26.11.2014   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 424/64

Ziņotājs:

ADAMS kgs

1.1.

Enerģijas cenas kopumā šobrīd ir sasniegušas un, domājams, turpmāk pārsniegs vēsturiski augstu līmenī. Daudzas mājsaimniecības kā patērētāji visā Eiropas Savienībā to izjūt kā lielu piedienu uz saviem budžetiem, un līdzīgu ietekmi bieži izjūt arī rūpnieciskie enerģijas patērētāji. Paziņojumā uzsvērta vajadzība pilsoniskajai sabiedrībai labāk saprast, kā enerģijas cenu sastāvs var ļaut savienot mūsu mērķus klimata jomā un nepieciešamo energoapgādes drošību. Bez šādas izpratnes nevar sagaidīt ne politisko gribu, ne izpratni no patērētāju puses.

1.2.

Enerģijas cenas var ietvert svarīgu rūpniecības konkurētspējas faktoru. Tomēr rūpniecības konkurētspējas ekonomiskā analīze nevar būt tikai enerģijas cenu analīze. Jāņem vērā arī citi faktori, piemēram, energointensitāte un enerģijas izmaksu daļa kopējās ražošanas izmaksās, kā arī peļņas normas. Būtiski ir panākt, ka pasaulē klimata pārmaiņu ierobežošana norit saskaņoti. Eiropas vadošajai lomai var būt tādas sekas kā konkurētspējas trūkums, uzņēmumu pārvietošana un oglekļa dioksīda emisijas eksports.

1.3.

Gan energoefektivitāte, gan atjaunojamie energoresursi un citi iekšēji enerģijas avoti var uzlabot apgādes drošību, bet katrs no tiem ir saistīts ar izmaksu, riska, ietekmes uz vidi un sociālās izpratnes faktoriem. Tā kā valstu pieeja un attieksme atšķirsies, katrā dalībvalstī pieņemamas energoresursu struktūras noteikšanā būtiska nozīme ir pārskatāmai izmaksu analīzei un atbalsta instrumentu (piemēram, iepirkuma regulējuma un tarifu) pārskatīšanai un labākai koordinācijai; vienlīdz liela nozīme ir sadarbībai ar kaimiņvalstīm

1.4.

Jānodrošina rūpniecības spēja nākotnē pielāgoties tāpat kā tas noticis pagātnē, un īpaši jāatbalsta enerģētikas nozares spēja veikt vajadzīgos ieguldījumus energosistēmā. Lai tā notiktu, valdībām jāuzņemas ciešas saistības, kam jābūt saskaņā ar Eiropas iekšējo enerģijas tirgu.

1.5.

Iekšējā enerģijas tirgus izveide ir jāpabeidz, bet, lai pilnībā izmantotu tā iespējas, tas jāatbalsta ar tirgus instrumentiem, valstu enerģētikas politikas pasākumu patiesu saskaņošanu ES līmenī un skaidru kopēju virzību. Nepieciešams priekšnosacījums ir aktualizēts uzsvars uz pārskatāmiem un precīziem datiem. Būtu jāņem vērā attiecīgo dalībvalstu īpašais stāvoklis, piemēram, esošo enerģētikas ziņā izolēto teritoriju jautājums. Analizējot cenas, jāatceras, ka bez pienācīgi attīstītas infrastruktūras, kuras izveidei vajadzīgi būtiski ieguldījumi, vienotā enerģijas tirgus izveidi nevar pabeigt un dalībvalstis nevar izmantot tā priekšrocības.

1.6.

Izmaksu optimizācijai, izmantojot ciešāku koordināciju un solidaritāti ES līmenī, ir būtiska nozīme, īpaši tāpēc, ka enerģētikas politikas mehānismus joprojām tieši kontrolē dalībvalstis. Tāda koordinācija līdz šim ir bijusi vāja, un ir vajadzīga jauna pieeja. Dalībvalstu solidaritāte, ņemot vērā pieaugošo nedrošību attiecībā uz piegādi, ir būtiska, un lielāks uzsvars ir jāliek uz turpmākām kopīgām pētniecības un izstrādes iniciatīvām, lai risinātu ar enerģijas ražošanas un piegādes ķēdi saistītās problēmas.

1.7.

Dalībvalstu grupās izveidojot šķidrās gāzes mezglus, var optimizēt un samazināt izmaksas, tādējādi palīdzot atsaistīt degvielas un gāzes cenas un uzlabot ģeneratoru elastīgumu.

1.8.

Lai pastiprinātu koordināciju, EESK aicina veikt pasākumus, lai tieši atbalstītu plašu Eiropas līmeņa dialogu par enerģiju un tādējādi pavērtu iespējas integrēt programmas. Tajā būtu jāiesaista gan mājsaimniecības un rūpnieciskie enerģijas patērētāji, gan enerģijas ķēdē komercdarbībā iesaistītās un institucionālās ieinteresētās puses, kā arī vietējās, reģionālās un valsts iestādes.

1.9.

Šādam iekļaujošam, neatkarīgam un pārskatāmam Eiropas Enerģētikas dialogam (EED) jāveido arī pamats jaunajam pārvaldības procesam, ko Komisija ierosinājusi, lai sasniegtu tos mērķus enerģētikas un klimata jomā, kuri izvirzīti laikposmam līdz 2030. gadam satvaru veidojošu tiesību aktu kopumā.

2.1.

Vairākus gadus enerģijas cenas, īpaši elektroenerģijai, lielākajai daļai ES mājsaimniecību un ražošanas uzņēmumu ir cēlušās, apsteidzot inflāciju. Tas visā Eiropā ir ietekmējis mājsaimniecību budžetu un dažās dalībvalstīs enerģētiskā nabadzība ir ievērojami palielinājusies. Ir ietekmēta arī dažu nozaru, īpaši energoietilpīgas rūpniecības, konkurētspēja. Agrāk rūpniecības nozare cenu palielināšanos kompensēja, uzlabojot energoefektivitāti un specializējoties produktu ar augstu pievienoto vērtību ražošanā, bet šķiet, ka šī tendence mazinās. Ekonomikas lejupslīde spriedzi ir vēl palielinājusi un, neraugoties un panākto energoefektivitāti un enerģijas patēriņa samazinājumiem, vairumam patērētāju izmaksas joprojām palielinās.

2.2.

Eiropas Komisijas 2014. gada janvārī iesniegtajā paketē ir divi svarīgi ziņojumi, kas tieši attiecas uz cenām un izmaksām. Viens no tiem ir Komisijas dienestu darba dokuments ‘Enerģijas cenas un izmaksas’, otra dokumenta temats ir enerģētikas ekonomiskās norises Eiropā. Paketē izvirzīti enerģētikas un klimata mērķi laikposmam līdz 2030. gadam un ieteikts, ka klimata aizsardzība, rūpniecības konkurētspējas saglabāšana un enerģija par pieņemamu cenu iedzīvotājiem ir savienojami mērķi. Tādēļ būs nepieciešama kopīga izpratne par konkrētajiem saimnieciskajiem, sociālajiem un ekoloģiskajiem ieguvumiem emisiju samazināšanas un zaļākas ekonomikas rezultātā, kā arī šo ieguvumu atzīšana un informēšana par tiem. Paketē netieši atzīts, ka būtiska nozīme būs atbalstam no sabiedrības puses un būs nepieciešama reālistiskāka pieeja problēmām, īpaši finanšu jomā. Komisija apgalvo, ka izvirzītie mērķi ir spēcīgs signāls tirgum, stimulē privātos ieguldījumus jaunos cauruļvados un elektroenerģijas tīklos vai zemas oglekļa emisijas tehnoloģijās (1).

2.3.

Šajā atzinumā izskatītajā paziņojumā par enerģijas cenām un izmaksām tāpat kā Starptautiskās Enerģētikas aģentūras (2) dokumentos norādīts, ka pasaules tirgus cenas, būtiski svarīgi liela mēroga ieguldījumi infrastruktūrā un energoefektivitātē, kā arī ar klimatu saistītas nodevas būs iemesli tam, ka enerģijas cena arī turpmāk noturēsies pašreizējā vēsturiski augstajā līmenī. Tas var ievērojami ietekmēt ne tikai patērētājus; pašreizējā elektroenerģijas vairumtirdzniecības cena, kas ir EUR 40 par MWh, enerģētikas nozarei neļaus veikt ieguldījumus, kuri nepieciešami novecojošo aktīvu nomaiņai un klimata pārmaiņu problēmu risināšanai. Šajā atzinumā galvenā uzmanība pievērsta pilsoniskās sabiedrības iespējamajai reakcijai un tam, cik lielā mērā var radīt spēcīgu tirgus signālu un izveidot politisko elastību, lai sasniegtu politikas mērķus.

3.1.

Piecos gados kopš 2008. gada enerģijas mazumtirdzniecības cenas Eiropā ir cēlušās, un dažās dalībvalstīs to kāpums ir bijis diezgan ievērojams, lai gan elektroenerģijas vairumtirdzniecības cenas ir bijušas samērā stabilas un ir saglabājušās nemainīgas gāzes vairumtirdzniecības cenas. Cenu kāpums, īpaši ekonomikas lejupslīdes laikā, ievērojami ietekmējis mājsaimniecības un rūpnieciskos patērētājus, un var paredzēt, ka šī ietekme turpināsies. Atšķirības starp dalībvalstīm ir lielas, un daži patērētāji maksā par 250–400 % vairāk nekā citi. Lielā mērā cenas ir kāpušas lielāku pārvades un sadales izmaksu dēļ un lielāku nodokļu un nodevu dēļ. Tomēr vienīgais lielākais faktors cenu izveidē ir primārās enerģijas izmaksas.

3.2.

Ir svarīgi, lai ES valstu valdības enerģijas iekšējā tirgus izveidi pabeigtu 2014. gadā. Tirgus liberalizācija sekmēs investīcijas un konkurenci un vairākās jomās uzlabos efektivitāti, iespējams, ļaujot samazināt cenas. Patērētāji un uzņēmējdarbības joma (īpaši mazie un vidējie uzņēmumi) var samazināt viņu maksāto cenu, pārslēdzoties uz lētākiem enerģijas piegādātājiem, ja to ir pietiekami daudz.

3.3.

Turklāt ES valstu valdībām tālāk jāattīsta enerģētikas infrastruktūra, jādažādo energoapgādes avoti un ceļi un jāsaskaņo nostāja sarunās ar galvenajiem partneriem enerģētikas jomā.

3.4.

Dalībvalstīm arī būtu jānodrošina, ka gala patērētāju un nodokļu maksātāju finansētos enerģētikas politikas pasākumus piemēro izmaksu ziņā cik vien iespējams efektīvi un ievērojot paraugpraksi.

3.5.

ES un dalībvalstu valdībām jādara vairāk, lai salīdzinātu tīklu izmaksas un praksi. Tīklu prakses tuvināšana visā ES var ļaut palielināt efektivitāti un samazināt tīkla izmaksu elementu, kas ietilpst cenā.

3.6.

Mājsaimniecības un rūpniecības nozare zemākas enerģijas izmaksas zināmā mērā var nodrošināt, uzlabojot energoefektivitāti. Patērētāju brīvprātīga rīcība, pielāgojot savu enerģijas patēriņa apjomu vai laiku (patēriņa pieprasījums) un inovatīvas energotehnoloģijas var palīdzēt ietaupīt enerģiju un naudu.

3.7.

ES kopā ar starptautiskajiem partneriem jāturpina centieni enerģijas subsīdiju un eksporta ierobežojumu jomā un jāpalīdz aizsargāt atsevišķus rūpnieciskos patērētājus, izmantojot fiskālos pārskaitījumus un atbrīvojumus no nodokļiem un nodevām un to samazinājumu.

3.8.

Būtībā Komisija uzskata, ka ES ir jāpabeidz enerģijas vienotā tirgus izveide un ierosina gan mājsaimniecībās, gan rūpniecībā uzlabot energoefektivitāti, pielāgot pieprasījumu un izmantot citas jaunas energotehnoloģijas un inovāciju, lai ietaupītu gan enerģiju, gan naudu, un ka dalībvalstīm ievērojami jāuzlabo pārvade un sadale. Tiek norādīts, ka atjaunojamo energoresursu īpatsvara pieaugums var tieši palīdzēt uzlabot energoapgādes drošību. Tāpat tiek atzīts, ka dažās dalībvalstīs saistībā ar enerģētisko nabadzību būs nepieciešama palīdzība mājsaimniecībām, galvenokārt sociālās politikas pasākumi. Ja – kā paredzēts – uzņēmumu konkurētspēja enerģijas cenu dēļ pasliktināsies, risinājums var būt subsīdiju samazināšana enerģijai starptautiski konkurējošajās valstīs, kā arī citi fiskālie pārskaitījumi. Minētos jautājumus var risināt PTO līmenī.

4.1.

Attiecībā uz Komisijas ierosināto stratēģisko iniciatīvu ir trīs būtiski svarīgi aspekti. Vai neatkarīgi no iekšējā enerģijas tirgus izveides pabeigšanas var pārliecinoši pamatot pastāvīgu vai pastiprinātu tuvināšanos ‘zaļai’ ekonomikai, kā uzsvērts satvarā laikposmam līdz 2030. gadam, un ko šī pieeja nozīmētu enerģijas cenu un izmaksu ziņā? Otrkārt, vai pilsonisko sabiedrību, izmantojot efektīvu sociālo dialogu, var pārliecināt, ka šāda pieeja ir pamatota un pieņemama? Treškārt, vai būs iespējams stimulēt tirgu, lai Eiropā piesaistītu privātos ieguldījumus jaunos cauruļvados un, elektrotīklos un zemas oglekļa emisijas tehnoloģijās?

4.2.

Enerģija kopumā tās dažādajos veidos pēc vērtības noteikti ir visizplatītākā prece pasaulē. Enerģijas centrālā loma ekonomikas attīstībā nozīmē, ka enerģijas pētniecība, izpēte, izstrāde un ražošana un pārvade paredzamajā nākotnē prasīs milzīgus ieguldījumus. Tas attiecas arī uz nesen aktualizēto vajadzību pēc drošas energoapgādes. To parasti raksturo ar frāzi ‘gaismai ir jādeg’, ar ‘gaismu’ saprotot enerģijas neatņemamo nozīmi mūsdienu sabiedrībā. Jāatzīst, ka patlaban no apgādes drošības, visticamāk, ir atkarīgi citi valstu vai ES enerģētikas politikas mērķi, un tas paziņojumā ir vairāk jāuzsver. Tāpat jāatzīst, ka tās nodrošināšana var būt saistīta arī ar papildu izdevumiem.

4.3.

Vienlaikus, ja vēlamies uzņemties ar zemas oglekļa emisijas enerģijas ražošanu saistītās īstermiņa un vidējā termiņa izmaksas, arī turpmāk jāatzīst un atkārtoti jāuzsver vairāki pasaules mēroga faktori.

Ir skaidrs, ka enerģijas jomā jānodrošina pāreja no fosilā kurināmā avotiem. Pārejas ātrums ir būtisks – tam jābūt pietiekami ātram, lai aizkavētu pārmērīgu ietekmi uz klimatu, vienlaikus saglabājot stabilas ekonomiskās un sociālās struktūras. Būs izšķiroši pielikt kopējus centienus visā pasaulē, un būs būtiski uzturēt ES spēju veicināt šo pāreju. Būtiski ir panākt, ka pasaulē klimata pārmaiņu ierobežošana norit saskaņoti. Eiropas vadošajai lomai var būt tādas sekas kā konkurētspējas trūkums, uzņēmumu pārvietošana un oglekļa dioksīda emisijas eksports.

4.4.

Šodien ir skaidrs, ka tirgi vieni paši bieži nerisina sociālās un vides problēmas – tas nav viņu uzdevums. EESK uzskata, ka tirgi, kas bieži labi palīdz īstenot ar izmaksām un efektivitāti saistītos īstermiņa mērķus, ar efektīviem tirgus instrumentiem ir jāpārveido, lai tie atbilstu sociālajām prioritātēm (4). Tam nepieciešams gan labs regulējums un atbalsts, gan pilsoniskās sabiedrības iesaistīšanās, un jāattīsta cieša apņemšanās noteikt korporatīvo sociālo atbildību.

4.5.

Ja sabiedrība nesapratīs dilemmu, ar kuru saskaras gan ES, gan pasaule, nevar sagaidīt ne politisko gribu, ne izpratni no patērētāju puses. Visticamāk, cenas turpinās celties. Patērētāji arī turpmāk stingri pretosies šādiem cenu kāpumiem. Grūtais uzdevums ir mazināt šī reālā stāvokļa politisko un sociālo ietekmi.

4.6.

EESK uzskata, ka visefektīvākā pieeja ir gan mājsaimniecības un rūpnieciskos enerģijas patērētājus, gan enerģijas ķēdē komercdarbībā iesaistītās un institucionālās ieinteresētās personas iesaistīt aktīvā un radošā dialogā par šiem jautājumiem, lai noteiktu konkrētus pasākumus.

4.7.

Publicētājā paziņojumā šāda pieeja ir gandrīz nemanāma. Lai gan ‘tirgi’ ir minēti 41 reizi, pavisam kopā ir tikai trīs nenozīmīgas atsauces uz ‘iesaisti’, ‘iedzīvotājiem’, ‘dialogu’ un ‘apspriešanu’. To pašu var sacīt par 2020.–2030. gada politikas pamatdokumentu.

4.8.

Šajā jautājumā būtiska nozīme ir konsekvencei un rīcībai. 2011. gada pamatdokumentā ‘Enerģētikas ceļvedis 2050’ minētais aspekts ir atzīts un izvērsts (‘Būtiska ir sabiedrības iesaiste’, 3.4. punkts), bet darīts ir maz.

4.9.

Tāpēc EESK aicina ES iestādes un dalībvalstis steidzami pieņemt un īstenot Eiropas Enerģētikas dialogu, uz kuru Komiteja aicināja 2013. gadā atzinumā par tematu ‘Vajadzību un metožu izvērtējums aktīvai iedzīvotāju iesaistei enerģētikas politikā’ (5). Šādam dialogam būtu noteicoša nozīme, lai iedibinātu un uzturētu ES mēroga pārvaldības procesu, tiecoties uz enerģētikas un klimata jomā izvirzītajiem mērķiem.

4.10.

Šādā procesā īpaša uzmanība jāpievērš šādiem aspektiem:

4.11.

Iepriekš ir atzīmēts, ka Eiropas Savienībā enerģijas cenas ir dažādas. Lai arī tās ietekmē dažādās ražošanas un piegādes izmaksas, dažādie nodokļi un nodevas par enerģiju ir vēl viens svarīgs faktors. Visās dalībvalstīs enerģijas nodokļi veido nozīmīgu daļu no valdības ienākumiem, un, būtu ļoti sarežģīti atrast citus ienākumu avotus, lai aizstātu nodokļu samazinājumu, pat ja degvielas nodokļi paliktu (6).

4.12.

Tomēr jāatzīmē, ka augstu nodokļu režīms dažiem enerģijas veidiem ir atbalstīts, lai arī nelabprāt. Eiropas Savienībā degvielas nodokļi veido vairāk nekā 55 % no cenas, salīdzinājumā ar, piemēram, 14 % ASV un 41 % Japānā.

4.13.

Būtu jāņem vērā attiecīgo dalībvalstu īpašais stāvoklis, piemēram, esošo enerģētikas ziņā izolēto teritoriju jautājums. Analizējot cenas, jāatceras, ka bez pienācīgi attīstītas infrastruktūras, kuras izveidei vajadzīgi būtiski ieguldījumi, vienotā enerģijas tirgus izveidi nevar pabeigt un dalībvalstis nevar izmantot tā priekšrocības.

5.1.

Iekšējais enerģijas tirgus ir īpaši problemātisks, jo valsts līmenī būtiska nozīme ir energoapgādes drošībai, un, lai gan notiek virzība uz iekšējo enerģijas tirgu, valstis to lielā mērā tieši kontrolē vai ietekmē. Salīdzinājumā ar daudzām patēriņa preču kategorijām šāda tirgus izveides grūtības papildina arī tehniski, ar resursiem saistīti un ģeogrāfiski faktori.

5.1.1.

Trešajā enerģētikas tiesību aktu kopumā, kas pieņemts 2009. gadā, izvirzītais mērķis izveidot elektroenerģijas un gāzes vienoto tirgu netiks sasniegts, un ir izrādījies, ka būtiskus enerģijas liberalizācijas aspektus ir grūti īstenot. Tirgus integrācijas ieguvumu atzīšanā nākas saskarties ar valdību, uzņēmumu un sabiedrības pretestību. Dažās dalībvalstīs tiek uzskatīts, ka plašajām izmaiņām enerģijas ražošanā, sadalē un patēriņā var būt nepieņemama ietekme.

5.1.2.

Lai gan vairumtirdzniecības cenu konverģence galvenokārt vērojama Centrāleiropā un Rietumeiropā, mazumtirdzniecības cenu konverģence nenotiek, jo dalībvalstis izmanto dažādas valsts līmeņa sistēmas, lai atbalstītu investīcijas enerģētikas nozarē un īsteno dažādus politikas pasākumus šā atbalsta izdevumu sadalei starp gala patērētājiem. Tāpēc veidojas ‘sekls’ elektroenerģijas tirgus, kurā tikai optimizē Eiropas esošās sistēmas izmantošanu. Ar to tomēr nepietiek, jo ir vajadzīgs ‘dziļš’ tirgus, kas stimulē optimālus ieguldījumus Eiropas līmenī, lai šādi ieguldījumi būtu iespējami un lai tie būtu rentabli. Piemēram, būtiska nozīme ir atbalsta instrumentu (tādu kā iepirkuma regulējums un tarifi) pārskatīšanai un labākai koordinācijai.

5.1.3.

Lai to paveiktu, ir vajadzīgs paaugstināt tirgus likviditāti un cenas noteikt mezglos, īpaši gāzei. Gāzes tirgi ir izveidoti dažās dalībvalstīs, bet tiem nav pietiekamas likviditātes, lai piedāvātu dzīvotspējīgu alternatīvu ekspansīvajai degvielas indeksācijai un nodrošinātu cenu veidošanu, balstoties uz tirgus konjunktūru. Tāpēc ir būtiski attīstīt reģionālus gāzes mezglus un uzlabot savienojumus starp tiem, pievēršoties tādiem elementiem kā pārraides kapacitāte, līgumu noteikumi un piekļuve tirgum, īpaši, elastīgi piegādes apjomi. Ja enerģijas ražotājiem nodrošina piekļuvi pie gāzes tirgiem, viņiem ir vairāk elastīguma optimizēt ražošanas periodus. Viņi var izvairīties no ražošanas zaudējumu periodos un saglabāt spēkstaciju konkurētspēju, tādējādi samazinot iespēju, ka nesegtās izmaksas gulstas uz patērētājiem.

5.1.4.

Joprojām ir grūti noteikt, tieši kā veidojas enerģijas cenas dažādās dalībvalstīs. Lai izveidotu pamatu vienlīdzīgai konkurencei enerģijas ražošanā un tarifu noteikšanā, būtiska nozīme ir pētījumam, ko Komisija veic, lai cenu sastāvs un enerģijai atvēlēto subsīdiju apjoms un ietekme būtu pārskatāmāki. Ir svarīgi pastāvīgi ievākt datus par enerģijas cenām un izmaksām tās ražošanas uzņēmumā, lai uzlabotu pārskatāmību par darbības apstākļiem ražošanas nozarēs, un arī tādēļ, lai politikas pamatā būtu uzticami dati. Pārskatāmību nodrošināt ir būtiski svarīgi, jo tā ir pirmais solis virzībā uz izmaksu ziņā efektīvu stratēģisku izvēli un konstruktīvām politiskām debatēm ar sabiedrību. Tas attiecas arī uz enerģijas piegādātāju peļņas sastāvu. Atbilstošu statistikas datu trūkums var mazināt uzticēšanos lēmumiem, kurus pasniedz kā balstītus uz apliecinātiem faktiem. Šādiem statistikas datiem jābūt pieejamiem katrā pārvaldības līmenī.

5.1.5.

Nozares var veikt investīcijas un ir to darījušas, lai samazinātu savu enerģijas izmantošanas intensitāti. Šādām investīcijām tomēr pieņemami jāatmaksājas, un tām ir tendence ar laiku kļūt arvien dārgākām.

5.1.6.

Līdz šim ES un dalībvalstis ir palīdzējušas aizsargāt mazāk aizsargātas nozares, izmantojot gan bezmaksas kvotas, gan atbrīvojumus no nodokļiem un nodevām un nedaudzos gadījumos – kompensācijas. Tā kā atšķirības ES un dažu tās galveno tirdzniecības partneru izmaksās par klimata politiku tuvākajā laikā nemazināsies, Eiropas Komisijai būtu jāizvērtē spēkā esošais satvars un jāizskata jaunas pieejas, kas vairāk atbilst iekšējā tirgus vajadzībām, lai ņemtu vērā mazāk aizsargātās nozares.

5.1.7.

Tā kā energoapgādes drošība valstīm ir būtiski svarīga, valdības piekritīs iespējamiem papildu izdevumiem, lai nodrošinātu apgādi. Tāpat, tā kā dalībvalstis suverenitātes apsvērumu dēļ nevar vienoties par pieņemamu ES līmeņa pārvaldības procesu, tām jāsamierinās ar tirgus struktūru, kas nav optimāla. Tomēr enerģētiskās nenoteiktības apstākļos solidaritāte ir būtiska, lai nodrošinātu ilgtspējīgu energoapgādi.

5.1.8.

Kopumā gandrīz nekas neliecina, ka ļoti atšķirīgajās valstu īstenotajās rīcībpolitikās enerģētikas jomā ir atzīta vajadzība pēc dziļākas integrācijas ES līmenī. Tas vājina iekšējo tirgu un mulsina ieguldītājus. EESK uzskata: lai koordinētu valstu enerģētikas stratēģijas, it īpaši nolūkā nodrošināt ES energoapgādi par viszemākajām izmaksām, jāsper izšķirīgs solis virzībā uz īstas Eiropas Enerģētikas kopienas izveidi.

5.2.1.

Principā virzība uz ilgtspējīgāku, resursu izmantošanas ziņā efektīvāku ekonomiku ir labi iedibināta. Praksē pārejas ātrumu un efektivitāti ietekmē ekonomikas lejupslīde, pasaules mēroga konkurence un dalībvalstu vienprātības trūkums attiecībā uz prioritātēm (7).

5.2.2.

Politiski paziņojumi par vidi saudzējošāku ekonomiku bieži formāli atbilst ES ilgtspējīgas attīstības mērķim, bet tajos nav atzīsts ne ekonomisko un sabiedrisko pārmaiņu, ko izraisītu šāda pāreja, apjoms, ne strukturālie šķēršļi.

5.2.3.

Šo mērķi bieži nepareizi saprot kā esošās saimnieciskās darbības veidu ekoloģizāciju, piemēram, panākot zemāku oglekļa emisijas līmeni, un paļaujas, ka šā procesa rezultāts būs lielāka izaugsme un nodarbinātība. Vidi saudzējošāka ekonomika tomēr prasa daudz dziļākas pārmaiņas ražošanā un patēriņa ieradumos (un dzīvesveidā) nekā tas vienas desmitgades laikā ir sociāli pieņemams. Gandrīz visa saimnieciskā darbība būtu jāpārveido un pārejas posmā no tradicionālās ekonomikas un zaļās ekonomikas modeli nav drošības par izaugsmes un nodarbinātības līmeni. Tāpēc ir nepieciešami koordinēti pasākumi pētniecības un izstrādes jomā.

5.2.4.

Dramatiski nepietiekami novērtēti ir arī šķēršļi ceļā uz ātru un efektīvu ekonomiku, kas patiesi saudzē vidi. Cenu tarifiem ir nozīme, piemēram, šādos jautājumos:

5.2.5.

Tomēr ekonomikas ekoloģizācija ir jānodrošina. Darba joma ir plaša un ļoti sarežģīta, bet nav izvēles, ja vēlamies nodrošināt ilgtspējīgu nākotni. Lai sasniegtu šo mērķi, jāizveido pieeja, kurā ir līdzsvars starp politisko ticamību, ekonomikas spēkiem, stabilām sociālam sistēmām un iedzīvotāju izvēli. Tomēr šie priekšnoteikumi nav sasniegti, īpaši attiecībā uz sabiedrības iesaisti mērķu pārvarēšanā. Ir arī jāapsver, ka var rasties skaidri ieguvumi, piemēram, tirgus vadība ilgtspējīgas enerģijas un zemas oglekļa emisijas jomā. ES ir panākusi progresu no zemas oglekļa emisijas avotiem ražotas elektrības izmantošanā, lai aizstātu līdzšinējos siltuma ražošanas veidus, un tai ir arī plaša joma, kas pievēršas ilgtspējīgām transporta inovācijām.

5.2.6.

Energotaupības un energoefektivitātes pasākumi paver būtiskas iespējas samazināt izmaksas. Mājsaimniecībās var radīt vēl daudzas priekšrocības, izmantojot patēriņa pieprasījuma pārvaldību. Efektivitātes un izmantošanas samazināšanas pasākumi aizvien biežāk tiek īstenoti publiskā sektora ēkās (vairāmā gadījumu jaunās ēkās), un dažu nozaru aktīvie centieni uzlabot rūpnieciskās enerģijas efektivitāti var pavērt iespējas uzlabot energoefektivitāti daudzos uzņēmumos.

5.2.7.

Tirgus instrumentiem ir bijusi ļoti svarīga nozīme, lai rosinātu pārorientēt dalībvalstu ekonomikas. Tomēr Eiropas Savienībā lielākoties nav bijis konsekvences attiecībā uz nodokļu, nodevu, subsīdiju un citu tirgus instrumentu apjomu un izmantošanu. Tas ir īpaši atzīmējams attiecībā uz enerģiju. Tirgus instrumentiem jāsakāmē gan pāreja uz resursu izmantošanas ziņā efektīvu ekonomiku ar zemu oglekļa dioksīda emisiju līmeni, gan jāveicina ekonomikas atveseļošanās (8).

5.3.

Lai sasniegtu klimata un enerģētikas dokumentu paketē ierosinātos ES mērķus enerģētikas un klimata jomā, ir nepieciešams nodrošināt efektīvu pārvaldību; tā ir skaidri saistīta ar nepieciešamību izveidot saskaņotus tirgus parametrus (to veiktu valstu regulējošās iestādes). EESK stingi atbalsta enerģētikas politiku ciešāku koordinēšanu un valstu politiku saskaņotu, vienveidīgu pārvaldību kā soli ceļā uz izmaksu optimizāciju ES līmenī, un tāpēc atbalsta Komisijas iniciatīvu. Tā uzskata, ka ir nepieciešama padziļināta analīze, lai nodrošinātu, kas sistēma patiešām sasniegs savus mērķus, un uzskata, ka turpmākajos Komisijas priekšlikumos Komiteja var sniegt lietderīgu ieguldījumu, īpaši attiecībā uz

5.4.

Komisijai ir jāveido pārvaldības sistēma, kas efektīvi nodrošina īstenošanu, bet vienlaikus ir pietiekami elastīga, lai nodrošinātu dalībvalstu atbalstu. Tāpēc EESK ierosina cieša sadarbībā ar Komisiju uzsākt politiski neitrālas diskusijas, kurās iesaistītas visas ieinteresētās personas. To mērķis būtu izstrādāt efektīvu, elastīgu un iekļaujošu pārvaldības sistēmu. Gan sabiedrības līdzdalība, gan pati pārvaldības sistēma ir būtiska, lai risinātu un izskaidrotu ar enerģijas cenām un izmaksām saistītos jautājumus.