Priekšlikums EIROPAS PARLAMENTA UN PADOMES DIREKTĪVA par maksājumu pakalpojumiem iekšējā tirgū, ar ko groza Direktīvas 2002/65/EK, 2013/36/ES un 2009/110/EK un atceļ Direktīvu 2007/64/EK /* COM/2013/0547 final - 2013/0264 (COD) */
PASKAIDROJUMA RAKSTS 1. Priekšlikuma konteksts Priekšlikuma pamatojums un mērķi Elektronisko
maksājumu tirgus Eiropā piedāvā lieliskas inovāciju
iespējas. Patērētāji pēdējos gados jau ir
ievērojami mainījuši savus maksāšanas ieradumus. Papildus aizvien
lielākam skaitam kredītkaršu un debetkaršu maksājumu
e-komercijas pieauguma un aizvien lielākās viedtālruņu
popularitātes rezultātā ir radušies jauni maksājumu veidi.
Ieguvumi no tirgus labākas integrācijas un mazākas
sadrumstalotības šajā jomā Eiropas līmenī ir
ievērojami. Šī
iniciatīva ļaus patērētājiem un tirgotājiem
pilnībā izmantot iekšējā tirgus priekšrocības,
īpaši e-komercijas jomā. Šā priekšlikuma mērķis ir
palīdzēt turpmāk attīstīt Eiropas Savienības
mēroga elektronisko maksājumu tirgu, kas ļaus
patērētājiem, mazumtirgotājiem un citiem tirgus
dalībniekiem pilnībā izmantot ES iekšējā tirgus
sniegtās priekšrocības atbilstīgi stratēģijai
“Eiropa 2020” un Eiropas digitalizācijas programmai. Šāda
ciešāka integrācija kļūst aizvien svarīgāka, jo
pasaulē notiek pāreja no vienkāršas tirdzniecības uz
digitālu ekonomiku. Lai
to panāktu un lai veicinātu lielāku konkurenci,
efektivitāti un inovācijas e-maksājumu jomā, būtu
jābūt juridiskai skaidrībai un vienādiem noteikumiem,
kā rezultātā samazinātos izdevumi un cenas maksājumu
pakalpojumu lietotājiem, tiktu nodrošināta lielāka
maksājumu pakalpojumu izvēle un pārredzamība, atvieglota
novatorisku maksājumu pakalpojumu sniegšana un nodrošināti droši un
pārredzami maksājumu pakalpojumi. Šie
mērķi tiks sasniegti, atjauninot un papildinot pašreizējo
maksājumu pakalpojumu režīmu, izstrādājot noteikumus, kas
palielinās pārredzamību, novatorismu un drošību
privātklientu maksājumu jomā, kā arī uzlabojot
saskaņotību starp valstu noteikumiem, īpaši pievēršoties
patērētāju likumīgajām vajadzībām. Ar
ierosinātajiem pasākumiem to var panākt tehnoloģiski
neitrālā veidā, kas ir svarīgi, maksājumu
pakalpojumiem attīstoties turpmāk. Šis
priekšlikums arī ietver un atceļ Eiropas Parlamenta un Padomes
Direktīvu 2007/64/EK (t. s. maksājumu pakalpojumu
direktīvu jeb MPD)[1],
kas ir pamatā saskaņotam tiesiskajam regulējumam, lai izveidotu
integrētu maksājumu tirgu, tādējādi palielinot
vienādu noteikumu iespēju un uzlabojot pašreizējā
maksājumu režīma pieejamību visām ieinteresētajām
personām. Laikā,
kad atšķirība starp maksājumu iestādēm
(saskaņā ar MPD) un elektroniskās naudas iestādēm
(saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes
Direktīvu 2009/110/EK[2] –
otro elektroniskās naudas direktīvu jeb END) ir kļuvusi
neskaidra, jo tehnoloģijas un uzņēmējdarbības
modeļi saplūst, būtu jāveic pilnīga digitālo
maksājumu režīma modernizācija, sapludinot kopā abas
minētās kategorijas un attiecīgos tiesību aktus. Tomēr
šim nolūkam vispirms būtu jāpārskata END, lai
nodrošinātu saskaņotu tiesisko regulējumu. Diemžēl
vairāku dalībvalstu kavēšanās transponēt END nav
ļāvusi uzkrāt pietiekamu pieredzi ar šo direktīvu, lai to
varētu novērtēt kopā ar MPD un izvērtēt
iespējamu sinerģiju pārskatīšanā. Paredzēts, ka
Direktīva 2009/110/EK tiks pārskatīta 2014. gadā.
Vispārīgais konteksts Pēdējos
12 gados ES ir sasniegts ievērojams progress un integrācija
saistībā ar regulatīvo un tiesību aktu acquis
attiecībā uz maksājumiem privātklientu maksājumu
jomā. Tiesiskais
regulējums, kas izveidots ar MPD, pārrobežu maksājumu Regulu
(EK) Nr. 924/2009[3]
un Otro elektroniskās naudas direktīvu, jau ir ļāvis
sasniegt ievērojamu progresu saistībā ar Eiropas
privātklientu maksājumu tirgu integrāciju. Pārejas uz SEPA
termiņa Regula (ES) Nr. 260/2012[4]
bija vēl viens solis uz priekšu, nosakot pārejas termiņus
Eiropas mēroga kredīta pārvedumiem un tiešā debeta
maksājumiem, aizstājot valstu shēmas iekšzemes un pārrobežu
maksājumiem euro valūtā ES (eurozonai – 2014. gada
1. februāris). Šo regulējumu papildina EKT judikatūra un
Komisijas lēmumi konkurences tiesību aktu kontekstā
privātklientu maksājumu jomā. Privātklientu
maksājumu tirgus ir ļoti dinamisks, un dažos pēdējos gados
tajā strauji ir ienākušas inovācijas. Vienlaikus svarīgas
maksājumu tirgus jomas, piemēram, karšu maksājumi un tādi
jaunie maksājumu veidi kā maksājumi internetā un no
mobilā tālruņa, joprojām ir sadrumstalotas pa valstīm,
apgrūtinot inovatīvu un viegli lietojamu digitālo maksājumu
pakalpojumu attīstību un neļaujot nodrošināt pircējiem
un mazumtirgotājiem ērtas un drošas maksājumu metodes
(iespējams, izņemot kredītkartes) visas Eiropas
mērogā, iegādājoties aizvien plašāku preču un
pakalpojumu klāstu. Nesenā notikumu attīstība šajos tirgus
ir arī atklājusi zināmus trūkumus pašreizējā
tiesiskajā regulējumā attiecībā uz maksājumiem un
tirgus nepilnības karšu, interneta un mobilo maksājumu tirgos, kas
tiks novērsti ar šo iniciatīvu. Eiropas
režīma un jo īpaši MPD pārskatīšana, kā arī
Komisijas Zaļās grāmatas “Ceļā uz karšu, interneta un
mobilo maksājumu integrētu Eiropas tirgu”[5] sabiedriskā apspriešana
2012. gadā liek secināt, ka ir nepieciešami turpmāki
pasākumi un tiesiskā regulējuma pārskatīšana, tostarp
MPD pielāgojumi, lai maksājumu režīms labāk kalpotu efektīva
Eiropas maksājumu tirgus vajadzībām, pilnībā veicinot
tādu maksājumu vidi, kura sekmē konkurenci, inovācijas un
drošību. Komisijas
2012. gada paziņojumā “II vienotā tirgus akts –
kopā jaunai izaugsmei”[6]
privātklientu maksājumu tiesiskā pamata modernizēšana ir
norādīta kā būtiski svarīga prioritāte, jo tam ir
liels potenciāls nodrošināt jaunu izaugsmi un inovācijas. Viens
no Komisijas veicamajiem darbiem 2013. gadā bija MPD
pārskatīšana un tiesību akta priekšlikuma izstrāde par
daudzpusējām starpbanku komisijas maksām, ko piemēro karšu
maksājumiem (MIF). Spēkā esošie
noteikumi priekšlikuma jomā Šī
iniciatīva ir daļa no lielākas leģislatīvo
pasākumu paketes saistībā ar maksājumu pakalpojumiem.
Tā papildinās un atjauninās maksājumu pakalpojumiem
spēkā esošo tiesisko regulējumu ES un īpaši: –
Direktīvu 2007/64/EK, ar ko tika
izveidots saskaņots tiesiskais regulējums, lai maksājumus
varētu veikt ātrāk un vieglāk visā ES, radīta
lielāka konkurence maksājumu sistēmās un veicināti
apjomradīti ietaupījumi. Tā arī ir sekmējusi
vienotās euro maksājumu telpas (SEPA) praktisko ieviešanu; –
Regulu (EK) Nr. 924/2009 par pārrobežu
maksājumiem, ar kuru atceļ Regulu (EK) Nr. 2560/2001, attiecinot
regulu arī uz tiešā debeta maksājumiem. Ar to tika
likvidētas izmaksu atšķirības maksājumu pakalpojumu
lietotājiem starp iekšzemes un pārrobežu maksājumiem euro
valūtā Eiropas Savienībā. To piemēro visiem
elektroniski apstrādātiem maksājumiem; –
Regulu (ES) Nr. 260/2012, ar ko nosaka
pārejas termiņus Eiropas mēroga kredīta pārvedumiem un
Eiropas mēroga tiešā debeta maksājumiem, aizstājot valstu shēmas
iekšzemes un pārrobežu maksājumiem euro valūtā Eiropas
Savienībā; –
Direktīvu 2009/110/EK par elektronisko
naudu, ar ko nodrošināts tiesiskais regulējums e-naudas izdošanai un
atpirkšanai un elektroniskās naudas iestāžu prudenciālais
režīms saskaņots ar maksājumu iestādēm
noteiktajām prasībām MPD; –
Regulu (EK) Nr. 1781/2006, kuras noteikumi
paredz, ka maksājumu pakalpojumu sniedzējiem informācija par
maksātāju jāsūta visas maksājumu ķēdes
garumā ar mērķi novērst, izmeklēt un atklāt
nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanu un terorisma
finansēšanu. Papildus
tiesiskajam pamatam virknē konkurences lietu Eiropas un valstu
līmenī ir izskatītas pret konkurenci vērstas darbības
maksājumu tirgū. Atbilstība pārējiem ES politikas virzieniem un
mērķiem Priekšlikuma
mērķi pilnībā atbilst Savienības politikas virzieniem
un mērķiem. Pirmkārt, šis priekšlikums uzlabos maksājumu
pakalpojumu iekšējā tirgus darbību, kā arī –
plašākā nozīmē – visu preču un pakalpojumu
iekšējā tirgus darbību, jo pastāv nepieciešamība
pēc inovatīviem, efektīviem un drošiem maksājumu veidiem.
Sekmējot ekonomiskos darījumus Savienībā, tiks
veicināta arī stratēģijas “Eiropa 2020”
mērķu sasniegšana kopumā un jauna izaugsme. Otrkārt,
šī iniciatīva atbilst ES politikas virzieniem citās jomās,
piemēram, datu aizsardzība, administratīvie sodi,
noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas un terorisma
finansēšanas novēršana u.t.t., un jo īpaši: –
Komisijas likumdošanas iniciatīvām
saistībā ar Eiropas digitalizācijas programmu[7], un sevišķi Komisijas
priekšlikumam par tiesisko regulējumu attiecībā uz elektronisko
identifikāciju un uzticamības pakalpojumiem elektronisko
darījumu veikšanai iekšējā tirgū[8], kā arī tās
priekšlikumam par pasākumiem, kas nodrošinātu vienādi augsta
līmeņa tīklu un informācijas drošību visā
Savienībā[9]
un par galvenajām prioritātēm, kuras definētas
paziņojumā par e-tirdzniecību un tiešsaistes pakalpojumiem[10], kā mērķis ir
panākt digitālo vienoto tirgu; –
Komisijas centieniem palielināt konkurenci,
nosakot vienādus pienākumus, tiesības un iespējas tirgus
dalībniekiem un sekmējot maksājumu pakalpojumu pārrobežu
sniegšanu; –
Komisijas tiesību akta priekšlikumam par
starpbanku komisijas maksām, ko piemēro kartei piesaistītu
maksājumu darījumiem, un par konkrētu ierobežojošu
uzņēmējdarbības noteikumu un prakses izmantošanu, kurš tiek
izstrādāts vienlaicīgi un saskaņojot ar šo priekšlikumu; –
Direktīvai 2011/83/EK
par patērētāju tiesībām[11], kuras mērķis ir veicināt
godīgu komercpraksi pret patērētājiem iekšējā
tirgū un panākt pareizo līdzsvaru starp
patērētāju augsta līmeņa aizsardzību un
uzņēmumu konkurētspēju, kas ļauj tirgotājam
piemērot tikai tādu maksu par maksājumu instrumentu izmantošanu,
kura nepārsniedz tirgotāja faktisko izmaksu apjomu. 2. Apspriešanās ar
ieinteresētajām personām un ietekmes novērtējums Apspriešanās ar ieinteresētajām personām 2012. gada
11. janvārī Eiropas Komisija publicēja Zaļo
grāmatu “Ceļā uz karšu, interneta un mobilo maksājumu
integrētu Eiropas tirgu”[12],
kam sekoja plaša sabiedriskā apspriešana. Komisija saņēma
vairāk nekā 300 atbilžu no iestādēm, pilsoniskās
sabiedrības, uzņēmumu federācijām un
uzņēmumiem dažādās jomās, tādējādi
tiekot pārstāvētam plašam ieinteresēto personu lokam.
Vēl vairākas atsauksmes, nostājas un ieguldījumi šajā
darbā tika saņemti ārpus apspriešanas. Visaptverošā
reakcija no ieinteresētajām personām[13] sniedza informāciju par
dažiem neseniem notikumiem un iespējamām nepieciešamām
izmaiņām esošajā maksājumu režīmā.
2012. gada 4. maijā par šo pašu tematu notika atklāta
sēde, kuru apmeklēja apmēram 350 ieinteresēto personu.
Eiropas
Parlaments 2012. gada 20. novembrī pieņēma
rezolūciju “Ceļā uz karšu, interneta un mobilo maksājumu
integrētu Eiropas tirgu”[14].
Rezolūcijā noteikti mērķi un integrācijas, kas
konstatēti Zaļajā grāmatā, un pieprasīts veikt
leģislatīvus pasākumus dažādās jomās
saistībā ar karšu maksājumiem, vienlaikus aicinot uz
lielāku piesardzību attiecībā uz interneta un mobilajiem
maksājumiem, jo šie tirgi vēl nav tik līdzsvaroti. Tāpat
tajā tiek aicināts reformēt vienotās euro maksājumu
telpas (SEPA) pārvaldības modeli. Apspriešanās
rezultāti lika secināt, ka nepieciešamas ievērojamas
regulējuma izmaiņas esošajā režīmā, lai
stiprinātu Eiropas maksājumu tirgus efektivitāti un
veicinātu tādu maksājumu vidi, kura sekmē konkurenci,
inovācijas un drošību. Ekspertu atzinumu izmantošana Saistībā
ar MPD un regulas par pārrobežu maksājumiem iekšējā
tirgū pārskatīšanu, kā arī ar iespējamo
nepieciešamību grozīt abus dokumentus, Komisija veica papildu
pasākumus, lai gūtu informāciju šajā jomā un
nodrošinātu dažādo ieinteresēto personu pilnīgu iesaisti. Komisijas
veiktā MPD un regulas par pārrobežu maksājumiem
iekšējā tirgū ietekmes pārskatīšana tika balstīta
uz diviem īpaši šim nolūkam sagatavotiem ārējiem
pētījumiem. Šie pētījumi sniedza Komisijai visaptverošu
ainu par MPD radītajām ekonomiskajām un juridiskajām
sekām. Pirmais pētījums, kuru 2011. gadā veica
ārējie konsultanti Tipik, sniedza juridiskās
atbilstības novērtējumu saistībā ar MPD
direktīvas transponēšanu 27 dalībvalstīs[15]. 2012. gada laikā
otrā pētījumā, kuru veica London Economics un IFF
sadarbībā ar PaySys, tika analizēta MPD ietekme uz
maksājumu pakalpojumiem iekšējā tirgū un regulas par
pārrobežu maksājumiem Kopienā piemērošana. Tāpat ar
maksājumu politikas jomas padomdevēju komiteju (piemēram,
Maksājumu komitejas, kura sastāv no dalībvalstu
pārstāvjiem, un Maksājumu sistēmu tirgus ekspertu grupas,
kura sastāv no tirgus pārstāvjiem gan no piedāvājuma,
gan pieprasījuma puses) starpniecību tika vākts dalībvalstu
un attiecīgo tirgus dalībnieku pienesums. Tāpat Komisija
vajadzības gadījumā apspriedās arī ar citām
attiecīgajām ieinteresētajām personām. Ietekmes novērtējums Komisija
veica ietekmes novērtējumu[16],
kurā tika analizēts, kādas būtu iespējamās sekas,
ja nebūtu integrēta Eiropas maksājumu tirgus. Tika
izskatīti jo īpaši šādi problēmas iemesli: –
esošo noteikumu nekonsekventa piemērošana
dažādās dalībvalstīs sakarā ar daudzām
iespējām un bieži ļoti vispārīgiem piemērošanas
kritērijiem. Sevišķi daži MPD noteiktie atbrīvojumi šķiet
pārāk vispārīgi vai novecojuši saistībā ar tirgus
attīstību, un tie tiek ļoti dažādi interpretēti.
Vērojami arī trūkumi piemērošanas jomā
saistībā ar maksājumiem, kur darījuma viena daļa
atrodas ārpus EEZ, un maksājumiem trešo valstu valūtās,
kā rezultātā turpinās tirgus sadrumstalotība,
regulējuma arbitrāža un konkurences izkropļošana; –
tiesiskais vakuums attiecībā uz dažiem
jauniem interneta pakalpojumu sniedzējiem, piemēram, trešām
personām – pakalpojumu sniedzējiem, kuri piedāvā
maksājuma iniciēšanu, kas piesaistīta bankas pakalpojumiem
tiešsaistē. Šie pakalpojumi ir dzīvotspējīga un bieži
arī lētāka alternatīva karšu maksājumiem, un tā
ir pievilcīga klientiem, kuriem nav karšu. Uz lielāko daļu šo
pakalpojumu sniedzēju pašlaik neattiecas spēkā esošais
tiesiskais regulējums, jo tie līdzekļus nevienā
brīdī netur. Pastāv iespēja ka šis tiesiskais vakuums var
apdraudēt inovācijas un pienācīgus tirgus pieejamības
nosacījumus; –
standartizācijas un savstarpējas
savienojamības trūkums starp dažādiem maksājumu
risinājumiem (karšu, interneta un mobilajiem maksājumiem)
dažādos aspektos un dažādā mērā, īpaši pārrobežu
līmenī, ko vēl vairāk pastiprina vājš ES
privātklientu maksājumu tirgus pārvaldības režīms; –
dažādas un nekonsekventas maksas (ko
piemēro tirgotājs par konkrēta maksājuma instrumenta
izmantošanu) noteikšanas prakses starp dalībvalstīm (apmēram
puse dalībvalstu atļauj, bet pārējās aizliedz
papildmaksu), kā rezultātā patērētājiem rodas
neskaidrība, iepērkoties ārzemēs vai internetā, un
pastāv nevienādi noteikumi; –
maksājumu karšu jomā pastāv
vairāki ierobežojoši uzņēmējdarbības noteikumi un
prakse, kas kropļo konkurenci (attiecībā uz MIF un
noteikumi par tirgotāju izvēli un elastību karšu
pieņemšanā). Iepriekš
aprakstītās konstatētās problēmas ir radījušas
sekas klientiem, tirgotājiem, jaunajiem maksājumu pakalpojumu
sniedzējiem un maksājumu pakalpojumu tirgum kopumā. Ietekmes novērtējumā
secināts, ka vislabākās stratēģiskās iespējas
esošās situācijas uzlabošanai, i) veicinot
līdzvērtīgus konkurences apstākļus vecajiem tirgus
dalībniekiem un jaunajiem karšu, interneta un mobilo maksājumu
pakalpojumu sniedzējiem, ii) palielinot efektivitāti,
pārredzamību un maksājumu instrumentu izvēli maksājumu
pakalpojumu lietotājiem (klientiem un tirgotājiem) un iii) nodrošinot
minēto pakalpojumu lietotāju augsta līmeņa
aizsardzību, attiecībā uz MPD būtu šādi: –
nostiprināt SEPA projektu un
nodrošināt iespēju ieinteresētajām personām
aktīvāk piedalīties privātklientu maksājumu politikas
izstrādē un realizācijā (pārvaldība); –
veicināt standartizāciju, nodrošinot
pienācīgu pārvaldības režīmu un efektīvāk
iesaistot Eiropas standartizācijas organizācijas
(standartizācija); –
nodrošināt juridisko noteiktību saistībā
ar starpbanku komisijas maksām, ko piemēro kartei piesaistītiem
maksājumu darījumiem, un skaidrību par pieņemamu
uzņēmējdarbības modeli pašreizējām un
nākotnē iespējamām kartei piesaistītām
maksājumu iniciatīvām (starpbanku komisijas maksas); –
aizliegt ierobežojošus
uzņēmējdarbības noteikumus karšu maksājumiem, kas rada
tirgus izkropļojumus (starpbanku komisijas maksu atbalsta pasākumi); –
saskaņot dalībvalstu
stratēģijas par papildmaksām atbilstīgi regulatīvajiem
lēmumiem par savstarpējās apmaiņas maksu (starpbanku
komisijas maksu atbalsta pasākumi); –
definēt nosacījumus par trešo
personu – pakalpojumu sniedzēju piekļuvi informācijai, kura
attiecas uz līdzekļu pieejamību, ietverot arī
maksājumu iniciēšanas pakalpojumus (MPD darbības joma); –
pielāgot tiesiskā pamata darbības
jomu un uzlabot saskaņotību (MPD darbības joma); –
uzlabot esošās MPD īstenošanu (MPD
uzlabošanas pasākumi); –
pastiprināt maksājumu pakalpojumu
lietotāju (MPL) tiesības un aizsargāt patērētāju
tiesības, ņemot vērā regulatīvās izmaiņas ((MPD
darbības joma, starpbanku komisijas maksu atbalsta pasākumi). Par ietekmes novērtējumu
2013. gada 20. marta sanāksmē tika saņemts
pozitīvs atzinums no Ietekmes novērtējuma padomes.
Saskaņā ar minētās padomes ieteikumiem dokumentā tika
veiktas dažas izmaiņas, jo īpaši: –
pamatojot MPD grozīšanas steidzamību un
iemeslus, kādēļ ar tiesību aktiem būtu
jāregulē MIF, –
vienkāršojot ietekmes attēlojumu,
koncentrējoties uz vissvarīgākajiem viedokļiem
pamattekstā un pārceļot mazāk svarīgos jautājumus
uz pielikumiem, –
labāk izskaidrojot dažādo iespēju un
pakešu savstarpējo atkarību. Ar šo priekšlikumu tiks ieviesta
lielākā daļa ierosināto stratēģisko
pasākumu. Tas īpaši attiecas uz jomām, kurām jau
piemēro MPD pašreizējos noteikumus, piemēram, tirgus
pieejamība trešajām personām – pakalpojumu sniedzējiem
(TPPS), papildmaksa un noteikumi attiecībā uz maksājumu
iestādēm. Citiem pasākumiem, īpaši MIF
regulējumam un palīgpasākumiem, pievērsīsies tam
īpaši izstrādātā tiesību akta priekšlikumā, kuru
iesniegs vienlaikus. Daži no iepriekš aprakstītajiem
pasākumiem būtu jārisina ar neleģislatīviem
līdzekļiem, piemēram, jautājumi attiecībā uz
Eiropas standartizācijas organizāciju iesaisti un SEPA
pārvaldību. Jāstiprina esošais SEPA
pārvaldības režīms, tostarp loma, kāda ir esošajai SEPA
padomei – ad-hoc augsta līmeņa pārvaldības
struktūrai, kas ir izveidota un darbojas Komisijas un Eiropas
Centrālās bankas kopīgā vadībā
sākotnēji trīs gadus, lai uzlabotu ieinteresēto personu iesaisti
SEPA. Šim nolūkam ir jāprecizē SEPA padomes mandāts,
jāpārskata tās sastāvs un jāpanāk lielāks
interešu līdzsvars starp piedāvājuma un pieprasījuma pusi,
lai nodrošinātu efektīvu konsultāciju sniegšanu Komisijai un
Eiropas Centrālajai bankai par SEPA projekta virzību
nākotnē un lai atvieglinātu integrēta un inovatīva
privātklientu maksājumu tirgus, kurā pastāv konkurence,
izveidi, sevišķi eurozonā. Komisija strādās kopā ar
Eiropas Centrālo banku, lai noteiktu vispiemērotākos veidus,
kā risināt jautājumus attiecībā uz uzdevumiem,
sastāvu, vadību un pārvaldības režīmu
saistībā ar SEPA. 3. PRIEKŠLIKUMA JURIDISKIE ASPEKTI Juridiskais pamats Šis priekšlikums ir balstīts uz LESD
114. pantu. Subsidiaritāte un proporcionalitāte Integrēts
elektronisko privātklientu maksājumu ES tirgus sekmē Līguma
par Eiropas Savienību 3. pantā noteiktā mērķa
sasniegšanu – iekšējā tirgus izveidi. Tirgus integrācija ir
nepieciešama, lai Eiropas pilsoņi varētu pilnībā izmantot
virkni priekšrocību. Starp šīm priekšrocībām ir
lielāka konkurence starp maksājumu pakalpojumu sniedzējiem un
lielāka izvēle un novatorisms, kā arī maksājumu
pakalpojumu lietotāju, sevišķi klientu, drošība. Integrēts
maksājumu tirgus sekmē pārrobežu preču un pakalpojumu
apriti un tādējādi veicina patiesu vienoto tirgu. MPD
grozījumu apjoms ir proporcionāls līdz šim
identificētajām problēmām. Direktīva joprojām ir
derīga mērķa sasniegšanai, taču vienlaikus ES tiesiskajam
regulējumam ir jāattīstās, lai pienācīgi
ņemtu vērā jaunāko notikumu attīstību
tehnoloģiju un uzņēmējdarbības jomā
saistībā ar privātklientu maksājumiem. Pēc
savas būtības integrētam maksājumu tirgum, kas
balstīts uz tīkliem, kuri pārsniedz valstu robežas, nepieciešama
Savienības mēroga rīcība, jo piemērojamajiem
principiem, noteikumiem, procesiem un standartiem jābūt
saskaņotiem visās dalībvalstīs, lai panāktu juridisku
noteiktību un vienādus noteikumus visiem attiecīgajiem tirgus
dalībniekiem. Ņemot vērā pašreizējo tirgus
sadrumstalotību, ar atsevišķu rīcību dalībvalstu
līmenī nebūtu iespējams sasniegt mērķi –
integrētu un efektīvu maksājumu tirgu gan iekšzemes, gan
pārrobežu precēm un pakalpojumiem. Šāda
pieeja atbalsta SEPA turpmāku uzlabošanu un ir saskaņā ar
Eiropas digitalizācijas programmu, jo īpaši ar digitālā
vienotā tirgus izveidi. Ar to tiks veicinātas tehnoloģiskās
inovācijas un sekmēta jauna izaugsme un darbavietas, sevišķi
e-komercijas un m-komercjas jomās. 4. IETEKME UZ BUDŽETU Direktīvas
ietekme uz budžetu ir aprakstīta priekšlikumam pievienotajā
tiesību akta finanšu pārskatā. 5. Papildu informācija Eiropas Ekonomikas zona Ierosinātais
tiesību akts attiecas uz EEZ jautājumu, tādēļ tas
būtu jāattiecina uz Eiropas Ekonomikas zonu. Skaidrojošie dokumenti Jaunās
direktīvas priekšlikumā ir iekļauti vairāki esošās
direktīvas pielāgojumi un daži jauni pienākumi
dalībvalstīm, paredzot pietiekamu rīcības brīvību
attiecībā uz to, kā šos pienākumus transponē valstu
tiesību aktos, piemēram, jauni noteikumi par drošību.
Tādēļ dalībvalstīm tiek lūgts sniegt
paskaidrojošus dokumentus par pārņemšanas pasākumiem, kas
tām jāpieņem, lai Komisija varētu labāk noteikt
attiecīgos valstu pasākumus un uzraudzīt direktīvas pareizu
transponēšanu. Sīkāks priekšlikuma skaidrojums Turpmākais
īsais kopsavilkums domāts, lai atvieglinātu lēmumu
pieņemšanas procesu, norādot uz galvenajām izmaiņām
salīdzinājumā ar atceļamo MPD. 2. pants. Darbības joma. Tiek
ierosināts paplašināt darbības jomu gan attiecībā uz
ģeogrāfisko tvērumu, gan uz valūtām. 2. panta 1. punkts. MPD noteikumi
par pārredzamību un informācijas prasībām tiks
piemēroti arī saistībā ar maksājumu darījumiem uz
trešām valstīm, ja tikai viens no maksājumu pakalpojumu
sniedzējiem atrodas Eiropas Savienībā (angliski – “one-leg
transactions”) attiecībā uz tām maksājumu darījumu
daļām, kas tiek veiktas Eiropas Savienībā. 2. panta 2. punkts. MPD noteikumu
par pārredzamību un informācijas prasībām
piemērošana tiks paplašināta, attiecinot tos uz visām
valūtām, nevis kā patlaban tikai uz ES valūtām. 3. pants.
Darījumi, kas neietilpst direktīvas darbības jomā. Šajos noteikumos tiek paskaidroti un atjaunināti darījumi,
kas neietilpst darbības jomā, kā paredzēts
pašreizējā direktīvā, atbrīvojot virkni maksājumu
(ar maksājumiem saistītu) darbību no MPD piemērošanas. 3. panta
b) punkts. “Tirdzniecības
pārstāvja” atbrīvojums ir grozīts, piemērojot to tikai
tādiem tirdzniecības pārstāvjiem, kuri darbojas vai nu
maksātāja, vai maksājuma saņēmēja
vārdā, nevis tiem, kas darbojas gan maksātāja, gan
maksājuma saņēmēja vārdā. Šis atbrīvojums
atbilstīgi pašreizējai MPD tiek aizvien plašāk izmantots
attiecībā uz maksājumu darījumiem, kurus veic e-komercijas
platformas gan pārdevēja (maksājuma saņēmēja),
gan pircēja (maksātāja) vārdā. Tā lietošana
pārsniedz atbrīvojuma mērķi un tādēļ
būtu vēl vairāk jāierobežo. 3. panta
k) punkts. “Ierobežotā tīkla”
atbrīvojums tiek aizvien vairāk piemērots lieliem tīkliem
ar lielām maksājumu summām un plašu preču un pakalpojumu
klāstu. Tas acīmredzami nav saskaņā ar šā
atbrīvojuma sākotnējo mērķi, jo tādējādi
tiesisko regulējumu nepiemēro liela apjoma maksājumiem un tiek
radīti neizdevīgi konkurences apstākļi tiem tirgus
dalībniekiem, uz kuriem regulējums attiecas. Jaunajai
definīcijai, kas ir saskaņā ar
Direktīvā 2009/110/EK ietverto ierobežotā tīkla
definīciju, būtu šis risks jāsamazina. 3. panta
l) punkts. Pašreizējais digitālā
satura jeb “telekomunikāciju” atbrīvojums ir definēts no jauna
un tiek attiecināts šaurāk, jo tagad to piemēros vienīgi
maksājumu palīgpakalpojumiem, ko sniedz elektronisko
komunikāciju tīklu nodrošinātāji vai pakalpojumu
sniedzēji, piemēram, telekomunikāciju operatori.
Atbrīvojums attieksies uz digitālā satura nodrošināšanu, ko
veic trešā persona, ievērojot konkrētus šajā
direktīvā noteiktus sliekšņus. Jaunajai definīcijai
būtu jānodrošina vienādi noteikumi dažādiem pakalpojumu
sniedzējiem un efektīvāk jāapmierina patērētāju
aizsardzības vajadzības saistībā ar maksājumiem. Līdzšinējā
3. panta o) punkta svītrošana. MPD
nepiemērošana skaidras naudas izņemšanai no bankomātiem, ko
nodrošina neatkarīgi bankomātu izvietotāji, ļāva
radīt bankomātu tīklus, kuros patērētājiem tika
prasīta liela samaksa par skaidras naudas izņemšanu. Šķiet, ka
šis noteikums ir radījis stimulu esošajiem bankām piederošajiem
bankomātu tīkliem likvidēt savas līgumiskās
saistības ar citiem maksājumu pakalpojumu sniedzējiem, lai
varētu iekasēt lielāku maksu tieši no
patērētājiem. Tādēļ šis atbrīvojums
būtu jāsvītro. 9. pants.
Nodrošinājuma prasības. Šīs
prasības tiks vienkāršotas un nodrošinājuma prasības
maksājumu iestādēm, kuras ir licencētas atbilstīgi
MPD, tiks turpmāk saskaņotas, jo īpaši samazinot
pašreizējās iespējas dalībvalstīm ierobežot
nodrošinājuma prasības un samazināt iespējamo
nodrošinājuma metožu skaitu; tā mērķis ir panākt
vienādus noteikumus un uzlabotu juridisko noteiktību. 14. pants.
Eiropas elektroniskās piekļuves punkts EBI.
Vienotam elektroniskās piekļuves punktam būtu jāsniedz
uzlabota autorizētu un reģistrētu maksājumu iestāžu
pārredzamība, nodrošinot valstu publisko reģistru
savstarpējo savienotību Savienības līmenī. 27. pants.
Nosacījumi. Iespēja “mazām
maksājumu iestādēm” izmantot “atvieglinātu režīmu”
tiks paplašināta, aptverot lielāku skaitu mazu iestāžu,
ņemot vērā to, ka dažām dalībvalstīm ir bijusi
negatīva pieredze (maksātnespēja) ar maziem maksājumu
pakalpojumu sniedzējiem, kuru darbības apjoms atrodas zem
atbrīvojumam noteiktā sliekšņa. Mērķis ir panākt
līdzsvaru, vienlaikus gan izvairoties no pārliecīga
regulatīvā sloga ļoti mazām iestādēm, gan
nodrošinot pienācīgu aizsardzības līmeni maksājumu
pakalpojumu lietotājiem. 29. pants.
Piekļuve maksājumu sistēmām. Ar šo
pantu tiek uzlaboti noteikumi par piekļuvi maksājumu
sistēmām, precizējot nosacījumus maksājumu
iestāžu netiešai piekļuvei maksājumu sistēmām, kuras
norādītas Direktīvā 98/26/EK (Norēķinu
galīguma direktīva), līdzīgi piekļuvei, ko izmanto
mazas kredītiestādes. 55. panta 3.
un 4. punkts. Piemērojamās maksas. Ar
šiem noteikumiem tiks turpmāk saskaņota prakse attiecībā uz
papildmaksu, pienācīgi ņemot vērā
Direktīvu 2011/83 par patērētāju tiesībām un
Komisijas priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes Regulai (ES) Nr. XXX
par starpbanku komisijas maksām, ko piemēro kartei piesaistītiem
maksājumu darījumiem, kuru iesniedz paralēli.
Pašreizējā MPD paredzētā elastība, kas ļauj
tirgotājiem no maksātāja pieprasīt maksu,
piedāvāt tam atlaidi vai citādi novirzīt to uz visefektīvāko
maksāšanas veidu, ar piebildi, ka dalībvalstis var aizliegt vai
atļaut savā teritorijā noteikt šādas papildmaksas, ir
tirgū radījusi ārkārtīgu neviendabīgumu.
Trīspadsmit dalībvalstis ir izmantojušas šo iespēju, lai
saskaņā ar MPD aizliegtu papildmaksu. Dalībvalstīs
spēkā esošie dažādie režīmi rada problēmas un
neskaidrības gan tirgotājiem, gan patērētājiem,
sevišķi pārdodot vai pērkot preces un pakalpojumus pāri robežām
internetā. Ierosinātais papildmaksas aizliegums ir tieši
saistīts ar ierobežojuma noteikšanu starpbanku komisijas maksai
atbilstīgi minētajam regulas priekšlikumam par starpbanku komisijas
maksām, ko piemēro kartei piesaistītiem maksājumu
darījumiem. Ņemot vērā to maksu, kas tirgotājam
jāmaksā savai bankai, ievērojamo samazinājumu, papildmaksa
vairs nav pamatota tādām kartēm, uz kurām attiecas MIF –
šādas kartes patlaban veido 95 % no patērētāju karšu
tirgus. Tādējādi ierosinātie noteikumi mudinās
patērētājus maksāt ar karti visā Savienībā
un veicinās karšu plašāku izmantošanu skaidras naudas vietā. Kartēm, uz
kurām neattiecas regula par starpbanku komisijas maksām
atbilstīgi minētajam priekšlikumam par starpbanku komisijas
maksām, ko piemēro kartei piesaistītiem maksājumu
darījumiem, t. i., korporatīvajām kartēm un
trīspusējo shēmu kartēm, tirgotājiem joprojām
būs atļauts iekasēt papildmaksu, ciktāl tā atbilst
patiesajām izmaksām, pienācīgi ņemot vērā
Direktīvu 2011/83. 65. un
66. pants. Maksājumu pakalpojuma sniedzēja un
maksātāja atbildība par neautorizētiem maksājumu
darījumiem. Ar ierosinātajiem
grozījumiem tiks vienkāršoti un turpmāk saskaņoti noteikumi
par atbildību neautorizētu darījumu gadījumā,
nodrošinot maksājumu lietotāju likumīgo interešu uzlabotu
aizsardzību. Izņemot krāpšanas un rupjas neuzmanības
gadījumus, maksimālā summa, ko maksājumu lietotājam
jebkādos apstākļos var likt maksāt neautorizēta
maksājumu darījuma gadījumā, tiks samazināta no
pašreizējiem EUR 150 līdz EUR 50. Tiks arī
precizēts, ka par kavētiem maksājumiem ne vienmēr var
saņemt atlīdzību. 67. pants.
Kompensācijas par maksājumu darījumiem, ko ierosina
maksājuma saņēmējs vai ar maksājuma
saņēmēja starpniecību. Ar šiem
noteikumiem tiek precizētas tiesības uz kompensāciju par
tiešā debeta darījumiem, saskaņojot šos noteikumus ar SEPA
tiešā debeta pamatsistēmas noteikumiem, ja attiecīgā prece
vai pakalpojums, par ko samaksāts, vēl nav patērēts.
Saskaņā ar pašreizējiem noteikumiem tiešajam debetam
piemēro dažādus kompensācijas noteikumus atkarībā no
tā, vai ir dota iepriekšēja atļauja, vai summa pārsniedz paredzamo
summu un vai ir bijusi vienošanās par turpmākām
tiesībām. 85. pants.
Drošības pasākumi. Ierosinātajos
noteikumos drošības aspekti un autentificēšanas aspekti tiek
regulēti saskaņā ar Komisijas priekšlikumu Eiropas Parlamenta un
Padomes direktīvai par tīklu un informācijas drošību. I–V sadaļa
un I pielikuma 7. punkts. Jaunu pakalpojumu un pakalpojumu
sniedzēju, kuri nodrošina pieeju maksājumu kontiem, aptvērums. Pašreizējā MPD neaptver šos subjektus, ja to
rīcībā nevienā mirklī nav ne maksātāja, ne
maksājuma saņēmēja līdzekļi. Tas, ka uz šīm
TPPS regulējums šobrīd neattiecas (vismaz dažās
dalībvalstīs), ir radījis bažas saistībā ar
drošību, datu aizsardzību un atbildību, neraugoties uz
potenciālajiem ieguvumiem, ko šie pakalpojumi un pakalpojumu sniedzēji
dod. Priekšlikumā (I pielikuma 7. punkts) MPD darbības
jomā tiek iekļautas trešās personas – pakalpojumu
sniedzēji, kuri piedāvā jo īpaši maksājuma
iniciēšanu, kas piesaistīta bankas pakalpojumiem tiešsaistē. Tam
būtu jāveicina jaunu lētu interneta e-maksājumu
risinājumu rašanos, vienlaikus nodrošinot pienācīgus
drošības, datu aizsardzības un atbildības standartus. Lai TPPS
būtu atļauts sniegt maksājuma iniciēšanas pakalpojumus,
tiem jāsaņem licence vai jāreģistrējas un jātiek
pārraudzītiem kā maksājumu iestādēm
(II sadaļa). Tiem tāpat kā citiem maksājumu
pakalpojumu sniedzējiem tiks piemērotas saskaņotās
tiesības un pienākumi, īpaši drošības prasības (85. un
86. pants). Paredzētajos noteikumos tiks izklāstīti
nosacījumi piekļuvei konta informācijai (58. pants),
autentificēšanas prasības (87. pants) un darījumu labošana
(63. un 64. pants), kā arī līdzsvarota atbildības
sadale (65. un 66. pants). Jaunie maksājumu pakalpojumu
sniedzēji varēs izmantot šo režīmu neatkarīgi no tā,
vai to rīcībā jebkurā mirklī ir maksātāja
vai maksājuma saņēmēja līdzekļi. 6. nodaļa –
Ārpustiesas sūdzību un pārsūdzību procedūras
strīdu izšķiršanai – veicinās
patiesu atbilstību direktīvas noteikumiem. Jaunie pasākumi
atjaunina prasības attiecībā uz ārpustiesas
sūdzību un pārsūdzību procedūrām un
attiecīgās sankcijas. 92. pants. Sankcijas. Atbilstīgi citiem neseniem priekšlikumiem finanšu pakalpojumu
nozarē dalībvalstīm būs pienākums saskaņot
sankcijas, nodrošināt, ka pastāv pienācīgi
administratīvie pasākumi un sankcijas par direktīvas noteikumu
pārkāpšanu, un nodrošināt šo sankciju pienācīgu
piemērošanu. Eiropas Banku iestāde. Direktīvā ir vairākas jomas, kur paredzēta EBI
darbība, dodot ieguldījumu konsekventā un saskaņotā
pārraudzībā (kā norādīts Regulā (ES)
Nr. 1093/2010). EBI jo īpaši tiks lūgts sagatavot
pamatnostādnes un izstrādāt regulējošus tehniskos
standartus dažādās jomās, piemēram, lai precizētu
“atļauju (pasu) piešķiršanas režīma” noteikumus, ko piemēro
maksājumu iestādēm, kuras darbojas vairākās
dalībvalstīs, vai lai nodrošinātu pienācīgu
drošības prasību noteikšanu. 2013/0264 (COD) Priekšlikums EIROPAS PARLAMENTA UN PADOMES
DIREKTĪVA par maksājumu pakalpojumiem
iekšējā tirgū, ar ko groza Direktīvas 2002/65/EK,
2013/36/ES un 2009/110/EK un atceļ Direktīvu 2007/64/EK (Dokuments attiecas uz EEZ) EIROPAS PARLAMENTS UN EIROPAS
SAVIENĪBAS PADOME, ņemot vērā Līgumu par
Eiropas Savienības darbību un jo īpaši tā 114. pantu, ņemot vērā Eiropas Komisijas
priekšlikumu, nosūtījuši
leģislatīvā akta projektu valstu parlamentiem, ņemot vērā Eiropas Ekonomikas
un sociālo lietu komitejas atzinumu[17],
ņemot vērā Eiropas
Centrālās bankas atzinumu,[18]
apspriedušies ar Eiropas Datu
aizsardzības uzraudzītāju, rīkojoties saskaņā ar parasto
likumdošanas procedūru, tā kā: (1) Pēdējos gados privātklientu
maksājumu tirgu integrācijā Savienībā ir sasniegts
ievērojams progress, jo īpaši saistībā ar Savienības
tiesību aktiem maksājumu jomā, sevišķi Eiropas Parlamenta
un Padomes Direktīvu 2007/64/EK[19],
Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (EK) Nr. 924/2009[20], Eiropas Parlamenta un Padomes
Direktīvu 2009/110/EK[21]
un Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) Nr. 260/2012[22]. Eiropas Parlamenta un Padomes
Direktīva 2011/83/ES[23]
papildināja maksājumu pakalpojumu tiesisko regulējumu, nosakot
konkrētas robežas mazumtirgotāju iespējai noteikt papildmaksu
saviem klientiem par konkrēta maksājumu veida izmantošanu. (2) Direktīva 2007/64/EK
tika pieņemta 2007. gada decembrī, pamatojoties uz Komisijas
2005. gada priekšlikumu. Kopš tā laika privātklientu
maksājumu tirgū ir notikušas ievērojamas tehniskas
inovācijas, kas izraisījušas elektronisko un mobilo maksājumu
skaita strauju pieaugumu un jaunu maksājumu veidu rašanos tirgū. (3) Savienības
maksājumu pakalpojumu tiesiskā regulējuma pārskatīšana
un sevišķi Direktīvas 2007/64/EK ietekmes analīze un
Komisijas Zaļās grāmatas “Ceļā uz karšu, interneta un
mobilo maksājumu integrētu Eiropas tirgu”[24] sabiedriskā apspriešana
liecināja, ka notikumu attīstība ir radījusi
ievērojamus sarežģījumus no regulējuma perspektīvas.
Svarīgas maksājumu tirgus jomas, jo īpaši karšu maksājumu,
interneta un mobilo maksājumu tirgus, joprojām ir sadrumstalotas pa
valstīm. Daudzi inovatīvi maksājumu produkti vai pakalpojumi
pilnībā vai daļēji neietilpst
Direktīvas 2007/64/EK darbības jomā. Turklāt
Direktīvas 2007/64/EK darbības joma un jo īpaši no tās
izslēgtie elementi, piemēram, dažu ar maksājumiem saistītu
darbību izslēgšana no vispārējiem noteikumiem, virknē
gadījumu ir izrādījušies pārāk neskaidri,
pārāk vispārīgi vai vienkārši novecojuši, ņemot
vērā tirgus attīstību. Tādējādi ir radusies
juridiska nenoteiktība, iespējams drošības apdraudējums
maksājumu ķēdē un patērētāju
aizsardzības trūkums atsevišķās jomās. Novatoriskiem
un viegli lietojamiem digitālajiem maksājumu pakalpojumiem ir
izrādījies grūti uzsākt darbību un nodrošināt
patērētājiem un mazumtirgotājiem efektīvas, ērtas
un drošas maksājumu metodes Savienībā. (4) Ir ļoti svarīgi
izveidot integrētu elektronisko maksājumu vienoto tirgu, lai
nodrošinātu, ka patērētāji, tirgotāji un
uzņēmumi var izmantot visas iekšējā tirgus
priekšrocības, ņemot vērā digitālās ekonomikas
attīstību. (5) Būtu
jāizstrādā jauni noteikumi, lai likvidētu regulatīvos
trūkumus, vienlaikus nodrošinot lielāku juridisko skaidrību un
tiesiskā regulējuma saskaņotu piemērošanu visā
Savienībā. Gan esošajiem, gan jauniem tirgus dalībniekiem
būtu jāgarantē līdzvērtīgi darbības
apstākļi, sekmējot to, ka jauni maksājumu veidi sasniedz
plašāku tirgu, un nodrošinot patērētāju augsta
līmeņa aizsardzību šo maksājumu pakalpojumu izmantošanā
visā Savienībā. Tādējādi būtu
jāsamazinās izmaksām un cenām maksājumu pakalpojumu
lietotājiem un jārodas lielākai maksājumu pakalpojumu
izvēlei un pārredzamībai. (6) Pēdējos gados ir
palielinājies drošības apdraudējums, kas saistīts ar
elektroniskajiem maksājumiem, jo elektroniskie maksājumi ir
kļuvuši tehniski sarežģītāki, to apjoms visā
pasaulē pastāvīgi pieaug un rodas jauni maksājumu veidi.
Tā kā droši maksājumu pakalpojumi ir būtiski svarīgs
nosacījums maksājumu pakalpojumu tirgus netraucētai
darbībai, maksājumu pakalpojumu lietotājiem būtu
jābūt pienācīgi pasargātiem no šāda
apdraudējuma. Maksājumu pakalpojumi ir svarīgi
nozīmīgu ekonomisku un sabiedrisku darbību veikšanai,
tāpēc maksājumu pakalpojumu sniedzēji, piemēram,
kredītiestādes, ir kvalificēti kā tirgus dalībnieki
saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas [ievietot
TID direktīvas numuru pēc pieņemšanas] 3. panta
8. punktu[25]. (7) Papildus
vispārējiem pasākumiem, kas noteikti kā veicami
dalībvalstu līmenī Direktīvā [ievietot TID
direktīvas numuru pēc pieņemšanas], ar maksājumu
darījumiem saistītais drošības apdraudējums būtu
jānovērš arī maksājumu pakalpojumu sniedzēju
līmenī. Maksājumu pakalpojumu sniedzējiem veicamajiem
drošības pasākumiem jābūt samērīgiem ar
attiecīgo drošības apdraudējumu. Būtu jāizveido
regulārs ziņošanas mehānisms, lai nodrošinātu, ka
maksājumu pakalpojumu sniedzēji ik gadu sniedz kompetentajām
iestādēm atjauninātu informāciju par to drošības
apdraudējuma novērtējumu un (papildu) pasākumiem, ko tie ir
veikuši šā apdraudējuma novēršanai. Turklāt, lai
nodrošinātu, ka tiek līdz minimumam samazināts kaitējums
citiem maksājumu pakalpojumu sniedzējiem un maksājumu
sistēmām (piemēram, ievērojami traucējumi
kādā maksājumu sistēmā), kā arī
lietotājiem, ir ļoti svarīgi, lai maksājumu pakalpojumu
sniedzējiem būtu pienākums nekavējoties ziņot Eiropas
Banku iestādei par ievērojamiem ar drošību saistītiem
starpgadījumiem. (8) Pārskatīto
maksājumu pakalpojumu tiesisko regulējumu papildina Eiropas Padomes
un Parlamenta Regula (ES) Nr. [XX/XX/XX][26].
Ar to tiek ieviesti noteikumi par daudzpusējām vai
divpusējām starpbanku komisijas maksām, ko piemēro visiem
patērētāju debetkaršu un kredītkaršu darījumiem un uz
šiem darījumiem balstītiem elektroniskajiem un mobilajiem
maksājumiem, kā arī tiek noteikti ierobežojumi konkrētu
uzņēmējdarbības noteikumu izmantošanai saistībā
ar karšu darījumiem. Šīs regulas mērķis ir vēl
vairāk paātrināt patiesi integrēta kartei piesaistītu
maksājumu tirgus izveidi. (9) Lai izvairītos no
atšķirīgas pieejas dažādās dalībvalstīs, kas
nenāktu par labu patērētājiem, šīs direktīvas
noteikumi par pārredzamību un informācijas prasībām
maksājumu pakalpojumu sniedzējiem būtu jāpiemēro
arī darījumiem, kuros maksātāja vai maksājuma
saņēmēja maksājumu pakalpojuma sniedzējs atrodas
Eiropas Ekonomikas zonā (EEZ), bet otrs maksājumu pakalpojuma
sniedzējs – ārpus EEZ. Tāpat ir lietderīgi
paplašināt pārredzamības un informēšanas noteikumu
piemērošanu, attiecinot to arī uz darījumiem visās
valūtās starp maksājumu pakalpojumu sniedzējiem, kuri
atrodas EEZ. (10) Maksājumu pakalpojumu
definīcijai būtu jābūt tehnoloģiski neitrālai un
jāļauj turpmāk attīstīties jauniem maksājumu
pakalpojumu veidiem, vienlaikus nodrošinot līdzvērtīgus darbības
apstākļus gan esošajiem, gan jaunajiem pakalpojumu sniedzējiem. (11) Tādu maksājumu
darījumu atbrīvojums, kurus izdara ar tirdzniecības
pārstāvja starpniecību maksātāja vai maksājuma
saņēmēja vārdā, kā noteikts
Direktīvā 2007/64/EK, dažādās dalībvalstīs
tiek piemērots ļoti dažādi. Dažas dalībvalstis atļauj
izmantot šo atbrīvojumu e-komercijas platformām, kuras darbojas
kā starpnieki gan atsevišķo pircēju, gan pārdevēju
vārdā bez īstas iespējas veikt sarunas vai preču un
pakalpojumu pārdošanu vai pirkšanu. Tas pārsniedz atbrīvojumam
paredzēto mērķi un var palielināt patērētāju
apdraudējumu, jo šie pakalpojumu sniedzēji paliek ārpus
tiesiskā regulējuma nodrošinātās aizsardzības.
Dažāda praktiskā piemērošana izkropļo konkurenci
iekšējā tirgū. Lai novērstu šo problēmu,
definīcijai būtu jābūt precīzākai un
skaidrākai. (12) Informācija no tirgus
liecina, ka maksājumu darījumi, kuriem piemēro ierobežoto
tīklu izņēmumu, bieži aptver lielus maksājumu apjomus ar
augstu vērtību un piedāvā patērētājiem tūkstošiem
dažādu preču un pakalpojumu, kas neatbilst
Direktīvā 2007/64/EK paredzētā ierobežoto tīklu
izņēmuma mērķim. Tas nozīmē lielāku
apdraudējumu un tiesiskās aizsardzības trūkumu
maksājumu pakalpojumu lietotājiem, sevišķi
patērētājiem, kā arī acīmredzami sliktāku
stāvokli tiem tirgus dalībniekiem, uz kuriem regulējums
attiecas. Lai novērstu šo apdraudējumu, nepieciešams
precīzāks ierobežotā tīkla apraksts saskaņā ar
Direktīvu 2009/110/EK. Maksājumu instruments
tādējādi būtu jāuzskata par lietotu šādā
ierobežotā tīklā, ja to var izmantot vienīgi tam, lai
iegādātos preces un pakalpojumus konkrētā veikalā vai
veikalu ķēdē, vai lai iegādātos ierobežotu preču
un pakalpojumu klāstu, neraugoties uz pārdošanas punkta
ģeogrāfisko izvietojumu. Šādi instrumenti varētu ietvert
veikalu kartes, degvielas kartes, dalības kartes, publiskā transporta
kartes, maltīšu kuponus vai kuponus par konkrētiem pakalpojumiem, kam
dažkārt piemēro īpašu nodokli vai darba tiesības ar
nolūku sekmēt šo instrumentu izmantošanu, lai sasniegtu
sociālās jomas tiesību aktos noteiktos mērķus. Ja
šāds instruments specifiskai izmantošanai kļūst par
vispārējas lietošanas instrumentu, uz to vairs nebūtu
jāattiecas atbrīvojumam no šīs direktīvas darbības
jomas. Instrumenti, ko var izmantot pirkumiem konkrētu pārdevēju
veikalos, nebūtu jāizslēdz no šīs direktīvas
darbības jomas, jo šādi instrumenti parasti tiek izstrādāti
pakalpojumu sniedzēju tīklam, kurš nepārtraukti aug.
Atbrīvojums būtu jāpiemēro kopā ar iespējamā
maksājumu pakalpojumu sniedzēja pienākumu ziņot par
darbībām, kuras ietilpst ierobežotā tīkla darbības
definīcijā. (13) Direktīvā 2007/64/EK
noteikts, ka no tās piemērošanas ir atbrīvoti konkrēti
maksājumu darījumi ar telekomunikāciju vai informācijas
tehnoloģiju ierīču starpniecību, kur tīkla operators
darbojas ne tikai kā starpnieks digitālo preču un pakalpojumu
piegādei ar attiecīgās ierīces starpniecību, bet
arī pievieno šīm precēm vai pakalpojumiem vērtību. Šis
atbrīvojums ļauj noteikt tā saukto operatora maksu vai veikt
pirkumus ar telefona rēķinu, piemēram, zvanu melodijas vai
īpašus īsziņu pakalpojumus, kas veicina jaunu
uzņēmējdarbības modeļu attīstību, kuri
balstīti uz nelielas vērtības digitālā satura
pārdošanu. Tirgus informācija neliecina, ka šī maksājuma
metode, kas ir ieguvusi patērētāju uzticību un ir ērta
neliela apjoma maksājumiem, būtu attīstījusies par
vispārēju maksājumu starpniecības pakalpojumu. Tomēr,
ņemot vērā pašreizējā atbrīvojuma neskaidro
formulējumu, šis noteikums dalībvalstīs ir īstenots
dažādi. Tas ir radījis juridiskās noteiktības trūkumu
uzņēmējiem un patērētājiem un dažkārt ir
ļāvis pieprasīt atbrīvojumu no
Direktīvas 2007/64/EK piemērošanas arī citiem
maksājumu starpniecības pakalpojumiem. Tādēļ
minētās direktīvas darbības joma jāsašaurina.
Atbrīvojumam jāattiecas konkrēti uz mikromaksājumiem par
digitālo saturu, piemēram, zvanu melodijām, fona tapetēm,
mūziku, spēlēm, video vai lietojumprogrammām.
Atbrīvojums jāpiemēro tikai maksājumu pakalpojumiem, ko
sniedz kā palīgpakalpojumus elektronisko sakaru pakalpojumiem
(t. i., attiecīgā uzņēmēja pamatdarbībai). (14) Tāpat
Direktīvā 2007/64/EK noteikts, ka tās darbības
jomā neietilpst maksājumu pakalpojumi, kurus piedāvā
bankomātu izvietotāji, kas ir neatkarīgi no bankām vai
citiem maksājumu pakalpojumu sniedzējiem. Šis noteikums
sākotnēji tika paredzēts kā stimuls uzstādīt
neatkarīgus bankomātus attālās un mazapdzīvotās
vietās, ļaujot iekasēt papildu maksu blakus tai maksai, kura
tiek maksāta karti izsniegušajiem maksājumu pakalpojumu sniedzējiem,
un mērķis nebija panākt, ka to izmantos bankomātu
uzstādītāji ar tīkliem, kas aptver simtiem vai pat
tūkstošiem bankomātu vienā vai vairākās
dalībvalstīs. Tādējādi direktīva netiek
piemērota aizvien pieaugošai bankomātu tirgus daļai, un tas negatīvi
ietekmē patērētāju aizsardzību. Tas arī mudina
esošos bankomātu uzstādītājus pārveidot savu
uzņēmējdarbības modeli un pārtraukt parastās
līgumiskās attiecības ar maksājumu pakalpojumu
sniedzējiem, lai varētu iekasēt augstāku maksu tieši no
patērētājiem. Tādēļ šis izņēmums
būtu jāsvītro. (15) Pakalpojumu sniedzēji,
kas vēlas izmantot atbrīvojumu atbilstīgi
Direktīvai 2007/64/EK, bieži nejautā pārvaldes
iestādēm, vai to darbība ietilpst vai neietilpst direktīvas
darbības jomā, bet uzticas paši savam spriedumam. Šķiet, ka
dažus atbrīvojumus maksājumu pakalpojumu sniedzēji ir izmantojuši,
lai pārveidotu savu uzņēmējdarbības modeli tā, ka
piedāvātās maksājumu darbības neietilpst
direktīvas darbības jomā. Tādējādi var
palielināties maksājumu pakalpojumu lietotāju apdraudējums
un veidoties dažādi apstākļi maksājumu pakalpojumu sniedzējiem
iekšējā tirgū. Tādēļ pakalpojumu sniedzējiem
būtu jābūt pienākumam ziņot pārvaldes
iestādēm par konkrētām darbībām, lai
nodrošinātu noteikumu viendabīgu piemērošanu visā
iekšējā tirgū. (16) Ir svarīgi iekļaut
prasību iespējamajiem maksājumu pakalpojumu sniedzējiem
paziņot par nodomu veikt darbības ierobežotā tīkla
kontekstā, ja maksājumu darījumu summa ir virs noteikta
sliekšņa. Kompetentajām iestādēm tas jāizskata un,
balstoties uz 3. panta k) punktā noteiktajiem kritērijiem,
jāpieņem pamatots lēmums, vai šīs darbības
uzskatāmas par tādām, ko sniedz ierobežotā tīklā. (17) Ar jaunajiem noteikumiem
būtu jāturpina Direktīvā 2007/64/EK noteiktā
pieeja, aptverot visus elektronisko maksājumu pakalpojumu veidus.
Tādēļ arī šobrīd nav pareizi jaunos noteikumus
piemērot pakalpojumiem, kur naudas līdzekļu nodošanu no
maksātāja maksājuma saņēmējam vai to
transportēšanu veic vienīgi banknotēs un monētās vai
ja nodošanu veic ar čeku, vekseli, parādzīmi vai citiem
instrumentiem, kuponiem vai kartēm, pamatojoties uz ko maksājumu
pakalpojumu sniedzējs vai cita persona nodos līdzekļus
maksājuma saņēmēja rīcībā. (18) Kopš
Direktīvas 2007/64/EK pieņemšanas ir radušies jauni
maksājumu pakalpojumu veidi, sevišķi interneta maksājumu
jomā. Ir radušās trešās personas – pakalpojumu
sniedzēji (TPPS), kas patērētājiem un tirgotājiem
piedāvā tā sauktos maksājumu iniciēšanas pakalpojumus,
un to rīcībā pārvedamie līdzekļi bieži nemaz
nenonāk. Šie pakalpojumi sekmē e-komercijas maksājumus,
nodrošinot programmatūras savienojumu starp tirgotāja
tīmekļa vietni un patērētāja tiešsaistes bankas
pakalpojumu platformu, lai iniciētu maksājumus internetā uz
kredīta pārvedumu vai tiešā debeta maksājumu pamata. TPPS
gan tirgotājiem, gan patērētājiem piedāvā nelielu
izmaksu alternatīvu karšu maksājumiem un sniedz
patērētājiem iespēju iepirkties tiešsaistē, pat ja
viņiem nav kredītkartes. Tomēr patlaban
Direktīva 2007/64/EK uz TPPS neattiecas, tos ne vienmēr uzrauga
kāda kompetentā iestāde un tie ne vienmēr ievēro
Direktīvas 2007/64/EK prasības. Tas rada virkni juridisku
jautājumu, piemēram, attiecībā uz patērētāju
aizsardzību, drošību un atbildību, kā arī konkurences
un datu aizsardzības problēmas. Tādēļ ar jaunajiem
noteikumiem šīs problēmas būtu jārisina. (19) Naudas pārvedums ir
vienkāršs maksājumu pakalpojums, ko parasti veic skaidrā
naudā, kuru maksātājs sniedz maksājumu pakalpojumu
sniedzējam, kas attiecīgo summu, piemēram, ar sakaru tīkla
palīdzību, nodod maksājuma saņēmējam vai citam
maksājumu pakalpojumu sniedzējam, kurš rīkojas maksājuma
saņēmēja vārdā. Dažās dalībvalstīs
lielveikali, tirgotāji un citi mazumtirgotāji sabiedrībai sniedz
attiecīgus pakalpojumus, ar kuru palīdzību var samaksāt
rēķinus par komunālajiem pakalpojumiem un citus regulārus
ikdienas rēķinus. Šie rēķinu maksāšanas pakalpojumi
būtu jāuzskata par naudas pārvedumiem, ja vien kompetentās
iestādes neuzskata, ka šī darbība atbilst citam maksājumu
pakalpojumam. (20) Ir jānosaka
maksājumu pakalpojumu sniedzēju kategorijas, kuri var likumīgi
sniegt šos pakalpojumus visā Savienībā, proti,
kredītiestādes, kas pieņem noguldījumus no
lietotājiem, lai finansētu maksājumu darījumus, un uz ko
būtu jāturpina attiecināt prudenciālās prasības
saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes
Direktīvu 2013/36/EK[27],
elektroniskās naudas iestādes, kas emitē elektronisko naudu,
kuru var izmantot, lai finansētu maksājumu darījumus, un uz ko
būtu jāturpina attiecināt prudenciālās prasības
saskaņā ar Direktīvu 2009/110/EK, un maksājumu
iestādes un pasta žiro norēķinu iestādes, kurām ir
tādas tiesības saskaņā ar valsts tiesību aktiem. (21) Šajā direktīvā
būtu jāparedz noteikumi tādu maksājumu darījumu
izpildīšanai, kuros līdzekļi ir elektroniskā nauda, kā
paredzēts Direktīvā 2009/110/EK. Taču ar šo direktīvu
nebūtu ne jāreglamentē elektroniskās naudas emisija, ne
arī jāgroza elektroniskās naudas iestāžu prudenciālais
regulējums, kā paredzēts minētajā direktīvā.
Tādējādi maksājumu iestādēm nebūtu jāatļauj
emitēt elektronisku naudu. (22) Ar
Direktīvu 2007/64/EK ir izveidots prudenciālais režīms,
ieviešot vienotu licenci visiem maksājumu pakalpojumu sniedzējiem,
kas nav saistīti ar noguldījumu pieņemšanu vai
elektroniskās naudas emisiju. Šim nolūkam ar
Direktīvu 2007/64/EK ir ieviesta jauna maksājumu pakalpojumu
sniedzēju kategorija – “maksājumu iestādes”, tādējādi
saskaņā ar stingriem un visaptverošiem nosacījumiem dodot
atļauju tādām juridiskām personām, kas neietilpst jau
esošajās kategorijās, visā Savienībā sniegt maksājumu
pakalpojumus. Tādējādi šādiem pakalpojumiem visā
Savienībā tiktu piemēroti vieni un tie paši nosacījumi. (23) Nosacījumi atļaujas
saņemšanai un turēšanai ar statusu “maksājumu iestāde” nav
ievērojami mainījušies. Tāpat kā
Direktīvā 2007/64/EK nosacījumi ietver
prudenciālās prasības proporcionāli tam darbības un
finansiālajam riskam, ar ko šīs iestādes sastopas
uzņēmējdarbībā. Tādēļ nepieciešams
pārdomāts režīms attiecībā uz sākumkapitālu
kopā ar pastāvīgo kapitālu, kuru atkarībā no
tirgus vajadzībām ar laiku varētu izstrādāt vēl
detalizētāk. Tā kā pastāv maksājumu pakalpojumu
dažādība, šai direktīvai būtu jāpieļauj
dažādas metodes un zināma uzraudzības brīvība, lai
nodrošinātu, ka visi maksājumu pakalpojumu sniedzēji pret
vienādiem riskiem izturētos vienādi. Prasībās
attiecībā uz maksājumu iestādēm būtu
jāņem vērā tas, ka maksājumu iestādes veic
konkrētākas un ierobežotākas darbības,
tādējādi radot šaurāka diapazona riskus, ko ir vieglāk
uzraudzīt un kontrolēt nekā riskus, kas rodas saistībā
ar kredītiestāžu darbības plašāku spektru. Jo īpaši
maksājumu iestādēm būtu jāaizliedz pieņemt noguldījumus
no lietotājiem, un tām būtu jāatļauj no
lietotājiem pieņemtos finanšu līdzekļus izmantot
vienīgi maksājumu pakalpojumu sniegšanai. Nepieciešamajiem
prudenciālajiem noteikumiem, tostarp pamatkapitālam, būtu
jābūt samērīgiem ar risku, kas saistīts ar
maksājumu iestādes sniegto attiecīgo maksājumu pakalpojumu.
Pakalpojumi, kas atļauj pieeju tikai maksājumu kontiem, taču
nekādus kontus nepiedāvā, būtu jāuzskata par
vidēji riskantiem attiecībā uz sākotnējo
kapitālu. (24) Būtu jāparedz
noteikumi, ka klientu naudas līdzekļi jātur atsevišķi no
citai uzņēmējdarbībai paredzētiem maksājumu
iestādes līdzekļiem. Tomēr drošības prasības
šķiet nepieciešamas tikai tad, kad maksājumu iestādes
rīcībā ir klienta līdzekļi. Uz maksājumu
iestādēm būtu arī jāattiecina efektīvi noteikumi,
ar ko novērš nelikumīgi iegūtu līdzekļu
legalizēšanu un terorisma finansēšanu. (25) Ar šo direktīvu
nevajadzētu ieviest izmaiņas maksājumu iestādēm
noteiktajās prasībās par ziņošanu par saviem kontiem un
kontu revīziju gada un konsolidētajos pārskatos. Maksājumu
iestādēm būtu jāsagatavo gada un konsolidētie
pārskati saskaņā ar Padomes Direktīvu 78/660/EEK[28] un vajadzības
gadījumā Padomes Direktīvu 83/349/EEK[29] un Padomes
Direktīvu 86/635/EEK[30].
Gada pārskati un konsolidētie pārskati būtu jāpārbauda
revidentiem, ja vien maksājumu iestāde saskaņā ar
Direktīvu 78/660/EEK un attiecīgā gadījumā ar
Direktīvām 83/349/EEK un 86/635/EEK nav atbrīvota no
šā pienākuma. (26) Kopā ar tehnoloģiju
attīstību pēdējos gados ir radusies arī virkne papildu
pakalpojumu, piemēram, konta informācijas un agregēšanas
pakalpojumi. Šai direktīvai būtu jāattiecas arī uz šiem
pakalpojumiem, lai patērētāji būtu pienācīgi
aizsargāti un būtu juridiskā noteiktība par šo pakalpojumu
statusu. (27) Ja pakalpojumu sniedzēji
sniedz vienu vai vairākus maksājumu pakalpojumus, uz ko attiecas
šī direktīva, tiem būtu vienmēr jātur maksājumu
konti, kurus izmanto vienīgi maksājumu darījumiem. Lai
maksājumu iestādes varētu sniegt maksājumu pakalpojumus, ir
būtiski svarīgi, lai tām būtu pieejami maksājumu
konti. Dalībvalstīm būtu jānodrošina, ka tie ir pieejami
samērīgi ar paredzēto likumīgo mērķi. (28) Ar šo direktīvu būtu
jāreglamentē kredīta piešķiršana, ko veic maksājumu
iestādes, t. i., kredītlīnijas piešķiršana un
kredītkaršu izdošana, tikai tad, ja tas ir cieši saistīts ar
maksājumu pakalpojumiem. Tikai tad, ja kredītu piešķir, lai
sekmētu maksājumu pakalpojumus un ja tas ir īstermiņa, un
ja to piešķir uz laiku, kas nepārsniedz 12 mēnešus, tostarp ar
iespēju atjaunot, ir lietderīgi atļaut maksājumu
iestādēm piešķirt šādu kredītu attiecībā uz
to pārrobežu darbībām, ja tas tiek refinansēts, izmantojot
galvenokārt pašas maksājumu iestādes līdzekļus,
kā arī citus no kapitāla tirgus iegūtus
līdzekļus, nevis līdzekļus, ko tā maksājumu
pakalpojumu veikšanai tur klientu vārdā. Šiem noteikumiem nebūtu
jāskar Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2008/48/EK[31] vai citus atbilstīgus
Savienības vai valstu tiesību aktus par nosacījumiem
kredīta piešķiršanai patērētājiem, kas nav
saskaņoti ar šo direktīvu. (29) Kopumā ir bijusi
vērojama apmierinoša sadarbība starp kompetentajām valstu
iestādēm, kuras ir atbildīgas par atļauju piešķiršanu
maksājumu iestādēm un kontroles veikšanu, un kuras lemj par šo
atļauju atņemšanu. Tomēr kompetento iestāžu sadarbība
būtu jāstiprina gan attiecībā uz informāciju, ar kuru
tās apmainās, gan attiecībā uz direktīvas
saskaņotu piemērošanu un interpretēšanu, ja atļauju
saņēmusī maksājumu iestāde vēlētos sniegt
maksājumu pakalpojumus arī tādā dalībvalstī, kas
nav tās izcelsmes dalībvalsts, izmantojot tiesības veikt
uzņēmējdarbību vai pakalpojumu sniegšanas brīvību
(“atļauju (pasu) piešķiršanas režīms”). Būtu
jālūdz Eiropas Banku iestādei (EBI) izstrādāt
pamatnostādnes par sadarbību un datu apmaiņu. (30) Lai veicinātu kompetento
iestāžu atļauju saņēmušo vai reģistrēto
maksājumu iestāžu pārredzamību, ieskaitot to
pārstāvjus un filiāles, EBI būtu jāizveido
tīmekļa portāls, kas darbojas kā Eiropas elektroniskās
piekļuves punkts un savstarpēji savieno valstu reģistrus. Šiem
pasākumiem vajadzētu veicināt kompetento iestāžu
sadarbību. (31) Būtu jāveicina
precīzas un atjauninātas informācijas pieejamība, pieprasot
maksājumu iestādēm nekavējoties informēt savas
izcelsmes dalībvalsts kompetento iestādi par jebkādām izmaiņām,
kuras ietekmē tās informācijas un dokumentu pareizību, kas
sniegti saistībā ar atļauju, tostarp par papildu
pārstāvjiem, filiālēm vai struktūrām, kuru
ārpakalpojumi tiek izmantoti. Tāpat kompetentajām
iestādēm šaubu gadījumā jāpārliecinās, ka
saņemtā informācija ir pareiza. (32) Šajā direktīvā
ir noteiktas minimālās pilnvaras, kas kompetentajām
iestādēm nepieciešamas, lai uzraudzītu maksājumu
iestāžu atbilstīgumu, un tās būtu jāizmanto,
ievērojot pamattiesības, tostarp tiesības uz privātumu.
Izmantojot pilnvaras, kas var ievērojami skart tiesības uz
privātās un ģimenes dzīves, mājokļa un
saziņas neaizskaramību,, dalībvalstīs būtu
jābūt pienācīgiem un efektīviem aizsardzības
pasākumiem pret to ļaunprātīgu izmantošanu vai
patvaļu, piemēram, vajadzības gadījumā, nepieciešamībai
saņemt iepriekšēju atļauju no attiecīgās
dalībvalsts tiesu iestādes. (33) Ir svarīgi
nodrošināt, lai uz visiem, kas sniedz pārvedumu pakalpojumus,
attiektos konkrētas obligātas tiesiskas un reglamentējošas
prasības. Tādēļ ir lietderīgi pieprasīt reģistrēt
visu personu, kas sniedz pārvedumu pakalpojumus, identitāti un
atrašanās vietu, tostarp arī tādu personu identitāti un
atrašanās vietu, kuras neatbilst visiem nosacījumiem, lai
saņemtu atļauju kā maksājumu iestādes. Šāda
pieeja atbilst Finanšu darījumu darba grupas nelikumīgi iegūtu
līdzekļu legalizēšanas apkarošanai VI Īpašajam ieteikumam,
kurā paredzēta tāda mehānisma izveide, lai maksājumu
pakalpojumu sniedzējus, kas nevar izpildīt visus minētajā
ieteikumā izstrādātos nosacījumus, tomēr varētu uzskatīt
par maksājumu iestādēm. Šim nolūkam dalībvalstīm
būtu jāiekļauj šādas personas maksājumu iestāžu
reģistrā, nepiemērojot pilnīgi visus vai dažus
atļaujas piešķiršanas nosacījumus. Tomēr ir svarīgi
paredzēt, ka iespēja piešķirt atbrīvojumu ir atkarīga
no stingrām prasībām saistībā ar maksājumu
darījumu summu. Maksājumu iestādēm, uz kurām attiecas
atbrīvojums, nevajadzētu būt ne tiesībām veikt
uzņēmējdarbību, ne brīvībai sniegt pakalpojumus,
un tām arī nevajadzētu īstenot šīs tiesības
netiešā veidā kā maksājumu sistēmas
dalībniecēm. (34) Ir svarīgi, lai
maksājumu pakalpojumu sniedzējs spētu piekļūt
maksājumu sistēmu tehniskās infrastruktūras pakalpojumiem.
Šādai piekļuvei tomēr vajadzētu būt atkarīgai no
attiecīgām prasībām, lai nodrošinātu šo sistēmu integritāti
un stabilitāti. Katram maksājumu pakalpojumu sniedzējam, kurš
iesniedz pieteikumu līdzdalībai maksājumu sistēmā,
būtu jāsniedz pierādījumi maksājumu sistēmas
dalībniekiem, ka tā iekšējās procedūras ir pietiekami
nodrošinātas pret visiem apdraudējumiem. Šajās maksājumu
sistēmās parasti ir iekļautas, piemēram,
četrpusējas karšu shēmas, kā arī galvenās
sistēmas kredīta pārvedumu un tiešā debeta maksājumu
apstrādei. Lai visā Savienībā nodrošinātu vienādu
attieksmi pret dažādu kategoriju atļautiem maksājumu pakalpojumu
sniedzējiem saskaņā ar to licenci, ir svarīgi precizēt
noteikumus par piekļuvi maksājumu pakalpojumu sniegšanai un
piekļuvi maksājumu sistēmām. (35) Vajadzētu paredzēt
noteikumus par nediskriminējošu attieksmi pret atļautām
maksājumu iestādēm un kredītiestādēm, lai visi
iekšējā tirgū konkurējošie maksājumu pakalpojumu
sniedzēji šo maksājumu sistēmu tehniskās
infrastruktūras pakalpojumus varētu izmantot ar vieniem un tiem
pašiem nosacījumiem. Ir lietderīgi paredzēt dažādu
attieksmi pret atļautiem maksājumu pakalpojumu sniedzējiem un
tādiem, uz kuriem attiecas šajā direktīvā noteiktais
atbrīvojums un Direktīvas 2009/110/EK 3. pantā
noteiktais atbrīvojums, ņemot vērā atšķirības to
attiecīgajā prudenciālajā režīmā. Jebkurā
gadījumā atšķirības cenu nosacījumos būtu
jāatļauj tikai tad, ja tās ir pamatotas ar
atšķirīgām izmaksām, kas maksājumu pakalpojumu
sniedzējiem rodas. Tam nebūtu jāskar dalībvalstu
tiesības ierobežot piekļuvi sistēmiski svarīgām
sistēmām saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes
Direktīvu 98/26/EK[32],
kā arī Eiropas Centrālās bankas un Eiropas Centrālo
banku sistēmas (ECBS) kompetence attiecībā uz piekļuvi
maksājumu sistēmām. (36) Atsevišķos gadījumos
dalībvalstis ir piešķīrušas konkrētiem maksājumu
pakalpojumu sniedzējiem netiešu piekļuvi atsevišķām
maksājumu sistēmām analoģiski Direktīvas 98/26/EK
noteikumiem. Šis lēmums ir pēc attiecīgās dalībvalsts
ieskatiem. Tomēr, lai nodrošinātu godīgu konkurenci starp
maksājumu pakalpojumu sniedzējiem, šajā direktīvā
būtu jānosaka, ka tad, ja dalībvalsts ir piešķīrusi
kādam maksājumu pakalpojumu sniedzējam netiešu piekļuvi
šādām sistēmām, citiem maksājumu pakalpojumu
sniedzējiem, kuri atrodas tādā pašā stāvoklī, bez
jebkādas diskriminācijas būtu jāsaņem tāda pati
attieksme. (37) Pēdējos gados
maksājumu apstrādes tirgū par nopietniem tirgus
dalībniekiem ir kļuvušas trīspusējas maksājumu
sistēmas, kur sistēma darbojas kā vienīgais maksājumu
pakalpojuma sniedzējs gan maksātājam, gan maksājuma
saņēmējam. Tādēļ vairs nav pamatoti ļaut
šīm sistēmām izmantot atbrīvojumu saistībā ar
piekļuves nodrošināšanu citiem maksājumu pakalpojumu
sniedzējiem, ja citām maksājumu sistēmām šādu
atbrīvojumu piemērot nevar. (38) Būtu jāpieņem
noteikumi, lai nodrošinātu maksājumu pakalpojumu nosacījumu un
informācijas prasību pārredzamību. (39) Šai direktīvai
nebūtu jāattiecas ne uz maksājumu darījumiem skaidrā
naudā, jo jau pastāv skaidras naudas maksājumu vienotais tirgus,
ne arī uz maksājumu darījumiem ar drukātiem čekiem, jo
tos pēc būtības nevar apstrādāt tikpat efektīvi
kā citus maksāšanas līdzekļus. Tomēr vislabākajai
praksei šajā jomā būtu jābūt saskaņā ar
šajā direktīvā noteiktajiem principiem. (40) Tā kā
patērētāji un uzņēmumi nav vienādās
pozīcijās, tiem nav vajadzīgs vienāds aizsardzības
līmenis. Lai gan ir svarīgi garantēt patērētāju
tiesības ar noteikumiem, no kuriem līgumā nevar atkāpties,
ir saprātīgi ļaut uzņēmumiem un
organizācijām vienoties citādi, kad tās nestrādā
ar patērētājiem. Tomēr dalībvalstīm būtu
jābūt iespējamam noteikt, ka pret mikrouzņēmumiem, kas
definēti Komisijas Ieteikumā 2003/361/EK[33], būtu jāattiecas
tāpat kā pret patērētājiem. Jebkurā
gadījumā konkrētiem šīs direktīvas pamatnoteikumiem
būtu jābūt piemērojamiem vienmēr –
neatkarīgi no izmantotāja statusa. (41) Šajā direktīvā
būtu jāprecizē maksājumu pakalpojumu sniedzēju
pienākumi attiecībā uz informācijas sniegšanu
maksājumu pakalpojumu lietotājiem, kam būtu jāsaņem
vienādi augstvērtīga, skaidra informācija par
maksājumu pakalpojumiem, lai viņi varētu veikt uz
informāciju balstītu un brīvu izvēli visā
Savienībā. Pārredzamības labad šajā
direktīvā būtu jāparedz saskaņotas prasības, lai
nodrošinātu vajadzīgās informācijas sniegšanu pietiekamā
apjomā maksājumu pakalpojumu lietotājiem gan attiecībā
uz maksājumu pakalpojumu līgumu, gan maksājumu darījumiem.
Lai sekmētu maksājumu pakalpojumu vienotā tirgus netraucētu
darbību, dalībvalstīm vajadzētu būt iespējai
pieņemt tikai tos noteikumus par informēšanu, kas paredzēti
šajā direktīvā. (42) Patērētājiem
būtu jābūt pasargātiem pret negodīgu un maldinošu
praksi saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes
Direktīvu 2005/29/EK[34],
Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2000/31/EK[35] un Eiropas Parlamenta un
Padomes Direktīvu 2002/65/EK[36].
Arī turpmāk piemēro minētajās direktīvās
paredzētos papildu noteikumus. Tomēr īpaši būtu
jāprecizē saistība starp šajā direktīvā un
Direktīvā 2002/65/EK paredzētajām informēšanas
prasībām pirms līguma slēgšanas. (43) Prasītajai
informācijai vajadzētu būt samērīgai ar lietotāju
vajadzībām, un tā būtu jāpaziņo standartizētā
veidā. Tomēr informēšanas prasībām saistībā
ar vienreizēju maksājumu darījumu būtu jāatšķiras
no informēšanas prasībām saistībā ar tādu
pamatlīgumu, kurā paredzēta virkne maksājumu darījumu. (44) Praksē pamatlīgumi
un maksājumu darījumi, uz ko tie attiecas, ir daudz vairāk
izplatīti un ekonomiski svarīgāki nekā vienreizēji
maksājumu darījumi. Ja izmanto maksājumu kontu vai noteiktu
maksājumu instrumentu, ir vajadzīgs pamatlīgums. Tādējādi
prasībām attiecībā uz iepriekšēju informēšanu
saistībā ar pamatlīgumiem vajadzētu būt diezgan
visaptverošām, un informācija vienmēr būtu jāsniedz
papīra formā vai ar cita pastāvīga informācijas
nesēja palīdzību, tostarp izmantojot kontu izrakstu printera
izdrukas, CD-ROM, DVD un cieto disku personālajā datorā,
kurā var glabāt elektronisko pastu, un interneta vietnes, ciktāl
šīs vietnes ir pieejamas turpmākai atsaucei laika posmā, kas
atbilst informācijas mērķiem, ļaujot neizmainītā
veidā atveidot uzglabāto informāciju. Tomēr par to,
kādā veidā sniegt turpmāku informāciju par veiktiem
maksājumu darījumiem, maksājumu pakalpojumu sniedzējam un
maksājumu pakalpojumu lietotājam vajadzētu būt
iespējamam vienoties pamatlīgumā – piemēram, ka,
izmantojot internetbankas pakalpojumus, visa informācija par
maksājumu kontu ir pieejama tiešsaistē. (45) Veicot vienreizējus
maksājumu darījumus, maksājumu pakalpojumu sniedzējam pašam
pēc savas ierosmes vajadzētu sniegt tikai svarīgāko
informāciju. Tā kā maksātājs, iesniedzot maksājuma
uzdevumu, parasti ir klāt, nav jāpieprasa, lai informācija
jebkurā gadījumā tiktu sniegta papīra formā vai
izmantojot citu pastāvīgu informācijas nesēju.
Maksājumu pakalpojumu sniedzējs informāciju var sniegt mutiski
pie lodziņa vai darīt to viegli pieejamu citā veidā,
piemēram, turot attiecīgo informāciju uz ziņojumu
dēļa telpās. Turklāt būtu jānodrošina
informācija arī par to, kur var iegūt citu sīkāku
informāciju (piemēram, tīmekļa vietnes adrese). Tomēr,
ja patērētājs to pieprasa, svarīgākā
informācija būtu jāsniedz papīra formā vai izmantojot
citu pastāvīgu informācijas nesēju. (46) Šajā direktīvā
būtu jādod patērētājam tiesības saņemt
attiecīgo informāciju bez maksas, pirms tas uzņemas
saistības, ko uzliek jebkāds maksājumu pakalpojumu līgums.
Tāpat patērētājam jebkurā līgumattiecību
laikā būtu jābūt iespējai bez maksas papīra
formā pieprasīt iepriekšēju informāciju, kā arī
pamatlīgumu, lai varētu salīdzināt maksājumu
pakalpojumu sniedzēju pakalpojumus un to nosacījumus un
domstarpību gadījumā varētu pārbaudīt savas
līgumtiesības un saistības. Šiem noteikumiem būtu
jāatbilst Direktīvas 2002/65/EK noteikumiem. Šajā
direktīvā skaidri formulētie noteikumi par bezmaksas
informāciju nedrīkstētu ļaut iekasēt maksu, sniedzot
informāciju patērētājiem saskaņā ar citām
piemērojamām direktīvām. (47) Izvēloties veidu, kādā
maksājumu pakalpojumu sniedzējam būtu jāsniedz
pieprasītā informācija maksājumu pakalpojumu
lietotājam, būtu jāņem vērā lietotāja
vajadzības, kā arī praktiski apsvērumi no tehnisko aspektu
un izmaksu efektivitātes viedokļa atkarībā no
konkrētās situācijas un vienošanās attiecīgajā
maksājumu pakalpojumu līgumā. Tādējādi šajā
direktīvā būtu jāizšķir divi veidi, kādos
maksājumu pakalpojumu sniedzējam būtu jāsniedz
informācija: vai nu informācija jāsniedz, t. i., maksājumu
pakalpojumu sniedzējam pēc savas ierosmes attiecīgā
laikā jāpaziņo informācija, kā noteikts šajā
direktīvā, negaidot, kamēr maksājumu pakalpojumu
lietotājs to lūgs, vai arī informācija jādara pieejama
maksājumu pakalpojumu lietotājam, ja viņš prasa papildu
informāciju. Pēdējā gadījumā maksājumu
pakalpojumu lietotājam būtu jāizrāda zināma
aktīva ieinteresētība saņemt informāciju,
piemēram, tā skaidri jāprasa maksājumu pakalpojumu
sniedzējam, jāiereģistrējas bankas konta pastkastē vai
jāieliek bankas karte kontu pārskatu printerī. Šim nolūkam maksājumu
pakalpojumu sniedzējam būtu jānodrošina, ka pieeja
informācijai ir iespējama un ka informācija maksājumu
pakalpojumu lietotājam ir pieejama. (48) Galvenā informācija
par veiktajiem maksājumu darījumiem patērētājam
būtu jāsaņem bez papildu maksas. Veicot vienreizēju
maksājuma darījumu, maksājumu pakalpojumu sniedzējam
nevajadzētu pieprasīt atsevišķu maksu par šo informāciju.
Tāpat arī turpmāka ikmēneša informācija par maksājumu
darījumiem saskaņā ar pamatlīgumu reizi mēnesī
būtu jāsniedz bez maksas. Tomēr, ņemot vērā
pārredzamības nozīmi cenu noteikšanā un
atšķirīgās patērētāju vajadzības, pusēm
būtu jādod iespēja vienoties attiecībā uz maksu par
biežāku informāciju vai papildinformāciju. Lai ņemtu
vērā atšķirīgu praksi valstīs, dalībvalstīm
būtu jāļauj savos noteikumos pieprasīt, ka maksājumu
konta ikmēneša izraksta izdruka vienmēr jāsniedz bez maksas. (49) Lai atvieglotu
patērētāju mobilitāti, patērētājiem
vajadzētu būt iespējai bez maksas izbeigt pamatlīgumu
pēc viena gada. Attiecībā uz patērētājiem
iepriekšējas paziņošanas termiņam, par kuru vienojas,
nebūtu jābūt garākam par vienu mēnesi, bet
attiecībā uz maksājumu pakalpojumu sniedzējiem – ne
īsākam par diviem mēnešiem. Šai direktīvai nebūtu
jāskar maksājumu pakalpojumu sniedzēja pienākums
ārkārtas apstākļos izbeigt maksājumu pakalpojumu
līgumu saskaņā ar citiem attiecīgiem Savienības vai
valsts tiesību aktiem, piemēram, tiesību aktiem par
nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanu un terorisma
finansēšanu, saskaņā ar jebkādām darbībām,
kas vērstas uz līdzekļu iesaldēšanu, vai jebkādiem
īpašiem pasākumiem, kas saistīti ar noziegumu novēršanu un
izmeklēšanu. (50) Nelielas vērtības
maksājumu instrumentiem būtu jābūt lētai un viegli
lietojamai alternatīvai lētu preču un pakalpojumu
gadījumā, un tie nebūtu jāpārslogo ar
pārmērīgām prasībām. Tādēļ
attiecīgas informēšanas prasības un noteikumi par to izpildi
būtu jāattiecina tikai uz būtisku informāciju, ņemot vērā
arī tehniskās iespējas, ko var pamatoti sagaidīt no
instrumentiem, kuri attiecas tikai uz nelieliem maksājumiem. Neraugoties
uz atvieglināto režīmu, maksājumu pakalpojumu lietotājus
būtu pienācīgi jāaizsargā, ņemot vērā
šo maksājumu instrumentu radīto ierobežoto risku, īpaši
attiecībā uz iepriekš apmaksātiem maksājumu instrumentiem. (51) Jāizstrādā
kritēriji, saskaņā ar kuriem TPPS tiek ļauts
piekļūt informācijai par līdzekļu pieejamību
maksājumu pakalpojuma lietotāja kontā, kuru tur cits
maksājumu pakalpojumu sniedzējs, un šo informāciju izmantot. Jo
īpaši gan TPPS, gan maksājumu pakalpojumu sniedzējam, kas
apkalpo maksājumu pakalpojumu lietotāja kontu, būtu
jāizpilda nepieciešamās datu aizsardzības un drošības
prasības, kuras noteiktas vai minētas šajā direktīvā
vai iekļautas EBI pamatnostādnēs, maksātājiem
būtu jādod nepārprotama piekrišana tam, ka TPPS
piekļūst to maksājumu kontam, un jābūt
pienācīgi informētiem par šīs piekļuves apjomu. Lai
varētu attīstīties citi maksājumu pakalpojumu
sniedzēji, kuri nevar pieņemt noguldījumus,
kredītiestādēm tiem jāsniedz informācija par
līdzekļu pieejamību, ja maksātājs ir devis piekrišanu
šīs informācijas paziņošanai maksājumu pakalpojumu
sniedzējam – maksājumu instrumenta izdevējam. (52) Maksājumu pakalpojumu
lietotāju un maksājumu pakalpojumu sniedzēju tiesības un
pienākumi būtu pienācīgi jākoriģē,
ņemot vērā TPPS iesaisti darījumā, kad tiek izmantots
maksājuma iniciēšanas pakalpojums. Konkrētāk,
līdzsvarotam atbildības sadalījumam starp maksājumu
pakalpojuma sniedzēju, kas apkalpo kontu, un darījumā
iesaistīto TPPS būtu jāliek tiem uzņemties atbildību
katram par savu attiecīgo darījuma daļu, kuru tie kontrolē,
un incidenta gadījumā skaidri jānorāda, kurš ir
atbildīgs. Krāpšanas vai strīda gadījumā TPPS
būtu jābūt konkrētam pienākumam sniegt
maksātājam un kontu apkalpojošajam maksājumu pakalpojuma
sniedzējam datus par darījumiem un informāciju par
autorizāciju saistībā ar konkrēto darījumu. (53) Lai samazinātu risku un
sekas, ko rada neautorizēti vai nepareizi veikti maksājumu
darījumi, maksājumu pakalpojumu lietotājam pēc
iespējas ātrāk būtu jāinformē maksājumu
pakalpojumu sniedzējs par jebkādu apstrīdējumu
attiecībā uz iespējami neautorizētiem vai nepareizi
veiktiem maksājumu darījumiem, ja maksājumu pakalpojumu
sniedzējs ir izpildījis šajā direktīvā noteiktās
informēšanas prasības. Ja maksājumu pakalpojumu lietotājs
ievēro šo paziņošanas termiņu, viņam būtu
jābūt iespējai uzturēt savas prasības
saskaņā ar valsts tiesību aktiem noteiktajos noilguma periodos.
Šai direktīvai nevajadzētu skart citas savstarpējas
prasības starp maksājumu pakalpojumu lietotājiem un
maksājumu pakalpojumu sniedzējiem. (54) Neatļautu maksājumu
darījumu gadījumā maksātājam būtu
nekavējoties jāsaņem atpakaļ attiecīgā
darījuma summa. Lai maksātājs nenonāktu
nelabvēlīgā stāvoklī, atmaksājuma
kreditēšanas valutēšanas dienai nevajadzētu būt pēc
tās dienas, kad attiecīgā summa tikusi debetēta. Lai
mudinātu maksājumu pakalpojumu lietotāju bez liekas
kavēšanās ziņot pakalpojumu sniedzējam par maksājumu
instrumenta zādzību vai nozaudēšanu un tādējādi
samazināt neautorizētu darījumu risku, lietotāja
atbildībai būtu jābūt ļoti ierobežotas summas
apjomā, ja vien maksājumu pakalpojumu lietotājs nav
rīkojies krāpnieciski vai pieļāvis rupju neuzmanību.
Tādējādi EUR 50 šķiet piemērota summa, lai
nodrošinātu lietotājiem saskaņotu augsta līmeņa
aizsardzību Savienībā. Turklāt, tiklīdz lietotāji
ir informējuši maksājumu pakalpojumu sniedzēju, ka viņu
maksājumu instrumenta drošība, iespējams, ir apdraudēta, no
lietotājiem nevajadzētu prasīt segt jebkādus turpmākus
zaudējumus, kas izriet no minētā instrumenta neautorizētas
lietošanas. Šai direktīvai nebūtu jāskar maksājumu
pakalpojumu sniedzēju atbildība par savu produktu tehnisko
drošību. (55) Lai izvērtētu
maksājumu pakalpojumu lietotāja pieļauto neuzmanību,
būtu jāņem vērā visi apstākļi.
Pierādījumi par iespējamu rupju neuzmanību un tās
apjomu parasti būtu jāvērtē saskaņā ar valsts
tiesību aktiem. Tādi līguma noteikumi un nosacījumi
attiecībā uz maksājumu instrumenta nodrošināšanu un
izmantošanu, kuru mērķis būtu palielināt
patērētāja pierādīšanas pienākumu vai
samazināt izdevēja pierādīšanas pienākumu, būtu
jāuzskata par spēkā neesošiem. Turklāt konkrētās
situācijās un, jo īpaši, ja maksājumu instruments
pārdošanas vietā nav klāt, piemēram tiešsaistes
maksājumos internetā, ir lietderīgi pieprasīt
maksājumu pakalpojumu sniedzējam sniegt pierādījumus par
iespējamu neuzmanību, jo maksātāja iespējas to
izdarīt šādos gadījumos ir ļoti ierobežotas. (56) Būtu jāparedz
noteikumi, kas reglamentē zaudējumu sadalījumu, ja notikuši
neautorizēti maksājumu darījumi. Ja notiek neautorizēts
darījums no patērētāja konta, tam nekādā
gadījumā nedrīkst būt pienākums maksāt
vairāk nekā EUR 50, izņemot krāpšanas un rupjas
neuzmanības gadījumus. Maksājumu pakalpojumu lietotājiem,
kas nav patērētāji, var piemērot citus noteikumus, jo šādi
lietotāji parasti var labāk izvērtēt krāpšanas risku
un veikt pretpasākumus. (57) Šajā direktīvā
būtu jānosaka noteikumi par atmaksājumu, kas aizsargā
patērētāju, ja veiktā maksājumu darījuma summa
pārsniedz paredzamo summu. Lai novērstu to, ka maksātājs
nonāk finansiāli neizdevīgā stāvoklī, ir
jānodrošina, ka atmaksājuma kreditēšanas valutēšanas diena
nav pēc tās dienas, kad attiecīgā summa tikusi
debetēta. Tiešā debeta maksājumu gadījumos maksājumu
pakalpojumu sniedzējiem būtu jāspēj nodrošināt saviem
klientiem pat labvēlīgāki nosacījumi, un klientiem
būtu jābūt beznosacījumu tiesībām uz jebkura
apstrīdēta maksājumu darījuma atmaksājumu. Tomēr
šīs beznosacījumu tiesības uz atmaksājumu, kas nodrošina
patērētāju visaugstākā līmeņa
aizsardzību, nav pamatotas tajos gadījumos, kad tirgotājs jau ir
izpildījis līgumsaistības un attiecīgā prece vai
pakalpojums jau ir patērēts. Ja lietotājs pieprasa kāda
maksājumu darījuma atmaksājumu, tiesības uz
atmaksājumu nedrīkstētu skart ne maksātāja
atbildību iepretim maksājuma saņēmējam atbilstīgi
konkrētajām attiecībām, piemēram, par precēm vai
pakalpojumiem, kas pasūtīti, izlietoti vai par ko likumīgi
iekasēta maksa, ne arī lietotāja tiesības
attiecībā uz maksājuma uzdevuma atsaukšanu. (58) Lai laikus varētu veikt
finanšu plānošanu un maksājumu saistību izpildi,
patērētājiem un uzņēmumiem ir jābūt
skaidrībai par laikposmu, kas maksājuma uzdevuma izpildei
vajadzīgs. Tādēļ šajā direktīvā būtu
jānosaka termiņš, kad tiesības un pienākumi stājas
spēkā, proti, kad maksājumu pakalpojumu sniedzējs
saņem maksājuma uzdevumu, ieskaitot arī brīdi, kad
viņam ir bijusi iespēja to saņemt ar maksājumu pakalpojumu
līgumā noteiktā saziņas līdzekļa palīdzību,
neraugoties uz jebkādu agrāku iesaisti procesā līdz
maksājuma uzdevuma izveidei un nosūtīšanai, piemēram,
drošības un līdzekļu pieejamības pārbaudēs,
informācijā par personīgā identitātes numura lietošanu
vai maksājuma vekseļa izdošanā. Turklāt maksājuma
uzdevums būtu jāsaņem, kad maksātāja maksājumu
pakalpojumu sniedzējs ir saņēmis maksājuma uzdevumu, ar ko
konkrētā summa jādebetē no maksātāja
norēķinu konta. Šajā sakarā nevajadzētu būt
svarīgi, kurā dienā vai brīdī maksājuma
saņēmējs dod pakalpojumu sniedzējam uzdevumu,
piemēram, kartes maksājuma vai tiešā debeta maksājuma
iekasēšanai, vai kad maksājumu pakalpojumu sniedzējs nodrošina
maksājuma saņēmējam attiecīgo summu
priekšfinansējumu (kā iespējamu kredītmaksājumu
tā kontā). Lietotājiem būtu jāvar paļauties uz
pilnīgi sagatavota un derīga maksājuma uzdevuma
pienācīgu izpildi, ja maksājumu pakalpojumu sniedzējam
līgumā vai noteikumos nav paredzēts iemesls izpildes atteikumam.
Ja maksājumu pakalpojumu sniedzējs atsaka izpildīt
maksājuma uzdevumu, atteikums un tā iemesls maksājumu pakalpojuma
lietotājam būtu jādara zināms, tiklīdz tas iespējams,
ievērojot Savienības un valsts tiesību aktu prasības. (59) Ņemot vērā to,
cik ātri modernās pilnībā automatizētās
maksājumu sistēmas apstrādā maksājumu darījumus,
kas nozīmē to, ka pēc noteikta brīža maksājuma uzdevumus
vairs nevar atsaukt bez lielām izmaksām par manuālu
darbību, ir skaidri jānosaka termiņš, līdz kuram
iespējams atsaukt maksājumu. Tomēr atkarībā no
maksājumu pakalpojuma veida un maksājuma uzdevuma puses var vienoties
par dažādiem termiņiem. Šajā saistībā atsaukumam
vajadzētu būt piemērojamam vienīgi maksājumu
pakalpojumu lietotāja un maksājumu pakalpojumu sniedzēja
starpā, tādējādi neskarot maksājumu darījumu
neatsaucamību un galīgumu maksājumu sistēmās. (60) Šādai neatsaucamībai
nebūtu jāietekmē maksājumu pakalpojumu sniedzēja tiesības
vai pienākums atbilstīgi dažu dalībvalstu tiesību aktiem,
pamatojoties uz maksātāja pamatlīgumu vai attiecīgās
valsts tiesību aktiem, normatīvajiem vai administratīvajiem
aktiem vai pamatnostādnēm, atmaksāt maksātājam
veiktā maksājumu darījuma summu, ja maksātājam ir
strīds ar maksājuma saņēmēju. Šāds
atmaksājums būtu jāuzskata par jaunu maksājuma uzdevumu.
Izņemot šos gadījumus, juridiski strīdi, kas rodas
attiecībās, kuras ir maksājuma uzdevuma pamatā, būtu
jārisina tikai starp maksātāju un maksājuma
saņēmēju. (61) Attiecībā uz
pilnībā integrētu tūlītēju maksājumu
apstrādi un juridisko noteiktību par jebkādu pakārtotu
saistību izpildi maksājumu pakalpojumu lietotāju starpā ir
būtiski, lai visa summa, ko pārskaita maksātājs, tiktu
kreditēta maksājuma saņēmēja kontā.
Attiecīgi nevienam no starpniekiem, kas iesaistīti maksājumu
darījumu veikšanā, nedrīkstētu būt iespējams
veikt atskaitījumus no pārskatītās summas. Tomēr
būtu jāparedz iespēja maksājuma saņēmējiem
un viņu maksājumu pakalpojumu sniedzējiem līgumiski
vienoties par to, ka pakalpojumu sniedzējs var atskaitīt sevis
noteiktās maksas. Tomēr, lai maksājuma saņēmējs
varētu pārliecināties, ka atbilstīgā summa ir pareizi
samaksāta, pēc tam sniegtajā informācijā par
maksājumu darījumu būtu jāiekļauj ne tikai
pārskaitīto līdzekļu pilna summa, bet arī jebkādu
maksu apjoms. (62) Attiecībā uz
pakalpojumu maksu pieredze liecina, ka maksas dalīšana starp
maksātāju un maksājuma saņēmēju ir
visefektīvākā sistēma, jo tā atvieglo maksājumu
tūlītēju apstrādi. Tādēļ būtu
jāparedz noteikums, lai attiecīgie maksājumu pakalpojumu
sniedzēji parastos apstākļos pakalpojumu maksu no
maksātāja un maksājuma saņēmēja iekasētu
tiešā veidā. Tomēr tas būtu jāpiemēro
vienīgi tad, ja maksājuma darījumā nav jāveic
valūtas maiņa. Uzliktās maksas summa var arī būt
nulles vērtībā, jo šīs direktīvas noteikumiem
nevajadzētu ietekmēt tādu praksi, saskaņā ar kuru
maksājumu pakalpojumu sniedzējs neiekasē maksu no
patērētājiem par naudas ieskaitīšanu viņu kontos.
Līdzīgā veidā atkarībā no līguma noteikumiem
maksājumu pakalpojumu sniedzējs par maksājuma pakalpojuma
lietošanu var iekasēt maksu tikai no maksājuma
saņēmēja (tirgotāja), tādējādi neuzliekot
samaksu maksātājam. Maksas uzlikšana maksājumu
sistēmās var būt abonēšanas maksas veidā. Noteikumiem
par pārskaitīto summu vai iekasēto maksu nav tiešas ietekmes,
nosakot cenas starp maksājumu pakalpojumu sniedzējiem vai
starpniekiem. (63) Dažādas valstu prakses
saistībā ar maksas noteikšanu par konkrēta maksājumu
instrumenta izmantošanu (papildmaksas) ir radījušas
ārkārtīgu neviendabīgumu Savienības maksājumu
tirgū un neskaidrību patērētājiem, sevišķi
e-komercijas un pārrobežu kontekstā. Tirgotāji tajās dalībvalstīs,
kur papildmaksas ir atļautas, piedāvā produktus un pakalpojumus
dalībvalstīs, kur tā ir aizliegta, un šādos gadījumos
tomēr pieprasa no patērētāja papildmaksu. Tomēr
pārliecinošs pamatojums papildmaksas noteikšanas prakses
pārskatīšanai ir tāds, ka ar Regulu (ES) Nr. xxx/yyyy tiek
izstrādāti noteikumi daudzpusējām starpbanku komisijas maksām,
ko piemēro kartei piesaistītiem maksājumu darījumiem.
Tā kā starpbanku komisijas maksas ir galvenais elements, kas padara
lielāko daļu karšu maksājumu dārgus, un papildmaksu
faktiski nosaka tikai kartei piesaistītiem maksājumiem, kopā ar
noteikumiem par starpbanku komisijas maksām būtu jāveic arī
papildmaksu noteikumu pārskatīšana. Lai sekmētu izmaksu
pārredzamību un visefektīvāko maksājumu instrumentu
izmantošanu, dalībvalstīm un maksājumu pakalpojumu
sniedzējiem vajadzētu ļaut maksājuma
saņēmējam pieprasīt maksu no maksātāja par
konkrētā maksājumu instrumenta izmantošanu, pienācīgi
ievērojot Direktīvas 2011/83/ES noteikumus. Tomēr
maksājuma saņēmēja tiesībām pieprasīt
papildmaksu būtu jāattiecas tikai uz tiem maksājumu
instrumentiem, saistībā ar kuriem starpbanku komisijas maksas nav
reglamentētas. Tam būtu jānodrošina novirzīšana uz
vislētākajiem maksājumu veidiem. (64) Lai uzlabotu maksājumu
efektivitāti visā Savienībā, būtu jāparedz
maksimālais izpildes laiks – viena diena visiem maksātāja iniciētiem
maksājumiem euro vai tādas dalībvalsts valūtā, kura
nav euro zonā, tostarp kredīta pārvedumiem un naudas
pārvedumiem. Visiem pārējiem maksājumiem, piemēram,
maksājumiem, ko iniciē maksājuma saņēmējs vai ar
tā starpniecību, tostarp tiešam debetam un karšu maksājumiem, ja
nav skaidras vienošanās starp maksājumu pakalpojumu sniedzēju un
maksātāju par ilgāku izpildes laiku, būtu
jāpiemēro tas pats vienas dienas izpildes laiks. Jābūt
iespējamam minētos laikposmus pagarināt par vienu darba dienu,
ja maksājuma uzdevums ir iesniegts papīra formā. Tas
joprojām ļautu saņemt maksājumu pakalpojumus tādiem
patērētājiem, kuri ir pieraduši lietot dokumentus vienīgi
papīra formā. Ja tiek izmantota tiešā debeta sistēma,
maksājuma saņēmēja maksājumu pakalpojumu sniedzējam
būtu jāiesniedz iekasēšanas rīkojums termiņā, par
kuru ir vienojušies maksājuma saņēmējs un viņa
maksājumu pakalpojumu sniedzējs, tādējādi ļaujot
nokārtot maksājumu dienā, par ko panākta vienošanās.
Tā kā maksājumu infrastruktūras bieži ir ļoti
efektīvas un lai novērstu esošās pakalpojumu kvalitātes
pazemināšanos, dalībvalstīm būtu jāļauj
saglabāt vai izstrādāt noteikumus, attiecīgā
gadījumā nosakot izpildes laiku, kas ir īsāks par vienu
darba dienu. (65) Noteikumus par izpildi
pilnā apmērā un par izpildes laiku vajadzētu uzlūkot
kā labu praksi, ja viens no pakalpojumu sniedzējiem atrodas
ārpus Savienības. (66) Maksājumu pakalpojumu
lietotājiem ir svarīgi zināt maksājumu pakalpojumu
faktiskās izmaksas un piemērojamās maksas, lai varētu
izdarīt savu izvēli. Tādējādi būtu
jāaizliedz izmantot nepārredzamas cenu noteikšanas metodes, jo
pastāv vispārējs uzskats, ka šo metožu rezultātā
lietotājiem ir ārkārtīgi sarežģīti noteikt
maksājumu pakalpojuma faktisko cenu. Jo īpaši nedrīkstētu
atļaut izmantot lietotājam neizdevīgu valutēšanas dienu. (67) Lai nodrošinātu
maksājumu sistēmas netraucētu un efektīvu darbību,
lietotājam jāspēj paļauties uz to, ka maksājumu
pakalpojumu sniedzējs veiks maksājumu darījumu pareizi un
noteiktajā laikā. Parasti pakalpojumu sniedzējs spēj
izvērtēt riskus, kas saistīti ar maksājumu darījumu.
Tieši pakalpojumu sniedzējs nodrošina maksājumu sistēmu, veic
pasākumus, lai atsauktu nepareizi vai kļūdaini piešķirtus
līdzekļus, un vairumā gadījumu lemj par maksājuma
darījuma izpildē iesaistītajiem starpniekiem. Ņemot
vērā visus šos apsvērumus, ir pilnīgi piemēroti
noteikt pakalpojumu sniedzēja atbildību, izņemot
ārkārtas un neparedzamus apstākļos, par tāda
maksājumu darījuma izpildi, kam piekritis lietotājs,
izņemot maksājuma saņēmēja maksājumu pakalpojumu
sniedzēja, par kura izvēli atbild vienīgi maksājuma
saņēmējs, darbības un bezdarbības gadījumus.
Tomēr, lai maksātājs nepaliktu neaizsargāts mazticamas
apstākļu sagadīšanās gadījumā, kad var palikt
neskaidrs (non liquet), vai maksājuma saņēmēja
maksājumu pakalpojumu sniedzējs ir pienācīgi
saņēmis maksājuma summu, attiecīgais pierādīšanas
pienākums būtu jāuzņemas maksātāja maksājumu
pakalpojumu sniedzējam. Parasti var sagaidīt, ka
starpniekiestāde, parasti “neitrāla” iestāde, piemēram,
centrālā banka vai mijieskaita iestāde, nosūtot
maksājuma summu no maksājumu pakalpojuma sniedzēja, kas atbild
par nosūtīšanu, tam, kurš atbild par maksājuma saņemšanu,
saglabā konta datus un attiecīgā gadījumā tos var
darīt zināmus. Ja maksājuma summa ir kreditēta
saņemošā maksājumu pakalpojumu sniedzēja kontā,
maksājuma saņēmējam nekavējoties būtu
jāiesniedz prasība savam maksājumu pakalpojumu sniedzējam
par summas ieskaitīšanu viņa kontā. (68) Maksātāja
maksājumu pakalpojumu sniedzējam būtu jāuzņemas
atbildība par maksājuma pareizu izpildi, tostarp jo īpaši par
maksājumu darījuma pilnu summu un izpildes laiku, kā arī
pilna atbildība par jebkādām kļūmēm, ko
izraisījušas citas personas maksājumu sistēmas
ķēdē līdz pat maksājuma saņēmēja
kontam. No šīs atbildības izriet, ka maksātāja
maksājumu pakalpojumu sniedzējam vajadzētu labot maksājuma
darījuma izpildi vai nekavējoties atmaksāt attiecīgā
darījuma summu maksātājam, ja maksājuma saņēmēja
maksājumu pakalpojumu sniedzējam nav kreditēta vai tikai ar
kavēšanos ir kreditēta pilna summa, neskarot citus iespējamos
prasījumus, kas iespējami saskaņā ar valsts tiesību
aktiem. Tā kā atbildību uzņemas maksājumu pakalpojumu
sniedzējs, maksātājam un maksājuma saņēmējam
nebūtu jāuzņemas nekādas izmaksas saistībās ar
nepareizo maksājumu. Ja maksājumu darījumi netiek veikti, tiek
veikti kļūdaini vai ar kavēšanos, dalībvalstīm
būtu jānodrošina, ka maksājumu pakalpojumu sniedzēju veikto
laboto maksājumu valutēšanas datums vienmēr atbilst pareizas
izpildes valutēšanas datumam. (69) Šai direktīvai būtu
jāattiecas tikai uz maksājumu pakalpojumu lietotāja un
maksājumu pakalpojumu sniedzēja savstarpējām
līgumsaistībām un pienākumiem. Tomēr, lai kredītu
pārvedumi un citi maksājumu pakalpojumi darbotos pareizi, ir
vajadzīgs, lai maksājumu pakalpojumu sniedzējiem un viņu
starpniekiem, piemēram, apstrādātājiem, būtu
līgumi, kuros noteiktas viņu savstarpējās tiesības un
pienākumi. Šo vienveidīgo līgumu būtiska daļa ir
jautājumi par saistībām. Lai nodrošinātu maksājumu
pakalpojumu sniedzēju un starpnieku, kuri piedalās maksājuma
darījumā, uzticamību, ir jābūt juridiskai
noteiktībai, ka maksājumu pakalpojumu sniedzējs, kas nav
atbildīgs, saņem kompensāciju par tam radītajiem zaudējumiem
vai samaksātajām summām saskaņā ar šīs
direktīvas noteikumiem par atbildību. Turpmākas tiesības un
sīkāku informāciju par regresa prasījumu saturu, kā
arī to, kā apstrādāt prasības pret maksājumu
pakalpojumu sniedzēju vai starpnieku saistībā ar
kļūdaini veiktu maksājuma darījumu, būtu
jāļauj noteikt līgumā. (70) Maksājumu pakalpojumu
sniedzējam būtu jāspēj nepārprotami norādīt
vajadzīgo informāciju, lai pareizi izpildītu maksājuma
uzdevumu. Tomēr, no otras puses, lai izvairītos no sadrumstalotības
un neapdraudētu integrētas maksājumu sistēmas veidošanu
Savienībā, dalībvalstīm nedrīkstētu ļaut
noteikt prasību attiecībā uz maksājumu darījumiem
lietot konkrētu identifikatoru. Tomēr tam nevajadzētu kavēt
dalībvalstis prasīt maksātāja maksājumu pakalpojumu
sniedzējam pienācīgu rūpību un to, ka tas
pārbauda, ja vien tas ir tehniski iespējams un ja nav vajadzīga
manuāla iejaukšanās, unikālā identifikatora atbilstību
un, ja konstatē, ka unikālais identifikators nesaskan, atteikt
maksājuma uzdevumu un par to informēt maksātāju.
Maksājumu pakalpojumu sniedzēja atbildībai būtu jābūt
vienīgi par to, ka tas pareizi veic maksājuma darījumu
saskaņā ar maksājumu pakalpojumu lietotāja doto
maksājuma uzdevumu. (71) Lai veicinātu
efektīvu krāpšanas novēršanu un cīnītos pret
krāpšanu maksājumos visā Savienībā, būtu
jāizstrādā noteikums par efektīvu datu apmaiņu starp
maksājumu pakalpojumu sniedzējiem, kuriem būtu
jāatļauj apkopot un apstrādāt personas datus par
krāpnieciskos maksājumu darījumos iesaistītām
personām, kā arī apmainīties ar minētajiem datiem.
Personas datu apstrādei šīs direktīvas nolūkos piemēro
Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 95/46/EK[37], valstu noteikumus, ar kuriem
transponē Direktīvu 95/46/EK, un Eiropas Parlamenta un Padomes
Regulu (EK) Nr. 45/2001[38]. (72) Šajā direktīvā
tiek ievērotas pamattiesības un principi, kas atzīti Eiropas
Savienības Pamattiesību hartā, tostarp tiesības uz
privātās un ģimenes dzīves neaizskaramību,
tiesības uz personas datu aizsardzību, darījumdarbības
brīvību, tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību
un tiesības netikt divreiz tiesātam vai sodītam
krimināllietā par to pašu noziedzīgo nodarījumu. Šī
direktīva jāīsteno saskaņā ar šīm
tiesībām un principiem. (73) Ir jānodrošina valstu
tiesību aktu noteikumu, kas pieņemti atbilstīgi šai
direktīvai, efektīva piemērošana. Tādēļ būtu
jāizstrādā attiecīgas procedūras, ar kuru
palīdzību būs iespējams virzīt sūdzības pret
maksājumu pakalpojumu sniedzējiem, kas nepilda šos noteikumus, un
attiecīgā gadījumā nodrošināt, ka viņiem tiek
noteiktas efektīvas, samērīgas un preventīvas sankcijas.
Lai nodrošinātu atbilstību šai direktīvai,
dalībvalstīm būtu jānosaka kompetentās iestādes,
kas atbilst Eiropas Parlamenta un Padomes Regulā (ES) Nr. 1093/2010[39] izstrādātajiem
nosacījumiem un darbojas neatkarīgi no maksājumu pakalpojumu
sniedzējiem. Pārredzamības nolūkos dalībvalstīm
būtu jāpaziņo Komisijai šīs iestādes un jāsniedz
to pienākumu apraksts saskaņā ar šo direktīvu. (74) Neskarot klientu tiesības
vērsties tiesā, dalībvalstīm būtu jānodrošina
viegli pieejama un izmaksu ziņā atbilstīga maksājumu
pakalpojumu sniedzēju un patērētāju konfliktu, kas izriet
no šajā direktīvā paredzētajām tiesībām un
pienākumiem, ārpustiesas atrisināšana. Eiropas Parlamenta un
Padomes Regulā (EK) Nr. 593/2008[40]
ir noteikts, ka patērētāja aizsardzība, kas noteikta
saistošos tās valsts tiesību aktos, kurā
patērētājs parasti uzturas, nevar tikt mazināta ar
līguma noteikumiem par piemērojamajiem tiesību aktiem. Lai
izveidotu efektīvu strīdu risināšanas procedūru,
dalībvalstīm būtu jānodrošina, ka maksājumu
pakalpojumu sniedzēji ievieš efektīvu patērētāju
sūdzību apstrādes procedūru, kuru to klienti var izmantot,
pirms strīds tiek nodots risināšanai ārpustiesas
procedūrā vai tiesā. Strīdu risināšanas procedūrā
būtu jābūt īsiem un skaidri definētiem termiņiem,
kuros maksājumu pakalpojumu sniedzējam uz sūdzību
jāatbild. (75) Dalībvalstīm
būtu jāreglamentē, vai tās kompetentās iestādes,
kas ir noteiktas, lai maksājumu iestādēm izsniegtu atļauju,
varētu arī būt kompetentās iestādes attiecībā
uz ārpustiesas sūdzībām un pārsūdzības
procedūrām. (76) Šai direktīvai
nevajadzētu skart valstu tiesību aktu noteikumus par sekām
attiecībā uz atbildību par neprecizitātēm izraksta
formulējumā vai nosūtīšanā. (77) Šai direktīvai
nevajadzētu skart noteikumus attiecībā uz maksājumu
pakalpojumiem piemērojamo PVN režīmu atbilstīgi Eiropas
Parlamenta un Padomes Direktīvai 2006/112/EK[41]. (78) Juridiskās
noteiktības labad ir lietderīgi izstrādāt pārejas
noteikumus, kas ļautu personām, kuras atbilstīgi valsts
tiesību aktiem, ar ko transponēta Direktīva 2007/64/EK,
pirms šīs direktīvas spēkā stāšanās ir
sākušas darbību kā maksājumu iestādes,
attiecīgajā dalībvalstī noteiktu laiku turpināt šo
darbību. (79) Pilnvaras pieņemt
tiesību aktus saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības
darbību 290. pantu būtu jādeleģē Komisijai saistībā
ar atsauces uz Ieteikumu 2003/361/EK koriģēšanu, kur šis
ieteikums tiek grozīts, un saistībā ar maksājumu
pakalpojumu sniedzēja veikta maksājumu darījumu vidējā
apjoma, ko izmanto par atsauces vērtību dalībvalstīm, kuras
izmanto iespēju nepiemērot licencēšanas prasības (vai
kādu to daļu) mazām maksājumu iestādēm,
atjaunināšanu inflācijas vai nozīmīgu tirgus notikumu
gadījumā. Ir īpaši svarīgi, lai sagatavošanas darba gaitā
Komisija pienācīgi apspriestos, tostarp ekspertu līmenī.
Komisijai, sagatavojot un izstrādājot deleģētos aktus,
būtu jānodrošina vienlaicīga, savlaicīga un atbilstīga
attiecīgo dokumentu nosūtīšana Eiropas Parlamentam un Padomei. (80) Lai nodrošinātu šīs
direktīvas saskaņotu piemērošanu, Komisijai būtu
jāspēj paļauties uz speciālajām zināšanām un
atbalstu no EBI, kurai būtu jāizstrādā pamatnostādnes
un regulējoši tehniskie standarti par maksājumu pakalpojumu
drošības aspektiem, kā arī uz dalībvalstu sadarbību
saistībā ar atļautu maksājumu iestāžu pakalpojumu
sniegšanu un uzņēmējdarbības veikšanu citās
dalībvalstīs. Komisijai būtu jābūt pilnvarotai
pieņemt šos regulējošos tehniskos standartus. Šie īpašie
uzdevumi ir pilnīgā saskaņā ar EBI lomu un
pienākumiem, kas definēti Regulā (ES) Nr. 1093/2010,
saskaņā ar kuru EBI ir izveidota. (81) Ņemot vērā to,
ka šīs direktīvas mērķi – proti, vienota
maksājumu pakalpojumu tirgus turpmāku integrāciju – nevar
pietiekami labi sasniegt atsevišķas dalībvalstis, jo ir jāsaskaņo
liels daudzums atšķirīgu noteikumu, kas šobrīd pastāv
dažādo dalībvalstu tiesību sistēmās, un to, ka šos
mērķus tādēļ var labāk sasniegt Savienības
līmenī, Savienība var pieņemt pasākumus
saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienību 5. pantā
noteikto subsidiaritātes principu. Saskaņā ar minētajā
pantā noteikto proporcionalitātes principu šajā
direktīvā ir paredzēti vienīgi tie pasākumi, kas
vajadzīgi šā mērķa sasniegšanai. (82) Saskaņā ar
dalībvalstu un Komisijas 2011. gada 28. septembra kopīgo
politisko deklarāciju par skaidrojošiem dokumentiem[42] dalībvalstis ir
apņēmušās pamatotos gadījumos ziņojumam par saviem
transponēšanas pasākumiem pievienot vienu vai vairākus
dokumentus, kuros ir paskaidrota saikne starp direktīvas sadaļām
un attiecīgajām daļām valsts transponēšanas
instrumentos. Attiecībā uz šo direktīvu likumdevējs
uzskata, ka šādu dokumentu nosūtīšana ir pamatota. (83) Ņemot vērā
Direktīvā 2007/64/EK veicamo izmaiņu daudzumu, ir
lietderīgi to atcelt un aizstāt, IR PIEŅĒMUŠI ŠO
DIREKTĪVU. I SADAĻA
PRIEKŠMETS, DARBĪBAS JOMA UN DEFINĪCIJAS 1. pants
Priekšmets 1. Ar šo direktīvu paredz
noteikumus, saskaņā ar kuriem dalībvalstis izšķir
šādas sešas maksājumu pakalpojumu sniedzēju kategorijas: (a)
kredītiestādes Eiropas Parlamenta un
Padomes Regulas (ES) Nr. 575/2013[43]
4. panta 1. punkta 1. apakšpunkta nozīmē, tostarp
Savienībā izvietotās filiāles minētās regulas
4. panta 1. punkta 17. daļas nozīmē, kuru
galvenā mītne atrodas Savienībā vai, ievērojot
Direktīvas 2013/36/ES 47. pantu, ārpus tās; (b)
elektroniskās naudas iestādes
Direktīvas 2009/110/EK 2. panta 1. punkta nozīmē; (c)
pasta žiro norēķinu iestādes,
kurām atbilstīgi valsts tiesību aktiem ir tiesības sniegt
maksājumu pakalpojumus; (d)
maksājumu iestādes šīs
direktīvas 4. panta 4. punkta nozīmē; (e)
Eiropas Centrālā banka un valstu
centrālās bankas, kad tās nerīkojas kā monetāras
vai citas valsts iestādes; (f)
dalībvalstis vai to reģionālās
vai vietējās varas iestādes, kad tās nerīkojas kā
valsts iestādes. 2. Šajā direktīvā
arī paredzēti noteikumi par nosacījumu pārredzamību un
informēšanas prasībām attiecībā uz maksājumu
pakalpojumiem, kā arī attiecīgām maksājumu pakalpojumu
lietotāju un maksājumu pakalpojumu sniedzēju tiesībām
un pienākumiem saistībā ar maksājumu pakalpojumu sniegšanu
profesionālās darbības vai uzņēmējdarbības
veidā. 2. pants
Darbības joma 1. Šo direktīvu
piemēro maksājumu pakalpojumiem Savienībā, ja gan
maksātāja maksājumu pakalpojumu sniedzējs, gan
maksājumu saņēmēja maksājumu pakalpojumu
sniedzējs atrodas Savienībā, un gadījumos, kad
maksājumu darījumā ir iesaistīts tikai viens maksājumu
pakalpojumu sniedzējs — tas atrodas Savienībā. 78. pantu un
III sadaļu piemēro arī maksājumu darījumiem, ja
tikai viens no maksājumu pakalpojumu sniedzējiem atrodas
Savienībā, attiecībā uz tām maksājumu darījuma
daļām, kas veiktas Savienībā. 2. III sadaļu
piemēro maksājumu pakalpojumiem visās valūtās.
IV sadaļu piemēro maksājumu pakalpojumiem, ko veic euro vai
jebkādā citā tādas dalībvalsts oficiālā
valūtā, kura nav eurozonā. 3. Dalībvalstis var
pilnībā vai daļēji atkāpties no šīs
direktīvas noteikumu piemērošanas Direktīvas 2013/36/ES
2. panta 5. punkta 2.–23. apakšpunktā minētajām
iestādēm, izņemot iestādes, kas noteiktas minētā
panta 5. punkta 2. un 3. apakšpunktā. 3. pants
Darbības jomas nepiemērošana Šī direktīva neattiecas uz: (a)
maksājumu darījumiem, ko izdara tikai
skaidrā naudā tieši no maksātāja maksājumu
saņēmējam bez jebkādiem starpniekiem; (b)
maksājumu darījumiem starp
maksātāju un maksājumu saņēmēju, ko izdara ar
tirdzniecības pārstāvja starpniecību, kurš
maksātāja vai maksājumu saņēmēja vārdā
ir pilnvarots risināt sarunas vai veikt preču vai pakalpojumu
pārdošanu vai pirkšanu; (c)
profesionālām darbībām
banknošu un monētu fiziskai transportēšanai, tostarp to
iekasēšanai, apstrādei un piegādei; (d)
bezpeļņas darbības vai
labdarības nolūkos veiktiem maksājumu darījumiem, kas
ietver skaidras naudas iekasēšanu un piegādi un ko neveic kā
profesionālu darbību; (e)
pakalpojumiem, kuros maksājumu
saņēmējs skaidru naudu kā daļu no maksājumu
darījuma nodod maksātājam pēc tam, kad maksājumu
pakalpojumu lietotājs tieši pirms maksājumu darījuma izpildes to
tiešā veidā ir pieprasījis kā samaksu par preču vai
pakalpojumu iegādi; (f)
darbībām ar skaidru naudu, ja
līdzekļi nav noguldīti maksājumu kontā; (g)
maksājumu darījumiem, kas pamatojas uz
kādu no turpmāk minētajiem dokumentiem, kuri izrakstīti
maksājumu pakalpojumu sniedzējam, lai nodotu līdzekļus
maksājumu saņēmēja rīcībā: i. čeki (papīra formā), ko
reglamentē saskaņā ar 1931. gada 19. marta
Ženēvas Konvenciju par vienotiem tiesību aktiem attiecībā
uz čekiem; ii. čeki (papīra formā), kas
līdzīgi i) daļā minētajiem čekiem un ko
reglamentē to dalībvalstu tiesību akti, kuras nav
dalībnieces 1931. gada 19. marta Ženēvas Konvencijā
par vienotiem tiesību aktiem attiecībā uz čekiem; iii. maksājumu čeki (papīra
formā) saskaņā ar 1930. gada 7. jūnija
Ženēvas Konvenciju, kur attiecībā uz vekseļiem un
parādzīmēm paredzēts vienots regulējums; iv. parādzīmes (papīra
formā), kas ir līdzīgas iii) punktā minētajiem
čekiem un ko reglamentē to dalībvalstu tiesību akti, kuras
nav dalībnieces 1930. gada 7. jūnija Ženēvas
Konvencijā, kur attiecībā uz vekseļiem un
parādzīmēm paredzēts vienots regulējums; v. kuponi (papīra formā); vi. ceļojumu čeki (papīra
formā); vii. Pasaules Pasta savienības noteiktie
pasta pārvedumi (papīra formā); (h)
maksājumu darījumiem, ko veic
maksājumu vai vērtspapīru norēķinu sistēmā
starp norēķinu iestādēm, galvenajiem darījumu
partneriem, tīrvērtes iestādēm un/vai centrālajām
bankām un citiem sistēmas dalībniekiem, un maksājumu
pakalpojumu sniedzējiem, neskarot 29. pantu; (i)
maksājumu darījumiem saistībā
ar vērtspapīru aktīvu apkalpošanu, ietverot dividendes,
ieņēmumus vai citu sadali, vai izpirkšanu vai pārdošanu, ko veic
h) apakšpunktā minētās personas vai ieguldījumu
sabiedrības, kredītiestādes, kolektīvu ieguldījumu
uzņēmumi vai aktīvu pārvaldīšanas uzņēmumi,
kas sniedz ieguldījumu pakalpojumus, vai citas struktūrvienības,
kurām atļauts turēt finanšu instrumentus; (j)
tehnisko pakalpojumu sniedzēju sniegtajiem
pakalpojumiem, kas atbalsta maksājumu pakalpojumu sniegšanu, ja to
īpašumā nevienu brīdi nenonāk pārskaitāmie
līdzekļi, tostarp datu apstrādei un uzglabāšanai, trasta un
privātuma aizsardzības pakalpojumiem, datu un vienību
autentiskuma noteikšanai, informācijas tehnoloģiju (IT) un
komunikāciju tīklu nodrošināšanai, terminālu un
maksājumu pakalpojumiem izmantojamo ierīču nodrošināšanai
un uzturēšanai, izņemot maksājumu iniciēšanas pakalpojumus
un konta informācijas pakalpojumus; (k)
pakalpojumiem, kas balstīti uz konkrētiem
instrumentiem, kas izstrādāti konkrētām
vajadzībām un ko var izmantot tikai ierobežoti, gan tādēļ,
ka tie ļauj konkrētā instrumenta turētājam
iegādāties preces vai pakalpojumus vienīgi emitenta telpās
vai ierobežotā pakalpojuma sniedzēju tīklā
saskaņā ar tiešu komercvienošanos ar profesionālu emitentu, gan
arī tādēļ, ka to var izmantot vienīgi ierobežota
preču un pakalpojumu klāsta iegādei; (l)
maksājumu darījumiem, ko veic
elektronisko komunikāciju tīklu vai pakalpojumu sniedzējs, ja
darījums kā palīgpakalpojums elektronisko komunikāciju
pakalpojumiem nodrošināts tīkla vai pakalpojuma abonementam digitālā
satura iegādei neatkarīgi no ierīces, kas izmantota satura
iegādei vai patēriņam ar nosacījumu, ka viena
maksājumu darījuma vērtība nepārsniedz EUR 50 un
maksājumu darījumu kopējā vērtība kādā
norēķinu mēnesī nepārsniedz EUR 200; (m)
maksājumu darījumiem, ko veic starp
maksājumu pakalpojumu sniedzējiem pašu vajadzībām, kā
arī starp pārstāvjiem vai filiālēm pašu
vajadzībām; (n)
maksājumu darījumiem, ko veic starp
mātesuzņēmumu un tā meitasuzņēmumu vai starp
viena un tā paša mātesuzņēmuma meitasuzņēmumiem,
neiesaistot tādus maksājumu pakalpojumu sniedzēju starpniekus,
kuri nepieder pie tās pašas uzņēmumu grupas. 4. pants
Definīcijas Šajā
direktīvā piemēro šādas definīcijas: 1. “izcelsmes dalībvalsts”
ir: i. dalībvalsts, kurā atrodas
maksājumu pakalpojumu sniedzēja reģistrētā mītne;
vai, ii. ja maksājumu pakalpojumu
sniedzējam saskaņā ar savas valsts tiesību aktiem nav
reģistrētas mītnes — dalībvalsts, kurā atrodas tā
galvenā mītne; 2. “uzņēmēja
dalībvalsts” ir dalībvalsts, kura nav izcelsmes dalībvalsts un
kurā maksājumu pakalpojumu sniedzējam ir pārstāvis vai
filiāle, vai kurā tas sniedz pakalpojumus; 3. “maksājumu pakalpojums”
ir viens no I pielikumā izklāstītajiem
uzņēmējdarbības veidiem; 4. “maksājumu iestāde”
ir juridiska persona, kurai saskaņā ar 10. pantu piešķirta
atļauja sniegt un izpildīt maksājumu pakalpojumus visā
Savienībā; 5. “maksājuma
darījums” ir maksātāja vai maksātāja vārdā iniciēta
vai maksājumu saņēmēja iniciēta līdzekļu
nodošanas, pārskaitīšanas vai izņemšanas darbība
neatkarīgi no maksātāja vai maksājumu
saņēmēja attiecību pamatā esošajiem pienākumiem; 6. “maksājumu sistēma”
ir līdzekļu pārskaitīšanas sistēma, kurā ir
oficiālas un standartizētas procedūras un kopīgi noteikumi
attiecībā uz maksājumu darījumu apstrādi, tīrvērti
un/vai norēķināšanos; 7. “maksātājs” ir
tāda fiziska vai juridiska persona, kura ir maksājumu konta
turētāja un kura atļauj veikt maksājuma uzdevumu no šā
maksājumu konta, vai gadījumā, ja nav maksājumu konta, tad
fiziska vai juridiska persona, kas dod maksājuma uzdevumu; 8. “maksājuma
saņēmējs” ir fiziska vai juridiska persona, kas ir maksājuma
darījuma līdzekļu iecerētais saņēmējs; 9. “maksājumu pakalpojumu
sniedzējs” ir 1. panta 1. punktā minētās
iestādes, kā arī juridiskas un fiziskas personas, uz kurām
attiecas 27. pantā noteiktais atbrīvojums; 10. “kontu apkalpojošais
maksājumu pakalpojumu sniedzējs” ir maksājumu pakalpojumu
sniedzējs, kas nodrošina un uztur maksātāja maksājumu
kontus; 11. “trešā persona —
maksājumu pakalpojumu sniedzējs” ir maksājumu pakalpojumu
sniedzējs, kas ir iesaistīts kādā no I pielikuma
7. punktā minētajiem uzņēmējdarbības
veidiem; 12. “maksājumu pakalpojumu
lietotājs” ir fiziska vai juridiska persona, kas izmanto maksājumu
pakalpojumu kā maksātājs vai maksājumu
saņēmējs, vai gan kā maksātājs, gan kā
maksājumu saņēmējs; 13. “patērētājs” ir
fiziska persona, kas maksājumu pakalpojumu līgumos, uz kuriem
attiecas šī direktīva, darbojas nolūkos, kas nav saistīti
ar minētās personas amatu, uzņēmējdarbību vai
profesiju; 14. “pamatlīgums” ir
maksājumu pakalpojumu līgums, ar kuru reglamentē atsevišķu
un secīgu maksājumu darījumu izpildi nākotnē un
kurā var būt iekļautas saistības un nosacījumi
maksājumu konta atvēršanai; 15. “naudas pārvedums” ir
tāds maksājumu pakalpojums, ar kuru līdzekļus saņem no
maksātāja, neizveidojot maksājumu kontu maksātāja vai
maksājumu saņēmēja vārdā, un tā
vienīgais mērķis ir pārskaitīt atbilstīgu
līdzekļu summu maksājumu saņēmējam vai citam
maksājumu pakalpojumu sniedzējam, kas rīkojas maksājumu
saņēmēja vārdā, un/vai šādus līdzekļus
saņem maksājumu saņēmēja vārdā un dara
pieejamus maksājumu saņēmējam; 16. “maksājumu konts” ir
tāds konts uz viena vai vairāku maksājumu pakalpojumu
lietotāju vārda, ko izmanto maksājumu darījumu izpildei; 17. “līdzekļi” ir
banknotes un monētas, virtuāla nauda un elektroniskā nauda,
kā noteikts Direktīvas 2009/110/EK 2. panta
2. punktā; 18. “maksājuma uzdevums” ir
maksātāja vai maksājumu saņēmēja rīkojums
savam maksājumu pakalpojumu sniedzējam, ar kuru pieprasa
izpildīt maksājuma darījumu; 19. “valutēšanas diena” ir
atskaites brīdis, ko maksājumu pakalpojumu sniedzējs lieto, lai
aprēķinātu procentus par līdzekļiem, kas debetēti
no maksājumu konta vai kreditēti tajā; 20. “atsauces valūtas
maiņas kurss” ir valūtas maiņas kurss, ko izmanto par pamatu,
lai aprēķinātu jebkādu valūtas maiņu, un ko dara
pieejamu maksājumu pakalpojumu sniedzējs vai ko iegūst no
publiski pieejama avota; 21. “autentificēšana” ir
procedūra, kas dod iespēju maksājumu pakalpojumu sniedzējam
pārbaudīt konkrēta maksājumu instrumenta lietotāja
identitāti, tostarp tā individuālo drošības elementu
pielietojumu vai personas identitātes dokumentu pārbaudi; 22. “droša lietotāju
autentificēšana” ir procedūra fiziskas vai juridiskas personas
identificēšanas validēšanai, izmantojot divus vai vairākus
elementus, ko klasificē kā zināšanas, valdījumu un
neatņemamas īpašības un kas ir savstarpēji neatkarīgi,
proti, neatbilstība vienam kritērijam neapdraud pārējo
elementu uzticamību, un kas ir izstrādāti tā, lai
nodrošinātu autentificēšanas datu konfidencialitātes
aizsardzību; 23. “standarta procentu likme” ir
procentu likme, ko izmanto par pamatu, lai aprēķinātu
jebkādus piemērojamos procentus, un ko iegūst no publiski
pieejama avota, kuru abas maksājumu pakalpojumu līguma puses var
pārbaudīt; 24. “unikāls identifikators”
ir burtu, ciparu vai simbolu kombinācija, ko maksājumu pakalpojumu
sniedzējs noteicis maksājumu pakalpojumu lietotājam un kas
maksājumu pakalpojumu lietotājam jānorāda, lai nepārprotami
identificētu otru maksājumu darījumā iesaistīto
maksājumu pakalpojumu lietotāju un/vai šā otra maksājumu
pakalpojuma lietotāja maksājumu kontu; 25. “pārstāvis” ir
fiziska vai juridiska persona, kas maksājumu pakalpojumu veikšanā
rīkojas maksājumu iestādes vārdā; 26. “maksājumu instruments”
ir jebkāda(-as) individuāla(-as) ierīce(-es) un/vai
procedūru kopums, par ko maksājumu pakalpojumu lietotājs un
maksājumu pakalpojumu sniedzējs ir vienojušies un ko izmanto, lai
iniciētu maksājuma uzdevumu; 27. “distances saziņas
līdzekļi” ir jebkādi līdzekļi, ko bez maksājumu
pakalpojumu sniedzēja un maksājumu pakalpojumu lietotāja
vienlaicīgas fiziskās klātbūtnes var izmantot
maksājumu pakalpojuma līguma slēgšanai; 28. “pastāvīgs
informācijas nesējs” ir jebkāds instruments, kurš dod
iespēju maksājumu pakalpojumu lietotājam uzglabāt
informāciju, kas adresēta šim maksājumu pakalpojumu
lietotājam, tā, lai tā būtu pieejama turpmākai
atsaucei par informēšanas nolūkam atbilstīgu laikposmu un
ļautu neizmainītā veidā atveidot uzglabāto
informāciju; 29. “mikrouzņēmums” ir uzņēmums,
kas brīdī, kad noslēdz maksājumu pakalpojumu līgumu,
ir uzņēmums, kā definēts Ieteikuma 2003/361/EK
(2003. gada 6. maija redakcijā) pielikuma 1. pantā un
2. panta 1. un 3. punktā; 30. “darba diena” ir diena,
kurā maksātāja attiecīgais maksājumu pakalpojumu
sniedzējs vai maksājumu saņēmēja maksājumu
pakalpojumu sniedzējs, kas iesaistīts maksājumu darījuma
izpildē, veic saimniecisko darbību, kas nepieciešama maksājumu
darījuma izpildei; 31. “tiešā debeta
maksājums” ir maksājumu pakalpojums maksātāja maksājumu
konta debetēšanai, ja maksājumu darījumu iniciē
maksājumu saņēmējs, pamatojoties uz maksātāja
piekrišanu maksājumu saņēmējam, maksājumu
saņēmēja pakalpojumu sniedzējam vai maksātāja
paša maksājumu pakalpojumu sniedzējam; 32. “maksājuma
iniciēšanas pakalpojums” ir maksājumu pakalpojums, kas dod
iespēju piekļūt maksājumu kontam, ko nodrošina trešā
persona — maksājumu pakalpojumu sniedzējs, kur maksātājs
var būt aktīvi iesaistīts maksājuma iniciēšanā
vai trešās personas — maksājumu pakalpojuma sniedzēja
programmatūrā, vai kur maksātājs vai maksājumu
saņēmējs var izmantot maksājumu instrumentus, lai
nosūtītu maksātāja akreditācijas datus kontu
apkalpojošajam maksājumu pakalpojumu sniedzējam; 33. “konta informācijas
pakalpojums” ir maksājumu pakalpojums, ar ko maksājumu pakalpojuma
lietotājam nodrošina konsolidētu un lietotājdraudzīgu
informāciju par vienu vai vairākiem maksājumu kontiem, ko
maksājumu pakalpojuma lietotājs nodevis turējumā vienam vai
vairākiem kontu apkalpojošajiem maksājumu pakalpojumu sniedzējiem;
34. “filiāle” ir tāda
uzņēmējdarbības vieta, kura nav maksājumu
iestādes galvenā mītne un kura nav juridiska persona, un kura
tieši veic visus darījumus vai daļu no tiem, kas ir raksturīgi
maksājumu iestāžu uzņēmējdarbībai; visas
darījumu vietas, ko vienā dalībvalstī izveidojusi
maksājumu iestāde, kuras galvenā mītne ir citā
dalībvalstī, uzskata par vienu filiāli; 35. “grupa” ir tādu
uzņēmumu grupa, kas sastāv no mātesuzņēmuma,
tā meitasuzņēmumiem un struktūrvienībām,
kurās mātesuzņēmumam vai tā meitasuzņēmumiem
ir līdzdalība, kā arī uzņēmumi, kas savā
starpā ir saistīti Direktīvas 83/349/EEK 12. panta
1. punkta nozīmē; 36. “elektronisko
komunikāciju tīkls” ir tīkls, kā noteikts Eiropas
Parlamenta un Padomes Direktīvas 2002/21/EK[44] 2. panta a) apakšpunktā; 37. “elektronisko
komunikāciju pakalpojums” ir pakalpojums, kā noteikts Direktīvas
2002/21/EK 2. panta c) apakšpunktā; 38. “digitālais saturs” ir
preces vai pakalpojumi, kā noteikts Direktīvas 2011/83/EK
2. panta 11. daļā. II SADAĻA
MAKSĀJUMU PAKALPOJUMU SNIEDZĒJI 1. NODAĻA
Maksājumu
iestādes 1. iedaļa
Vispārīgi noteikumi 5. pants
Pieteikums atļaujas saņemšanai Lai varētu
saņemt atļauju, maksājumu iestāde iesniedz izcelsmes
dalībvalsts kompetentajām iestādēm pieteikumu, tam
pievienojot: (a)
darbības programmu, kurā jo īpaši
norāda paredzēto maksājumu pakalpojumu veidu; (b)
uzņēmējdarbības plānu,
ietverot provizorisku budžeta aprēķinu pirmajiem trim finanšu gadiem,
kas liecina par to, ka pieteikuma iesniedzējs spēj lietot
piemērotas un samērīgas sistēmas, resursus un
procedūras, lai veiktu stabilu darbību; (c)
pierādījumus tam, ka maksājumu
iestādei ir 6. pantā minētais sākumkapitāls; (d)
attiecībā uz maksājumu
iestādēm, kas minētas 9. panta 1. punktā, — to
pasākumu aprakstu, kas veikti, lai aizsargātu maksājumu pakalpojumu
lietotāju līdzekļus atbilstīgi 9. pantam; (e)
aprakstu par pieteikuma iesniedzēja
pārvaldības pasākumiem un iekšējās kontroles
mehānismiem, tostarp administratīvām, riska
pārvaldības un grāmatvedības procedūrām, kas
liecina par to, ka šie pārvaldības pasākumi, kontroles
mehānismi un procedūras ir samērīgas, piemērotas,
pareizas un saprātīgas; (f)
aprakstu par izstrādātajām
procedūrām, lai uzraudzītu, pārvaldītu un turpmāk
pārraudzītu drošības incidentu un klientu sūdzības,
kas saistītas ar drošību, ieskaitot ziņošanas mehānismu par
incidentiem, kurā ņemti vērā 86. pantā
paredzētie maksājumu iestāžu ziņošanas pienākumi; (g)
aprakstu par izstrādātajiem procesiem,
lai uzraudzītu, izsekotu un ierobežotu piekļuvi sensitīviem
maksājumu datiem, un intelektuālajiem un materiālajiem
pamatresursiem; (h)
aprakstu par uzņēmējdarbības
nepārtrauktības kārtību, ieskaitot skaidri noteiktas
pamatdarbības, efektīvus ārkārtas situāciju
plānus un procedūru šādu plānu regulārai
atbilstības un efektivitātes pārskatīšanai; (i)
aprakstu par principiem un definīcijām,
kuras piemēro statistikas datu vākšanai attiecībā uz
darbības rezultātiem, darījumiem un krāpšanu; (j)
drošības politikas dokumentu — detalizētu
riska novērtējumu attiecībā uz maksājumu pakalpojumiem
un aprakstu par drošības kontroli un riska mazināšanas
pasākumiem, kas veikti, lai maksājumu pakalpojumus atbilstoši
aizsargātu pret apzinātajiem riskiem, ieskaitot krāpšanu un
sensitīvu personas datu nelikumīgu izmantošanu; (k)
to iekšējās kontroles mehānismu
aprakstu, ko pieteikuma iesniedzējs ir ieviesis, lai ievērotu
noteikumus par nelikumīgi iegūtu līdzekļu
legalizēšanas un terorisma finansēšanas novēršanu
saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2005/60/EK[45] un Eiropas Parlamenta un
Padomes Regulu (EK) Nr. 1781/2006[46];
(l)
aprakstu par pieteikuma iesniedzēja
organizatorisko struktūru, attiecīgā gadījumā
iekļaujot aprakstu par to, kā paredzēts izmantot
pārstāvjus un filiāles, un par ārpakalpojumu
mehānismiem, kā arī par tā dalību valsts vai
starptautiskā maksājumu sistēmā; (m)
to personu identitāti, kurām
Direktīvas 2013/36/ES 3. panta 1. punkta 33. daļas
nozīmē ir tieši vai netieši iegūta būtiska
līdzdalība pieteikuma iesniedzējā, kā arī to
faktiskās līdzdalības apjomu un pierādījumus par to
atbilstību, ņemot vērā vajadzību nodrošināt maksājumu
iestādes pārdomātu un piesardzīgu vadību; (n)
direktoru un par maksājumu iestādes
pārvaldību atbildīgo personu identitāti un
attiecīgā gadījumā to personu identitāti, kas
atbildīgas par maksājumu iestādes maksājumu pakalpojumu
darbību pārvaldību, kā arī pierādījumus, ka
šīm personām ir laba reputācija un ka tām piemīt
atbilstīgas zināšanas un pieredze, lai sniegtu maksājumu
pakalpojumus, kā noteikts maksājumu iestādes izcelsmes dalībvalstī; (o)
attiecīgā gadījumā
apstiprināto revidentu un revīzijas uzņēmumu
identitāti, kā paredzēts Eiropas Parlamenta un Padomes
Direktīvā 2006/43/EK[47]; (p)
datus par pieteikuma iesniedzēja juridisko
statusu un statūtus; (q)
pieteikuma iesniedzēja galvenās
mītnes adresi. Lai piemērotu 1. punkta d), e), f)
un l) apakšpunktu, pieteikuma iesniedzējs iesniedz aprakstu par
viņa ieviestajiem revīzijas pasākumiem un organizatoriskajiem
pasākumiem, lai veiktu visus vajadzīgos pasākumus lietotāju
interešu aizsardzībai un lai nodrošinātu nepārtrauktību un
uzticamību maksājumu pakalpojumu izpildē. Drošības kontroles un riska
mazināšanas pasākumos, kas minēti j) punktā,
norāda, kā tie nodrošina augstu tehniskās drošības
līmeni, tostarp attiecībā uz programmatūru un IT
sistēmām, ko izmanto pieteikuma iesniedzējs vai
apakšuzņēmumi, ko tas nolīdzis visām darbībām vai
to daļai. Minētajos pasākumos ietver arī 86. panta
1. paredzētos drošības pasākumus. Minētajos
pasākumos ņem vērā arī 86. panta
2. punktā minētās Eiropas Banku iestādes (EBI)
pamatnostādnes par drošības pasākumiem (kad tās tiks
pieņemtas). 6. pants
Sākumkapitāls Dalībvalstis
izvirza prasību maksājumu iestādēm, lai atļaujas
piešķiršanas laikā tām būtu šāds
sākumkapitāls, kas ietvertu Direktīvas 2013/36/ES 12. panta
elementus: (a)
ja maksājumu iestāde sniedz tikai
maksājumu pakalpojumu, kas minēts I pielikuma
6. punktā, tās kapitāls nekad nav mazāks par
EUR 20 000; (b)
ja maksājumu iestāde sniedz
maksājumu pakalpojumu, kas minēts I pielikuma
7. punktā, tās kapitāls nekad nav mazāks par
EUR 50 000; (c)
ja maksājumu iestāde sniedz jebkādu
no maksājumu pakalpojumiem, kas minēti I pielikuma
1.–5. punktā, tās kapitāls nekad nav mazāks par EUR
125 000. 7. pants
Pašu kapitāls 1. Maksājumu iestādes
pašu kapitāls nedrīkst būt mazāks par attiecīgi
lielāko no summām, kas paredzētas šīs direktīvas 6.
vai 8. pantā. 2. Dalībvalstis veic
vajadzīgos pasākumus, lai izvairītos no situācijas, kad
vairākkārt izmanto elementus, kurus var iekļaut pašu
kapitālu aprēķinā, ja maksājumu iestāde pieder
tai pašai grupai kā cita maksājumu iestāde,
kredītiestāde, ieguldījumu sabiedrība, aktīvu
pārvaldīšanas uzņēmums vai apdrošināšanas
uzņēmums. Šo punktu piemēro arī gadījumos, ja
maksājumu iestādei ir hibrīda raksturs un tā veic
darbības, kas nav maksājumu pakalpojumu sniegšana. 3. Ja ir ievēroti Regulas
575/2013 7. panta noteikumi, dalībvalstīm vai to
kompetentajām iestādēm ir izvēles iespējas
attiecībā uz šīs direktīvas 8. panta piemērošanu
maksājumu iestādēm, kuras ir ietvertas
mātesuzņēmuma, kas ir kredītiestāde,
konsolidētajā uzraudzībā saskaņā ar
Direktīvu 2013/36/EK. 8. pants Pašu kapitāla aprēķins 1. Neraugoties uz
6. pantā izklāstītajām sākumkapitāla
prasībām, dalībvalstis maksājumu iestādēm izvirza
prasību nepārtraukti uzturēt pašu kapitālu, ko
aprēķina saskaņā ar vienu no turpmāk
norādītajām trim metodēm saskaņā ar kompetento iestāžu
izvēli atbilstīgi valsts tiesību aktiem. A metode Maksājumu iestāžu pašu kapitāls ir
vismaz 10 % no to fiksēto pieskaitāmo izdevumu kopsummas
iepriekšējā gadā. Kompetentās iestādes var
pielāgot šo prasību, ja kopš iepriekšējā gada
maksājumu iestādes uzņēmējdarbībā ir
notikušas būtiskas pārmaiņas. Ja attiecīgā
maksājumu iestāde aprēķinu veikšanas dienā nav veikusi
uzņēmējdarbību pilnu gadu, minētā prasība ir
10 % attiecībā uz tās uzņēmējdarbības
plānā paredzēto fiksēto pieskaitāmo izdevumu kopsummu,
ja vien kompetentās iestādes neprasa veikt izmaiņas
minētajā plānā. B metode Maksājumu iestādes pašu kapitāls ir
summa, kas nav mazāka kā kopsumma, ko veido turpmāk
norādītie elementi, sareizināti ar mēroga koeficientu k,
kā noteikts 2. punktā turpmāk, kur maksājumu summa
(PV) ir viena divpadsmitā daļa no maksājumu darījumu
kopsummas, ko maksājumu iestāde izpildījusi
iepriekšējā gadā: (a)
4,0 % no šīs PV daļas līdz EUR 5
miljoniem, plus (b)
2,5 % no šīs PV daļas virs
EUR 5 miljoniem līdz EUR 10 miljoniem, plus (c)
1 % no šīs PV daļas virs
EUR 10 miljoniem līdz EUR 100 miljoniem, plus (d)
0,5 % no šīs PV daļas virs
EUR 100 miljoniem līdz EUR 250 miljoniem, plus (e)
0,25 % no šīs PV daļas virs EUR 250
miljoniem. C metode Maksājumu iestādes pašu kapitāls ir
summa, kas nav mazāka kā atbilstīgais rādītājs,
kā noteikts a) apakšpunktā, sareizinot gan ar reizinājuma
koeficientu, kas noteikts b) apakšpunktā, gan ar mēroga
koeficientu k, kas noteikts 2. punktā: (a)
atbilstīgais rādītājs ir
turpmāk norādīto lielumu kopsumma –
procentu ienākumi, –
procentu izdevumi, –
saņemtās komisijas maksas un nodevas un –
pārējie saimnieciskās darbības
ieņēmumi. Katru elementu iekļauj kopsummā kā
pozitīvu vai negatīvu. Ienākumus no ārkārtas
posteņiem vai nestandarta posteņiem nevar izmantot
atbilstīgā rādītāja aprēķinā. Trešo
pušu sniegto ārpakalpojumu izdevumi var samazināt atbilstīgo
rādītāju, ja izdevumus radījis uzņēmums, kas ir
pakļauts uzraudzībai saskaņā ar šo direktīvu.
Atbilstīgo rādītāju aprēķina
iepriekšējā finanšu gada beigās, pamatojoties uz divpadsmit mēnešu
novērojumiem. Atbilstīgo rādītāju aprēķina
par iepriekšējo finanšu gadu. Tomēr pašu kapitāls, kas
aprēķināts atbilstīgi C metodei, nav mazāks par
80 % no atbilstīgā rādītāja vidējā
lieluma iepriekšējos trijos finanšu gados. Ja nav pieejami revidentu pārbaudīti
rādītāji, drīkst izmantot darījumu aplēses. (b)
Reizināšanas koeficientu iegūst
šādi: i. 10 % no šīs
atbilstīgā rādītāja daļas līdz EUR 2,5
miljoniem; ii. 8 % no šīs
atbilstīgā rādītāja daļas no
EUR 2,5 miljoniem līdz EUR 5 miljoniem; iii. 6 % no šīs
atbilstīgā rādītāja daļas no
EUR 5 miljoniem līdz EUR 25 miljoniem; iv. 3 % no šīs atbilstīgā
rādītāja daļas no EUR 25 miljoniem līdz EUR 50
miljoniem; v. 1,5 % virs EUR 50 miljoniem. 2. Mēroga koeficientu k,
kuru paredzēts izmantot 1. punktā minētajā B un
C metodē, iegūst šādi: (a)
0,5, ja maksājumu iestāde sniedz tikai
maksājumu pakalpojumu, kas minēts I pielikuma
6. punktā; (b)
1, ja maksājumu iestāde sniedz
jebkādu no maksājumu pakalpojumiem, kas minēti I pielikuma
1. līdz 5. punktā vai 7. punktā. 3. Kompetentās
iestādes, pamatojoties uz maksājumu iestādes riska
pārvaldības procesu, riska zaudējumu datu bāzes un
iekšējās kontroles mehānismu izvērtējumu, var
izvirzīt prasību, ka maksājumu iestādei jātur pašu
kapitāls, kas ir līdz 20 % lielāks par summu, kādu iegūst,
piemērojot metodi, kas izvēlēta saskaņā ar
1. punktu, kā arī drīkst atļaut maksājumu
iestādei turēt pašu kapitālu, kas ir par 20 % mazāks
par summu, kādu iegūst, piemērojot metodi, kas
izvēlēta saskaņā ar 1. punktu. 9. pants
Nodrošinājuma prasības 1. Dalībvalstis vai
kompetentās iestādes izvirza prasību, ka maksājumu
iestādei, kas sniedz jebkādu maksājumu pakalpojumu un tajā
pašā laikā veic cita veida uzņēmējdarbību, kas
minēta 17. panta 1. punkta c) apakšpunktā,
jāaizsargā visi līdzekļi, kas saņemti no
maksājumu pakalpojumu lietotājiem vai saņemti no cita
maksājumu pakalpojumu sniedzēja, lai izpildītu maksājumu
darījumus, kādā no turpmāk minētajiem veidiem: (a)
līdzekļus nevienu brīdi nesajauc
kopā ar citu fizisku vai juridisku personu līdzekļiem, kas nav
maksājumu pakalpojumu lietotāji, kā vārdā
līdzekļi tiek glabāti, un, ja nākamās darba dienas
beigās, kura seko dienai, kad līdzekļi saņemti, tos
joprojām glabā maksājumu iestāde, kas tos vēl nav
nogādājusi maksājumu saņēmējiem, nedz
nosūtījusi citam maksājumu pakalpojumu sniedzējam, tos
novieto atsevišķā kontā kredītiestādē vai iegulda
drošos, likvīdos, zema riska aktīvos, kā tos definējušas
izcelsmes dalībvalsts kompetentās iestādes; un tos novieto
atsevišķi atbilstīgi valsts tiesību aktiem maksājumu pakalpojumu
lietotāju interesēs, aizsargājot pret citu maksājumu
iestādes kreditoru prasījumiem, jo īpaši
maksātnespējas gadījumā; (b)
līdzekļus nodrošina ar
apdrošināšanas polisi vai kādu citu salīdzināmu garantiju,
ko izsniedzis tāds apdrošināšanas uzņēmums vai kredītiestāde,
kas nepieder tai pašai grupai, kam pieder pati maksājumu iestāde, par
tādu pašu summu, kādu nošķirtu apdrošināšanas polises vai
citas salīdzināmas garantijas neesamības gadījumā;
attiecīgā summa izmaksājama gadījumā, ja
maksājumu iestāde nespēj pildīt savas finanšu
saistības. 2. Ja maksājumu
iestādei izvirza prasību nodrošināt līdzekļus
saskaņā ar 1. punktu, un daļu no šajā punktā
minētajiem līdzekļiem izmanto turpmākiem maksājumu
darījumiem un atlikumu izmanto pakalpojumiem, kas nav maksājumu
pakalpojumi, uz šo saņemto līdzekļu daļu, kas saņemta
maksājumu darījumu veikšanai nākotnē, arī attiecas
saistības saskaņā ar 1. punktu. Ja šī daļa
svārstās vai nav iepriekš zināma, dalībvalstis atļauj
maksājumu iestādēm piemērot šo punktu reprezentatīvai
daļai, ko uzskata par tādu, ko izmanto maksājumu pakalpojumiem,
ja kompetentās iestādes uzskata, ka šādu reprezentatīvu
daļu var ticami aplēst, pamatojoties uz darījumu
vēsturiskiem datiem. 10. pants
Atļauju piešķiršana 1. Dalībvalstis prasa, lai
tie uzņēmumi, kuri nav 1. panta 1. punkta a), b), c), e) un
f) apakšpunktā minētie — un kas nav fiziskas un juridiskas
personas, kuras gūst labumu no atkāpes 27. pantā —, kuri
plāno sniegt maksājumu pakalpojumus, pirms maksājumu pakalpojumu
sniegšanas sākuma iegūst atļauju būt par maksājumu
iestādēm. Atļauju piešķir tikai dalībvalstī
reģistrētām juridiskām personām. 2. Atļauju piešķir, ja
pieteikumam pievienotā informācija un pierādījumi atbilst
visām 5. pantā izklāstītajām prasībām
un ja kompetentās iestādes vispārējais
novērtējums pēc pieteikuma izskatīšanas ir
labvēlīgs. Pirms atļaujas piešķiršanas kompetentās
iestādes attiecīgā gadījumā var, ja nepieciešams,
konsultēties ar valsts centrālo banku vai citām
attiecīgām valsts iestādēm. 3. Katrai maksājumu
iestādei, kurai saskaņā ar izcelsmes dalībvalsts
tiesību aktiem ir jābūt reģistrētai mītnei,
galvenā mītne ir tajā pašā dalībvalstī, kur tai
ir reģistrēta mītne. 4. Kompetentās
iestādes piešķir atļauju tikai tad, ja, ņemot
vērā vajadzību nodrošināt maksājumu iestādes
pārdomātu un piesardzīgu vadību, maksājumu
iestādei ir stingri pārvaldības pasākumi
attiecībā uz tās maksājumu pakalpojumu
uzņēmējdarbību, kas ietver skaidru organizatorisko
struktūru ar labi noteiktām, pārredzamām un
konsekventām atbildības pamatnostādnēm, efektīvām
procedūrām, kā noteikt, pārvaldīt un uzraudzīt
riskus, kam tās ir vai varētu būt pakļautas, un ziņot
par tiem, kā arī atbilstīgus iekšējās kontroles
mehānismus, tostarp pareizas administratīvās un
grāmatvedības procedūras; šie pasākumi, procedūras un
mehānismi ir vispārēji un proporcionāli attiecībā
uz maksājumu iestādes nodrošināto maksājumu pakalpojumu
veidu, apjomu un sarežģītību. 5. Ja maksājumu
iestāde veic jebkādu no I pielikumā norādītajiem
maksājumu pakalpojumiem un vienlaicīgi iesaistās cita veida
uzņēmējdarbībā, kompetentās iestādes var
pieprasīt, lai tiktu izveidota atsevišķa maksājumu pakalpojumu
uzņēmējdarbības struktūrvienība, ja maksājumu
iestādes ar maksājumiem nesaistītās darbības
vājina vai var vājināt vai nu maksājumu iestādes
finansiālo stabilitāti, vai arī kompetento iestāžu
spēju uzraudzīt maksājumu iestādes atbilstību
visām šīs direktīvas prasībām. 6. Kompetentās
iestādes atļauju atsaka, ja, ņemot vērā vajadzību
nodrošināt pārdomātu un piesardzīgu maksājumu
iestādes vadību, tās nav pārliecinātas par to
akcionāru vai dalībnieku piemērotību, kuriem ir
būtiska līdzdalība. 7. Ja starp maksājumu
iestādi un citām fiziskām vai juridiskām personām
pastāv ciešas attiecības, kā noteikts Regulas (ES)
Nr. 575/2013 4. panta 1. punkta 38. daļā,
kompetentās iestādes atļauju piešķir tikai tad, ja šīs
attiecības netraucē kompetentajām iestādēm
efektīvi veikt uzraudzības funkcijas. 8. Kompetentās
iestādes piešķir atļauju tikai tad, ja trešās valsts
normatīvie un administratīvie akti, kas reglamentē vienu vai
vairākas fiziskas vai juridiskas personas, ar kurām maksājumu
iestādei ir ciešas attiecības, vai šo normatīvo un
administratīvo aktu piemērošanas grūtības tām
netraucē nevainojami veikt uzraudzības funkcijas. 9. Atļauja ir derīga
visās dalībvalstīs un tā ļauj attiecīgajai
maksājumu iestādei sniegt maksājumu pakalpojumus visā
Savienībā vai nu atbilstoši pakalpojumu sniegšanas
brīvībai, vai arī atbilstoši brīvībai veikt
uzņēmējdarbību, ja vien šādi pakalpojumi ir
paredzēti atļaujā. 11. pants
Lēmuma paziņošana Trīs
mēnešu laikā pēc pieteikuma saņemšanas vai, ja pieteikums
ir nepilnīgs, pēc visas informācijas saņemšanas, kas
vajadzīga lēmuma pieņemšanai, kompetentās iestādes
informē pieteikuma iesniedzēju par to, vai atļauju piešķir
vai atsaka. Ja atļauju atsaka, norāda atteikuma iemeslus. 12. pants
Atļaujas atsaukšana 1. Kompetentās
iestādes var atsaukt maksājumu iestādēm piešķirtu
atļauju vienīgi tad, ja šāda iestāde atbilst šādiem
gadījumiem: (a)
nav izmantojusi atļauju 12 mēnešu
laikā, nepārprotami atsakās no tās vai ilgāk par
sešiem mēnešiem nav veikusi darījumus, ja vien attiecīgā
dalībvalsts nav noteikusi, ka šādos gadījumos atļauja
zaudē spēku; (b)
ir saņēmusi atļauju, iesniedzot
nepatiesas ziņas, vai ar citiem nelikumīgiem līdzekļiem; (c)
vairs neatbilst nosacījumiem par atļaujas
piešķiršanu vai neinformē kompetento iestādi par būtiskiem
notikumiem šajā sakarībā; (d)
turpinot tās maksājumu pakalpojumu
uzņēmējdarbību, apdraudētu maksājumu
sistēmas stabilitāti vai uzticēšanos tai; (e)
atbilst kādam no citiem gadījumiem, kuros
attiecīgās valsts tiesību akti paredz atļaujas atsaukšanu. 2. Jebkuru atļaujas
atsaukšanu pamato, un par to informē attiecīgās personas. 3. Atļaujas atsaukšanu
publisko, ieskaitot 13. un 14. pantā minētajos
reģistros. 13. pants
Reģistrācija izcelsmes dalībvalstī Dalībvalstis
izveido publiski pieejamu reģistru, kurā iekļauj visas
atļauju saņēmušās maksājumu iestādes, to
pārstāvjus un filiāles, kā arī visas fiziskās un
juridiskās personas, to pārstāvjus un filiāles, uz
kurām attiecas 27. pantā noteiktais atbrīvojums, un
iestādes, kas minētas 2. panta 3. punktā, ciktāl
tām saskaņā ar valsts tiesību aktiem ir tiesības
sniegt maksājumu pakalpojumus. Tās iekļauj izcelsmes
dalībvalsts reģistrā. Minētajā
reģistrā norāda maksājumu pakalpojumus, kurus
maksājumu iestāde ir tiesīga veikt vai kuru veikšanai fiziska
vai juridiska persona ir reģistrējusies. Atļauju
saņēmušās maksājumu iestādes reģistrā
ieraksta atsevišķi no fiziskām un juridiskām personām, kas
reģistrētas saskaņā ar 27. pantu. Reģistrs ir
publiski pieejams uzziņām, tam var piekļūt tiešsaistē,
un to regulāri atjaunina. 14. pants
EBI tīmekļa portāls 1. EBI izveido portālu, kas
darbojas kā Eiropas elektroniskās piekļuves punkts,
savstarpēji savienojot 13. pantā minētos publiskos
reģistrus. EBI izstrādā un uztur piekļuves punktu. 2. Reģistru
savstarpējās savienojamības sistēmu veido: (a)
dalībvalstu centrālie reģistri; (b)
portāls, kas darbojas kā Eiropas
elektroniskās piekļuves punkts. 3. Dalībvalstis nodrošina
piekļuvi to publiskajiem reģistriem, izmantojot piekļuves
punktu. 4. EBI izstrādā
regulatīvu tehnisko standartu projektus, izvirzot tehniskās
prasības attiecībā uz piekļuvi tādai informācijai
Eiropas līmenī, kas ietverta 13. pantā minētajos
publiskajos reģistros. EBI iesniedz šo regulatīvu tehnisko standartu
projektus Komisijai ne vēlāk kā [divos gados pēc šīs
direktīvas stāšanās spēkā]. Komisija ir pilnvarota pieņemt pirmajā
daļā minētos regulatīvus tehniskos standartus
saskaņā ar procedūru, kas noteikta Regulas (ES)
Nr. 1093/2010 10.–14. pantā. 15. pants
Atļaujas uzturēšana spēkā Tiklīdz
5. pantā noteiktās informācijas un pierādījumu
precizitāti ietekmē jebkādas izmaiņas, maksājumu
iestāde attiecīgi bez liekas kavēšanās informē par to
izcelsmes dalībvalsts kompetento iestādi. 16. pants
Grāmatvedība un obligātā revīzija 1. Direktīvu 78/660/EEK un
attiecīgos gadījumos Direktīvu 83/349/EEK un Direktīvu
86/635/EEK un Regulu (EK) Nr. 1606/2002[48]
piemēro maksājumu iestādēm mutatis mutandis. 2. Ja vien nav noteikts
atbrīvojums Direktīvā 78/660/EEK un attiecīgos
gadījumos Direktīvā 83/349/EEK un Direktīvā
86/635/EEK, maksājumu iestāžu gada pārskatu un konsolidēto
pārskatu revīziju veic apstiprinātie revidenti vai
revīzijas uzņēmumi Direktīvas 2006/43/EK nozīmē. 3. Uzraudzības
nolūkā dalībvalstis pieprasa, lai maksājumu iestādes
sniegtu atsevišķu grāmatvedības informāciju par
maksājumu pakalpojumiem un par 17. panta 1. punktā
norādītajām darbībām, par kurām sniedz
revīzijas ziņojumu. Šo ziņojumu attiecīgā
gadījumā sagatavo apstiprinātie revidenti vai revīzijas
uzņēmums. 4. Direktīvas 2013/36/ES
63. pantā paredzētās saistības mutatis mutandis
attiecas uz maksājumu iestāžu apstiprinātajiem revidentiem vai
revīzijas uzņēmumiem attiecībā uz maksājumu
pakalpojumu darbībām. 17. pants
Darbības 1. Papildus maksājumu
pakalpojumu sniegšanai maksājumu iestādes ir tiesīgas veikt
šādas darbības: (a)
darbības pakalpojumu un ar tiem cieši
saistītu palīgpakalpojumu sniegšana, piemēram, maksājumu
darījumu izpildes nodrošināšana, ārvalstu valūtas
maiņas pakalpojumi, glabāšana, kā arī datu uzglabāšana
un apstrāde; (b)
maksājumu sistēmu darbība, neskarot
29. pantu; (c)
uzņēmējdarbība, kas nav
maksājumu pakalpojumu sniegšana, ņemot vērā spēkā
esošos Savienības un valsts tiesību aktus. 2. Ja maksājumu
iestādes sniedz vienu vai vairākus maksājumu pakalpojumus,
tās var turēt tikai maksājumu kontus, ko izmanto vienīgi
maksājumu darījumiem. Dalībvalstis nodrošina, ka piekļuve
minētajiem maksājumu kontiem ir samērīga. 3. Jebkādi
līdzekļi, ko maksājumu iestādes saņem no
maksājumu pakalpojumu lietotājiem nolūkā sniegt
maksājumu pakalpojumus, nav noguldījumi vai citi atmaksājamie
līdzekļi Direktīvas 2013/36/ES 9. panta nozīmē
vai elektroniskā nauda Direktīvas 2009/110/EK 2. panta 2. punkta
nozīmē. 4. Maksājumu iestādes
var piešķirt ar maksājumu pakalpojumiem saistītus kredītus,
kā norādīts I pielikuma 4. vai 5. punktā, tikai
tad, ja ir ievērotas šādas prasības: (a)
kredīts ir palīgdarbība, un to
piešķir vienīgi saistībā ar maksājumu darījuma
izpildi; (b)
neatkarīgi no valsts noteikumiem par
kredītu sniegšanu, izmantojot kredītkartes, saistībā ar
maksājumu piešķirtais un saskaņā ar 10. panta
9. punktu un 26. pantu izsniegtais kredīts ir atmaksājams
īsā laikā, kas visos gadījumos nav ilgāks par
12 mēnešiem; (c)
šādu kredītu nepiešķir no finanšu
līdzekļiem, kas saņemti vai tiek turēti maksājumu
darījumu izpildes nolūkā; (d)
lai atbilstu uzraudzības iestāžu
prasībām, maksājumu iestādes pašu kapitāls
jebkurā laikā ir atbilstīgs piešķirtā kredīta
kopējai summai. 5. Maksājumu iestādes
nevar pieņemt noguldījumus vai citus atmaksājamus
līdzekļus Direktīvas 2013/36/ES 9. panta
nozīmē. 6. Šī direktīva neskar
Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2008/48/EK[49] vai citus attiecīgus
Savienības tiesību aktus vai valsts pasākumus
attiecībā uz aspektiem, kas ar šo direktīvu nav saskaņoti attiecībā
uz patēriņa kredītu piešķiršanas nosacījumiem. 2. iedaļa
Citas prasības 18. pants
Pārstāvju, filiāļu vai ārpakalpojumu
struktūrvienību izmantošana 1. Ja maksājumu
iestāde vēlas sniegt maksājumu pakalpojumus ar
pārstāvja starpniecību, tā izcelsmes dalībvalsts
kompetentajām iestādēm paziņo šādu informāciju: (a)
pārstāvja vārdu un
uzvārdu/nosaukumu un adresi; (b)
aprakstu par iekšējās kontroles
mehānismu, ko pārstāvji izmantos, lai ievērotu noteikumus
par to, lai nepieļautu nelikumīgi iegūtu līdzekļu
legalizēšanas un terorisma finansēšanu saskaņā ar
Direktīvu 2005/60/EK; (c)
datus par direktoriem un personām, kas atbild
par tās pārstāvja vadību, kuru izmantos maksājumu
pakalpojumu sniegšanai, kā arī pierādījumus tam, ka
šīs personas ir atbilstīgas un piemērotas. 2. Ja kompetentās
iestādes saņem informāciju saskaņā ar 1. punktu,
tās pārstāvi iekļauj reģistrā, kas izveidots
saskaņā 13. pantu. 3. Pirms pārstāvja
iekļaušanas reģistrā kompetentās iestādes, ja tās
uzskata, ka tām sniegtā informācija ir nepareiza, veic papildu
darbību, lai pārbaudītu attiecīgo informāciju. 4. Ja pēc darbības
veikšanas, lai attiecīgo informāciju pārbaudītu,
kompetentās iestādes nav pārliecinātas par to, ka
informācija, kura tām sniegta atbilstīgi 1. punktam, ir
pareiza, tās attiecīgo pārstāvi neiekļauj
reģistrā, kas izveidots saskaņā ar 13. pantu. 5. Ja maksājumu
iestāde vēlas veikt darbības citā dalībvalstī,
iesaistot pārstāvi, tā ievēro 26. pantā
izklāstītās procedūras. Tādā gadījumā
pirms pārstāvja reģistrēšanas saskaņā ar šo pantu
izcelsmes dalībvalsts kompetentās iestādes informē
uzņēmējas dalībvalsts kompetentās iestādes par
savu nodomu reģistrēt pārstāvi un ņem vērā
to atzinumu. 6. Ja minētās
uzņēmējas dalībvalsts kompetentajām iestādēm
ir pamatots iemesls aizdomām, ka saistībā ar paredzēto
pārstāvja iesaistīšanu vai filiāles izveidošanu notiek vai
ir notikusi, vai ir mēģināta nelikumīgi iegūtu
līdzekļu legalizēšana vai terorisma finansēšana
Direktīvas 2005/60/EK nozīmē, kā arī aizdomām, ka
šāda pārstāvja iesaistīšana vai šādas filiāles
izveidošana varētu palielināt nelikumīgi iegūtu
līdzekļu legalizēšanas vai terorisma finansēšanas risku,
tās attiecīgi informē uzņēmējas dalībvalsts
kompetentās iestādes, kas var atteikties reģistrēt
attiecīgo pārstāvi vai filiāli vai arī atsaukt
pārstāvja vai filiāles reģistrāciju, ja tāda jau
veikta. 7. Ja maksājumu
iestāde vēlas uzticēt maksājumu pakalpojumu darbības
funkcijas ārpakalpojumu sniedzējiem, tā attiecīgi
informē par to savas izcelsmes dalībvalsts kompetentās
iestādes. Svarīgu darbības funkciju
uzticēšanu ārpakalpojumu sniedzējiem nedrīkst darīt
veidā, kas var būtiski pasliktināt maksājumu iestādes
iekšējās kontroles kvalitāti un kompetento iestāžu
spējas uzraudzīt maksājumu iestādes atbilstību
šīs direktīvas prasībām. Otrās daļas nozīmē darbības
funkciju uzskata par svarīgu, ja tās nepilnīga izpilde vai
izpildes trūkums būtiski vājinātu maksājumu
iestādes nepārtrauktu atbilstību šajā sadaļā
paredzētajā darbības atļaujā noteiktajām
prasībām vai citiem tās pienākumiem saskaņā ar šo
direktīvu vai tās finansiālo darbību, vai tās
maksājumu pakalpojumu stabilitāti un nepārtrauktību.
Dalībvalstis nodrošina, lai, uzticot svarīgas darbības funkcijas
ārpakalpojumu sniedzējiem, maksājumu iestādes
izpildītu šādus nosacījumus: (a)
ārpakalpojumi nedrīkst paredzēt
augstākās vadības atbildības deleģēšanu; (b)
šajā direktīvā noteiktās
maksājumu iestādes saistības un pienākumi
attiecībā uz tās maksājumu pakalpojumu lietotājiem
paliek nemainīgas; (c)
nedrīkst vājināt nosacījumus,
kuriem maksājumu iestādei jāatbilst, lai tā varētu
saņemt atļauju atbilstīgi šai sadaļai un lai šī
atļauja paliktu spēkā; (d)
nav pieļaujams atcelt vai grozīt
jebkādus citus nosacījumus, ar kādiem maksājumu
iestādei piešķirta atļauja. 8. Maksājumu iestādes
nodrošina, lai pārstāvji vai filiāles, kas rīkojas to
vārdā, attiecīgi par to informētu maksājumu
pakalpojumu lietotājus. 9. Maksājumu iestādes
bez liekas kavēšanās informē izcelsmes dalībvalsts
kompetentās iestādes par izmaiņām attiecībā uz
pārstāvju izmantošanu, ieskaitot papildu pārstāvjus, filiāles
un struktūrvienības, ar kurām noslēgti ārpakalpojumu
līgumi, un attiecīgi atjaunina 1. punktā minēto
informāciju. 19. pants
Atbildība 1. Dalībvalstis nodrošina,
lai tad, ja maksājumu iestādes darbības funkciju izpildi uztic
trešām personām, attiecīgās maksājumu iestādes
veiktu piemērotus pasākumus, kas nodrošina šīs direktīvas
prasību ievērošanu. 2. Dalībvalstis pieprasa,
lai maksājumu iestādes saglabātu pilnu atbildību par
visām darbinieku vai pārstāvju, filiāļu vai
ārpakalpojumu struktūrvienību darbībām. 20. pants
Uzskaites dokumentācija Neskarot
Direktīvu 2005/60/EK vai citus attiecīgos Savienības vai valsts
tiesību aktus, Dalībvalstis pieprasa maksājumu
iestādēm vismaz piecus gadus glabāt visu šai sadaļai
atbilstīgo dokumentāciju. 3. iedaļa
Kompetentās iestādes un uzraudzība 21. pants
Kompetento iestāžu norīkošana 1. Dalībvalstis par
atļauju izsniegšanu maksājumu iestādēm un minēto
maksājumu iestāžu, kas pilda šajā sadaļā
paredzētos pienākumus, prudenciālo uzraudzību
atbildīgajām kompetentajām iestādēm norīko vai nu
valsts iestādes, vai struktūras, kuras atzītas saskaņā
ar valsts tiesību aktiem vai kuras atzinušas valsts iestādes, tostarp
valstu centrālās bankas, kam šajā nolūkā
saskaņā ar valsts tiesību aktiem ir piešķirtas skaidras
pilnvaras. Kompetentās iestādes garantē
neatkarību no tirgus dalībniekiem un izvairās no interešu
konfliktiem. Neskarot pirmo daļu, maksājumu iestādes,
kredītiestādes, elektroniskās naudas iestādes vai pasta
žiro norēķinu iestādes nedrīkst tikt norīkotas par
kompetentajām iestādēm. Dalībvalstis attiecīgi informē
Komisiju. 2. Dalībvalstis nodrošina,
lai saskaņā ar 1. punktu norīkotajām
kompetentajām iestādēm būtu visas pienākumu veikšanai
vajadzīgās pilnvaras. 3. Ja dalībvalstī ir
vairāk nekā viena šajā sadaļā aptvertajos
jautājumos kompetentā iestāde, dalībvalsts nodrošina šo
iestāžu ciešu sadarbību tā, lai tās varētu
efektīvi pildīt savus attiecīgos pienākumus. Tas pats
attiecas uz gadījumiem, kad šajā sadaļā aptvertajos
jautājumos kompetentās iestādes nav kompetentās
iestādes, kuras ir atbildīgas par kredītiestāžu
uzraudzību. 4. Saskaņā ar
1. punktu norīkoto kompetento iestāžu uzdevumus pilda izcelsmes
dalībvalsts kompetentās iestādes. 5. Šā panta
1. punktā nav noteikts, ka kompetentajām iestādēm liek
uzraudzīt maksājumu iestāžu uzņēmējdarbību,
izņemot maksājumu pakalpojumu sniegšanu un 17. panta
1. punkta a) apakšpunktā minēto darbību veikšanu. 22. pants
Uzraudzība 1. Dalībvalstis nodrošina,
lai pārbaudes, ko kompetentās iestādes veic nolūkā
pārbaudīt pastāvīgu atbilstību šīs sadaļas
noteikumiem, būtu samērīgas, piemērotas un atbilstīgas
riskam, kādam maksājumu iestādes ir pakļautas. Lai pārbaudītu atbilstību šīs
sadaļas noteikumiem, kompetentās iestādes ir tiesīgas veikt
šādus konkrētus pasākumus: (a)
izvirzīt maksājumu iestādei
prasību sniegt visu vajadzīgo informāciju, lai uzraudzītu
atbilstību; (b)
veikt pārbaudes uz vietas maksājumu
iestādē, jebkurā struktūrvienībā, kas sniedz
maksājumu darījumu ārpakalpojumus, pie jebkura pārstāvja
un jebkurā filiālē, kura sniedz maksājumu pakalpojumus, par
ko atbild maksājumu iestāde; (c)
izdot ieteikumus, pamatnostādnes un
attiecīgā gadījumā saistošus administratīvos
noteikumus; (d)
apturēt vai atsaukt atļauju
12. pantā minētajos gadījumos. 2. Ciktāl tas nav
pretrunā darbības atļaujas atsaukšanas kārtībai un
krimināltiesību normām, dalībvalstis nodrošina, ka to
attiecīgās kompetentās iestādes attiecībā uz
maksājumu iestādēm vai to faktiskajiem vadītājiem par
normatīvo vai administratīvo aktu pārkāpšanu
saistībā ar to maksājumu pakalpojumu darbību vai
darbības uzraudzību var pieņemt vai noteikt sankcijas vai
pasākumus, kas īpaši paredzēti, lai izskaustu konstatētos
pārkāpumus vai šādu pārkāpumu cēloņus. 3. Neskarot 6. panta,
7. panta 1. un 2. punkta un 8. panta prasības,
dalībvalstis nodrošina to, ka kompetentās iestādes ir
tiesīgas veikt 1. punktā izklāstītos pasākumus,
lai nodrošinātu pietiekošu kapitālu maksājumu pakalpojumu sniegšanai,
jo īpaši gadījumos, kad maksājumu iestāžu ar
maksājumiem nesaistītā darbība vājina vai var
vājināt maksājumu iestādes finansiālo
stabilitāti. 23. pants
Dienesta slepenība 1. Dalībvalstis nodrošina,
lai visas personas, kas strādā vai ir strādājušas
kompetentajās iestādēs, kā arī eksperti, kas
rīkojas kompetento iestāžu vārdā, būtu pakļauti
pienākumam glabāt dienesta slepenību, neskarot gadījumus,
uz kuriem attiecas krimināltiesības. 2. Veicot informācijas
apmaiņu saskaņā ar 25. pantu, ievēro stingras dienesta
slepenības prasības, lai nodrošinātu personas un
uzņēmuma tiesību aizsardzību. 3. Dalībvalstis var
piemērot šo pantu, ņemot vērā Direktīvas 2013/36/ES
53. līdz 61. panta noteikumus mutatis mutandis. 24. pants
Tiesības vērsties tiesā 1. Dalībvalstis nodrošina,
lai lēmumus, ko kompetentās iestādes pieņēmušas
attiecībā uz maksājumu iestādēm atbilstoši tiem
normatīvajiem un administratīvajiem aktiem, kas pieņemti
saskaņā ar šo direktīvu, varētu apstrīdēt
tiesās. 2. Šā panta
1. daļa attiecas arī uz atturēšanos no rīcības. 25. pants
Informācijas apmaiņa 1. Dažādu dalībvalstu
kompetentās iestādes sadarbojas savā starpā un
attiecīgā gadījumā ar Eiropas Centrālo banku un
dalībvalstu centrālajām bankām, EBI un citām
attiecīgām kompetentām iestādēm, kas ir norīkotas
saskaņā ar Savienības vai valsts tiesību aktiem, kurus
piemēro maksājumu pakalpojumu sniedzējiem. 2. Turklāt
dalībvalstis pieļauj informācijas apmaiņu starp savām
kompetentajām iestādēm un šādām
organizācijām: (a)
citu dalībvalstu kompetentajām
iestādēm, kas ir atbildīgas par atļaujas piešķiršanu
maksājumu iestādēm un to uzraudzību; (b)
Eiropas Centrālo banku un dalībvalstu
centrālajām bankām, kas rīkojas kā monetārās
un pārraudzības iestādes, un attiecīgā
gadījumā citām valsts iestādēm, kuras ir
atbildīgas par maksājumu un norēķinu sistēmu
pārraudzību; (c)
citas atbilstīgas iestādes, kas
norīkotas saskaņā ar šo direktīvu, Direktīvu
2005/60/EK un citiem Savienības tiesību aktiem, kurus piemēro
maksājumu pakalpojumu sniedzējiem, piemēram, tiesību
aktiem, kas piemērojami nelikumīgi iegūtu līdzekļu
legalizēšanas un terorisma finansēšanas novēršanas jomā; (d)
EBI, kuras uzdevums palīdzēt
nodrošināt uzraudzības mehānismu konsekventu un saskaņotu
darbību, kā minēts Regulas (ES) Nr. 1093/2010 1. panta
5. punkta a) apakšpunktā. 26. pants
Tiesības veikt uzņēmējdarbību un pakalpojumu
sniegšanas brīvība 1. Jebkura atļauju
saņēmusi maksājumu iestāde, kas vēlas pirmoreiz sniegt
maksājumu pakalpojumus citā dalībvalstī, kas nav izcelsmes
dalībvalsts, saskaņā ar tiesībām veikt uzņēmējdarbību
vai pakalpojumu sniegšanas brīvību, par to informē
kompetentās iestādes savā izcelsmes dalībvalstī. Izcelsmes dalībvalsts kompetentās
iestādes viena mēneša laikā pēc tādas
informācijas saņemšanas paziņo uzņēmējas
dalībvalsts kompetentajām iestādēm maksājumu iestādes
nosaukumu un adresi, par filiāles vadību atbildīgo personu
vārdus, filiāles organizatorisko struktūru un maksājumu
pakalpojumu veidu, ko tā gatavojas sniegt uzņēmējas
dalībvalsts teritorijā. Lai varētu veikt pārbaudes un
vajadzīgos pasākumus, kas paredzēti 22. pantā
attiecībā uz maksājumu iestādes pārstāvi,
filiāli vai ārpakalpojumu struktūrvienību, kura atrodas
citas dalībvalsts teritorijā, izcelsmes dalībvalsts
kompetentās iestādes sadarbojas ar uzņēmējas
dalībvalsts kompetentajām iestādēm. 2. Sadarbojoties
saskaņā ar 1. un 2. punktu, izcelsmes dalībvalsts
kompetentās iestādes informē uzņēmējas
dalībvalsts kompetentās iestādes katru reizi, kad tās
gatavojas veikt pārbaudi uz vietas uzņēmējas
dalībvalsts teritorijā. Tomēr izcelsmes dalībvalsts
kompetentās iestādes var deleģēt uzņēmējas
dalībvalsts kompetentajām iestādēm uzdevumu veikt
pārbaudes uz vietas minētajā iestādē. 3. Kompetentās
iestādes savstarpēji sniedz visu būtisko un/vai atbilstīgo
informāciju, jo īpaši gadījumos, kad pārstāvis,
filiāle vai ārpakalpojumu struktūrvienība ir
izdarījusi pārkāpumu vai ir aizdomas, ka tā izdarījusi
pārkāpumu. Šajā ziņā kompetentās iestādes
pēc pieprasījuma paziņo jebkādu atbilstīgu
informāciju un pēc savas iniciatīvas visu būtisko
informāciju. 4. Panta 1. līdz
4. punkts neskar Direktīvā 2005/60/EK un Regulā (EK)
Nr. 1781/2006, jo īpaši Direktīvas 2005/60/EK 37. panta
1. punktā un Regulas (EK) Nr. 1781/2006 15. panta
3. punktā paredzēto kompetento iestāžu pienākumu
uzraudzīt vai pārbaudīt atbilstību šajos tiesību aktos
noteiktajām prasībām. 5. EBI saskaņā ar
Regulas (ES) Nr. 1093/2010 16. pantu izdod kompetentajām
iestādēm paredzētas pamatnostādnes par elementiem, kas
ņemami vērā, lemjot, vai darbība, ko paziņojusi
maksājumu iestāde un ko tā paredz veikt citā
dalībvalstī saskaņā ar šā panta 1. punktu,
būtu pakalpojumu sniegšanas brīvības vai
uzņēmējdarbības veikšanas brīvības
īstenošana. Šīs pamatnostādnes izdod ne vēlāk kā
[divos gados pēc šīs direktīvas stāšanās spēkā]. 6. EBI izstrādā
regulatīvu tehnisko standartu projektus, lai precizētu
sadarbības un informācijas apmaiņas režīmu starp izcelsmes
dalībvalsts kompetentajām iestādēm, kas minētas
šā panta 1. punktā, un uzņēmējas valsts
kompetentajām iestādēm saskaņā ar šo pantu un 18. pantu.
Regulatīvu tehnisko standartu projektos precizē sadarbības
metodi, līdzekļus un sīkāku informāciju par tādu
maksājumu iestāžu paziņojumiem, kas veic pārrobežu
darbības, it sevišķi par sniedzamās informācijas jomu un
apstrādi, ieskaitot kopīgu terminoloģiju un standartizētas
paziņošanas veidlapas, lai nodrošinātu konsekventu un efektīvu paziņošanas
procesu. EBI iesniedz šo regulatīvu tehnisko standartu
projektus Komisijai ne vēlāk kā (ierakstiet datumu)
[divos gados pēc šīs direktīvas stāšanās
spēkā]. 7. EBI izstrādā
regulatīvu tehnisko standartu projektus, lai precizētu
sadarbības un informācijas apmaiņas režīmu starp izcelsmes
dalībvalsts kompetentajām iestādēm un
uzņēmējas valsts kompetentajām iestādēm
saskaņā ar šā panta 2., 3. un 4. punktu un 22. pantu.
Regulatīvu tehnisko standartu projektos precizē sadarbības
metodi, līdzekļus un sīkāku informāciju par tādu
maksājumu iestāžu uzraudzību, kas veic pārrobežu
darbības, it sevišķi par tādas informācijas jomu un
apstrādi, ar ko apmainīsies, lai nodrošinātu tādu
maksājumu iestāžu konsekventu un efektīvu uzraudzību, kas
veic maksājumu pakalpojumu pārrobežu sniegšanu. EBI iesniedz šo regulatīvu tehnisko standartu
projektus Komisijai ne vēlāk kā (ierakstiet datumu)
[divos gados pēc šīs direktīvas stāšanās
spēkā]. 8. Komisija ir pilnvarota
pieņemt 6. un 7. daļā minētos regulatīvus
tehniskos standartus saskaņā ar procedūru, kas paredzēta
Regulas (ES) Nr. 1093/2010 10.–14. pantā. 4. iedaļa
Atbrīvojums 27. pants
Nosacījumi 1. Neskarot 13. pantu,
dalībvalstis var atkāpties vai dot iespēju atļaut
savām kompetentajām iestādēm atkāpties no visas vai daļas
no 1. līdz 3. iedaļā izklāstītās
procedūras un nosacījumu piemērošanas, izņemot 21., 23.,
24. un 25. pantu, un var atļaut iekļaut fiziskas un juridiskas
personas 13. pantā paredzētajā reģistrā, ja: (a)
attiecīgās personas, tostarp jebkura
pārstāvja, par ko tā uzņemas pilnu atbildību,
iepriekšējos 12 mēnešos izpildīto maksājumu
darījumu vidējā kopsumma nepārsniedz
EUR 1 miljonu mēnesī. Minēto prasību novērtē
attiecībā uz tās komercdarbības plānā
paredzēto maksājumu darījumu kopējo summu, ja vien
kompetentā iestāde neprasa minēto plānu koriģēt; (b)
neviena fiziskā persona, kas ir atbildīga
par uzņēmējdarbības pārvaldību vai vadīšanu,
nav tiesāta par noziegumiem, kas ir saistīti ar nelikumīgi
iegūtu līdzekļu legalizēšanu vai teroristu
finansēšanu, vai citiem finanšu noziegumiem. 2. Jebkurai fiziskai vai
juridiskai personai, kas reģistrēta saskaņā ar
1. punktu, galvenajai mītnei vai dzīvesvietai jābūt
tajā dalībvalstī, kur tā faktiski veic
uzņēmējdarbību. 3. Šā panta
1. punktā minētās personas uzskata par maksājumu
iestādēm, ievērojot, ka 10. panta 9. punkts un
26. pants uz tām neattiecas. 4. Dalībvalstis var
arī noteikt, ka jebkura fiziska vai juridiska persona, kas
reģistrēta saskaņā ar 1. punktu, var veikt tikai dažas
no 17. pantā norādītajām darbībām. 5. Šā panta
1. punktā minētās personas ziņo kompetentajām
iestādēm par visām savas situācijas
pārmaiņām, kas attiecas uz minētajā punktā
norādīto nosacījumu. Dalībvalstis veic vajadzīgos
pasākumus, lai nodrošinātu, ka tad, ja šā panta 1., 2. un
4. punktā izklāstītie nosacījumi vairs netiek
izpildīti, attiecīgās personas saskaņā ar
10. pantā noteikto kārtību pieprasa atļauju
30 kalendāro dienu laikā. 6. Šā panta
1.–5. punktu nepiemēro attiecībā uz Direktīvas
2005/60/EK noteikumiem vai valstu noteikumiem par vēršanos pret
nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanu. 28. pants
Paziņošana un informēšana Ja
dalībvalsts izmanto 27. pantā paredzēto atbrīvojumu,
tā attiecīgi paziņo Komisijai par savu lēmumu
vēlākais līdz [ierakstiet datumu (direktīvas
transponēšanas diena)] un nekavējoties paziņo Komisijai par
visām turpmākajām izmaiņām. Turklāt
dalībvalsts paziņo Komisijai attiecīgo fizisko un juridisko
personu skaitu un informē Komisiju par izpildīto ikgadējo
maksājumu darījumu kopējo summu katra kalendārā gada
31. decembrī, kā paredzēts 27. panta 1. punkta
a) apakšpunktā. 2. NODAĻA
Kopēji
noteikumi 29. pants
Piekļuve maksājumu sistēmām 1. Dalībvalstis nodrošina,
ka noteikumi par atļauju saņēmušu vai reģistrētu
maksājumu pakalpojumu sniedzēju, kas ir juridiskas personas,
piekļuvi maksājumu sistēmām ir objektīvi,
nediskriminējoši un samērīgi un ka minētie noteikumi
netraucē piekļuvi vairāk, nekā tas vajadzīgs gan
aizsardzībai pret īpašiem riska veidiem, piemēram, pret
norēķinu risku, darbības risku,
uzņēmējdarbības risku, gan maksājumu sistēmas
finansiālās un darbības stabilitātes aizsardzībai. Maksājumu sistēmas nenosaka
maksājumu pakalpojumu sniedzējiem, maksājumu pakalpojumu
lietotājiem vai citām maksājumu sistēmām nevienu no
šādām prasībām: (a)
jebkādus ierobežojošus noteikumus attiecībā
uz faktisku līdzdalību citās maksājumu sistēmās; (b)
jebkādus noteikumus, kas savstarpēji
diskriminē atļauju saņēmušus pakalpojumu sniedzējus
vai reģistrētus maksājumu pakalpojumu sniedzējus
attiecībā uz to tiesībām, pienākumiem un
pilnvarām; (c)
jebkādus ierobežojumus, kuru pamatā ir
iestādes statuss. 2. Šā panta 1. punktu
nepiemēro: (a)
Direktīvā 98/26/EK noteiktajām
maksājumu sistēmām; (b)
maksājumu sistēmām, kas aptver tikai
un vienīgi maksājumu pakalpojumu sniedzējus, kuri pieder vienai
grupai, kas sastāv no struktūrvienībām, kurām ir
kapitāla saistības, kas piešķir vienai no saistītajām
struktūrvienībām faktisku kontroli pār
pārējām. Šā punkta pirmās daļas
a) apakšpunkta nolūkos dalībvalstis nodrošina, ka
gadījumā, ja noteikta maksājumu sistēma ļauj
maksājumu pakalpojumu sniedzējam veikt pārskaitījuma
uzdevumus caur sistēmu, izmantojot tiešu dalībnieku, šādu
netiešu piekļuvi sistēmas pakalpojumiem pēc pieprasījuma
var sniegt arī citiem atļauju saņēmušiem vai
reģistrētiem pakalpojumu sniedzējiem saskaņā ar
1. punktu. 30. pants
Aizliegums personām, kas nav maksājumu pakalpojumu sniedzēji,
sniegt maksājumu pakalpojumus, un paziņošanas pienākums 1. Dalībvalstis aizliedz
fiziskām vai juridiskām personām, kas nav maksājumu
pakalpojumu sniedzēji un ir skaidri izslēgtas no šīs
direktīvas darbības jomas, sniegt maksājumu pakalpojumus. 2. Dalībvalstis izvirza
prasību, ka pakalpojumu sniedzēji, pirms sākt darbību, kas
minēta 3. panta k) apakšpunktā un kuras maksājumu
darījumu summa, kas aprēķināta saskaņā ar 27. panta
1. punkta a) apakšpunktu, pārsniedz tajā minēto
robežvērtību, paziņo par savu nodomu kompetentajām
iestādēm un iesniedz pieprasījumu atzīšanai par ierobežotu
tīklu. Viena mēneša laikā pēc dienas, kad
saņemts atzīšanas pieprasījums, kompetentā iestāde
pieņem pamatotu lēmumu, balstoties uz kritērijiem, kas
minēti 3. panta k) apakšpunktā, lai atzītu vai
neatzītu darbību par ierobežotu tīklu, un attiecīgi
informē pakalpojumu sniedzēju. Lēmuma kopsavilkumu dara pieejamu
13. pantā paredzētajā publiskajā reģistrā. Kompetentās iestādes informē
Komisiju par visiem lēmumiem, kas pieņemti saskaņā ar otro
daļu. III SADAĻA
MAKSĀJUMU PAKALPOJUMU NOSACĪJUMU PĀRREDZAMĪBA UN
INFORMĒŠANAS PRASĪBAS 1. NODAĻA
Vispārīgi
noteikumi 31. pants
Darbības joma 1. Šo sadaļu piemēro
vienreizējiem maksājumu darījumiem, pamatlīgumiem un
maksājumu darījumiem, uz ko tie attiecas. Iesaistītās puses
var vienoties, ka to nepiemēro pilnībā vai piemēro
daļēji, ja maksājumu pakalpojumu lietotājs nav
patērētājs. 2. Dalībvalstis var
paredzēt, ka šīs sadaļas noteikumus mikrouzņēmumiem
piemēro tādā pašā veidā kā
patērētājiem. 3. Šī direktīva neskar
Direktīvu 2008/48/EK vai citus attiecīgus Savienības
tiesību aktus vai valsts pasākumus attiecībā uz aspektiem,
kas ar šo direktīvu nav saskaņoti attiecībā uz
patēriņa kredītu piešķiršanas nosacījumiem. 32. pants
Citi noteikumi Savienības tiesību aktos Šīs
sadaļas noteikumi neskar jebkādus Savienības tiesību aktus,
kuros ir iekļautas papildu prasības par iepriekšēju
informēšanu. Tomēr tad, ja
ir piemērojama arī Direktīva 2002/65/EK, šīs
direktīvas 3. panta 1. punkta informēšanas prasības,
izņemot šā punkta 2) daļas c) līdz g) punktu, 3)
daļas a), d) un e) punktu un 4. daļas b) punktu,
aizstāj ar šīs direktīvas 37., 38., 44. un 45. pantu. 33. pants
Maksa par informāciju 1. Maksājumu pakalpojumu
sniedzējs neprasa no maksājumu pakalpojuma lietotāja maksu par
informācijas sniegšanu saskaņā ar šo sadaļu. 2. Maksājumu pakalpojumu
sniedzējs un maksājumu pakalpojumu lietotājs var vienoties par
maksu par tādu papildu vai biežāk sniegtu informāciju, kuru
sniedz pēc pakalpojumu lietotāja pieprasījuma, vai par tās
sniegšanu ar pamatlīgumā neparedzētiem saziņas
līdzekļiem. 3. Ja maksājumu pakalpojumu
sniedzējs var uzlikt maksu par informāciju saskaņā ar
2. punktu, maksai ir jābūt piemērotai un atbilstīgai
maksājumu pakalpojumu sniedzēja faktiskajām izmaksām. 34. pants
Pierādīšanas pienākums attiecībā uz
informēšanas prasībām Dalībvalstis
var paredzēt, ka pierādīšanas pienākums ir maksājumu
pakalpojuma sniedzēja atbildība — pakalpojumu sniedzējs
pierāda, ka ir ievērojis šajā sadaļā noteiktās
informēšanas prasības. 35. pants
Atkāpe no informēšanas prasībām attiecībā uz
mikromaksājumu instrumentiem un elektronisko naudu 1. Tādu maksājumu
instrumentu gadījumā, kas saskaņā ar pamatlīgumu
attiecas tikai uz atsevišķiem maksājumu darījumiem, kuri
nepārsniedz EUR 30 vai kuriem vai nu ir EUR 150
tērēšanas limits, vai arī uzkrāti līdzekļi, kas
nekad nepārsniedz EUR 150: (a)
atkāpjoties no 44., 45. un 49. panta,
maksājumu pakalpojumu sniedzējs nodrošina maksātājam tikai
informāciju par maksājumu pakalpojumu galvenajām
iezīmēm, tostarp maksājumu instrumentu izmantošanas veidu,
atbildību, uzlikto maksu un citu būtisku informāciju, kas vajadzīga,
lai varētu pieņemt pamatotu lēmumu, kā arī
norāda, kur viegli pieejama cita informācija un nosacījumi, kas
minēti 45. pantā; (b)
var vienoties par to, ka, atkāpjoties no
47. panta, maksājumu pakalpojumu sniedzējam nevar uzlikt
pienākumu ierosināt izmaiņas pamatlīguma nosacījumos
tādā pašā veidā, kā noteikts 44. panta
1. punktā; (c)
var panākt vienošanos, ka, atkāpjoties no
50. un 51. panta, pēc maksājumu darījuma izpildes: (i) maksājumu pakalpojumu
sniedzējs nodrošina vai dara pieejamu tikai atsauci, kas ļauj
maksājumu pakalpojumu lietotājam noteikt maksājumu darījumu,
maksājumu darījuma summu, jebkādu maksu un/vai, ja veikti
vairāki tāda paša veida maksājumu darījumi tam pašam
maksājumu saņēmējam, tikai informāciju par šo
maksājumu darījumu kopējo summu un maksu; (ii) maksājumu pakalpojumu
sniedzējam nav pienākuma nodrošināt vai darīt pieejamu
i) daļā minēto informāciju, ja maksājumu
instruments ir lietots anonīmi vai ja maksājumu pakalpojumu
sniedzējs citādi nav tehniski spējīgs to nodrošināt.
Tomēr maksājumu pakalpojumu sniedzējs nodrošina
maksātājam iespēju pārbaudīt uzkrāto
līdzekļu summu. 2. Maksājumu
darījumiem valsts robežās dalībvalstis vai to kompetentās
iestādes var samazināt vai divkāršot 1. punktā
norādītās summas. Dalībvalstis var palielināt
minētās summas līdz EUR 500 priekšapmaksas maksājumu
instrumentiem. 2. NODAĻA
Vienreizēja
maksājumu darījumi 36. pants
Darbības joma 1. Šo nodaļu piemēro
vienreizējiem maksājumu darījumiem, uz kuriem neattiecas
pamatlīgums. 2. Ja maksājuma uzdevumu
vienreizējam maksājumu darījumam iesniedz ar maksājumu
instrumentu, uz ko attiecas pamatlīgums, maksājumu pakalpojumu
sniedzējam nav pienākuma sniegt vai darīt pieejamu
informāciju, kura maksājumu pakalpojuma lietotājam jau ir
sniegta, pamatojoties uz pamatlīgumu ar citu maksājumu pakalpojumu
sniedzēju, vai kuru viņam sniegs saskaņā ar šo
pamatlīgumu. 37. pants
Iepriekšēja vispārējā informācija 1. Dalībvalstis pieprasa,
lai maksājumu pakalpojumu sniedzējs maksājumu pakalpojuma
lietotājam tam viegli pieejamā formā nodotu informāciju un
nosacījumus, kas minēti 38. pantā, pirms maksājumu
pakalpojumu lietotājam kļūst saistošs jebkāds
vienreizēja maksājumu pakalpojuma līgums vai
piedāvājums. Pēc maksājumu pakalpojumu lietotāja
pieprasījuma maksājumu pakalpojumu sniedzējs informāciju un
nosacījumus sniedz uz papīra vai citā pastāvīgā
informācijas nesējā. Informāciju un nosacījumus
izklāsta viegli saprotamā formulējumā un skaidri
saprotamā veidā tās dalībvalsts oficiālajā
valodā, kurā piedāvā maksājumu pakalpojumu, vai
kādā citā valodā, par kuru puses vienojušās. 2. Ja pēc maksājumu pakalpojumu
lietotāja pieprasījuma ir noslēgts vienreizēja
maksājumu pakalpojuma līgums, izmantojot distances saziņas
līdzekļus, kas maksājumu pakalpojumu sniedzējam neļauj
izpildīt 1. punkta nosacījumus, maksājumu pakalpojumu
sniedzējs izpilda savas saistības saskaņā ar minēto
punktu uzreiz pēc maksājumu darījuma izpildes. 3. Šā panta 1. punktā
minētās saistības arī var izpildīt, iesniedzot
vienreizēja maksājumu pakalpojuma līguma projektu vai
maksājuma uzdevuma projektu, kas ietver informāciju un nosacījumus,
kas minēti 38. pantā. 38. pants
Informācija un nosacījumi 1. Dalībvalstis nodrošina,
ka maksājumu pakalpojumu lietotājam sniedz vai dara pieejamu
šādu informāciju un nosacījumus: (a)
norādi uz informāciju vai pakalpojuma
lietotāja unikālu identifikatoru, kas jāsniedz maksājumu
pakalpojumu lietotājam, lai varētu pienācīgi iniciēt
vai izpildīt maksājuma uzdevumu; (b)
maksājumu pakalpojuma izpildes maksimālo
laiku; (c)
visas maksas, kas maksājumu pakalpojumu
lietotājam jāmaksā tā maksājumu pakalpojumu
sniedzējam, un attiecīgā gadījumā maksu
sadalījums; (d)
attiecīgā gadījumā faktisko vai
atsauces valūtas maiņas kursu, ko piemēro maksājumu
darījumam; 2. Dalībvalstis nodrošina,
ka saistībā ar maksājumu iniciēšanas pakalpojumiem
trešā persona — maksājumu pakalpojumu sniedzējs sniedz
maksātājam informāciju par piedāvāto pakalpojumu un
kontaktinformāciju trešai personai — maksājumu pakalpojumu
sniedzējam. 3. Attiecīgā
gadījumā jebkādu 42. pantā norādīto
informāciju un nosacījumus maksājumu pakalpojumu lietotājam
nodod viegli pieejamā veidā. 39. pants
Informācija maksātājam un maksājumu
saņēmējam maksājuma iniciēšanas pakalpojuma
gadījumā Ja trešā
persona — maksājumu pakalpojumu sniedzējs pēc
maksātāja pieprasījuma iniciē maksājuma uzdevumu tas
nekavējoties pēc iniciēšanas sniedz vai dara pieejamus
maksātājam un attiecīgā gadījumā maksājumu
saņēmējam šādus datus: (a)
apstiprinājumu par maksājuma uzdevuma
veiksmīgu iniciēšanu, ko izsniedz maksātāja kontu
apkalpojošajam maksājumu pakalpojumu sniedzējam; (b)
atsauci, kas ļauj maksātājam un maksājumu
saņēmējam identificēt maksājumu darījumu un
attiecīgā gadījumā maksātāju, kā arī
jebkādu informāciju, kas pārsūtīta līdz ar
maksājumu darījumu; (c)
maksājumu darījuma summu; (d)
attiecīgā gadījumā
jebkādas maksājumu darījuma maksas apmēru un
attiecīgā gadījumā tās sadalījumu; 40. pants
Informācija maksātāja kontu apkalpojošajam maksājumu
pakalpojumu sniedzējam maksājuma iniciēšanas pakalpojuma
gadījumā Ja maksājuma
uzdevumu iniciē trešās personas — maksājumu pakalpojumu
sniedzēja sistēma, krāpšanas vai strīda gadījumā
tas dara pieejamas darījumu atsauces un autorizācijas
informāciju maksātājam un kontu apkalpojošajam maksājumu
pakalpojumu sniedzējam. 41. pants
Informācija maksātājam pēc maksājuma uzdevuma
saņemšanas Uzreiz pēc
maksājuma uzdevuma saņemšanas maksātāja maksājumu
pakalpojumu sniedzējs tādā pašā veidā, kā
noteikts 37. panta 1. punktā, sniedz vai dara pieejamus
maksājumu saņēmējam šādus datus: (a)
atsauci, kas ļauj maksātājam
identificēt maksājumu darījumu, un attiecīgā
gadījumā informāciju par maksājumu saņēmēju; (b)
maksājumu darījuma summu
valūtā, kāda izmantota maksājuma uzdevumā; (c)
jebkādas maksājumu darījuma maksas
apmēru, kas maksātājam jāmaksā, un attiecīgā
gadījumā šādu maksu sadalījumu; (d)
attiecīgā gadījumā valūtas
maiņas kursu, ko maksātāja maksājumu pakalpojumu
sniedzējs izmantojis maksājumu darījumā, vai atsauci uz to,
ja tas atšķiras no kursa, kas noteikts saskaņā ar 38. panta
1. punkta d) apakšpunktu, un maksājumu darījuma summu pēc
valūtas konvertēšanas; (e)
maksājuma uzdevuma saņemšanas dienu. 42. pants
Informācija maksājumu saņēmējam pēc
darījuma izpildes Uzreiz pēc
maksājumu darījuma izpildes maksājumu saņēmēja
maksājumu pakalpojumu sniedzējs tādā pašā veidā,
kā noteikts 37. panta 1. punktā, sniedz vai dara pieejamu
maksājumu saņēmējam visus šādus datus: (a)
atsauci, kas ļauj maksājumu
saņēmējam identificēt maksājumu darījumu un
attiecīgā gadījumā maksātāju, kā arī
jebkādu informāciju, kas pārsūtīta līdz ar
maksājumu darījumu; (b)
maksājumu darījuma summu
valūtā, kādā līdzekļi ir maksājumu
saņēmēja rīcībā; (c)
jebkādas maksājumu darījuma maksas
apmēru, kas maksājumu saņēmējam jāmaksā, un
attiecīgā gadījumā šādu maksu sadalījumu; (d)
attiecīgā gadījumā valūtas
maiņas kursu, ko maksājumu saņēmēja maksājumu
pakalpojumu sniedzējs izmantojis maksājumu darījumā, un
maksājumu darījuma summu pirms valūtas konvertēšanas; (e)
kreditēšanas valutēšanas dienu. 3. NODAĻA
Pamatlīgumi 43. pants
Darbības joma Šo nodaļu
piemēro maksājumu darījumiem, uz kuriem attiecas
pamatlīgums. 44. pants
Iepriekšēja vispārējā informācija 1. Dalībvalstis pieprasa,
lai savlaicīgi pirms tam, kad maksājumu pakalpojumu lietotājam
kļūst saistošs jebkāds pamatlīgums vai
piedāvājums, maksājumu pakalpojumu sniedzējs, izmantojot
papīru vai jebkādu citu pastāvīgu informācijas
nesēju, sniedz maksājumu pakalpojumu lietotājam informāciju
un dara zināmus nosacījumus, kas paredzēti 45. pantā.
Informāciju un nosacījumus izklāsta viegli saprotamā
formulējumā un skaidri saprotamā veidā tās
dalībvalsts oficiālajā valodā, kurā piedāvā
maksājumu pakalpojumu, vai kādā citā valodā, par kuru
puses vienojušās. 2. Ja pēc maksājumu
pakalpojumu lietotāja pieprasījuma ir noslēgts pamatlīgums,
izmantojot distances saziņas līdzekļus, kas maksājumu
pakalpojumu sniedzējam neļauj izpildīt 1. punkta nosacījumus,
maksājumu pakalpojumu sniedzējs izpilda savas saistības
saskaņā ar 1. punktu uzreiz pēc pamatlīguma
noslēgšanas. 3. Šā panta
1. punktā minētās saistības arī var
izpildīt, iesniedzot pamatlīguma projekta kopiju, kas ietver
informāciju un nosacījumus, kas paredzēti 45. pantā. 45. pants
Informācija un nosacījumi Dalībvalstis
nodrošina, ka maksājumu pakalpojumu lietotājam sniedz šādu
informāciju un nosacījumus: 1. par maksājumu
pakalpojumu sniedzēju: (a)
maksājumu pakalpojumu sniedzēja
nosaukums, tā galvenās mītnes ģeogrāfiskā adrese
un attiecīgā gadījumā tā pārstāvja vai
filiāles ģeogrāfiskā adrese, kas veic
uzņēmējdarbību dalībvalstī, kurā
piedāvā maksājumu pakalpojumu, un jebkādas citas adreses,
tostarp elektroniskā pasta adresi, kas ir atbilstīga saziņai ar
maksājumu pakalpojumu sniedzēju; (b)
dati par attiecīgajām uzraudzības
iestādēm un par 13. pantā paredzēto reģistru vai
jebkādu citu atbilstīgu publisku reģistru, kas sniedz
pakalpojumu sniedzējam atļaujas un reģistrācijas numuru vai
līdzvērtīgus identificēšanas līdzekļus, kuri
noteikti attiecīgajā reģistrā; 2. par maksājumu
pakalpojumu izmantošanu: (a)
sniedzamā pakalpojuma galveno
īpašību apraksts; (b)
norāde uz informāciju vai pakalpojuma
lietotāja unikālu identifikatoru, kas jāsniedz maksājumu
pakalpojumu lietotājam, lai varētu pienācīgi iniciēt
vai izpildīt maksājuma uzdevumu; (c)
veids un procedūra, kā sniedz piekrišanu
maksājumu darījuma iniciēšanai vai izpildei un šādas
piekrišanas atsaukumam atbilstīgi 57. un 71. pantam; (d)
norāde par laiku, kādā saņemts
maksājuma uzdevums, kā noteikts 69. panta 1. punktā,
un maksājumu pakalpojumu sniedzēja noslēgšanas laiku (cut-off
time); (e)
maksājumu pakalpojumu izpildes
maksimālais laiks; (f)
vai pastāv iespēja vienoties par
tērēšanas limitu, ko paredz maksājumu instrumentiem
saskaņā ar 60. panta 1. punktu; 3. par maksām, procentu
maksām un valūtas maiņas kursiem: (a)
visas maksas, kas maksājumu pakalpojumu
lietotājam jāmaksā tā maksājumu pakalpojumu
sniedzējam, un attiecīgā gadījumā maksu
sadalījums; (b)
attiecīgā gadījumā
piemērojamās procentu likmes un valūtas maiņas kursi vai,
ja jāizmanto standarta procentu likmi un atsauces valūtas maiņas
kursu, faktiskās procentu likmes aprēķina metode un
attiecīgais šādas standarta procentu likmes vai atsauces valūtas
maiņas kursa noteikšanas datums un indekss vai bāze; (c)
ja ir vienošanās — standarta procentu likmes
vai atsauces valūtas maiņas kursa izmaiņu
tūlītēja piemērošana un informēšanas prasības
saistībā ar izmaiņām atbilstīgi 47. panta
2. punktam; 4. par saziņu: (a)
attiecīgā gadījumā saziņas
līdzekļi, tostarp tehniskās prasības attiecībā uz
maksājumu pakalpojumu lietotāja aparatūru un programmatūru,
par ko puses vienojušās, lai pārsūtītu informāciju vai
paziņojumus saskaņā ar šo direktīvu; (b)
tas, kādā veidā un cik bieži ir
jāsniedz vai jādara pieejama šajā direktīvā
noteiktā informācija; (c)
valoda vai valodas, kādās noslēgs
pamatlīgumu un kurās veiks saziņu šo līgumattiecību
laikā; (d)
maksājumu pakalpojumu lietotāja
tiesības saņemt pamatlīguma nosacījumus, kā arī
informāciju un nosacījumus saskaņā ar 46. pantu; 5. par drošības un
korektīviem pasākumiem: (a)
attiecīgā gadījumā
pasākumu apraksts, kas jāveic maksājumu pakalpojumu
lietotājam maksājumu instrumenta drošai uzglabāšanai, un
informācija par to, kā informēt maksājumu pakalpojumu sniedzēju
saistībā ar 61. panta 1. punkta b) apakšpunktu; drošas
procedūras apraksts, ar kuru maksājumu pakalpojumu sniedzējs
informē patērētāju par krāpšanu vai drošības
draudiem, vai to iespēju; (b)
ja ir vienošanās — apstākļi, kuros
maksājumu pakalpojumu sniedzējs patur tiesības bloķēt
maksājumu instrumentu saskaņā ar 60. pantu; (c)
atsauce uz maksātāja atbildību
saskaņā ar 66. pantu, tostarp informācija par
attiecīgo summu; (d)
informācija par to, kā un kādā
laikposmā maksājumu pakalpojumu lietotājam ir
jāinformē maksājumu pakalpojumu sniedzējs par
jebkādiem neautorizētiem vai nepareizi iniciētiem vai
izpildītiem darījumiem atbilstīgi 63. pantam, kā
arī par maksājumu pakalpojumu sniedzēja atbildību par
neautorizētiem maksājumu darījumiem saskaņā ar 65. pantu; (e)
norāde uz maksājumu pakalpojumu
sniedzēja atbildību par maksājumu darījumu iniciēšanu
un izpildi saskaņā ar 80. pantu; (f)
kompensēšanas nosacījumi
saskaņā ar 67. un 68. pantu; 6. par izmaiņām
pamatlīgumā un pamatlīguma laušanu: (a)
ja ir vienošanās — informācija par to, ka
tiks uzskatīts, ka maksājumu pakalpojumu lietotājs ir pieņēmis
nosacījumu izmaiņas, kā noteikts 47. pantā, ja
viņš līdz ierosinātajai izmaiņu spēkā
stāšanās dienai nav paziņojis maksājumu pakalpojumu
sniedzējam par to, ka viņš tām nepiekrīt; (b)
līguma termiņš; (c)
maksājumu pakalpojumu lietotāja
tiesības lauzt pamatlīgumu un jebkādas vienošanās
saistībā ar tā laušanu atbilstīgi 47. panta
1. punktam un 48. pantam; 7. par
pārsūdzību: (a)
jebkāds līguma noteikums par
tiesībām, ko piemēro pamatlīgumam, un/vai kompetento tiesu; (b)
norāde par ārpustiesas sūdzību
un pārsūdzību procedūrām, kas maksājumu
pakalpojumu lietotājam ir pieejamas saskaņā ar 88. līdz
91. pantu. 46. pants
Informācijas un pamatlīguma nosacījumu pieejamība Jebkurā
līgumattiecību laika posmā maksājumu pakalpojumu
lietotājam ir tiesības pēc pieprasījuma saņemt pamatlīguma
nosacījumus, kā arī 45. pantā norādīto
informāciju un noteikumus papīra formā vai uz cita
pastāvīga informācijas nesēja. 47. pants
Izmaiņas pamatlīguma nosacījumos 1. Jebkādas izmaiņas
pamatlīgumā, kā arī 45. pantā noteiktajā
informācijā un noteikumos, maksājumu pakalpojumu sniedzējs
ierosina tādā pašā veidā, kā noteikts 44. panta
1. punktā, un ne vēlāk kā divus mēnešus pirms to
ierosinātās piemērošanas dienas. Attiecīgā gadījumā
saskaņā ar 45. panta 6. punkta a) apakšpunktu
maksājumu pakalpojumu sniedzējs informē maksājumu
pakalpojumu lietotāju par to, ka tiks uzskatīts, ka maksājumu
pakalpojumu lietotājs ir pieņēmis šīs izmaiņas, ja
viņš līdz to pilnīgas spēkā stāšanās dienai
nav paziņojis maksājumu pakalpojumu sniedzējam par to, ka
viņš tām nepiekrīt. Šādā gadījumā
maksājumu pakalpojumu sniedzējs arī norāda, ka
maksājumu pakalpojuma lietotājam ir tiesības nekavējoties
un bez soda maksājuma lauzt pamatlīgumu līdz izmaiņu
piemērošanas dienai. 2. Procentu likmes vai
valūtas maiņas kursa izmaiņas var piemērot uzreiz un bez
iepriekšējas paziņošanas, ja par šādām tiesībām
ir panākta vienošanās pamatlīgumā un ja šo izmaiņu
pamatā ir standarta procentu likmes vai atsauces valūtas maiņas
kurss, par ko ir panākta vienošanās atbilstīgi 45. panta
3) punkta b) un c) apakšpunktam. Maksājumu pakalpojumu
lietotāju pēc iespējas ātrāk informē par
izmaiņām procentu likmē tādā pašā veidā,
kā noteikts 44. panta 1. punktā, izņemot, ja puses ir
vienojušās par konkrētu periodiskumu vai veidu, kādā ir
jāsniedz vai jādara pieejama informācija. Tomēr procentu
likmes vai valūtas maiņas kursa izmaiņas, kas ir
labvēlīgākas maksājumu pakalpojumu lietotājam, var
piemērot bez iepriekšējas paziņošanas. 3. Izmaiņas procentu
likmē vai valūtas maiņas kursā, ko izmanto maksājumu
darījumos, īsteno un aprēķina neitrāli, lai
nediskriminētu maksājumu pakalpojumu lietotājus. 48. pants
Līguma laušana 1. Maksājumu pakalpojumu
lietotājs var lauzt pamatlīgumu jebkurā laikā,
izņemot, ja puses ir vienojušās par iepriekšējas
paziņošanas termiņu. Šāds termiņš nedrīkst
pārsniegt vienu mēnesi. 2. Par tāda
pamatlīguma laušanu, kurš noslēgts uz noteiktu laiku, kas
pārsniedz 12 mēnešus, vai arī uz nenoteiktu laiku,
maksājumu pakalpojumu lietotājam maksu nenosaka, ja pagājuši
12 mēneši. Visos pārējos gadījumos līguma
laušanas maksa ir atbilstīga un samērīga ar izmaksām. 3. Ja panākta
vienošanās pamatlīgumā, maksājumu pakalpojumu
lietotājs var lauzt pamatlīgumu, kas noslēgts uz nenoteiktu
laiku, paziņojot par to vismaz divus mēnešus iepriekš tādā
pašā veidā, kā noteikts 44. panta 1. punktā. 4. Maksas, ko regulāri
iekasē par maksājumu pakalpojumiem, maksājumu pakalpojumu
lietotājs maksā vienīgi proporcionāli līdz līguma
beigām. Ja šādu maksu veic avansā, to proporcionāli atmaksā. 5. Šā panta nosacījumi
neskar dalībvalstu tiesību aktus un noteikumus, ar ko nosaka puses
tiesības paziņot, ka līgums nav īstenojams vai ir
spēkā neesošs. 6. Dalībvalstis var
paredzēt maksājumu pakalpojumu lietotājiem izdevīgākus
noteikumus. 49. pants
Informācija pirms atsevišķu maksājumu darījumu izpildes Gadījumā,
ja atsevišķu maksājumu darījumu saskaņā ar
pamatlīgumu iniciējis maksātājs, maksājumu pakalpojumu
sniedzējs pēc maksātāja pieprasījuma
attiecībā uz šo konkrēto maksājumu darījumu sniedz
precīzu informāciju par maksimālo izpildes laiku un maksu, kas
jāsedz maksātājam un attiecīgā gadījumā
maksu sadalījumu. 50. pants
Informācija maksātājam par atsevišķiem maksājumu
darījumiem 1. Pēc tam, kad
atsevišķa maksājumu darījuma summa ir debetēta no
maksātāja konta, vai ja maksātājs pēc maksājuma
uzdevuma saņemšanas neizmanto maksāšanas kontu, maksātāja
maksājumu pakalpojumu sniedzējs bez liekas kavēšanās sniedz
maksātājam šādu informāciju tādā pašā
veidā, kā noteikts 44. panta 1. punktā: (a)
atsauci, kas ļauj maksātājam
identificēt katru maksājumu darījumu, un attiecīgā
gadījumā informāciju par maksājumu saņēmēju; (b)
maksājumu darījuma summu
valūtā, kādā tā debetēta no maksātāja
konta, vai valūtā, kāda izmantota maksājuma uzdevumā; (c)
attiecīgā gadījumā jebkuras
maksājumu darījuma maksas apmēru un tās sadalījumu,
vai procentus, kas jāmaksā maksātājam; (d)
attiecīgā gadījumā valūta
maiņas kursu, ko maksātāja maksājumu pakalpojumu
sniedzējs izmantojis maksājumu darījumā, un maksājumu
darījuma summu pēc valūtas konvertēšanas; (e)
debetēšanas valutēšanas dienu vai
maksājuma uzdevuma saņemšanas dienu. 2. Pamatlīgumā var
būt iekļauts nosacījums, ka 1. punktā minētā
informācija ir jāsniedz vai jādara pieejama periodiski vismaz
reizi mēnesī un veidā, par kādu panākta vienošanās,
kas ļauj maksātājam informāciju saglabāt un pavairot
nemainītu. 3. Tomēr dalībvalstis
var maksājumu pakalpojumu sniedzējam uzlikt par pienākumu
informāciju sniegt papīra formātā reizi mēnesī
par brīvu. 51. pants
Informācija maksājumu saņēmējam par
atsevišķiem maksājumu darījumiem 1. Pēc atsevišķa
maksājumu darījuma izpildes maksājumu saņēmēja
maksājumu pakalpojumu sniedzējs tādā pašā veidā,
kā noteikts 44. panta 1. punktā, bez liekas
kavēšanās sniedz maksājumu saņēmējam šādu
informāciju: (a)
atsauci, kas ļauj maksājumu
saņēmējam identificēt maksājumu darījumu un
attiecīgā gadījumā maksātāju, kā arī
jebkādu informāciju, kas pārsūtīta līdz ar
maksājumu darījumu; (b)
maksājumu darījuma summu
valūtā, kādā ir kreditēts maksājumu
saņēmēja maksājumu konts; (c)
jebkuras maksājumu darījuma maksas
apmēru un attiecīgā gadījumā tās sadalījumu
vai procentus, kas jāmaksā maksājumu saņēmējam; (d)
attiecīgā gadījumā valūtas
maiņas kursu, ko maksājumu saņēmēja maksājumu
pakalpojumu sniedzējs izmantojis maksājumu darījumā, un
maksājumu darījuma summu pirms valūtas konvertēšanas; (e)
kreditēšanas valutēšanas dienu. 2. Pamatlīgumā var
būt iekļauts nosacījums, ka 1. punktā minētā
informācija ir jāsniedz vai jādara pieejama periodiski vismaz
reizi mēnesī un veidā, par kādu panākta vienošanās,
kas ļauj maksājumu saņēmējam informāciju saglabāt
un pavairot nemainītu. 3. Tomēr dalībvalstis
var maksājumu pakalpojumu sniedzējam uzlikt par pienākumu
informāciju sniegt papīra formātā reizi mēnesī
par brīvu. 4. NODAĻA
Kopēji
noteikumi 52. pants
Valūta un valūtas konvertēšana 1. Maksājumus veic
tādā valūtā, par kādu puses vienojušās. 2. Ja pirms maksājumu
darījuma uzsākšanas piedāvā veikt valūtas
konvertēšanu un ja valūtas konvertēšanas pakalpojumu
piedāvā tirdzniecības vietā vai to piedāvā
maksājumu saņēmējs, tad tās puses pienākums, kas
piedāvā maksātājam valūtas konvertēšanas
pakalpojumu, ir atklāt maksātājam visas maksas, kā arī
to valūtas kursu, ko lieto, lai veiktu maksājumu darījuma
konvertēšanu. Maksātājs piekrīt uz šāda
pamata veiktam valūtas konvertēšanas pakalpojumam. 53. pants
Informācija par papildu maksu vai atlaidēm 1. Ja maksājumu
saņēmējs pieprasa maksu vai piedāvā atlaidi par
noteikta maksājumu instrumenta izmantošanu, maksājumu
saņēmējs par to informē maksātāju pirms
maksājumu darījuma iniciēšanas. 2. Ja maksājumu pakalpojumu
sniedzējs vai trešā persona pieprasa maksu par noteikta
maksājumu instrumenta izmantošanu, pirms maksājumu darījuma
iniciēšanas par to informē maksājumu pakalpojumu lietotāju. IV SADAĻA
TIESĪBAS UN PIENĀKUMI SAISTĪBĀ AR MAKSĀJUMU
PAKALPOJUMU SNIEGŠANU UN IZMANTOŠANU 1. NODAĻA
Kopēji noteikumi 54. pants
Darbības joma 1. Ja maksājumu pakalpojumu
lietotājs nav patērētājs, maksājumu pakalpojumu
lietotājs un maksājumu pakalpojumu sniedzējs var vienoties, ka
pilnībā vai daļēji nepiemēro 55. panta 1. punktu,
57. panta 3. punktu, 64., 66., 67., 68., 71. un 80. pantu.
Maksājumu pakalpojumu lietotājs un maksājumu pakalpojumu
sniedzējs var vienoties arī par citu laikposmu nekā to, kas
paredzēts 63. pantā. 2. Dalībvalstis var
noteikt, ka 91. pantu nepiemēro, ja maksājumu pakalpojumu
lietotājs nav patērētājs. 3. Dalībvalsts var
paredzēt, ka šīs sadaļas noteikumus piemēro
mikrouzņēmumiem tādā pašā veidā kā
patērētājiem. 4. Šī direktīva neskar
Direktīvu 2008/48/EK vai citus attiecīgus Savienības
tiesību aktus vai valsts pasākumus attiecībā uz aspektiem,
kas ar šo direktīvu nav saskaņoti attiecībā uz
patēriņa kredītu piešķiršanas nosacījumiem. 55. pants
Piemērojamās maksas 1. Maksājumu pakalpojumu
sniedzējs nevar pieprasīt maksu no maksājumu pakalpojumu
lietotāja par savu informēšanas pienākumu pildīšanu vai par
korekcijas un novēršanas pasākumu veikšanu atbilstīgi šai
sadaļai, ja vien 70. panta 1. punktā, 71. panta
5. punktā un 79. panta 2. punktā nav noteikts
citādi. Par šo maksu vienojas maksājumu pakalpojumu lietotājs un
maksājumu pakalpojumu sniedzējs, un šī maksa ir piemērota
un samērīga ar maksājumu pakalpojumu sniedzēja
faktiskajām izmaksām. 2. Ja maksājumu
darījums nav saistīts ar valūtas konvertēšanu,
dalībvalstis pieprasa, lai maksājumu saņēmējs
maksātu sava maksājumu pakalpojumu sniedzēja uzlikto maksu,
savukārt maksātājs maksātu sava maksājumu pakalpojumu
sniedzēja uzlikto maksu. 3. Maksājumu pakalpojumu
sniedzējs neliedz maksājumu saņēmējam pieprasīt
no maksātāja maksu, piedāvājot tam atlaidi vai citādi novirzot
to uz konkrētu maksājumu instrumentu. Tomēr jebkādas
piemērotās maksās nedrīkst pārsniegt izmaksas, kas
radušās maksājumu saņēmējam par konkrēta
maksājumu instrumenta izmantošanu. 4. Tomēr dalībvalstis
nodrošina, ka maksājumu saņēmējs nepieprasa maksu par
tādu maksājumu instrumentu izmantošanu, kuriem starpbanku komisijas
maksas ir reglamentētas saskaņā ar Regulu (ES)
Nr. [XX/XX/XX/] [OP, ievietot regulas numuru pēc pieņemšanas]. 56. pants
Atkāpe attiecībā uz maza apjoma maksājumu instrumentiem
un elektronisko naudu 1. Tādu maksājumu
instrumentu gadījumā, kuri saskaņā ar pamatlīgumu
attiecas vienīgi uz atsevišķiem maksājumu darījumiem un
kuri nepārsniedz EUR 30 vai kuriem ir vai nu EUR 150 tērēšanas
limits, vai kuros uzglabā līdzekļus, kas nepārsniedz
EUR 150, maksājumu pakalpojumu sniedzēji jebkurā
brīdī var vienoties ar saviem maksājumu pakalpojumu
lietotājiem par to, ka: (a)
nepiemēro 61. panta 1. punkta
b) apakšpunktu un 62. panta 1. punkta c) un d) apakšpunktu,
kā arī 66. panta 2. punktu, ja maksājumu
instrumentā nav atļauta tā bloķēšana vai tā
turpmākas lietošanas novēršana; (b)
nepiemēro 64. un 65. pantu un
66. panta 1. un 2. punktu, ja maksājumu instrumentu izmanto
anonīmi vai ja maksājumu pakalpojuma sniedzējs cita,
maksājumu instrumentam raksturīga, iemesla dēļ nevar
pierādīt, ka maksājumu darījums ticis autorizēts; (c)
atkāpjoties no 70. panta 1. punkta,
maksājumu pakalpojumu sniedzējam nav jāziņo maksājumu
pakalpojumu lietotājam par maksājuma uzdevuma izpildes atteikumu, ja
neizpilde ir skaidra no konteksta; (d)
atkāpjoties no 71. panta,
maksātājs nevar atsaukt maksājuma uzdevumu pēc tam, kad ir
nodots maksājuma uzdevums vai piekrišana izpildīt maksājumu
darījumu maksājumu saņēmējam; (e)
atkāpjoties no 74. un 75. panta,
piemēro citus izpildes laikposmus. 2. Maksājumu
darījumiem valsts robežās dalībvalstis vai to kompetentās
iestādes var samazināt vai divkāršot 1. punktā
norādītās summas. Tās var palielināt šīs summas
līdz EUR 500 priekšapmaksas maksājumu instrumentiem. 3. Šīs direktīvas 65.
un 66. pantu piemēro arī attiecībā uz elektronisko
naudu Direktīvas 2009/110/EK 2. panta 2. punkta
nozīmē, ja vien maksātāja maksājumu pakalpojumu
sniedzējs nevar iesaldēt maksājumu kontu vai bloķēt
maksājumu instrumentu. Dalībvalstis šo atrunu var ierobežot un
attiecināt tikai uz konkrēta lieluma kontiem vai maksājumu
instrumentiem. 2. NODAĻA
Maksājumu
darījumu autorizācija 57. pants
Piekrišana un piekrišanas atsaukšana 1. Dalībvalstis nodrošina,
ka maksājumu darījums uzskatāms par autorizētu tikai tad,
ja maksātājs ir devis piekrišanu izpildīt maksājumu
darījumu. Maksātājs var autorizēt maksājumu
darījumu pirms maksājumu darījuma izpildes vai — ja par to ir
vienojušies maksātājs un viņa maksājumu pakalpojumu
sniedzējs — pēc izpildes. 2. Piekrišanu izpildīt
maksājumu darījumu vai vairākus maksājumu darījumus
dod tādā kārtībā, par ko ir panākta
vienošanās starp maksātāju un maksājumu pakalpojumu
sniedzēju. Piekrišanu var dot tieši vai netieši — ar maksājumu
saņēmēja starpniecību. Uzskata, ka piekrišana izpildīt
maksājumu darījumu dota, ja maksātājs pilnvaro trešo
personu — maksājumu pakalpojumu sniedzēju iniciēt maksājumu
darījumu, izmantojot kontu apkalpojoša maksājumu pakalpojumu
sniedzēja pakalpojumus. Ja piekrišana nav dota, maksājumu
darījumu uzskata par neautorizētu. 3. Maksātājs
jebkurā laikā var atsaukt savu piekrišanu, bet ne vēlāk par
71. pantā minēto neatsaucamības laiku. Arī
vairāku maksājumu darījumu izpildei dotu piekrišanu var atsaukt,
kā rezultātā jebkādi maksājumu darījumi
nākotnē jāuzskata par neautorizētiem. 4. Par piekrišanas došanas
kārtību vienojas maksātājs un attiecīgais(-ie)
maksājumu pakalpojumu sniedzējs(-i). 58. pants
Trešās personas — maksājumu pakalpojumu sniedzēja
piekļuve konta informācijai un tās izmantošana 1. Dalībvalstis nodrošina,
ka maksātājam ir tiesības izmantot trešo personu —
maksājumu pakalpojumu sniedzēju, lai saņemtu maksājumu
pakalpojumus, kas ļauj piekļūt maksājumu kontiem, kā
minēts I pielikuma 7. punktā. 2. Ja maksātājs ir
pilnvarojis trešo personu — maksājumu pakalpojumu sniedzēju sniegt
maksājumu pakalpojumus saskaņā ar 1. punktu, tam ir
šādi pienākumi: (a)
nodrošināt, ka maksājumu pakalpojuma
lietotāja individuālie drošības elementi nav pieejami citām
personām; (b)
nepārprotami autentificēties konta
īpašnieka kontu apkalpojošajam(-iem) maksājumu pakalpojumu
sniedzējam(-iem); (c)
neglabāt maksājumu pakalpojuma
lietotāja sensitīvus maksājumu datus vai individuālas
drošības akreditācijas datus. 3. Ja maksājuma
iniciēšanas pakalpojuma nolūkā kontu apkalpojošais
maksājumu pakalpojumu sniedzējs ir saņēmis
maksātāja maksājuma uzdevumu, izmantojot trešās personas —
maksājumu pakalpojumu sniedzēja pakalpojumus, tas nekavējoties
paziņo attiecīgajai trešai personai — maksājumu pakalpojumu
sniedzējam par maksājuma uzdevuma saņemšanu un sniedz
informāciju par pietiekamu līdzekļu pieejamību
konkrētajam maksājumu darījumam. 4. Kontu apkalpojošie
maksājumu pakalpojumu sniedzēji apstrādā maksājuma
uzdevumus, kas pārsūtīti, izmantojot trešās personas —
maksājumu pakalpojumu sniedzēja pakalpojumus, tieši tādā
pašā veidā attiecībā uz termiņiem un prioritāti,
kā maksājuma uzdevumus, ko maksātājs
pārsūtījis tieši, ja vien atšķirīgai apstrādei
nav objektīvu iemeslu. 59. pants
Trešo personu — maksājumu instrumentu emitentu piekļuve konta
informācijai un tās izmantošana 1. Dalībvalstis nodrošina,
ka maksātājam ir tiesības izmantot trešo personu —
maksājumu instrumenta emitentu, lai saņemtu maksājumu kartes
pakalpojumus. 2. Ja maksātājs ir
devis piekrišanu trešai personai — maksājumu instrumenta emitentam, kas ir
nodrošinājis maksātājam maksājumu instrumentu, lai
iegūtu informāciju par pietiekamu līdzekļu pieejamību
konkrētajam maksājumu darījumam konkrētajā
maksājumu kontā, kas ir maksātāja turējumā, konkrētā
maksājumu konta kontu apkalpojošais maksājumu pakalpojumu
sniedzējs uzreiz pēc maksātāja maksājuma uzdevuma
saņemšanas sniedz šādu informāciju trešai personai —
maksājumu instrumenta emitentam. 3. Kontu apkalpojošie
maksājumu pakalpojumu sniedzēji apstrādā maksājuma
uzdevumus, kas pārsūtīti, izmantojot trešās personas —
maksājumu instrumenta emitenta pakalpojumus, tieši tādā
pašā veidā attiecībā uz termiņiem un prioritāti,
kā maksājuma uzdevumus, ko maksātājs
pārsūtījis personīgi, ja vien atšķirīgai
apstrādei nav objektīvu iemeslu. 60. pants
Maksājumu instrumenta izmantošanas ierobežojumi 1. Ja piekrišanas došanai
izmanto konkrētu maksājumu instrumentu, maksātājs un
maksātāja maksājumu pakalpojumu sniedzējs var vienoties par
tērēšanas limitu maksājumu darījumiem, kas izpildīti,
izmantojot šo maksājumu instrumentu. 2. Ja par to ir panākta
vienošanās pamatlīgumā, maksājumu pakalpojumu
sniedzējs var paturēt tiesības bloķēt maksājumu
instrumenta izmantošanu objektīvi pamatotu apsvērumu dēļ,
kas saistīti ar maksājumu instrumenta drošību, ja ir aizdomas
par maksājumu instrumenta neatļautu izmantošanu vai izmantošanu
krāpšanās nolūkā, vai gadījumā, ja maksājumu
instruments ir saistīts ar kredītlīniju, ir būtiski
pieaudzis risks, ka maksātājs nav spējīgs izpildīt savas
maksājumu saistības. 3. Šādos gadījumos
maksājumu pakalpojumu sniedzējs informē maksātāju par
maksājumu instrumenta bloķēšanu un par tās iemesliem, ja
iespējams, pirms instrumenta bloķēšanas un, vēlākais,
nekavējoties pēc bloķēšanas, izņemot gadījumus,
kad šādas informācijas sniegšana apdraudētu objektīvi
pamatotos drošības apsvērumus vai tas ir aizliegts ar citiem
attiecīgiem Savienības vai valsts tiesību aktiem. 4. Maksājumu pakalpojumu
sniedzējs atbloķē maksājumu instrumentu vai aizstāj to
ar jaunu maksājumu instrumentu, tiklīdz vairs nepastāv iemesli
bloķēšanai. 61. pants
Maksājumu pakalpojumu lietotāja pienākumi saistībā
ar maksājumu instrumentiem 1. Maksājumu pakalpojumu
lietotājam, kurš ir tiesīgs izmantot maksājumu instrumentu, ir
šādi pienākumi: (a)
lietot maksājumu instrumentu saskaņā
ar objektīviem, nediskriminējošiem un samērīgiem
noteikumiem, kas reglamentē maksājumu instrumenta izdošanu un
lietošanu; (b)
bez liekas kavēšanās informēt
maksājumu pakalpojumu sniedzēju vai tā norādīto
struktūrvienību, tiklīdz kļuvis zināms, ka
maksājumu instruments ir nozaudēts, nozagts vai nelikumīgi
piesavināts vai notikusi tā neatļauta lietošana. 2. Panta 1. punkta
a) apakšpunkta vajadzībām maksājumu pakalpojumu
lietotājs jo īpaši tūlīt pēc maksājumu
instrumenta saņemšanas veic visus vajadzīgos pasākumus, lai
saglabātu tā individuālo drošības elementu drošību.
Maksājumu pakalpojumu lietotāju piesardzības pienākumi
nekavē jebkādu maksājumu instrumentu un pakalpojumu izmantošanu,
kas ir atļauti ar šo direktīvu. 62. pants
Maksājumu pakalpojumu sniedzēja pienākumi saistībā
ar maksājumu instrumentiem 1. Maksājumu pakalpojumu
sniedzējam, kas emitējis maksājumu instrumentu, ir šādi
pienākumi: (a)
nodrošināt, lai maksājumu instrumenta
individuālie drošības elementi nebūtu pieejami citām
personām, kuras nav tāds maksājumu pakalpojuma sniedzējs,
kas pilnvarots izmantot maksājumu instrumentu, neskarot maksājumu
pakalpojumu lietotāja pienākumus saskaņā ar 61. pantu; (b)
atturēties no nepieprasītu maksājumu
instrumentu sūtīšanas, izņemot gadījumus, ja maksājumu
instruments, kas jau atrodas maksājumu pakalpojumu lietotāja
turējumā, ir jāaizstāj; (c)
nodrošināt, lai maksājumu pakalpojumu
lietotājam pastāvīgi būtu pieejami vajadzīgie
līdzekļi, kas tam ļauj veikt paziņošanu atbilstīgi
61. panta 1. punkta b) apakšpunktam vai prasīt
atbloķēt instrumentu atbilstīgi 60. panta 4. punktam;
pēc maksājumu pakalpojumu lietotāja pieprasījuma
maksājumu pakalpojumu sniedzējs nodrošina maksājumu pakalpojumu
lietotājam līdzekļus, ar kuriem 18 mēnešus pēc
paziņošanas pierādīt, ka viņš ir veicis šādu
paziņošanu; (d)
sniegt maksātājam iespēju veikt paziņošanu
saskaņā ar 61. panta 1. punkta b) apakšpunktu bez
maksas un par maksu, ja tāda ir, iekļaujot tikai aizstāšanas
izmaksas, kas tieši saistītas ar maksājumu instrumentu; (e)
novērst maksājumu instrumenta
jebkāda veida lietošanu, kad ir veikta paziņošana saskaņā
ar 61. panta 1. punkta b) apakšpunktu. 2. Maksājumu pakalpojumu
sniedzējs uzņemas risku par maksājumu instrumenta
nosūtīšanu maksātājam vai par jebkādu tā
individuālo drošības elementu nosūtīšanu. 63. pants
Paziņojums par neautorizētiem vai nepareizi izpildītiem
maksājumu darījumiem 1. Maksājumu pakalpojumu
lietotājs no kontu apkalpojošā maksājumu pakalpojumu
sniedzēja var panākt kļūdas labojumu tikai tad, ja
viņš ir informējis savu pakalpojumu sniedzēju bez liekas
kavēšanās, tiklīdz viņš ir uzzinājis par jebkādu
neautorizētu vai nepareizi izpildītu maksājumu darījumu,
ieskaitot 80. pantā minēto, un ne vēlāk par
13 mēnešiem pēc debetēšanas dienas, izņemot
gadījumus, ja attiecīgā gadījumā maksājumu
pakalpojumu sniedzējs nav sniedzis vai darījis pieejamu
informāciju par šo maksājumu darījumu atbilstīgi
III sadaļai. 2. Ja ir iesaistīta
trešā persona — maksājumu pakalpojumu sniedzējs, maksājumu
pakalpojumu lietotājs, neskarot 65. panta 2. punktu un
80. panta 1. punktu, no kontu apkalpojošā maksājumu pakalpojumu
sniedzēja panāk kļūdas labojumu saskaņā ar
šā panta 1. punktu. 64. pants
Pierādījumi par maksājumu darījumu autentificēšanu
un izpildi 1. Dalībvalstis nosaka, ka
tad, ja maksājumu pakalpojumu lietotājs noliedz, ka viņš ir
autorizējis izpildītu maksājumu darījumu, vai ja tas
apgalvo, ka maksājumu darījums ir izpildīts kļūdaini,
maksājumu pakalpojumu sniedzējam un, ja iesaistīts un
atbilstīgā veidā, trešai personai — maksājumu pakalpojumu
sniedzējam jāpierāda, ka maksājumu darījums tika
autentificēts, precīzi reģistrēts un iegrāmatots un
tajā nav notikušas tehniskas kļūmes vai citi trūkumi. Ja maksājumu darījumu iniciējusi
trešā persona — maksājumu pakalpojumu sniedzējs, tam
jāpierāda, ka maksājumu darījumu nav ietekmējusi
tehniska kļūda vai citi trūkumi, kas saistīti ar
maksājumu pakalpojumu, par ko tas atbildīgs. 2. Ja maksājumu pakalpojumu
lietotājs noliedz, ka viņš ir autorizējis kādu
izpildītu maksājumu darījumu, pats par sevi nav pietiekams tikai
ar to, ka maksājumu pakalpojumu sniedzējs, ieskaitot
attiecīgā gadījumā trešo personu — maksājumu
pakalpojumu sniedzēju, ir reģistrējis maksājumu instrumenta
lietojumu, lai pierādītu, vai nu ka maksātājs bija
autorizējis maksājumu darījumu, vai ka maksātājs ir
rīkojies krāpnieciski, pieļāvis rupju neuzmanību vai
tīši nav pildījis vienu vai vairākus savus 61. pantā
paredzētos pienākumus. 65. pants
Maksājumu pakalpojumu sniedzēja atbildība par
neatļautiem maksājumu darījumiem 1. Dalībvalstis nodrošina,
ka, neskarot 63. pantu, neautorizēta maksājumu darījuma
gadījumā maksātāja maksājumu pakalpojumu
sniedzējs nekavējoties kompensē maksātajam
neautorizētā maksājumu darījuma summu un
attiecīgā gadījumā atjauno tā maksājumu konta
stāvokli, no kura tika debetēta šī summa, līdz
stāvoklim, kādā tas būtu bijis, ja nebūtu noticis
neautorizētais maksājumu darījums. Tas arī nodrošinās
to, ka kredīta valutēšanas diena maksātāja maksājumu
kontam nav vēlāka par dienu, kad summa debetēta. 2. Ja ir iesaistīta
trešā persona — maksājumu pakalpojumu sniedzējs, kontu
apkalpojošais maksājumu pakalpojumu sniedzējs kompensē
neautorizētā maksājumu darījuma summu un
attiecīgā gadījumā atjauno debetētā
maksājumu konta stāvokli līdz stāvoklim, kādā tas
būtu bijis, ja nebūtu noticis neautorizētais maksājumu
darījums. Iespējams, ir piemērojama finansiālā
kompensācija kontu apkalpojošajam maksājumu pakalpojumu
sniedzējam, ko atlīdzina trešā persona — maksājumu
pakalpojumu sniedzējs. 3. Attiecīgā
gadījumā var noteikt papildu finansiālo kompensāciju
saskaņā ar tiem tiesību aktiem, ko piemēro līgumam,
kas noslēgts starp maksātāju un maksājumu pakalpojumu
sniedzēju, vai līgumu, kas noslēgts starp maksātāju un
trešo personu — maksājumu pakalpojumu sniedzēju. 66. pants
Maksātāja atbildība par neautorizētiem maksājumu
darījumiem 1. Atkāpjoties no 65. panta,
maksātājam var tikt noteikts pienākums segt līdz pat
EUR 50 zaudējumus, kas saistīti ar jebkādiem
neautorizētiem maksājumu darījumiem un kas izriet no
pazaudēta vai nozagta maksājumu instrumenta izmantošanas vai no
maksājumu instrumenta nelikumīgas piesavināšanās. Maksātājs
sedz visus zaudējumus saistībā ar jebkādiem
neautorizētiem maksājumu darījumiem, ja tādi radušies,
viņam rīkojoties krāpnieciski vai pieļaujot rupju
neuzmanību, vai tīši nepildot vienu vai vairākus
61. pantā noteiktos pienākumus. Šādos gadījumos nav
spēkā šā panta 1. punktā minētā
maksimālā summa. Attiecībā uz maksājumiem, kas veikti
distances saziņā, ja maksājumu pakalpojumu sniedzējs nepieprasa
drošu lietotāja autentificēšanu, maksātājs sedz
finansiālās sekas tikai tad, ja viņš rīkojies
krāpnieciski. Ja maksājumu saņēmējs vai maksājumu
saņēmēja maksājumu pakalpojumu sniedzējs nepieņem
drošu lietotāja autentificēšanu, tie kompensē finansiālo kaitējumu,
kas nodarīts maksātāja maksājumu pakalpojumu
sniedzējam. 2. Maksātājs nesedz finansiālās
sekas, kas rodas no tā, ka pazaudēts vai zagts, vai nelikumīgas
piesavināšanās rezultātā iegūts maksājumu
instruments tiek lietots pēc tam, kad ir izdarīts paziņojums
saskaņā ar 61. panta 1. punkta b) apakšpunktu,
izņemot gadījumus, ja viņš rīkojies krāpnieciski. Ja
maksājumu pakalpojumu sniedzējs nenodrošina piemērotus
līdzekļus, lai jebkurā brīdī būtu iespējams
paziņot par maksājumu instrumenta nozaudēšanu, zādzību
vai nelikumīgu atsavināšanu, kā minēts 62. panta
1. punkta c) apakšpunktā, maksātājam nav saistošas
finansiālās sekas, kas rodas no tā, ka tiek lietots
minētais maksājumu instruments, izņemot gadījumus, ja
maksātājs rīkojies krāpnieciski. 67. pants
Kompensācijas par maksājumu darījumiem, ko iniciējis
maksājumu saņēmējs vai kas iniciēti ar maksājumu
saņēmēja starpniecību 1. Dalībvalstis nodrošina,
lai maksātājam būtu tiesības uz tāda autorizēta
un jau izpildīta maksājumu darījuma kompensāciju no
maksājumu pakalpojumu sniedzēja puses, ko iniciējis maksājumu
saņēmējs vai kas iniciēts ar maksājumu
saņēmēja starpniecību, ja ir izpildīti šādi
nosacījumi: (a)
veicot maksājumu darījuma
autorizāciju, nav norādīta precīza darījuma summa; (b)
maksājumu darījuma summa pārsniedz
summu, ko maksātājs pamatoti būtu varējis paredzēt,
ņemot vērā iepriekšējo maksājumu vēsturi,
pamatlīguma noteikumus un lietas attiecīgos apstākļus. Pēc maksājumu pakalpojumu sniedzēja
pieprasījuma maksātājam jāpierāda, ka šādi
nosacījumi ir ievēroti. Kompensē visu izpildītā
maksājumu darījuma summu. Tas ietver to, ka kredīta valutēšanas
diena maksātāja maksājumu kontam nav vēlāka par dienu,
kad summa debetēta. Attiecībā uz tiešā debeta
maksājumiem maksātājam ir tiesības uz beznosacījumu
kompensāciju termiņos, kas paredzēti 68. pantā,
izņemot gadījumus, ja maksājumu saņēmējs ir izpildījis
līguma pienākumus un maksātājs jau ir saņēmis
pakalpojumus vai patērējis preces. Pēc maksājumu
pakalpojumu sniedzēja pieprasījuma maksājumu
saņēmējam jāpierāda, ka trešajā daļā
minētie nosacījumi ir ievēroti. 2. Tomēr saistībā
ar 1. punkta pirmās daļas b) punktu maksātājs
nevar izmantot apsvērumus saistībā ar valūtas maiņu,
ja ir piemērots atsauces valūtas maiņas kurss, par ko bija
panākta vienošanās ar viņa maksājumu pakalpojumu
sniedzēju atbilstīgi 38. panta 1. punkta
d) apakšpunktam un 45. panta 3) punkta b) apakšpunktam. 3. Maksātājs un
maksājumu pakalpojumu sniedzējs pamatlīgumā var vienoties,
ka maksātājam nav tiesību uz kompensāciju, ja
maksātājs ir devis savu piekrišanu maksājuma uzdevuma izpildei
tieši savam maksājumu pakalpojumu sniedzējam un — attiecīgā
gadījumā — maksājumu pakalpojumu sniedzējs vai
maksājumu saņēmējs vismaz četras nedēļas
pirms attiecīgās dienas maksātājam norunātā
veidā ir sniedzis vai darījis pieejamu informāciju par
maksājumu darījumu nākotnē. 68. pants
Kompensācijas pieprasījumi par maksājumu darījumiem, ko
iniciējis maksājumu saņēmējs vai kas iniciēti ar
maksājumu saņēmēja starpniecību 1. Dalībvalstis nodrošina,
ka maksātājs var pieprasīt 67. pantā minēto
kompensāciju par autorizētu maksājumu darījumu, ko
iniciējis maksājumu saņēmējs, astoņu
nedēļu laikā no dienas, kad līdzekļi ir debitēti. 2. 10 darba dienu
laikā no brīža, kad saņemts kompensācijas
pieprasījums, maksājumu pakalpojumu sniedzējs vai nu
kompensē visu maksājumu darījuma summu, vai arī sniedz
kompensācijas atteikuma pamatojumu, norādot, kurās
iestādēs saskaņā ar 88. līdz 91. pantu
maksātājs var vērsties šajā lietā, ja viņš
neatzīst sniegto pamatojumu. Pirmajā daļā noteiktās
maksājumu pakalpojumu sniedzēja tiesības atteikt
kompensāciju neattiecas uz gadījumu, kas minēts 67. panta
1. punkta ceturtajā daļā. 3. NODAĻA
Maksājumu
darījumu izpilde 1. iedaļa
Maksājumu uzdevumi un pārskaitītās summas 69. pants
Maksājumu uzdevumu saņemšana 1. Dalībvalstis nodrošina,
ka saņemšanas laiks ir laiks, kad maksājuma uzdevumu, ko tieši
iniciējis maksātājs vai ko tā vārdā
iniciējusi trešā persona — maksājumu pakalpojumu sniedzējs
vai netieši maksājumu saņēmējs, vai ar maksājumu
saņēmēja starpniecību, saņem maksātāja
maksājumu pakalpojumu sniedzējs. Ja saņemšanas laiks
neiekrīt maksātāja maksājumu pakalpojumu sniedzēja
darba dienā, maksājuma uzdevumu uzskata par saņemtu
nākamajā darba dienā. Maksājumu pakalpojumu sniedzējs
vēlāko saņemšanas termiņu var noteikt darba dienas
beigās, un visus pēc tam saņemtus dokumentus uzskata par saņemtiem
nākamajā darba dienā. 2. Ja maksājumu pakalpojumu
lietotājs, kas iniciē maksājuma uzdevumu, vienojas ar
maksājumu pakalpojumu sniedzēju, ka maksājuma uzdevuma izpilde
sākas konkrētajā dienā vai konkrēta termiņa beigās,
vai dienā, kad maksātājs maksājumu pakalpojumu
sniedzēja rīcībā ir nodevis līdzekļus, par
maksājuma uzdevuma saņemšanas laiku 74. panta nozīmē
uzskata dienu, par ko ir panākta vienošanās. Ja diena, par ko panākta
vienošanās, nav maksājumu pakalpojumu sniedzēja darba diena,
saņemto maksājuma uzdevumu uzskata par saņemtu
nākamajā darba dienā. 70. pants
Maksājumu uzdevumu izpildes atteikumi 1. Ja maksājumu pakalpojumu
sniedzējs atsakās izpildīt maksājuma uzdevumu,
maksājumu pakalpojumu sniedzēju informē par atteikumu un, ja
iespējams, par tā iemesliem un procedūru, kā labot faktu
kļūdas, kas ir izraisījušas atteikumu, ja vien tas nav aizliegts
ar citiem attiecīgajiem Savienības vai valsts tiesību aktiem. Maksājumu pakalpojumu sniedzējs bez
liekas kavēšanās un noteikti termiņā, kas paredzēts
74. pantā, sniedz informāciju vai dara to pieejamu
tādā formā, par ko panākta vienošanās. Pamatlīgumā var iekļaut noteikumu,
ka maksājumu pakalpojumu sniedzējs var iekasēt maksu par
informēšanu, ja atteikums ir objektīvi pamatots. 2. Ja ir ievēroti visi
maksātāja pamatlīguma nosacījumi, maksātāja kontu
apkalpojošais maksājumu pakalpojumu sniedzējs neatsakās
izpildīt autorizētu maksājuma uzdevumu neatkarīgi no
tā, vai maksājuma uzdevumu ir iniciējis maksātājs vai
ko tā vārdā iniciējusi trešā persona — maksājumu
pakalpojumu sniedzējs, vai tas ir iniciēts ar maksājumu
saņēmēja starpniecību, ja tas nav aizliegts ar citiem
Savienības vai attiecīgajiem Savienības vai valsts tiesību
aktiem. 3. Direktīvas 74. un
80. panta vajadzībām maksājuma uzdevumu neuzskata par
saņemtu, ja maksājuma uzdevuma izpilde ir atteikta. 71. pants
Maksājuma uzdevuma neatsaucamība 1. Dalībvalstis nodrošina,
ka maksājumu pakalpojumu lietotājs nevar atsaukt maksājuma
uzdevumu pēc tam, kad to ir saņēmis maksātāja
maksājumu pakalpojumu sniedzējs, ja vien šajā pantā nav
paredzēts citādi. 2. Ja maksājuma uzdevumu
maksātāja vārdā ir iniciējusi trešā persona —
maksājumu pakalpojumu sniedzējs vai maksājumu
saņēmējs vai ar maksājumu saņēmēja
starpniecību, maksātājs nevar atsaukt maksājuma uzdevumu
pēc tam, kad ir devis piekrišanu trešai personai — maksājumu
pakalpojumu sniedzējam iniciēt maksājumu darījumu vai
pārsūtījis maksājuma uzdevumu vai ir devis piekrišanu
maksājuma uzdevuma izpildei. 3. Tomēr, tiešā debeta
maksājuma gadījumā un neskarot tiesības saņemt
kompensāciju, maksātājs var atsaukt maksājuma uzdevumu
vēlākais līdz tās darba dienas beigām, kas ir pirms
dienas, par kuru panākta vienošanās debetēt līdzekļus. 4. Šīs direktīvas
69. panta 2. punktā minētajā gadījumā
maksājumu pakalpojumu lietotājs var atsaukt maksājuma uzdevumu
vēlākais līdz tās darba dienas beigām, kas ir pirms
dienas, par kuru panākta vienošanās. 5. Pēc 1. līdz
4. punktā paredzēto termiņu beigām maksājuma
uzdevumu var atsaukt tikai tad, ja maksājumu pakalpojumu lietotājs par
to vienojas ar maksājumu pakalpojumu sniedzējiem. Šā panta 2. un
3. punktā minētos gadījumos ir vajadzīga arī
maksājumu saņēmēja piekrišana. Attiecīgais
maksājumu pakalpojumu sniedzējs var iekasēt maksu par
atsaukšanu, ja pamatlīgumā tas ir paredzēts. 72. pants
Pārskaitītās summas un saņemtās summas 1. Dalībvalstis pieprasa,
lai maksātāja maksājumu pakalpojumu sniedzējs(-i),
maksājumu saņēmēja maksājumu pakalpojumu
sniedzējs(-i) un jebkādi maksājumu pakalpojumu sniedzēju
starpnieki pārskaitītu visu maksājumu darījuma summu un
atturētos no maksu atrēķināšanas no
pārskaitītās summas. 2. Tomēr maksājumu
saņēmējs un maksājumu pakalpojumu sniedzējs var
vienoties, ka attiecīgais maksājumu pakalpojumu sniedzējs
atrēķina maksas no pārskaitītās summas, pirms to kreditē
maksājumu saņēmējam. Šādā gadījumā
maksājumu saņēmējam sniegtā informācijā
atsevišķi norāda maksājumu darījuma kopsummu un
iekasētās maksas. 3. Ja no pārskaitītas
summas atrēķina maksas, kas nav 2. punktā minētās
maksas, maksātāja maksājumu pakalpojumu sniedzējs
nodrošina, ka maksājumu saņēmējs saņem visu
maksātāja iniciētā maksājumu darījuma summu. Ja
maksājumu saņēmējs iniciē maksājumu darījumu
vai to iniciē ar tā starpniecību, maksājumu pakalpojumu
sniedzējs nodrošina to, ka maksājumu saņēmējs
saņem visu maksājumu darījuma summu. 2. iedaļa
Maksājuma veikšanas laiks un valutēšanas diena 73. pants
Darbības joma 1. Šī iedaļa attiecas
uz: (a)
maksājumu darījumiem euro; (b)
maksājumu darījumiem valsts robežās
dalībvalsts oficiālajā valūtā, kura nav eurozonā;
(c)
maksājumu darījumiem, kuros notiek tikai
viena konvertēšana no euro tādas dalībvalsts valūtā,
kura nav eurozonā, ja vajadzīgā valūtas konvertēšana
notiek tajā dalībvalstī, kas nav eurozonā, un —
pārrobežu maksājumu darījumu gadījumā — pārrobežu
pārskaitījums notiek euro. 2. Šī iedaļa attiecas
uz citiem maksājumu darījumiem, ja maksājumu pakalpojumu
lietotājs un maksājumu pakalpojumu sniedzējs nav vienojušies
citādi, izņemot 78. pantu, kas nav pušu rīcībā.
Tomēr, ja maksājumu pakalpojumu lietotājs un maksājumu
pakalpojumu sniedzējs attiecībā uz maksājumu
darījumiem Savienības teritorijā vienojas par garāku
termiņu, nekā noteikts 74. pantā, šāds termiņš
nedrīkst pārsniegt četras darba dienas pēc brīža, kad
tas saņemts atbilstīgi 69. pantam. 74. pants
Maksājumu darījumi ar pārskaitījumu maksājumu
kontā 1. Dalībvalstis pieprasa
maksātāja maksājumu pakalpojumu sniedzējam nodrošināt,
lai pēc tam, kad ir saņemts maksājuma uzdevums saskaņā
ar 69. pantu, vēlākais līdz nākamās darba dienas
beigām maksājumu saņēmēja maksājumu pakalpojumu
sniedzēja kontā tiktu ieskaitīta maksājumu darījuma
summa. Termiņu var pagarināt vēl par vienu darba dienu
tādiem maksājumu darījumiem, kas iniciēti, izmantojot
papīra dokumentus. 2. Dalībvalstis pieprasa,
lai maksājumu saņēmēja maksājumu pakalpojumu
sniedzējs valutēšanu datētu un maksājumu darījuma
summu darītu pieejamu maksājumu saņēmēja
maksājumu kontā, kad maksājumu pakalpojumu sniedzējs ir
saņēmis līdzekļus saskaņā ar 78. pantu. 3. Dalībvalstis pieprasa
maksājumu saņēmēja maksājumu pakalpojumu
sniedzējam saistībā ar maksājumu saņēmēja
vai ar maksājumu saņēmēja starpniecību iniciētu
maksājuma uzdevumu pārsūtīt maksātāja
maksājumu pakalpojumu sniedzējam termiņā, par ko
vienojušies maksājumu saņēmējs un maksājumu
pakalpojumu sniedzējs, ļaujot izdarīt norēķinu —
ciktāl tas attiecas uz tiešā debeta maksājumu — datumā, par
ko viņi ir vienojušies. 75. pants
Gadījumi, kad maksājumu saņēmējam nav
maksājumu konta maksājumu pakalpojumu sniedzējā Ja maksājumu
saņēmējam nav maksājumu konta maksājumu pakalpojumu
sniedzējā, maksājumu saņēmējam
līdzekļus dara pieejamus tāds maksājumu pakalpojumu
sniedzējs, kas maksātājam paredzētos līdzekļus
saņem 74. pantā izvirzītajā termiņā. 76. pants
Maksājumu kontā noguldīta skaidra nauda Ja
patērētājs nogulda skaidru naudu kādā maksājumu
pakalpojumu sniedzējā atvērtā maksājumu kontā,
attiecīgā maksājumu konta valūtā, maksājumu
pakalpojumu sniedzējs nodrošina, ka summa ir pieejama, un valutēšanu
datē tūlīt pēc līdzekļu saņemšanas. Ja
maksājumu pakalpojumu lietotājs nav patērētājs,
nodrošina, ka summa ir pieejama, un valutēšanu datē
vēlākais nākamajā darba dienā pēc tam, kad
līdzekļi ir saņemti. 77. pants
Maksājumu darījumi valsts robežās Maksājumu
darījumiem valsts robežās dalībvalstis var paredzēt
īsākus maksimāli pieļaujamos izpildes termiņus
nekā šajā iedaļā paredzētie. 78. pants
Valutēšanas diena un līdzekļu pieejamība 1. Dalībvalstis nodrošina,
ka maksājumu saņēmēja maksājumu konta kredīta
valutēšanas diena nav vēlāka par to darba dienu, kad
maksājumu darījuma summa ir kreditēta maksājumu
saņēmēja norēķinu pakalpojumu sniedzēja
kontā. Maksājumu saņēmēja
maksājumu pakalpojumu sniedzējs nodrošina, ka maksājumu
darījuma summa ir maksājumu saņēmēja
rīcībā tūlīt pēc tam, kad minētā summa
ir kreditēta maksājumu saņēmēja maksājumu
pakalpojumu sniedzēja kontā, arī saistībā ar
maksājumiem, kas notiek viena maksājumu pakalpojumu sniedzēja
ietvaros. 2. Dalībvalstis nodrošina,
ka maksātāja maksājumu konta debeta valutēšanas diena nav
agrāka par to laiku, kad maksājumu darījuma summa ir
debetēta no minētā maksājumu konta. 3. iedaļa
Atbildība 79. pants
Nepareizi unikāli identifikatori 1. Ja kādu maksājuma
uzdevumu izpilda saskaņā ar unikālu identifikatoru,
maksājuma uzdevumu uzskata par pareizi izpildītu attiecībā
uz unikālajā identifikatorā norādīto maksājumu
saņēmēju. 2. Ja maksājumu pakalpojumu
lietotāja uzrādītais unikālais identifikators ir nepareizs,
maksājumu pakalpojumu sniedzējs saskaņā ar 80. pantu
nav atbildīgs par maksājumu darījuma neizpildi vai nepareizu
izpildi. 3. Tomēr
maksātāja maksājumu pakalpojumu sniedzējs pieliek
samērīgas pūles, lai atgūtu maksājumu
darījumā iesaistītos līdzekļus. 4. Maksājumu pakalpojumu
sniedzējs var iekasēt no maksājumu pakalpojumu lietotāja
maksu par līdzekļu atgūšanu, ja par to panākta vienošanās
pamatlīgumā. 5. Ja maksājumu pakalpojumu
lietotājs sniedz informāciju papildus tai, kas ir pieprasīta
saskaņā ar 38. panta 1. punkta a) apakšpunktu vai
45. panta 2) punkta b) apakšpunktu, maksājumu pakalpojumu
sniedzējs ir atbildīgs tikai par maksājumu darījumu izpildi
saskaņā ar maksājumu pakalpojumu lietotāja
uzrādīto unikālo identifikatoru. 80. pants
Neizpildīts, nepareizi vai novēloti izpildīts darījums 1. Ja maksājuma uzdevumu ir
tieši iniciējis maksātājs, maksājumu pakalpojumu
sniedzējs, neskarot 63. pantu, 79. panta 2. un 3. punktu un
83. pantu, ir atbildīgs maksātājam par pareizu
maksājumu darījuma izpildi, ja tas maksātājam un
attiecīgā gadījumā maksājumu saņēmēja
maksājumu pakalpojumu sniedzējam var pierādīt, ka
maksājumu saņēmēja maksājumu pakalpojumu
sniedzējs ir saņēmis maksājumu darījuma summu
saskaņā ar 74. panta 1. punktu. Šajā
gadījumā maksājumu saņēmēja maksājumu
pakalpojumu sniedzējs ir atbildīgs maksājumu
saņēmējam par pareizu maksājumu darījuma izpildi. Ja maksājuma uzdevumu ir iniciējis
maksātājs, izmantojot trešās personas — maksājumu
pakalpojumu sniedzēja pakalpojumus, trešā persona — maksājumu
pakalpojumu sniedzējs, neskarot 63. pantu, 79. panta 2. un
3. punktu un 83. pantu, ir atbildīgs maksātājam par
pareizu maksājumu darījuma izpildi, ja vien tas nevar
pierādīt maksātājam un attiecīgā
gadījumā maksātāja kontu apkalpojošajam maksājumu
pakalpojumu sniedzējam, ka maksājuma iniciēšanu ir
saņēmis maksātāja kontu apkalpojošais maksājumu
pakalpojumu sniedzējs saskaņā ar 69. pantu. Šajā
gadījumā maksātāja kontu apkalpojošais maksājumu
pakalpojumu sniedzējs ir atbildīgs maksātājam par pareizu
maksājumu darījuma izpildi. Ja maksātāja maksājumu pakalpojumu
sniedzējs vai trešā persona — maksājumu pakalpojumu
sniedzējs ir atbildīgs saskaņā ar pirmo vai otro daļu,
attiecīgais maksājumu pakalpojumu sniedzējs bez liekas
kavēšanās atlīdzina maksātājam neizpildītā
vai nepareizi izpildītā maksājumu darījuma summu un
attiecīgā gadījumā atjauno stāvokli debetētā
maksājumu kontā līdz tādam stāvoklim, kāds
būtu bijis, ja nebūtu noticis nepareizais maksājumu
darījums. Kredīta valutēšanas diena maksātāja
maksājumu kontam nav vēlāka par dienu, kad summa debetēta. Ja maksājumu darījums ir izpildīts
novēloti, maksātājs var nolemt, ka summas valutēšanu datē
maksājumu saņēmēja maksājumu kontā ne
vēlāk kā dienā, kad summas valutēšanai būtu bijis
jābūt datētai pareizas izpildes gadījumā. Ja maksājumu saņēmēja
maksājumu pakalpojumu sniedzējs ir atbildīgs saskaņā
ar pirmo daļu, tas tūlīt maksājumu darījuma summu
nodod maksājumu saņēmēja rīcībā un
attiecīgā gadījumā kreditē attiecīgo summu
maksājumu saņēmēja kontā. Summas valutēšanu
datē ne vēlāk kā dienā, kad summas valutēšanai
būtu bijis jābūt datētai pareizas izpildes
gadījumā. Ja maksājumu darījums nav izpildīts
vai ir izpildīts nepareizi un maksājuma uzdevumu ir iniciējis
maksātājs, maksājumu pakalpojumu sniedzējs neatkarīgi
no atbildības, ko uzliek šis punkts, pēc pieprasījuma
tūlīt mēģina izsekot maksājumu darījumu un dara
zināmu iznākumu maksātājam. To veic, nenosakot maksu
maksātājam. 2. Ja maksājuma uzdevumu ir
iniciējis maksājumu saņēmējs vai tas iniciēts ar
tā starpniecību, maksājumu pakalpojumu sniedzējs, neskarot
63. pantu, 79. panta 2. un 3. punktu un 83. pantu, ir
atbildīgs maksājumu saņēmējam par pareizu
maksājuma uzdevuma pārsūtīšanu maksātāja
maksājumu pakalpojumu sniedzējam saskaņā ar 74. panta
3. punktu. Ja maksājumu saņēmēja maksājumu
pakalpojumu sniedzējs ir atbildīgs saskaņā ar šo daļu,
tas tūlīt atkārtoti pārsūta attiecīgo
maksājuma uzdevumu maksātāja maksājumu pakalpojumu
sniedzējam. Ja maksājuma uzdevums pārsūtīts
novēloti, summas valutēšanu datē maksājumu
saņēmēja kontā ne vēlāk kā dienā, kad
summas valutēšanai būtu bijis jābūt datētai pareizas
izpildes gadījumā. Turklāt, neskarot 63. pantu,
79. panta 2. un 3. punktu, kā arī 83. pantu,
maksājumu saņēmēja maksājumu pakalpojumu
sniedzējs ir atbildīgs maksājumu saņēmējam par
maksājumu darījuma apstrādi saskaņā ar
78. pantā noteiktajiem pienākumiem. Ja maksājumu
saņēmēja maksājumu pakalpojumu sniedzējs ir
atbildīgs saskaņā ar šo daļu, tas nodrošina, ka
maksājumu darījuma summa ir maksājumu saņēmēja
rīcībā uzreiz pēc tam, kad summa ir kreditēta
maksājumu saņēmēja maksājumu pakalpojumu
sniedzēja kontā. Summas valutēšanu datē maksājumu
saņēmēja maksājumu kontā ne vēlāk kā
dienā, kad summas valutēšanai būtu bijis jābūt
datētai pareizas izpildes gadījumā. Ja maksājumu darījums nav izpildīts
vai ir izpildīts nepareizi, par ko maksājumu saņēmēja
maksājumu pakalpojumu sniedzējs nav atbildīgs saskaņā
ar pirmo un otro daļu, maksātāja maksājumu pakalpojumu
sniedzējs ir atbildīgs maksātājam. Ja maksātāja
maksājumu pakalpojumu sniedzējam ir tāda atbildība,
viņš attiecīgi bez liekas kavēšanās maksātājam
atlīdzina neizpildīta vai nepareizi izpildīta maksājumu darījuma
summu un atjauno stāvokli debetētā maksājumu kontā
līdz tādam stāvoklim, kāds būtu bijis, ja nebūtu
noticis nepareizais maksājumu darījums. Kredīta valutēšanas
diena maksātāja maksājumu kontam nav vēlāka par dienu,
kad summa debetēta. Ja maksājumu darījums ir izpildīts
novēloti, maksātājs var nolemt, ka summas valutēšanu
datē maksājumu saņēmēja kontā ne vēlāk
kā dienā, kad summas valutēšanai būtu bijis jābūt
datētai pareizas izpildes gadījumā. Ja maksājumu darījums nav izpildīts
vai ir izpildīts nepareizi, un maksājuma uzdevumu ir iniciējis
maksājumu saņēmējs vai ar tā starpniecību,
maksājumu pakalpojumu sniedzējs neatkarīgi no atbildības,
ko uzliek šis punkts, pēc pieprasījuma tūlīt
mēģina izsekot maksājumu darījumu un dara zināmu
iznākumu maksājumu saņēmējam. To veic, nenosakot maksu
maksājumu saņēmējam. 3. Turklāt maksājumu
pakalpojumu sniedzējiem ir saistības pret to attiecīgajiem
maksājumu pakalpojumu lietotājiem par visām maksām, par
kurām tie atbildīgi, un par visiem procentu maksājumiem, kas attiecas
uz maksājumu pakalpojumu lietotājiem — kā neizpildīta vai
nepareizi izpildīta, tostarp novēlota maksājumu darījuma
sekas. 81. pants
Papildu finanšu kompensācija Visas finanšu
kompensācijas papildus tai, kas paredzēta šajā iedaļā,
var noteikt saskaņā ar tiesību aktiem, kas piemērojami
līgumam, kas noslēgts starp maksājumu pakalpojumu lietotāju
un maksājumu pakalpojumu sniedzēju. 82. pants
Regresa tiesības 1. Ja 80. pantā
paredzētā maksājumu pakalpojumu sniedzēja atbildība ir
cēlusies cita maksājumu pakalpojumu sniedzēja vai starpnieka
dēļ, attiecīgais maksājumu pakalpojumu sniedzējs vai
starpnieks kompensē visus saskaņā ar 80. pantu radušos
pirmā maksājumu pakalpojumu sniedzēja zaudējumus vai
saskaņā ar to izmaksātās summas. Tas ietver
kompensāciju, ja kāds maksājumu pakalpojumu sniedzējs
nepieprasa drošu lietotāja autentificēšanu. 2. Papildu finanšu
kompensāciju var noteikt saskaņā ar maksājumu pakalpojumu
sniedzēju un/vai starpnieku savstarpējiem līgumiem un
tiesību aktiem, kas attiecas uz to noslēgtiem līgumiem. 83. pants
Atbildības neiestāšanās Atbildība
saskaņā ar 2. un 3. nodaļu neiestājas gadījumos,
ja rodas ārkārtas un neparedzēti apstākļi, ko nevar
kontrolēt tā puse, kas pieprasa ņemt vērā minētos
apstākļus, no kuru sekām nevarētu izvairīties par
spīti visām pūlēm, vai arī ja maksājumu
pakalpojumu sniedzējam ar attiecīgas valsts vai Savienības
tiesību aktiem ir uzliktas citas juridiskas saistības. 4. NODAĻA
Datu aizsardzība 84. pants
Datu aizsardzība Piemērojot šo
direktīvu, jebkuru personas datu apstrādi veic saskaņā ar
direktīvu 95/46/EK, valsts noteikumiem, ar kuriem transponē
direktīvu 95/46/EK, un Regulu (EK) Nr. 45/2001. 5. NODAĻA
Operacionālie un drošības pasākumi un
autentificēšana 85. pants
Drošības prasības un ziņošana par incidentiem 1. Uz maksājumu pakalpojumu
sniedzējiem attiecas Direktīva [TID direktīva] [OP, ievietot
direktīvas numuru pēc pieņemšanas] un jo īpaši riska
pārvaldības un incidentu ziņošanas prasības, kas noteiktas
šīs direktīvas 14. un 15. pantā; 2. Iestāde, kas
norīkota saskaņā ar Direktīvas [TID direktīva] [OP,
ievietot direktīvas numuru pēc pieņemšanas] 6. panta
1. punktu, bez nepamatotas kavēšanās informē izcelsmes
dalībvalsts kompetento iestādi un EBI par tīklu un
informācijas drošības incidentu paziņojumiem, kas saņemti
no maksājumu pakalpojumu sniedzējiem. 3. Saņemot paziņojumu
un tad, ja tas vajadzīgs, EBI informē kompetentās iestādes
citās dalībvalstīs. 4. Papildus Direktīvas [TID
direktīva] [OP, ievietot direktīvas numuru pēc pieņemšanas]
14. panta 4. punkta noteikumiem, ja drošības incidents
potenciāli varētu ietekmēt maksājumu pakalpojumu
lietotāju finanšu intereses, attiecīgais maksājumu pakalpojumu
sniedzējs bez nepamatotas kavēšanās paziņo saviem
maksājumu pakalpojumu lietotājiem par incidentu un informē tos
par iespējamiem ietekmes mazināšanas pasākumiem, kurus tie var
veikt paši, lai samazinātu incidenta negatīvo ietekmi. 86. pants
Īstenošana un ziņošana 1. Dalībvalstis nodrošina,
ka maksājumu pakalpojumu sniedzēji saskaņā ar
Direktīvas [TID direktīva] [OP, ievietot direktīvas numuru
pēc pieņemšanas] 6. panta 1. punktu norīkotajai
iestādei ik gadu sniedz atjauninātu informāciju ar
novērtējumu par operacionālajiem un drošības riskiem, kas
saistīti ar to sniegtajiem maksājumu pakalpojumiem, un par to, vai, reaģējot
uz šiem riskiem, ir veikti adekvāti ietekmes mazināšanas
pasākumi un ieviesti kontroles mehānismi. Iestāde, kas
norīkota saskaņā ar Direktīvas [TID direktīva] [OP,
ievietot direktīvas numuru pēc pieņemšanas] 6. panta
1. punktu, bez nepamatotas kavēšanās nosūta šīs
informācijas kopiju kompetentajai iestādei izcelsmes
dalībvalstī. 2. Neskarot Direktīvas [TID
direktīva] [OP, ievietot direktīvas numuru pēc pieņemšanas]
14. un 15. pantu, EBI ciešā sadarbībā ar ECB
izstrādā pamatnostādnes par drošības pasākumu, tostarp
attiecīgā gadījumā sertifikācijas procesu, noteikšanu,
īstenošanu un uzraudzību. Tā, inter alia, ņem
vērā standartus un/vai specifikācijas, ko Komisija
publicējusi saskaņā ar Direktīvas [TID direktīva] [OP,
ievietot direktīvas numuru pēc pieņemšanas] 16. panta
2. punktu. 3. EBI ciešā
sadarbībā ar ECB regulāri, bet vismaz reizi divos gados,
pārskata pamatnostādnes. 4. Neskarot Direktīvas [TID
direktīva] [OP, ievietot direktīvas numuru pēc pieņemšanas]
14. un 15. pantu, EBI pieņem pamatnostādnes, lai atvieglotu
maksājumu pakalpojumu sniedzējiem uzdevumu identificēt nopietnus
incidentus un apstākļus, kādos maksājumu iestādei ir
jāziņo par drošības incidentu. Šīs pamatnostādnes pieņem
(ievietot datumu — divi gadi pēc šīs direktīvas
stāšanās spēkā). 87. pants
Autentificēšana 1. Dalībvalstis nodrošina,
ka maksājumu pakalpojumu sniedzējs, maksātājam sākot
elektronisku maksājuma darījumu, piemēro stingru klienta
autentificēšanu, ja vien EBI pamatnostādnēs nav atļauts
piemērot īpašus atbrīvojumus, pamatojoties uz risku, kas
saistīts ar sniegto maksājumu pakalpojumu. Tas attiecas arī uz
trešās personas maksājumu pakalpojumu sniedzēju, tam
uzsākot maksājuma darījumu maksātāja vārdā.
Konta apkalpošanas maksājumu pakalpojumu sniedzējs ļauj
trešās personas maksājumu pakalpojumu sniedzējam,
rīkojoties maksājumu pakalpojumu lietotāja vārdā,
paļauties uz konta apkalpošanas maksājumu pakalpojumu sniedzēja
autentificēšanas metodēm. 2. Ja maksājumu pakalpojumu
sniedzējs sniedz I pielikuma 7. punktā minētos pakalpojumus,
tas apstiprina pats savu autentiskumu attiecībā pret konta
īpašnieka kontu apkalpošanas maksājumu pakalpojumu sniedzēju. 3. EBI ciešā
sadarbībā ar ECB saskaņā ar Regulas (ES) Nr. 1093/2010
16. pantu pieņem pamatnostādnes maksājumu pakalpojumu
sniedzējiem, kā noteikts šīs direktīvas 1. panta
1. punktā, par jaunākajiem sasniegumiem klientu
autentificēšanā un par jebkādiem atbrīvojumiem
attiecībā uz stingras klienta autentificēšanas izmantošanu.
Šīs pamatnostādnes pieņem (ievietot datumu — divi gadi pēc
šīs direktīvas stāšanās spēkā) un regulāri
atjaunina pēc vajadzības. 6. NODAĻA
Ārpustiesas sūdzību un
pārsūdzību procedūras domstarpību izšķiršanai 1. iedaļa
Sūdzību procedūras 88. pants
Sūdzības 1. Dalībvalstis nodrošina
tādu procedūru izstrādi, kas ļauj maksājumu
pakalpojumu lietotājiem un citām ieinteresētām
personām, tostarp patērētāju apvienībām, iesniegt
kompetentām iestādēm sūdzības par maksājumu
pakalpojumu sniedzējiem saistībā ar iespējamiem šīs
direktīvas pārkāpumiem. 2. Attiecīgā
gadījumā un neskarot tiesības celt tiesā prasību
saskaņā ar procesuāliem attiecīgas valsts tiesību
aktiem, kompetentās iestādes informē sūdzības
cēlāju par to, ka ir pieejamas ārpustiesas sūdzību un
pārsūdzību procedūras, kas izstrādātas
saskaņā ar 91. pantu. 89. pants
Kompetentās iestādes 1. Dalībvalstis norīko
kompetentās iestādes, lai nodrošinātu un pārraudzītu
efektīvu šīs direktīvas ievērošanu. Šīs
kompetentās iestādes pieņem visus nepieciešamos pasākumus,
lai nodrošinātu šīs direktīvas ievērošanu. Tās ir
neatkarīgas no maksājumu pakalpojumu sniedzējiem. Tās ir
kompetentās iestādes Regulas Nr. 1039/2010 4. panta
2. punkta nozīmē. 2. Šā panta
1. punktā minētajām iestādēm ir visas pilnvaras,
kas nepieciešamas to uzdevumu veikšanai. Ja pilnvaras nodrošināt un
pārraudzīt efektīvu šīs direktīvas ievērošanu ir
piešķirtas vairāk nekā vienai kompetentajai iestādei,
dalībvalstis nodrošina, ka šīs iestādes cieši sadarbojas
tā, lai tās varētu efektīvi veikt savus attiecīgos
uzdevumus. 3. Ja ir pārkāpti
attiecīgas valsts tiesību akti, kas pieņemti atbilstoši III un
IV sadaļai, vai ir aizdomas par tādiem pārkāpumiem, šā
panta 1. punktā minētās kompetentās iestādes ir
maksājumu pakalpojumu sniedzēja izcelsmes dalībvalsts
kompetentās iestādes, kas nav pārstāvji un filiāles
saskaņā ar tiesībām veikt
uzņēmējdarbību, un tādos gadījumos
kompetentās iestādes ir uzņēmējas dalībvalsts
kompetentās iestādes. 4. Dalībvalstis paziņo
Komisijai par norīkotajām kompetentajām iestādēm, kas
minētas 1. punktā, vēlākais [... viena gada laikā
pēc šīs direktīvas spēkā stāšanās]. Tās
informē Komisiju par jebkādu pienākumu sadalījumu starp
šīm iestādēm. Tās nekavējoties paziņo Komisijai
par jebkādām turpmākām pārmaiņām
saistībā ar šo iestāžu norīkošanu un to attiecīgo
kompetenci. 2. iedaļa
Ārpustiesas pārsūdzības procedūras un sankcijas 90. pants
Iekšēja strīdu izšķiršana 1. Dalībvalstis nodrošina,
ka maksājumu pakalpojumu sniedzēji ievieš atbilstošas un
efektīvas patērētāju sūdzību izskatīšanas
procedūras, lai izskatītu maksājumu pakalpojumu lietotāju sūdzības
par tiesībām un pienākumiem, kas izriet no šīs
direktīvas. 2. Dalībvalstis paredz, ka
maksājumu pakalpojumu sniedzējiem jāveic viss iespējamais,
lai atbilstīgā laikposmā, bet ne vēlāk kā 15
darba dienu laikā, sniegtu rakstiskas atbildes uz maksājumu pakalpojumu
lietotāju sūdzībām, risinot visus izvirzītos
jautājumus. Izņēmuma gadījumos, ja atbildi nav
iespējams sniegt 15 darba dienu laikā tādu iemeslu
dēļ, kas nav atkarīgi no maksājumu pakalpojumu
sniedzēja, tad tam ir jānosūta pagaidu atbilde, skaidri
izklāstot atbildes uz sūdzību kavēšanās iemeslus un
norādot termiņu, līdz kuram patērētājs
saņems galīgo atbildi. Šis termiņš nekādā
gadījumā nedrīkst pārsniegt vēl 30 darba dienas. 3. Maksājumu pakalpojumu
sniedzējs informē maksājumu pakalpojumu lietotāju par
ārpustiesas pārsūdzības struktūrām, kas ir
kompetentas izskatīt strīdus par tiesībām un
pienākumiem, kas izriet no šīs direktīvas. 4. Informācijai, kas
minēta 2. punktā, jābūt vienkārši, tieši, skaidri
un pastāvīgi pieejamai tirgotāja tīmekļa vietnē,
ja attiecīgajam tirgotājam šāda vietne ir, iekļaujot šo
informāciju līguma, kas noslēgts starp maksājumu
pakalpojumu sniedzēja un maksājumu pakalpojumu lietotāju,
vispārīgo noteikumu sadaļā, kā arī ar šādiem
līgumiem saistītos rēķinos un kvītīs. Tajā
arī jānorāda, kā var piekļūt papildu
informācijai par attiecīgo ārpustiesas
pārsūdzības struktūru un tās izmantošanas noteikumiem.
91. pants
Ārpustiesas pārsūdzība 1. Dalībvalstis nodrošina,
ka saskaņā ar valsts un Savienības tiesību aktiem tiek
izveidotas atbilstīgas un efektīvas ārpustiesas
sūdzību un pārsūdzību procedūras, lai
izšķirtu strīdus starp maksājumu pakalpojumu lietotājiem un
maksājumu pakalpojumu sniedzējiem attiecībā uz
tiesībām un pienākumiem, kas izriet no šīs direktīvas,
attiecīgā gadījumā izmantojot esošās iestādes.
Dalībvalstis nodrošina, ka šādas procedūras ir piemērojamas
maksājumu pakalpojumu sniedzējiem un ka tās attiecas arī uz
ieceltiem pārstāvjiem. 2. Dalībvalstis paredz, ka
1. punktā minētās iestādes sadarbojas, lai
izšķirtu pārrobežu strīdus par tiesībām un
pienākumiem, kas izriet no šīs direktīvas. 92. pants
Sankcijas 1. Dalībvalstis nodrošina,
ka maksājumu pakalpojumu sniedzējus un trešās personas —
pakalpojumu sniedzējus var saukt pie atbildības par to valsts
tiesību aktu pārkāpumiem, kas pieņemti saskaņā ar
šo direktīvu. 2. Neskarot dalībvalstu
tiesības piemērot kriminālsankcijas, dalībvalstis
nodrošina, ka kompetentās iestādes var veikt attiecīgus
administratīvus pasākumus un piemērot administratīvās
sankcijas, ja maksājumu pakalpojumu sniedzēji un trešās personas
— pakalpojumu sniedzēji, kas minēti 1. punktā, ir
pārkāpuši valsts tiesību aktus, kas pieņemti, lai
transponētu šo direktīvu, un nodrošina, ka tie tiek piemēroti.
Minētie pasākumi un sankcijas ir iedarbīgi, samērīgi
un atturoši. V SADAĻA
DELEĢĒTIE AKTI 93. pants
Deleģētie akti Komisija ir pilnvarota
saskaņā ar 94. pantu pieņemt deleģētos aktus par: (a)
šīs direktīvas 4. panta
29. punktā minētās atsauces uz Ieteikumu 2003/361/EK
pielāgošanu, ja šajā ieteikumā izdara grozījumus; (b)
direktīvas 27. panta 1. punktā
un 66. panta 1. punktā norādīto lielumu
atjaunināšanu, lai ņemtu vērā inflāciju un
būtiskus procesus tirgos. 94. pants
Deleģēšanas īstenošana 1. Pilnvaras pieņemt
deleģētos aktus Komisijai ir piešķirtas atbilstīgi
šajā pantā paredzētajiem nosacījumiem. 2. Pilnvaras pieņemt
93. pantā minētos deleģētos aktus Komisijai
piešķir uz nenoteiktu laiku no [ievietot datumu –
leģislatīvā akta spēkā stāšanās datums]. 3. Eiropas Parlaments vai Padome
var jebkurā laikā atsaukt 93. pantā minēto pilnvaru
deleģējumu. Ar atsaukšanas lēmumu tiek izbeigts
minētajā lēmumā norādītais pilnvaru
deleģējums. Lēmums stājas spēkā
nākamajā dienā pēc tā publicēšanas Eiropas
Savienības Oficiālajā Vēstnesī vai arī
vēlākā dienā, kas tajā norādīta. Tas neskar
jau spēkā esošos deleģētos aktus. 4. Tiklīdz Komisija
pieņem deleģētu aktu, tā vienlaikus par to informē
Eiropas Parlamentu un Padomi. 5. Saskaņā ar
93. pantu pieņemts deleģētais stājas spēkā
tikai tad, ja divos mēnešos no dienas, kad minētais akts paziņots
Eiropas Parlamentam un Padomei, ne Eiropas Parlaments, ne Padome nav izteikuši
iebildumus, vai ja pirms minētā laikposma beigām gan Eiropas
Parlaments, gan Padome ir informējuši Komisiju par savu nodomu neizteikt
iebildumus. Pēc Eiropas Parlamenta vai Padomes iniciatīvas šo
laikposmu pagarina par diviem mēnešiem. VI SADAĻA
NOBEIGUMA NOTEIKUMI 95. pants
Pilnīga saskaņošana 1. Neskarot 31. panta
2. punktu, 34. pantu, 35. panta 2. punktu, 48. panta
6. punktu, 50. panta 3. punktu, 51. panta 3. punktu,
54. panta 2. punktu, 56. panta 2. punktu, 77. pantu un
96. pantu, ciktāl šajā direktīvā ir saskaņoti
noteikumi, dalībvalstis nepatur spēkā un neievieš citus
noteikumus kā vien tos, kas ir ietverti šajā direktīvā. 2. Ja dalībvalsts izmanto
kādu no 1. punktā minētām iespējām, tā
par to, kā arī par turpmākiem grozījumiem informē
Komisiju. Komisija informāciju dara atklātībā pieejamu
tīmekļa vietnē vai citā viegli pieejamā veidā. 3. Dalībvalstis nodrošina,
lai maksājumu pakalpojumu sniedzēji – kaitējot maksājumu pakalpojumu
lietotājiem – neatkāptos no tiem attiecīgas valsts tiesību
aktiem, ar ko īsteno šo direktīvu vai kas atbilst tai, izņemot
gadījumus, ja tas ir skaidri tajos paredzēts. Tomēr
maksājumu pakalpojumu sniedzēji var piešķirt maksājumu
pakalpojumu lietotājiem izdevīgākus noteikumus. 96. pants
Pārskatīšanas klauzula Komisija piecu
gadu laikā pēc šīs direktīvas stāšanās
spēkā iesniedz Eiropas Parlamentam, Padomei, Eiropas Ekonomikas un
sociālo lietu komitejai un Eiropas Centrālajai bankai ziņojumu
par šīs direktīvas piemērošanu un ietekmi, un jo īpaši par
55. panta 3. un 4. punktā ietverto noteikumu par maksu
piemērotību un ietekmi. 97. pants
Pārejas noteikumi 1. Dalībvalstis ļauj
juridiskajām personām, kuras saskaņā ar
attiecīgās valsts tiesību aktiem, ar kuriem transponē
Direktīvu 2007/64/EK, ir uzsākušas darbību kā
maksājumu iestādes līdz [OP, ievietot galīgo
transponēšanas datumu], turpināt šo darbību
saskaņā ar prasībām, kas paredzētas
Direktīvā 2007/64/EK, bez pienākumu saņemt atļauju
saskaņā ar šīs direktīvas 5. pantu vai ievērot
citus noteikumus, kas ietverti vai minēti šīs direktīvas II
sadaļā, līdz [OP, ievietot galīgo transponēšanas
datumu + 6 mēneši]. Dalībvalstis paredz pirmajā
daļā minētajām juridiskajām personām
pienākumu iesniegt kompetentajām iestādēm visu būtisko
informāciju, lai ļautu šīm kompetentajām iestādēm
līdz [OP, ievietot galīgo transponēšanas datumu + 6
mēneši] izvērtēt, vai šīs juridiskās personas
ievēro šīs direktīvas prasības un, ja tā nav,
kādi pasākumi būtu veicami, lai nodrošinātu
atbilstību, vai arī ir piemērojama atļaujas atcelšana. Pirmajā daļā minētajām
juridiskajām personām, kuras —atbilstoši kompetento iestāžu
veiktajai pārbaudei — atbilst šīs direktīvas II sadaļā
noteiktajām prasībām, piešķir atļauju un tās
iekļauj izcelsmes dalībvalsts reģistrā un EBI
reģistrā, kas paredzēti šīs direktīvas 13. un
14. pantā. Ja šīs juridiskās personas neatbilst šīs
direktīvas II sadaļā noteiktajām prasībām
līdz [OP, ievietot galīgo transponēšanas datumu
+ 6 mēneši], tām ir aizliegts saskaņā ar šīs
direktīvas 30. pantu sniegt maksājumu pakalpojumus. 2. Dalībvalstis var
noteikt, ka šā panta pirmajā daļā minētajām
juridiskajām personām automātiski piešķir atļauju un
tās iekļauj izcelsmes dalībvalsts reģistrā un EBI reģistrā,
kas paredzēti šīs direktīvas 13. un 14. pantā, ja
kompetentajām iestādēm jau ir pierādījumi par to, ka
5. un 10. pantā ietvertās prasības ir ievērotas.
Kompetentās iestādes pirms atļaujas piešķiršanas
informē iesaistītās struktūras. 3. Dalībvalstis ļauj
fiziskām vai juridiskām personām, kuras līdz [OP,
ievietot galīgo transponēšanas datumu] ir uzsākušas
darbību kā maksājumu iestādes šīs direktīvas
nozīmē, un kurām ir piešķirts atbrīvojums
saskaņā ar direktīvas 2007/64/EK 26. pantu, turpināt
šo darbību attiecīgajā dalībvalstī saskaņā
ar Direktīvu 2007/64/EK līdz [OP, ievietot galīgo
transponēšanas datumu + 12 mēneši] bez pienākuma
saņemt atļauju saskaņā ar šīs direktīvas 5. vai
27. pantu vai ievērot citus noteikumus, kas ietverti vai minēti
šīs direktīvas II sadaļā. Ikvienai personai, kas nav
saņēmusi atļauju vai kurai nav piešķirts atbrīvojums
šajā direktīvā noteiktajā termiņā, ir aizliegts
sniegt maksājumu pakalpojumus saskaņā ar šīs
direktīvas 30. pantu. 98. pants
Direktīvas 2002/65/EK grozījumi Direktīvas
2002/65/EK 4. panta 5. punktu aizstāj ar šādu punktu: “5. Ja ir piemērojama arī Eiropas
Parlamenta un Padomes Direktīva [OP, ievietot šīs direktīvas
numuru]*, šīs direktīvas 3. panta 1. punktā
paredzētos noteikumus par informāciju — izņemot 2. punkta
c) līdz g) apakšpunktu, 3. punkta a), d) un e) apakšpunktu,
un 4. punkta b) apakšpunktu — aizstāj ar minētās
direktīvas 37., 38., 44. un 45. pantu.”» * Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva ...
[ievietot pilnu nosaukumu](OV L...). 99. pants
Grozījums Direktīvā 2013/36/EK Eiropas Parlamenta
un Padomes Direktīvas 2013/36/EK[50]
I pielikuma 4. punktu aizstāj ar šādu: “4) Maksājumu
pakalpojumi, kā definēts 4. panta 3. punktā Eiropas
Parlamenta un Padomes Direktīvā 2014/XX/ES* [OP, pēc
direktīvas pieņemšanas ievietot tās nosaukumu un numuru] *Eiropas Parlamenta un Padomes ...
Direktīva ... 100. pants
Direktīvas 2009/110/EK grozījumi Direktīvas 2009/110/EK 18. pantā pievieno
šādu 4. punktu: “4. Dalībvalstis atļauj elektroniskās naudas
iestādēm, kuras līdz Eiropas Parlamenta un Padomes*
direktīvas [OP, ievietot šīs direktīvas numuru] pieņemšanai
ir uzsākušas darbību saskaņā ar šo direktīvu un
Direktīvu 2007/64/EK dalībvalstī, kurā atrodas to galvenais
birojs, turpināt šo darbību attiecīgajā
dalībvalstī vai citā dalībvalstī bez pienākumu
saņemt atļauju saskaņā ar šīs direktīvas
3. pantu vai ievērot citas prasības, kas ietvertas vai
minētas šīs direktīvas II sadaļā, līdz [OP,
ievietot galīgo transponēšanas datumu + 6 mēneši]. Dalībvalstis paredz pirmajā daļā
minētajām juridiskajām personām pienākumu iesniegt
kompetentajām iestādēm visu būtisko informāciju, lai
ļautu šīm kompetentajām iestādēm līdz [OP,
ievietot galīgo transponēšanas datumu + 6 mēneši] izvērtēt,
vai šīs juridiskās personas atbilst šīs direktīvas
II sadaļas prasībām un, ja tā nav, kādi
pasākumi būtu veicami, lai nodrošinātu atbilstību, vai
arī ir piemērojama atļaujas atcelšana. Pirmajā daļā minētajām
juridiskajām personām, kuras —atbilstoši kompetento iestāžu
veiktajai pārbaudei — atbilst šīs direktīvas II sadaļā
noteiktajām prasībām, piešķir atļauju un tās
iekļauj reģistrā. Ja šīs juridiskās personas neatbilst
šīs direktīvas II sadaļā noteiktajām
prasībām līdz [OP, ievietot galīgo transponēšanas
datumu + 6 mēneši], tām ir aizliegts emitēt elektronisko
naudu.” * Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva ...
[ievietot pilnu nosaukumu](OV L...). ** 101. pants
Atcelšana Direktīva 2007/64/EK tiek atcelta no [OP, ievietot
datumu – nākamajā dienā pēc 102. panta 2. punkta
pirmajā daļā noteiktās dienas]. Atsauces uz
atcelto direktīvu uzskata par atsaucēm uz šo direktīvu, un
tās lasa saskaņā ar atbilstības tabulu
II pielikumā. 102. pants
Transponēšana 1. Dalībvalstis
vēlākais [divus gadus pēc šīs direktīvas
pieņemšanas] pieņem un publicē normatīvos un
administratīvos aktus, kas vajadzīgi, lai izpildītu šīs
direktīvas prasības. Dalībvalstis nekavējoties dara
Komisijai zināmus minēto aktu tekstus. 2. Tās piemēro
minētos noteikumus no [..]. Kad dalībvalstis pieņem minētos
noteikumus, tajos ietver atsauci uz šo direktīvu vai šādu atsauci pievieno
to oficiālai publikācijai. Dalībvalstis nosaka, kā
izdarāma šāda atsauce. 3. Dalībvalstis dara
Komisijai zināmus savu tiesību aktu galvenos noteikumus, ko tās
pieņem jomā, uz kuru attiecas šī direktīva. 103. pants Šī
direktīva stājas spēkā divdesmitajā dienā
pēc tās publicēšanas Eiropas Savienības
Oficiālajā Vēstnesī. 104. pants Šī
direktīva ir adresēta dalībvalstīm. Briselē, Eiropas Parlamenta vārdā – Padomes
vārdā – priekšsēdētājs priekšsēdētājs I PIELIKUMS
MAKSĀJUMU PAKALPOJUMI
(DEFINĪCIJA 4. PANTA 3) PUNKTĀ) 1. Pakalpojumi, kas ļauj
ieskaitīt skaidru naudu maksājumu kontā, kā arī visas
operācijas, kas vajadzīgas, lai maksājumu kontu varētu
izmantot. 2. Pakalpojumi, kas ļauj
izņemt skaidru naudu no maksājumu konta, kā arī visas
operācijas, kas vajadzīgas, lai maksājumu kontu varētu
izmantot. 3. Maksājumu darījumu
veikšana, arī naudas līdzekļu pārskaitīšana
lietotāja maksājumu pakalpojumu sniedzēja vai cita
maksājumu pakalpojumu sniedzēja atvērtā maksājumu
kontā: (c)
tieša debeta maksājumu, arī vienreizēju
tieša debeta maksājumu veikšana, (d)
maksājumu darījumu veikšana ar
maksājumu kartēm vai līdzīgām ierīcēm, (e)
kredīta pārskaitījumu, arī
regulāru maksājumu uzdevumu veikšana. 4. Maksājumu darījuma
veikšana, ja uz naudas līdzekļiem attiecas maksājumu pakalpojumu
lietotāja kredītlīnija: (f)
tieša debeta maksājumu, arī
vienreizēju tieša debeta maksājumu veikšana, (g)
maksājumu darījumu veikšana ar
maksājumu kartēm vai līdzīgām ierīcēm, (h)
kredīta pārskaitījumu, arī
regulāru maksājumu uzdevumu veikšana. 5. Maksājumu instrumentu
emisija un/vai maksājumu darījumu iegūšana. 6. Naudas pārvedumi. 7. Pakalpojumi, kas
balstīti uz piekļuvi maksājumu kontiem, kurus nodrošina
maksājumu pakalpojumu sniedzējs, kas nav konta apkalpošanas
maksājumu pakalpojumu sniedzējs, šādā veidā: (i)
maksājumu iniciācijas pakalpojumi; (j)
konta informācijas pakalpojumi. II PIELIKUMS
ATBILSTĪBAS TABULA Šī direktīva || Direktīva 2007/64/EK || 1. panta 1. punkts || 1. panta 1. punkts || 1. panta 2. punkts || 1. panta 2. punkts || 2. panta 1. punkts || 2. panta 1. punkts || 2. panta 2. punkts || 2. panta 2. punkts || 2. panta 3. punkts || 2. panta 3. punkts || 3. pants o) svītrots || 3. pants || 4. pants Pievienotās definīcijas || 4. pants || || || 5. pants — pievienoti noteikumi par atļauju pieteikumiem || 5. pants 6. pants || 6. pants || 7. panta 1. punkts || 7. panta 1. punkts || 7. panta 2. punkts || 7. panta 2. punkts || 7. panta 3. punkts || 7. panta 3. punkts || 8. panta 1. punkts || 8. panta 1. punkts || 8. panta 2. punkts || 8. panta 2. punkts || 8. panta 3. punkts || 8. panta 3. punkts || 9. panta 1. punkts || 9. panta 1. punkts || || || 9. panta 2. punkts 9. panta 3. un 4. punkts svītrots || 9. panta 2. punkts 10. panta 1. punkts || 10. panta 1. punkts || 10. panta 2. punkts || 10. panta 2. punkts || 10. panta 3. punkts || 10. panta 3. punkts || 10. panta 4. punkts || 10. panta 4. punkts || 10. panta 5. punkts || 10. panta 5. punkts || 10. panta 6. punkts || 10. panta 6. punkts || 10. panta 7. punkts || 10. panta 7. punkts || 10. panta 8. punkts || 10. panta 8. punkts || 10. panta 9. punkts || 10. panta 9. punkts || 11. pants || 11. pants || 12. panta 1. punkts || 12. panta 1. punkts || 12. panta 2. punkts || 12. panta 2. punkts || 12. panta 3. punkts || 12. panta 3. punkts || 13. pants || 13. pants || 14. panta 1. punkts || || 14. panta 2. punkts || || 14. panta 3. punkts || || 14. panta 4. punkts || || 15. pants || 14. pants || 16. panta 1. punkts || 15. panta 1. punkts || 16. panta 2. punkts || 15. panta 2. punkts || 16. panta 3. punkts || 15. panta 3. punkts || 16. panta 4. punkts || 15. panta 4. punkts || 17. panta 1. punkts || 16. panta 1. punkts || 17. panta 2. punkts || 16. panta 2. punkts || 17. panta 3. punkts || || 17. panta 4. punkts || 16. panta 3. punkts || 17. panta 5. punkts || 16. panta 4. punkts || 17. panta 6. punkts || 16. panta 5. punkts || 18. panta 1. punkts || 17. panta 1. punkts || 18. panta 2. punkts || 17. panta 2. punkts || 18. panta 3. punkts || 17. panta 3. punkts || 18. panta 4. punkts || 17. panta 4. punkts || 18. panta 5. punkts || 17. panta 5. punkts || 18. panta 6. punkts || 17. panta 6. punkts || 18. panta 7. punkts || 17. panta 7. punkts || 18. panta 8. punkts || 17. panta 8. punkts || 18. panta 9. punkts || || 19. panta 1. punkts || 18. panta 1. punkts || 19. panta 2. punkts || 18. panta 2. punkts || 20. pants || 19. pants || 21. panta 1. punkts || 20. panta 1. punkts || 21. panta 2. punkts || 20. panta 2. punkts || 21. panta 3. punkts || 20. panta 3. punkts || 21. panta 4. punkts || 20. panta 4. punkts || 21. panta 5. punkts || 20. panta 5. punkts || 22. panta 1. punkts || 21. panta 1. punkts || 22. panta 2. punkts || 21. panta 2. punkts || 22. panta 3. punkts || 21. panta 3. punkts || 23. panta 1. punkts || 22. panta 1. punkts || 23. panta 2. punkts || 22. panta 2. punkts || 23. panta 3. punkts || 22. panta 3. punkts || 24. panta 1. punkts || 23. panta 1. punkts || 24. panta 2. punkts || 23. panta 2. punkts || 25. panta 1. punkts || 24. panta 1. punkts || 25. panta 2. punkts – d) svītrots || 24. panta 2. punkts || 26. panta 1. punkts || 25. panta 1. punkts || 26. panta 2. punkts || 25. panta 2. punkts || 26. panta 3. punkts || 25. panta 3. punkts || 26. panta 4. punkts || 25. panta 4. punkts || 26. panta 5. punkts || 25. panta 5. punkts || 26. panta 6. punkts || || 26. panta 7. punkts || || 26. panta 8. punkts || || 26. panta 9. punkts || || 27. panta 1. punkts || 26. panta 1. punkts || 27. panta 2. punkts || 26. panta 2. punkts || 27. panta 3. punkts || 26. panta 3. punkts || 27. panta 4. punkts || 26. panta 4. punkts || 27. panta 5. punkts || 26. panta 5. punkts || 27. panta 6. punkts || 26. panta 6. punkts || 28. pants || 27. pants || 29. panta 1. punkts || 28. panta 1. punkts || 29. panta 2. punkts – c) svītrots || 28. panta 2. punkts || 30. panta 1. punkts || 29. pants || 30. panta 2. punkts || || 31. panta 1. punkts || 30. panta 1. punkts || 31. panta 2. punkts || 30. panta 2. punkts || 31. panta 3. punkts || 30. panta 3. punkts || 32. pants || 31. pants || 33. panta 1. punkts || 32. panta 1. punkts || 33. panta 2. punkts || 32. panta 2. punkts || 33. panta 3. punkts || 32. panta 3. punkts || 34. pants || 33. pants || 35. panta 1. punkts || 34. panta 1. punkts || 35. panta 2. punkts || 34. panta 2. punkts || 36. panta 1. punkts || 35. panta 1. punkts || 36. panta 2. punkts || 35. panta 2. punkts || 37. panta 1. punkts || 36. panta 1. punkts || 37. panta 2. punkts || 36. panta 2. punkts || 37. panta 3. punkts || 36. panta 3. punkts || 38. panta 1. punkts || 37. panta 1. punkts || 38. panta 2. punkts || || 38. panta 3. punkts || 37. panta 2. punkts || 39. pants || || 40. pants || || 41. pants || 38. pants || 42. pants || 39. pants || 43. pants || 40. pants || 44. panta 1. punkts || 41. panta 1. punkts || 44. panta 2. punkts || 41. panta 2. punkts || 44. panta 3. punkts || 41. panta 3. punkts || 45. panta 1. punkts || 42. panta 1. punkts || 45. panta 2. punkts || 42. panta 2. punkts || 45. panta 3. punkts || 42. panta 3. punkts || 45. panta 4. punkts || 42. panta 4. punkts || 45. panta 5. punkts || 42. panta 5. punkts || 45. panta 6. punkts || 42. panta 6. punkts || 45. panta 7. punkts || 42. panta 7. punkts || 46. pants || 43. pants || 47. panta 1. punkts || 44. panta 1. punkts || 47. panta 2. punkts || 44. panta 2. punkts || 47. panta 3. punkts || 44. panta 3. punkts || 48. panta 1. punkts || 45. panta 1. punkts || 48. panta 2. punkts || 45. panta 2. punkts || 48. panta 3. punkts || 45. panta 3. punkts || 48. panta 4. punkts || 45. panta 4. punkts || 48. panta 5. punkts || 45. panta 5. punkts || 48. panta 6. punkts || 45. panta 6. punkts || 49. pants || 46. pants || 50. panta 1. punkts || 47. panta 1. punkts || 50. panta 2. punkts || 47. panta 2. punkts || 50. panta 3. punkts || 47. panta 3. punkts || 51. panta 1. punkts || 48. panta 1. punkts || 51. panta 2. punkts || 48. panta 2. punkts || 51. panta 3. punkts || 48. panta 3. punkts || 52. panta 1. punkts || 49. panta 1. punkts || 52. panta 2. punkts || 49. panta 2. punkts || 53. panta 1. punkts || 50. panta 1. punkts || 53. panta 2. punkts || 50. panta 2. punkts || 54. panta 1. punkts || 51. panta 1. punkts || 54. panta 2. punkts || 51. panta 2. punkts || 54. panta 3. punkts || 51. panta 3. punkts || 54. panta 4. punkts || 51. panta 4. punkts || 55. panta 1. punkts || 52. panta 1. punkts || 55. panta 2. punkts || 52. panta 2. punkts || 55. panta 3. punkts || 52. panta 3. punkts || 55. panta 4. punkts || || 56. panta 1. punkts || 53. panta 1. punkts || 56. panta 2. punkts || 53. panta 2. punkts || 56. panta 3. punkts || 53. panta 3. punkts || 57. panta 1. punkts || 54. panta 1. punkts || 57. panta 2. punkts || 54. panta 2. punkts || 57. panta 3. punkts || 54. panta 3. punkts || 57. panta 4. punkts || 54. panta 4. punkts || 58. panta 1. punkts || || 58. panta 2. punkts || || 58. panta 3. punkts || || 58. panta 4. punkts || || 59. panta 1. punkts || || 59. panta 2. punkts || || 59. panta 3. punkts || || 60. panta 1. punkts || 55. panta 1. punkts || 60. panta 2. punkts || 55. panta 2. punkts || 60. panta 3. punkts || 55. panta 3. punkts || 60. panta 4. punkts || 55. panta 4. punkts || 61. panta 1. punkts || 56. panta 1. punkts || 61. panta 2. punkts || 56. panta 2. punkts || 62. panta 1. punkts || 57. panta 1. punkts || 62. panta 2. punkts || 57. panta 2. punkts || 63. panta 1. punkts || 58. pants || 63. panta 2. punkts || || 64. panta 1. punkts || 59. panta 1. punkts || 64. panta 2. punkts || 59. panta 2. punkts || 65. panta 1. punkts || 60. panta 1. punkts || 65. panta 2. punkts || || 65. panta 3. punkts || 60. panta 2. punkts || 66. panta 1. punkts || 61. panta 1. un 2. punkts || 66. panta 2. punkts || 61. panta 4. un 5. punkts || 67. panta 1. punkts || 62. panta 1. punkts || 67. panta 2. punkts || 62. panta 2. punkts || 67. panta 3. punkts || 62. panta 3. punkts || 68. panta 1. punkts || 63. panta 1. punkts || 68. panta 2. punkts || 63. panta 2. punkts || 69. panta 1. punkts || 64. panta 1. punkts || 69. panta 2. punkts || 64. panta 2. punkts || 70. panta 1. punkts || 65. panta 1. punkts || 70. panta 2. punkts || 65. panta 2. punkts || 70. panta 3. punkts || 65. panta 3. punkts || 71. panta 1. punkts || 66. panta 1. punkts || 71. panta 2. punkts || 66. panta 2. punkts || 71. panta 3. punkts || 66. panta 3. punkts || 71. panta 4. punkts || 66. panta 4. punkts || 71. panta 5. punkts || 66. panta 5. punkts || 72. panta 1. punkts || 67. panta 1. punkts || 72. panta 2. punkts || 67. panta 2. punkts || 72. panta 3. punkts || 67. panta 3. punkts || 73. panta 1. punkts || 68. panta 1. punkts || 73. panta 2. punkts || 68. panta 2. punkts || 74. panta 1. punkts || 69. panta 1. punkts || 74. panta 2. punkts || 69. panta 2. punkts || 74. panta 3. punkts || 69. panta 3. punkts || 75. pants || 70. pants || 76. pants || 71. pants || 77. pants || 72. pants || 78. panta 1. punkts || 73. panta 1. punkts || 78. panta 2. punkts || 73. panta 2. punkts || 79. panta 1. punkts || 74. panta 1. punkts || 79. panta 2. punkts || 74. panta 2. punkts || 79. panta 3. punkts || 74. panta 2. punkts || 79. panta 4. punkts || 74. panta 2. punkts || 79. panta 5. punkts || 74. panta 3. punkts || 80. panta 1. punkts || 75. panta 1. punkts || 80. panta 2. punkts || 75. panta 2. punkts || 80. panta 3. punkts || 75. panta 3. punkts || 81. pants || 76. pants || 82. panta 1. punkts || 77. panta 1. punkts || 82. panta 2. punkts || 77. panta 2. punkts || 83. pants || 78. pants || 84. pants || 79. pants || 85. panta 1. punkts || || 85. panta 2. punkts || || 85. panta 3. punkts || || 85. panta 4. punkts || || 86. panta 1. punkts || || 86. panta 2. punkts || || 86. panta 3. punkts || || 86. panta 4. punkts || || 87. panta 1. punkts || || 87. panta 2. punkts || || 87. panta 3. punkts || || 88. panta 1. punkts || 80. panta 1. punkts || 88. panta 2. punkts || 80. panta 2. punkts || 89. panta 1. punkts || || 89. panta 2. punkts || || 89. panta 3. punkts || 82. panta 2. punkts || 89. panta 4. punkts || || 90. panta 1. punkts || || 90. panta 2. punkts || || 90. panta 3. punkts || || 91. panta 1. punkts || 83. panta 1. punkts || 91. panta 2. punkts || 83. panta 2. punkts || 92. panta 1. punkts || || 92. panta 2. punkts || || 93. pants || 84. pants || 94. panta 1. punkts || || 94. panta 2. punkts || || 94. panta 3. punkts || || 94. panta 4. punkts || || 94. panta 5. punkts || || 95. panta 1. punkts || 86. panta 1. punkts || 95. panta 2. punkts || 86. panta 2. punkts || 95. panta 3. punkts || 86. panta 3. punkts || 96. pants || 87. pants || 97. pants || 88. pants || 98. panta 1. punkts || || 98. panta 2. punkts || || 99. panta 1. punkts || || 99. panta 2. punkts || || || || 101. pants || || 102. panta 1. punkts || 94. panta 1. punkts || 102. panta 2. punkts || 94. panta 1. punkts || 102. panta 3. punkts || 94. panta 2. punkts || 103. pants || 95. pants || 104. pants || 96. pants || I pielikums || Pielikums || III PIELIKUMS
Tiesību akta finanšu pārskats “Aģentūras” 1. PRIEKŠLIKUMA/INICIATĪVAS KONTEKSTS 1.1. Priekšlikuma/iniciatīvas
nosaukums 1.2. Attiecīgās
politikas jomas ABM/ABB struktūrā 1.3. Priekšlikuma/iniciatīvas
būtība 1.4. Mērķi 1.5. Priekšlikuma/iniciatīvas
pamatojums 1.6. Ilgums un
finansiālā ietekme 1.7. Paredzētie
pārvaldības veidi 2. PĀRVALDĪBAS PASĀKUMI 2.1. Uzraudzības un
ziņošanas noteikumi 2.2. Pārvaldības un
kontroles sistēma 2.3. Krāpšanas un
pārkāpumu novēršanas pasākumi 3. PRIEKŠLIKUMA/INICIATĪVAS
PAREDZAMĀ FINANSIĀLĀ IETEKME 3.1. Attiecīgās daudzgadu
finanšu shēmas izdevumu kategorijas un budžeta izdevumu pozīcijas 3.2. Paredzamā ietekme uz
izdevumiem 3.2.1. Kopsavilkums par paredzamo
ietekmi uz izdevumiem 3.2.2. Paredzamā ietekme uz
[struktūras] apropriācijām 3.2.3. Paredzamā ietekme uz [struktūras]
cilvēkresursiem 3.2.4. Saderība ar
kārtējo daudzgadu finanšu shēmu 3.2.5. Trešo personu iemaksas 3.3. Paredzamā ietekme uz
ieņēmumiem TIESĪBU
AKTA FINANŠU PĀRSKATS 1. PRIEKŠLIKUMA/INICIATĪVAS KONTEKSTS 1.1. Priekšlikuma/iniciatīvas
nosaukums Eiropas
Parlamenta un Padomes direktīva par maksājumu pakalpojumiem
iekšējā tirgū, ar ko groza Direktīvas 2002/65/EK un
2013/36/EK, un atceļ Direktīvu 2007/64/EK. 1.2. Attiecīgās
politikas jomas ABM/ABB struktūrā[51] Iekšējais
tirgus — mazumtirdzniecības finanšu pakalpojumi Patērētāju
aizsardzību — finanšu pakalpojumi 1.3. Priekšlikuma/iniciatīvas
būtība ¨ Priekšlikums/iniciatīva attiecas uz jaunu
darbību 1.4. Mērķi 1.4.1. Komisijas daudzgadu
stratēģiskie mērķi, kurus plānots sasniegt ar
priekšlikumu/iniciatīvu Sekmēt
gudru un iekļaujošu izaugsmi Veicināt
ekonomisko, sociālo un teritoriālo kohēziju 1.4.2. Konkrētie mērķi
un attiecīgās ABM/ABB darbības Izveidot ES mēroga elektronisko maksājumu
tirgu, kas ļaus patērētājiem, mazumtirgotājiem un
citiem tirgus dalībniekiem pilnībā izmantot ES iekšējā
tirgus priekšrocības Risināt standartizācijas un
sadarbspējas jautājumus attiecībā uz maksājumu
veikšanu ar kartēm, internetā un mobilajiem maksājumiem. Likvidēt šķēršļus konkurencei,
jo īpaši attiecībā uz karšu maksājumiem un maksājumiem
internetā. Saskaņot maksājumu pakalpojumu
tarifikācijas un novirzīšanas paņēmienus visā ES. Nodrošināt, ka uz jauna veida maksājumu
pakalpojumiem un instrumentiem attiecas tiesiskais regulējums, kas
reglamentē privātklientu maksājumu veikšanu ES. Nodrošināt tiesiskā regulējuma (PSD)
konsekventu piemērošanu un saskaņot licencēšanas un
uzraudzības noteikumu praktisko darbību attiecībā uz
maksājumu pakalpojumiem visās dalībvalstīs. Nodrošināt atbilstošu un konsekventu
patērētāju interešu aizsardzību saistībā ar
maksājumu darījumiem, tostarp paplašinot normatīvo
aizsardzību uz jauniem kanāliem un inovatīviem maksājumu
pakalpojumiem. 1.4.3. Paredzamie rezultāti un
ietekme Norādīt,
kāda ir priekšlikuma/iniciatīvas iecerētā ietekme uz finansējuma
saņēmējiem/mērķgrupām. Ierosinātie
grozījumi nodrošinās lielāku juridisko noteiktību un
vienlīdzīgus noteikumus, tādējādi samazinot
maksājumu pakalpojumu lietotāju izmaksu un cenu konverģenci,
palielinot maksājumu pakalpojumu izvēli un pārredzamību,
veicinot inovatīvu maksājumu pakalpojumu sniegšanu un nodrošinot
drošus un pārredzamus maksājumu pakalpojumus. Ierosināto
pasākumu mērķis ir to visu paveikt tehnoloģiski
neitrālā veidā, kas būs svarīgi, maksājumu
pakalpojumiem turpinot attīstīties. Šos mērķus sasniegs,
atjauninot un papildinot esošo tiesisko regulējumu attiecībā uz
maksājumu pakalpojumiem; paredzot noteikumus, kas sekmē
pārredzamību, inovācijas un drošību privātklientu maksājumu
jomā, un uzlabo saskaņotību starp valstu noteikumiem, īpašu
uzmanību pievēršot likumīgām patērētāju
vajadzībām. 1.4.4. Rezultātu un ietekmes
rādītāji Tiklīdz
minēto direktīvu īstenos vismaz lielākā daļa
dalībvalstu, Komisija izvērtēs šīs direktīvas
īstenošanu un ietekmi, pamatojoties uz valsts īstenošanas pasākumu
atbilstības novērtēšanu un pētījumu par
direktīvas ietekmi uz tirgu. Komisija iesniegs Eiropas Parlamentam,
Padomei, Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai un Eiropas
Centrālajai bankai ziņojumu par rezultātiem un
piedāvātajiem turpmākajiem pasākumiem. 1.5. Priekšlikuma/iniciatīvas
pamatojums 1.5.1. Īstermiņa vai
ilgtermiņa vajadzības Direktīva
uzlabos iekšējā tirgus darbību attiecībā uz
maksājumu pakalpojumiem, kā arī plašākā
nozīmē — attiecībā uz visām precēm un
pakalpojumiem, ņemot vērā vajadzību pēc
inovatīviem, efektīviem un drošiem maksāšanas
līdzekļiem. Jo īpaši tās mērķis ir: ¨ nodrošināt
vienādus konkurences apstākļus starp visu kategoriju
maksājumu pakalpojumu sniedzējiem, tostarp tiem pakalpojumu
sniedzējiem, kuri sākuši darboties nesen, kas savukārt palielina
privātklientu maksājumu izvēli, efektivitāti,
pārredzamību un drošību. ¨ veicināt
maksājumu ar kartēm, internetā un mobilo maksājumu
inovatīvus pārrobežu pakalpojumus, nodrošinot vienotu tirgu visiem privātklientu
maksājumiem. Turklāt
tas radīs pareizo līdzsvaru starp
patērētāju augstu aizsardzības līmeni un
uzņēmumu konkurētspēju, tādējādi ierobežojot
iespējas tirgotājiem papildus faktiskajām izmaksām
iekasēt maksu par maksājumu instrumentu lietošanu. Tas atvieglos
arī saimnieciskos darījumus Savienībā, kā arī
palīdzēs sasniegt ES 2020 stratēģijas plašākus
mērķus un veicinās jaunu izaugsmi. 1.5.2. ES iesaistīšanās
pievienotā vērtība Saskaņā
ar LES 5. pantā izklāstītajiem subsidiaritātes un
proporcionalitātes principiem dalībvalstis nevar pietiekami sasniegt
šā priekšlikuma mērķus, un tādēļ tos labāk
var panākt Savienības līmenī. Integrēts ES tirgus
privātpersonu elektroniskajiem maksājumiem sekmē Līguma par
Eiropas Savienību 3. pantā minētā mērķa —
stiprināt iekšējo tirgu —sasniegšanu. Tirgus integrācijas
priekšrocības ietver, piemēram, lielāku konkurenci starp MPS un
lielāku izvēli, inovācijas un drošību maksājumu
pakalpojumu lietotājiem, jo īpaši patērētājiem.
Pēc būtības attiecībā uz integrētu maksājumu
tirgu, pamatojoties uz tīkliem, kas sniedzas aiz valstu robežām, ir
nepieciešama Kopienas mēroga pieeja, jo piemērojamajiem principiem,
noteikumiem, procedūrām un standartiem ir jābūt
vienādiem visās dalībvalstīs, lai nodrošinātu
juridisko noteiktību un vienlīdzīgus konkurences apstākļus
visiem tirgus dalībniekiem. Alternatīva Kopienas mēroga pieejai
būtu daudzpusēju un divpusēju nolīgumu sistēma, kuras
sarežģītība un izmaksas salīdzinājumā ar Eiropas
līmeņa tiesību aktu būtu nepieļaujamas.
Tādējādi iespējamā rīcība ES
līmenī atbilst subsidiaritātes principam. 1.5.3. Līdzīgas
līdzšinējās pieredzes rezultātā gūtās
atziņas Pašreizējā
tiesiskā regulējuma un Maksājumu pakalpojumu direktīvas
analīzes rezultātā ir uzsvērti šādi jautājumi: -
spēkā esošo noteikumu nekonsekventa piemērošana dalībvalstīs,
ņemot vērā izvēles iespēju lielo skaitu un bieži vien
ļoti vispārīgos piemērošanas kritērijus. Jo īpaši
daži MPD noteiktie izņēmumi šķiet pārāk vispārīgi
vai novecojuši attiecībā uz tirgus attīstību un tos
interpretē ļoti dažādi. Spēkā esošajos noteikumos ir
trūkumi saistībā ar to piemērošanas jomu, ja maksājumu
darījuma viens no posmiem tiek īstenots ārpus EEZ vai
maksājumi tiek veikti valūtās, kas nav ES valūtas, kā
rezultātā veidojas tirgus sadrumstalotība, regulatīvā
arbitrāža un konkurences izkropļojumi. - juridisks
vakuums attiecībā uz dažiem interneta pakalpojumu sniedzējiem,
kuri sākuši darboties nesen, piemēram, trešo personu pakalpojumu
sniedzējiem, kas piedāvā maksājuma iniciēšanu, kas
piesaistīta bankas pakalpojumiem tiešsaistē. Šie pakalpojumi ir
dzīvotspējīga un bieži vien lētāka maksājumu
alternatīva karšu maksājumiem, kas ir pievilcīga arī
patērētājiem, kuriem nav kartes. Tomēr pašreizējie
uzņēmējdarbības modeļi rada bažas starp bankām un
atsevišķām dalībvalstīm, jo uz pakalpojumu sniedzējiem
neattiecas esošais tiesiskais regulējums. Šāds juridiskais vakuums
varētu kavēt inovāciju un piemērotu tirgus piekļuves
apstākļu izveidi. -
standartizācijas un savietojamības trūkums starp dažādiem
maksājumu risinājumiem (maksājumi ar kartēm, internetā
un mobilie maksājumi) dažādos aspektos un dažādās
pakāpēs, jo īpaši pārrobežu līmenī, ko pastiprina
vāja pārvaldība attiecībā uz ES privātklientu
maksājumu tirgu. - dažāda
un nekonsekventa tarifikācijas prakse (attiecībā uz
konkrēta maksājumu instrumenta pielietojumu, ko izmanto
tirgotāji) starp dalībvalstīm (no kurām aptuveni puse ES
dalībvalstu atļauj, bet otra puse aizliedz papildmaksas noteikšanu),
radot lielas neskaidrības patērētājiem, kad tie
iepērkas ārzemēs vai internetā, un nevienlīdzīgus
konkurences apstākļus. -
maksājumu karšu jomā vairāki uzņēmējdarbību
ierobežojoši noteikumi un prakse, kas kropļo konkurenci
(attiecībā uz MIF un noteikumiem par tirgotāju
izvēli un elastīgumu saistībā ar kartes pieņemšanu). Eiropas
tiesiskā regulējuma un jo īpaši MPD pārskatīšana,
kā arī 2012. gadā organizētā apspriešanās
par Komisijas Zaļo grāmatu attiecībā uz maksājumiem ar
karti, internetā un mobilajiem maksājumiem lika secināt, ka ir
nepieciešami turpmāki pasākumi un regulējuma atjauninājumi,
tostarp pielāgojumi MPD, lai maksājumu regulējums labāk
atbilstu efektīva Eiropas maksājumu tirgus vajadzībām,
pilnībā sekmējot tādas maksājumu vides izveidi, kas
veicina konkurenci, inovācijas un drošību. 1.5.4. Saderība un
iespējamā sinerģija ar citiem atbilstošiem instrumentiem Tiesiskais
regulējums, kas izveidots ar MPD, Regulu (EK) Nr. 924/2009 par
pārrobežu maksājumiem Kopienā un otro elektroniskās naudas
Direktīvu 2009/110/EK, jau ir ļāvis panākt ievērojamu
progresu attiecībā uz Eiropas privātklientu maksājumu
tirgus vispārēju integrāciju. Migrācijas uz SEPA
beigu datuma Regula (ES) Nr. 260/2012 nosaka migrācijas termiņus
Eiropas mēroga kredīta pārvedumiem un tiešajiem debetiem,
pilnībā aizstājot valstu sistēmas attiecībā uz
valsts un pārrobežu euro maksājumiem ES teritorijā no
2014. gada. Pēdējos gados tiesiskais regulējums privātklientu
maksājumu jomā ir papildināts ar vairākām
izmeklēšanām un Komisijas lēmumiem saskaņā ar ES
konkurences tiesību aktiem. Tomēr privātklientu
maksājumu tirgus ir ļoti dinamisks un pēdējo gadu
laikā tajā ir vērojama būtiska inovāciju
attīstība. Svarīgas maksājumu tirgus jomas, jo īpaši karšu
maksājumi un jauni maksājumu līdzekļi, piemēram,
internetā un mobilie maksājumi, bieži vien joprojām ir
sadrumstaloti pa valstīm, tādējādi apgrūtinot
inovatīvu un viegli izmantojamu digitālo maksājumu pakalpojumu
efektīvu attīstību un iespēju nodrošināt
patērētājus un mazumtirgotājus ar efektīvām,
ērtām un drošām maksājumu veikšanas metodēm
(izņemot, iespējams, kredītkartes) Eiropas mērogā,
ļaujot iegādāties preču un pakalpojumu aizvien pieaugošo
klāstu. Jaunākās tendences maksājumu ar kartēm,
internetā un mobilo maksājumu tirgū ir atklājušas dažas
regulējuma nepilnības pašreizējā tiesiskajā
regulējumā attiecībā uz maksājumiem, kā arī
tirgus nepilnības, kuras ar šīs iniciatīvas palīdzību
plānots risināt. 1.6. Ilgums un
finansiālā ietekme ¨ Ierobežota ilguma
priekšlikums/iniciatīva ¨ Priekšlikuma/iniciatīvas darbības laiks:
[DD.MM.]GGGG.–[DD.MM.]GGGG. ¨ Finansiālā ietekme: GGGG.– GGGG. ¨ Neierobežota ilguma priekšlikums/iniciatīva 1.7. Paredzētie
pārvaldības veidi [52] 2015. gada budžets ¨ Centralizēta netieša
pārvaldība, kurā īstenošanas
uzdevumi deleģēti: ¨ izpildaģentūrām ¨ Dalīta pārvaldība kopā ar dalībvalstīm ¨ Netieša pārvaldība, budžeta izpildes uzdevumus
uzticot: ¨ starptautiskām organizācijām un to
aģentūrām (precizēt); ¨EIB un Eiropas Investīciju fondam; ¨ un 208. un 209. pantā minētajām
struktūrām; ¨ publisko tiesību subjektiem; ¨ struktūrām, uz kurām attiecas privāttiesības
un kuras veic sabiedrisko pakalpojumu sniedzēja misiju, ja vien tās
sniedz pietiekamas finanšu garantijas; ¨ struktūrām, uz kurām attiecas dalībvalsts
privāttiesības, kurām uzticēta publiskā un
privātā sektora partnerības īstenošana un kuras sniedz
pietiekamas finanšu garantijas; ¨ personām, kurām ir uzticēts veikt īpašas
darbības KĀDP jomā saskaņā ar LES V sadaļu un
kuras ir noteiktas attiecīgajā pamataktā. 2. Pārvaldības pasākumi 2.1. Uzraudzības un
ziņošanas noteikumi Norādīt
periodiskumu un nosacījumus Regulas par
Eiropas Banku iestādes (EBI) izveidi 81. pantā noteikts, ka
Komisija līdz 2014. gada 2. janvārim un pēc tam reizi
3 gados publicē vispārīgu ziņojumu par pieredzi, kas
gūta EBI darbības rezultātā. Tāpēc Komisija
publicēs vispārīgu ziņojumu, ko nosūtīs Eiropas
Parlamentam un Padomei. Pārvaldības un kontroles sistēma 2.1.1. Apzinātie riski Saistībā
ar juridisku, ekonomisku, efektīvu un konstruktīvu apropriāciju
izmantošanu, kas izriet no priekšlikuma, paredzams, ka priekšlikums
neradīs jaunus riskus, ko pašlaik nesedz EBI esošais iekšējās
kontroles satvars. 2.1.2. Paredzētās kontroles
metodes Tiks
izmantotas pārvaldības un kontroles sistēmas, kā noteikts
Regulā par Eiropas Banku iestādes izveidi (1093/2010). 2.2. Krāpšanas un
pārkāpumu novēršanas pasākumi Norādīt
esošos vai plānotos novēršanas pasākumus un citus
pretpasākumus. Krāpšanas,
korupcijas un citu nelikumīgu darbību apkarošanai EBI bez
ierobežojumiem piemēro Eiropas Parlamenta un Padomes 1999. gada
25. maija Regulu (EK) Nr. 1073/1999 par izmeklēšanu, ko veic
Eiropas Birojs krāpšanas apkarošanai (OLAF). EBI pievienojas Eiropas
Parlamenta, Eiropas Savienības Padomes un Eiropas Kopienu Komisijas
1999. gada 25. maija Iestāžu nolīgumam par iekšējo
izmeklēšanu, ko veic Eiropas Birojs krāpšanas apkarošanai, un tā
nekavējoties izdod attiecīgus noteikumus, kas attiecas uz visu EBI
personālu. Finansējuma
lēmumos, nolīgumos un no tiem izrietošajos īstenošanas
instrumentos skaidri paredz, ka vajadzības gadījumā
Revīzijas palāta un OLAF var veikt EBI izmaksāto
līdzekļu saņēmēju, kā arī par šo
līdzekļu sadalījumu atbildīgā personāla
pārbaudes uz vietas. Regulas, ar ko izveido
EBI, 64. un 65. pants paredz noteikumus par EBI budžeta izpildi un
kontroli un piemērojamos finanšu noteikumus. 3. Priekšlikuma/iniciatīvas
paredzamā finansiālā ietekme 3.1. Attiecīgās
daudzgadu finanšu shēmas izdevumu kategorijas un budžeta izdevumu
pozīcijas Esošās budžeta pozīcijas Sarindotas pa
daudzgadu finanšu shēmas izdevumu kategorijām un budžeta
pozīcijām. Daudzgadu finanšu shēmas izdevumu kategorija || Budžeta pozīcija || Izdevumu veids || Iemaksas Numurs [Izdevumu kategorija………………...……………] || Dif./nedif. ([53]) || No EBTA valstīm[54] || No kandidātvalstīm[55] || No trešām valstīm || Finanšu regulas 21. panta 2. punkta b) apakšpunkta nozīmē 1.a || 2002.03.12. Eiropas Banku iestāde || Dif. || JĀ || JĀ || NĒ || NĒ 3.2. Paredzamā ietekme uz
izdevumiem Jaunos uzdevumus veiks, izmantojot
cilvēkresursus, kas pieejami ikgadējās budžeta resursu
piešķiršanas procedūras ietvaros, ņemot vērā budžeta
ierobežojumus, kas piemērojami visām ES struktūrām un
atbilstīgi finanšu plānošanai attiecībā uz
aģentūrām. 3.2.1. Kopsavilkums par paredzamo
ietekmi uz izdevumiem EUR miljonos
(trīs zīmes aiz komata) Daudzgadu finanšu shēmas izdevumu kategorija || 1.a || Konkurētspēja izaugsmei un darbavietām MARKT ĢD || || || 2015 || 2016 || 2017 || 2018 || 2019 || 2020 || KOPĀ 2002.03.12. || Saistības || 1) || 0,160 || 0,150 || 0,075 || 0,075 || 0,075 || 0,075 || 0,609 Maksājumi || 2) || 0,160 || 0,150 || 0,075 || 0,075 || 0,075 || 0,075 || 0,609 KOPĀ — MARKT ĢD apropriācijas || Saistības || = 1 + 1.a + 3.a || 0,160 || 0,150 || 0,075 || 0,075 || 0,075 || 0,075 || 0,609 Maksājumi || = 2 + 2.a +3.b || 0,160 || 0,150 || 0,075 || 0,075 || 0,075 || 0,075 || 0,609 EUR miljonos
(trīs zīmes aiz komata) || || || 2015[56] || 2016 || 2017 || 2018 || 2019 || 2020 || KOPĀ KOPĀ daudzgadu finanšu shēmas 1.–5. IZDEVUMU KATEGORIJAS apropriācijas || Saistības || 0,160 || 0,150 || 0,075 || 0,075 || 0,075 || 0,075 || 0,609 Maksājumi || 0,160 || 0,150 || 0,075 || 0,075 || 0,075 || 0,075 || 0,609 3.2.2. Paredzamā ietekme uz
[struktūras] apropriācijām ¨ Priekšlikums/iniciatīva neparedz izmantot darbības
apropriācijas 3.2.3. Paredzamā ietekme uz
[struktūras] cilvēkresursiem 3.2.3.1. Kopsavilkums ¨ Priekšlikums/iniciatīva neparedz izmantot
administratīvās apropriācijas 3.2.3.2. Paredzamās
cilvēkresursu vajadzības atbildīgajam ĢD ¨ Priekšlikums/iniciatīva neparedz cilvēkresursu
izmantošanu 3.2.4. Saderība ar kārtējo
daudzgadu finanšu shēmu ¨ Priekšlikums/iniciatīva atbilst kārtējai
daudzgadu finanšu shēmai 3.2.5. Trešo personu iemaksas Priekšlikums/iniciatīva paredz šādu
līdzfinansējumu: Apropriācijas
miljonos EUR (3 zīmes aiz komata) || 2015 || 2016 || 2017 || 2018 || 2019 || 2020 || Kopā Dalībvalstis || 0,240 || 0,225 || 0,112 || 0,112 || 0,112 || 0,112 || 0,913 KOPĀ līdzfinansējuma apropriācijas || 0,240 || 0,225 || 0,112 || 0,112 || 0,112 || 0,112 || 0,913 3.3. Paredzamā ietekme uz
ieņēmumiem ¨ Priekšlikums/iniciatīva finansiāli neietekmē
ieņēmumus 1. pielikums Pārskatot
MPD, ir noteikt šādi īpaši pienākumi un uzdevumi
attiecībā uz EBI, kas izveidota ar Eiropas Parlamenta un Padomes
Regulu (ES) Nr. 1093/2010. 14. pants
— izstrādāt un uzturēt tīmekļa portālu: - Izstrādāt un
uzturēt tīmekļa portālu, kas darbojas kā ES
elektroniskās piekļuves punkts, savienojot 13. pantā
minētos valstu publiskos reģistrus, un izstrādāt
regulatīvo standartu projektus, nosakot tehniskās prasības
attiecībā uz piekļuvi informācijai, kas ietverta šajos
publiskajos reģistros. 26. pants
— EBI pienākumi saistībā ar “atļauju (pasu)”
procedūru: –
Pamatnostādņu sagatavošana par to, vai
darbības uzsākšana citā dalībvalstī saskaņā
ar “atļauju (pasu)” režīmu ir uzskatāma par tiesību veikt
uzņēmējdarbību vai sniegt pakalpojumus īstenošanu.
Šīs pamatnostādnes pieņem divu gadu laikā kopš šīs
direktīvas stāšanās spēkā. –
Izstrādāt regulatīvo tehnisko
standartu projektu par sadarbību un informācijas apmaiņu starp
izcelsmes dalībvalsts kompetentajām iestādēm, kas
minētas 26. pantā 1. punktā, un uzņēmējas
dalībvalsts kompetentajām iestādēm saskaņā ar 26.
un 18. pantu, kuros norādīta sadarbības metode,
līdzekļi un noteikumi attiecībā uz maksājumu
iestāžu, kas darbojas pārrobežu mērogā, paziņojumu, un
jo īpaši iesniedzamās informācijas darbības jomu un
apstrādi, tostarp kopīgu terminoloģiju un standarta
paziņojuma veidlapām, lai nodrošinātu konsekventu un
efektīvu paziņošanas procesu. EBI iesniedz šo regulatīvo
tehnisko standartu projektu Komisijai ne vēlāk kā divus gadus
pēc šīs direktīvas stāšanās spēkā. –
Izstrādāt regulatīvo tehnisko
standartu projektu par sadarbību un informācijas apmaiņu starp
izcelsmes dalībvalsts un uzņēmējas dalībvalsts
kompetentajām iestādēm saskaņā ar 26. panta
2.-4. punktu un 22. pantu, kuros norādīta sadarbības
metode, līdzekļi un noteikumi saistībā ar maksājumu
iestāžu, kas darbojas pārrobežu mērogā, uzraudzību, un
jo īpaši apmaiņai paredzētās informācijas
darbības joma un apstrāde, lai nodrošinātu maksājumu
iestāžu, kas īsteno pārrobežu maksājumu pakalpojumus,
konsekventu un efektīvu pārraudzību. EBI iesniedz šo
regulatīvo tehnisko standartu projektu Komisijai ne vēlāk
kā divus gadus pēc šīs direktīvas stāšanās
spēkā. 86.
un 87. pants — drošības pamatnostādņu izstrāde un
pamatnostādņu pieņemšana par maksājumu pakalpojumu
sniedzēju (MPS) rīcību būtisku drošības incidentu
gadījumā: –
Pamatnostādņu izstrāde, lai
izveidotu, īstenotu un uzraudzītu drošības pasākumus
saskaņā ar 85. pantu, tostarp sertifikācijas
procedūras, ja nepieciešams, saskaņā ar 85. panta 3. punktā
minētajiem principiem. Tajās ņem vērā, inter alia,
standartus un/vai specifikācijas, ko Komisija publicējusi
saskaņā ar TID direktīvas 16. panta 2. punktu. EBI
ciešā sadarbībā ar ECB regulāri, bet vismaz reizi divos
gados, pārskata pamatnostādnes. –
Pamatnostādņu pieņemšana ar
mērķi atvieglot maksājumu pakalpojumu sniedzējiem
identificēt būtiskus incidentus un apstākļus, kādos
maksājumu iestādei ir pienākums ziņot par drošības
incidentu. Šīs pamatnostādnes pieņem divu gadu laikā kopš
šīs direktīvas stāšanās spēkā. –
Ciešā sadarbībā ar ECB
saskaņā ar Regulas (ES) Nr. 1093/2010 16. pantu
pamatnostādņu pieņemšana maksājumu pakalpojumu
sniedzējiem, kā noteikts šīs direktīvas 1. panta
1. punktā, par jaunākajiem sasniegumiem klientu
autentificēšanā un par jebkādiem atbrīvojumiem
attiecībā uz stingras klienta autentifikācijas izmantošanu.
Šīs pamatnostādnes pieņem divu gadu laikā pēc šīs
direktīvas stāšanās spēkā un regulāri atjaunina
pēc vajadzības. [1] Eiropas Parlamenta un Padomes 2007. gada
13. novembra Direktīva 2007/64/EK par maksājumu pakalpojumiem
iekšējā tirgū (OV L 319, 5.12.2007., 1. lpp.). [2] Eiropas Parlamenta un Padomes 2009. gada
16. septembra Direktīva 2009/110/EK par elektroniskās
naudas iestāžu darbības sākšanu, veikšanu un konsultatīvu
uzraudzību, par grozījumiem Direktīvā 2005/60/EK un
Direktīvā 2006/48/EK un par Direktīvas 2000/46/EK
atcelšanu, (OV L 267, 10.10.2009., 7.lpp.). [3] Eiropas Parlamenta un Padomes 2009. gada
16. septembra Regula (EK) Nr. 924/2009 par pārrobežu
maksājumiem Kopienā, ar kuru atceļ Regulu (EK) Nr. 2560/2001,
(OV L 266, 9.10.2009., 11. lpp.). [4] Eiropas Parlamenta un Padomes 2012. gada
14. marta Regula (ES) Nr. 260/2012, ar ko nosaka tehniskās un
darbības prasības kredīta pārvedumiem un tiešā debeta
maksājumiem euro un groza Regulu (EK) Nr. 924/2009 (OV L 94,
30.3.2012, 22. lpp.). [5] Eiropas Komisijas Zaļā grāmata
“Ceļā uz karšu, interneta un mobilo maksājumu integrētu
Eiropas tirgu”, COM(2011) 941 final. [6] Eiropas Komisijas paziņojums “II vienotā
tirgus akts – kopā jaunai izaugsmei”, COM(2012) 573. [7] Eiropas Komisijas paziņojums “Digitālā
programma Eiropai”, COM (2010) 245 galīgā redakcija. [8] Eiropas Komisijas priekšlikums Eiropas Parlamenta un
Padomes regulai par elektronisko identifikāciju un uzticamības
pakalpojumiem elektronisko darījumu veikšanai iekšējā
tirgū, COM (2012) 238 final. [9] Eiropas Komisijas priekšlikums Eiropas Parlamenta un
Padomes direktīvai par pasākumiem, kas nodrošinātu vienādi
augsta līmeņa tīklu un informācijas drošību visā
Savienībā, COM (2013) 48 final. [10] Eiropas Komisijas paziņojums “Vienota sistēma
uzticēšanās pastiprināšanai vienotajam digitālajam
e-tirdzniecības un tiešsaistes pakalpojumu tirgum,” COM (2011) 942. [11] Eiropas Parlamenta un Padomes 2011. gada
25. oktobra Direktīva 2011/83/ES par patērētāju
tiesībām un ar ko groza Padomes Direktīvu 93/13/EEK un
Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 1999/44/EK un atceļ
Padomes Direktīvu 85/577/EEK un Eiropas Parlamenta un Padomes
Direktīvu 97/7/EK (OV L 304, 22.11.2011, 64. lpp.). [12] http://eur-lex.europa.eu/LexUriServ/LexUriServ.do?uri=COM:2011:0941:FIN:LV:PDF. [13] http://ec.europa.eu/internal_market/payments/docs/cim/gp_feedback_statement_en.pdf. [14] Eiropas Parlamenta 2012. gada 20. novembra
rezolūcija par Zaļo grāmatu “Ceļā uz karšu, interneta
un mobilo maksājumu integrētu Eiropas tirgu” (2012/2040(INI)) [15] Pētījums
pieejams:
http://ec.europa.eu/internal_market/payments/framework/transposition/index_en.htm. [16] Dažādās stratēģiskās
iespējas un to ietekme ir detalizēti iztirzāta ietekmes
novērtējumā, kas pieejams [link to be added]. [17] OV C [...], [...], [...]. lpp. [18] OV C […], […], […] lpp. [19] Eiropas Parlamenta un Padomes 2007. gada
13. novembra Direktīva 2007/64/EK par maksājumu
pakalpojumiem iekšējā tirgū (OV L 319, 5.12.2007.,
1. lpp). [20] Eiropas Parlamenta un Padomes 2009. gada
16. septembra Regula (EK) Nr. 924/2009 par pārrobežu
maksājumiem Kopienā, ar kuru atceļ Regulu (EK)
Nr. 2560/2001, (OV L 266, 9.10.2009., 11. lpp.). [21] Eiropas Parlamenta un Padomes 2009. gada
16. septembra Direktīva 2009/110/EK par elektroniskās
naudas iestāžu darbības sākšanu, veikšanu un konsultatīvu
uzraudzību, par grozījumiem Direktīvā 2005/60/EK un
Direktīvā 2006/48/EK un par Direktīvas 2000/46/EK
atcelšanu (OV L 267, 10.10.2009., 7. lpp.). [22] Eiropas Parlamenta un Padomes 2012. gada
14. marta Regula (ES) Nr. 260/2012, ar ko nosaka tehniskās un
darbības prasības kredīta pārvedumiem un tiešā debeta
maksājumiem euro un groza Regulu (EK) Nr. 924/2009 (OV L 94,
30.3.2012, 22. lpp.). [23] Eiropas Parlamenta un Padomes 2011. gada
25. oktobra Direktīva 2011/83/ES par patērētāju
tiesībām un ar ko groza Padomes Direktīvu 93/13/EEK un
Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 1999/44/EK un atceļ
Padomes Direktīvu 85/577/EEK un Eiropas Parlamenta un Padomes
Direktīvu 97/7/EK (OV L 304, 22.11.2011., 64. lpp.). [24] COM(2012) 941 final. [25] Eiropas Parlamenta un Padomes [date]
Direktīva XXXX/XX/ES par pasākumiem, kas nodrošinātu
vienādi augsta līmeņa tīklu un informācijas
drošību visā Savienībā (OV L x, x. lpp.). [26] Eiropas Padomes un Parlamenta [date] Regula (ES)
Nr. [XX/XX/XX] par starpbanku komisijas maksām, ko piemēro
kartei piesaistītiem maksājumu darījumiem (OV L x,
x. lpp.). [27] Eiropas Parlamenta un Padomes 2013. gada
26. jūnija Direktīva 2013/36/ES par piekļuvi
kredītiestāžu darbībai un kredītiestāžu un
ieguldījumu brokeru sabiedrību prudenciālo uzraudzību, ar
ko groza Direktīvu 2002/87/EK un atceļ
Direktīvas 2006/48/EK un 2006/49/EK (OV L 176, 27.6.2013.,
338. lpp.). [28] Padomes 1978. gada 25. jūlija
Direktīva 78/660/EEK par noteiktu veidu sabiedrību gada
pārskatiem (OV L 222, 14.8.1978., 11. lpp.). [29] Padomes 1983. gada 13. jūnija
Direktīva 83/349/EEK par konsolidētajiem pārskatiem (OV
193, 18.7.1983., 1. lpp.). [30] Padomes 1986. gada 8. decembra
Direktīva 86/635/EEK par banku un citu finanšu iestāžu gada
pārskatiem un konsolidētajiem pārskatiem (OV L 372,
31.12.1986., 1. lpp.). [31] Eiropas Parlamenta un Padomes 2008. gada
23. aprīļa Direktīva 2008/48/EK par patēriņa
kredītlīgumiem un ar ko atceļ Padomes
Direktīvu 87/102/EEK (OV L 133, 22.5.2008., 66. lpp.). [32] Eiropas Parlamenta un Padomes 1998. gada
19. maija Direktīva 98/26/EK par norēķinu
galīgumu maksājumu un vērtspapīru norēķinu
sistēmās (OV L 166, 11.6.1998., 45. lpp.). [33] Komisijas 2003. gada 6. maija
Ieteikums 2003/361/EK par mazo un vidējo uzņēmumu
definīciju (OV L 124, 20.5.2003., 36. lpp.). [34] Eiropas Parlamenta un Padomes 2005. gada
11. maija Direktīva 2005/29/EK, kas attiecas uz
uzņēmēju negodīgu komercpraksi iekšējā tirgū
attiecībā pret patērētājiem (OV L 149,
11.6.2005., 22. lpp.). [35] Eiropas Parlamenta un Padomes 2000. gada 8. jūnija
Direktīva 2000/31/EK par dažiem informācijas sabiedrības
pakalpojumu tiesiskiem aspektiem, jo īpaši elektronisko tirdzniecību
iekšējā tirgū (OV L 178, 17.7.2000., 1. lpp.). [36] Eiropas Parlamenta un Padomes 2002. gada
23. septembra Direktīva 2002/65/EK par patēriņa
finanšu pakalpojumu tālpārdošanu (OV L 271, 9.10.2002.,
16. lpp.). [37] Eiropas Parlamenta un Padomes 1995. gada
24. oktobra Direktīva 95/46/EK par personu aizsardzību
attiecībā uz personas datu apstrādi un šādu datu brīvu
apriti (OV L 281, 23.11.1995., 31. lpp.). [38] Eiropas Parlamenta un Padomes 2000. gada
18. decembra Regula (EK) Nr. 45/2001 par fizisku personu
aizsardzību attiecībā uz personas datu apstrādi Kopienas
iestādēs un struktūrās un par šādu datu brīvu
apriti (OV L 8, 12.1.2001., 1. lpp). [39] Eiropas Parlamenta un Padomes 2010. gada
24. novembra Regula (ES) Nr. 1093/2010, ar ko izveido Eiropas
Uzraudzības iestādi (Eiropas Banku iestādi), groza Lēmumu
Nr. 716/2009/EK un atceļ Komisijas Lēmumu 2009/78/EK (OV
L 331, 15.12.2010., 12. lpp.). [40] Eiropas Parlamenta un Padomes 2008. gada
17. jūnija Regula (EK) Nr. 593/2008 par tiesību aktiem, kas
piemērojami līgumsaistībām (Roma I) (OV L 177,
4.7.2008., 6. lpp.). [41] Eiropas Parlamenta un Padomes 2006. gada
28. novembra Direktīva 2006/112/EK par kopējo pievienotās
vērtības nodokļa sistēmu (OV L 347, 11.12.2006.,
1. lpp.). [42] Dalībvalstu un Komisijas 2011. gada
28. septembra kopīgā politiskā deklarācija par
skaidrojošiem dokumentiem (OV C 369, 17.12.2011., 14. lpp.). [43] Eiropas Parlamenta un Padomes
2013. gada 26. jūnija Regula (ES) Nr. 575/2013 par
prudenciālajām prasībām attiecībā uz
kredītiestādēm un ieguldījumu brokeru
sabiedrībām, un ar ko groza Regulu (ES) Nr. 648/2012 (OV L 176,
27.6.2013., 1. lpp.). [44] Eiropas Parlamenta un Padomes 2002. gada
7. marta Direktīva Nr. 2002/21/EK par kopējiem
reglamentējošiem noteikumiem attiecībā uz elektronisko
komunikāciju tīkliem un pakalpojumiem (pamatdirektīva) (OV
L 108, 24.4.2002., 33. lpp.). [45] Eiropas Parlamenta un Padomes 2005. gada 26. oktobra
Direktīva 2005/60/EK par to, lai nepieļautu finanšu sistēmas
izmantošanu nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanai
un teroristu finansēšanai (OV L 309, 25.11.2005.,
15. lpp.). [46] Eiropas Parlamenta un Padomes 2006. gada 15. novembra
Regula (EK) Nr. 1781/2006 attiecībā uz naudas līdzekļu
pārskaitījumiem pievienoto informāciju par maksātāju
(OV L 345, 8.12.2006., 1. lpp.). [47] Eiropas Parlamenta un Padomes 2006. gada 17. maija
Direktīva 2006/43/EK, ar ko paredz gada pārskatu un konsolidēto
pārskatu obligātās revīzijas, groza Padomes Direktīvu
78/660/EEK un Padomes Direktīvu 83/349/EEK un atceļ Padomes
Direktīvu 84/253/EEK (OV L 157, 9.6.2006., 87. lpp.). [48] Eiropas Parlamenta un Padomes 2002. gada
19. jūlija Regula (EK) Nr. 1606/2002 par starptautisko
grāmatvedības standartu piemērošanu (OV L 243,
11.9.2002., 1. lpp.). [49] Eiropas Parlamenta un Padomes 2008. gada
23. aprīļa Direktīva 2008/48/EK par patēriņa
kredītlīgumiem un ar ko atceļ Direktīvu 87/102/EEK
(OV L 133, 22.5.2008., 66. lpp.). [50] Eiropas Parlamenta un Padomes 2013. gada 26. jūnija
Direktīva 2013/36/ES par piekļuvi kredītiestāžu
darbībai un kredītiestāžu un ieguldījumu brokeru
sabiedrību prudenciālo uzraudzību, ar ko groza Direktīvu
2002/87/EK un atceļ Direktīvas 2006/48/EK un 2006/49/EK (OV
L 176, 27.6.2013., 338. lpp.) [51] ABM: Budžeta līdzekļu vadība pa
darbības jomām – ABB: Budžeta līdzekļu sadale pa
darbības jomām. [52] Skaidrojumus par pārvaldības veidiem un atsauces
uz Finanšu regulu skatīt BudgWeb tīmekļa vietnē: http://www.cc.cec/budg/man/budgmanag/budgmanag_en.html [53] Dif.=diferencētās apropriācijas / nedif. =
nediferencētās apropriācijas. [54] EBTA – Eiropas Brīvās tirdzniecības
asociācija. [55] Kandidātvalstis un attiecīgā
gadījumā potenciālās kandidātvalstis no
Rietumbalkāniem. [56] N gads ir gads, kurā
priekšlikumu/iniciatīvu sāk īstenot.