KOMISIJAS ZIŅOJUMS PADOMEI UN EIROPAS PARLAMENTAM

par Padomes Regulas (ES) Nr. 904/2010 par administratīvu sadarbību un krāpšanas apkarošanu pievienotās vērtības nodokļa jomā piemērošanu

1.           Ievads

Saskaņā ar 59. pantu Padomes Regulā Nr. 904/2010 par administratīvu sadarbību PVN jomā, Komisijai līdz 2013. gada 1. novembrim un pēc tam ik pēc 5 gadiem jāiesniedz Eiropas Parlamentam un Padomei ziņojums par šīs regulas piemērošanu. Šis ziņojums ir pirmais kopš Padomes Regulas Nr. 904/2010 pieņemšanas un stāšanās spēkā. Minētā regula ir agrākās Padomes Regulas Nr. 1798/2003 pārstrādāts variants, un tā sniedz dalībvalstīm papildu līdzekļus uzlabotai administratīvai sadarbībai, atbalstot cīņu pret krāpšanu PVN jomā.

Pārstrādātā regula bija paredzēta kā administratīvās sadarbības tiesiskā regulējuma ievērojams uzlabojums un svarīgs līdzeklis PVN krāpšanas apkarošanai. Konkrētāk, regula ieviesa jaunus pasākumus attiecībā uz:

· datu bāzēs ietvertās informācijas kvalitāti;

· “Eurofisc” tīkla izveidošanu, kas nodrošina daudzpusēju, ātru un mērķtiecīgu informācijas apmaiņu attiecībā uz krāpšanu PVN jomā;

· atgriezeniskās saites mehānisma ieviešanu;

· automatizētu piekļuvi citu dalībvalstu datu bāzēm.

Komisija uzsver, ka šis ziņojums uzskatāms par iespēju apkopot dalībvalstu pieredzi ar mērķi uzlabot šo pasākumu darbību un izmantošanu. (Regulas 49. panta 1. punkts.)

Šajā ziņojumā novērtēta administratīvā sadarbība pašreizējā tiesiskajā regulējumā un īpaša uzmanība pievērsta gan analīzei par to, cik lielā mērā ņemti vērā iepriekšējie ieteikumi, lai uzlabotu administratīvo sadarbību, gan arī tam, kā izmantoti jaunieviestie pasākumi, lai novērtētu, vai šīs pārmaiņas bijušas efektīvas. Papildus tam ziņojumā minētas jaunas ieceres PVN administratīvās sadarbības jomā, piemēram, kopīgas revīzijas.

Turklāt šis ziņojums nebūtu jāuzskata par regulas piemērošanas pārskatu kā tādu, bet gan vairāk par pamatu pastāvīgam un strukturētam dialogam starp Komisiju, Eiropas Parlamentu, Padomi un dalībvalstīm nolūkā uzlabot administratīvās sadarbības efektivitāti PVN jomā ar konkrēto mērķi efektīvāk apkarot krāpšanu PVN jomā.

Jāuzsver arī, ka pašreizējais ziņojums ir daļa no plašākas dokumentu paketes šajā jautājumā.

Pavisam nesen, 2013. gada 19. septembrī, Komisija publicēja pētījumu PVN iztrūkuma aprēķināšanai un analizēšanai. PVN iztrūkums 26 dalībvalstīm 2011. gadā tika novērtēts gandrīz EUR 193 miljardu apmērā, un tas veido aptuveni 18 % no teorētiskajām PVN saistībām jeb 1,5 % no šo dalībvalstu IKP. Kā norādīts attiecīgajā ziņojumā, PVN iztrūkuma vērtība nebūtu tieši jāsaista ar krāpšanu un nemaksāšanu, jo šajā skaitlī ietilpst arī vienkāršu (statistikas vai atskaišu) kļūdu sekas (piemēram, valstu kontu statistikā), kā arī finanšu maksātnespējas un maksājumu problēmas. Taču arī citi pētījumi ir nepārprotami parādījuši, ka PVN krāpšana joprojām ir nopietna dalībvalstu problēma.

Tāpēc šis ziņojums ir sagatavots īstajā laikā, jo tajā sniegts pārskats par to, kā dalībvalstis izmanto administratīvās sadarbības un krāpšanas apkarošanas PVN jomā līdzekļus, kurus tām piedāvā šī regula.

Līdztekus šim ziņojumam Komisija arī nāk klajā ar citu ziņojumu par PVN iekasēšanu un uzraudzību saskaņā ar Padomes Regulas 1553/89 12. panta 3. punktu (tā saukto 12. panta ziņojumu).

PVN iztrūkuma pētījumā kopā ar abiem Komisijas ziņojumiem sniegts pārskats par problēmu, ko Eiropas Savienībā joprojām rada krāpšana PVN jomā, vienlaikus aplūkojot gan to, kādā veidā dalībvalstis šo pārrobežu problēmu risina, izmantojot līdzekļus, ko tām piedāvā ES tiesību akti, kuri attiecas uz administratīvo sadarbību PVN jomā, gan dalībvalstīs izmantotās PVN iekasēšanas un kontroles procedūras, tādējādi dodot iespēju tām novērtēt riskus un noteikt iespējas uzlabot valstu PVN kontroles un iekasēšanas sistēmas.

Visbeidzot, šo ziņojumu nedrīkst nošķirt no plašāka konteksta saskaņotajā stratēģijā, lai uzlabotu cīņu pret krāpšanu saistībā ar PVN, kas aprakstīta iepriekšējā Komisijas paziņojumā par šo tematu[1], kā arī Komisijas paziņojumā par PVN nākotni — ceļā uz vienkāršāku, stabilāku un efektīvāku PVN sistēmu, kas piemērota vienotajam tirgum[2]. Pēdējā minētajā dokumentā darbībā Nr. 14 norādīts, ka Komisija nodrošinās pret krāpšanu vērsto pasākumu pilnīgu īstenošanu un uzraudzību, kā arī ziņos par to efektivitāti un turpmākas rīcības nepieciešamību 2014. gadā. Līdzīgi arī darbībā Nr. 16 ir norāde uz iespēju izveidot ES pārrobežu revīzijas komandas, lai sekmētu un uzlabotu daudzpusējas pārrobežu kontroles, savukārt darbībā Nr. 19 norādīts, ka Komisija turpinās sekot līdzi “Eurofisc” darbam un rosinās dalībvalstis turpmāk attīstīt šo instrumentu, lai atklātu jaunas krāpšanas shēmas vai novērstu to rašanos.

2.           Regulas Nr. 904/2010 piemērošanas novērtējumam izmantotie informācijas avoti

Tā kā šim ziņojumam jāatspoguļo tas, kā praktiski izmanto dažādos administratīvās sadarbības un PVN krāpšanas apkarošanas instrumentus, kurus izveidojušas valstu nodokļu iestādes, novērtējumu iespējams veikt, tikai pamatojoties uz dalībvalstu būtisku ieguldījumu.

Tāpēc pirms šā ziņojuma sagatavošanas Komisija uzskatīja, ka informāciju, kas vajadzīga, lai vispusīgi novērtētu administratīvo sadarbību saskaņā ar jauno regulu, vislabāk būtu apkopot, izmantojot dalībvalstīm paredzētu aptaujas lapu. Komisijas dienestu darba dokumentā, kas pievienots šim ziņojumam, sniegts sīks pārskats un analīze par atbildēm, ko dalībvalstis sniegušas šajā aptaujas lapā[3].

Dalībvalstīm tika arī dota iespēja sniegt izvērstākas atbildes uz atsevišķiem aptaujas jautājumiem, kā arī paust savu viedokli par administratīvo sadarbību PVN jomā kopumā un jo īpaši par turpmāko uzlabojumu iespējām. Taču tikai viena dalībvalsts izrādīja interesi par diskusijas turpināšanu ar Komisiju par šo jautājumu.

Komisija arī apkopoja informāciju, kas iegūta diskusijās par administratīvo sadarbību un nodokļu krāpšanas apkarošanu, kuras izvērsās daudzās sanāksmēs, ko organizēja Nodokļu krāpšanas apkarošanas stratēģijas (ATFS) ekspertu grupa un Administratīvās sadarbības pastāvīgā komiteja (SCAC), kā arī informāciju, kas iegūta no “Eurofisc” tīkla gada pārskatiem.

Interesants informācijas avots bija arī dalībvalstu nosūtītā gada statistika attiecībā uz Regulas (ES) Nr. 904/2010 49. panta 3. punktu. Informācija par 2011. un 2012. gada statistiku īpaši bija pamats vairākiem secinājumiem.

3.           Galvenie konstatējumi

3.1.        Informācijas apmaiņa pēc pieprasījuma (7. līdz 12. pants)

3.1.1.     Iepriekšējā ziņojumā konstatētās problēmas

Iepriekšējā ziņojumā par administratīvās sadarbības norisi[4] tika konstatētas vairākas problēmas saistībā ar informācijas apmaiņu. Tās attiecās uz problēmām, kuras pastāvēja pieprasījuma saņēmējā dalībvalstī, bet kuras bija pamanījusi pieprasījuma iesniedzēja dalībvalsts, un tās bija saistītas ar centrālā koordinācijas biroja (CKB) noteikšanu, novēlotām atbildēm un paziņojumu nesniegšanu par termiņa kavēšanu, atbildot uz informācijas apmaiņas pieprasījumiem.

Galvenais informācijas apmaiņas efektivitātes nosacījums ir efektīva iekšējā vadības un procesuālā sistēma katrā dalībvalstī, lai nodrošinātu šādu informācijas apmaiņas pieprasījumu pareizu un savlaicīgu apstrādi.

Šķiet, ka vairs nepastāv problēmas saistībā ar saziņas punktu noteikšanu CKB vai katra koordinācijas biroja atbildības aprakstiem. Taču joprojām ir spēkā nosacījums, ka nepārtraukti jāatjauno attiecīgā informācija, kas pieejama CIRCAB (tīmekļa vietne “Komunikācijas un informācijas centrs pārvaldes iestādēm, uzņēmumiem un iedzīvotājiem”).

Attiecībā uz atbilžu savlaicīgumu un paziņošanas procedūru šķiet, ka daudzas dalībvalstis joprojām nespēj atbildēt noteiktajā termiņā un ka pieprasījuma iesniedzējas dalībvalstis reti tiek informētas par šādas nespējas iemesliem. Statistika liecina, ka kopējais novēlotu atbilžu skaits ir sasniedzis nepieņemamu līmeni (aptuveni 43 %). Šīs problēmas nopietnība dažādās dalībvalstīs ir atšķirīga, bet kopējā situācija ir jāuzlabo, jo īpaši, ņemot vērā pašu dalībvalstu iesniegtos ieteikumus (šis jautājums turpmāk aprakstīts sīkāk 3.1.3. nodaļā).

Komisija uzskata, ka rīcība šajā jautājumā ir dalībvalstu ziņā. Dažās dalībvalstīs kavētas atbildes var radīt nopietnas problēmas, ja pastāv likumīgi laika ierobežojumi revīziju veikšanai vai ja informācija nepieciešama steidzami, piemēram, krāpšanas gadījumos vai tad, ja pastāv laika ierobežojums nodokļu novērtēšanai.

Lai palīdzētu dalībvalstīm uzlabot informācijas apmaiņu, ir izstrādātas jaunas elektroniskas veidlapas. Šīs jaunās elektroniskās veidlapas patlaban ir ieviestas, un Komisija paredz, ka tās palīdzēs nodokļu administrācijām ātrāk apstrādāt pieprasījumus.

Turklāt nesen ieviestajai iespējai dalībvalstu kompetentajām iestādēm automātiski piekļūt noteikta veida informācijai citu dalībvalstu datu bāzēs vajadzētu gan būtiski samazināt standartinformācijas pieprasījumu skaitu, gan veicināt un paātrināt administratīvo sadarbību, tādējādi dodot laiku un resursus padziļinātām pārbaudēm, kas nepieciešamas sarežģītākiem pieprasījumiem.

3.1.2.     Informācijas un administratīvo procedūru pieprasīšana (7. pants)

Padomes Regulas (ES) Nr. 904/2010 7. pantā paredzēta iespēja, ka dalībvalstis viena otrai var sūtīt informācijas un administratīvo procedūru pieprasījumus.

Lielākajā daļā dalībvalstu gandrīz visi informācijas pieprasījumi izraisīja administratīvu procedūru. Šķiet, ka tiek pienācīgi izmantota SCAC apstiprinātā paraugprakse[5], lai izvairītos no liekas administratīvās slodzes šajā saistībā. Tika atteikti tikai daži pieprasījumi veikt administratīvo procedūru.

Pastāv daži konkrēti un pamatoti iemesli, kāpēc administratīva procedūra, kas pamatojas uz regulas 7. pantu, nodokļu iestādei dažkārt var izrādīties grūtāk īstenojama nekā administratīva procedūra savas valsts mērogā, — piemēram, tāpēc, ka 7. panta pieprasījumā trūkst būtiskas un skaidras informācijas vai pieprasījums ir jātulko. Šie faktori var izraisīt ievērojamu kavēšanos, atbildot uz šādiem pieprasījumiem.

Komisija tomēr ir pārliecināta, ka vismaz tulkošanas problēmu lielā mērā atrisinās jaunu elektronisko veidlapu ieviešana no 2013. gada jūlija, kurās lielāko daļu informācijas var darīt pieejamu fiksētos lauciņos.

3.1.3.     Termiņš informācijas sniegšanai (10.–12. pants)

Termiņš informācijas sniegšanai ir noteikts Regulas Nr. 904/2010 10.–12. pantā. Šis laika posms ir vai nu trīs mēneši, vai viens mēnesis. Lai efektīvi cīnītos pret krāpšanu PVN jomā un nodrošinātu pareizu PVN iekasēšanu, ir svarīgi, lai dalībvalstis pēc iespējas ātrāk apmainītos ar informāciju.

Iepriekšējā ziņojumā visas dalībvalstis paziņoja, ka tajās ir ieviesta uzraudzības sistēma, kas balstās uz intranetu vai citu īpašu programmatūru, lai varētu izsekot šādus pieprasījumus; parasti šo procesu uzrauga CKB.

Taču jaunākie no dalībvalstīm saņemtie statistikas dati nepārprotami rāda, ka lielākajam vairumam dalībvalstu joprojām ir grūtības ievērot termiņu visiem pieprasījumiem un ka tās labi apzinās trūkumus savā iekšējā administrācijā un procedūrās. Dažas dalībvalstis jau ir veikušas vai plāno veikt konkrētus pasākumus, lai uzlabotu atbilžu savlaicīgumu.

Secinājums, ka termiņu neievērošanu atbildēm uz informācijas pieprasījumiem izraisa iekšēji faktori (piemēram, resursu trūkums), tika minēts jau iepriekšējā ziņojumā par administratīvās sadarbības pasākumu norisi. Pārstrādātajā regulā tika ietvertas dažas jaunas iezīmes, kas pamatojas uz šo trūkumu novēršanas laikā sniegtajiem ieteikumiem, piemēram, nodrošināt tiešu piekļuvi noteiktiem valstu datu bāzēs iekļautiem datiem, bet joprojām aktuāli ir tas, ka šī problēma ir jārisina vadības līmenī dalībvalstīs. To varētu paveikt, piemēram, palielinot vietējo amatpersonu izpratni par situāciju, lai tās iekļautu šos pieprasījumus savos plānos kā prioritāti, tieši sazinoties ar kontaktpunktiem citās valstīs, lai atrisinātu problēmas, vai atzīstot vietējo amatpersonu paveikto viņu darba novērtējumos utt.

Viena no galvenajām “karuseļveida” krāpšanas iezīmēm ir darījumu ātrums un veids, kādā “fiktīvie tirgotāji” pazūd pēc tam, kad Kopienā ir veikts pirkums. Tāpēc izšķirīgi svarīga šādas krāpšanas apturēšanā ir ātra un netraucēta informācijas apmaiņa.

Komisija uzskata, ka regulā noteikto termiņu ievērošana ir būtisks princips, kas nodokļu administrācijām jāievēro. Dažas dalībvalstis šajā saistībā nepārprotami atpaliek. Administratīvās sadarbības panākumi nenovēršami būs atkarīgi no šīs tendences mainīšanas un lielākām dalībvalstu pūlēm sniegt precīzas un savlaicīgas atbildes uz informācijas pieprasījumiem no kolēģiem citās dalībvalstīs. Lai palīdzētu tām sasniegt šo mērķi, Komisija vēl papildus pārbaudīs šo jautājumu ar dalībvalstīm un vajadzības gadījumā divpusēji arī ar atsevišķām nodokļu pārvaldēm.

Komisija uzskata, ka dalībvalstīm steidzami jārīkojas, lai nodrošinātu, ka procedūras katrā valstī garantē, ka uz informācijas pieprasījumiem tiek atbildēts laikus.

3.2.        Informācijas apmaiņa bez iepriekšēja pieprasījuma (13. līdz 15. pants)

Jaunajā Komisijas Īstenošanas regulā Nr. 79/2012[6] ir sašaurināts to kategoriju saraksts, uz kurām attiecas informācijas apmaiņa bez iepriekšēja pieprasījuma. Tāpēc šīs regulas 2. pantā pašlaik saglabājas tikai divas kategorijas, attiecībā uz kurām ar informāciju jāapmainās automātiski, vienlaikus tomēr dalībvalstīm atstājot iespēju atturēties no piedalīšanās šādā automātiskā informācijas apmaiņā. Šā saraksta sašaurināšana, nozīmē arī to, ka visas dalībvalstis atlikušās kategorijas uzskata par svarīgu informāciju, un attiecībā uz tām automātiska informācijas apmaiņa ir lietderīga vai nepieciešana, lai nodrošinātu pareizu PVN iekasēšanu un kontroli. Tāpēc ir pašsaprotami, ka dalībvalstīm jāatturas no noteiktas informācijas apmaiņas tikai pienācīgi pamatotos un izņēmuma gadījumos.

Saskaņā ar “4. panta paziņojumiem”, kas saņemti no dalībvalstīm, to mazākums atturas no piedalīšanās automātiskā informācijas apmaiņā par nodokļu maksātājiem, kas neveic uzņēmējdarbību, jo tās vai nu saskaras ar tehniskām grūtībām šīs informācijas iegūšanā, vai uzskata, ka šīs informācijas apkopošana rada tām nesamērīgu administratīvo slogu.

Šo informāciju uzskata par noderīgu, jo tā papildina datus, ar kuriem jāapmainās saskaņā ar PVN atmaksas direktīvu. Turklāt informācija par nodokļu maksātājiem, kas neveic uzņēmējdarbību, ir svarīga arī tiešā nodokļa nolūkos.

Pamatojoties uz tiem pašiem “4. panta paziņojumiem”, 10 dalībvalstis atturas no piedalīšanās automātiskā informācijas apmaiņā par jauniem transportlīdzekļiem (it īpaši automobiļiem), jo tās uzskata, ka šī informācija nav nedz pieejama, nedz apkopota vai ka šādas informācijas apkopošana izraisītu jaunu pienākumu ieviešanu nodokļu maksātājiem vai izraisītu nepieļaujamu administratīvā un finansiālā sloga palielinājumu.

Tomēr, kā jau iepriekš minēts, abu šo veidu informācijas apmaiņa ir ārkārtīgi noderīga un nepieciešama dalībvalstīm, lai nodrošinātu pareizu nodokļu uzlikšanu un cīnītos pret krāpnieciskiem darījumiem, it īpaši jaunu transportlīdzekļu jomā. Šādu informāciju nevar iegūt pašu valstī, un būtiska ir informācija no citām valstīm, kur atrodas piegādātāji. Lai arī 14. pants ļauj dalībvalstīm atturēties no šādas automātiskas informācijas apmaiņas pienācīgi pamatotos gadījumos, dažas dalībvalstis šo atturēšanos nav pamatojušas.

Ņemot vērā to, ka dalībvalstu vairākums uzskata, ka šī saņemtā informācija ir noderīga un sniedz praktisku labumu gan risku analīzei, gan kontroles nolūkos, Komisija uzskata, ka dalībvalstīm būtu jāīsteno efektīvas procedūras datu apkopošanai dažādās kategorijās un ka tās nedrīkst atturēties no šīs automātiskās apmaiņas. Šis punkts bija minēts jau Revīzijas palātas 2008. gada ziņojumā par administratīvās sadarbības norisi[7]. Dalībvalstīm, kuras nespēj apkopot informāciju par jaunajiem transportlīdzekļiem, tiek ieteikts iepazīties ar paraugpraksi citās dalībvalstīs, kuras darbojas šajā jomā, piemēram, Beļģijā, kura ir piedāvājusi citām dalībvalstīm dalīties pieredzē attiecībā uz informācijas apkopošanu par šādiem darījumiem.

Komisija pauž nožēlu, ka dažas dalībvalstis joprojām atturas no šādas informācijas apmaiņas, it īpaši tāpēc, ka ir ievērojami sašaurināts to datu saraksts, uz kuru attiecas šāda informācijas apmaiņa.

3.3.        Atgriezeniskā saite (kā aprakstīts 16. pantā)

Atgriezeniskā saite ir jauns pasākums, kas tika ieviests 2012. gadā ar regulu pēc vairāku dalībvalstu īpaša pieprasījuma. Dalībvalstis uzskata, ka atgriezeniskā saite palīdzēs vadībai novērst trūkumus procedūrās un rosināt nodokļu revidentus uzlabot savstarpēji apmainītās informācijas kvalitāti.

Taču lielākā daļa dalībvalstu 2012. gadā — atgriezeniskās saites mehānisma pirmajā īstenošanas gadā — nav to izmantojušas.

Visas dalībvalstis ir vienisprātis, ka atgriezenisko saiti nedrīkst pieprasīt sistemātiski, bet tikai katrā gadījumā atsevišķi, lai atgriezeniskās saites rīka izraisīto papildu darbu saglabātu pieņemamās robežās.

Taču lielākā daļa dalībvalstu uzskata, ka vēl ir par agru izdarīt jebkādus noteiktus secinājumus attiecībā uz atgriezeniskās saites efektivitāti un kvalitāti. Dažas dalībvalstis ir pieredzējušas pozitīvu ietekmi uz darbinieku motivāciju un spontānas informācijas apjoma palielināšanos. To secināja arī ekspertu grupa[8], kura apmainījās idejām par atgriezeniskās saites mehānisma izveides priekšrocībām un uzskatīja, ka atgriezeniskai saitei varētu būt vērtīga nozīme, motivējot revīzijas amatpersonas un veicinot spontānas informācijas apmaiņas palielināšanos.

Dalībvalstis, kuras izmanto atgriezeniskās saites rīku, norāda, ka saņemtajai informācijai varētu būt pozitīva ietekme uz PVN revīzijām un nodokļu ieņēmumiem.

Atgriezeniskā saite būtu jāveicina saistībā ar labu administratīvo sadarbību un paraugpraksi, jo tas ir labākais veids, kā informēt citas dalībvalsts nodokļu amatpersonas, ka to pārsūtītā informācija bijusi noderīga un ka to papildu pūles ir radījušas pozitīvu rezultātu vai vismaz bijušas noderīgas pieprasījuma iesniedzējai dalībvalstij.

Komisija arī ar gandarījumu norāda, ka dažas dalībvalstis atgriezenisko saiti sniedz spontāni, ne tikai tad, kad saņem šādu pieprasījumu, bet arī tad, ja no citām dalībvalstīm saņemtā informācija izrādījusies noderīga pašu valstī. Tas parāda šo dalībvalstu pozitīvo attieksmi pret to, kā būtu jādarbojas pārrobežu sadarbībai.

Atgriezeniskā saite ir svarīga, lai uzlabotu informācijas apmaiņu efektivitāti. Dalībvalstīm jāpalielina šā mehānisma izmantošana un jānodrošina, lai šāda atgriezeniskā saite tiktu sniegta ik reizi, kad to pieprasa, un pat jāsniedz šāda atgriezeniskā saite gadījumos, kad tā nav pieprasīta, bet būtu noderīga citām dalībvalstīm.

Lai to panāktu, vadībai jāuzlabo nodokļu revidentu apmācība, lai tie būtu informēti par to, cik svarīga ir atgriezeniskās saites sniegšana un spontāna informācijas apmaiņa par nodokļu iekasēšanas centieniem citās dalībvalstīs.

3.4.        Darījumiem Kopienas iekšienē raksturīgās informācijas uzglabāšana un apmaiņa (17.–24. pants)

3.4.1.     VIES datu bāze

Noteikumi, kas attiecas uz VIES datu bāzi, tika grozīti, lai palielinātu uzglabātās un savstarpēji apmainītās informācijas daudzumu un kvalitāti. Ir sagatavots jauns uzglabājamās un apstrādājamās informācijas saraksts. Taču daļa informācijas būs jādara pieejama, tikai sākot no 2015. gada.

Lielākā daļa dalībvalstu ir kopumā apmierināta ar pārmaiņām, norādot uz samazināto retroaktīvo labojumu un nesakritību skaitu, ātrāku atjaunināšanu un uzticamākiem datiem par apgrozījumu. Turklāt kopsavilkuma paziņojumu iesniegšanas un nosūtīšanas laika samazināšana ir palielinājusi informācijas apmaiņas ātrumu, tādējādi sniedzot nodokļu administrācijai svarīgu priekšrocību.

PVN numuru nederīgums un datu novēlota labošana agrāk bieži vien tika minēti par iemeslu problēmām saistībā ar datu bāzēs iekļautās informācijas kvalitāti.

Iepriekšējā Komisijas ziņojumā bija teikts, ka “bieža atjaunināšana, kas būtu jāveic ik dienas, veicina datu bāzē iekļautās informācijas kvalitāti”. Lielākais vairums dalībvalstu patlaban izmanto ikdienas atjaunināšanas sistēmu.

Lai arī lielākā daļa to dalībvalstu, kuras novērtē kvalitāti un uzticamību, kopumā ir apmierinātas ar pārstrādātās regulas ieviestajām pārmaiņām, tomēr šķiet, ka joprojām pastāv neatbilstības un ka vēl aizvien VIES datos tiek veikti retroaktīvi labojumi.

Komisija norāda, ka kopumā nodokļu administrācijām nav būtisku vai precīzu datu par pastāvošo neatbilstību skaitu. Joprojām aktuāls ir jautājums, vai dalībvalstu kvalitātes pārbaudes ir piemērotas, lai uzlabotu VIES datu bāzes uzticamību.

Attiecībā uz PVN identifikācijas numuru retroaktīvu dzēšanu Komisija atkārtoti uzsver to, kas pausts jau vairākas reizes, proti, ka šāda prakse apdraud tiesisko noteiktību, kas vajadzīga tirgotājiem, un tāpēc no tās ir jāizvairās. Regulā nepārprotami pausts, ka dalībvalstīm jāuztur atjauninātas datu bāzes; uzticama informācija ir būtiski svarīga VIES sistēmas uzticamībai.

Tāpēc Komisija iesaka visām dalībvalstīm ieviest pasākumus, lai VIES datu bāze pastāvīgi būtu atjaunināta. Apvienojumā ar termiņu saīsināšanu tas palīdzēs izveidot uzticamu un atjauninātu VIES sistēmu, kas pēc iespējas drīzāk darīs pieejamus datus par darījumiem Kopienas iekšienē.

3.4.2.     Automatizēta piekļuve datu bāzēm

Regula pašlaik paredz, ka kompetentām iestādēm automātiski piešķir piekļuvi noteiktai informācijai, kas ir citu dalībvalstu datu bāzēs. Šādas automātiskas piekļuves mērķis ir samazināt to pieprasījumu skaitu, kas jāapstrādā pieprasījuma saņēmējai dalībvalstij, un nodrošināt ātrāku piekļuvi vajadzīgajiem datiem.

Dalībvalstis to ir īstenojušas atšķirīgi — dažas iegūst vajadzīgos datus no esošajām datu bāzēm, bet citas ir izveidojušas atsevišķu datu bāzi šim nolūkam, un abu šo variantu īpatsvars ir aptuveni vienāds. Taču nav iespējams secināt, vai dalībvalstu vairākums viennozīmīgi labprātāk izmantotu esošās datu bāzes. Jāpatur arī prātā, ka izmaksu efektivitātei vai citiem tehniskiem ierobežojumiem var būt nozīme attiecībā uz konkrētas dalībvalsts lēmumu izmantot esošās datu bāzes.

Tomēr ir svarīgi norādīt, ka visas dalībvalstis piešķirs visu citu dalībvalstu kompetentajām iestādēm automātisku piekļuvi Regulas Nr. 904/2010 21. panta 2. punktā uzskaitītajiem datiem, ievērojot minētajā pantā paredzētos nosacījumus. Vēl ir pāragri veidot ticamu ainu par šā rīka izmantošanu, jo tas tika ieviests tikai no 2013. gada 1. janvāra.

Komisija uzraudzīs pareizu automātiskās piekļuves izmantošanu un nākamajā ziņojumā sniegs plašāku informāciju par šā rīka noderīgumu un efektivitāti.

3.5.        Amatpersonu atrašanās administratīvajos birojos un līdzdalība administratīvajās procedūrās citā dalībvalstī (28. pants)

Iepriekšējā ziņojumā bija konstatētas vairākas problēmas šā instrumenta izmantošanā.

Katru gadu iesniegtā statistika rāda, ka šā instrumenta praktiskā izmantošana ir ierobežota, lai arī to uzskata par noderīgu līdzekli, it īpaši pierobežu apgabalos. Šo izmantojumu kavē tie paši šķēršļi, kas jau minēti iepriekšējā ziņojumā — lielākoties tie ir jautājumi, kas risināmi valsts līmenī (piemēram, valodas prasmju uzlabošana, cilvēkresursi, iekšējās procedūras).

Svarīgākie un biežākie iemesli šai ierobežotajai izmantošanai ir juridiskā pamata trūkums valsts līmenī, kas ļautu piedalīties valstu administratīvajās procedūrās, valstu īpašie nosacījumi šā instrumenta piemērošanai un valodas problēmas.

Lielākais vairums dalībvalstu ļauj citu valstu amatpersonām atrasties nodokļu administrācijas birojos un piedalīties administratīvajās procedūrās, ja tiek ievēroti 28. pantā minētie nosacījumi.

Ierobežoto finanšu līdzekļu izraisītās budžeta problēmas tiks risinātas ar jauno programmu “Fiscalis 2020”, kurā iekļauts finansējums šādiem apmeklējumiem citās dalībvalstīs. Turklāt ir jāpalielina amatpersonu izpratne par iespējamo šā instrumenta izmantošanu. Dalībvalstīm katrai savā valstī jāpopularizē šā rīka izmantošana, plaši informējot par tā sniegtajām priekšrocībām. Tās varētu arī gūt labumu no citu dalībvalstu pozitīvās pieredzes šā rīka lietošanā.

Ja rodas kādas problēmas, organizējot 28. pantā minēto pasākumu, dalībvalstīm jāmēģina tās atrisināt divpusējā kārtā.

Šā rīka izmantošanu joprojām varētu uzlabot, jo ievērojams skaits dalībvalstu aizvien to neizmanto bieži. Tomēr, kopīgi strādājot, veicot daudzpusēju pārbaudi, tostarp atrodoties nodokļu maksātāja birojā, tiks ietaupīts daudz laika (tai skaitā arī nodokļu maksātāja laika), jo daudzus jautājumus var atrisināt kopīgas sadarbības ceļā.

Komisija cer, ka šo rīku turpmāk izmantos biežāk.

3.6.        Vienlaicīgas pārbaudes — daudzpusējas pārbaudes (29. un 30. pants)

3.6.1.     Daudzpusējo pārbaužu (DPP) organizēšana

Dalībvalstis atzīst šā instrumenta pievienoto vērtību. Tās ir apmierinātas ar DPP platformas un DPP rokasgrāmatas izveidi. Katru gadu uzsākto DPP skaits paliek nemainīgs. Dalībvalstis norāda, ka visnotaļ zemais ierosināto DPP skaits ir saistīts ar apgalvojumiem, ka DPP iniciatīvas ir grūti iekļaut izveidotās gada revīziju plānošanas programmās, ka tas saistīts ar papildu darba slodzi vietējām amatpersonām, kam trūkst pieredzes, un ka ir grūti pārliecināt vadību, ka ir vērts veikt ieguldījumu revīzijās, kuras var dot labumu tikai citām iesaistītajām dalībvalstīm.

3.6.2.     Saziņa starp DPP departamentiem un citiem departamentiem

Iepriekšējā ziņojumā bija minēts, ka joprojām ir iespējams uzlabot saziņu starp DPP koordinatoriem un citiem departamentiem (piemēram, CKB un nodokļu krāpšanas novēršanas departamentiem), iespējams, pieņemot esošās DPP procedūras, lai dotu iespēju konkrētos ar krāpšanu saistītos gadījumos reaģēt ātrāk un mazāk birokrātiski.

Kopumā dalībvalstis ir izveidojušas piemērotus saziņas kanālus starp tām struktūrvienībām un personām, kuras nodarbojas ar krāpšanas novēršanu, un DPP koordinācijas struktūrvienībām vai koordinatoriem. Tas, kā ir organizēta šāda saziņa, lielā mērā ir atkarīgs no nodokļu administrācijas administratīvās struktūras attiecīgajā dalībvalstī; tas var ietvert gan tiešus kontaktus vienā un tajā pašā departamentā, gan kontaktus starp atsevišķiem departamentiem decentralizētā struktūrā.

Dalībvalstis apzinās, ka ieviestai tiešas saziņas sistēmai starp daudzpusējas pārbaudes koordinācijas struktūrvienību un to struktūrvienību, kas nodarbojas ar pārbaudi un krāpšanas novēršanu, ir pievienotā vērtība, kas izpaužas kā ātra rīcība krāpšanas gadījumos.

Attiecībā uz mijiedarbību ar “Eurofisc” mērķtiecīga informācija no “Eurofisc” tīkla varētu palīdzēt, ierosinot DPP. Piekļuve “Eurofisc” tīklam ir vienīgi “Eurofisc” koordinācijas amatpersonai, bet informāciju, ko tā uzskata par noderīgu daudzpusējām pārbaudēm, var nosūtīt DPP koordinatoram. Sadarbību starp “Eurofisc” un DPP koordinācijas funkciju var definēt protokolā.

Nesen projekta grupa[9] izvirzīja dažus ieteikumus, lai uzlabotu šā rīka izmantojumu, tostarp akcīzes nodokļu jomā. Daži no šiem ieteikumiem arī norāda uz ciešāku sadarbību muitas un nodokļu administrāciju starpā tajās dalībvalstīs, kur šos divus nodokļus pārvalda dažādi departamenti.

Beļģija ir izveidojusi izmēģinājuma projektu, lai Eiropas līmenī organizētu ātru analīzes komandu, kas spēj reaģēt uz agrīniem brīdinājumiem un rekonstruēt globālo krāpniecisko darījumu ķēdi. Tas varētu būt nozīmīgs DPP informācijas avots. Šis Beļģijas izmēģinājuma projekts, kas veidots, lai pastiprinātu cīņu pret krāpšanu PVN jomā, tiks turpmāk apspriests “Eurofisc” platformā.

Daudzpusējās pārbaudes un amatpersonu klātbūtne citu dalībvalstu birojos ir rīki, kas dalībvalstīm jāizmanto biežāk, jo īpaši tāpēc, ka izmaksas, kas saistītas ar to izmantošanu, turpmāk (joprojām) tiks finansētas ar “Fiscalis” programmu. Ir grūti saprast, kāpēc daudzpusējās pārbaudes rīka lietošana joprojām ir diezgan ierobežota un pēdējos gados ir pat samazinājusies, kaut gan šis rīks lieliski apliecina ieguvumu, ko tas sniedz visām attiecīgajām dalībvalstīm.

Dalībvalstīm būtu jāpiešķir vairāk līdzekļu šā rīka lietošanai, un visām dalībvalstīm jānodrošina, ka tās vai nu uzsāk šādas daudzpusējas pārbaudes, vai aktīvi tajās piedalās. Palielinājumam līdz aptuveni 75 DPP 2014. gadā jābūt sasniedzamam, it īpaši tāpēc, ka tas paredzētu tikai vidēji apmēram trīs daudzpusējās pārbaudes katrai dalībvalstij.

3.6.3.     Iespējamā turpmākā pieeja: kopēja revīzija

ESAO kopīgo revīziju raksturo kā divas vai vairākas valstis, kas apvienojas, izveidojot vienotu revīzijas komandu, lai pārbaudītu vienas vai vairāku savstarpēji saistītu nodokļu maksātāju (gan juridisko, gan fizisko personu) problēmu(-as) vai darījumu(-s), kas ietver pārrobežu darījumdarbības aktivitātes un, iespējams, iekļauj pārrobežu darījumus, kuros iesaistītas filiāles, kas nodibinātas iesaistītajās valstīs, un kurās šīm valstīm ir kopīgas vai savstarpēji papildinošas intereses; ja nodokļu maksātājs kopīgi veido ziņojumus un dalās informācijā ar šīm valstīm un komanda ietver kompetentās iestādes pārstāvjus no katras valsts[10].

Tikai trim dalībvalstīm ir bijusi iepriekš definēto kopīgo revīziju pieredze. Viena dalībvalsts ir veikusi kopīgas revīzijas ar trešo valsti, savukārt Nīderlande un Apvienotā Karaliste ir uzsākušas izmēģinājuma projektu šajā jomā. Ņemot vērā šo diezgan ierobežoto pieredzi, ir pamanāms, ka kopīgās revīzijas komandas pienākumus, koordināciju, pilnvaras un ierobežojumus nosaka (divpusējos) nolīgumos par savstarpējo administratīvo palīdzību un informācijas apmaiņu nodokļu jautājumos.

Dalībvalstis ir sniegušas ļoti atšķirīgas atbildes uz jautājumu, vai noteiktos apstākļos kopīgās revīzijas būtu noderīgs rīks, salīdzinot, piemēram, ar DPP. Vairākums dalībvalstu uzskata, ka, lai secinātu, vai vienotas revīzijas komandas veiktas kopīgas revīzijas noteiktos gadījumos būtu efektīvākas nekā DPP, joprojām neatrisināti ir pārāk daudzi juridiski un organizatoriski jautājumi (piemēram, juridiskā pamata trūkums, tam nepiemērotas valsts procedūras, dažādas jurisdikcijas, nodokļu maksātāja piekrišana).

Tomēr dažas dalībvalstis ir norādījušas, ka kopīga revīzija var būt efektīva gadījumos, kad vajadzīga ātra informācijas apmaiņa, jo īpaši tiešo nodokļu uzlikšanas gadījumā, kur būtu iesaistīti ļoti lieli uzņēmumi ar filiālēm (piemēram, iekšējo cenu noteikšana).

Tām dalībvalstīm, kas izveido izmēģinājuma projektu, tik un tā jāpārbauda, vai vienota revīzijas komanda var paātrināt kopēju izpratni par iesaistītajiem jautājumiem (piemēram, neskaidrību noskaidrošana starptautiskos nodokļu jautājumos, starptautisko nodokļu risku labāka novērtēšana, pārrobežu risku efektīvāka risināšana) un izrādīties lētāka gan administrācijām, gan nodokļu maksātājam, ņemot vērā to, ka būs tikai viena revīzija ar vienu rezultātu.

Lai arī dalībvalstu lielākajam vairumam nav pieredzes attiecībā uz kopīgām revīzijām, šķiet, ka tās principā neiebilst pret šo ideju (it īpaši tiešo nodokļu uzlikšanas jomā).

Daudzos joprojām neatbildētos juridiskos un organizatoriskos jautājumus var turpināt apspriest “Fiscalis” projekta grupā, pamatojoties uz esošo pieredzi un izmēģinājuma projektu, kuru patlaban organizē divas dalībvalstis. Pamatojoties uz šo rezultātu, Komisija varētu iesniegt priekšlikumu ar mērķi radīt juridisku pamatu šā rīka lietošanai ES līmenī.

3.7.        Informācijas sniegšana nodokļa maksātājiem (31. un 32. pants)

Lai palielinātu juridisko noteiktību tirgotājiem, tie dažās dalībvalstīs var saņemt PVN reģistrācijas numura (PVN ID Nr.) derīguma apstiprinājumu, ja tie norāda savu PVN ID Nr.

PVN informācijas apmaiņas sistēmu (VIES) pirms daudziem gadiem ar Komisijas palīdzību radīja dalībvalstis ar mērķi sniegt informāciju nodokļu maksātājiem. Pašlaik visas dalībvalstis, izņemot vienu, izmanto VIES, lai apstiprinātu gan tirgotāja PVN ID Nr., gan tā nosaukuma un adreses pareizību.

Saistībā ar šo noteikumu piemērošanu tikai viena dalībvalsts pieprasījuma iesniedzējiem ES nodokļu maksātājiem VIES tīmekļa sistēmā joprojām nesniedz informāciju par savas valsts tirgotāju PVN ID Nr.; tā vietā tā pieprasa nodokļu maksātājiem, kas meklē informāciju, pieprasījumu iesniegt, izmantojot CKB, lai saņemtu šo datu apstiprinājumu. Viena cita dalībvalsts norādīja, ka tāpēc šis ir vienīgais iemesls, kāpēc tā joprojām uztur savas valsts sistēmu.

Var secināt, ka attiecībā uz datu sniegšanu nodokļu maksātājiem, lai apstiprinātu to klientu PVN ID Nr., visās dalībvalstīs darbojas šāda sistēma.

Dalībvalstīm jānodrošina, lai VIES sistēma tīmeklī tiktu sistemātiski atjaunināta.

3.8.        “Eurofisc” (33.–37. pants)

“Eurofisc” tīkls ir nesen ieviests ātras sadarbības mehānisms, kas radīts, lai risinātu liela mēroga vai jaunu veidu krāpšanu. Šis tīkls noteica četras darbības jomas un publicēja savus pirmos ziņojumus 2012. gada martā un 2013. gada aprīlī. Noteikumi, ar kuriem izveido šo tīklu, stājās spēkā 2010. gada novembrī.

Pašlaik ir četras darbības jomas, kas aptver dažādas nozares, ko ietekmē krāpšana PVN jomā. Patlaban nav reālas vajadzības veidot papildu darbības jomas, ja vien kādā konkrētā nozarē neradīsies ievērojams skaits jaunu krāpšanas gadījumu.

Vairākas dalībvalstis uzskata, ka varētu izmantot kopīgu riska analīzi “Eurofisc” līmenī, lai veiktu datu vienlaicīgu analīzi visās darbības jomās. Tās vēlētos izveidot izmēģinājuma projektu, lai veiktu kopīgu riska analīzi. Šī analīze sniegtu mērķtiecīgu informāciju, kas būtu jādara zināma visām iesaistītajām dalībvalstīm un kas galu galā varētu izraisīt jaunas daudzpusējas pārbaudes. Šādu kopīgu risku analīzi var izveidot kā atsevišķu darbības jomu. Dalībvalstu starpā joprojām turpinās diskusijas par šo jautājumu “Eurofisc” tīklā. Diemžēl nesenās diskusijas par šo ieceri Nodokļu krāpšanas apkarošanas stratēģijas grupā parādīja, ka ne visas dalībvalstis ir pārliecinātas, ka “Eurofisc” šajā posmā būtu jāveic kopīga riska analīze, un uzskata, ka tā darbībai jāaprobežojas ar iespējamu uzlabojumu meklēšanu pašreizējās darba procedūrās.

Lai uzlabotu šā tīkla efektivitāti, Komisija uzskata, ka svarīgākās jomas, kurās iespējams uzlabot situāciju, ir risku analīze un atgriezeniskā saite.

– Saņemtajai informācijai jābūt mērķtiecīgākai. Ir grūti novērtēt lielo informācijas apjomu, kāds dažkārt tiek nosūtīts. Tāpēc vairākas dalībvalstis ir ieteikušas, ka visām dalībvalstīm vajadzētu būt efektīvam risku analīzes rīkam savā valstī, kas ļautu labāk filtrēt datu apjomu un nodrošinātu, ka nosūtīti tiek tikai aizdomīgie gadījumi.

– VIES datu bāzi varētu izmantot arī riska analīzes vajadzībām. Šis var būt ļoti ātrs veids, kā savākt informāciju par potenciālo “karuseļveida” tīklu, jo šos datus var darīt pieejamus pirms PVN deklarāciju vai kopsavilkuma paziņojumu iesniegšanas. Tās dalībvalstis, kuras izveido meklēšanas rīku šāda veida informācijas analīzei, varētu dalīties ar paraugpraksi.

– Vajadzīgs ātrs un skaidrs atgriezeniskās saites mehānisms šajā tīklā. Atgriezeniskā saite jāizmanto, lai uzlabotu risku analīzi, kas ļautu iegūt mērķtiecīgākus datus. Atgriezeniskās saites mehānisms, ko pašlaik izmanto “Eurofisc” tīklā, palīdz dalībvalstīm pārbaudīt attiecībā uz konkrētiem uzņēmumiem izsludināto trauksmes ziņojumu kvalitāti, jo brīdinātā dalībvalsts var ziņot par rezultātiem trauksmes ziņojuma izdevējai dalībvalstij.

Turklāt, pamatojoties uz informāciju, kas saņemta no “Eurofisc”, nodokļu administrācijas var ierosināt revīzijas, kuru rezultātā var tikt anulēts PVN reģistrācijas numurs.

Nosūtītās informācijas augstāku kvalitāti un tīkla labāku efektivitāti var panākt ar uzlabotu iekšējo darbību, par kuru var vienoties “Eurofisc” sanāksmēs. Ātra un precīza atgriezeniskā saite ir būtiski svarīga tīkla efektivitātei. Viena dalībvalsts ir izvirzījusi argumentu, ka kopīgas risku analīzes komandas izveide atsevišķā darbības jomā būtu pamatojama ar to, ka tas būtu svarīgs politisks signāls, ka dalībvalstis ir nopietni nolēmušas gūt panākumus cīņā pret krāpšanu.

Komisija norāda, ka vairākas dalībvalstis vēlētos pastiprināt administratīvo sadarbību un atļaut “Eurofisc” koordinācijas ierēdņiem labāk izmantot šajā tīklā pieejamo informāciju. Tas vēl vairāk palīdzētu dalībvalstīm centienos novērst krāpšanu PVN jomā pirms tā faktiski notikusi. Neraugoties uz to, dažas dalībvalstis joprojām dod priekšroku riska analīzes saglabāšanai valsts līmenī.

Komisija uzskata, ka tām dalībvalstīm, kuras ir tam gatavas, būtu jāpievēršas jautājumam par to, kā labāk izmantot pieejamo informāciju.

Komisija uzskata, ka kopējas risku analīzes izveide “Eurofisc” tīklā varētu būt nozīmīgs solis ceļā uz mērķtiecīgākas informācijas apmaiņu. Tāpēc šim tīklam vajadzētu izpētīt šādas kopējas risku analīzes priekšrocības.

3.9.        Attiecības ar Komisiju (49. pants)

Regulas 49. pants uzliek dalībvalstīm pienākumu pārbaudīt un izvērtēt, kā darbojas administratīvās sadarbības pasākumi. Iepriekšējā ziņojumā bija norādīts, ka lielākais vairums dalībvalstu, šķiet, neveic nekādu sistemātisku iekšējo izvērtējumu par saviem pasākumiem, bet drīzāk pamato savus pašnovērtējumus tikai uz gada statistiku, kas tām šajā saistībā jāiesniedz Komisijai. Pa šo laiku šī situācija nav mainījusies.

Diskusijās pirms jaunās regulas pieņemšanas Padome pauda uzskatu, ka nav vajadzības pārskatītajā regulā konkretizēt, ka dalībvalstīm jāveic revīzijas regulāros administratīvās sadarbības intervālos.

Komisija tomēr joprojām uzskata, ka šāda analīze savā valstī būtu ļoti noderīga pašām dalībvalstīm, lai tās izvērtētu administratīvās sadarbības rīku svarīgumu, noderīgumu un efektivitāti. It sevišķi attiecībā uz “Eurofisc” tīklu, kas tika īpaši radīts, lai efektīvāk cīnītos ar krāpšanu, dalībvalstis ir ļoti ieinteresētas izvērtēt to, cik lielā mērā šis tīkls ir palīdzējis samazināt PVN krāpšanas dēļ neiegūtos ieņēmumus. Tā kā Komisija var tikai sniegt atbalstu attiecībā uz administratīvo sadarbību PVN jomā, pašas dalībvalstis var vislabāk novērtēt dažādo rīku efektivitāti.

Tāpēc Komisija iesaka dalībvalstīm pieņemt šādu procedūru, lai veiktu dažādo rīku patieso izmaksu un ieguvumu analīzi.

3.10.      Attiecības ar trešām valstīm (36. pants)

Dalībvalstis uzskata, ka informācija, kas saņemta no trešām valstīm, varētu būt noderīga, veicinot nodokļu novērtējumu atvieglošanu vai krāpšanas atklāšanu. Taču ne visas dalībvalstis ir noslēgušas nodokļu nolīgumus, kas ietver PVN jautājumus, un tāpēc tām nav iespējas nodot citām dalībvalstīm informāciju, kas saņemta no trešām valstīm.

Dalībvalstīm nav vienotas pieejas informācijas apmaiņai ar trešām valstīm. Dažas dalībvalstis ir parakstījušas vai ratificējušas ESAO konvenciju, kura galvenokārt bija iecerēta tiešo nodokļu nolūkiem. Turklāt dažām dalībvalstīm ir vairāki nolīgumi par apmaiņu ar nodokļu informāciju, bet citas ir parakstījušas vai ratificējušas nodokļu dubultās neuzlikšanas konvencijas.

Pamatojoties uz dalībvalstu sniegtajiem skaitļiem, var tikai secināt, ka kopumā ir maz vispārējas pieredzes par informācijas apmaiņu ar trešām valstīm saistībā ar PVN.

Tāpēc Komisija ir pārliecināta, ka ES līmenī saskaņota pieeja administratīvas sadarbības pasākumu ieviešanai ar trešām valstīm PVN jomā ir virzība uz priekšu. Par ilgtermiņa projektu var uzskatīt ES daudzpusēju nolīgumu. Jaunie pasākumi, kas izveidoti, lai īstenotu mini vienas pieturas aģentūru, un kas stāsies spēkā 2015. gadā, sniegs papildu argumentu par labu ES daudzpusējam nolīgumam.

Komisija plāno iesniegt priekšlikumu, lai saņemtu Padomes atļauju 2014. gada sākumā sākt sarunas ar konkrētām trešām valstīm attiecībā uz divpusēju nolīgumu par administratīvo sadarbību.

4.           Īpašs temats: mini vienas pieturas shēma (MOSS)

No 2015. gada 1. janvāra tiks ieviesta izvēles mini vienas pieturas (MOSS) shēma kā vienkāršošanas pasākums konkrētiem tirgotājiem. Tas ļaus piegādātājam reģistrēties, deklarēt un nomaksāt PVN, kas maksājams par sniegtajiem telesakaru, apraides un elektroniskiem pakalpojumiem citās dalībvalstīs, izmantojot vienotu tīmekļa portālu vienā dalībvalstī — reģistrācijas dalībvalstī, nevis reģistrēties kā PVN maksātājam katrā valstī, kurā tam ir kāds klients.

MOSS ietekmēs arī administratīvo sadarbību dalībvalstu starpā nodokļu maksātāju revīzijas un pārbaudes jomā.

Juridiskais un praktiskais sagatavošanās darbs ir gandrīz pabeigts. Komisija ir arī izveidojusi “Fiscalis” projekta grupu (FPG 86), kam jāpievērš uzmanība revīzijas un kontroles jautājumiem saistībā ar MOSS. Šīs grupas locekļi ir sagatavojuši ieteikumu sarakstu par to, kā iespējams pieprasīt informāciju no tirgotājiem, izmantojot standarta revīzijas datni MOSS shēmai, un kā ar šiem uzņēmumiem vislabāk sazināties, ja nepieciešama papildu informācija vai jāuzdod jautājumi. Tā kā dalībvalstīm nav pienākuma vienprātīgi pieņemt šīs pamatnostādnes, Komisija cer, ka tās piekritīs piemērot šīs pamatnostādnes kā savstarpēju nerakstītu vienošanos, tādējādi atvieglojot slogu uzņēmumiem un veicinot vienkāršošanas mehānisma lietošanu.

5.           Vispārējs vērtējums par administratīvās sadarbības norisi

Kopumā vispārējais vērtējums par administratīvās sadarbības norisi šķiet pozitīvs. Daudzas dalībvalstis norāda, ka ir būtiski nodrošināt labu SCAC pieprasījumu veidlapu kvalitāti un ievērot termiņus atbilžu sniegšanai uz šiem pieprasījumiem. Turklāt dažas dalībvalstis turpina norādīt uz problēmām savā valstī (piemēram, līdzekļu trūkumu) un ilglaicīgām problēmām saistībā ar informācijas apmaiņu (nepilnīgiem papildinformācijas datiem informācijas pieprasījumos, statistikas informācijas neatbilstībām, retroaktīvām izmaiņām VIES datu bāzēs, atšķirīgiem noteikumiem attiecībā uz atbilžu termiņiem).

Dažas dalībvalstis ir izteikušas vairākus ierosinājumus, kā uzlabot administratīvu sadarbību PVN jomā.

Pirmais ierosinājumu kopums ietilpst dalībvalstu atbildības jomā, un tam būs vajadzīga rīcība katrā attiecīgajā dalībvalstī (piemēram, vadības lielāka informētība, informācijas pieprasījumu iesniegšana tikai pēc tam, kad ir pilnībā izsmelti visi iespējamie resursi pieprasījuma iesniedzējā dalībvalstī).

Citu ierosinājumu īstenošanai būtu vajadzīgi normatīvo aktu grozījumi, piemēram, lai padarītu atgriezenisko saiti obligātu, piemērotu sodus par termiņu neievērošanu vai palielinātu pieprasījumu robežvērtības. Taču līdztekus grūtībām pieņemt šādus likumdošanas pasākumus Komisija paredz arī dažas praktiskas problēmas, piemēram, kā tiktu piemēroti sodi un kas tos piemērotu, kā šāds sods tiktu aprēķināts utt.

Lai īstenotu vēl citus ierosinājumus, būtu jāmaina datu nosūtīšana Komisijai, piemēram, statistikas apkopošana, lai veiktu termiņu kavējumu sakārtošanu prioritārā secībā (nokavēts 3–6–9 mēnešus). Komisija uzskata, ka jābūt iespējamam par šo punktu panākt kopēju vienošanos SCAC.

Tiek ieteikts arī, ka Komisijai būtu jāvēršas pret tām dalībvalstīm, kas sistemātiski neizpilda savas saistības saskaņā ar Regulu Nr. 904/2010. Šādā gadījumā Komisija varētu ierosināt rīcību, sniedzot tehniskās palīdzības pasākumus vai veicot pastāvīgu uzraudzību atbilstoši Regulas Nr. 1553/89 12. panta 3. punktam. Kā labi līdzekļi administratīvās sadarbības uzlabošanai tika minēta paraugprakses izplatīšana un “Fiscalis” CKB semināri.

Daži no šiem ierosinājumiem ir bez panākumiem apspriesti jau agrāk. Tomēr Komisija plāno turpmāk attīstīt šos ierosinājumus piemērotā līmenī, lai uzlabotu administratīvās sadarbības norisi, ja tiks nodrošināts pietiekams dalībvalstu atbalsts.

6.           Secinājumi

Kā minēts vairākos gadījumos un visnesenāk saskaņotajā stratēģijā, lai uzlabotu cīņu pret krāpšanu saistībā ar PVN, kas izklāstīta Komisijas nesenajā paziņojumā, ar ko sniedz rīcības plānu cīņas stiprināšanai pret krāpšanu nodokļu jomā un izvairīšanos no nodokļu maksāšanas (COM(2012)0722 galīgā redakcija, 6.12.2012), dalībvalstis var efektīvi apkarot krāpšanu nodokļu jomā un nodokļu nemaksāšanu tikai tad, ja tās darbojas kopīgi. Tāpēc administratīvās sadarbības uzlabošana dalībvalstu nodokļu administrāciju starpā ir galvenais mērķis Komisijas stratēģijā šajā jomā.

Ziņojumā izceltas jomas, kurās administratīvo sadarbību vēl iespējams pastiprināt, vairāk izmantojot Regulas Nr. 904/2010 piedāvātās uzlabotās iespējas:

· kopumā jāsniedz ātrāka atbilde uz informācijas pieprasījumiem, jo novēlotas atbildes ir aktuāla problēma;

· dažas dalībvalstis joprojām atturas no dalības automātiskā informācijas apmaiņā par nodokļu maksātājiem, kas neveic uzņēmējdarbību, un jauniem transporta līdzekļiem, kaut gan uzskata šo informāciju par ļoti noderīgu. Tas rada lielas problēmas, un tāpēc Komisija plāno ciešāk uzraudzīt notikumu attīstību šajā jomā;

· atgriezeniskā saite, kas sniegta spontāni vai pēc pieprasījuma, ir pieeja, kura jāveicina saistībā ar labu sadarbību un paraugpraksi, jo tas ir labākais veids, kā informēt nodokļu iestāžu amatpersonas, ka viņu veiktais darbs (noteiktā mērā) ir bijis derīgs;

· dalībvalstīm jāveicina piedalīšanās administratīvās procedūrās, izmantojot regulā esošās tiesību normas. Šis rīks, kas tika saglabāts pārskatītajā regulā, ir ļoti noderīgs, un tāpēc ir žēl, ka dalībvalstis to tik maz izmanto;

· daudzpusējās pārbaudes ir pierādījušas savu noderīgumu. Tomēr šķiet, ka dalībvalstis pēdējā laikā tās ir izmantojušas mazāk. Dalībvalstīm no jauna vajag pievērsties DPP, un jāpārvar šajā ziņojumā atklātie daudzpusējo pārbaužu šķēršļi;

· kopējas revīzijas ir instruments, kas būtu jāturpina attīstīt, izmantojot “Fiscalis” projekta grupu, pamatojoties uz pieredzi, kas iegūta Nīderlandes un Apvienotās Karalistes izveidotajā izmēģinājuma projektā. Vajadzības gadījumā Komisija uzņemsies iniciatīvu nodrošināt juridisko pamatu šā līdzekļa izmantošanai ES līmenī;

· “Eurofisc” tīklā kopēja risku analīze un efektīvs atgriezeniskās saites mehānisms būtu piemērota reakcija uz vajadzību iegūt mērķtiecīgāku informāciju un labāk izmantot tīklā jau pieejamo informāciju. Tas ļautu šim tīklam vēl vairāk nostiprināt tā nozīmi nodokļu administrāciju ātrā reaģēšanā uz starptautisku krāpšanu PVN jomā;

· ES līmenī saskaņota pieeja, lai izveidotu administratīvu sadarbību ar trešām valstīm PVN jomā, būtu risinājums dažādajiem veidiem, kā dalībvalstis pašlaik veic saziņu ar trešām valstīm. Drīzumā Komisija iesniegs priekšlikumu, lai saņemtu Padomes atļauju sākt sarunas ar konkrētām trešām valstīm attiecībā uz divpusēju nolīgumu par administratīvo sadarbību PVN jomā.

Komisija var palīdzēt pavērt ceļu uz efektīvu administratīvu sadarbību dalībvalstu starpā, lai novērstu krāpšanu PVN jomā. Tā ir gatava atbalstīt jebkuru iniciatīvu, kas uzlabotu sadarbību, un vajadzības gadījumā izmantot tiesiskus līdzekļus.

Taču dalībvalstīm jāizrāda politiskā griba, kas nepieciešama, lai ietu šo ceļu. Tām jāpieliek vajadzīgās pūles savas valsts līmenī, lai, uzlabojot administratīvās sadarbības pasākumu praktisko darbību, visā pilnībā varētu gūt labumu no šiem rīkiem.

Pārrobežu sadarbība patiesi ir vienīgā atbilstošā reakcija uz pārrobežu krāpšanu PVN jomā, un dalībvalstīm jānosaka prioritātes, kur ieguldīt resursus šajā sarežģītajā ekonomiskajā situācijā. Komisija ir pārliecināta, ka tikai visā pilnībā izmantojot šos rīkus un katrā valstī atvēlot pietiekamus līdzekļus, iespējams samazināt zaudējumus valsts kasēm, ko rada krāpšana PVN jomā.

Komisija ziņos par dalībvalstu panākumiem šajā ziņojumā noteiktajās jomās. Ņemot vērā to, cik nopietna problēma ir krāpšana PVN jomā, tā negaidīs līdz nākamajam ziņojumam, kas jāsniedz tikai 2018. gada beigās, bet plāno līdz 2015. gada beigām sniegt SCAC vērtējumu par konkrēto situāciju, pievēršoties dalībvalstu centieniem pārvarēt šajā ziņojumā uzskaitītos trūkumus un turpmāk uzlabot pārrobežu sadarbību PVN jomā.

[1]               Komisijas paziņojums „Par saskaņotu stratēģiju, lai Eiropas Savienībā uzlabotu cīņu pret krāpšanu saistībā ar PVN”, COM(2008)0807 galīgā redakcija, 1.12.2008.

[2]               COM (2011)0851, 6.12.2011.

[3]               Uz aptauju, kas nosūtīta 2012. gada 19. decembra vēstulē Nr. 1763918, atbildēja 27 dalībvalstis.

[4]               KOMISIJAS ZIŅOJUMS PADOMEI UN EIROPAS PARLAMENTAM par to, kā piemēro Padomes Regulu (EK) Nr. 1798/2003 par administratīvu sadarbību pievienotās vērtības nodokļu jomā, COM(2009)0428 galīgā redakcija, 18.8.2009.

[5]               Skatīt SCAC darba dokumentu Nr. 562.

[6]               OV L 29, 1.2.2012., 13. lpp.

[7]               ERP Īpašais ziņojums 08/2007, OV C20, 25.1.2008., 51. nodaļa

[8]               “Fiscalis” projekta grupa 43 “Informācijas apmaiņa un atgriezeniskās saite nepieciešamība”

[9]               “Fiscalis” projekta grupa 84 “MCL akcīzes nodokļa jomā”

[10]             Kopējās revīzijas ziņojums, ESAO, FTA, 2010. gada septembris