1.            IEVADS

Eiropas pilsoņu iniciatīva, kas tika ieviesta ar Lisabonas līgumu, lai veicinātu pilsoņu aktīvāku demokrātisko līdzdalību Eiropas lietās[1], paredz, ka viens miljons Eiropas Savienības (ES) pilsoņu, kuri pārstāv vismaz septiņas dalībvalstis, drīkst pieprasīt, lai Eiropas Komisija ierosinātu tiesību aktus par jautājumiem, kas ietilpst ES kompetencē. Pilsoņu iniciatīva ir pirmais līdzdalības demokrātijas instruments ES līmenī. Kopš tās stāšanās spēkā 2012. gada aprīlī vairāk nekā 5 miljoni iedzīvotāju ir parakstījuši vairāk nekā 20 dažādas iniciatīvas.

“Right2Water” ir pirmā Eiropas pilsoņu iniciatīva, kas atbilst prasībām, kuras noteiktas Eiropas Parlamenta un Padomes regulā par pilsoņu iniciatīvu. Pēc tam, kad iniciatīvas organizētāji bija guvuši atbalstu no vairāk nekā 1,6 miljoniem iedzīvotāju, 2013. gada 20. decembrī tie oficiāli iesniedza minēto iniciatīvu Komisijai.

Saskaņā ar Regulas par pilsoņu iniciatīvu noteikumiem Komisijas rīcībā ir trīs mēneši, lai atbildētu uz šo iniciatīvu paziņojumā, kurā tā izklāsta “savus juridiskos un politiskos secinājumus par pilsoņu iniciatīvu, rīcību, ko tā plāno veikt, ja tāda tiek plānota, un šādas rīcības veikšanas vai neveikšanas iemeslus”[2].

Komisija pieņēma organizatorus 2014. gada 17. februārī, un šajā pašā dienā tiem tika sniegta iespēja iepazīstināt klausītājus ar savu iniciatīvu Eiropas Parlamentā organizētajā atklātajā sēdē. Plašāka informācija par šīs pirmās pilsoņu iniciatīvas procedūras aspektiem ir sniegta I pielikumā.

Iniciatīvā “Right2Water” Komisija ir aicināta “ierosināt tiesību aktus, kas īsteno cilvēktiesības uz ūdeni un sanitāriju, saskaņā ar Apvienoto Nāciju Organizāciju, un veicina ūdens un sanitārijas nodrošināšanu kā svarīgu sabiedrisko pakalpojumu, kas pieejams visiem”[3].

Iniciatīvā pieprasīts, lai:

– “ES iestādēm un dalībvalstīm būtu pienākums nodrošināt, ka visi iedzīvotāji bauda tiesības uz ūdeni un sanitāriju;

– uz ūdens apgādi un ūdens resursu apsaimniekošanu neattiektos „iekšējā tirgus noteikumi” un lai uz ūdens pakalpojumiem neattiektos liberalizācija;

– ES paplašinātu pasākumus, lai panāktu vispārēju piekļuvi ūdenim un sanitārijai.”

Iniciatīvā ir aktualizēti transversāli jautājumi, kas aptver virkni ES un dalībvalstu līmeņa politikas jomu. Tie jāizskata saskaņā ar ES Līguma noteikumiem, tostarp jo īpaši saskaņā ar kompetences piešķiršanas, proporcionalitātes un subsidiaritātes principiem.

2.            Pašreizējā situācija

Piekļuve drošam dzeramajam ūdenim un sanitārijai ir nesaraujami saistīta ar tiesībām uz dzīvību un cilvēka cieņu, kā arī vajadzību nodrošināt atbilstošu dzīves līmeni.

Pēdējo desmit gadu laikā starptautisko tiesību jomā, jo īpaši Apvienoto Nāciju Organizācijas (ANO) līmenī, ir atzītas tiesības uz drošu dzeramo ūdeni un sanitāriju[4]. ANO Ģenerālās asamblejas Rezolūcijā Nr. 64/292 "tiesības uz drošu un tīru dzeramo ūdeni un sanitāriju [atzītas] par cilvēktiesībām, kas ir svarīgas, lai dzīvotu cilvēka cienīgu dzīvi un pilnībā izmantotu visas cilvēktiesības”. Turklāt ANO 2012. gada konferences par ilgtspējīgu attīstību (Rio+20) nobeiguma dokumentā valstu un valdību vadītāji un augsta līmeņa pārstāvji atkārtoti apstiprināja "apņemšanos, kas saistīta ar cilvēktiesībām uz drošu dzeramo ūdeni un sanitāriju un kas pakāpeniski jāīsteno [to] iedzīvotāju labā, pilnībā ievērojot valstu suverenitātes principu"[5].

Eiropas līmenī Eiropas Padomes Parlamentārā asambleja paziņoja, “ka piekļuve ūdenim ir jāatzīst par cilvēka pamattiesībām, jo ūdens ir vajadzīgs dzīvības uzturēšanai un tas ir resurss, kas ir kopīgi jāizmanto visiem cilvēkiem”[6]. Arī ES ir atkārtoti apstiprinājusi, ka “visas dalībvalstis pilda ar cilvēktiesībām saistītos pienākumus attiecībā uz piekļuvi nekaitīgam dzeramūdenim, kam jābūt pieejamam, fiziski sasniedzamam, pieņemamā cenā un pienācīgā kvalitātē”[7].

Šie principi ir arī motivējuši ES rīcību. ES Ūdens pamatdirektīvā ir atzīts, ka “ūdens nav tāda prece, kā jebkura cita, bet ir mantojums, kas jāaizsargā, jāaizstāv un pret kuru jāizturas kā pret mantojumu”[8]. Atsevišķas ES Pamattiesību hartā paredzētas tiesības un principus var interpretēt arī kā tādus, kas tieši attiecas uz piekļuvi drošam dzeramajam ūdenim un uzlabotai sanitārijai. Pamattiesību, piemēram, tiesību uz cieņu (1. pants) vai tiesību uz dzīvību (2. pants), efektīvu aizsardzību neapšaubāmi ietekmē nespēja piekļūt drošam dzeramajam ūdenim un sanitārijai. Turklāt šajā kontekstā būtu jāņem vērā arī ES apņemšanās nodrošināt augstu vides aizsardzības līmeni (37. pants)[9]. Lai gan hartas noteikumi attiecas uz dalībvalstīm tikai tad, ja tās īsteno ES tiesību aktus, jebkuram ES tiesību aktu noteikumam jābūt saderīgam ar šo hartu. Tādējādi visām ES iestādēm un struktūrām ir jāievēro hartā nostiprinātās tiesības un jānodrošina, ka visi pasākumi, kas tiek veikti, pamatojoties uz Līgumu, ir saderīgi ar šīm tiesībām.

Iepriekš aprakstītajā kontekstā Komisija ir veikusi pilsoņu iniciatīvas analīzi, lai izklāstītu savus secinājumus saskaņā ar Regulas par pilsoņu iniciatīvu 10. pantu.

ES ieguldījums, lai nodrošinātu labāku un pieejamāku ūdeni

Lai nodrošinātu un uzlabotu piekļuvi ūdenim un sanitārijai, izšķiroši ir trīs elementi, proti, kvalitāte, fiziskā sasniedzamība un pieejamība cenas ziņā.

ES ir veicinājusi dalībvalstu iedzīvotāju piekļuves nodrošināšanu drošam dzeramajam ūdenim un sanitārijai, īstenojot divus svarīgus pasākumu veidus. Pirmkārt, ES ir noteikusi mērķtiecīgus ūdens kvalitātes standartus, garantējot augstu aizsardzības līmeni gan sabiedrības veselībai, gan videi. Otrkārt, ES ir piešķīrusi finansiālu atbalstu, lai paplašinātu un uzlabotu ūdensapgādes infrastruktūru dalībvalstīs, tādējādi palīdzot uzlabot ar ūdensapgādi saistīto pakalpojumu kvalitāti un fizisko sasniedzamību.

ES 20. gadsimta septiņdesmitajos gados ieviesa obligātās ūdens kvalitātes prasības, un aizvadīto četrdesmit gadu laikā ir pakāpeniski paplašinājusi tiesību aktu kopu ūdens apsaimniekošanas jomā. Ūdens pamatdirektīva[10], Direktīva par dzeramā ūdens kvalitāti[11] un Direktīva par komunālo notekūdeņu attīrīšanu[12] ir būtiski ES tiesiskā regulējuma elementi šajā jomā.

Šīs likumdošanas mērķis ir holistiska pieeja ūdens resursu apsaimniekošanai, un tā nodrošina ūdens atbilstību stingrām prasībām, garantējot, ka tas ir drošs, veselībai nekaitīgs un tīrs. Šo ES vides aizsardzības noteikumu īstenošana ir ievērojami uzlabojusi ES dzeramā ūdens kvalitāti, jo īpaši Austrumeiropā un Centrāleiropā.

ES kohēzijas politika daudzus gadus ir sniegusi ievērojamu atbalstu dalībvalstu īstenotajiem centieniem attīstīt un uzlabot infrastruktūru, kas nodrošina piekļuvi dzeramajam ūdenim un komunālo notekūdeņu apsaimniekošanas pakalpojumiem. Piemēram, laikposmā kopš 2007. gada, pateicoties ES finansiālajam atbalstam, vairāk nekā 2,6 miljoniem cilvēku 9 dalībvalstīs ir nodrošināta uzlabota piekļuve dzeramajam ūdenim, un vēl 5,7 miljoniem cilvēku 14 dalībvalstīs ir nodrošināta piekļuve uzlabotiem notekūdeņu attīrīšanas pakalpojumiem. Aizvadīto septiņu gadu (2007.–2013. gads) laikā ES finansiālā atbalsta apmērs ieguldījumiem, kas paredzēti ar dzeramā ūdens apgādi un notekūdeņiem saistītiem būvdarbiem, kā arī infrastruktūrai, sasniedza gandrīz 22 miljardus euro.

Būtisks elements ir arī pieejamība cenas ziņā, jo tas ietekmē visu iedzīvotāju efektīvu piekļuvi ūdensapgādes pakalpojumiem. ES nav pilnvaru ūdens cenu noteikšanas jomā — šīs cenas tiek noteiktas valstu līmenī. Tomēr ar ūdeni saistītais ES tiesiskais regulējums vides jomā paredz vairākus pamatprincipus attiecībā uz ūdens cenu noteikšanas politiku dalībvalstīs. Ūdens pamatdirektīvā ir paredzēts, ka dalībvalstīm ir jānodrošina, lai ūdens patērētājiem noteiktā cena atspoguļotu faktiskās ūdens izmantošanas izmaksas. Tas veicina ierobežoto ūdens resursu ilgtspējīgu izmantojumu. ES ūdens politikas pamatā ir princips, ka ūdens pakalpojumu pieejamība cenas ziņā ir būtiski svarīga. Valstu iestādes ir kompetentas veikt konkrētus atbalsta pasākumus, lai sniegtu garantijas neaizsargātiem iedzīvotājiem un risinātu ūdens nepietiekamības problēmas (piemēram, paredzot atbalstu mājsaimniecībām ar zemu ienākumu līmeni un nosakot sabiedrisko pakalpojumu sniegšanas saistības).

Ūdensapgādes pakalpojumu sniegšana iekšējā tirgū

Lēmumu pieņemšana par to, kā labāk nodrošināt ūdensapgādes pakalpojumus, Eiropas Savienībā ir dalībvalstu iestāžu kompetencē. Par ūdensapgādes pakalpojumu sniegšanu parasti atbild vietējās iestādes, kuras ir visciešākajā saskarē ar pilsoņiem un vislabāk pārzina viņu vajadzības.

Valstu iestādēm ir visas tiesības veikt attiecīgos uzdevumus tiešā veidā, izmantojot savus resursus, vai nodot šo darbu izpildi juridiski nošķirtu, pilnībā valstij piederošu “iekšējo” pakalpojumu sniedzēju ziņā. Tās arī var izlemt ūdensapgādes pakalpojumu pārvaldībai pilnībā vai daļēji izmantot ārpakalpojumu sniedzēju — privātu vai jauktu struktūru — pakalpojumus. Šādā gadījumā valstu iestādēm ir visas tiesības privātajiem operatoriem noteikt skaidrus pienākumus, lai nodrošinātu, ka šie pakalpojumi operatoru kompetencē esošajā ģeogrāfiskajā teritorijā atbilst noteiktajiem standartiem.

Savukārt ES no savas puses nodrošina, lai tiktu ievēroti Līguma principi, piemēram, pārredzamība un vienlīdzīga attieksme. Tajā pašā laikā Līguma noteikumi paredz, ka ES ir jāsaglabā neitralitāte attiecībā uz valstu lēmumiem, ar kuriem regulē ūdens pakalpojumu sniedzēju iestāžu īpašumtiesību režīmu[13].

ES iekšējā tirgus noteikumos ir pilnībā ņemta vērā valstu iestāžu kompetence nodrošināt atbilstību noteiktajiem pakalpojumu kvalitātes standartiem, pieņemt lēmumus par piemērojamajiem tarifiem un noteikt jebkuras atbilstošas sabiedrisko pakalpojumu sniegšanas saistības (piemēram, lai aizsargātu neaizsargātus lietotājus). Šo noteikumu mērķis ir palielināt pārredzamību, nodrošināt nediskrimināciju un sniegt pilsoņiem iespēju gūt maksimālu labumu par naudu, ko viņi ir samaksājuši nodokļos vai nodevās. Piemēram, ES publiskā iepirkuma noteikumi nodrošina, ka gadījumā, ja valstu iestādes pieņem lēmumu ūdens resursu apsaimniekošanai izmantot ārēja uzņēmuma pakalpojumus, atlases process ir pārredzams un nodrošina lietotājiem visizdevīgāko piedāvājumu. Ja, gluži pretēji, valstu iestādes izvēlas sniegt šos pakalpojumus, izmantojot publiskā sektora dalībnieku sadarbību, ES tiesību akti publiskā iepirkuma jomā sniedz arī drošu un elastīgu sadarbības tiesisko regulējumu.

Atsaucoties uz pilsoņu iniciatīvā paustajām bažām par to, ka uz ūdens apgādi un ūdens resursu apsaimniekošanu neattiektos "iekšējā tirgus noteikumi" un uz "ūdens pakalpojumiem neattiektos liberalizācija", Komisija apstiprina, ka tiesību akti publiskā iepirkuma jomā nav spēkā, ja vietējās iestādes nolemj sniegt pakalpojumus pašas, izmantojot kopuzņēmumu vai saistītu uzņēmumu[14].

ES tiesību aktos konsekventi ir atzīts ūdensapgādes un sanitārijas pakalpojumu īpašais raksturs un to nozīme iedzīvotāju pamatvajadzību nodrošināšanā. Uz koncesijām ūdensapgādes jomā bieži attiecas konkrētas un sarežģītas vienošanās, kuras īpaši jāapsver, ņemot vērā to, “cik svarīgs ir ūdens kā sabiedrisks labums un pamatvērtība visiem Savienības pilsoņiem”[15]. Tāpēc koncesijas par dzeramo ūdeni, kā arī atsevišķas koncesijas par notekūdeņu attīrīšanu un apsaimniekošanu ir izslēgtas no jauno ES noteikumu par koncesijas līgumu slēgšanas tiesību piešķiršanu darbības jomas. Turklāt ir skaidri noteikts, ka uz ūdens sadales, apgādes un notekūdeņu attīrīšanas pakalpojumiem neattiecas pārrobežu pakalpojumu sniegšanas brīvība, kā paredzēts Pakalpojumu direktīvā[16].

ES ilgtermiņa saistības globālā līmenī

Nabadzības mazināšana, iekļaujoša izaugsme un ilgtspējīga attīstība ir ļoti atkarīga no ūdens apgādes pieejamības un kvalitātes. Vairāk nekā 2,6 miljardiem cilvēku visā pasaulē nav piekļuves uzlabotiem sanitārijas pakalpojumiem, un vismaz miljards cilvēku joprojām dzer neattīrītu dzeramo ūdeni. Virzība uz Tūkstošgades attīstības mērķa (TAM) sasniegšanu droša dzeramā ūdens jomā norit atbilstoši plānam, bet, lai pasaules mērogā tiktu īstenots sanitārijas mērķis, joprojām jāveic liels darbs — saskaņā ar pašreizējām tendencēm uzlaboti sanitārijas pakalpojumi pasaulē nav pieejami vairāk nekā miljonam iedzīvotāju.

ES ir uzņēmusies ilgtermiņa saistības nodrošināt piekļuvi drošam dzeramajam ūdenim un sanitārijai un veicināt integrētu ūdens resursu apsaimniekošanu partnervalstīs. Kopš Paziņojuma par ūdenssaimniecību jaunattīstības valstīs[17] pieņemšanas 2002. gadā ir spēkā konkrēts politiskais satvars. Tā rezultātā tika izveidota ES Ūdens resursu iniciatīva[18] — politisks instruments, kura mērķis ir uzlabot sadarbību un nodrošināt efektīvāku palīdzību attīstības jomā, īstenojot partnerības un izmantojot daudzu ieinteresēto personu pieeju.

Pēdējo desmit gadu laikā ES politikas mērķu īstenošanai ir veikti daudzi konkrēti pasākumi, piešķirot ievērojamu finansiālo atbalstu, tostarp 2004. gadā izveidota ĀKK un ES Ūdens mehānisms[19]. ES atbalsta tiešā rezultātā laikposmā no 2004. līdz 2013. gadam vairāk nekā 70 miljoniem cilvēku tika nodrošināta uzlabota piekļuve ūdenim un 24 miljoniem cilvēku — piekļuve sanitārajai infrastruktūrai.

ES un tās dalībvalstis pašlaik katru gadu piešķir gandrīz 1,5 miljardus euro ūdensapgādes, sanitārijas un higiēnas (Water Supply, Sanitation and Hygiene — WASH) programmām jaunattīstības valstīs. Tādējādi Savienība ir lielākā individuālā līdzekļu sniedzēja ūdensapgādes jomā.

Kopš 2007. gada ES ir piešķīrusi aptuveni 2,5 miljardus euro pasākumiem ūdens un sanitārijas jomā vairāk nekā 60 partnervalstīs[20]. Liela daļa ES īstenoto pasākumu ūdensapgādes un sanitārajā jomā ir saistīta ar tādu infrastruktūras elementu attīstību kā ūdens un kanalizāciju tīkli, pārvietojamas ūdens un notekūdeņu attīrīšanas iekārtas, lauku ūdensapgāde reti apdzīvotos apgabalos un lauku sanitārija.

Turklāt ES ir lielākā līdzekļu sniedzēja humānās palīdzības pasākumiem WASH nozarē, pašlaik katru gadu piešķirot aptuveni 200 miljonus euro, lai iedzīvotājiem, kurus apdraud notiekošas, neizbēgamas vai paredzamas humānās krīzes, laikus nodrošinātu cilvēka cieņai atbilstošu piekļuvi pietiekamiem un drošiem ūdensapgādes pakalpojumiem.

ES atbalsta partnerības projektus (ziemeļi–dienvidi un dienvidi-dienvidi), lai attīstītu spējas ūdens un sanitārijas nozarē, nododot zinātību un zināšanas no ūdensapgādes un sanitārijas uzņēmumiem, vietējām iestādēm un citiem ūdensapgādes nozares dalībniekiem. Liela daļa no līdz šim piešķirtajiem resursiem ūdensapgādes uzņēmumiem, kuri saskaras ar kapitāla trūkumu, ir palīdzējuši paplašināt ūdens pieejamību, iekļaujot tajā nabadzīgākās iedzīvotāju grupas. Turklāt kopš 2007. gada ES reģionālie finansējuma apvienošanas mehānismi ir nodrošinājuši finansējumu apmēram 30 ūdensapgādes un sanitārijas projektiem, sekmējot aizdevumus un ieguldījumus vairāk nekā 2 miljardu euro apmērā.

3.           AR EIROPAS PILSOŅU INICIATĪVU SAISTĪTĀ DARBĪBA

Iepriekš aprakstītās darbības, ko ES ir veikusi agrāk un īsteno pašlaik, apliecina, ka Savienība neapšaubāmi atzīst ūdens kā sabiedriska labuma nozīmi, kas ir svarīgs, lai personas dzīvotu cilvēka cienīgu dzīvi un pilnībā izmantotu visas cilvēktiesības. ES savu pilnvaru ietvaros, pilnīgi ievērojot subsidiaritātes principu, ir pastāvīgi sniegusi pozitīvu ieguldījumu, lai nodrošinātu, ka piekļuve drošam dzeramajam ūdenim un uzlabotai sanitārijai kļūtu par visu cilvēku ikdienas sastāvdaļu — gan Eiropā, gan ārpus tās robežām.

Ņemot vērā Eiropas pilsoņu iniciatīvu, Komisija ir centusies noteikt visus joprojām esošos trūkumus un jomas, kurās ES vai valsts līmenī ir jāiegulda lielāks darbs, lai risinātu problēmas, kas rada bažas iedzīvotāju vidū un kuru dēļ viņi ir iesnieguši prasību rīkoties.

Komisija ir apņēmusies nodrošināt, ka cilvēktiesību dimensija saistībā ar piekļuvi drošam dzeramajam ūdenim — tam ir jābūt pieejamam, fiziski sasniedzamam, cenu ziņā pieejamam un pieņemamam, arī turpmāk būs tās īstenotā darba pamatā.

Kvalitatīvāka un pieejamāka ūdens nodrošināšana

Lai visiem ES iedzīvotājiem nodrošinātu piekļuvi drošam dzeramajam ūdenim, ir svarīgi, lai dalībvalstis pilnīgi īstenotu ES tiesību aktus ūdens apsaimniekošanas jomā. Neraugoties uz gadu gaitā panākto ievērojamo progresu, var vēl vairāk uzlabot piekļuvi kvalitatīvam ūdenim un sanitārijai, jo īpaši pilsoņiem, kuri dzīvo reģionos, kur ūdeni nodrošina maza mēroga ūdensapgādes sistēmas.

Jaunajā Septītajā vides rīcības programmā[21], kura nosaka ES rīcību vides jomā, ir uzsvērts, ka, lai laikposmā līdz 2020. gadam visiem ES iedzīvotājiem nodrošinātu augstiem standartiem atbilstošu dzeramo un mazgāšanās vajadzībām paredzētu ūdeni, jānodrošina labāka ES noteikumu īstenošana. Ir jāiegulda lielāki centieni, lai:

· nodrošinātu kvalitatīvāku dzeramo ūdeni neliela mēroga ūdensapgādē (t.i., mazāk nekā 5000 cilvēku), kas nodrošina ūdeni apmēram 65 miljoniem iedzīvotāju ES;

· uzturētu un atjaunotu pašreizējo infrastruktūru, īpašu uzmanību pievēršot inovācijai un efektivitātes uzlabošanai; un

· izbūvētu nepieciešamo notekūdeņu infrastruktūru (savākšanas un attīrīšanas sistēmas), jo īpaši dalībvalstīs Austrumeiropā.

Minēto mērķu īstenošanai ir vajadzīgs pietiekams finansējums, atbilstošu prioritāšu noteikšana un laba pārvaldība, tostarp valstu un vietējās administratīvās spējas ieguldījumu plānošanai, koordinēšanai un īstenošanai. Lai novērstu konstatētos trūkumus, īpaši svarīgi būs dalībvalstu lēmumi par valstu izdevumu prioritātēm attiecībā uz turpmāko ES finansējumu[22]. Komisija centīsies panākt, lai dalībvalstis pilnīgi izmantotu visas jaunajā finanšu plānošanas periodā (2014.–2020. gads) pieejamās lielās iespējas saņemt ES finansiālo atbalstu ūdensapgādes jomā, jo sevišķi, izmantojot ieguldījumu prioritāti, kas īpaši vērsta uz ūdens resursu apsaimniekošanu.

Komisija pastiprinās centienus, lai panāktu ūdens apsaimniekošanas jomā pieņemto ES tiesību aktu pilnīgu ieviešanu dalībvalstīs, cieši sadarbojoties ar šīm dalībvalstīm un ieinteresētajām pusēm, lai īstenotu priekšlikumus, kas izklāstīti 2012. gada Ūdens aizsardzības konceptuālajā plānā[23], kurā jau ir noteiktas ES ūdens resursu politikas galvenās problēmas.

Komisija arī turpinās pārskatīt ES tiesību aktus ūdens apsaimniekošanas jomā. Noteikumi par prioritārajām vielām ūdens resursu politikas jomā[24] tika nostiprināti 2013. gadā, un pašlaik tiek atjaunināta Gruntsūdeņu direktīva[25]. Tāpat arī Komisija sadarbībā ar dalībvalstīm un ieinteresētajām personām ir veikusi darbu, lai Dzeramā ūdens direktīvas uzraudzības un analīzes noteikumus pielāgotu zinātniskajam un tehniskajam progresam. Turklāt, jo īpaši ņemot vērā bažas saistībā ar neliela mēroga ūdensapgādi, Komisija sāks ES mēroga sabiedrisko apspriešanu, lai izvērtētu uzlabojumu nepieciešamību un to īstenošanas veidus. Komisija sagatavos arī Ūdens pamatdirektīvas pārskatu un ierosinās tajā veicamos grozījumus[26].

Attiecībā uz būtisko aspektu — ūdens pieejamību cenu ziņā — joprojām ir svarīga rīcība valstu līmenī. Šāda rīcība ir daļa no dalībvalstu politikas, lai samazinātu nabadzību un sociālo atstumtību, un tā tiek atbalstīta un papildināta arī ES līmenī[27]. Ņemot vērā ar ūdens nepietiekamību saistīto problēmu palielināšanos ekonomikas krīzes laikā un atsevišķu cilvēku nespēju apmaksāt savus rēķinus par ūdensapgādes pakalpojumiem, nelabvēlīgā situācijā esošu personu aizsardzības pasākumi ir vēl jo svarīgāki. Tāpēc Komisija aicina dalībvalstis, rīkojoties saskaņā ar savu kompetenci, visiem iedzīvotājiem nodrošināt piekļuvi ūdens pamatapgādei saskaņā ar Pasaules Veselības organizācijas ieteikumiem[28] un pienācīgi īstenot Ūdens pamatdirektīvu.

Neitralitātes nodrošināšana attiecībā uz ūdensapgādes pakalpojumu sniegšanu

Komisija arī turpmāk nodrošinās Līguma noteikumu pilnīgu ievērošanu, kas paredz, ka ES ir jāsaglabā neitralitāte attiecībā uz valstu lēmumiem, ar kuriem regulē ūdens pakalpojumu sniedzēju iestāžu īpašumtiesību režīmu[29], tajā pašā laikā nodrošinot Līguma pamatprincipu, piemēram, pārredzamības un vienlīdzīgas attieksmes, ievērošanu. Atsaucoties uz pilsoņu iniciatīvā paustajām bažām par to, ka uz ūdens apgādi un ūdens resursu apsaimniekošanu nedrīkstētu attiecināt "iekšējā tirgus noteikumus" un ka uz ūdens pakalpojumiem nedrīkstētu attiecināt liberalizāciju, Komisija apstiprina, ka jaunie tiesību akti publiskā iepirkuma jomā netiks piemēroti, ja vietējās iestādes nolems sniegt pakalpojumus pašas, izmantojot kopuzņēmumu vai saistītu uzņēmumu[30].

Starptautisko tirdzniecības sarunu kontekstā Komisija arī turpmāk aktīvi sadarbosies ar tirdzniecības partneriem, lai nodrošinātu, ka tiek ievērotas un pienācīgi garantētas valstu, reģionālā un vietējā līmenī īstenotas izvēles iespējas attiecībā uz ūdensapgādes pakalpojumu sniegšanas veidu.

Kā minēts iepriekš, ES tiesību aktos par iekšējo tirgu konsekventi ir atzīts ūdensapgādes un sanitārijas pakalpojumu īpašais raksturs un to nozīme iedzīvotāju pamatvajadzību nodrošināšanā. Jaunie ES noteikumi par koncesijas līgumu slēgšanas tiesību piešķiršanu, ko Eiropas Parlaments un Padome pieņēma 2014. gada 26. februārī, ir tikai pats nesenākais šādas pieejas piemērs. Ņemot vērā bažas, ko sabiedrības pārstāvji pauda likumdošanas procesa laikā, Komisija ierosināja no šo noteikumu piemērošanas jomas skaidri izslēgt koncesijas par dzeramo ūdeni, kā arī konkrētas koncesijas par notekūdeņu attīrīšanu. Šāda rīcība atbilda arī iniciatīvā “Right2Water” paustajām bažām.

Pārredzamības uzlabošana

Pārredzamībai var būt svarīga nozīme iedzīvotāju piekļuves uzlabošanai ūdensapgādes un sanitārijas pakalpojumiem, ietekmējot tās trīs galvenos aspektus (t. i., piekļuvi, pieejamību cenas ziņā un kvalitāti). Vajadzība nodrošināt pārredzamību bija Ūdens pamatdirektīvas noteikumu izstrādes pamatā. Ūdens pamatdirektīvas 14. pantā ir noteikts, ka Eiropas iedzīvotāji ir jāinformē un ar viņiem ir jāapspriežas procesā, kura rezultātā tiek pieņemti upju baseinu apsaimniekošanas plāni, un ka iestādēm ir jāpaskaidro, kā ir ņemti vērā iedzīvotāju viedokļi. Turklāt ES tiesību akti garantē tiesības publisko institūciju rīcībā esošās vai tām pieejamās vides informācijas iegūšanas tiesības un izklāsta pamatnoteikumus un praktiskus pasākumus attiecībā uz šo tiesību izmantošanu, tādējādi veicinot pārredzamāku politiku[31].

Komisija piekrīt, ka, lai uzlabotu ar ūdens kvalitāti un pakalpojumiem saistītās informācijas daudzumu un kvalitāti, ir jādara vairāk. Labāka informācija var sniegt iedzīvotājiem lielākas iespējas, ļaujot viņiem sekot līdzi un aktīvāk piedalīties ar ūdens resursu apsaimniekošanu saistītu lēmumu pieņemšanā, kas vairumā gadījumu tiek pieņemti valstu, reģionālā vai vietējā līmenī.

Komisija turpinās jaunu iniciatīvu izstrādi, lai iedzīvotājiem nodrošinātu uzlabotu pārredzamību. Saskaņā ar Komunālo notekūdeņu attīrīšanas direktīvu Komisija, cieši sadarbojoties ar dalībvalstīm un jo īpaši ar izmēģinājuma valstu kopu, izstrādā jaunas informācijas sistēmas, kas iedzīvotājiem tiešsaistē nodrošinās vieglu piekļuvi galvenajai atbilstības informācijai (strukturētas īstenošanas un informācijas sistēmas)

Komisija izstrādās līdzīgu pieeju, lai patērētājiem nodrošinātu labāku pārredzamību saistībā ar dzeramā ūdens kvalitāti. Līdzīgi darbam, ko Komisija veic komunālo notekūdeņu jomā, tā varētu palīdzēt dalībvalstīm noteikt vajadzīgās informācijas veidus, lai visā ES radītu salīdzināmu informāciju. Spēkā esošo Eiropas Ūdens informācijas sistēmu[32] varētu izmantot kā šādas informācijas vienotu datu ievadīšanas sistēmu.

Turklāt Komisija ir gatava izskatīt ideju par ūdens kvalitātes salīdzinošu novērtēšanu kā iedzīvotāju iespēju nostiprināšanas veidu. Komisija arī ir gatava atbalstīt strukturētāku ieinteresēto pušu dialogu, pulcējot publiskā un privātā sektora pakalpojumu sniedzējus, un īstenot sadarbību ar spēkā esošajām iniciatīvām[33] , lai sniegtu plašāku salīdzinošo kritēriju kopu attiecībā uz ūdensapgādes pakalpojumiem. Tas būs pirmais solis, lai ievērojami uzlabotu ūdensapgādes pakalpojumu sniedzēju pārredzamību un pārskatatbildību, sniedzot iedzīvotājiem piekļuvi salīdzinošiem datiem par ūdensapgādes operatoru ekonomiskās, tehniskās un kvalitatīvās darbības galvenajiem rādītājiem.

Integrētāka pieeja attīstības palīdzībai

Komisija ir apņēmusies nodrošināt, lai tās attīstības politikas centrā arī turpmāk būtu cilvēktiesību dimensija saistībā ar piekļuvi drošam dzeramajam ūdenim un sanitārijai. ES plāno turpināt savus centienus ar mērķi nodrošināt vispārēju piekļuvi ūdenim un sanitārijai, īstenojot to kā būtisku savas attīstības politikas daļu. Neraugoties uz panākto progresu, vairāk nekā 4000 bērnu visā pasaulē, kuri nav sasnieguši piecu gadu vecumu, ik dienu mirst tādu slimību dēļ, kas ir saistītas ar nespēju piekļūt drošam dzeramajam ūdenim.

Plānošanas periodā no 2014. līdz 2020. gadam ES finansiālais atbalsts būs vērsts uz vairākām mērķa nozarēm katrā partnervalstī, par prioritārām nosakot jomas, kurās visvairāk vajadzīga palīdzība, lai nodrošinātu, ka atbalsts tiek izmantots efektīvi un nodrošina labākos iespējamos rezultātus[34]. Atbalsts WASH (ūdensapgāde, sanitārija un higiēna) nozarei tiks efektīvāk vērsts uz tām partnervalstīm, kuras, izstrādājot savas valsts indikatīvās programmas, ir noteikušas, ka ūdensapgāde un sanitārija ir prioritārās jomas. Komisija saskaņos darbu ar partnervalstīm, dalībvalstīm un citiem attīstības partneriem, lai nodrošinātu, ka visās partnervalstīs ir pienācīgs WASH nozaru aptvērums.

Tajā pašā laikā ES darbība tiks vērsta uz integrētākas pieejas nodrošināšanu, un turpmākās rīcības pamatprincips, jo īpaši reģionālajā līmenī, būs sinerģiju radīšana starp ūdensapgādes, enerģētikas un pārtikas nodrošinātības jomām. Tā kā pārtikas nodrošinātība ir prioritārā nozare vairāk nekā 50 valstīs, WASH intervences pasākumi tiks integrēti pārtikas nodrošinātības programmās, lai risinātu nepietiekama uztura problēmas jaunattīstības valstīs. Saskaņā ar jauno finanšu shēmu (2014.-2020. gads) ar uzturu tieši vai netiešu saistīto pasākumu veikšanai tiks atvēlēti vairāk nekā 3 miljardi euro, un šo pasākumu vidū WASH ir viena no svarīgākajiem iniciatīvām.

Tematisko instrumentu ietvaros tiks risinātas arī ar ūdensapgādi saistītas problēmas, izmantojot ūdensapgādes saikni ar lauksaimniecību, enerģētiku un drošību. Tematiskās programmas "Globālie sabiedriskie labumi un problēmas" uzdevums būs stiprināt ārējo darbību saskanību un to saikni ar citām ES politikas iniciatīvām, piemēram, cita starpā ES klimata un enerģētikas politikas virzieniem, bioloģisko daudzveidību, vidi, ūdens resursu apsaimniekošanu un "ūdens resursu diplomātiju".

Komisija turpinās īstenot savu stingro apņemšanos veikt humānās palīdzības pasākumus WASH nozarē, lai risinātu un novērstu ārkārtas situācijas, ņemot vērā pieaugošo konfliktu risku saistībā ar spiedienu uz ūdens resursiem, kā arī arvien lielākas humānās vajadzības saistībā ar ūdensapgādi pilsētvidē. Komisija turpinās iesākto darbu, lai nodrošinātu vēl lielāku humānās palīdzības savlaicīgumu un efektivitāti, pastiprinot koordinēšanas mehānismus starp humānās palīdzības partneriem.

Publiskā sektora partnerību veicināšana

Aizvien plašāk tiek atzīts bezpeļņas partnerību potenciāls ūdens resursu nozarē. Aizvadīto desmit gadu laikā ĀKK un ES Ūdens iniciatīvai šajā saistībā ir bijusi vadoša nozīme, īstenojot pasākumus ĀKK valsts iestāžu spēju uzlabošanai. Pašlaik tiek sagatavots Ūdens iniciatīvas novērtējums, kura izpilde tika pasūtīta 2013. gadā. Šā novērtējuma rezultāti tiks pienācīgi ņemti vērā un integrēti turpmākajā plānošanas pieejā un lēmumos.

Palīdzība publiskām partnerībām tiks sniegta arī WASH nozares atbalsta programmu kontekstā tajās partnervalstīs, kuras kā galveno nozari ir izvēlējušās ūdensapgādi. Pamatojoties uz secinājumiem, kas gūti pabeigtajos un pašlaik īstenotajos projektos, Komisija centīsies atklāt jaunas partnerības iespējas (ziemeļi–dienvidi un dienvidi-dienvidi), lai attīstītu spējas ūdensapgādes un sanitārijas nozarē, nododot zinātību un zināšanas no ūdensapgādes un sanitārijas uzņēmumiem, vietējām iestādēm un citiem ūdensapgādes nozares dalībniekiem.

Konferences “Rio+20” pēcpasākumi

ES turpinās savus centienus, lai nodrošinātu vispārēju piekļuvi drošam dzeramajam ūdenim un sanitārijai arī saistībā ar pasākumiem, kas tiks veikti pēc ANO konferences “Rio+20” par ilgtspējīgu attīstību, kurā ūdens tika atzīts par ilgtspējīgas attīstības centrālo elementu.

Ministru deklarācijā “Nākotne, kādu vēlamies”[35] pasaules līderi apstiprināja savu apņemšanos nodrošināt cilvēktiesības uz drošu dzeramo ūdeni un sanitāriju, visiem pieejamas piekļuves drošam un cenas ziņā pieejamam dzeramajam ūdenim un sanitārijai pakāpenisku īstenošanu (t. i., neaprobežojoties ar Johannesburgas un Tūkstošgades attīstības mērķiem) un ievērojami uzlabot integrētas ūdens resursu pārvaldības īstenošanu.

Nesen pieņemtajā paziņojumā “Cilvēka cienīgu dzīvi visiem — nabadzības izskaušana un ilgtspējīgas nākotnes nodrošināšana pasaulē”[36] Komisija uzsver, ka ūdens resursi ir viena no jomām, kurā ir jāīsteno saskaņota rīcība, lai panāktu cilvēces pamatattīstību un iekļaujošu, ilgtspējīgu izaugsmi saskaņā ar attīstības programmu pēc 2015. gada, kas tiks izstrādāta ANO līmenī. Padomes 2013. gada 25. jūnija secinājumos[37] ir norādīts, ka attīstības programmā pēc 2015. gada līdzsvarotā veidā būtu jāiekļauj ilgtspējīgas attīstības ekonomiskie, sociālie un vides pīlāri, lai atbalstītu pamata dzīves līmeņa nodrošināšanu (tostarp ūdensapgādi un sanitāriju), “zaļās” ekonomikas stimulus un dabas resursu ilgtspējīgu izmantojumu, apsaimniekošanu un aizsardzību.

ANO Augsta līmeņa darba grupas ziņojumā[38] par attīstības programmu pēc 2015. gada ir ierosināts mērķis ūdensapgādes un sanitārijas jomā, tādējādi paredzot, ka ūdensapgāde un sanitārija būs jauna prioritārā joma satvarā pēc 2015. gada.

Komisija pašlaik sagatavo papildu paziņojumu par attīstības programmu pēc 2015. gada[39], nosakot prioritāros mērķus ūdensapgādes un sanitārijas jomā. Starptautiskā līmenī Atklātā darba grupa (ADG) ilgtspējīgas attīstības mērķu jautājumos[40] arī strādā pie mērķu noteikšanas. ADG 2014. gada septembrī ANO Ģenerālajā asamblejā iesniegs savu priekšlikumu, un šis rezultāts tad tiks iekļauts starpvaldību sarunās, pēc kurām 2015. gada septembrī tiks organizēta noslēdzoša augstākā līmeņa sanāksme, kurā svarīga nozīme joprojām būs ES un dalībvalstīm.

4.           Secinājumi

Komisija atzinīgi vērtē Eiropas pilsoņu mobilizēšanos, atbalstot piekļuvi drošam dzeramajam ūdenim un sanitārijai kā Eiropā, tā pasaules mērogā. Komisija uzsver, ka cilvēktiesību dimensija saistībā ar piekļuvi drošam dzeramajam ūdenim un sanitārijai ir ļoti būtiska, un tā turpinās darbu, lai šie principi arī turpmāk būtu tās īstenoto politikas virzienu pamatā. ES līmenī Komisija pamatosies uz tās agrāk paveikto darbu un, izmantojot vides politikas programmas un infrastruktūras finansējumu, turpinās paplašināt un uzlabot visu iedzīvotāju piekļuvi drošam dzeramajam ūdenim un sanitārijai.

Komisija arī turpmāk nodrošinās ES neitralitāti attiecībā uz valstu, reģionālā un vietējā līmenī veiktajām izvēlēm saistībā ar ūdensapgādes pakalpojumu sniegšanu, vienlaikus nodrošinot, ka tiek ievēroti Līguma principi, piemēram, pārredzamība un vienlīdzīga attieksme. Turklāt Komisija ņems vērā sabiedrības bažas par ūdensapgādes pakalpojumu īpašo raksturu, kā tas jau ir noticis saistībā ar ES noteikumiem par koncesijām.

Labākas pārredzamības nodrošināšana ES pilsoņiem būs turpmākā šajā jomā īstenotā ES darba pamatā. Mērķis būs stiprināt iedzīvotāju iespējas, novēršot trūkumus informācijas jomā, kas kavē viņu aktīvāku iesaistīšanos ar ūdens resursu apsaimniekošanu saistītu lēmumu pieņemšanā vietējā, reģionālā un valsts līmenī.

Pasaules mērogā Savienība joprojām ir apņēmusies sniegt ieguldījumu attīstības programmas starptautiskajā izstrādes procesā laikposmam pēc 2015. gada, kā arī pasaules mērogā īstenojamo ilgtspējīgas attīstības mērķu sasniegšanā, un, īstenojot savu attīstības politiku, turpinās aktīvi veicināt piekļuvi drošam dzeramajam ūdenim un sanitārijai, kā arī ūdensresursu integrētu apsaimniekošanu, jo īpaši, piešķirot finansējumu vairāk nekā 3 miljardu euro apmērā, lai veiktu ar uzturu tieši vai netieši saistītos pasākumus, tostarp saistībā ar ūdensapgādi un sanitāriju (2014.-2020. gads).

Reaģējot uz pilsoņu prasību rīkoties, Komisija ir apņēmusies veikt konkrētus pasākumus un strādāt, īstenojot vairākas jaunas darbības jomās, kas ir tieši saistītas ar iniciatīvu un tās mērķiem. Komisija jo īpaši:

· stiprinās tās ūdens kvalitāti reglamentējošo tiesību aktu īstenošanu, pamatojoties uz Septītajā vides rīcības programmā un Ūdens aizsardzības konceptuālajā plānā izklāstītajām saistībām;

· sāks ES mēroga sabiedrisko apspriešanu par Dzeramā ūdens direktīvu, jo īpaši, lai uzlabotu piekļuvi kvalitatīvam ūdenim ES;

· uzlabos datu par komunālajiem notekūdeņiem un dzeramo ūdeni pārvaldības pārredzamību un izskatīs ideju par ūdens kvalitātes salīdzinošu novērtēšanu;

·  nodrošinās strukturētāku ieinteresēto pušu dialogu par pārredzamību ūdens resursu jomā;

· sadarbosies ar spēkā esošajām iniciatīvām, lai sniegtu plašāku salīdzinošo kritēriju kopu attiecībā uz ūdensapgādes pakalpojumiem;

· stimulēs novatoriskas pieejas attīstības palīdzībai (piemēram, solidaritātes instrumenti, atbalsts ūdensapgādes operatoru partnerībām un publiskām partnerībām), apmainoties ar paraugpraksēm un nosakot jaunas sadarbības jomas un iespējas;

· atbalstīs vispārējas piekļuves drošam dzeramajam ūdenim un sanitārijai noteikšanu par prioritāru jomu turpmāko ilgtspējīgas attīstības mērķu ietvaros.

Visbeidzot, Komisija aicina dalībvalstis, rīkojoties saskaņā ar savu kompetenci, ņemt vērā bažas, ko pilsoņi ir pauduši ar šīs iniciatīvas starpniecību, un mudina tās pastiprināt centienus, lai garantētu droša, tīra un cenas ziņā pieejama dzeramā ūdens nodrošināšanu visiem iedzīvotājiem.

Saskaņā ar Pilsoņu iniciatīvas regulas 10. panta 2. punktu Komisija par šo paziņojumu informēs iniciatīvas organizētājus, Eiropas Parlamentu un Padomi un darīs to pieejamu sabiedrībai.

[1]               Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (ES) Nr. 211/2011 par pilsoņu iniciatīvu, OV L 65, 11.3.2011., 1. lpp.

[2]               Saskaņā ar Regulas par pilsoņu iniciatīvas 10. panta 1. punkta noteikumiem.

[3]               http://ec.europa.eu/citizens-initiative/public/initiatives/finalised/details/2012/000003

[4]               Jo īpaši ANO Ģenerālās asamblejas 2010. gada 3. augusta Rezolūcija Nr. 64/292 un ANO Cilvēktiesību padomes 2008. gada 28. marta Rezolūcija Nr. 7/22 un 2010. gada 6. oktobra Rezolūcija Nr. 15/9.

[5]               http://www.un.org/en/sustainablefuture/

[6]               Eiropas Padomes Parlamentārās asamblejas Rezolūcija Nr. 1693/2009.

[7]               ES vārdā sniegta Augstās Pārstāves Catherine Ashton deklarācija, lai atzīmētu 22. martu – Pasaules ūdens dienu: http://register.consilium.europa.eu/ : dok. 7810/10.

[8]               ES Ūdens pamatdirektīvas Nr. 2000/60/EK pirmais apsvērums.

[9]               LESD 191. panta 2. punktā ir noteikts, ka Savienības politika attiecībā uz vidi tiecas panākt augsta līmeņa aizsardzību, ievērojot dažādu Savienības reģionu stāvokļa atšķirības.

[10]             Eiropas Parlamenta un Padomes 2000. gada 23. oktobra Direktīva 2000/60/EK, ar ko izveido sistēmu Kopienas rīcībai ūdens resursu jomā, OV L 327, 22.12.2000., 1.–73. lpp.

[11]             Padomes 1998. gada 3. novembra Direktīva 98/83/EK par dzeramā ūdens kvalitāti, OV L 330, 5.12.1998., 32.–54. lpp.

[12]             Padomes 1991. gada 21. maija Direktīva 91/271/EEK par komunālo notekūdeņu attīrīšanu, OV L 135, 30.5.1991., 40.–52. lpp.

[13]             Līguma par Eiropas Savienības darbību 345. pants skaidri paredz “neitralitātes principu” attiecībā uz noteikumiem, kas reglamentē īpašumtiesību sistēmu dalībvalstīs. Tāpēc ES nevar pieņemt tiesību aktus, kas ietekmē noteikumus, ar kuriem tiek reglamentētas īpašumtiesības, tostarp to uzņēmumu īpašumtiesības, kuri sniedz sabiedriskos pakalpojumus, piemēram, nodrošina ūdensapgādi.

[14]             Saskaņā ar konkrētiem nosacījumiem, kas izklāstīti 23. pantā Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvā, ar ko koordinē iepirkuma procedūras, kuras piemēro subjekti, kas darbojas ūdensapgādes, enerģētikas, transporta un pasta pakalpojumu nozarēs (OV L 134, 30.4.2004.).

[15]             Nesen pieņemtās Eiropas Parlamenta un Padomes direktīvas par koncesijas līgumu slēgšanas tiesību piešķiršanu 40. apsvērums (PE-CONS 73/13, drīzumā tiks publicēts OV).

[16]             Eiropas Parlamenta un Padomes 2006. gada 12. decembra Direktīva 2006/123/EK par pakalpojumiem iekšējā tirgū.

[17]             COM(2002) 132, galīgā redakcija.

[18]             www.euwi.net.

[19]             ĀKK – Āfrikas, Karību jūras reģiona un Klusā okeāna valstis.

[20]             Tas neietver atsevišķu dalībvalstu sniegto palīdzību.

[21]             Eiropas Parlamenta un Padomes 2013. gada 20. novembra Lēmums Nr. 1386/2013/ES par vispārējo Savienības vides rīcības programmu līdz 2020. gadam “Labklājīga dzīve ar pieejamajiem planētas resursiem”.

[22]             Attiecībā uz Eiropas struktūrfondiem un ieguldījumu fondiem katras atsevišķas ES dalībvalsts izdevumu prioritāšu noteikšana pašlaik tiek pabeigta partnerattiecību nolīgumu un darbības programmu ietvaros, ko saskaņā ar Komisiju sagatavo dalībvalstis.

[23]             COM(2012) 673, galīgā redakcija.

[24]             Vielas, kas rada ievērojamu risku ūdens videi, vai risku, kas rodas ar tās starpniecību; Eiropas Parlamenta un Padomes 2013. gada 12. augusta Direktīva 2013/39/ES, ar ko groza Direktīvu 2000/60/EK un Direktīvu 2008/105/EK attiecībā uz prioritārajām vielām ūdens resursu politikas jomā.

[25]             Padomes 1979. gada 17. decembra Direktīva 80/68/EEK par gruntsūdeņu aizsardzību pret dažu bīstamu vielu radītu piesārņojumu; OV L 20, 26.1.1980., 43.-48. lpp.

[26]             Saskaņā ar minētās direktīvas 19. panta 2. punkta prasībām.

[27]             Skatīt, jo īpaši, Sociālo ieguldījumu paketi, ko Komisija publicēja 2013. gada februārī (http://ec.europa.eu/social/main.jsp?catId=1044&langId=en).

[28]             Saskaņā ar PVO datiem ir nepieciešami 50-100 litri ūdens uz cilvēku dienā, lai nodrošinātu galvenās pamatvajadzības un ierobežotu veselības problēmas. Piekļuve 20-25 litriem ūdens uz cilvēku dienā ir minimālais līmenis, tomēr šis līmenis rada problēmas veselības jomā, jo tas nav pietiekams, lai apmierinātu pamatprasības higiēnas un patēriņa jomā.

Skatīt: http://www.ohchr.org/Documents/Publications/FactSheet35en.pdf.

[29]             LESD 345. pants skaidri paredz “neitralitātes principu” attiecībā uz noteikumiem, kas reglamentē īpašumtiesību sistēmu dalībvalstīs. Tāpēc ES nevar pieņemt tiesību aktus, kas ietekmē noteikumus, ar kuriem tiek reglamentētas īpašumtiesības, tostarp to uzņēmumu īpašumtiesības, kuri sniedz sabiedriskos pakalpojumus, piemēram, nodrošina ūdensapgādi. Līdzīgi arī līgumos nav juridiskā pamata, kas ļautu pieņemt ES tiesību aktu, ar ko uzņēmumiem nosaka pienākumus par peļņas atkārtotu ieguldīšanu vai reglamentē akciju īpašuma struktūru.

[30]             Ņemot vērā konkrētus nosacījumus, kas iekļauti 28., 29. un 30. pantā Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvā 2014/XX/ES par iepirkumu, ko īsteno subjekti, kuri darbojas ūdensapgādes, enerģētikas, transporta un pasta pakalpojumu nozarēs (Eiropas Parlaments un Padome direktīvu pieņēma 2014. gada 26. februārī, tomēr tā vēl nav publicēta).

[31]             Eiropas Parlamenta un Padomes 2003. gada 28. janvāra Direktīva 2003/4/EK par vides informācijas pieejamību sabiedrībai un par Padomes Direktīvas 90/313/EEK atcelšanu.

[32]             http://water.europa.eu/

[33]             Piemēram, http://www.waterbenchmark.org

[34]             Kā paredzēts paziņojumā "Pārmaiņu programma", COM(2011) 637.      

[35]             http://www.un.org/en/sustainablefuture/

[36]             COM(2013) 92.

[37]             http://www.eu-un.europa.eu/articles/en/article_13692_en.htm

[38]             http://www.un.org/sg/management/pdf/HLP_P2015_Report.pdf

[39]             Komisijas darba programma 2014. gadam, COM(2013) 739.

[40]             "Rio+20" noslēguma dokumentā ANO Ģenerālās asamblejas Atklātā darba grupa, kuras sastāvā ir 30 dalībnieki, tika pilnvarota sagatavot priekšlikumu par ilgtspējīgas attīstības mērķiem, ko Ģenerālā asambleja izskatīs savā 68. sēdē.

PIELIKUMS

Pilsoņu iniciatīvas “right2water” procedūras aspekti

Saskaņā ar Regulas (ES) Nr. 211/2011 4. panta 2. punktu šī iniciatīva tika reģistrēta 2012. gada 10. maijā un publicēta Komisijas tiešsaistes reģistrā šādā tīmekļa vietnē: http://ec.europa.eu/citizens-initiative/public/initiatives/ongoing/details/2012/000003.

Komisijā reģistrētās pilsoņu komitejas locekļi ir šādu dalībvalstu rezidenti: Francija, Beļģija, Vācija, Zviedrija, Bulgārija, Itālija un Apvienotā Karaliste.

Iniciatīva tika reģistrēta angļu valodā. Pēc tam organizētāji nodrošināja iniciatīvas nosaukuma, temata un mērķu tulkojumus visās oficiālajās ES valodās.

Saskaņā ar Regulu par pilsoņu iniciatīvu veidlapās, ko pilsoņi izmantoja, lai paustu atbalstu iniciatīvai, ir norādīts konkrētās iniciatīvas nosaukums, temats un tās mērķi. Šajās veidlapās bija norādīta arī saite uz Komisijas tiešsaistes reģistru (skatīt iepriekš), ļaujot ieinteresētajiem iedzīvotājiem iegūt sīkāku informāciju par iniciatīvu, kas sniegta iniciatīvas organizatoru reģistrācijas pieprasījumā iekļautajā pielikumā. Šis pielikums bija pieejams tikai angļu valodā (organizētāji nenodrošināja tā tulkojumus). Nav droši zināms, vai pilsoņi, kuri atbalstīja iniciatīvu, iepazinās ar šo pielikumu.

Oficiālais 12 mēnešus ilgais paziņojumu par atbalstu iniciatīvai apkopošanas periods beidzās 2013. gada 10. maijā. Tomēr Komisija paziņojumus par atbalstu iniciatīvai pieņēma līdz 2013. gada 1. novembrim, ņemot vērā sarežģījumus, ar kuriem saskārās lielākā daļa organizatoru saistībā ar savu paziņojumu par atbalstu apkopošanas tiešsaistes sistēmu izveidi Eiropas pilsoņu iniciatīvas īstenošanas sākumposmā[1]. Pēc tam, kad dalībvalstu atbilstošās kompetentās iestādes bija verificējušas apkopotos paziņojumus par atbalstu, organizatori 2013. gada 20. decembrī iesniedza savu iniciatīvu Komisijā, tai pievienojot 25 dalībvalstu iestāžu izsniegtos sertifikātus un — saskaņā ar regulas 9. pantu — informāciju par saņemtā finansējuma un atbalsta avotiem.

Turpmāk sniegtajā tabulā ir atspoguļots derīgo paziņojumu par atbalstu skaits, ko dalībvalstu kompetentās iestādes ir norādījušas sertifikātos un informācijā. Šajos rādītājos ir ņemts vērā paziņojumu par atbalstu apkopošanai atvēlētais papildu laiks līdz 2013. gada 1. novembrim.

Dalībvalsts || Parakstītāju skaits || Robežvērtība, kas jāsasniedz vismaz septiņās dalībvalstīs

Austrija || 57 643 || 14 250

Beļģija || 40 549 || 16 500

Bulgārija || 1406 || 13 500

Kipra || 2924 || 4500

Čehija || 7575 || 16 500

Igaunija || 516 || 4500

Somija || 14 589 || 9750

Vācija || 1 236 455 || 74 250

Grieķija || 33 220 || 16 500

Ungārija || 18 245 || 16 500

Īrija || 2513 || 9000

Itālija || 65 223 || 54 750

Latvija || 393 || 6750

Lietuva || 13 252 || 9000

Luksemburga || 5566 || 4500

Malta || 1635 || 4500

Nīderlande || 21 469 || 19 500

Polija || 3962 || 38 250

Portugāle || 13 964 || 16 500

Rumānija || 3176 || 24 750

Slovākija || 20 988 || 9750

Slovēnija || 17 546 || 6000

Spānija || 58 051 || 40 500

Zviedrija || 11 579 || 15 000

Apvienotā Karaliste || 7104 || 54 750

Kopā || 1 659 543 || Slieksnis sasniegts 13 dalībvalstīs

Nedēļās pēc iniciatīvas iesniegšanas organizatori nosūtīja Komisijai sertifikātus no vēl divu dalībvalstu iestādēm:

•           Francija — 17 247 derīgi paziņojumi par atbalstu;

•           Dānija — 3495 derīgi paziņojumi par atbalstu.

Saskaņā ar regulas 10. pantu Komisija:

– 2013. gada 20. decembrī attiecīgo informāciju publicēja reģistrā šādā tīmekļa vietnē:

http://ec.europa.eu/citizens-initiative/public/initiatives/finalised/details/2012/000003;

– 2014. gada 17. februārī (no rīta) pieņēma iniciatīvas organizētājus.

Saskaņā ar minētās regulas 11. pantu šīs pašas dienas pēcpusdienā organizatoriem tika sniegta iespēja pastāstīt par savu iniciatīvu Eiropas Parlamentā organizētajā atklātajā uzklausīšanā. Komisijā notikušās sanāksmes un atklātās uzklausīšanas laikā Komisiju pārstāvēja priekšsēdētāja vietnieks Marošs Šefčovičs, kā arī dažādu attiecīgo dienestu pārstāvji.

[1]               Skatīt 2012. gada 18. jūlija paziņojumu presei: http://ec.europa.eu/commission_2010-2014/sefcovic/headlines/press-releases/2012/07/2012_07_18_eci_en.htm