu skaits uz trešām valstīm. Fonds tiek īstenots, pamatojoties uz stratēģiskām daudzgadu programmām, kuras ietver visu 2008.‒2013. gada plānošanas periodu, un ikgadējām programmām, par kurām katru gadu vienojas ar dalībvalstīm, lai īstenotu gada finanšu apropriācijas.

Fondam ir četras prioritātes:

– 1. prioritāte: atbalstīt dalībvalstu stratēģiskas pieejas izstrādi atgriešanās pārvaldības jomā;

2. prioritāte: atbalstīt sadarbību starp dalībvalstīm atgriešanās pārvaldības jomā;

3. prioritāte: atbalstīt īpašus inovatīvus (starp)valstu rīkus atgriešanās pārvaldības jomā;

4. prioritāte: atbalstīt Kopienas standartus un paraugprakses atgriešanās pārvaldības jomā.

Līdztekus valstu programmām Komisija katru gadu tieši īstenoja starpvalstu projektiem, pētījumiem vai citām ES interesējošām darbībām līdz pat 7 % no pieejamiem ES līdzekļiem, izmantojot “Kopienas darbības” attiecībā uz atgriešanās politiku un mērķgrupām piemērojamiem pasākumiem.

Laikposmā no 2005. gada līdz 2007. gadam tika uzsāktas sagatavošanas darbības, proti, “Atgriešanās sagatavošanas pasākumi” 2005. un 2006. gadā un “Sagatavošanas darbība — Migrācijas pārvaldība — Solidaritāte darbībā 2007. gadā — Repatriantu atgriešanās un reintegrācija”. Izmantojot šos instrumentus, tika iegūta tieša praktiska pieredze darbā ar starpvalstu projektiem, un tas palīdzēja dalībvalstīm, NVO un citām ieinteresētajām personām sagatavoties Eiropas Atgriešanās fonda ieviešanai 2008. gadā[9]. No 2008. gada līdz plānošanas perioda beigām no Eiropas Atgriešanās fonda Kopienas darbībām tika līdzfinansēti (līdz pat 90 % no kopējām darbības attiecināmām izmaksām) starpvalstu projekti galvenokārt atbalstītas brīvprātīgas atgriešanās (AVR) jomā, izmantojot īpašus uzaicinājumus iesniegt priekšlikumus, kurus publicēja katru gadu. Šie projekti papildināja valstu programmas un mudināja sadarboties un dalīties pieredzē ES mērogā attiecībā uz dažādiem AVR procesa aspektiem.

Ir svarīgi norādīt, ka šis ex post izvērtējuma ziņojums attiecas uz lielāko Eiropas Atgriešanās fonda līdzekļu daļu, kuri ir īstenoti saskaņā ar dalītu pārvaldību, izmantojot valstu programmas.

Fonda atbilstība ES un valstu kontekstam tā īstenošanas pirmajos gados

Laikposms, uz kuru attiecās 2008.‒2010. gada programmas no to sākšanas līdz pabeigšanai, sākas 2008. gadā un beidzas 2012. gada vidū. Šajā periodā lielākā daļa dalībvalstu veica būtiskas pārmaiņas savā politikā, tiesību aktos un institucionālajā struktūrā, lai stiprinātu un uzlabotu (piespiedu un brīvprātīgas) atgriešanās pārvaldību.

Atgriešanas direktīvas[10] transponēšana pilnveidoja atgriešanās pārvaldības procesu, ieviešot iespēju trešo valstu valstspiederīgajiem izvēlēties brīvprātīgas atgriešanās pasākumus un ietverot standartus attiecībā uz to personu aizturēšanu, par kurām izdots atgriešanas lēmums. Dažas dalībvalstis ieviesa alternatīvus pasākumus neaizsargātu trešo valstu valstspiederīgo aizturēšanai. Attiecīgajā periodā darbības papildināja ar papildu tiesību aktiem, kuru mērķis bija vērsties pret nelikumīgu migrāciju un atgriezt nelikumīgos migrantus. Nemieri Ziemeļāfrikā 2011. gadā ievērojami palielināja migrācijas spiedienu uz Vidusjūras valstīm un tādējādi uz vispārējiem valstu centieniem atgriešanas jomā. No 2008. gada janvāra līdz 2012. gada 30. jūnijam dalībvalstu piespiedu vai brīvprātīgas atgriešanās darbību rezultātā uz trešām valstīm tika atgriezti kopā 630 475 trešo valstu valstspiederīgie[11]. 60 % no šiem cilvēkiem tika atgriezti piespiedu kārtā un 40 % – izmantojot brīvprātīgas atgriešanās darbības. Deviņām dalībvalstīm[12] izdevās atgriezt vairāk cilvēku, izmantojot brīvprātīgas programmas piespiedu izraidīšanas vietā, bet sešpadsmit dalībvalstis[13] atgrieza salīdzinoši vairāk cilvēku, izmantojot piespiedu izraidīšanu brīvprātīgu darbību vietā[14]. Vairāk nekā puse no minētajām brīvprātīgas atgriešanās darbībām tika veiktas tikai divās dalībvalstīs (SE, UK).

Nelikumīgo migrantu skaits (tostarp uzturēšanās ilguma pārsniedzēji un noraidītie patvēruma meklētāji) lielā mērā pārsniedza to patvēruma meklētāju un bēgļu skaitu, kuri brīvprātīgi atgriezās savā izcelsmes valstī.

Savienībā saskaņā ar 2012. gada jūnija beigās sniegto ziņojumu kopā bija 179 aizturēšanas centri (trešo valstu valstspiederīgajiem, kuri gaida izraidīšanu), un to kopējā ietilpība bija 17 519 potenciālās aizturētās personas.

Izvērtējumā ietvertajā periodā divdesmit viena dalībvalsts atgrieza 15 563 trešo valstu valstspiederīgos, izmantojot kopīgus atgriešanas lidojumus[15] (no 379 381 trešo valstu valstspiederīgajiem, kas tika atgriezti, izmantojot piespiedu izraidīšanu). Gandrīz 75 % no kopējā atgriezto cilvēku skaita, izmantojot šādus lidojumus, atgrieza tikai divas dalībvalstis (ES, NL).

Ņemot vērā iepriekš aprakstīto vispārējo kontekstu, kopumā dalībvalstu vērtējums par Fonda atbilstību valstu vajadzībām bija pozitīvs. Lai gan lielākā daļa atzina, ka programmu mērķi ir atbilstīgi, Francija norādīja, ka tā nevarēja atrisināt dažas vajadzības (piemēram, attiecībā uz nelikumīgiem migrantiem aizjūras departamentā Majotā) atbilstības noteikumu dēļ. Francija uzskatīja, ka 2. prioritātes atbilstība kopīgu atgriešanas lidojumu jomā ir mazāka, jo arī FRONTEX nodrošina finansējumu kopīgiem atgriešanas lidojumiem.

No otras puses, dažas dalībvalstis uzskatīja, ka vajadzības un atbilstošo programmu mērķi nemainījās pārskata perioda laikā, t. i., no mērķu definēšanas brīža daudzgadu programmā (MAP) līdz gada programmas īstenošanai. Citas dalībvalstis piebilda, ka noteiktie mērķi atbilda arī turpmākajiem intervences pasākumiem, kurus finansēja, izmantojot vai nu valstu budžetus, vai Fondu.

FONDA PAPILDINĀMĪBA AR VALSTU BUDŽETIEM ATGRIEŠANAS JOMĀ UN AR CITIEM FINANŠU INSTRUMENTIEM

Dalībvalstis ziņoja, ka Atgriešanās fonda līdzfinansējums tika papildināts ar citiem ES finanšu instrumentiem. Lai īstenotu migrācijas pārvaldību, vairākas dalībvalstis izmantoja Atgriešanās fondu kā papildinājumu citiem trim fondiem[16], kuri attiecas uz ES vispārīgo programmu “Solidaritāte un migrācijas plūsmu pārvaldība” (2007.–2013. gadam). Cits ES finansējums, kas minēts kā papildinājums Atgriešanās fondam, ir Eiropas Sociālais fonds un Atgriešanās fonda sagatavošanas pasākumi pirms pašreizējā plānošanas perioda.

Attiecībā uz Fonda papildināmību ar valstu ieguldījumiem atgriešanās jomā Fonda ieguldījums valstu budžetos svārstās no 100 % (BG, CY, LV, PT) līdz mazāk nekā 1 % (CZ). Fonda piešķīrums Spānijai un Apvienotajai Karalistei sedz attiecīgi 25 % un 21 % no kopējiem izdevumiem šajā jomā. Tas ir nozīmīgs īpatsvars, ņemot vērā valstu ieguldījumu summas atgriešanās pārvaldībā šajās dalībvalstīs. Savukārt Francija ziņo, ka Atgriešanās fonda finansējumam ir samērā neliela finansiālā ietekme uz valsts izdevumiem šajā jomā, sedzot tikai 4,9 % no piespiedu atgriešanas izdevumiem un 15,3 % no brīvprātīgas atgriešanās izdevumiem (2009.‒2011. gads).

Fonda maksimālais ieguldījums ir noteikts 50 % apmērā no darbības kopējām izmaksām un 75 % apmērā dalībvalstīm, uz kurām attiecas Kohēzijas fonds, un darbībām, kas atbilst īpašām prioritātēm. Šajā ziņā izvērtējums liecina, ka Fonda lielākais ieguldījums ir tajās jomās, kurās mazāk ticams, ka dalībvalstis ieguldīs valsts finansējumu, t. i., palīdzībā neaizsargātām personām un ES noteikumu un standartu īstenošanā. Tas notiek tāpēc, ka šādas darbības netiek uzskatītas par valsts prioritātēm, vai arī tāpēc, ka tās ir daļa no ES prioritātēm, kuras atbalsta 75 % apmērā.

FONDA EFEKTIVITĀTE

Apropriācijas un to izlietojums

Kopumā Fonda ieguldījums dalībvalstīs saskaņā ar 2008.‒2010. gada programmām veidoja vairāk nekā EUR 199 miljonus. Finansējuma summas ir dažādas — no nedaudz vairāk par EUR 1 miljonu Luksemburgai līdz vairāk nekā EUR 29 miljoniem Apvienotajai Karalistei un vairāk nekā EUR 27 miljoniem Grieķijai. Lielākās apropriācijas tika piešķirtas tām dalībvalstīm, kurās ir lielākais nelikumīgo migrantu pieplūdums un lielākais personu, kas atgriežas vai tiek atgrieztas, skaits. Tās ir Apvienotā Karaliste, Grieķija, Francija, Spānija un Itālija, kuras kopā saņēma 59 % no kopīgā ES ieguldījuma, kas tika piešķirts dalībvalstīm šajā periodā.

1. grafiks. Atgriešanās fonda finansējuma sadalījums pa dalībvalstīm tūkstošos euro

2008. gada programmas ES līdzfinansējuma vidējais īstenošanas rādītājs[17] bija 66 % (no piešķirtajiem EUR 55,5 miljoniem tika iztērēti EUR 36,6 miljoni). ES līdzfinansējuma īstenošanas rādītājs saskaņā ar šo programmu svārstījās no 16 % (NL) līdz 100 % (ES). 2009. un 2010. gada programmu ES līdzfinansējuma vidējais īstenošanas rādītājs svārstījās no 27 % Čehijas Republikā līdz 99 % Spānijā. Kopumā sešpadsmit dalībvalstīs īstenošanas rādītājs pārsniedza 75 %[18], bet sešās no tām tas bija lielāks par 90 %[19]. Sešās dalībvalstīs 2009.‒2010. gada programmu ES līdzfinansējuma vidējais īstenošanas rādītājs bija 50 % vai mazāks[20]. Bieži augsti īstenošanas rādītāji ir dalībvalstīs, kuras saņem lielas apropriācijas, bet zemi īstenošanas rādītāji ir dalībvalstīs, kuras saņem mazākas apropriācijas. To varētu skaidrot ar faktu, ka dalībvalstīs ar lielām apropriācijām Fonda ieguldījums veido mazu daļu no valsts budžetā atgriešanās vajadzībām paredzētās summas un parasti šīs valstis īsteno darbības šajā jomā, pamatojoties uz iepriekšēju finansējumu. No otras puses, bieži dalībvalstīm ar mazākām apropriācijām ir mazāk pieredzes un atgriešanās jomā darbojas mazāks dalībnieku skaits.

Kopumā dalībvalstis ir iztērējušas 76 % no apropriācijām, kas tām piešķirtas saskaņā ar 2008.‒2010. gada programmām (no piešķirtajiem EUR 199 miljoniem tika iztērēts aptuveni EUR 151 miljons).

Lielākā daļa darbību tika īstenotas saskaņā ar 1. prioritāti, nākamā ir 3., 4. un 2. prioritāte. Attiecībā uz izdevumiem galvenā uzmanība tika pievērsta 1. prioritātei, nākamā ir 3., 4. un 2. prioritāte.

2. grafiks. Atgriešanās fonds 2008.‒2010. gadā pa prioritātēm: darbību skaits, izdevumi miljonos euro un to dalībvalstu skaits, kuras īstenoja prioritāti

Lielākā daļa izdevumu 2008.‒2010. gada programmu laikā radās darbībās, ar kurām īstenoja 1. prioritāti (atbalsts dalībvalstu stratēģiskas pieejas izstrādei atgriešanās pārvaldības jomā — EUR 114 miljoni, t. i., 82 % no kopā iztērētā finansējuma). Dalībvalstis ar lielākajiem izdevumiem šajā kategorijā bija Francija, Itālija, Spānija un Apvienotā Karaliste. Papildus 12 % no ES līdzekļiem tika iztērēti darbībās, ar kurām īstenoja 3. prioritāti (atbalsts inovatīviem rīkiem atgriešanās pārvaldības jomā). Austrija, Beļģija, Grieķija, Vācija un Zviedrija iztērēja lielākās summas saskaņā ar šo prioritāti. Tikai EUR 4,8 miljoni tika iztērēti saskaņā ar 4. prioritāti (atbalsts Kopienas standartiem un paraugpraksēm), tostarp lielākās summas iztērēja Francija, Latvija un Slovākijas Republika. Pēdējo vidū Francijas tēriņi veidoja 46 % no kopējiem ES izdevumiem par darbībām saskaņā ar 4. prioritāti. Tikai EUR 4 miljoni tika iztērēti saskaņā ar 2. prioritāti (atbalsts sadarbībai starp dalībvalstīm), tostarp saistībā ar šo prioritāti lielākās summas iztērēja Itālija, Apvienotā Karaliste un Īrija.

Attiecībā uz izdevumiem pa darbību kategorijām lielākais finansējums tika piešķirts piespiedu atgriešanas kategorijai (38 % no kopējiem izdevumiem), nākamā ir brīvprātīgas atgriešanās kategorija (36 % no kopējiem izdevumiem). Apvienotā Karaliste iztērēja vislielāko summu saistībā ar brīvprātīgu atgriešanos (61 % no kopējiem izdevumiem brīvprātīgas atgriešanās kategorijā).

Pārskatīšana

Kopumā 20 dalībvalstis[21] ziņoja, ka oficiāli jāpārskata vismaz viena no tās gada programmām. Lielākajai daļai dalībvalstu[22] bija jāveic vienas vai vairāku gada programmu pārskatīšana, kas pārsniedza 10 % no budžeta. Pārskatīšana tika veikta, lai nodrošinātu pārējo finanšu līdzekļu pilnīgu apguvi un pielāgotu izdevumu prognozes ar nolūku uzlabot efektivitāti un lietderību. Astoņpadsmit[23] dalībvalstis ziņoja, ka uzskata pārskatīšanu par noderīgu. Vairākas dalībvalstis ziņoja, ka, pateicoties pārskatīšanai, tās ir pārdalījušas budžetu no jomām, kurās tas nebūtu pietiekami izlietots, uz jomām, kurās bija pārtēriņa iespēja. Citas dalībvalstis ziņoja, ka pārskatīšana palīdzēja nodrošināt projektu efektīvu īstenošanu un tādējādi palielināja vispārējo efektivitāti vai ļāva tām pielāgot sākotnēji plānotās darbības jaunām vai mainīgām vajadzībām vai neparedzētiem notikumiem. Tomēr dažas dalībvalstis ziņoja, ka gada programmas nebija pietiekami elastīgas, lai pielāgotu mērķus mainīgajām vajadzībām.

Programmas pārvaldības izmaksas

Fonda piešķirtā tehniskā palīdzība bija galvenais finansiālā atbalsta avots attiecībā uz pārvaldības izmaksām. Izvērtēšanas periodā no projektiem iztērētajiem EUR 139 miljoniem tehniskai palīdzībai dalībvalstis iztērēja vairāk nekā EUR 12 miljonus (aptuveni 9 %). Lielākā daļa dalībvalstu izmantoja tehnisko palīdzību galvenokārt tam, lai segtu izmaksas par personālu, kurš strādāja atbildīgās iestādes vai deleģētās iestādes birojā, tad izmaksas par IT aprīkojumu, bet izmaksas par komandējumiem un/vai pasākumiem bija vismazākās. Lielākā daļa dalībvalstu ziņoja, ka tehniskā palīdzība bija ļoti noderīga, jo īpaši Fonda pārvaldīšanas atbalstam un tādējādi efektīvākas un lietderīgākas Fonda pārvaldības veicināšanai, lai gan dažas dalībvalstis (LU, RO) saskārās ar grūtībām, izmantojot apropriācijas, jo tām tiek piemēroti ierobežojumi saistībā ar atbilstību un izmantošanu.

Vispārējs efektivitātes novērtējums

Lielākā daļa dalībvalstu novērtēja programmu īstenošanu kā efektīvu[24]. Dažas dalībvalstis uzskatīja, ka īstenošana nebija efektīva galvenokārt grūtību dēļ, kas radās saistībā ar līdzfinansējuma nodrošināšanu, sarežģīto un administratīvi apgrūtinošo īstenošanas mehānismu un lielo attiecību starp administratīvajiem izdevumiem un visu piešķīrumu (AT, CZ, CY, NL).

Galvenās ziņojumos minētās[25] problēmas īstenošanas jomā ir šādas:

gan dalībvalsts, gan Komisijas kavēšanās saistībā ar dokumentu apstiprināšanu; grūtības saistībā ar līdzfinansējuma nodrošināšanu; laikietilpīgi īstenošanas mehānismi un procedūras, kuru rezultātā tiek kavēta projekta īstenošana; efektīvas saziņas un sadarbības trūkums ar trešo valstu pārstāvjiem; nepietiekama informācija par saņēmēju mērķgrupas apjomu vai grūtības, tos atgriežot.

Lielākā daļa dalībvalstu[26] ziņoja, ka tās bija gan juridiski, gan finansiāli atkarīgas no Komisijas lēmuma apstiprinājuma attiecībā uz to gada programmu īstenošanas sākšanu. Dažas dalībvalstis (FR, LU, SI, SE, UK) ziņoja, ka tās nebija finansiāli atkarīgas no Komisijas lēmuma apstiprinājuma attiecībā uz to gada programmu īstenošanas sākšanu, jo finansējums tika piešķirts no valsts budžeta.

AR FONDA PALĪDZĪBU ĪSTENOTO DARBĪBU LIETDERĪBA

Šajā iedaļā sniegts pārskats par iznākumiem un rezultātiem, kas sasniegti, izmantojot 2008.‒2010. gada programmas, saskaņā ar katru no četrām Fonda prioritātēm[27].

Vispārējie rezultāti un galvenie sasniegumi

Divdesmit trīs dalībvalstis[28] novērtēja Fonda vispārējos rezultātus un sasniegumus kā pozitīvus vai ļoti pozitīvus, un tikai trīs dalībvalstis deva neitrālu novērtējumu[29]. Neitrālais novērtējums tika dots, jo netika sasniegti gaidītie rezultāti, tika īstenotas tikai dažas darbības (CZ), rezultāti netika sasniegti vai nebija izsakāmi kvantitatīvā izteiksmē (LU) vai arī tika īstenots tikai neliels darbību skaits un tāpēc bija grūti veikt vispārēju novērtējumu (SE).

Nākamajā tabulā apkopoti Fonda iznākumi un rezultāti.

1. tabula. Īstenoto darbību apkopoto iznākumu un rezultātu pārskats           

Darbības kategorija || ES līmeņa IZNĀKUMI, kas sasniegti, izmantojot 2008.‒2010. gada programmas || ES līmeņa REZULTĀTI, kas sasniegti, izmantojot 2008.‒2010. gada programmas || Prioritāte

1. Vairāk brīvprātīgas atgriešanās gadījumu || 51 341 pieteikums par brīvprātīgu atgriešanos/ nodomu deklarācija || 9788 veiktas brīvprātīgas atgriešanās darbības || 39 115 atgriezti cilvēki || 20 568 cilvēki saņēma reintegrācijas atbalstu (vajadzības gadījumā) || 1., 3. un 4. prioritāte

2. Vairāk piespiedu atgriešanas gadījumu || 2404 veikti valsts piespiedu atgriešanas lidojumi || || 97 962 cilvēki atgriezti, izmantojot vienpusējas piespiedu atgriešanas darbības || || 1. un 2. prioritāte

3. Plašāka/ labāka informācija/ konsultācijas || 397 noorganizētas informatīvās darbības/ kampaņas || 83 235 konsultēti cilvēki || 17 699 konsultāciju rezultātā brīvprātīgi atgriezušies cilvēki || || 1. un 3. prioritāte

4. Plašāka/ labāka palīdzība neaizsargātiem cilvēkiem || 10 255 palīdzību saņēmuši neaizsargāti cilvēki || || 7804 palīdzību saņēmuši cilvēki, kas brīvprātīgi atgriezušies || 232 palīdzību saņēmuši cilvēki tika atgriezti piespiedu kārtā || 1. un 3. prioritāte

5. Plašāka/ labāka reintegrācijas palīdzība || 691 veikta reintegrācijas darbība || 7636 reintegrācijas palīdzību saņēmuši cilvēki || 4541 cilvēks, kas atgriezies pēc reintegrācijas darbībām vai tās gaidot || || 1. un 3. prioritāte

6. Jauni testēti vai ieviesti rīki/ iniciatīvas || 3081 jauns ieviests rīks/iniciatīva || || 6230 atgriešanās gadījumi, kurus skāra / ietekmēja, jaunu iniciatīvu izmantošana || 2041 cilvēks, kas faktiski atgriezies, pateicoties jauniem ieviestiem rīkiem/iniciatīvām || 1. un 3. prioritāte

7. Uzlabota zināšanu bāze dalībvalstī || 14 112 jaunas zināšanas saņēmuši publiskā sektora iestāžu darbinieki || 3091 jaunas zināšanas saņēmis NVO darbinieks / citi iesaistītie dalībnieki || 310 izveidotas sadarbības partnerības || 46 grozīti vai ieviesti tiesību akti vai administratīvas prakses attiecībā uz atgriešanos || 1. un 3. prioritāte

8. Plašāka/ labāka sadarbība ar citām dalībvalstīm || Izveidotas 5 jaunas sadarbības partnerības[30] || 41 ar citām dalībvalstīm veikta kopīga atgriešanas darbība || 820 cilvēki, kas atgriezti, izmantojot kopīgas atgriešanas darbības || 7 prakses nodotas un piemērotas || 2. un 4. prioritāte

9. Uzlabota ES noteikumu un standartu piemērošana || 11 direktīvas transponēšanai veikti sagatavošanas pasākumi || 17 organizācijas, kas piemēro pasākumus || 2184 pēc pasākumu ieviešanas notikuši atgriešanās gadījumi || || 4. prioritāte

10. Plašāka/ labāka sadarbība valsts līmenī || 77 izveidotas jaunas partnerības (NVO, NVO un valsts iestādes u. c.) || 15 izstrādātas un veiktas kopīgas darbības || || 27 brīvprātīgi atgriezušies cilvēki sadarbības / kopīgu darbību rezultātā || 1. un 4. prioritāte

11. Plašāka/labāka sadarbība ar trešām valstīm || 269 izveidotas jaunas partnerības || 3415 dokumentēti gadījumi, pateicoties labākai sadarbībai ar trešām valstīm || 25 007 piespiedu kārtā atgriezti cilvēki sadarbības rezultātā || 39 687 brīvprātīgi atgriezušies cilvēki sadarbības / kopīgu darbību rezultātā || 3. prioritāte

Saskaņā ar 1. prioritāti sasniegtie iznākumi un rezultāti (atbalsts stratēģiskai pieejai atgriešanās pārvaldības jomā)

Piespiedu atgriešanās jomā lielākā daļa (97 %) no Fonda finansētajiem piespiedu atgriešanās gadījumiem notika, lai atbalstītu 1. prioritāti (citi notika saskaņā ar 2. prioritāti). Spānija atgrieza lielāko trešo valstu valstspiederīgo skaitu (48 550), nākamā bija Grieķija (17 338), Itālija (8321) un Kipra (6947).

Brīvprātīgas atgriešanās jomā saskaņā ar 1. prioritāti īstenoto darbību rezultātā kopā notika 88 % no visiem brīvprātīgas atgriešanās gadījumiem. Apvienotā Karaliste atgrieza lielāko trešo valstu valstspiederīgo skaitu (14 110). Citas dalībvalstis, kuras saskaņā ar 1. prioritāti atgrieza lielu trešo valstu valstspiederīgo skaitu, bija Vācija (4903), Francija (3900), Polija (2616) un Nīderlande (2613). Apvienotā Karaliste nodrošināja reintegrācijas palīdzību lielākajam trešo valstu valstspiederīgo skaitam (14 288), šis skaitlis veido 70 % no visiem cilvēkiem, kuriem tika sniegts reintegrācijas atbalsts. Citas dalībvalstis, kuras sniedza reintegrācijas palīdzību būtiskam trešo valstu valstspiederīgo skaitam, bija Polija (3510), Nīderlande (835) un Itālija (782).

Saskaņā ar 1. prioritāti divpadsmit dalībvalstis[31] īstenoja informatīvās kampaņas un divpadsmit dalībvalstis[32] īstenoja darbības, kuru mērķis bija sniegt konsultācijas personām, kas, iespējams, atgriezīsies vai tiks atgrieztas. Spānija, Somija un Īrija uzskatīja, ka informācijas par atgriešanos izstrāde un plašāka izplatīšana bija viens no galvenajiem saskaņā ar šo prioritāti īstenoto darbību sasniegumiem. Austrija (26 687), Nīderlande (24 634) un Vācija (10 476) sniedza konsultācijas lielākajam cilvēku skaitam, bet no Austrijas (10 144), Vācijas (2705) un Portugāles (1871) šo darbību rezultātā atgriezās visvairāk cilvēku.

Piecpadsmit dalībvalstis[33] palīdzēja neaizsargātiem cilvēkiem, lai veicinātu viņu atgriešanos. Spānija palīdzēja lielākajam cilvēku skaitam (6178), no kuriem visi atgriezās brīvprātīgi. Četras dalībvalstis (BE, HU, LT, EE) ziņoja par neaizsargātu cilvēku atgriešanu piespiedu kārtā pēc tam, kad tiem bija sniegta palīdzība.

Desmit dalībvalstis[34] izstrādāja jaunus rīkus vai iniciatīvas saskaņā ar 1. prioritāti; tie ietvēra gan rīkus izpratnes palielināšanai par brīvprātīgu atgriešanos, rīkus brīvprātīgas atgriešanās spēju veidošanai, publicētas rokasgrāmatas par atgriešanās jautājumiem un pārvaldības rīku izstrādi atgriešanas palīdzības vadībai un finansiālai uzraudzībai, gan biometriskas informācijas vākšanu par pieteikumu iesniedzējiem atgriešanās palīdzības saņemšanai. Dažas dalībvalstis[35] nodrošināja informāciju/mācības valsts iestādēm un/vai NVO, kas strādā atgriešanās jomā.

Attiecībā uz 1. prioritātes darbību rezultātiem, jo īpaši tiem, kas saistīti ar informāciju/mācībām publiskā sektora iestādēm un/vai NVO, kas strādā atgriešanās jomā, tika ziņots, ka Vācija, Īrija, Malta, Portugāle un Rumānija ir izveidojušas jaunas sadarbības partnerības. Turklāt sešas dalībvalstis (BE, EL, LV, MT, NL, PT) apraksta uzlabojumus sadarbībā ar trešām valstīm kā 1. prioritātes darbību īstenošanas rezultātu. Kā ziņots, tie esot palīdzējuši īstenot papildu piespiedu atgriešanas (428 no BE, 301 no EL) un brīvprātīgas atgriešanās (120 no BE, 9 no MT, 168 no NL un 55 no SE).

Attiecībā uz tādu darbību ilgtermiņa ietekmi, kuras finansēja saskaņā ar šo prioritāti, dalībvalstis sniedza šādas ziņas:

trīs dalībvalstis[36] ziņoja, ka Atgriešanās fonda finansējums palīdzēja sākt brīvprātīgas atgriešanās un reintegrācijas darbības valstīs, kurās šādi pasākumi iepriekš netika veikti;

septiņas dalībvalstis[37] ziņoja, ka atbalstītu darbību rezultātā tika gūti sistēmiski uzlabojumi atgriešanās pārvaldības jomā, veicinot standartizētu pieeju izstrādi;

astoņpadsmit dalībvalstis[38] uzskatīja, ka saskaņā ar 1. prioritāti īstenotās darbības sniedza būtisku ieguldījumu vispārējas atgriešanās pārvaldības uzlabošanā valsts līmenī;

tika ziņots arī par uzlabojumiem brīvprātīgas un piespiedu atgriešanās procesu kvalitātē, piemēram, jaunu rīku izstrādē[39], palīdzības sniegšanā attiecībā uz neaizsargātu personu piespiedu atgriešanu[40], partnerību izveidē ar NVO un citām ieinteresētajām personām[41] vai uzlabotā sadarbībā ar trešām valstīm[42].

Saskaņā ar 2. prioritāti sasniegtie iznākumi un rezultāti (atbalsts sadarbībai starp dalībvalstīm)

Septiņas dalībvalstis[43] veica kopīgas atgriešanas darbības sadarbībā ar citām dalībvalstīm. Kopumā 820 cilvēki tika atgriezti, izmantojot kopīgas atgriešanas darbības, kuras īstenoja saskaņā ar 2. prioritāti.

Septiņas dalībvalstis[44] ziņoja, ka saskaņā ar 2. prioritāti īstenotās darbības palīdzēja izveidot partnerības ar citām dalībvalstīm. Kopumā tika izveidotas sešpadsmit jaunas partnerības. Šīs partnerības deva iespēju apmainīties pieredzē par personu, kas atgriezīsies vai tiks atgrieztas, dokumentācijas grūto iegūšanas procesu no dažām izcelsmes valstīm, organizēt darba grupu sanāksmes ar citām dalībvalstīm par tādiem tematiem kā atpakaļuzņemšanas nolīgumu slēgšana un izveidot partnerības atgriešanai pie kopīgas robežas (UK ar FR).

Attiecībā uz divpadsmit[45] no piecpadsmit īstenošanā iesaistītajām dalībvalstīm saskaņā ar 2. prioritāti īstenoto darbību rezultāti sniedza pozitīvu ieguldījumu vispārējas atgriešanās pārvaldības uzlabošanā valsts līmenī. Attiecībā uz ilgāka termiņa ietekmi dalībvalstis ziņoja par

ilgstošu sinerģiju izveidi un tīklu veidošanas pasākumiem, izmantojot kopīgus atgriešanas lidojumus un citas apmaiņas;

pozitīvu ietekmi uz Eiropas standartu un kopīgu mācību kritēriju uzlabošanu un piemērošanu kopīgām atgriešanas darbībām;

uzlabotu saziņu un sadarbību ar trešām valstīm attiecībā uz amatpersonu pieredzes veidošanu atgriešanās pārvaldības jomā.

Tikai trīs dalībvalstis[46] ziņoja, ka saskaņā ar 2. prioritāti īstenoto darbību rezultāti sniedza nelielu ieguldījumu vispārējas atgriešanās pārvaldības uzlabošanā valsts līmenī.

Saskaņā ar 3. prioritāti sasniegtie iznākumi un rezultāti (atbalsts inovatīviem rīkiem)

Saskaņā ar 3. prioritāti īstenoto darbību sasniegumi bija dažādi — no jaunu rīku un iniciatīvu (izcelsmes valstu datubāzes, izziņu līnijas informācijas sniegšanai par (atbalstītu) brīvprātīgu atgriešanos, tīmekļa vietnes dažādās valodās u. c.) izstrādes un/vai ieviešanas līdz mācību vai informācijas nodrošināšanai valsts iestādēm un NVO par rīkiem un iniciatīvām. Dalībvalstis arī īstenoja brīvprātīgu atgriešanos, sniedza palīdzību neaizsargātām personām, konsultēja/ informēja trešo valstu valstspiederīgos un palīdzēja citiem, sniedzot reintegrācijas atbalstu. Visbeidzot tika izveidotas vairākas sadarbības partnerības ar trešām valstīm, piemēram, partnerības attiecībā uz reintegrācijas projektiem (AT, MT, ES). Piemēram, Spānija organizēja mācību seminārus trešo valstu amatpersonām par sadarbību un atgriešanās ilgtspēju. Citas dalībvalstis (BG, HU, PL, RO, SI) pilnveidoja konsulāro un diplomātisko dienestu sadarbību personu, kas atgriezīsies vai tiks atgrieztas, identitātes dokumentēšanas jomā.

Dalībvalstis dažādi novērtēja savus sasniegumus. Trīspadsmit dalībvalstis (BE, BG, ES, FI, HU, IE, IT, LT, NL, PL, RO, SI, UK) uzskatīja, ka saskaņā ar šo prioritāti īstenoto darbību rezultāti atbilst sākotnēji izvirzītajiem mērķiem. Tās dažas dalībvalstis (AT, DE, EL, FR, LU, MT, SE, SK), kas uzskatīja, ka rezultāti neatbilda vai tikai zināmā mērā atbilda izvirzītajiem mērķiem, šādu vērtējumu sniedza tāpēc, ka dažu darbību mērķi netika pilnīgi sasniegti vai daži projekti netika īstenoti.

Attiecībā uz darbību ilgtermiņa ietekmi 17 dalībvalstīs[47] uzskatīja, ka rezultāti ir pozitīvi un veicina ilgtspējīgu atgriešanās pārvaldību, bet citas dalībvalstis (MT, SE) uzskatīja, ka bija īstenots pārāk neliels darbību skaits, lai būtiski ietekmētu atgriešanās pārvaldību, vai ka izvērtējuma periods bija pārāk īss, lai novērtētu projektu ietekmi (DE).

Saskaņā ar 4. prioritāti sasniegtie iznākumi un rezultāti (atbalsts Kopienas standartiem un paraugpraksēm)

Visbiežāk minētais saskaņā ar 4. prioritāti īstenoto darbību sasniegums bija publiskā sektora iestāžu un/vai NVO vai citu iesaistīto subjektu darbinieku iegūtās zināšanas par Kopienas standartiem un paraugpraksēm atgriešanās pārvaldības jomā. Četrpadsmit dalībvalstis[48] ziņoja, ka tās nodrošināja mācības cilvēkiem par Kopienas standartiem un paraugpraksi atgriešanās pārvaldības jomā. Itālija apmācīja vislielāko cilvēku skaitu (3390), nākamā bija Polija (2666) un Grieķija (2234).

Piecas dalībvalstis (BE, BG, HU, LT, SK) īstenoja darbības, kas saistītas ar Atgriešanas direktīvas īstenošanu, piemēram, to rezultātā Slovākijas Republikā 273 personā piešķīra juridisku palīdzību un 647 neaizsargāti cilvēki saņēma palīdzību.

Kopumā rezultāti tika novērtēti ļoti pozitīvi — proti, tie bija gan atbilstoši sākotnēji izvirzītajiem mērķiem, gan uzlaboja vispārējas atgriešanās pārvaldību. Parasti rezultāti tika novērtēti ne tik pozitīvi gadījumos, kad tika īstenotas tikai dažas darbības (FI).

FONDA PIEVIENOTĀ VĒRTĪBA

Fonda pievienotā vērtība

Apjoma ietekme (prakses ietekme): apmērs, kādā Fonda intervences pasākumi veicināja visu atgriešanās darbību īstenošanu

Parasti dalībvalstis ziņoja, ka Fonda atbalsts veicināja valsts atgriešanās darbību mēroga, darbības laika un ilgtspējas pieaugumu.

Saskaņā ar dalībvalstu ziņojumiem šķiet, ka Fonda pievienotā vērtība vislielākā ir brīvprātīgas atgriešanās jomā. Vairākas dalībvalstis norādīja brīvprātīgas atgriešanās atbalstu kā galveno pievienoto vērtību, proti:

Fonda atbalsts deva iespēju ieviest brīvprātīgas atgriešanās programmas trīs dalībvalstīs, kurās pirms tam tās nedarbojās (CY, LV, SI);

Atgriešanās fonda finansējums veicināja vai paplašināja brīvprātīgas atgriešanās programmu pieejamību (CZ, EE, ES, FI, MT, PL, PT);

Atgriešanās fonda finansējuma rezultātā pieauga vēlme brīvprātīgi atgriezties, pateicoties tam, ka tika ieviestas konsultācijas par atgriešanos un reintegrācijas palīdzība, sniegti finansiāli atgriešanās stimuli (CZ, ES, FR, MT, PT, SK), nodrošināta piekļuve visaptverošai informācijai (piemēram, par sākotnējo palīdzību valstī, uz kuru atgriežas), veidota izpratne un publicēta informācija par brīvprātīgas atgriešanās iespējām (BE, DE, FR, HU, IE, MT, PT). Šajā saistībā Beļģija rakstīja: “Fonds deva būtisku ieguldījumu brīvprātīgas atgriešanās gadījumu skaita pieaugumā, ne tikai sniedzot lielāku palīdzību, bet arī [..] nodrošinot visiem iesaistītajiem dalībniekiem jaunāko informāciju par brīvprātīgu atgriešanos un rīkus, lai runātu par iespējamu atgriešanos, radot lielāku izpratni par brīvprātīgas atgriešanās iespēju”;

Atgriešanās fonda finansējums veicināja NVO iesaisti atbalstītās brīvprātīgas atgriešanās (AVR) darbībās (CZ, NL).

Vairākas dalībvalstis ziņoja, ka Fonds veicināja būtisku pievienoto vērtību piespiedu atgriešanas jomā, proti:

līdzdalību kopīgos lidojumos (BE, EL);

uzlabotu sadarbību starp dalībvalstīm un trešām valstīm (EE, EL, IT, MT, SI, SE, PL), konkrētāk, attiecībā uz

– juridiskās dokumentācijas identificēšanu, samazinot aizturēšanas laiku un paātrinot atgriešanas procesu;

kontaktu veidošanu ar trešām valstīm, arī ar tām, kurām nav konsulāro dienestu dalībvalstī, tādējādi uzlabojot atpakaļuzņemšanas nolīgumu vienkāršošanu un īstenošanu;

policijas aprīkojuma modernizēšanu un policijas darbinieku apmācību par ES standartiem, kā rezultātā uzlabojās, kas atgriežas vai tiek atgrieztas, sniegtie policijas pakalpojumi un palielinājās izpratne par viņu tiesībām, par aizturēšanas iemesliem un atgriešanas procedūrām (BE, DE, EL, LT, PL, SI, SK).

Attiecībā uz izpratni par programmu pievienoto vērtību salīdzinājumā ar esošām valstu programmām un politikas virzieniem un saistībā ar valstu budžetiem lielākā daļa dalībvalstu[49] saistīja Fonda pievienoto vērtību ar finanšu līdzekļu apjoma pieaugumu — jo īpaši valsts finansējuma ierobežojumu laikā — gan piespiedu atgriešanas, gan brīvprātīgas atgriešanās īstenošanai. Tomēr dažas dalībvalstis norādīja uz ierobežotu Fonda pievienoto vērtību, jo atgriešanās pārvaldībai piešķirtais Fonda ieguldījums valstu budžetos bija salīdzinoši neliels (LU, FR).

Nozīmes ietekme: apmērs, kādā Fonds veicināja dalībvalstu sagatavošanos pienācīgai Atgriešanas direktīvas īstenošanai

Attiecībā uz Atgriešanas direktīvas īstenošanu septiņpadsmit[50] no divdesmit četrām[51] dalībvalstīm uzskatīja, ka Fonds deva pozitīvu ieguldījumu gan piespiedu atgriešanas, gan brīvprātīgas atgriešanās sistēmu izveidē saskaņā ar Atgriešanas direktīvu. Ungārijā Fonds ir būtiski veicinājis atbalstītu brīvprātīgas atgriešanās programmu īstenošanu un palīdzējis uzlabot aizturēšanas apstākļus un piespiedu izraidīšanas darbības, izmantojot gaisa transportu. Attiecībā uz Slovēniju Fonda nozīmīgākais ieguldījums bija atbalsts brīvprātīgas atgriešanās un reintegrācijas programmu sākšanai, kas šajā valstī notika pirmo reizi. Viens no svarīgākajiem Fonda intervences pasākumiem Igaunijā bija sadarbības nolīguma parakstīšana starp Igaunijas Iekšlietu ministriju un Igaunijas Sarkano Krustu, pildot Atgriešanas direktīvas prasību uzraudzīt piespiedu atgriešanas darbības. Citas dalībvalstis norādīja, ka valsts standarti atgriešanās jomā jau bija saskaņoti ar Atgriešanas direktīvu vai ka Atgriešanas direktīvas īstenošana pārskata periodā tika atbalstīta, izmantojot valsts budžetu, nevis izmantojot Atgriešanās fondu, vai ka Atgriešanas direktīva tika īstenota pēc izvērtēšanas perioda.

Jāuzsver, ka Eiropas Parlaments veidoja politisku saikni starp Atgriešanās fondu un Atgriešanas direktīvas pieņemšanu. Šīs politiskās saiknes pamatā bija atziņa, ka ES nauda dalībvalstu atgriešanās darbību līdzfinansēšanai būtu jāpiešķir tikai tad, ja dalībvalstis vispirms piekristu pieņemt kopīgus standartus, ar kuriem garantētu, ka personas, kas atgriežas vai tiek atgrieztas, saņem humānu un cieņpilnu attieksmi. Šī pieeja veicināja bloķētu sarunu atsākšanu Padomē, un to rezultātā 2008. gada beigās tika pieņemta Atgriešanas direktīva. Tomēr faktu, ka Apvienotā Karaliste vēl joprojām nav pieņēmusi lēmumu piedalīties Atgriešanas direktīvas piemērošanā, vienlaikus būdama lielākā Atgriešanās fonda saņēmēja, Komisija turpina uzskatīt par problēmu.

Darbības jomas ietekme: apmērs, kādā Fonda līdzfinansētās darbības nebūtu notikušas bez ES finansiālā atbalsta

Lielākā daļa dalībvalstu (AT, BE, CY, CZ, DE, EL, ES, HU, IT, LV, LT, MT, PL, PT, RO, SE, SK, UK) uzskatīja, ka dažas fonda līdzfinansētās darbības bez ES finansiālā atbalsta būtu varējušas notikt tikai ierobežotā apmērā. Tās ziņoja, ka darbību apjoms, jo īpaši attiecībā uz brīvprātīgas atgriešanās darbībām (informāciju, atgriešanās finanšu stimuliem, reintegrācijas atbalstu, konsultācijām), būtu mazāks. Ar šo konstatējumu tiek atkārtoti uzsvērta Fonda pievienotā vērtība brīvprātīgas atgriešanās jomā. Šajā saistībā Vācija rakstīja: “Bez Fonda daudzi atgriešanās pasākumi nebūtu varējuši notikt vai būtu notikuši ierobežotā apjomā. Ar Eiropas finansējumu tika sniegtas intensīvākas un laikietilpīgākas konsultācijas par atgriešanās jautājumiem, izmantojot individuālu risinājumu pieejas, un tām bija pozitīva ietekme uz vēlmi atgriezties. Tādējādi radās iespēja piedāvāt konsultācijas konkrētām grupām, piemēram, traumas pārcietušām sievietēm. [..] Pamatojoties uz plašu konsultāciju un atbalsta pieeju, pašlaik notiek pāreja attiecībā uz atgriešanās pasākumiem ilgtspējīgas reintegrācijas jomā.”

Dažas dalībvalstis arī ziņoja, ka mazāku atbalstu būtu saņēmuši neaizsargātas atgriežamās personas (ar īpašām vajadzībām vai ģimenēm) (EE, BE, LT).

Dažas dalībvalstis (BE, BG, CZ, EE, FI, HU, IE, LV, NL, PT, RO, SI, SK) ziņoja, ka dažas Fonda līdzfinansētās darbības vispār nebūtu varējušas notikt bez ES finansiālā atbalsta, īpaši ietekmējot brīvprātīgu atgriešanos un NVO darbības. Piemēram, Igaunija norādīja, ka, visticamāk, tā nebūtu sākusi reintegrācijas darbības. Čehijas Republika ziņoja, ka bez Fonda ieguldījuma tā nebūtu varējusi īstenot ar atgriešanās finansiāliem stimuliem saistītās darbības un ar atgriežamo personu reintegrāciju saistītās darbības. Arī Grieķija ziņoja, ka sadarbību ar citām dalībvalstīm vai divpusējas sanāksmes ar trešo valstu iestādēm būtu bijis grūti organizēt bez Fonda palīdzības.

No otras puses, dažas dalībvalstis (EE, PT, RO, ES, BE) norādīja, ka, nesaņemot Fonda atbalstu, tās būtu varējušas veikt ar piespiedu atgriešanu saistītās darbības no valsts budžeta. Piemēram, Spānija norādīja, ka tā bija veikusi būtiskus ieguldījumus katru gadu tikai no valsts budžeta, lai atbalstītu palīdzību atgriežamajām personām, identifikācijas komisijas un atgriešanas lidojumus. Dažas dalībvalstis (CZ, FI, FR, LU) ziņoja, ka dažas no Fonda līdzfinansētajām darbībām būtu varējušas notikt ievērojamā apjomā. Tas lielā mērā attiecas arī uz izraidīšanu, jo lielākajā daļā dalībvalstu ir noteikts tās juridiskais pamats.

Paraugprakses un gūtās mācības

Dažas dalībvalstis ziņoja, ka būtisku ieguldījumu efektīvā atgriešanās pārvaldībā deva šādas administratīvās prakses:

labu attiecību veidošana ar saņēmējiem; plānošanas pasākumu veikšana, lai novērstu piešķirto fondu nepietiekamu izlietojumu; ilgāku un daudzgadu projektu īstenošana; savstarpējas izpratnes nodrošināšana starp dažādām ieinteresētajām personām.

Tika ziņots par šādām veiksmīgām atgriešanās pārvaldības praksēm:

brīvprātīgas atgriešanās shēmām (UK); ciešu saziņu ar atgriešanās valstīm (LT, NL, PL, PT); konsultāciju sniegšanu par atgriešanās shēmām personām, kas, iespējams, atgriezīsies vai tiks atgrieztas, (DE, HU, IE, IT, MT); integrētas atgriešanās pieejas izstrādi — no sagatavošanas darbiem pirms izceļošanas līdz reintegrācijas palīdzībai (BE, EE, PT); NVO sadarbību brīvprātīgas atgriešanās shēmu izstrādē un migrantu kopienu apzināšanā (IT, PT); aizturēšanas un uzņemšanas centru līdzdalību informācijas sniegšanā iespējamiem saņēmējiem brīvprātīgas atgriešanās shēmās (FI, RO).

Papildus tam dažas dalībvalstis ziņoja, ka sadarbībai ar atgriešanās valstīm tika izveidotas šādas paraugprakses:

· konference, lai veidotu attiecības starp dalībvalstīm un trešām valstīm, pēc kuras tika parakstīti atpakaļuzņemšanas nolīgumi;

· līgumi ar trešo valstu konsulārām iestādēm, kas ir atbildīgas par personu, kas varētu atgriezties vai tikt atgrieztas, identitātes apstiprināšanu;

· sadarbība starp valstu NVO un radniecīgām organizācijām saņēmējvalstīs brīvprātīgas atgriešanās darbību jomā.

Visbeidzot dažas dalībvalstis uzsvēra Fonda pārvaldības un administrēšanas jomā gūtās mācības, tostarp:

uzlabotu plānošanu; procedūras vienkāršošanu; efektīvākus finansēšanas procesus; uzlabotu valsts iepirkumu; vajadzību novērtējumu izstrādi un prakses ilgtspējīgāku rezultātu iegūšanai.

Pēdējais punkts attiecas uz reintegrācijas palīdzības rūpīgu pielāgošanu atsevišķām trešo valstu valstspiederīgo vajadzībām, nodrošinot zināšanu nodošanu starp projekta vadītājiem, saistot reintegrācijas darbības ar attīstības politiku atgriešanās valstī, nosūtot vietējos konsultantus, lai tie informētu personas, kas, iespējams, atgriezīsies vai tiks atgrieztas, par brīvprātīgas atgriešanās shēmām, un veicot to izcelsmes valstu regulārus uzraudzības apmeklējumus, kurās tiek īstenotas shēmas.

SECINĀJUMI

Pārskatījusi izvērtējuma ziņojumus no dalībvalstīm un ņemot vērā citu informāciju, Komisija uzskata, ka Eiropas Atgriešanās fonda 2008.‒2010. gada programmu īstenošanas kopaina ir diezgan apmierinoša. Projekta īstenošanas organizācijas un valstu iestādes spēja gūt labus rezultātus, lai gan pirmajā Fonda īstenošanas gadā dažām dalībvalstīm radās problēmas.

Papildus tam var secināt, ka Fonds tomēr pilda savu solījumu veicināt integrētu atgriešanās pārvaldību dalībvalstīs. Fonds atbalstīja informatīvo kampaņu īstenošanu un informācijas par atgriešanos plašu izplatīšanu dažādās valodās un izmantojot noteiktos saziņas kanālus, konsultāciju sniegšanas darbību ieviešanu vai pilnveidošanu personām, kas, iespējams, tiks atgrieztas vai atgriezīsies, (piemēram, tvēruma paplašināšanu uz tādām jaunu migrantu kategorijām kā aizturētas personas, ģimenes, cilvēku tirdzniecības upuri), reintegrācijas palīdzības ieviešanu vai pilnveidošanu izcelsmes valstī un ar konkrētu valsti saistītas informācijas datubāzes izveidi. Attiecībā uz rezultātiem dalībvalstis ziņoja, ka Fonda līdzfinansētās darbības — dažās valstīs būtiski —veicināja vispārējas integrētas atgriešanās pārvaldības pieejas izstrādi, personu, kas atgriežas vai tiek atgrieztas, skaita pieaugumu un atgriešanās procesa uzlabošanu.

Turklāt Fonds palīdzēja palielināt brīvprātīgas atgriešanās gadījumu skaitu salīdzinājumā ar piespiedu atgriešanu un pat deva iespēju dažās dalībvalstīs ieviest brīvprātīgas atgriešanās un reintegrācijas darbības. Tomēr kopumā dalībvalstis joprojām atgriež vairāk migrantu piespiedu kārtā nekā brīvprātīgi. Turpmāk vēl lielāka uzmanība jāpievērš brīvprātīgai atgriešanai atbilstīgi ES standartos paredzētajam brīvprātīgas atgriešanās prioritātes principam.

Lai gan tika ziņots par dažiem sasniegumiem sadarbībā starp dalībvalstīm (piemēram, kopīgiem atgriešanas lidojumiem, apmaiņu ar paraugpraksi), šim mērķim paredzēto apropriāciju mazās summas (mazāk nekā 3 % no kopējās dalībvalstu iztērētās summas izvērtējuma periodā) liecina vai nu par grūtībām sadarbības tīklu izveidē, vai par priekšroku, kas tiek dota FRONTEX organizētajiem kopīgajiem lidojumiem. Turpmāk lielāka uzmanība jāpievērš praktiskas sadarbības veicināšanai, lai samazinātu pasākumu dublēšanos, piemēram, attiecībā uz sadarbību ar trešām valstīm, mācību pasākumiem un informācijas vākšanu par stāvokli atgriešanās valstīs.

Attiecībā uz Fonda pamatā esošo solidaritātes principu Apvienotā Karaliste, Grieķija, Francija, Spānija un Itālija, kuru kopējās apropriācijas veidoja 59 % no kopējā ES ieguldījuma, kas tika piešķirts laikposmā no 2008. gada līdz 2010. gadam, diezgan labi pārvaldīja Fondu un īstenoja programmas — to vidējais īstenošanas rādītājs bija 83 %. Visas minētās valstis, izņemot vienu, ļoti pozitīvi novērtēja Fonda kopējos rezultātus un sasniegumus. Grieķija norādīja, ka tie bija pozitīvi, jo fonda īstenošanas laikā tā saskārās ar likumdošanas un administratīvām grūtībām.

Jauno, 2014.‒2020. gadam izveidoto fondu procedūras un sistēmas paredzētas, lai novērstu dalībvalstu pausto kritiku, kurā tika uzsvērta vajadzība veikt vienkāršošanu un mazināt administratīvo slogu. Pirmā solidaritātes finansējuma paaudze (SOLID fondi, tostarp Eiropas Atgriešanās fonds) apvieno daudzgadu sistēmu, kura ietver gada programmas, padarot to sarežģītu, laikietilpīgu un diezgan grūti pārvaldāmu. Ar nākamajiem fondiem nodrošinās pāreju uz daudzgadu plānošanas pieeju, kuras mērķis ir piedāvāt lielāku elastīgumu, būtiski samazināt Komisijas, dalībvalstu un saņēmēju darba slodzi un plašāk izmantot ar rezultātiem pamatotu fondu pārvaldību. Turklāt, lai gan pašlaik ir četri dažādi fondi ar četriem dažādiem pamataktiem vispārīgajā programmā “Solidaritāte un migrācijas plūsmu pārvaldība”, nākamo fondu struktūra tiks vienkāršota, samazinot programmu skaitu līdz divu fondu struktūrai: Iekšējās drošības fondam un Patvēruma un Migrācijas fondam (apvienojot pašreizējo Eiropas Atgriešanās fondu, Eiropas Bēgļu fondu un Trešo valstu valstspiederīgo integrācijas fondu).

[1]               Šo ziņojumu Komisija ir izstrādājusi, galvenokārt pamatojoties uz iesaistīto dalībvalstu iesniegtajiem datiem. Lai gan Komisija ir veikusi kvalitātes pārbaudi, ziņojumā var būt neatbilstības un neprecizitātes. Tomēr Komisija uzskata, ka tās nevarētu ietekmēt ziņojuma secinājumu pamatotību un ticamību.

[2]               Komisijas Paziņojums Padomei un Eiropas Parlamentam par pamatprogrammas izveidi solidaritātei un migrācijas plūsmu pārvaldībai laikposmam no 2007. gada līdz 2013. gadam, COM(2005) 123 galīgā redakcija.

[3]               Pārējie vispārīgās programmas fondi ir Ārējo robežu fonds, Eiropas Bēgļu fonds un Trešo valstu valstspiederīgo integrācijas fonds.

[4]               Saskaņā ar savu protokolu Dānija nepiedalās Fondā.

[5]               Eiropas Parlamenta un Padomes 2007. gada 23. maija Lēmums Nr. 575/2007/EK, ar kuru izveido Eiropas Atgriešanās fondu laika posmam no 2008. līdz 2013. gadam kā daļu no vispārīgās programmas “Solidaritāte un migrācijas plūsmu pārvaldība”, 50. panta 3. punkts.

[6]               Lēmums Nr. 575/2007/EK, 50. panta 2. punkts.

[7]               Lēmums Nr. 575/2007/EK, 49. panta 2. punkts.

[8]               Lēmums Nr. 575/2007/EK, 49. panta 3. punkts.

[9]               Sagatavošanas pasākumu izvērtējums ir pieejams http://ec.europa.eu/home-affairs/funding/2004_2007/solidarity/funding_solidarity_en.htm.

[10]             Eiropas Parlamenta un Padomes 2008. gada 16. decembra Direktīva 2008/115/EK par kopīgiem standartiem un procedūrām dalībvalstīs attiecībā uz to trešo valstu valstspiederīgo atgriešanu, kas dalībvalstī uzturas nelikumīgi. Direktīva attiecas uz visām dalībvalstīm, izņemot Dāniju, Īriju un Apvienoto Karalisti. Transponēšanas termiņš bija 2010. gada 24. decembris.

[11]             Visaptverošas valstu programmas, tostarp Atgriešanās fonds.

[12]             AT, BE, CZ, IE, LU, PL, PT, SE, UK.

[13]             BG, EE, FI, FR, DE, EL, HU, IT, LV, LT, MT, NL, RO, SK, SI, ES.

[14]             Kipra neiesniedza datus par brīvprātīgu atgriešanos.

[15]             Visaptverošas valstu programmas, tostarp Atgriešanās fonds.

[16]             Ārējo robežu fonds, Eiropas Bēgļu fonds un Eiropas Trešo valstu valstspiederīgo integrācijas fonds.

[17]             Īstenošanas rādītājs parāda, cik daudz no dalībvalstīm sākotnēji piešķirtā finansējuma tās faktiski iztērēja.

[18]             AT, BE, DE, ES, FI, FR, HU, IE, IT, LV, MT, PL, PT, SE, SK, UK.

[19]             AT, DE, ES, FR, IT, PT.

[20]             BG, CZ, EE, LT, LU, SI.

[21]             Šādas dalībvalstis laikposmā no 2008. gada līdz 2010. gadam nepārskatīja nevienu savu gada programmu: AT, BG, CZ, LU, MT, SI.

[22]             DE, EE, EL, ES, FI, FR, HU, IT, LV, PL, PT, RO, SE, SK, UK.

[23]             BE, DE, EE, EL, ES, FI, FR, HU, IT, LT, LV, NL, PL, PT, RO, SE, SK, UK. Kipra neiesniedza 2009. gada programmas pārskatīšanas novērtējumu.

[24]             AT, BE, BG, EE, EL, ES, FI, FR, HU, IE, LT, LV, MT, NL, PL, PT, SE, SI, SK, UK.

[25]             AT, BG, CZ, DE, EL, ES, FI, FR, HU, IT, LV, LT, LU, MT, NL, PL, PT, SE, SI, SK, UK.

[26]             AT, BE, BG, CY, CZ, EE, EL, ES, FI, IT, LT, LV, MT, PL, PT, RO, SK.

[27]             Iznākumu un rezultātu izklāsts pa prioritātēm atspoguļo dalībvalstu izpratni par šīm prioritātēm un projektu turpmāku klasifikāciju. Dažādās dalībvalstīs līdzīgi projekti var būt ieplānoti saskaņā ar dažādām prioritātēm. Katras prioritātes rezultāti un iznākumi nedaudz pārklājas — piemēram, brīvprātīga atgriešanās, kas notikusi darbību īstenošanas rezultātā saskaņā ar 1. un 3. prioritāti, vai neaizsargātiem cilvēkiem sniegtā palīdzība, izmantojot darbības, kas īstenotas saskaņā ar 1., 3. un 4. prioritāti.

[28]             Ļoti pozitīvs: AT, BE, CY, ES, FI, FR, IT, LV, LT, PL, PT, SK, UK (13). Pozitīvs: BG, DE, EE, EL, HU, IE, MT, NL, RO, SI (10).

[29]             CZ, LU, SE.

[30] 10. un 11. darbības kategorijas kontekstā partnerība ir jauna sadarbības forma valsts līmenī vai ar trešām valstīm, kura sākta, izmantojot Atgriešanās fondu, t. i., jaunu sadarbības iniciatīvu izstrāde ar attiecīgajām ieinteresētajām personām.

[31]             BG, CZ, DE, ES, FI, FR, IE, LT, PL, PT, RO, SK.

[32]             AT, BG, CZ, DE, FI, IE, LV, LT, NL PL, PT, RO.

[33]             AT, BE, BG, DE, EE, ES, FI, FR, HU, IT, LT, NL, PL, PT, SE.

[34]             BE, CY, FI, FR, LV, LT, NL, PT, RO, SE.

[35]             DE, FI, IE, LT, MT, PT, RO.

[36]             CY, SI, LV.

[37]             EE, ES, FI, FR, IT, MT, SE.

[38]             BE, BG, CY, EE, EL, ES, FI, FR, HU, IE, IT, LT, LV, MT, PL, PT, SE, SI.

[39]             BE, CY, FI, FR, LV, LT, NL, PT, RO, SE.

[40]             BE, HU, LT, EE.

[41]             DE, IE, PT, SE.

[42]             BE, EL, LV, MT, NL, PT.

[43]             BE, CY, EL, IE, PL, RO, UK.

[44]             BG, CZ, DE, EE, EL, PL, UK.

[45]             BE, CY, CZ, EE, EL, FR, IE, IT, LV, PL, RO, UK.

[46]             BG, EE, LU.

[47]             AT, BE, BG, EL, ES, FI, HU, IE, IT, LT, LU, NL, PL, RO, SI, SK, UK.

[48]             BE, BG, CY, EE, EL, HU, IT, LT, LV, PL, RO, SE, SI, SK.

[49]             BE, CZ, ES, EE, IE, MT, NL, PL, PT, SE, UK.

[50]             BE, BG, CY, DE, EE, EL, ES, FI, HU, IT, LT, LV, MT, PL, PT, RO, SI.

[51]             Apvienotā Karaliste un Īrija izmantoja atbrīvojumu attiecībā uz Atgriešanas direktīvu.