Ievads

Pieaugot pilsoņu mobilitātei Savienībā[1], ir kļuvis vairāk ģimeņu ar starptautisku dimensiju, proti, ģimeņu, kuru locekļiem ir dažāda valstspiederība, kuru locekļi dzīvo dažādās dalībvalstīs vai dalībvalstī, kas ir dalībvalsts, kuras piederīgais nav viens vai vairāki no ģimenes locekļiem. Saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību 81. pantu Savienība nosaka pasākumus tādā jomā kā tiesu iestāžu sadarbība civillietās, kurās ir pārrobežu elementi. Kad ģimenes locekļi šķiras, šāda veida sadarbība ir īpaši nepieciešama, lai nodrošinātu bērniem drošu tiesisko vidi, kurā uzturēt attiecības ar personām, kurām ir vecāku atbildība par viņiem un kuras, iespējams, dzīvo citā dalībvalstī.

Regula (EK) Nr. 1347/2000, kurā paredzēti noteikumi par jurisdikciju un spriedumu atzīšanu un izpildi laulības šķiršanas, laulāto atšķiršanas un laulības atzīšanas par neesošu lietās un lietās par abu laulāto vecāku atbildību par bērniem, bija pirmais Savienības instruments, kas tika pieņemts attiecībā uz tiesu iestāžu sadarbību ģimenes tiesību lietās[2]. Minētā regula tika atcelta ar Regulu (EK) Nr. 2201/2003[3] (vispārzināma kā Briseles IIa regula, turpmāk “Regula”). Regula ir “stūrakmens” Savienības tiesu iestāžu sadarbībai laulības lietās un lietās par vecāku atbildību. Tā ir piemērojama kopš 2005. gada 1. marta visām dalībvalstīm, izņemot Dāniju[4].

Regulā ir paredzēti vienoti noteikumi par jurisdikcijas jeb piekritības normu kolīzijas atrisināšanu starp dalībvalstīm, un tā atvieglo spriedumu, publisko aktu un nolīgumu brīvu apriti Savienībā, paredzot noteikumus par to atzīšanu un izpildi citā dalībvalstī. Tā papildina 1980. gada 25. oktobra Hāgas Konvenciju par starptautiskās bērnu nolaupīšanas civiltiesiskajiem aspektiem[5] (turpmāk “1980. gada Hāgas Konvencija”) un paredz īpašus noteikumus par tās saistību ar vairākiem noteikumiem 1996. gada 19. oktobra Hāgas Konvencijā par jurisdikciju, piemērojamiem tiesību aktiem, atzīšanu, izpildi un sadarbību attiecībā uz vecāku atbildību un bērnu aizsardzības pasākumiem[6] (turpmāk “1996. gada Hāgas Konvencija”)[7].

Regulā nav ietvertas normas par to, kā noteikt, kuri tiesību akti ir piemērojami pārrobežu strīdiem jomās, uz kurām tā attiecas. Saistībā ar piemērojamiem tiesību aktiem jau 2004. gada novembrī Eiropadome aicināja Komisiju iesniegt Zaļo grāmatu par tiesību kolīziju normām jautājumos, kas saistīti ar laulības šķiršanu[8]. Komisija 2006. gadā ierosināja veikt grozījumus Regulā attiecībā uz jurisdikciju un ieviest noteikumus par piemērojamām tiesībām laulības lietās (turpmāk “Komisijas 2006. gada priekšlikums grozīt Regulu”)[9]. Padomē nevarēja panākt vienprātību attiecībā uz noteikumiem par piemērojamām tiesībām, un tāpēc Komisija atsauca 2006. gada priekšlikumu grozīt Regulu[10]. Pamatojoties uz jauniem Komisijas priekšlikumiem[11], 14 dalībvalstis piekrita uzlabot savstarpējo sadarbību[12] un pieņēma Regulu (ES) Nr. 1259/2010, ar kuru īsteno ciešāku sadarbību attiecībā uz tiesību aktiem, kas piemērojami laulības šķiršanai un laulāto atšķiršanai[13] (turpmāk “regula “Roma III””). Tā bija pirmā reize, kad Savienībā tika izmantota ciešāka sadarbība. Pēc būtības ciešākā sadarbībā var iesaistīties visas dalībvalstis ar galīgo mērķi pārņemt regulu “Roma III” visās dalībvalstīs. Kopš regulas “Roma III” pieņemšanas vēl divas dalībvalstis ir nolēmušas iesaistīties ciešākā sadarbībā[14].

Šis ziņojums ir sagatavots atbilstoši Regulas 65. pantam[15]. Tajā ir ievērota Regulas struktūra, atsevišķās sadaļās aplūkojot noteikumus par jurisdikciju, spriedumu atzīšanu un izpildāmību un sadarbību starp dalībvalstu centrālajām iestādēm. Ziņojums ir arī īpaši vērsts uz vairākiem transversāliem jautājumiem, proti, bērna atpakaļatdošanu, ja viņu nolaupa kāds no vecākiem, spriedumu izpildi un bērna novietošanu citā dalībvalstī.

Šis ziņojums ir līdz šim pirmais Regulas piemērošanas novērtējums un nav uzskatāms par izsmeļošu. Tas sagatavots, pamatojoties uz informāciju, kas iegūta no Eiropas Tiesiskās sadarbības tīkla civillietās un komerclietās (turpmāk “EJN”) dalībniekiem[16], kā arī uz pieejamiem pētījumiem[17], Komisijas Zaļo grāmatu par laulības šķiršanai piemērojamiem tiesību aktiem un jurisdikciju[18], Komisijas 2006. gada priekšlikumu grozīt Regulu un darbu, kas veikts saistībā ar Hāgas Starptautisko privāttiesību konferenci, kura veltīta 1980. un 1996. gada Hāgas konvencijām. Visbeidzot, tajā ir ņemtas vērā pilsoņu vēstules, sūdzības, lūgumraksti un Eiropas Savienības Tiesas (turpmāk “EST”) judikatūra attiecībā uz Regulu.

1.           Jurisdikcija

1.1.      Laulības lietas

Ņemot vērā starptautisko pāru pieaugošo skaitu un augstos šķiršanās rādītājus Savienībā, jurisdikcija laulības lietās ik gadu skar ievērojamu skaitu pilsoņu[19]. Regulas normas par jurisdikciju ir palīdzējušas vienkāršot tiesisko regulējumu situācijā, kas jau ir sarežģīta attiecīgajiem indivīdiem. Tomēr ir radušās dažas grūtības saistībā ar šīm normām[20].

Pirmkārt, alternatīvais (nevis hierarhiskais) piekritības pamats, kas noteikts Regulā, apvienojumā ar visā Savienībā saskaņotu tiesību kolīziju normu neesamību var veicināt laulāto “apsteigšanas sacīksti”, tas ir, iesniegt laulības šķiršanas pieteikumu, pirms to izdara otrs laulātais, lai nodrošinātu, ka laulības šķiršanas procesā piemērojamie tiesību akti aizsargā viņa intereses[21]. Regula “Roma III” ir mazinājusi iespēju, ka laulātais sāks “apsteigšanas sacīksti”, jo tajā ir paredzētas saskaņotas normas, lai noteiktu tiesību aktus, kas piemērojami laulāto strīdos iesaistītajās dalībvalstīs. Tomēr, tā kā Regula vēl nav piemērojama visās dalībvalstīs, laulāto strīdam piemērojamie tiesību akti var atšķirties atkarībā no tiesību kolīziju normām (regula “Roma III” vai valsts tiesību normas), kas piemērojamas tiesvedības dalībvalstī. “Apsteigšanas sacīkstes” gadījumā var tikt piemēroti tiesību akti, ar kuriem atbildētājam nav ciešas saiknes vai kuros nav ņemtas vērā viņa intereses. Tas var vēl vairāk sarežģīt samierināšanas mēģinājumus un saīsināt starpniecības laiku.

Otrkārt, Regulā nav paredzēta iespēja laulātajiem izraudzīties kompetento tiesu pēc kopējas vienošanās. Jaunākajos Savienības instrumentos civillietās ir vērojama tendence pieļaut zināmu pušu autonomiju (sk. piemēram, 2008. gada Uzturlīdzekļu regulu[22] vai 2012. gada Mantošanas regulu[23]). Ierobežotas pušu autonomijas ieviešana Regulā, ļaujot laulātajiem vienoties par kompetento tiesu, varētu būt daļēji noderīga gadījumos, kad laulība tiek šķirta pēc abpusējas vienošanās, jo īpaši tāpēc, ka laulātajiem ir iespēja atbilstoši regulai “Roma III” vienoties par to strīdam piemērojamiem tiesību aktiem.

Atbildēs, kas saņemtas saistībā ar Komisijas 2006. gada priekšlikumu grozīt Regulu, jau bija norādīts uz vajadzību uzlabot juridisko noteiktību un paredzamību, ieviešot pušu ierobežotu autonomiju un novēršot “apsteigšanas sacīksti”[24]. Tajās arī tika norādīts, ka Regulas 6. pants, kurā apstiprināta saskaņā ar tās 3., 4. un 5. pantu noteiktās piekritības ekskluzivitāte, var radīt apjukumu un ir lieks, jo 3., 4. un 5. pantā ir aprakstīts, kādos apstākļos tiesai ir izņēmuma piekritība[25].

Normas par jurisdikciju, kas ierosinātas Komisijas 2006. gada priekšlikumā grozīt Regulu, Komisijas 2011. gada priekšlikums par lietām, kas saistītas ar laulāto mantiskajām attiecībām, un normas par jurisdikciju, kas ietvertas nesen pieņemtajā regulā par civillietām[26], varētu uzskatīt par iespējamu piemēru, kā uzlabot pašreizējās normas par jurisdikciju laulības lietās.

1.2.      Vecāku atbildības lietas

Regula attiecas uz visiem lēmumiem par vecāku atbildību neatkarīgi no jebkādas saiknes ar laulības lietām, lai nodrošinātu vienlīdzību attiecībā uz visiem bērniem. Tādējādi tiek ņemts vērā ārlaulībā dzimušo bērnu īpatsvara ievērojamais palielinājums pēdējās divās desmitgadēs visās dalībvalstīs, kas liecina par pārmaiņām tradicionālās ģimenes veidošanas modelī[27]. Vecāku atbildības lietas ietver uzraudzības jeb aizgādības tiesības un saskarsmes tiesības attiecībā uz bērniem.

Regulā ir noteikta vispārēja norma par jurisdikciju, kuras pamatā ir bērna pastāvīgā dzīvesvieta (8. pants), lai nodrošinātu reālu saikni starp bērnu un jurisdikcijas dalībvalsti[28]. Šis princips ir nostiprināts ar noteikumiem par jurisdikciju, kas piemērojami bērnu pārrobežu nolaupīšanas lietās (10. pants). Šādos gadījumos tās dalībvalsts tiesas, kas bijusi bērna pastāvīgās dzīvesvietas dalībvalsts tieši pirms bērna nolaupīšanas (turpmāk “izcelsmes tiesa”), saglabā piekritību, kamēr bērns nav ieguvis pastāvīgo dzīvesvietu kādā citā dalībvalstī un kamēr nav izpildīti konkrēti papildu nosacījumi, jo īpaši — kamēr izcelsmes tiesa nav izdevusi spriedumu par aizgādību, kas neparedz bērna atpakaļatdošanu[29].

Lai gan eksperti atzinuši par noderīgām normas, kas attiecas uz vienošanos par jurisdikciju un kas dod priekšroku vienprātīgu risinājumu rašanai un jo īpaši tādas situācijas novēršanai, kurā šķiršanās un vecāku atbildības lietas izskata tiesas dažādās dalībvalstīs (12. pants), tās ir radījušas jautājumus par izpildāmo nosacījumu interpretāciju[30]. Savukārt noteikumi par lietas nodošanu tiesai, kas atrodas labākā situācijā tiesas spriešanai, ja tas ir bērna interesēs (15. pants), dažos gadījumos ir radījuši grūtības saistībā ar to darbību, jo īpaši tāpēc, ka tiesa, kas saņem pieprasījumu, bieži vien savlaicīgi neinformē pieprasītāju tiesu, ka tā atzīst piekritību.

Steidzamos gadījumos dalībvalsts tiesām var būt nepieciešams pieņemt pagaidu pasākumus attiecībā uz bērnu, kas uzturas tās teritorijā, pat ja šādām tiesām nav piekritības lietas izskatīšanai pēc būtības (20. pants). EST ir sniegusi norādījumus par to, kā piemērot pagaidu pasākumus bērna nolaupīšanas gadījumos. Tā ir precizējusi, ka tās dalībvalsts tiesai, uz kuru nogādāts nolaupītais bērns, nav atļauts pieņemt pagaidu noregulējuma pasākumu, piešķirot vienam no vecākiem aizgādības tiesības pār bērnu, kurš uzturas tās teritorijā, ja tiesa, kam ir piekritība, ir pagaidām piešķīrusi aizgādības tiesības vienam no vecākiem pirms nolaupīšanas un ja šāds nolēmums ir atzīts par izpildāmu šādā dalībvalstī[31].

Lis pendens norma, kas paredz, ka tiesai, kurā prasība iesniegta kā otrajā, ir jāaptur tiesvedība, līdz tiek noteikta tās tiesas piekritība, kurā pirmajā iesniegta prasība, lai tādējādi izvairītos no paralēlas tiesvedības dažādās dalībvalstīs un pretrunīgiem nolēmumiem, ir radījusi jautājumus par interpretāciju[32]. EST ir precizējusi, ka šī norma nav piemērojama, ja tiesai, kurā pirmajā iesniegta prasība par vecāku atbildību, tiek iesniegta tikai prasība par pagaidu pasākumu pieņemšanu, un ja tiesa, kurā kā otrajā iesniegta prasība par tādiem pašiem pasākumiem, ir citas dalībvalsts tiesa, kam ir piekritība lietas izskatīšanai pēc būtības[33].

Būtu jāizpēta, ciktāl EST sniegto interpretāciju varētu iekļaut Regulā un kā varētu uzlabot dažu noteikumu praktisko piemērojamību.

1.3.      Piekritības jautājumi, kas ir kopīgi laulības lietām un vecāku atbildības lietām

Laulības lietās dalībvalsts tiesai ir piekritība, ja i) vismaz vienam no laulātajiem attiecīgajā dalībvalstī ir bijusi pastāvīgā dzīvesvieta minimālo laikposmu, vai ii) abiem laulātajiem ir attiecīgās dalībvalsts valstspiederība neatkarīgi no tā, vai viņi dzīvo Savienībā vai trešā valstī (3. pants). Atbilstoši Regulas noteikumiem par pārējiem piekritības jautājumiem (7. pants) laulāto piekļuve dalībvalsts tiesai, ja viņiem ir atšķirīga Savienības valstspiederība un ja viņi dzīvo trešā valstī, ir atkarīga no katras dalībvalsts tiesību aktiem[34].

Lietās, kas attiecas uz vecāku atbildību par bērnu, dalībvalsts tiesai parasti ir piekritība, ja bērna pastāvīgā dzīvesvieta ir šajā dalībvalstī brīdī, kad tiesā iesniegta prasība (8. pants). Ja bērna pastāvīgā dzīvesvieta ir trešā valstī, piekritību joprojām var noteikt dalībvalstī, ja vien vecāki ir skaidri atzinuši šādu piekritību un ja tas ir bērna interesēs (12. pants). Ja vecāki nepiekrīt, iespēja sākt dalībvalsts tiesā tiesvedību attiecībā uz bērnu, kura pastāvīgā dzīvesvieta ir ārpus Savienības, saskaņā ar noteikumiem par pārējiem piekritības jautājumiem ir atkarīga no katras dalībvalsts tiesību aktiem (14. pants)[35].

Tas, ka nav vienotas un visaptverošas normas par pārējiem piekritības jautājumiem ne laulības lietās, ne vecāku atbildības lietās, izraisa situāciju, kad Savienības pilsoņiem nav vienlīdzīgas piekļuves tiesiskumam. Dalībvalstu normas par jurisdikciju patiešām ir balstītas uz dažādiem kritērijiem un ne vienmēr nodrošina efektīvu piekļuvi tiesai, neraugoties uz prasītāja vai atbildētāja ciešo saikni ar dalībvalsti. Tas var radīt situācijas, kad ne dalībvalstij, ne trešai valstij nav piekritības attiecībā uz lietu[36], un praktiskas grūtības, kas izriet no tā, ka nav vienotu normu par trešo valstu spriedumu ietekmi Savienībā[37].

Tāpat atšķirībā no nesenajiem likumdošanas instrumentiem, piemēram, Uzturlīdzekļu regulas vai Mantošanas regulas, Regulā nav ietverts forum necessitatis[38]. Šādu piekritības pamatu pieprasīja Eiropas Parlaments savā 2010. gada 15. decembra normatīvajā rezolūcijā par priekšlikumu regulai “Roma III”[39].

Visbeidzot, tas, ka nav noteikumu, kas paredz, kādos gadījumos dalībvalstu tiesas var atteikties no savas piekritības par labu tiesai trešā valstī, rada lielu nenoteiktību[40]. Regula “Brisele I”[41] nesen tika grozīta ar regulas “Brisele I” pārstrādāto versiju[42], lai papildus citiem grozījumiem ieviestu noteikumu, kas attiecas uz šo jautājumu.

Komisijas priekšlikumi un nesenās norises likumdošanā civillietās[43] varētu palīdzēt pārskatīt Regulu saistībā ar iepriekšminētajiem jautājumiem, ņemot vērā, ka vecāku atbildības lietās par pamatprincipu būtu jāizvirza bērna intereses.

2.           Atzīšana un izpildāmība

Bērna interešu aizsardzība ir viens no Savienības rīcības mērķiem atzīšanas un izpildāmības noteikumu kontekstā, jo īpaši konkretizējot bērna pamattiesības uzturēt sakarus ar abiem vecākiem, kā noteikts Eiropas Savienības Pamattiesību hartas (turpmāk “Harta”) 24. pantā. Turklāt Regulas mērķis ir nodrošināt spriedumu brīvu apriti visās laulības un vecāku atbildības lietās[44]. Exequatur atcelšana civiltiesību jomā un vienotu minimuma standartu iespējamā ieviešana saistībā ar tādu lēmumu atzīšanu un izpildāmību, kuri attiecas uz vecāku atbildību, tika norādīta Stokholmas programmā[45] un Stokholmas rīcības plānā[46] kā pamatnosacījums Komisijas turpmākajam darbam civillietās.

Regula ir pirmais Savienības instruments, ar ko atcelta exequatur civillietās attiecībā uz konkrētiem lēmumiem, proti, apstiprinātiem spriedumiem par saskarsmes tiesībām ar bērniem un apstiprinātiem atpakaļatdošanas rīkojumiem bērnu nolaupīšanas gadījumos. Ar to arī tika paplašināts spriedumu savstarpējas atzīšanas princips, to attiecinot arī uz visiem lēmumiem par vecāku atbildību (aizsargājot bērnu neatkarīgi no laulības saitēm starp vecākiem), tādējādi saskaņā ar Stokholmas programmu pabeidzot programmas pirmo savstarpējas atzīšanas posmu, un līdz ar to galīgais mērķis ir vien atcelt exequatur attiecībā uz visiem lēmumiem.

Tas, ka noteiktām spriedumu kategorijām exequatur netiek atcelta, palielina procedūru sarežģītību, ilgumu un izmaksas, jo īpaši attiecībā uz spriedumiem vecāku atbildības lietās. Tas var arī izraisīt pretrunīgas situācijas, kad dalībvalstij jāatzīst saskarsmes tiesības saskaņā ar Regulu (un prasības par uzturlīdzekļiem bērnam atbilstoši Uzturlīdzekļu regulai), bet tajā pašā laikā tā var atteikties atzīt ar to pašu spriedumu piešķirtās aizgādības tiesības. Tā iemesls ir tāds, ka citās jomās, kas nav saskarsmes tiesības un bērna atpakaļatdošana konkrētos nolaupīšanas gadījumos, pret atzīšanu joprojām var iebilst, pamatojoties uz Regulā noteiktajiem iemesliem, un, pirms spriedumu var izpildīt citā dalībvalstī, ir jāpanāk izpildāmības pasludināšana[47].

Attiecībā uz spriedumu atzīšanu gan laulības lietās, gan vecāku atbildības lietās neatzīšanas pamatojums “sabiedriskā kārtība” ir izmantots reti. Tomēr vecāku atbildības lietās ir radušās būtiskas atšķirības praksē attiecībā uz šā pamatojuma plašāku vai šaurāku piemērošanu[48]. Turklāt vecāku atbildības lietās bieži izmantots iebildumu celšanas pamatojums ir bijis fakts, ka spriedums ir taisīts, nesniedzot bērnam iespēju tikt uzklausītam[49]. Šajā saistībā īpašas grūtības rada fakts, ka dalībvalstīs atšķiras normas, kas reglamentē bērna uzklausīšanu.

Sarežģījumus rada arī tas, ka dalībvalstis jēdzienu “izpilde” interpretē atšķirīgi, kā rezultātā dalībvalstīs atšķiras pieņemtā politika attiecībā uz to, kuriem spriedumiem par vecāku atbildību ir vajadzīga izpildāmības pasludināšana. Tam ir būtiskas sekas, ja, piemēram, dalībvalsts tiesa ieceļ personu par bērna aizbildni un aizbildnis pieprasa pases piegādi citā dalībvalstī. Tādos gadījumos dalībvalstis tikai pieprasa atzīt spriedumu, ar kuru tiek noteikta aizbildnība, savukārt citas, uzskatīdamas, ka pases izdošana ir izpildes akts, pieprasa, lai spriedumam, ar kuru tiek noteikta aizbildnība, tiek atzīta izpildāmība pirms pases izdošanas.

Būtu jāņem vērā, ka ir lietderīgi exequatur atcelšanu attiecināt arī uz citām lēmumu kategorijām atbilstoši nesenajiem Savienības tiesību aktiem[50]. Šajā saistībā būtu jāņem vērā pašreizējo sprieduma atzīšanas un izpildāmības atteikuma pamatojumu darbība, lai noteiktu vajadzīgos aizsardzības pasākumus. Turklāt vienotu procedūras minimuma standartu ieviešana, jo īpaši attiecībā uz bērna uzklausīšanu[51], varētu uzlabot savstarpējo uzticēšanos starp dalībvalstīm un tādējādi arī noteikumu piemērošanu attiecībā uz atzīšanu un izpildāmību.

3.           Sadarbība starp centrālajām iestādēm

Regulā ir paredzēti noteikumi par sadarbību starp centrālajām iestādēm vecāku atbildības lietās. Šī sadarbība ir būtiska efektīvai Regulas piemērošanai. Centrālajām iestādēm, piemēram, ir jāsavāc informācija un jāapmainās ar informāciju par situāciju, kādā ir bērns (piemēram, saistībā ar aizgādību vai bērna atpakaļatdošanas procedūru), jāpalīdz vecākiem, kuriem ir vecāku atbildība, panākt attiecībā uz viņiem pieņemto spriedumu atzīšanu un izpildi (jo īpaši attiecībā uz saskarsmes tiesībām un bērna atpakaļatdošanu) un jāveicina starpniecība. Centrālās iestādes arī regulāri tiekas EJN ietvaros, lai apmainītos ar viedokļiem par savu praksi un divpusēji apspriestu izskatīšanā esošās lietas[52].

Sadarbība starp centrālajām iestādēm, jo īpaši divpusējās apspriedēs, ir izrādījusies ļoti noderīga saistībā ar bērnu pārrobežu nolaupīšanās lietām. Attiecībā uz šīm lietām Stokholmas programmā ir skaidri minēts, ka papildus šajā jomā spēkā esošo juridisko instrumentu iedarbīgai īstenošanai būtu jāizskata iespēja izmantot starptautiska līmeņa starpniecību ģimenes jautājumu lietās, vienlaikus ņemot vērā dalībvalstu labu praksi. Attiecīgi darba grupai, kas izveidota EJN ietvaros, tika piešķirtas pilnvaras ierosināt efektīvus līdzekļus starpniecības uzlabošanai lietās, kas saistītas ar bērnu starptautisku nolaupīšanu, kuru veic kāds no vecākiem[53].

Neraugoties uz to vispārējo pozitīvo darbību, noteikumi par sadarbību ir uzskatīti par nepietiekami specifiskiem. Proti, eksperti ir ziņojuši par grūtībām saistībā ar pienākumu savākt un apmainīties ar informāciju par situāciju, kādā ir bērns[54]. Galvenās bažas ir saistītas ar šā noteikuma interpretāciju, faktu, ka pieteikumi par informāciju ne vienmēr tikuši apstrādāti savlaicīgi, kā arī ar apmaiņā sniegtās informācijas tulkojumu. Ir arī būtiskas atšķirības starp dalībvalstīm attiecībā uz palīdzību, ko centrālās iestādes sniedz vecākiem, kuriem ir vecāku atbildība un kuri pieprasa spriedumu izpildi par saskarsmes tiesībām.

Sadarbības noteikumu efektivitāti varētu uzlabot, iedvesmojoties no citiem ģimenes tiesību instrumentiem (jo īpaši Uzturlīdzekļu regulas) vai izstrādājot labas prakses pamatnostādnes atbilstoši EJN Rokasgrāmatai par bērnu nolaupīšanas lietām[55]. Turklāt Komisija, tostarp kopā ar dalībvalstu bērnu aizsardzības iestādēm, turpinās veicināt uzticēšanos starp dalībvalstīm, lai uzlabotu izpratni par pārrobežu kontekstu un citā dalībvalstī pieņemtu lēmumu atzīšanu.

4.           Bērnu pārrobežu nolaupīšana, ko veic viens no vecākiem — atpakaļatdošanas rīkojuma izdošana

Ja vecāki dzīvo kopā, viņi parasti kopīgi īsteno vecāku atbildību par saviem bērniem. Atšķiršanas vai šķiršanās gadījumā vecākiem, savstarpēji vienojoties vai dodoties uz tiesu, jāizlemj, kā viņi īstenos savu atbildību nākotnē. Tomēr viens no būtiskākajiem riskiem, kam bērns ir pakļauts atšķiršanas vai šķiršanās gadījumā, ir bērna aizvešana no viņa pastāvīgās dzīvesvietas valsts, ko veic viens no vecākiem. Kaitīgā ietekme, ko rada bērna nolaupīšana, kuru īsteno viens no vecākiem, uz pašu bērnu un otru vecāku ir pietiekami liela, lai tiktu veikti pasākumi gan starptautiskā, gan Savienības līmenī.

Viens no Regulas pamatmērķiem ir atturēt no bērnu nolaupīšanas starp dalībvalstīm un pasargāt bērnus no šādas nolaupīšanas kaitīgās ietekmes, nosakot procedūras, lai nodrošinātu bērna tūlītēju atpakaļatdošanu uz dalībvalsti, kas bijusi viņa pastāvīgās dzīvesvietas dalībvalsts tieši pirms viņa nolaupīšanas[56]. Šajā saistībā Regula papildina 1980. gada Hāgas Konvenciju, precizējot dažus tās aspektus, jo īpaši bērna uzklausīšanu, termiņu lēmuma pieņemšanai pēc atpakaļatdošanas pieteikuma iesniegšanas un pamatojumus bērna neatdošanai. Ar to arī tiek ieviesti noteikumi, kas reglamentē pretrunīgus rīkojumus par atpakaļatdošanu un neatdošanu atpakaļ, kuri izdoti dažādās dalībvalstīs.

EST un Eiropas Cilvēktiesību tiesa (turpmāk “ECT”) ir noteikušas vairākus principus savā judikatūrā bērnu starptautiskās nolaupīšanas lietās, par galveno apsvērumu izvirzot bērna intereses. EST ir apstiprinājusi principu, ka Regulas mērķis ir atturēt no bērnu nolaupīšanas starp dalībvalstīm un panākt bērna atpakaļatdošanu nekavējoties, tiklīdz ir notikusi nolaupīšana[57]. Savukārt ECT ir nospriedusi[58], ka, tiklīdz ir konstatēta bērna nelikumīga aizvešana, dalībvalstīm ir pienākums īstenot pietiekamus un efektīvus centienus, lai nodrošinātu bērna atpakaļatdošanu, un ka, neīstenojot šādus centienus, tiek pārkāptas tiesības uz ģimenes dzīvi, kas noteiktas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas (turpmāk “ECTK”) 8. pantā[59].

Regulā ir paredzēts, ka tiesai, kam iesniegts pieteikums par bērna atpakaļatdošanu, ir jāizdod savs spriedums ne vēlāk kā sešas nedēļas pēc pieteikuma iesniegšanas. Dalībvalstu tiesas ne vienmēr ir spējušas ievērot šo termiņu[60]. Tomēr ir skaidrs, ko apstiprinājuši arī eksperti, ka sešu nedēļu termiņš, kurā jāpieņem lēmums, ir izšķiroša zīme, kas liecina par to, cik svarīgi ir nodrošināt ātru bērna atpakaļatdošanu.

Ja pastāv pretrunas starp rīkojumu par neatdošanu atpakaļ, ko izdevusi tās dalībvalsts tiesa, uz kuru bērns aizvests nolaupot, un vēlāku atpakaļatdošanas rīkojumu, ko pieņēmusi izcelsmes tiesa, Regula dod priekšroku pēdējam minētajam, lai nodrošinātu bērna atpakaļatdošanu[61] — ja atpakaļatdošanas rīkojumu ir apstiprinājusi izcelsmes tiesa, saistībā ar to var izmantot exequatur atcelšanu, tas ir, tas tiek tūlītēji atzīts un kļūst izpildāms dalībvalstī, uz kuru bērns aizvests nolaupot, bez vajadzības pasludināt izpildāmību un bez iespējas iebilst pret tā atzīšanu[62]. Pirms šāda atpakaļatdošanas rīkojuma nav nepieciešams galīgais spriedums par bērna aizgādību, jo atpakaļatdošanas rīkojuma mērķis ir arī veicināt bērna aizgādības jautājuma atrisināšanu[63].

Izcelsmes tiesa izdod apliecību, kas pievienota atpakaļatdošanas rīkojumam, tikai tad, ja tajā notiekošajā tiesvedībā ir piemērotas noteiktas procesuālās garantijas un jo īpaši ja pusēm un bērnam ir sniegta iespēja tikt uzklausītiem[64]. Tā kā dalībvalstīs šīs garantijas tiek piemērotas atšķirīgi, jo īpaši attiecībā uz bērna uzklausīšanu, var rasties grūtības izpildes posmā.

Ņemot vērā iepriekšminēto, varētu izvērtēt, vai attiecīgās EST judikatūras iekļaušana Regulā atvieglotu noteikumu piemērošanu attiecībā uz atpakaļatdošanas rīkojumu izdošanu. Lai uzlabotu atpakaļatdošanas rīkojumu efektivitāti, būtu jāapsver arī vienotu minimuma standartu pieņemšana attiecībā uz bērna uzklausīšanu.

5.           Vispārēji izpildes jautājumi

Daudzi pārrobežu jautājumi ir transversāli piemērojami vecāku atbildības lietām un atpakaļatdošanas rīkojumiem lietās, kas saistītas ar bērnu nolaupīšanu, kuru veic viens no vecākiem.

Regulā ir paredzēts, ka spriedums, ko pieņēmusi citas dalībvalsts tiesa un kas pasludināts par izpildāmu izpildes dalībvalstī, ir jāizpilda tādos pašos apstākļos, kādi būtu, ja to pieņemtu šajā dalībvalstī[65].

Tā kā izpildes procedūru reglamentē izpildes dalībvalsts tiesību akti un tā kā valstu tiesību akti atšķiras, rodas grūtības saistībā ar tādu lēmumu izpildi, kuri attiecas uz vecāku atbildību. Dažās valsts sistēmās nav ietvertas īpašas normas par ģimenes tiesību lēmumu izpildi, un pusēm jāizmanto procedūras, kuras pieejamas attiecībā uz parastajiem lēmumiem civillietās vai komerclietās un kurās nav ņemts vērā tas, ka vecāku atbildības jomā laika aizritēšana ir neatgriezeniska[66]. Tāpēc atšķirīgu dalībvalstu procedūru piemērošana (piemēram, attiecībā uz pārsūdzības tiesībām, kas aptur sprieduma sekas) var negarantēt spriedumu efektīvu un ātru izpildi.

Jo īpaši attiecībā uz atpakaļatdošanas rīkojumu izpildi tādās bērnu nolaupīšanas lietās, kuru veic viens no vecākiem, Regulā ir paredzēts, ka apstiprināts atpakaļatdošanas rīkojums, ko izdevusi izcelsmes tiesa, ir jāizpilda izpildes dalībvalstī tādos pašos apstākļos, kādi būtu, ja to pieņemtu šajā dalībvalstī, un ka rīkojumu nevar izpildīt, ja tas ir pretrunā sekojošam izpildāmam spriedumam[67].

EST ir nostiprinājusi savā judikatūrā izcelsmes tiesu nostāju. Saskaņā ar minēto nostāju izpildes dalībvalsts tiesās nevar atsaukties uz prasības tiesiskajiem pamatiem, apstrīdot apstiprināta atpakaļatdošanas rīkojuma izpildi, un sekojošais izpildāmais spriedums var attiekties tikai uz spriedumu, ko pasludinājusi izcelsmes tiesa. Turklāt tikai izcelsmes tiesas ir tiesīgas izskatīt to piekritības apstrīdējumus, pieteikumu apturēt apstiprināta atpakaļatdošanas rīkojuma izpildi un apstākļu maiņu pēc apstiprināta atpakaļatdošanas rīkojuma, kas varētu nopietni apdraudēt bērna intereses[68]. Līdzīgi izpildes tiesa dalībvalstī nevar iebilst pret apstiprināta atpakaļatdošanas rīkojuma izpildi, pamatojoties uz to, ka izcelsmes tiesa var būt pārkāpusi noteikumus, kas reglamentē apliecību, kuru interpretē saskaņā ar Hartas 24. pantu par bērna tiesībām, jo novērtējums par to, vai šāds pārkāpums ir noticis, ir vienīgi izcelsmes tiesas piekritībā[69]. ECT savā judikatūrā ir izmantojusi līdzīgu argumentāciju[70].

Praksē joprojām pastāv šķēršļi saistībā ar atpakaļatdošanas rīkojumu faktisko izpildi[71], vai tā būtu dalībvalsts tiesas izdota atpakaļatdošanas rīkojuma izpilde tās pašas dalībvalsts teritorijā, uz kuru bērns aizvests nolaupot[72], vai apstiprināta izcelsmes tiesas atpakaļatdošanas rīkojuma izpilde minētajā dalībvalstī. Tā kā uz izpildes procedūrām attiecas izpildes dalībvalsts tiesību akti, izpildes līdzekļi dažādās dalībvalstīs atšķiras. Dažās dalībvalstīs izpildes procedūras faktiski var ilgt vairāk nekā gadu, jo izpildes tiesas atkārtoti izskata lietu pēc būtības[73], savukārt atpakaļatdošanas rīkojumi būtu jāizpilda tūlīt. Šajā ziņā EST ir noteikusi, ka pat tad, ja Regulas mērķis nav vienādot dalībvalstu materiālo un procesuālo tiesību normas, ir svarīgi nodrošināt, ka valsts normu piemērošana nekaitē Regulas lietderīgai iedarbībai[74]. Tāpat arī ECT ir uzsvērusi, ka lietas, kuras attiecas uz bērna atpakaļatdošanu un tāda galīga lēmuma izpildi, kas saistīts ar bērna atpakaļatdošanu, ir jāizskata steidzīgi, jo laika aizritēšana var neatgriezeniski ietekmēt attiecības starp bērnu un vecāku, ar kuru viņš nedzīvo kopā. Tāpēc par pasākuma piemērotību jāspriež pēc tā īstenošanas steidzīguma[75].

Savienības politikas pamatmērķis procesuālo civiltiesību jomā ir panākt, ka robežām starp dalībvalstīm nevajadzētu radīt šķērsli lēmumu izpildei civillietās. Lai Regulas piemērošana būtu vēl efektīvāka, jo īpaši tik kritiskā jomā kā bērna atpakaļatdošana, Komisija pārskatīs lēmumu izpildi šajā jomā, tostarp to, cik piemērota ir vienotu minimuma standartu attiecībā uz izpildi ieviešana.

6.         Bērna novietošana citā dalībvalstī

Regulas 56. pantā ir ietverti īpaši noteikumi par bērna ievietošanu aprūpes iestādē vai audžuģimenē citā dalībvalstī. Ja dalībvalsts tiesa apsver bērna novietošanu citā dalībvalstī un uzņēmējā valstī ir nepieciešama publiskas iestādes iesaistīšanās vietējos bērna ievietošanas gadījumos, tiesai jāapspriežas ar centrālo iestādi vai citu kompetentu iestādi uzņēmējā valstī un jāsaņem šādas valsts kompetentās iestādes piekrišana pirms novietošanas lēmuma pieņemšanas. Pašlaik apspriešanās un piekrišanas procedūras reglamentē uzņēmējas dalībvalsts tiesību akti, un tas nozīmē, ka ir piemērojamas atšķirīgas dalībvalstu iekšējās procedūras. Centrālajām iestādēm pēc pieprasījuma ir jāsadarbojas informācijas un palīdzības sniegšanā[76].

EST ir apstiprinājusi, ka spriedumam par novietošanu, pirms to var izpildīt uzņēmējā dalībvalstī, jābūt atzītam par izpildāmu attiecīgajā dalībvalstī. Viens no pamatojumiem, uz kuriem var atsaukties, lai iebilstu pret tāda lēmuma izpildāmības pasludināšanu, kas attiecas uz bērna novietošanu citā dalībvalstī, ir Regulas 56. pantā noteiktās procedūras neievērošana[77], lai izvairītos no novietošanas pasākuma piemērošanas uzņēmējai valstij. EST ir piebildusi, ka, lai Regula nezaudētu savu efektivitāti, nolēmumam par izpildāmības pasludināšanas pieteikumu jābūt pieņemtam īpaši ātri un ka pret šādu nolēmumu iesniegtām pārsūdzībām nav apturošas iedarbības[78]. Neatkarīgi no šiem apsvērumiem eksperti ir norādījuši, ka exequatur procedūras piemērošana novietošanas lēmumiem ir ļoti apgrūtinoša, ņemot vērā bērna vajadzības.

Tādējādi tādas vienotas procedūras piemērošanu, kas ļauj ātrāk un efektīvāk piemērot noteikumus par bērna novietošanu citā dalībvalstī, varētu izvērtēt kā līdzekli ziņoto problēmu pārvarēšanai.

Secinājums

Regula ir labi funkcionējošs instruments, kas sniegusi būtisku ieguvumu pilsoņiem. Tā ir veicinājusi pieaugošo pārrobežu tiesas prasību izskatīšanu laulības lietās un vecāku atbildības lietās, ieviešot piekritības normu visaptverošu sistēmu, kā arī efektīvu sistēmu sadarbībai starp dalībvalstu centrālajām iestādēm, paralēlas tiesvedības novēršanu un spriedumu, publisku aktu un nolīgumu brīvu apriti. Par īpaši noderīgiem uzskata noteikumus par bērna atpakaļatdošanu, kuri papildina 1980. gada Hāgas Konvenciju un kuru mērķis ir atturēt no bērnu nolaupīšanas starp dalībvalstīm, ko veic viens no vecākiem.

Tomēr, pamatojoties uz datiem un provizoriskajām atsauksmēm, kas saņemtas no ekspertiem, ir norādes, ka esošās normas var uzlabot. Lai vispusīgi izvērtētu šajā ziņojumā norādītās bažas, Komisija ir iecerējusi sākt plašāku politikas novērtējumu attiecībā uz esošajām normām un to ietekmi uz pilsoņiem. Tāpēc Komisija sāks arī sabiedrisko apspriešanu. Pamatojoties uz novērtējumu un sabiedriskajā apspriešanā sniegtajām atbildēm, Komisija īstenos attiecīgu rīcību.

Pielikums

2012. gada pētījums par Eiropas starptautisko privāttiesību regulējumu: pašreizējās nepilnības un nākotnes perspektīvas; sagatavojuši Prof. Dr. Xandra Kramer (zinātniskā direktore), Michiel de Rooij, LL.M. (projekta vadītājs), Dr. Vesna Lazić, Dr. Richard Blauwhoff un Lisette Frohn, LL.M., pieejams vietnē

http://www.europarl.europa.eu/document/activities/cont/201212/20121219ATT58300/20121219ATT58300EN.pdf

2010. gada pētījums par vecāku atbildību, bērnu aizgādību un apmeklēšanas tiesībām pārrobežu atšķiršanas lietās, ko sagatavojis Institut Suisse de droit comparé (ISDC) un kas pieejams vietnē

http://www.europarl.europa.eu/RegData/etudes/etudes/join/2010/425615/IPOL-PETI_ET(2010)425615_EN.pdf

2010. gada pētījums par apmeklēšanas tiesību īstenošanu pāri robežām, ko sagatavojusi Dr. Gabriela Thoma-Twaroch, Jozefštates rajona tiesas priekšsēdētāja, Vīne, un kas pieejams vietnē

http://www.europarl.europa.eu/RegData/etudes/note/join/2010/432735/IPOL-JURI_NT(2010)432735_EN.pdf

2010. gada pētījums par ES starptautisko privāttiesību un procesuālo tiesību instrumentos minētā sabiedriskās kārtības izņēmuma interpretāciju, ko sagatavojuši Prof. Burkhard Hess un Prof. Thomas Pfeiffer, Heidelbergas Universitāte, un kas pieejams vietnē

http://www.europarl.europa.eu/RegData/etudes/etudes/join/2011/453189/IPOL-JURI_ET(2011)453189_EN.pdf

2007. gada ziņojums “Pētījums par pārējiem piekritības jautājumiem”, ko sagatavojis Prof. A. Nuyts un kas pieejams vietnē

http://ec.europa.eu/justice_home/doc_centre/civil/studies/doc_civil_studies_en.htm

2007. gada salīdzinošais pētījums par izpildes procedūrām ģimenes tiesību jomā, ko sagatavojis T.M.C. ASSER Institut un kas pieejams vietnē

http://ec.europa.eu/justice_home/doc_centre/civil/studies/doc_civil_studies_en.htm

2006. gada pētījums, kas izmantojams kā informatīvs materiāls vēlākam ietekmes novērtējumam par Komisijas priekšlikumu attiecībā uz jurisdikciju un piemērojamiem tiesību aktiem laulības šķiršanas lietās, kuru sagatavojis Eiropas politikas vērtēšanas konsorcijs (EPEC) — Komisijas dienestu darba dokuments — Ietekmes novērtējums SEC(2006) 949.

2002. gada novērtējums par praktiskajām problēmām, ko rada tiesību kolīziju normu nesaskaņošana laulības šķiršanas lietās, kuru sagatavojis T.M.C. ASSER Institut un kurš pieejams vietnē

http://ec.europa.eu/justice_home/doc_centre/civil/studies/doc_civil_studies_en.htm

[1]               2011. gadā 27 Savienības dalībvalstīs dzīvoja 33,3 miljoni ārvalstu pilsoņu, kas ir 6,6 % no kopējā iedzīvotāju skaita. Lielākā daļa jeb 20,5 miljoni bija trešo valstu pilsoņi, bet atlikušie 12,8 miljoni bija citu Savienības dalībvalstu pilsoņi. Tā kā pilsonība laika gaitā var mainīties, ir arī noderīgi atspoguļot informāciju atbilstīgi dzimšanas valstīm. Savienībā 2011. gadā bija 48,9 miljoni ārvalstīs dzimušu iedzīvotāju, kas ir 9,7 % no kopējā iedzīvotāju skaita. No tiem 32,4 miljoni bija dzimuši ārpus Savienības un 16,5 miljoni bija dzimuši citā Savienības dalībvalstī (Statistics in Focus, 31/2012: “Gandrīz divas trešdaļas ES dalībvalstīs dzīvojošo ārvalstnieku ir to valstu pilsoņi, kas nav ES-27 valstis”, Eurostat).

[2]               Padomes 2000. gada 29. maija Regula (EK) Nr. 1347/2000 par jurisdikciju, spriedumu atzīšanu un izpildi laulības lietās un lietās par abu laulāto vecāku atbildību par bērniem, OV L 160, 30.6.2000., kas grozīta ar Padomes 2004. gada 2. decembra Regulu (EK) Nr. 2116/2004, OV L 367, 14.12.2004.

[3]               Padomes Regula (EK) Nr. 2201/2003 par jurisdikciju un spriedumu atzīšanu un izpildi laulības lietās un lietās par vecāku atbildību un par Regulas (EK) Nr. 1347/2000 atcelšanu, OV L 338, 23.12.2003., 1. lpp.

[4]               Kā noteikts 1. un 2. pantā Protokolā par Dānijas nostāju, kas pievienots Līgumam par Eiropas Savienību un Līgumam par Eiropas Savienības darbību, Dānija nepiedalās Regulas pieņemšanā, un tāpēc Dānijai tā nav saistoša un nav jāpiemēro. Šajā ziņojumā termins “dalībvalstis” neattiecas uz Dāniju.

[5]               Konvencija ir piemērojama visās dalībvalstīs.

[6]               Padomes 2002. gada 19. decembra Lēmums, ar ko dalībvalstīm atļauj Kopienas interesēs parakstīt 1996. gada Hāgas Konvenciju par jurisdikciju, piemērojamiem tiesību aktiem, atzīšanu, izpildi un sadarbību attiecībā uz vecāku atbildību un bērnu aizsardzības pasākumiem, OV L 48, 21.2.2003., 1. lpp. Konvencija ir piemērojama visās dalībvalstīs, izņemot Beļģiju un Itāliju, kas ir to parakstījušas, bet vēl nav ratificējušas.

[7]               Regula ir piemērojama šādos gadījumos: i) ja attiecīgā bērna pastāvīgā dzīvesvieta ir kādas dalībvalsts teritorijā un ii) attiecībā uz kādas dalībvalsts tiesā taisīta sprieduma atzīšanu un izpildi, pat ja attiecīgā bērna pastāvīgā dzīvesvieta ir tādas trešās valsts teritorijā, kas ir minētās konvencijas līgumslēdzēja puse; 61. pants.

[8]               Hāgas programma brīvības, drošības un tiesiskuma stiprināšanai Eiropas Savienībā, ko Eiropadome pieņēma 2004. gada 4.-5. novembrī.

[9]               Priekšlikums Padomes Regulai, ar ko groza Regulu (EK) Nr. 2201/2003 attiecībā uz jurisdikciju laulības lietās un ievieš noteikumus par šajās lietās piemērojamām tiesībām (COM(2006) 399 galīgā redakcija).

[10]             OV C 109, 16.4.2013., 7. lpp.

[11]             Priekšlikums Padomes Lēmumam Nr. [..]/2010/ES, ar kuru atļauj ciešāku sadarbību laulības šķiršanai un laulāto atšķiršanai piemērojamo tiesību jomā (COM(2010) 104 galīgā redakcija — 2010/0066 (APP)); Priekšlikums Padomes Regulai, ar ko īsteno ciešāku sadarbību laulības šķiršanai un laulāto atšķiršanai piemērojamo tiesību jomā (COM(2010) 105 galīgā redakcija — 2010/0067 (CNS)).

[12]             Padomes 2010. gada 12. jūlija Lēmums, ar kuru atļauj ciešāku sadarbību attiecībā uz tiesību aktiem, kas piemērojami laulības šķiršanai un laulāto atšķiršanai (2010/405/ES), OV L 189, 22.7.2010., 12. lpp. Beļģija, Bulgārija, Vācija, Spānija, Francija, Itālija, Latvija, Luksemburga, Ungārija, Malta, Austrija, Portugāle, Rumānija un Slovēnija ir tās 14 dalībvalstis, kas izveidojušas ciešāku savstarpējo sadarbību.

[13]             Padomes 2010. gada 20. decembra Regula (ES) Nr. 1259/2010, ar kuru īsteno ciešāku sadarbību attiecībā uz tiesību aktiem, kas piemērojami laulības šķiršanai un laulāto atšķiršanai, OV L 343, 29.12.2010., 10. lpp. Regula “Roma III” ir piemērojama 14 sākotnējās dalībvalstīs kopš 2012. gada 21. jūnija.

[14]             Regula “Roma III” būs piemērojama Lietuvā no 2014. gada 22. maija (OV L 323, 22.11.2012., 18. lpp.) un Grieķijā no 2015. gada 29. jūlija (OV L 23, 28.1.2014., 41. lpp.).

[15]             Regulas 65. pantā ir noteikts, ka līdz 2012. gada 1. janvārim Komisija iesniedz Eiropas Parlamentam, Padomei un Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai ziņojumu par Regulas piemērošanu, pamatojoties uz dalībvalstu sniegto informāciju.

[16]             Jo īpaši apspriedēm, kas notikušas EJN sanāksmes ietvaros, un EJN atbildēm uz Komisijas 2013. gada aptaujas anketu. Sk. arī EJN Rokasgrāmatu par paraugpraksi un vienotiem minimuma standartiem, kas pieejama vietnē https://e-justice.europa.eu/content_parental_responsibility-46-lv.do.

[17]             Sk. šā ziņojuma pielikumu.

[18]             COM(2005) 82 galīgā redakcija.

[19]             Savienībā ir noslēgti aptuveni 122 miljoni laulību, no kurām aptuveni 16 miljoniem laulību (13 %) ir pārrobežu raksturs. Savienībā 2007. gadā tika noslēgti 2,4 miljoni laulību, uz 300 000 pāru attiecās šī kategorija; tāpat tas attiecās uz 140 000 laulības šķiršanas gadījumiem (13 %) no 1040 000 šķirtajām laulībām Savienībā šajā pašā gadā (sk. Komisijas paziņojumu Eiropas Parlamentam, Padomei, Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai un Reģionu komitejai “Novērst neskaidrības par starptautisko pāru mantiskajām tiesībām”, COM(2011) 125 galīgā redakcija). Saskaņā ar Eurostat 2010. gada datiem katru gadu Savienībā tiek noslēgti vairāk nekā 2,2, miljoni jaunu laulību un notiek aptuveni 1 miljons šķiršanās gadījumu.

[20]             Piemēram, ir radušās grūtības attiecībā uz jurisdikcijas interpretāciju, pamatojoties uz “abu laulāto valstspiederību” (3. panta 1. punkta b) apakšpunkts), ja abiem laulātajiem ir vienu un to pašu divu dalībvalstu valstspiederība. EST, atgādinot par indivīdu tiesībām izvēlēties tiesu, kurai ir jurisdikcija, jo īpaši gadījumos, kad ir izmantotas tiesības uz personu pārvietošanās brīvību, noteikusi, ka šo noteikumu nevar interpretēt tādējādi, ka tas nozīmē, ka var ņemt vērā tikai “biežāk lietoto” valstspiederību. Jurisdikcija ir to dalībvalstu tiesām, kuru valstspiederība ir laulātajiem, un laulātie var izvēlēties, kuras dalībvalsts tiesā celt prasību; spriedums lietā C-168/08 Hadadi, 2009, Krājums I-06871, 52., 53. un 58. punkts.

[21]             Viens no mērķiem, kas noteikti Komisijas 2006. gada priekšlikumā grozīt Regulu, bija novērst šādu “skriešanos uz tiesu” jeb “apsteigšanas sacīksti”, ieviešot saskaņotas tiesību kolīziju normas visās dalībvalstīs. Saskaņotu tiesību kolīziju normu ieviešana būtu mazinājusi “apsteigšanas sacīkstes” risku, jo ikvienai ES tiesai, kam iesniegta prasība, būtu bijis jāpiemēro vienotajos noteikumos paredzētie tiesību akti. Tā kā regula “Roma III” par tiesību aktiem, kas piemērojami laulības šķiršanai un laulāto atšķiršanai, nav piemērojama visās dalībvalstīs, bažas par “apsteigšanas sacīksti” joprojām pastāv.

[22]             Padomes 2008. gada 18. decembra Regula (EK) Nr. 4/2009 par jurisdikciju, piemērojamiem tiesību aktiem, nolēmumu atzīšanu un izpildi un sadarbību uzturēšanas saistību lietās, OV L 7, 10.1.2009., 1. lpp. (turpmāk “Uzturlīdzekļu regula”).

[23]             Eiropas Parlamenta un Padomes 2012. gada 4. jūlija Regula (ES) Nr. 650/2012 par jurisdikciju, piemērojamiem tiesību aktiem, nolēmumu atzīšanu un izpildi un publisku aktu akceptēšanu un izpildi mantošanas lietās un par Eiropas mantošanas apliecības izveidi, OV L 201, 27.7.2012., 107. lpp. (turpmāk “Mantošanas regula”).

[24]             Komisijas 2006. gada priekšlikums grozīt Regulu, 5. lpp.

[25]             Komisijas 2006. gada priekšlikums grozīt Regulu, 8. lpp. Sk. arī spriedumu lietā C-68/7Sundelind Lopez, 2007, Krājums I-10403.

[26]             Komisijas priekšlikums par jurisdikciju, piemērojamiem tiesību aktiem, nolēmumu atzīšanu un izpildi laulāto mantisko attiecību lietās, COM(2011) 126 galīgā redakcija (turpmāk “Komisijas priekšlikums par laulāto mantisko attiecību lietām”); Uzturlīdzekļu regula; Mantošanas regula.

[27]             Katru gadu 28 Savienības dalībvalstīs piedzimst vairāk nekā 5 miljoni bērnu (Eurostat statistikas dati par 2004.-2011. gadu). 2010. gadā aptuveni 38,3 % bērnu piedzima ārpus laulības, savukārt 1990. gadā šis rādītājs bija 17,4 % (Eurostat).

[28]             EST sniedza norādījumus par jēdziena “pastāvīgā dzīvesvieta” interpretāciju spriedumā lietā C-523/07 A., 2009, Krājums I-02805, un lietā C-497/10 PPU Mercredi, 2010, Krājums I-14309. Saistībā ar 8. un 10. pantu EST jo īpaši nosprieda, ka bērna pastāvīgā dzīvesvieta ir vieta, ko raksturo bērna zināma integrācija sociālajā un ģimenes vidē, un ka bērna pastāvīgā dzīvesvieta ir jānosaka valsts tiesai, ņemot vērā visus katrā konkrētā gadījumā pastāvošos faktiskos apstākļus.

[29]             Pēdējā minētā nosacījuma interpretāciju EST precizēja spriedumā lietā C-211/10 PPU Povse, 2010, Krājums I-06673. EST nosprieda, ka izcelsmes tiesas noteikts pagaidu pasākums nav “spriedums par aizgādību, kas neparedz bērna atpakaļatdošanu”, un tāpēc ar to nevar pamatot jurisdikcijas nodošanu tās dalībvalsts tiesām, uz kuru bērns ir nelikumīgi aizvests. Faktiski gadījumā, kad pagaidu pasākuma rezultātā zūd jurisdikcija bērna aizgādības jautājumā, bērna pastāvīgās dzīvesvietas dalībvalsts kompetentā tiesa varētu tikt atturēta pieņemt pagaidu pasākumu, lai gan tas ir bērna interesēs (47. un 50. punkts).

[30]             Jo īpaši saskaņā ar 12. panta 3. punktu.

[31]             Spriedums lietā C-403/09 PPU Detiček, 2009, Krājums I-12193.

[32]             Attiecībā uz šo normu EST spriedumā lietā C-497/10 PPU Mercredi, 2010, Krājums I-14309, noteica, ka dalībvalsts tiesas nolēmumi, ar kuriem atbilstoši 1980. gada Hāgas Konvencijai ir noraidīts lūgums par bērna tūlītēju atgriešanos citas dalībvalsts tiesas jurisdikcijā un kuri ir saistīti ar vecāku atbildību attiecībā uz šo bērnu, neietekmē nolēmumus, kuri šajā citā dalībvalstī ir jāpieņem par prasībām saistībā ar vecāku atbildību, kas tajā ir iesniegtas agrāk un tiek izskatītas joprojām.

[33]             Spriedums lietā C-296/10 Purrucker II, 2010, Krājums I-11163.

[34]             Sk. Komisijas 2006. gada priekšlikumu grozīt Regulu, Komisijas dienestu darba dokumentu SEC(2006) 949 “Ietekmes novērtējums” un pētījumu par pārējiem piekritības jautājumiem, kas minēts šā ziņojuma pielikumā.

[35]             Šā ziņojuma pielikumā minētais pētījums par pārējiem piekritības jautājumiem liecina, ka ir lielas atšķirības starp dalībvalstu normām par piekritību. Visbūtiskākā atšķirība ir tā, ka aptuveni pusē dalībvalstu pietiek ar bērna pilsonību (vai pilsonību, kāda ir vienam no vecākiem un kas bieži vien ir tāda pati kā bērnam), lai noteiktu piekritību šādas pilsonības dalībvalstī, savukārt otrā pusē dalībvalstu tā nav. Lai gan dažās no šādām pēdējām minētajām valstīm citi piekritības pamati var dažos gadījumos atļaut prasības iesniegšanu tiesā Savienībā, tam nav garantijas.

[36]             Tā tas var būt, piemēram, laulības lietās, ja laulātie dzīvo trešā valstī, kurā normas par piekritību ir balstītas vienīgi uz laulāto pilsonību, vai ja laulātie dzīvo dažādās trešās valstīs un tikai viena laulātā dzīvesvieta nav pietiekams apsvērums, lai noteiktu piekritību, un piekritība nav pieejama laulātā pēdējā pastāvīgajā dzīvesvietā. Kā praktisku piemēru var minēt reālu gadījumu, kas aprakstīts šā ziņojuma pielikumā minētajā pētījumā par Eiropas starptautisko privāttiesību regulējumu un kas attiecas uz Itālijas pilsoni un viņa sievu no Nīderlandes, kuri salaulājās Āfrikas valstī un nodzīvoja tajā vairākus gadus. Sieva, kas bija diplomāte, profesionālu apsvērumu dēļ kopā ar vīru pārcēlās uz Āzijas valsti. Vienubrīd pāris vēlējās šķirties, tomēr izrādījās, ka attiecīgajā Āzijas valstī, kas bija viņu dzīvesvietas valsts, tas nav iespējams. Piekritība nebija pieejama arī saskaņā ar Nīderlandes vai Itālijas normām par pārējiem piekritības jautājumiem šķiršanās lietās. Šādos apstākļos dalībvalsts tiesai būtu bijusi piekritība saskaņā ar Regulu tikai tad, ja abiem laulātajiem būtu vienas dalībvalsts valstspiederība.

[37]             Sk. šā ziņojuma pielikumā minēto pētījumu par pārējiem piekritības jautājumiem.

[38]             Piekritības pamats, kas izņēmuma kārtā pieļauj, ka dalībvalsts tiesai ir piekritīga lieta, kura saistīta ar trešo valsti, lai jo īpaši novērstu tiesiskuma nolieguma situācijas, piemēram, ja izrādās, ka tiesvedība attiecīgajā trešā valstī ir neiespējama (piemēram, pilsoņu kara dēļ); sk. Uzturlīdzekļu regulas 16. apsvērumu. Tradicionāli uzskata — un tas pat ir norādīts parlamentārajās apspriedēs dažās dalībvalstīs —, ka šīs piekritības “pēc vajadzības” pamatā ir tiesības uz taisnīgu tiesu vai ka to nosaka šādas tiesības saskaņā ar 6. panta 1. punktu Eiropas Cilvēktiesību konvencijā — Pētījums par pārējiem piekritības jautājumiem, 64. lpp.

[39]             Rezolūcija P7_TA(2010)0477, 3. punkts.

[40]             Jo īpaši attiecībā uz vecāku atbildības lietām trešās valstīs, kas nav 1996. gada Hāgas Konvencijas līgumslēdzējas puses. Sk. šā ziņojuma pielikumā minēto pētījumu par pārējiem piekritības jautājumiem.

[41]             Padomes 2000. gada 22. decembra Regula (EK) Nr. 44/2001 par jurisdikciju un spriedumu atzīšanu un izpildi civillietās un komerclietās, OV L 12, 16.1.2001., 1. lpp.

[42]             Eiropas Parlamenta un Padomes 2012. gada 12. decembra Regula (ES) Nr. 1215/2012 par jurisdikciju un spriedumu atzīšanu un izpildi civillietās un komerclietās (pārstrādātā versija), OV L 351, 20.12.2012., 1. lpp. (turpmāk “Regulas “Brisele I” pārstrādātā versija”).

[43]             Uzturlīdzekļu regula; Komisijas 2006. gada priekšlikums grozīt Regulu; Komisijas priekšlikums par laulāto mantisko attiecību lietām, Komisijas priekšlikums par jurisdikciju, piemērojamiem tiesību aktiem, nolēmumu atzīšanu un izpildi lietās par reģistrētu partnerattiecību mantiskajām sekām (COM(2011) 127 galīgā redakcija); Uzturlīdzekļu regula; Regulas “Brisele I” pārstrādātā versija.

[44]             Regulā ir paredzēts, ka publiski akti un nolīgumi ir jāatzīst par izpildāmiem atbilstīgi tādiem pašiem nosacījumiem kā spriedumi, ja tie ir izpildāmi to izcelsmes dalībvalstī. Tas, ka apliecības, ko izmanto exequatur procedūrā, attiecas tikai uz “spriedumiem”, ir radījis grūtības.

[45]             Stokholmas programma (Padomes dokuments Nr. 17024/09 JAI 896), 3.1.2. un 3.3.2. punkts.

[46]             Komisijas paziņojums Eiropas Parlamentam, Padomei un Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai “Brīvības, drošības un tiesiskuma telpas nodrošināšana Eiropas pilsoņiem — Stokholmas programmas īstenošanas rīcības plāns”, 2010. gada 20. aprīlis, COM(2010) 171 galīgā redakcija, 10., 12., 23. lpp.

[47]             Spriedumā lietā C-195/08 PPU Rinau, 2008, Krājums I-05271, EST precizēja, ka, izņemot apstiprinātus spriedumus, kas gūst labumu no exequatur atcelšanas, ikviena ieinteresētā persona var iesniegt prasību par sprieduma neatzīšanu, pat ja iepriekš nav iesniegta prasība par sprieduma atzīšanu. Spriedumā lietā C-256/09 Purrucker I, 2010, Krājums I-07353, EST apstiprināja, ka noteikumi par atzīšanu un izpildi nav piemērojami pagaidu pasākumiem saistībā ar uzraudzības jeb aizgādības tiesībām, uz kurām attiecas 20. panta piemērošanas joma.

[48]             Šā ziņojuma pielikumā minēto pētījumu par sabiedriskās kārtības izņēmumu interpretāciju.

[49]             Citi bieži izmantoti pamatojumi spriedumu neatzīšanai ir bijuši šādi: dokumentu izsniegšana, ja spriedums ir taisīts aizmuguriski, Regulā noteiktās procedūras neievērošana attiecībā uz bērna novietošanu citā dalībvalstī un fakts, ka spriedums taisīts, nedodot attiecīgajam vecākam iespēju tikt uzklausītam. Šie ir svarīgi apsvērumi, kas attiecas uz tiesībām uz efektīvu tiesību aizsardzību un taisnīgu tiesu, ko garantē Hartas 47. pants.

[50]             Regula (EK) Nr. 805/2004, ar ko izveido Eiropas izpildes rīkojumu neapstrīdētiem prasījumiem; Regula (EK) Nr. 1896/2006, ar ko izveido Eiropas maksājuma rīkojuma procedūru; Regula (EK) Nr. 861/2007, ar ko izveido Eiropas procedūru maza apmēra prasībām; Uzturlīdzekļu regula; regulas “Brisele I” pārstrādātā versija.

[51]             Sk. arī, piemēram, apsvērumu par turpmākajiem minimuma standartiem dokumentu izsniegšanai — Komisijas ziņojums Eiropas Parlamentam, Padomei un Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai par to, kā piemēro Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (EK) Nr. 1393/2007 par tiesas un ārpustiesas civillietu un komerclietu dokumentu izsniegšanu dalībvalstīs.

[52]             Kopš 2010. gada divpusējās sanāksmēs ir apspriestas 155 lietas.

[53]             Sk. Padomes 2010. gada 12. novembra dokumentu 16121/10, JUSTCIV 194 “Secinājumi, kas izdarīti prezidentvalsts Beļģijas organizētajā ministru seminārā par starptautiska mēroga starpniecību ģimenes jautājumu risināšanā starptautiskās bērnu nolaupīšanas gadījumos”, kas pieejams vietnē http://register.consilium.europa.eu.

[54]             Regulas 55. panta a) punkts.

[55]             EJN Rokasgrāmata par paraugpraksi un vienotiem minimuma standartiem:

                https://e-justice.europa.eu/content_parental_responsibility-46-lv.do.

[56]             2008. gadā dalībvalstis savstarpēji iesniedza 706 atpakaļatdošanas pieteikumus. Statistikas dati liecina, ka 2008. gadā kopējais atpakaļatdošanas rādītājs starp dalībvalstīm bija 52 %, tomēr gadījumos, kad pieprasītāja valsts bija trešā valsts, tas bija 39 % — to pieteikumu statistiskā analīze, kuri iesniegti 2008. gadā atbilstoši 1980. gada 25. oktobra Hāgas Konvencijai par bērnu starptautiskas nolaupīšanas civiltiesiskajiem aspektiem, II daļai — Reģionālais ziņojums, proviz. dok. Nr. 8 B — 2011. gada novembra atjauninājums 2011. gada jūnija Īpašās komisijas zināšanai, pieejams vietnē http://www.hcch.net.

[57]             Spriedums lietā C-195/08 PPU Rinau, 2008, Krājums I-05271, 52. punkts.

[58]             Sk., piemēram, lietas Šneersone un Kampanella/Itālija (pieteikums Nr. 14737/09), 85. punkta iv) apakšpunktu; Iglesias Gil un A.U.I./Spānija (pieteikums Nr. 56673/00); Ignaccolo-Zenide/Rumānija (pieteikums Nr. 31679/96), Maire/ Portugāle (pieteikums Nr. 48206/99); PP/Polija (pieteikums Nr. 8677/03) un Raw/Francija (pieteikums Nr. 10131/11).

[59]             ECT dažās lietās ir arī nospriedusi, ka bērna atpakaļatdošana var būt ECTK 8. panta pārkāpums, jo īpaši gadījumos, kad tā ir konstatējusi, ka pieprasījuma saņēmēja tiesa nav pietiekami novērtējusi to grūtību nopietnību, kas bērnam var rasties, atgriežoties viņa izcelsmes valstī, ka pieprasījuma saņēmēja tiesa nav varējusi izsvērti noteikt, vai pastāv risks 1980. gada Hāgas Konvencijas 13. panta b) punkta nozīmē, vai ka pieprasījuma saņēmēja tiesa nav efektīvi izskatījusi prasītāja apgalvojumus atbilstoši 1980. gada Hāgas Konvencijas 13. panta b) punktam. Sk., piemēram, spriedumus lietās ŠŠneersone un Kampanella/Itālija (pieteikums Nr. 14737/09), 95. punktu; B/Beļģija (pieteikums Nr. 4320/11), 76. punktu; X/Latvija (pieteikums Nr. 27853/09), 119. punktu.

[60]             2008. gadā 15 % pieteikumu starp dalībvalstīm tika izskatīti sešu nedēļu laikā; sk. 56. zemsvītras piezīmē minēto statistisko analīzi.

[61]             Regulas 11. panta 8. punkts un 42. pants.

[62]             Tā kā Regulas nolūks ir nodrošināt ātru bērna atpakaļatdošanu, izcelsmes tiesas izsniegtu apliecību saistībā ar tās atpakaļatdošanas rīkojumu nevar pārsūdzēt, un vienīgais prasības tiesiskais pamats, uz ko var atsaukties saistībā ar šādu apliecību, ir tās koriģēšanas pieprasīšana vai šaubu izteikšana par tās autentiskumu atbilstoši izcelsmes dalībvalsts tiesību aktiem; 43. panta 2. punkts un spriedums lietā C-211/10 PPU Povse, 2010, Krājums I-06673, 73. punkts.

[63]             Spriedums lietā C-211/10 PPU Povse, 2010, Krājums I-06673, 53. punkts. Atbilstoši spriedumam lietā C-195/08 PPU Rinau, 2008, Krājums I-05271, tiklīdz ir izdots rīkojums par neatdošanu atpakaļ un par to ir informēta izcelsmes tiesa, izcelsmes tiesai, kas izdod apstiprinātu atpakaļatdošanas rīkojumu, nav būtiski, ka rīkojums par neatdošanu atpakaļ nav kļuvis galīgs vai ir pārskatīts tiktāl, ka bērna atpakaļatdošana faktiski nav notikusi.

[64]             Līdzīgas garantijas ir piemērojamas apstiprinātiem lēmumiem, kas attiecas uz saskarsmes tiesībām attiecībā uz bērniem.

[65]             47. pants.

[66]             Sk. šā ziņojuma pielikumā minēto salīdzinošo pētījumu par izpildes procedūrām ģimenes tiesību jomā.

[67]             Tādi paši izpildes noteikumi ir piemērojami attiecībā uz apstiprinātiem spriedumiem par saskarsmes tiesībām attiecībā uz bērniem; 47. pants.

[68]             Spriedums lietā C-211/10 PPU Povse, 2010, Krājums I-06673, 74.-83. punkts.

[69]             Spriedums lietā C-491/10 Zarraga, 2010, Krājums I-14247.

[70]             Spriedums lietā Povse/Austrija (pieteikums Nr. 3890/11), 81. un 82. punkts.

[71]             Pilsoņu sūdzības attiecas galvenokārt uz apgrūtinošām izpildes procedūrām, ieilgušu tiesvedību un atšķirībām valsts iestāžu īstenotajā praksē.

[72]             Sk., piemēram, ECT spriedumus lietās PP/Polija (pieteikums Nr. 8677/03); Shaw/Ungārija (pieteikums Nr. 6457/09), Raw un citi/Francija (pieteikums Nr. 10131/11).

[73]             Piemēram, dažās dalībvalstīs izpildes noteikumi ļauj iesniegt pārsūdzības pret izpildes rīkojumiem.

[74]             Spriedums lietā C-195/08 PPU Rinau, 2008, Krājums I-05271, 82. punkts.

[75]             Sk., piemēram, spriedumus lietās Shaw/Ungārija (pieteikums Nr. 6457/09) un Raw/Francija (pieteikums Nr. 10131/11).

[76]             Regulas 55. panta d) punkts.

[77]             Regulas 31. panta 2. punkts un 23. panta g) punkts.

[78]             Spriedums lietā C-92/12 PPU Health Service Executive.