Priekšlikums EIROPAS PARLAMENTA UN PADOMES DIREKTĪVA par to, lai nostiprinātu nevainīguma prezumpcijas un tiesību piedalīties klātienē lietas izskatīšanā tiesā konkrētus aspektus kriminālprocesā /* COM/2013/0821 final - 2013/0407 (COD) */
PASKAIDROJUMA RAKSTS 1. PRIEKŠLIKUMA KONTEKSTS 1.1. Ievads 1. Šā priekšlikuma Eiropas
Parlamenta un Padomes direktīvai mērķis ir visā Eiropas
Savienībā stiprināt konkrētus aspektus aizdomās
turētas vai apsūdzētas personas tiesībās tikt uzskatītai
par nevainīgu, kamēr tās vaina nav pierādīta ar
galīgo spriedumu, un stiprināt personas tiesības
piedalīties klātienē lietas izskatīšanā tiesā
kriminālprocesā. 2. Ņemot vērā
82. panta 1. punktu Līgumā par Eiropas Savienības
darbību ("LESD"), savstarpējai atzīšanai būtu
jākļūst par stūrakmeni tiesu sadarbībā, t.i.,
tiesu nolēmumi, kas pieņemti vienā dalībvalstī,
jebkurā citā dalībvalstī savstarpēji būtu
jāuzskata par līdzvērtīgiem un tādējādi par
izpildāmiem visā ES. Tiesu iestāžu sadarbība ir
jābalsta uz savstarpēju uzticēšanos un uzticību starp
dažādām tiesu sistēmām, kā arī uzskatu, ka
aizdomās turēto un apsūdzēto personu tiesību
neievērošana jebkurā instancē/posmā nodara
nesamērīgu kaitējumu savstarpējai uzticībai un
attiecīgi tiesu iestāžu sadarbībai. 3. Šajā sakarā
Stokholmas programma[1]
stingri pievērsās personu tiesību stiprināšanai
kriminālprocesā. Programmas 2.4. punktā Eiropadome
aicināja Komisiju iesniegt priekšlikumus, pakāpeniski stiprinot
aizdomās turēto vai apsūdzēto personu tiesības,
nosakot tiesību uz taisnīgu tiesu kopējus minimālos
standartus. 4. Trīs pasākumi jau
ir pieņemti: Eiropas Parlamenta un Padomes 2010. gada
20. oktobra Direktīva 2010/64/ES par tiesībām uz
mutisko un rakstisko tulkojumu kriminālprocesā[2], Eiropas Parlamenta un
Padomes 2012. gada 22. maija Direktīva 2012/13/ES par
tiesībām uz informāciju kriminālprocesā[3] un Eiropas Parlamenta
un Padomes 2013. gada 22. oktobra Direktīva 2013/48/ES par
tiesībām uz advokāta palīdzību
kriminālprocesā un Eiropas apcietināšanas ordera procesā,
par tiesībām uz to, ka pēc brīvības atņemšanas
informē trešo personu, un par tiesībām, kamēr atņemta
brīvība, sazināties ar trešām personām un
konsulārajām iestādēm[4].
Šīs iniciatīvas pasākumi attiecībā uz
neaizsargātām aizdomās turētām vai
apsūdzētām personām kriminālprocesā tiek
iesniegti kā tiesību aktu kopums, tostarp direktīvu par pagaidu
juridisko palīdzību aizdomās turētām vai
apsūdzētām personām, kam atņemta brīvība, un
par juridisko palīdzību Eiropas apcietināšanas ordera izpildes
procesā. 5. Turklāt 2011. gada
14. jūnijā Komisija publicēja Zaļo grāmatu par ES
tiesību aktu krimināltiesību jomā piemērošanu
saistībā ar brīvības atņemšanu, lai apskatītu
veidus, kā stiprināt savstarpējo uzticību un piemērot
savstarpējās atzīšanas principu aizturēšanas jomā saskaņā
ar ES kompetenci un tās ietvaros. 6. Komisijas programmas par
procesuālajām tiesībām mērķis kopumā ir
nodrošināt, ka Eiropas Savienībā tiek ievērotas
tiesības uz taisnīgu tiesu. Nevainīguma prezumpcija un ar to
saistītās tiesības palīdz nodrošināt tiesības uz
taisnīgu tiesu. Dažādas aizdomās turēto un
apsūdzēto personu tiesības kriminālprocesā, kuras
pēdējo gadu laikā noteiktas ar iepriekš minētajām
direktīvām, piemēram, tiesības uz mutisku un rakstisku
tulkojumu, tiesības uz informāciju un tiesības uz piekļuvi
advokātam, nav tikai mērķi paši par sevi. Tām ir
plašāks uzdevums – tās drīzāk ir rīks, lai
īstenotu tiesības uz taisnīgu tiesu. Nevainīguma
prezumpcija un ar to saistītās tiesības palīdz to sasniegt.
Ja dalībvalstīs nepārtraukti tiks pārkāpta nevainīguma
prezumpcija, procesuālo tiesību programmas mērķus
nebūs iespējams sasniegt pilnībā. 7. Šā iemesla dēļ
Stokholmas programmā Eiropadome skaidri aicināja Komisiju
risināt jautājumu saistībā ar nevainīguma prezumpciju. 8. Komisija rūpīgi
izpētīja šo jautājumu savā ietekmes
novērtējumā un secināja, ka, lai nostiprinātu šīs
pamattiesības, ir nepieciešami pasākumi attiecībā uz
nevainīguma prezumpcijas konkrētiem aspektiem. Kriminālprocesuālo
tiesību jomā jau pieņemto pasākumu visaptverošie
mērķi, tostarp to galvenajā instrumentā –
direktīvā par tiesībām uz advokāta palīdzību
–, joprojām nosaka, ka visās ES dalībvalstīs ir
jāgarantē noteikts minimāls aizsardzības līmenis
nevainīguma prezumpcijas principa ievērošanai. 9. Šā priekšlikuma
pamatā ir LESD 82. panta 2. punkts. Minētais pants paredz,
ka "[t]iktāl, cik tas ir nepieciešams, lai veicinātu tiesas
spriedumu un lēmumu savstarpēju atzīšanu, kā arī
policijas un tiesu iestāžu sadarbību krimināllietās, kam ir
pārrobežu aspekts, Eiropas Parlaments un Padome, pieņemot
direktīvas saskaņā ar parasto likumdošanas procedūru, var
noteikt minimālos noteikumus. Šādos noteikumos ņem
vērā dalībvalstu tiesību tradīciju un tiesību
sistēmu atšķirības. Šie noteikumi attiecas uz: a) pierādījumu savstarpēju
pieņemamību dalībvalstu starpā, b) personas tiesībām
kriminālprocesā, c) nozieguma upuru tiesībām, d) [..]." 10. Šis priekšlikums veicinās
arī to, ka tiks nostiprinātas tiesiskās garantijas to personu
aizsardzībai, kuras iesaistītas Eiropas Prokuratūras veiktā
tiesvedībā. Nesen iesniegtajā priekšlikumā Padomes regulai[5] tiek precizēts, ka
aizdomās turētai personai ir visas tiesības, kas piešķirtas
ar ES tiesību aktiem, kā arī citas tiesības, kas tieši
izriet no Eiropas Savienības Pamattiesību hartas ("Harta"),
ko piemēro saskaņā ar valsts tiesību aktiem, un tajā
ir skaidra atsauce uz personas tiesībām tikt uzskatītai par
nevainīgu. Šajā priekšlikumā ieviešot stingrākus standartus
attiecībā uz nevainīguma prezumpciju, tiek pastiprinātas
arī procesuālās garantijas, ko piemēro Eiropas
Prokuratūra. 11. Līguma par Eiropas
Savienību (LES) 6. panta 3. punkts paredz, ka
pamattiesības, kas garantētas Eiropas Cilvēktiesību un
pamatbrīvību aizsardzības konvencijā ("ECTK") un
kas izriet no dalībvalstu kopīgajām konstitucionālajām
tradīcijām, ir ES tiesību vispārīgo principu pamats.
LES 6. panta 1. punkts paredz, ka Eiropas Savienība atzīst
tiesības, brīvības un principus, kas izklāstīti Hartā,
kurai ir tāds pats juridiskais spēks kā LESD un LES. Harta
attiecas uz ES iestādēm un dalībvalstīm, kad tās
īsteno ES tiesības, piemēram, tādās jomās kā
tiesu iestāžu sadarbība krimināllietās Eiropas
Savienībā. 12. Pamattiesību hartas
47. pantā ir noteiktas tiesības uz taisnīgu tiesu.
48. pantā ir garantētas tiesības uz aizstāvību,
un šim pantam ir tāda pati nozīme un darbības joma kā ECTK
6. panta 2. punktam un tajā garantētajām
tiesībām[6].
ECTK 6. panta 2. punktā noteikts, ka ikviens, kas tiek
apsūdzēts noziegumā, tiek uzskatīts par nevainīgu,
kamēr viņa vaina netiek pierādīta saskaņā ar
likumu. Vispārējās cilvēktiesību deklarācijas
11. panta 1. punktā ir saglabāts šis princips, izmantojot
tādu pašu formulējumu. Ļoti līdzīgi noteikumi ir
ietverti Starptautiskā pakta par pilsoniskajām un politiskajām
tiesībām (ICCPR)[7]
14. panta 2. punktā. 13. Eiropas Cilvēktiesību
tiesa (ECT) ir skaidrojusi ECTK 6. panta darbības jomu. Tiesa ir
vairākkārt norādījusi, ka tas attiecas arī uz
kriminālprocesa pirmstiesas stadiju[8]
un ka aizdomās turētai vai apsūdzētai personai
tiesības saskaņā ar ECTK 6. pantu ir, sākot ar pirmo
nopratināšanu policijā[9].
Tiesa ir lēmusi, ka šīm tiesībām ir jāattiecas
arī uz lieciniekiem, ja tie patiesībā tiek turēti
aizdomās par noziedzīga nodarījuma izdarīšanu, jo
formālajam personas statusam kriminālprocesā šajā
gadījumā nav nozīmes[10]. 14. Nevainīguma prezumpcijas
princips ir attīstīts vairāku gadu laikā. ECT ir
norādījusi, ka ECTK 6. panta 2. punkts ir vērsts uz
trim pamatprasībām[11]:
tiesībām uz to, ka publiskās iestādes publiski nesauc
personu par vainīgu, pirms nav pasludināts galīgais spriedums[12], apstākli, ka
pierādīšanas pienākums gulstas uz apsūdzību un
jebkuras pamatotas šaubas par personas vainu tulkojamas par labu
apsūdzētajam, un ka apsūdzētajai personai ir tiesības
tikt informētai par izvirzīto apsūdzību. Tāpat ECT
atzīst, ka pastāv skaidra saikne starp nevainīguma prezumpciju
un pārējām tiesībām uz taisnīgu tiesu – ja
kādas no šīm tiesībām tiek pārkāptas, tas
neizbēgami skar arī nevainīguma prezumpciju: tiesības
neliecināt pret sevi, tiesības nesadarboties un tiesības
klusēt[13]
un tiesības uz brīvību (ka personai netiek piemērots
pirmstiesas apcietinājums)[14]. 15. Tiesības piedalīties
klātienē lietas izskatīšanā tiesā ir būtiskas
tiesības uz aizstāvību. Apsūdzētās personas
tiesības personiski piedalīties lietas izskatīšanā tiesā
ir daļa no tiesībām uz taisnīgu tiesu, kas paredzētas
ECTK 6. pantā, kā to interpretējusi ECT[15]. Tādēļ
šo tiesību stiprināšana palīdzēs stiprināt
tiesības uz taisnīgu tiesu. 16. Uz personas tiesībām
tikt informētai par apsūdzību attiecas
Direktīva 2012/13/ES par tiesībām uz informāciju
kriminālprocesā, un tāpēc šajā direktīvā
tās nav ietvertas. Pirmstiesas apcietinājums ir atsevišķu
iniciatīvu[16]
priekšmets, un tāpēc tas nav ietverts šajā direktīvā.
Visi pārējie iepriekš minētie nevainīguma prezumpcijas
principa vai ar to saistīti aspekti ir apskatīti šajā
priekšlikumā. 17. Šajā direktīvā
ir noteiktas minimālās prasības ES līmenī, kas
reglamentē konkrētus aspektus aizdomās turētas vai
apsūdzētas personas tiesībās tikt uzskatītai par
nevainīgu saskaņā ar Stokholmas programmu un ECT
judikatūru. Tādējādi tā veicina Hartas un jo
īpaši tās 6., 47. un 48. panta piemērošanu, pamatojoties uz
ECTK 6. pantu, kā to interpretējusi ECT. 1.2. Apspriešanās ar
ieinteresētajām personām un ietekmes novērtējums 18. Apspriešanās ar ieinteresētajām
personām notika vairākas reizes. 19. Komisija 2006. gadā
publicēja Zaļo grāmatu[17]
par nevainīguma prezumpciju. Tajā laikā
11 dalībvalstis sniedza atbildes apspriešanā, un neatkarīgi
eksperti un speciālisti izmantoja izdevību norādīt uz
nevainīguma prezumpcijas principa devalvāciju un uzsvērt, jo
īpaši attiecībā uz izmeklēšanu pret ārvalstniekiem vai
nerezidentiem, ka valstu sistēmās aizvien plašāk tiek
pieļauts "vainojamības prezumpcijas" princips. 20. Tāpat Komisija ir
sazinājusies ar galvenajām ieinteresētajām personām un
organizējusi auglīgas apspriedes par citām
iniciatīvām, kas saistītas ar šo tiesību aktu kopumu. 21. Ekspertu grupas ES
kriminālpolitikas jautājumos sanāksmē
2013. gada 23. janvārī Komisija apkopoja akadēmisko
aprindu, praktizējošo juristu, tiesnešu, advokātu un prokuroru
viedokļus par šo tematu. 22. Turklāt 2013. gada
19. februārī notika konkrēti nevainīguma prezumpcijai
veltīta dalībvalstu un Horvātijas Tieslietu ministriju
pārstāvju sanāksme. 23. Saskaņā ar
pētījumu, kas veikts, sagatavojot šim priekšlikumam pievienoto
ietekmes novērtējumu, 2013. gada 27. februārī
tika sākta aptauja tiešsaistē, un pēc tam tā tika
publicēta Tieslietu ģenerāldirektorāta un Eiropas
Tiesiskās sadarbības tīkla tīmekļa vietnē. Visas
galvenās ieinteresētās personas pa e-pastu tika informētas
par šo aptauju, un tika saņemtas vairāk nekā 100 atbildes.
Aptaujā uzmanība bija pievērsta ne tikai juridiskajai
situācijai attiecībā uz personas tiesību tikt
uzskatītai par nevainīgu aizsardzību dalībvalstīs, bet
galvenokārt uz to īstenošanu praksē. Šīs aptaujas
secinājumi tika iekļauti šim priekšlikumam pievienotajā ietekmes
novērtējuma III pielikumā. Ietekmes novērtējums
pieejams šeit: [http://ec.europa.eu/governance].
Tajā redzams, ka dalībvalstu tiesību aktos noteikto garantiju
līmenis kopumā ir pieņemams, un šķiet, ka šajā
jomā nepastāv nekādas sistēmiskas problēmas.
Tomēr joprojām ir aspekti, kuros būtu jāuzlabo
tiesiskās garantijas. Turklāt visā ES nevainīguma prezumpcijas
pārkāpumi joprojām notiek pārāk bieži. 2. PRIEKŠLIKUMA JURIDISKIE
ASPEKTI 2.1. Īpaši noteikumi 1. pants. Priekšmets 24. Direktīvas
mērķis ir paredzēt minimālos noteikumus, kas attiecas uz
konkrētiem aspektiem aizdomās turētas vai apsūdzētas
personas tiesībās tikt uzskatītai par nevainīgu, kamēr
tās vaina nav atzīta ar galīgu spriedumu. Šī direktīva
attiecas uz šādām tiesībām: tiesības uz to, ka
publiskās iestādes nesauc personu par vainīgu, pirms nav
pasludināts galīgais spriedums, apstākli, ka pierādīšanas
pienākums gulstas uz apsūdzību un jebkuras pamatotas šaubas par
personas vainu tulkojamas par labu apsūdzētajai personai,
tiesības neliecināt pret sevi, tiesības nesadarboties un
tiesības klusēt. Šī direktīva attiecas arī uz
tiesībām piedalīties klātienē lietas
izskatīšanā tiesā. 2. pants.
Darbības joma 25. Direktīva attiecas uz
kriminālprocesā aizdomās turētām vai
apsūdzētām personām no kriminālprocesa uzsākšanas
brīža, respektīvi, pat pirms brīža, kad kompetentās
iestādes informē aizdomās turēto personu par to, ka
viņa tiek turēta aizdomās vai apsūdzēta par
noziedzīga nodarījuma izdarīšanu. To piemēro līdz
šāda procesa pabeigšanai, t. i., līdz galīgā sprieduma
pasludināšanai. 26. Kā atzīts Tiesas
judikatūrā par tiesībām neliecināt pret sevi, personas
tiesības tikt uzskatītai par nevainīgu ietver dažādas
vajadzības un aizsardzības pakāpes fiziskām un
juridiskām personām[18].
Šajā direktīvā ir ņemtas vērā šīs
atšķirības, un tādēļ tā attiecas tikai uz
fiziskām personām. 27. Tomēr juridiskas personas
tiesību tikt uzskatītai par nevainīgu aizsardzība ir
nodrošināta ar spēkā esošajām garantijām valsts un
Savienības tiesību aktos, kā tos interpretējušas valstu
tiesas un Tiesa, kā arī saskaņā ar ECTK, kā to
interpretējusi ECT. 28. Tādējādi tiek
saglabāta un ievērota pakāpeniskā pieeja Savienības
tiesību aktu intervencei, jo īpaši attiecībā uz personu
tiesībām kriminālprocesā. Turpmākās
iniciatīvas šajā jomā tiks apsvērtas, ņemot
vērā valstu tiesību aktu un judikatūras
attīstību. 3. pants. Nevainīguma prezumpcija 29. Šajā pantā noteiktas
tiesības uz nevainīguma prezumpciju. 4. pants. Publiskas norādes par
vainu pirms notiesājoša spriedumu 30. ECT ir noteikusi, ka viens no
nevainīguma prezumpcijas principa galvenajiem aspektiem ir tas, ka tiesa
vai valsts amatpersona nedrīkst publiski izturēties pret
aizdomās turēto vai apsūdzēto personu tā, it kā
viņa būtu vainīga nodarījuma izdarīšanā, ja
persona nav tiesāta un atzīta par vainīgu ar galīgu
spriedumu[19].
Ņemot vērā ECT judikatūru, šo principu arī
turpmāk vajadzētu piemērot visām publiskajām
iestādēm[20].
Abos gadījumos var tikt veicināts sabiedrības viedoklis, ka
persona ir vainīga, un tikt ietekmēta tiesas iestādes
veiktā faktu izvērtēšana. 31. Šis
princips būtu jāiekļauj, neierobežojot iespēju
saskaņā ar valsts tiesību aktiem publicēt lēmumus, ar
kuriem piemēro sankcijas saskaņā ar administratīvo procesu. 5. pants. Pierādīšanas
pienākums un nepieciešamo pierādījumu standarts 32. Nevainīguma prezumpcija
nozīmē, ka pierādīšanas pienākums gulstas uz
apsūdzību, un jebkuras šaubas par personas vainu tulkojamas par labu
aizdomās turētajai vai apsūdzētajai personai (in dubio
pro reo). Kā priekšnoteikums tiek pieņemts, ka tiesas sprieduma
pamatā ir jābūt tiesai iesniegtiem pierādījumiem,
nevis apgalvojumiem vai pieņēmumiem. Tas neskar tiesu iestāžu
neatkarību, izvērtējot aizdomās turētās vai
apsūdzētās personas vainu. Turklāt ECT ir atzinusi, ka
dažos konkrētos gadījumos pierādīšanas pienākumu var
pārlikt uz aizstāvību. Šis pants atspoguļo ECT principu[21], kas tiek
uzskatīts par pareizu līdzsvaru starp sabiedrības interesēm
(nepieciešamība saukt pie atbildības) un tiesībām uz
aizstāvību. Šī direktīva neskar aizstāvības
iespējas sniegt pierādījumus saskaņā ar
piemērojamajiem valsts noteikumiem. 6. un 7. pants. Tiesības
neliecināt pret sevi, tiesības nesadarboties, tiesības
klusēt 33. Šajos divos pantos ir
noteiktas tiesības neliecināt pret sevi, tiesības nesadarboties
un tiesības klusēt. Tiesības, kas paredz, ka personu nevar
piespiest liecināt pret sevi un atzīt vainu, tiesības nesadarboties
un tiesības klusēt ir vispārēji atzīti starptautiski
standarti, kas saskaņā ar ECTK 6. pantu[22] ir taisnīgas
tiesas jēdziena pamatā. To uzdevums ir, inter alia,
aizsargāt apsūdzēto personu, neļaujot iestādēm
izdarīt neatbilstīgu spiedienu, tādējādi palielinot
iespējas izvairīties no tiesas kļūdām un izpildīt
ECTK 6. panta mērķus. Uz aizdomās turētajām vai
apsūdzētajām personām izdarītā "spiediena
pakāpe", lai piespiestu tās sniegt informāciju par
apsūdzību, kas celta pret tām, pat drošības apsvērumu
un sabiedriskās kārtības dēļ nedrīkst
iznīcināt viņu tiesību atteikties liecināt pret sevi
un tiesību klusēt būtību[23].
Jebkurā gadījumā būtu jāievēro ECTK 3. pants
par spīdzināšanas aizliegumu, kā to interpretējusi ECT. 34. Tiesības neliecināt
pret sevi galvenokārt ir saistītas ar aizdomās turētās
vai apsūdzētās personas vēlmes klusēt ievērošanu,
un jo īpaši paredz, ka krimināllietā apsūdzības
uzdevums ir vākt pierādījumus par aizdomās
turētās vai apsūdzētās personas vainu
konkrētajā lietā, nemēģinot iegūt
pierādījumus ar spaidu vai piespiedu metodēm pret aizdomās
turētās vai apsūdzētās personas gribu. Turklāt
tiesību darbības joma neattiecas tikai uz gadījumiem, kad uz
apsūdzēto personu ir izdarīts tiešs spiediens vai kad
apsūdzētās personas griba kaut kādā veidā ir
tieši ignorēta[24].
Saskaņā ar ECT šajā izpratnē attiecīgās
tiesības ir cieši saistītas ar nevainīguma prezumpciju, kas
ietverta ECTK 6. panta 2. punktā. 35. Aizdomās
turētās vai apsūdzētās personas nekavējoties
būtu jāinformē par viņu tiesībām klusēt
saskaņā ar Direktīvu 2012/13/ES. Šādai
informācijai būtu jāattiecas arī uz tiesību
klusēt saturu un sekām, kādas iestājas, atsakoties no
šīm tiesībām vai tās izmantojot. 36. Būtu jāsvītro
visi secinājumi, kas izdarīti, pamatojoties uz faktu, ka aizdomās
turētā vai apsūdzētā persona izmanto šīs
tiesības. Neievērojot iepriekš minēto, šīs tiesības
būtu vienkārši iluzoriskas, ja aizdomās turētajām vai
apsūdzētajām personām būtu jābaidās, ka
viņu nesadarbošanās vai klusēšanas fakts tiks vērsts pret
viņām vēlāk kriminālprocesā. Tas ir
vienīgais veids, kā nodrošināt, ka aizdomās
turētās vai apsūdzētās personas var efektīvi
īstenot šīs tiesības, nebaidoties, ka to izmantošanas fakts
vēlāk varētu tikt vērsts pret viņām.
Tādēļ direktīva paredz arī konkrētus un nekavējoties
piemērojamus tiesiskās aizsardzības līdzekļus, kas
aizliedz izmantot pierādījumus, kas iegūti, pārkāpjot
šīs tiesības, izņemot tos ļoti retos gadījumus, kad šādu
pierādījumu izmantošana neaizskars procesa vispārējo
taisnīgumu[25]. 37. Tam, ka par šo tiesību
izmantošanu nedrīkstētu izdarīt nekādus secinājumus un
ka šo tiesību izmantošanas faktu nedrīkstētu vērst pret
aizdomās turētajām vai apsūdzētajām personām
kriminālprocesa vēlākā stadijā, nevajadzētu liegt
dalībvalstīm apsvērt sadarbības iespējas, lemjot par
konkrētām piemērojamajām sankcijām. 8. un 9. pants. Tiesības
piedalīties klātienē lietas izskatīšanā tiesā 38. Ja persona nepiedalās
klātienē lietas izskatīšanā tiesā, ir apdraudētas
viņas tiesības uz aizstāvību. Šādā
situācijā atbildētājam nav nedz iespēju sniegt tiesai
savus pretargumentus, nedz iespēju attiecīgi sniegt
pierādījumus. Tādēļ viņu varētu atzīt
par vainīgu, un viņam nebūtu iespēju atspēkot šādas
notiesāšanas pamatojumu. 39. Personas tiesības
piedalīties klātienē lietas izskatīšanā tiesā vai
iespēja atteikties no šīm tiesībām pēc tam, kad
persona ir tikusi informēta par šādām tiesībām, ir
absolūti nepieciešamas, lai īstenotu tiesības uz
aizstāvību. 40. Direktīvas
8. pantā noteikts, ka dalībvalstīm jānodrošina, ka
tiesības piedalīties [lietas izskatīšanā tiesā]
attiecas uz jebkuru tiesu/tiesas sēdi, kuras mērķis ir
izvērtēt jautājumu par apsūdzētās personas vainu
(gan notiesājoša, gan attaisnojoša nolēmuma gadījumā).
Aizdomās turētās vai apsūdzētās personas
dalība šajā kriminālprocesa stadijā ir īpaši
nozīmīga, ņemot vērā sekas, kas varētu rasties
konkrētajā procesa posmā. 41. Direktīvas
8. pantā ir paredzētas apsūdzētās personas
tiesības piedalīties klātienē lietas izskatīšanā
tiesā, kuras noteikusi ECT, un ir noteikti daži izņēmumi
attiecībā uz šīm tiesībām saskaņā ar Hartu,
ECTK un ES tiesību aktiem[26].
Ja ir ievēroti 8. panta nosacījumi, nekas nekavē
dalībvalstis izmantot "vienkāršotās procedūras"
plašāk izplatīto maznozīmīgo nodarījumu
gadījumā. Direktīvas 9. pants kā tiesiskās aizsardzības
līdzekli (kā to noteikusi ECT) gadījumos, kad nav tikušas
ievērotas tiesības piedalīties klātienē lietas
izskatīšanā tiesā, nosaka pienākumu nodrošināt lietas
atkārtotu izskatīšanu[27]. 10. pants Tiesiskās
aizsardzības līdzekļi 42. ECT ir konsekventi
uzsvērusi, ka vispiemērotākais veids, lai vērstos pret ECTK
6. panta 2. punktā noteikto tiesību uz taisnīgu tiesu
pārkāpumu, būtu nodrošināt aizdomās turētajai vai
apsūdzētajai personai, ciktāl iespējams, tādu
stāvokli, kādā viņa būtu atradusies, ja viņas
tiesības nebūtu ignorētas[28]. 11. pants. Datu vākšana 43. Lai uzraudzītu un
novērtētu šīs direktīvas efektivitāti un
lietderību, ir nepieciešams, lai dalībvalstis vāktu datus
attiecībā uz šajā direktīvā noteikto tiesību
īstenošanu. Attiecīgie dati ir dati, kas reģistrēti tiesu
iestādēs un tiesībaizsardzības iestādēs par
gadījumiem, kuros piemēroti tiesiskās aizsardzības
līdzekļi, ja ir pārkāpta nevainīguma prezumpcija un tiesības
piedalīties lietas izskatīšanā tiesā. 12. pants. Noteikumu stingrības
nemazināšanas klauzula 44. Šā panta mērķis
ir nodrošināt, lai, nosakot vienotus minimālos standartus
saskaņā ar šo direktīvu, dažās dalībvalstīs
standarti netiktu pazemināti un lai tiktu saglabāti Hartā un ECK
paredzētie standarti. Tā kā šī direktīva nosaka
minimālos noteikumus saskaņā ar LESD 82. pantu,
dalībvalstis saglabā brīvību noteikt augstākus
standartus par šajā direktīvā ietvertajiem. 13. pants. Transponēšana 45. Šajā pantā noteikts,
ka dalībvalstīm direktīva jāīsteno līdz 201x.
gada xx.xx un līdz tai pašai dienai jānosūta Komisijai to
noteikumu teksts, ar kuriem šo direktīvu transponē valsts
tiesību aktos. Ņemot vērā īstenojamo
transponēšanas pasākumu vienkāršību, Komisija neprasa
paskaidrojuma dokumentus, lai veiktu savu uzdevumu pārraudzīt
direktīvas transponēšanu. Atsevišķajiem paziņojamajiem
transponēšanas pasākumiem vajadzētu būt pietiekami
pašizskaidrojošiem. 14. pants. Stāšanās
spēkā 46. Šajā pantā
paredzēts, ka direktīva stāsies spēkā
divdesmitajā dienā pēc tās publicēšanas Eiropas
Savienības Oficiālajā Vēstnesī. 2.2. Subsidiaritātes princips 47. Dalībvalstu tiesību
aktos attiecībā uz personas tiesībām tikt uzskatītai
par nevainīgu un visiem to aspektiem pastāv ievērojamas
atšķirības. ECT judikatūra rāda, ka nepārtraukti ir
notikuši nevainīguma prezumpcijas un ar to saistīto tiesību uz
taisnīgu tiesu pārkāpumi. Tas noved pie tā, ka zūd
savstarpējā uzticēšanās starp tiesu iestādēm
dažādās ES dalībvalstīs. Tā rezultātā tiesu
iestādes nevēlas sadarboties. Šim priekšlikums pievienotajā
ietekmes novērtējumā parādīts, ka ECT viena pati
nespēj nodrošināt nevainīguma prezumpcijas pilnīgu
aizsardzību: pēdējā laikā ECT nav skatījusi
nevainīguma prezumpcijas konkrētus aspektus vai nav skatījusi
tos pietiekami plaši, un pārsūdzības kārtība ECT tiek
izmantota tikai ex post pēc tam, kad ir izmantoti visi
iekšējie tiesiskās aizsardzības līdzekļi. Šī
direktīva papildinās ECT noteiktās garantijas un
nodrošinās, ka nevainīguma prezumpcija tiek aizsargāta no kriminālprocesa
paša sākuma, tostarp nodrošinot iespēju izmantot ES tiesiskās
aizsardzības mehānismus. 48. Tā kā priekšlikuma
mērķis ir veicināt savstarpēju uzticēšanos, to nevar
pienācīgi sasniegt dalībvalstu līmenī; tai
jābūt rīcībai Eiropas Savienības līmenī, kura
noteiks kopējus minimālos standartus piemērošanai visā
Eiropas Savienībā. To apliecināja Stokholmas programma,
kurā Eiropadome aicināja Komisiju risināt jautājumu par
nevainīguma prezumpciju. Ar šo priekšlikumu tiks tuvinātas
dalībvalstu procesuālās tiesības, kas attiecas uz personas
tiesību tikt uzskatītai par nevainīgu un tiesību
piedalīties lietas izskatīšanā tiesā konkrētiem
aspektiem kriminālprocesā, priekšlikuma mērķis ir
veicināt savstarpēju uzticēšanos. Tāpēc priekšlikums
atbilst subsidiaritātes principam. 2.3. Proporcionalitātes princips 49. Priekšlikums atbilst
proporcionalitātes principam, jo tajā ir paredzēts vienīgi
tas, kas nepieciešams noteiktā mērķa sasniegšanai Eiropas
līmenī, un šim nolūkam vajadzīgie pasākumi.
Priekšlikums attiecas tikai uz konkrētiem nevainīguma prezumpcijas
aspektiem, kas ir tieši saistīti ar savstarpējās atzīšanas
instrumentu darbību un policijas un tiesu iestāžu sadarbību
krimināllietās. Turklāt tas attiecas tikai uz fiziskām
personām. Tas saskan ar pakāpenisko pieeju ES intervencei
procesuālo tiesību jomā krimināllietās un
nepieciešamību īstenot samērīgus pasākumus. 3. IETEKME UZ BUDŽETU 50. Šis priekšlikums
neietekmē ES budžetu. 2013/0407 (COD) Priekšlikums EIROPAS PARLAMENTA UN PADOMES
DIREKTĪVA par to, lai nostiprinātu
nevainīguma prezumpcijas un tiesību piedalīties klātienē
lietas izskatīšanā tiesā konkrētus aspektus
kriminālprocesā EIROPAS PARLAMENTS UN EIROPAS
SAVIENĪBAS PADOME, ņemot vērā Līgumu par
Eiropas Savienības darbību un jo īpaši tā 82. panta
2. punkta b) apakšpunktu, ņemot vērā Eiropas Komisijas
priekšlikumu, pēc leģislatīvā akta
projekta nosūtīšanas valstu parlamentiem, ņemot vērā Eiropas Ekonomikas
un sociālo lietu komitejas atzinumu[29], ņemot vērā Reģionu
komitejas atzinumu[30], saskaņā ar parasto
likumdošanas procedūru, tā kā: (1) Šīs direktīvas
mērķis ir veicināt tiesības uz taisnīgu tiesu
kriminālprocesā, nosakot minimālos noteikumus
attiecībā uz nevainīguma prezumpcijas un tiesību
piedalīties klātienē lietas izskatīšanā tiesā
konkrētiem aspektiem. (2) Nosakot minimālos noteikumus
aizdomās turēto un apsūdzēto personu procesuālo
tiesību aizsardzībai, šai direktīvai vajadzētu
stiprināt dalībvalstu uzticību citu dalībvalstu
krimināltiesību sistēmām un tādējādi
palīdzēt veicināt nolēmumu savstarpēju atzīšanu
krimināllietās. Šādi kopēji minimālie noteikumi
arī novērstu pilsoņu brīvas pārvietošanās
dalībvalstu teritorijā šķēršļus. (3) Stokholmas programma[31] stingri
pievērsās personu tiesību stiprināšanai
kriminālprocesā. Tās 2.4. punktā Eiropadome
aicināja Komisiju iesniegt priekšlikumus, nosakot pakāpenisku pieeju
aizdomās turēto vai apsūdzēto personu tiesību
stiprināšanai. ES darba kārtība procesuālo tiesību
jomā ir izstrādāta, lai tā darbotos kā vienots
veselums – tikai tad, ja visas tās sastāvdaļas tiks
īstenotas, būs pilnībā jūtams tās devums. (4) Stokholmas programmā
Eiropadome aicināja Komisiju turpināt pētīt aizdomās
turēto un apsūdzēto personu minimālo procesuālo
tiesību aspektus un novērtēt, vai nolūkā veicināt
labāku sadarbību minētajā jomā vajadzētu
pievērsties citiem jautājumiem, piemēram, nevainīguma
prezumpcijai. (5) Trīs pasākumi jau
ir pieņemti: Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2010/64/ES[32], Eiropas Parlamenta un
Padomes Direktīva 2012/13/ES[33],
Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2013/48/ES[34]. (6) Šī
direktīva būtu jāpiemēro tikai kriminālprocesiem.
Šī direktīva neattiecas uz administratīvo procesu, kura
rezultātā tiek piemērotas sankcijas, piemēram, konkurences,
tirdzniecības, nodokļu, finanšu pakalpojumu jomā, un uz
citām izmeklēšanām, ko veic administratīvās iestādes
saistībā ar minēto procesu, kā arī uz civilprocesu. (7) Lai nodrošinātu
tiesības uz taisnīgu tiesu, šai direktīvai vajadzētu
atvieglot procesu, kā praktiski piemēro personas tiesības tikt
uzskatītai par nevainīgu un visus to aspektus, kā arī tiesības
piedalīties klātienē lietas izskatīšanā tiesā. (8) Šai direktīvai būtu
jāattiecas uz fiziskām personām, kuras tiek turētas
aizdomās vai apsūdzētas par noziedzīga nodarījuma
izdarīšanu. To vajadzētu piemērot jebkurā procesa stadijā
– pat pirms brīža, kad dalībvalsts kompetentās iestādes ar
oficiālu paziņojumu vai savādāk informē
minētās personas par to, ka viņas tiek turētas
aizdomās vai apsūdzētas par noziedzīga nodarījuma
izdarīšanu, līdz attiecīgā procesa pabeigšanai. (9) Ar šo direktīvu
atzīst, ka fizisko personu un juridisko personu tiesību tikt
uzskatītām par nevainīgām konkrētu aspektu
dažādās vajadzības un aizsardzības līmeņi ir
atšķirīgi. Šāda aizsardzība attiecībā uz
fiziskām personām ir atspoguļota Eiropas Cilvēktiesību
tiesas plašajā judikatūrā. Tomēr Eiropas Savienības
Tiesa ir atzinusi, ka tiesības, kas izriet no nevainīguma
prezumpcijas, uz juridiskām personām neattiecas tādā
pašā veidā kā uz fiziskām personām. (10) Ņemot vērā
valsts tiesību aktu un judikatūras pašreizējo
attīstības pakāpi valstu līmenī un Tiesas
līmenī, ir pāragri Savienības līmenī pieņemt
tiesību aktus par juridisko personu tiesībām tikt
uzskatītām par nevainīgām. (11) Juridisko personu tiesību
tikt uzskatītām par nevainīgām aizsardzība būtu
jānodrošina, izmantojot spēkā esošās tiesiskās
garantijas un judikatūru, kuras turpmākajai attīstībai
būtu jānosaka, vai nepieciešams apsvērt darbību
Savienības līmenī. (12) "Tiesībaizsardzības
vai tiesu iestādes" šajā direktīvā ir publiskas
iestādes, kas saskaņā ar valsts tiesību aktiem īsteno
pilnvaras kriminālprocesā. (13) Nevainīguma prezumpcija
ir pārkāpta tad, ja apsūdzētās personas vaina iepriekš
nav pierādīta saskaņā ar likumu, bet tiesas
nolēmumā vai tiesas iestādes vai citas publiskas iestādes
publiskā paziņojumā aizdomās turētā vai
apsūdzētā persona tiek minēta tā, it kā tā
būtu notiesāta. (14) Pierādīšanas
pienākums gulstas uz apsūdzību un visas šaubas ir tulkojamas par
labu apsūdzētajai personai. Tādējādi nevainīguma
prezumpcija būs pārkāpta gadījumā, ja pierādīšanas
pienākums tiks pārlikts no apsūdzības uz
aizstāvību, neskarot tiesas iespējamās ex officio
faktu noskaidrošanas pilnvaras un neskarot tiesu iestāžu neatkarību,
izvērtējot aizdomās turētās vai
apsūdzētās personas vainu. (15) Tomēr dažos
gadījumos pierādīšanas pienākuma pārlikšanai no
apsūdzības uz aizstāvību nevajadzētu būt
nesaderīgai ar nevainīguma prezumpciju, ja tiek nodrošinātas
konkrētas garantijas: būtu jānodrošina, ka pieņēmumi
attiecībā uz faktiem vai tiesību aktiem tiek saprātīgi
ierobežoti, ņemot vērā problēmas smagumu, un ka tie
[pieņēmumi] ir atspēkojami – piemēram, ar jauniem
pierādījumiem par [vainu] mīkstinošiem apstākļiem vai
par force majeure gadījumu. (16) Tiesības neliecināt
pret sevi un nesadarboties ir nevainīguma prezumpcijas būtisks
aspekts. Lūdzot aizdomās turēto vai apsūdzēto personu
izteikties vai atbildēt uz jautājumiem, viņu
nedrīkstētu piespiest sniegt pierādījumus vai dokumentus
vai informāciju, kas varētu novest pie tā, ka persona liecina
pret sevi. (17) Spiedienam, ko izdara
nolūkā panākt, lai aizdomās turētā vai
apsūdzētā persona sniegtu informāciju, vajadzētu
būt ierobežotam. Lai noteiktu, vai, izdarot spiedienu, ir
pārkāptas minētās tiesības, ņemot vērā
visus lietas apstākļus, būtu jāvērtē šādi
apsvērumi: pierādījumu iegūšanas nolūkā izdarītā
spiediena veids un pakāpe, sabiedrības interešu nozīmīgums
attiecīgā nodarījuma izmeklēšanā un sodīšanā
par to, jebkādu būtisku procesuālo garantiju esamība un šādi
iegūtu materiālu izmantošanas pakāpe. Tomēr uz
aizdomās turētajām vai apsūdzētajām personām
izdarītā "spiediena pakāpe" nolūkā piespiest
tās sniegt informāciju par apsūdzību, kas celta pret
tām, pat drošības apsvērumu un sabiedriskās
kārtības dēļ nedrīkstētu iznīcināt
viņu tiesību atteikties liecināt pret sevi un tiesību
klusēt būtību. (18) Tiesības neliecināt
pret sevi un nesadarboties nebūtu jāattiecina uz tādu
materiālu izmantošanu kriminālprocesā, kuri varētu būt
iegūti no aizdomās turētās vai apsūdzētās
personas, izmantojot likumīgus piespiedu līdzekļus, bet kuri
pastāv neatkarīgi no aizdomās turētās vai
apsūdzētās personas gribas, piemēram, materiālus, kas
iegūti saskaņā ar tiesas rīkojumu, materiālus,
attiecībā uz kuriem ir spēkā juridiskas saistības tos
glabāt un sniegt pēc pieprasījuma, [piemēram,] izelpas,
asins un urīna paraugus un ķermeņa audu paraugus DNS
analīzes veikšanai. (19) Tiesības klusēt ir
nevainīguma prezumpcijas būtisks aspekts. Tām vajadzētu
kalpot par aizsardzības līdzekli, lai persona neliecinātu pret
sevi. (20) Tiesības neliecināt
pret sevi un nesadarboties un tiesības klusēt būtu
jāattiecina uz nodarījuma, par kura izdarīšanu kāda persona
tiek turēta aizdomās vai apsūdzēta, būtiskiem
jautājumiem, nevis, piemēram, jautājumiem par aizdomās
turētas vai apsūdzētas personas identifikāciju. (21) Tiesības uz taisnīgu
tiesu ir viens no demokrātiskas sabiedrības pamatprincipiem.
Minētās tiesības ir pamatā apsūdzētas personas
tiesībām piedalīties klātienē lietas
izskatīšanā tiesā, un tās būtu jānodrošina
visā Eiropas Savienībā. (22) Tomēr
apsūdzētās personas tiesības piedalīties
klātienē lietas izskatīšanā tiesā nav absolūtas.
Ar konkrētiem nosacījumiem apsūdzētā persona
drīkst, skaidri paužot savu brīvu gribu vai klusējot,
nepārprotami atteikties no minētajām tiesībām. (23) Ar konkrētiem skaidri
definētiem nosacījumiem, kas nodrošina tiesību uz taisnīgu
tiesu efektīvu ievērošanu, būtu jāparedz iespēja, ka
tiesa, kurā tiek pieņemts nolēmums, ar kuru personu atzīst
par vainīgu vai attaisno, notiek arī tad, ja aizdomās
turētā vai apsūdzētā persona tajā
nepiedalās. (24) Šai direktīvai
nevajadzētu reglamentēt dalībvalsts tiesību aktos noteiktos
veidus un metodes, tostarp procesuālās prasības, kas tiek
izmantotas, lai sasniegtu noteiktos rezultātus attiecībā uz
personas tiesībām piedalīties klātienē lietas
izskatīšanā tiesā. (25) Apsverot, vai
informācijas sniegšanas veids ir pietiekams, lai nodrošinātu, ka
persona ir informēta par lietas izskatīšanu tiesā,
vajadzības gadījumā īpašu uzmanību varētu
pievērst arī attiecīgās personas centieniem saņemt tai
adresēto informāciju. (26) ES tiesību aktu
efektivitātes princips nosaka, ka dalībvalstis nodrošina
pienācīgus un efektīvus tiesiskās aizsardzības
līdzekļus gadījumā, ja tiek pārkāptas
tiesības, kas personai piešķirtas ar Savienības tiesību
aktiem. Ja tiek pārkāpts kāds no šajā direktīvā
noteiktajiem principiem, efektīvam tiesiskās aizsardzības
līdzeklim vajadzētu panākt, ciktāl iespējams, ka
aizdomās turētā vai apsūdzētā persona tiek
nostādīta tādā pašā stāvoklī, kādā
tā būtu bijusi, ja aizskārums nebūtu noticis. (27) Lai pārraudzītu un izvērtētu
šīs direktīvas efektivitāti, dalībvalstīm būtu
jāvāc dati par to, kā tiek īstenotas šajā
direktīvā noteiktās tiesības. Šādos datos būtu
jāiekļauj dati, kurus reģistrē tiesībaizsardzības
un tiesu iestādes attiecībā uz piemērotajiem
aizsardzības līdzekļiem, ja ir pārkāpts šajā
direktīvā noteikts nevainīguma prezumpcijas tiesību jebkurš
aspekts un pārkāptas tiesības piedalīties
klātienē lietas izskatīšanā tiesā. (28) Šī direktīva
nostiprina pamattiesības un pamatprincipus, kas ietverti Eiropas Savienības
Pamattiesību hartā un Eiropas Cilvēktiesību un
pamatbrīvību aizsardzības konvencijā, tostarp
spīdzināšanas aizliegumu, necilvēcīgas un pazemojošas
attieksmes aizliegumu, tiesības uz brīvību un drošību,
tiesības uz privātās un ģimenes dzīves neaizskaramību,
tiesības uz personas neaizskaramību, bērna tiesības,
personu ar invaliditāti tiesības uz integrāciju, tiesības
uz efektīvu tiesību aizsardzību un tiesības uz
taisnīgu tiesu, nevainīguma prezumpciju un tiesības uz
aizstāvību. (29) Tā kā
direktīvā ir noteikti minimālie noteikumi, dalībvalstis var
paplašināt direktīvā noteiktās tiesības, lai
nodrošinātu augstāku aizsardzības līmeni. Šāds
augstāks aizsardzības līmenis nedrīkstētu radīt
šķērsli tiesas spriedumu savstarpējai atzīšanai, kuras
veicināšanai paredzēti šie minimālie noteikumi.
Aizsardzības līmenim nekad nevajadzētu būt zemākam par
standartiem, kas noteikti Eiropas Savienības Pamattiesību hartā
vai Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības
konvencijā, kā tas interpretēts Tiesas un Eiropas
Cilvēktiesību tiesas judikatūrā. (30) Ņemot vērā to,
ka šīs direktīvas mērķi, proti, noteikt kopējus
minimālos standartus attiecībā uz
nevainīguma prezumpcijas tiesību un tiesību piedalīties
lietas izskatīšanā tiesā konkrētiem aspektiem
kriminālprocesā, nevar pietiekami labi sasniegt
atsevišķās dalībvalstīs, un to, ka tās mēroga un
iedarbības dēļ šo mērķi var labāk sasniegt
Savienības līmenī, Savienība var pieņemt pasākumus
saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienību 5. pantā
noteikto subsidiaritātes principu. Saskaņā ar minētajā
pantā noteikto proporcionalitātes principu šajā
direktīvā paredz vienīgi tos pasākumus, kas ir
vajadzīgi minēto mērķu sasniegšanai. (31) [Saskaņā ar
3. pantu Protokolā (Nr. 21) par Apvienotās Karalistes un
Īrijas nostāju saistībā ar brīvības,
drošības un tiesiskuma telpu, kas pievienots Līgumam par Eiropas
Savienību un Līgumam par Eiropas Savienības darbību,
minētās dalībvalstis ir paziņojušas, ka tās vēlas
piedalīties šīs direktīvas pieņemšanā un
piemērošanā] VAI [Saskaņā ar 1. un 2. pantu
Protokolā (Nr. 21) par Apvienotās Karalistes un Īrijas
nostāju saistībā ar brīvības, drošības un
tiesiskuma telpu, kas pievienots Līgumam par Eiropas Savienību un
Līgumam par Eiropas Savienības darbību, un neskarot
minētā protokola 4. pantu, minētās dalībvalstis
nepiedalās šīs direktīvas pieņemšanā, un tām
šī direktīva nav saistoša un nav jāpiemēro][35]. (32) Saskaņā ar 1. un
2. pantu Protokolā (Nr. 22) par Dānijas nostāju, kas
pievienots Līgumam par Eiropas Savienību un Līgumam par Eiropas
Savienības darbību, Dānija nepiedalās šīs
direktīvas pieņemšanā, un Dānijai šī direktīva
nav saistoša un nav jāpiemēro, IR PIEŅĒMUŠI ŠO
DIREKTĪVU. 1. NODAĻA
Priekšmets un darbības joma 1. pants
Priekšmets Ar šo direktīvu paredz minimālos
noteikumus, kas attiecas uz a) nevainīguma prezumpcijas
tiesību kriminālprocesā konkrētiem aspektiem; b) tiesībām piedalīties
klātienē lietas izskatīšanā tiesā
kriminālprocesā. 2. pants
Darbības joma Šo direktīvu piemēro aizdomās
turētām vai apsūdzētām fiziskām personām
kriminālprocesā līdz brīdim, kamēr minētais
process tiek pilnībā pabeigts. 2. NODAĻA
Tiesības uz nevainīguma prezumpciju 3. pants
Nevainīguma prezumpcija Dalībvalstis nodrošina, lai aizdomās
turēta vai apsūdzēta persona tiek uzskatīta par
nevainīgu, kamēr viņas vaina tiek pierādīta
saskaņā ar likumu. 4. pants
Publiskas norādes par vainu pirms notiesājoša spriedumu Dalībvalstis nodrošina, ka pirms
galīgā notiesājošā sprieduma publisko iestāžu
publiskos paziņojumos un oficiālos lēmumos aizdomās
turētās vai apsūdzētās personas netiek minētas
tā, it kā tās būtu notiesātas. Dalībvalstis nodrošina, ka tiek veikti
atbilstīgi pasākumi, ja šī prasība tiek pārkāpta. 5. pants
Pierādīšanas pienākums un nepieciešamo pierādījumu
standarts 1. Dalībvalstis nodrošina,
ka pienākums pierādīt aizdomās turētās vai
apsūdzētās personas vainu ir apsūdzībai. Tas neskar
tiesas, kura skata lietu, ex officio faktu noskaidrošanas pilnvaras. 2. Dalībvalstis nodrošina,
ka jebkurš pieņēmums, ar kuru pierādīšanas pienākums
tiek pārlikts uz aizdomās turēto vai apsūdzēto
personu, ir pietiekami svarīgs, lai attaisnotu atkāpšanos no
minētā principa, un nav atspēkojams. Lai atspēkotu šādu
pieņēmumu, pietiek, ka aizstāvība sniedz pietiekamus
pierādījumus, lai radītu pamatotas šaubas par aizdomās
turētās vai apsūdzētās personas vainu. 3. Dalībvalstis nodrošina,
ka aizdomās turēto vai apsūdzēto personu attaisno, ja
tiesa, kura skata lietu, izvērtē tās vainu un pastāv
pamatotas šaubas par minētās personas vainu. 6. pants
Tiesības neliecināt pret sevi un nesadarboties 1. Dalībvalstis nodrošina,
ka aizdomās turētai vai apsūdzētai personai jebkurā
kriminālprocesā ir tiesības neliecināt pret sevi un
nesadarboties. 2. Panta 1. punktā
noteiktās tiesības nav attiecināmas uz to, ka
kriminālprocesā izmanto materiālus, kuri varētu būt
iegūti no aizdomās turētās vai apsūdzētās
personas, izmantojot likumīgus piespiedu līdzekļus, bet kuri
pastāv neatkarīgi no aizdomās turētās vai
apsūdzētās personas gribas. 3. Tiesības neliecināt
pret sevi vai tiesības nesadarboties nedrīkst izmantot pret
aizdomās turēto vai apsūdzēto personu kriminālprocesa
vēlākā stadijā, un šo tiesību izmantošanu neuzskata
par faktu apstiprinājumu. 4. Jebkādi
pierādījumi, kas iegūti, pārkāpjot šā panta
noteikumus, netiek pieņemti, izņemot gadījumus, kad šādu
pierādījumu izmantošana neietekmētu vispārējo procesa
taisnīgumu. 7. pants
Tiesības klusēt 1. Dalībvalstis nodrošina,
ka aizdomās turētām vai apsūdzētām personām
ir tiesības klusēt, kad policija vai citas
tiesībaizsardzības vai tiesu iestādes viņas nopratina par
nodarījumu, par kura izdarīšanu viņas tur aizdomās vai
apsūdz. 2. Dalībvalstis
nekavējoties informē aizdomās turēto vai
apsūdzēto personu par viņas tiesībām klusēt un
paskaidro šo tiesību saturu un sekas, kādas iestājas, atsakoties
no šīm tiesībām vai tās izmantojot. 3. Tiesības klusēt
nedrīkst izmantot pret aizdomās turēto vai apsūdzēto
personu kriminālprocesa vēlākā stadijā, un šo
tiesību izmantošanu neuzskata par faktu apstiprinājumu. 4. Jebkādi
pierādījumi, kas iegūti, pārkāpjot šā panta
noteikumus, netiek pieņemti, izņemot gadījumus, kad šādu
pierādījumu izmantošana neietekmētu vispārējo procesa
taisnīgumu. 3. NODAĻA
Tiesības piedalīties klātienē lietas izskatīšanā
tiesā 8. pants
Tiesības piedalīties klātienē lietas izskatīšanā
tiesā 1. Dalībvalstis nodrošina,
ka aizdomās turētām vai apsūdzētām personām
ir tiesības piedalīties klātienē lietas
izskatīšanā tiesā. 2. Dalībvalstis var
paredzēt iespēju, saskaņā ar kuru tiesa, kura skata lietu,
var lemt par vainu, aizdomās turētajai vai apsūdzētajai
personai neesot klāt, ar nosacījumu, ka aizdomās
turētā vai apsūdzētā persona: a) vai nu savlaicīgi: i) saņēma pavēsti un
tādējādi tika informēta par tās lietas
izskatīšanas plānoto dienu un vietu, vai ar citiem
līdzekļiem saņēma oficiālu informāciju par
minētās lietas izskatīšanas plānoto dienu un vietu
tādā veidā, ka ir nepārprotami konstatēts, ka
attiecīgā persona zināja par paredzēto lietas
izskatīšanu; un ii) tika informēta par to, ka
spriedums var tikt pieņemts aizmuguriski, ja viņa neieradīsies
tiesā, vai arī b) zinādama par paredzēto lietas
izskatīšanu, bija pilnvarojusi attiecīgās personas vai valsts
ieceltu juriskonsultu aizstāvēt viņu lietas
izskatīšanā, un minētais juriskonsults patiešām aizstāvēja
attiecīgo personu minētajā lietas izskatīšanā. 3. Ja 2. punkta
nosacījumi nav izpildīti, dalībvalsts var veikt
minētajā punktā paredzētā lēmuma izpildi, ja
tā ir saņēmusi spriedumu un, būdama skaidri informēta
par tiesībām uz lietas atkārtotu izskatīšanu vai
pārsūdzību, kurā personai ir tiesības piedalīties
un kura dod iespēju no jauna noteikt lietas faktus, tostarp jaunu
pierādījumu pārbaudi, un kuras rezultātā
sākotnējo lēmumu var atcelt, attiecīgā persona: a) ir skaidri paziņojusi, ka
neapstrīd nolēmumu vai b) saprātīgā laikposmā
nav lūgusi lietas atkārtotu izskatīšanu vai
pārsūdzību. 9. pants
Tiesības uz lietas atkārtotu izskatīšanu Dalībvalstis nodrošina, ka
gadījumos, kad aizdomās turētā vai apsūdzētā
persona nav piedalījusies klātienē lietas izskatīšanā
tiesā, kā minēts 8. panta 1. punktā, un nav
izpildīti 8. panta 2. un 3. punkta nosacījumi,
attiecīgajai personai ir tiesības uz jaunu tiesas procesu, kurā
personai ir tiesības piedalīties klātienē un kurā dod
iespēju no jauna noteikt lietas faktus, tostarp pārbaudīt jaunus
pierādījumus, un kuras rezultātā sākotnējo
lēmumu varētu atcelt. 4. NODAĻA
Vispārīgie un nobeiguma noteikumi 10. pants
Tiesiskās aizsardzības līdzekļi 1. Dalībvalstis nodrošina,
lai aizdomās turētajām vai apsūdzētajām
personām būtu efektīvi tiesību aizsardzības
līdzekļi, ja tiek pārkāptas viņu tiesības, kas
noteiktas saskaņā ar šo direktīvu. 2. Nolūkā
saglabāt tiesības uz taisnīgu tiesu un tiesības uz
aizstāvību, tiesiskās aizsardzības līdzekļiem,
ciktāl iespējams, aizdomās turētā vai
apsūdzētā persona jānostāda tādā pašā
stāvoklī, kādā tā būtu bijusi, ja aizskārums
nebūtu noticis. 11. pants
Datu vākšana Dalībvalstis līdz [...] un pēc
tam reizi trijos gados nosūta Komisijai datus par to, kā tiek
īstenotas tiesības saskaņā ar šo direktīvu. 12. pants
Noteikumu stingrības nemazināšanas klauzula Nekas šajā direktīvā nav
interpretējams kā tāds, kas ierobežo vai atkāpjas no
jebkurām tiesībām un procesuālajām garantijām,
kuras ir nodrošinātas Eiropas Savienības Pamattiesību
hartā, Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību
aizsardzības konvencijā, vai citos atbilstošos starptautisko
tiesību aktu vai jebkuras dalībvalsts tiesību aktu noteikumos,
kas nosaka augstāku aizsardzības līmeni. 13. pants
Transponēšana 1. Dalībvalstīs
stājas spēkā normatīvie un administratīvie akti, kas
vajadzīgi, lai izpildītu šīs direktīvas prasības
līdz [18 mēneši pēc šīs direktīvas
publicēšanas]. Dalībvalstis par to tūlīt informē
Komisiju. Kad dalībvalstis
pieņem minētos noteikumus, tajos ietver atsauci uz šo direktīvu,
vai arī šādu atsauci pievieno to oficiālajai publikācijai.
Dalībvalstis nosaka paņēmienus, kā izdarāma šāda
atsauce. 2. Dalībvalstis dara
Komisijai zināmus to tiesību aktu galvenos noteikumus, ko tās
pieņem jomā, uz kuru attiecas šī direktīva. 14. pants
Stāšanās spēkā Šī direktīva stājas
spēkā divdesmitajā dienā pēc tās
publicēšanas Eiropas Savienības Oficiālajā
Vēstnesī. 15. pants
Adresāti Šī direktīva ir adresēta
dalībvalstīm saskaņā ar Līgumiem. Briselē, Eiropas Parlamenta vārdā —
Padomes vārdā — priekšsēdētājs priekšsēdētājs [1] OV
C 115, 4.5.2010., 1. lpp. [2] OV L 280,
26.10.2010., 1. lpp. [3] OV L 142,
1.6.2012., 1. lpp. [4] OV L 294, 6.11.2013., 1. lpp. [5] Priekšlikumu
Padomes Regulai par Eiropas Prokuratūras izveidi COM(2013) 534 final,
17.7.2013. [6] OV
C 303, 14.12.2007., 30. lpp. Paskaidrojumi attiecībā uz
Pamattiesību hartu. [7] 999 U.N.T.S.
171. ICCPR ir starptautiska konvencija par pilsoniskajām un
politiskajām tiesībām, kas atvērta parakstīšanai ar
ANO Ģenerālās Asamblejas 1966. gada 16. decembra
rezolūciju un kuru ir ratificējušas visas ES dalībvalstis, un
tādējādi tā ir tām saistoša starptautiskajās
tiesībās. [8] Lieta Salduz pret Turciju (2008. gada
27. novembra spriedums, pieteikums Nr. 36391/02, 50. punkts). [9] Turpat, 52. punkts. [10] Lieta Brusco pret Franciju (2010. gada
14. oktobra spriedums, pieteikums Nr. 1466/07, 47. punkts). [11] Lieta Barberà, Messegué un Jabardo pret
Spāniju (1988. gada 6. decembra spriedums, pieteikumi
Nr. 10588/83, 10589/83 un 10590/83). Skatīt arī Lietu Allenet de Ribemont pret Franciju
(1995. gada 10. februāra spriedums, pieteikums Nr. 15175/89). [12] Lieta Minelli pret Šveici (1983. gada
25. marta spriedums, pieteikums Nr. 8660/79). [13] Lieta Funke pret Franciju (1993. gada
25. februāra spriedums, pieteikums Nr. 10828/84), Lieta Murray
pret Apvienoto Karalisti (1996. gada 8. februāra spriedums,
pieteikums Nr. 18731), Lieta Saunders pret Apvienoto Karalisti
(1996. gada 17. decembra spriedums, pieteikums Nr. 19187/91). [14] Izņemot
gadījumus, kad sabiedrības intereses attaisno atkāpšanos no
principa par tiesībām uz brīvību — skatīt Lietu Kudla
pret Poliju (2010. gada 26. oktobra spriedums, pieteikums
Nr. 30210/96). [15] Lieta Colozza pret Itāliju (1985. gada
12. februāra spriedums, pieteikums Nr. 9024/80). [16] COM(2011)
327, galīgā redakcija, 14.6.2011. Zaļās grāmatas
tēmas bija pirmstiesas apcietinājums un ar brīvības
atņemšanu saistītu un nesaistītu lēmumu savstarpēja
atzīšana. Komisija saņēma 81 atbildi no
dalībvalstīm, pilsoniskās sabiedrības un NVO. Atbilžu
kopsavilkums tika publicēts Komisijas tīmekļa vietnē. http://ec.europa.eu/justice/newsroom/criminal/opinion/110614_en.htm. Skatīt arī Padomes 2009. gada
23. oktobra Pamatlēmumu 2009/829/TI, ar ko savstarpējas
atzīšanas principu piemēro lēmumiem par uzraudzības
pasākumiem kā alternatīvu pirmstiesas apcietinājumam (OV L
294, 11.11.2009., 20. lpp.). [17] COM(2006)
174, galīgā redakcija, 26.4.2006. [18] Skatīt, inter
alia, Lietu C-301/04 P Komisija pret SGL Carbon [2006] ECR I-5915; Lietu T-112/98 Mannesmannröhren-Werke pret Komisiju
[2001] ECR II-732. [19] Skatīt
Lietu Minelli pret Šveici. [20] Skatīt
Lietu Allenet de Ribemont pret Franciju. [21] Skatīt, inter
alia, ECT Lietas Salabiaku pret Franciju (1988. gada
7. oktobra spriedums, pieteikums Nr. 10519/83), Barberà, Messegué
un Jabardo pret Spāniju, Telfner pret Austriju
(2001. gada 20. marta spriedums, pieteikums Nr. 33501/96). [22] Skatīt, inter
alia, ECT Lietas Funke pret Franciju, Murray pret Apvienoto
Karalisti, Saunders pret Apvienoto Karalisti, Heaney un McGuiness
pret Īriju (2000. gada 21. decembra spriedums, pieteikums
Nr. 34720/97), Jalloh pret Vāciju (2006. gada
11. jūlija spriedums, pieteikums Nr. 54810/00). [23] Skatīt
Lietu Heaney un McGuiness pret Īriju, 55. un
58. punkts. [24] Skatīt
Lietu Allan pret Apvienoto Karalisti (1992. gada 5. novembra
spriedums, pieteikums Nr. 48539/99, 50. punkts). [25] Skatīt
Lietu Allan pret Apvienoto Karalisti, 42. punkts. [26] Skatīt
Padomes 2009. gada 26. novembra
Pamatlēmumu 2009/299/TI (OV L 81, 27.3.2009.,
24. lpp.). [27] Lieta Colozza pret Itāliju. [28] Skatīt
Lietas Teteriny
pret Krieviju (2005. gada 30. jūnija spriedums, pieteikuma
Nr. 11931/03, 56. punkts), Jeličić
pret Bosniju un Hercegovinu (2006. gada 31. oktobra spriedums,
pieteikums Nr. 41183/02, 53. punkts) un Mehmet
and Suna Yiğit pret Turciju (2007. gada
17. jūlija spriedums, pieteikuma Nr. 52658/99, 47. punkts),
Salduz pret Turciju, 72. punkts. [29] OV C […],
[…], […]. lpp. [30] OV C […],
[…], […]. lpp. [31] OV
C 115, 4.5.2010., 1. lpp. [32] Eiropas
Parlamenta un Padomes Direktīva 2010/64/ES (2010. gada 20. oktobris)
par tiesībām uz mutisko un rakstisko tulkojumu
kriminālprocesā (OV L 280, 26.10.2010., 1. lpp.). [33] Eiropas
Parlamenta un Padomes Direktīva 2012/13/ES (2012. gada
22. maijs) par tiesībām uz informāciju
kriminālprocesā (OV L 142, 1.6.2012., 1. lpp.). [34] Eiropas
Parlamenta un Padomes Direktīva 2013/48/ES (2013. gada
22. oktobris) par tiesībām uz advokāta palīdzību
kriminālprocesā un Eiropas apcietināšanas ordera procesā,
par tiesībām uz to, ka pēc brīvības atņemšanas
informē trešo personu, un par tiesībām, kamēr atņemta
brīvība, sazināties ar trešām personām un
konsulārajām iestādēm (OV L 294, 6.11.2013., 1. lpp.). [35] Šā
direktīvas apsvēruma galīgā redakcija būs
atkarīga no Apvienotās Karalistes un Īrijas nostājas, ko
pieņems saskaņā ar protokola (Nr. 21) noteikumiem.