2008/0243 (COD)

KOMISIJAS PAZIŅOJUMS EIROPAS PARLAMENTAM atbilstīgi Līguma par Eiropas Savienības darbību 294. panta 6. punktam, par

Padomes nostāju attiecībā uz Eiropas Parlamenta un Padomes regulas priekšlikuma pieņemšanu, ar ko paredz kritērijus un mehānismus, lai noteiktu dalībvalsti, kura ir atbildīga par trešās valsts pilsoņa vai bezvalstnieka starptautiskās aizsardzības pieteikuma izskatīšanu, kas iesniegts kādā no dalībvalstīm

1.           Vispārīga informācija

Datums, kad priekšlikums nosūtīts Eiropas Parlamentam un Padomei: (dokuments COM(2008) 820 galīgā redakcija/2 – 2008/0243 (COD)) || 2008. gada 6. decembris

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas un Reģionu komitejas atzinuma datums: || attiecīgi 2009. gada jūnijs un oktobris

Datums, kad Eiropas Parlaments pirmajā lasījumā sniedzis savu nostāju: || 2009. gada 6. maijs

Paredzētais Padomes nostājas pieņemšanas datums: (dokuments COM(2008) 820 galīgā redakcija/2 – 2008/0243 (COD)) || 2013. gada 7. jūnijs

2.           Komisijas priekšlikuma mērķis

Ar šo priekšlikumu groza 2003. gada Dublinas regulu, ar ko paredz kritērijus un mehānismus, lai noteiktu dalībvalsti, kura ir atbildīga par trešās valsts pilsoņa patvēruma pieteikuma izskatīšanu, kas iesniegts kādā no dalībvalstīm, un kuras mērķis ir palielināt sistēmas efektivitāti un nodrošināt starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzēju vajadzību visaptverošu risināšanu atbilstoši atbildības noteikšanas procedūrai. Turklāt šis priekšlikums ir vērsts uz tādu situāciju risināšanu, kad dalībvalstu uzņemšanas spējas un patvēruma sistēmas ir īpaši noslogotas, kā arī pievēršas situācijām, kad starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzējiem netiek nodrošināts pietiekams aizsardzības līmenis.

3.           Piezīmes par Padomes nostāju

Pēc tam, kad 2008. gada decembrī tika iesniegts Komisijas grozītais priekšlikums, 2012. gada jūlijā politiskā līmenī starp likumdevējiem tika panākta kopēja nostāja par regulas projekta būtiskajām daļām. COREPER 2012. gada 18. jūlijā neformāli apstiprināja kopējo nostāju, un LIBE komiteja ar orientējošo balsojumu to neformāli apstiprināja 2012. gada 19. septembrī. Attiecībā uz jautājumu par Dublinas regulā ietvertajiem deleģētajiem un īstenošanas aktiem 14. novembrī tika panākta politiska vienošanās, ko LIBE komiteja ar orientējošo balsojumu neformāli apstiprināja 2012. gada 27. novembrī.

COREPER 27. novembrī atbalstīja kopējo nostāju par Dublinas regulu kopumā.

LIBE priekšsēdētājs 30. novembrī Padomes priekšsēdētājam nosūtīja vēstuli, kurā norādīja, ka gadījumā, ja nākamajā Eiropas Parlamenta plenārsēdē Padome formāli iesniegs dokumentu, par ko panākta vienošanās, viņš gan LIBE komitejas locekļiem, gan plenārsēdes dalībniekiem ieteiks pieņemt kopējo nostāju bez grozījumiem.

Galvenās atšķirības starp kopējo nostāju un Komisijas 2008. gada priekšlikumu ir izklāstītas turpmāk.

I. Sistēmas efektivitātes uzlabošana

Komisijas priekšlikumā ir saglabāts tas pats vispārīgais princips, ka atbildība par starptautiskās aizsardzības pieteikuma izskatīšanu jāuzņemas tai dalībvalstij, kurai bija vislielākā loma saistībā ar pieteikuma iesniedzēja ieceļošanu vai uzturēšanos dalībvalstu teritorijās, pieļaujot dažus izņēmumus ģimenes vienotības aizsardzībai. Šajā priekšlikumā ir ieviesti termiņi atpakaļuzņemšanas pieprasījumu iesniegšanai un samazināts termiņš atbildēm uz informācijas pieprasījumiem. Ir ieviests termiņš atbildēm uz pieprasījumiem humānu apsvērumu dēļ, kā arī precizēts, ka šādus pieprasījumus var iesniegt jebkurā laikā. Ir precizētas atbildības izbeigšanās klauzulas, jo īpaši attiecībā uz apstākļiem, kādos ir jāpiemēro atbildības izbeigšanās klauzulas. Ir pievienoti noteikumi par kļūdainām pārsūtīšanām un pārsūtīšanu izmaksām.

Kopējā nostāja ierobežo iespēju iesniegt pieprasījumu humānu apsvērumu dēļ līdz periodam pirms pirmā lēmuma pēc būtības pieņemšanas. Komisija uzskata, ka šo izmaiņu mērķis ir novērst ļaunprātīgu izmantošanu, kas izpaužas kā atkārtoti pieteikumi gadījumā, ja pirmais lēmums pēc būtības ir negatīvs. Ir saīsināti termiņi pieprasījumu iesniegšanai, atbildēm uz pieprasījumiem un pārsūtīšanas veikšanai attiecībā uz tām personām, kuras aizturētas, balstoties uz konkrētu Dublinas procedūrā iekļautu pamatojumu (skatīt c) punktu).

II. Pieteikuma iesniedzēju, uz kuriem attiecas Dublinas procedūra, aizsardzības pastiprināšana

Pārsūtīšanas apturēšana/agrīnās brīdināšanas sistēma

Komisijas priekšlikuma mērķis bija izveidot ārkārtas procedūru, lai uz noteiktu laikposmu apturētu Dublinas regulā paredzēto pārsūtīšanu uz konkrētu dalībvalsti šādos divos atšķirīgos gadījumos: īpaša noslogojuma gadījumā un lai nodrošinātu, ka visi starptautiskās aizsardzības pieteikumu iesniedzēji saņem pienācīga līmeņa aizsardzību visās dalībvalstīs.

Kopējā nostājā nav atbalstīta šāda mehānisma ieviešana Dublinas regulā, baidoties, ka tas varētu radīt nelegālo migrāciju piesaistošu faktoru un ka tādējādi dalībvalstis tiks iedrošinātas nepildīt savas saistības, kas paredzētas ES tiesību aktos.

Kopējā nostājā noteikumi par pārsūtīšanas apturēšanu ir aizstāti, ieviešot agrīnās brīdināšanas, sagatavotības un krīžu pārvarēšanas sistēmu. Šī sistēma ir vērsta uz to, lai atklātu un risinātu galvenos cēloņus problēmām, kas varētu izvērsties par patvēruma krīzi. Lielāks uzsvars tiek likts arī uz solidaritāti un pamattiesību aizsardzību. Turklāt saistībā ar jaunā 3. panta 2. punkta otro daļu pieteikumu iesniedzējiem tas nodrošina vienādu aizsardzības līmeni, kā paredzēts Komisijas priekšlikumā par pārsūtīšanas apturēšanu, tādējādi īstenojot Komisijas priekšlikuma mērķus.

Efektīva tiesiskā aizsardzība pret pārsūtīšanas lēmumu

Pašreizējā Dublinas regula neietver noteikumus par efektīvu tiesisko aizsardzību. Ar Komisijas priekšlikumu tika ierosināti trīs galvenie jauninājumi pašreizējā sistēmā: 1) tika ieviestas tiesības uz efektīvu tiesisko aizsardzību pret pārsūtīšanas lēmumu, 2) tika ieviests noteikums, ka iestādēm ex-officio jāizskata nepieciešamība apturēt pārsūtīšanas lēmuma izpildi un ka attiecīgajai personai ir jāpaliek dalībvalsts teritorijā, līdz tiek pieņemts lēmums par nepieciešamību apturēt pārsūtīšanu, un 3) tika paredzēts, ka juridiskā palīdzība un/vai pārstāvība jānodrošina bez maksas, ja attiecīgā persona nevar atļauties segt ar to saistītās izmaksas.

Attiecībā uz apturēšanu kopējā nostāja paredz šādu sistēmu ar vairākām iespējām:

(1) automātiska apturēšana (ja ir iesniegta pārsūdzība, personai vienmēr ir nodrošinātas tiesības palikt dalībvalsts teritorijā, līdz tiek pieņemts spriedums par šo pārsūdzību);

(2) automātiska apturēšana uz ierobežotu laiku (tāpat kā pirmajā gadījumā, tikai tiesai vai tribunālam ir jāizlemj, vai pieteikuma iesniedzējam līdz sprieduma saņemšanai pārsūdzības lietā ir jāpaliek dalībvalsts teritorijā uz iepriekš noteiktu laikposmu; šim laikposmam ir jābūt pietiekamam, lai varētu rūpīgi izskatīt minēto pieprasījumu);

(3) apturēšana pēc pieprasījuma (pārsūtīšanas apturēšana netiek automātiski piemērota visiem pieteikumu iesniedzējiem, kuri pārsūdzējuši pārsūtīšanas lēmumu, bet tikai tiem, kuri to lūguši; tādējādi pārsūtīšana tiek apturēta uz laikposmu, kurā tiesa vai tribunāls dara zināmu savu spriedumu šajā lietā).

Turklāt ir ieviests jauns noteikums, kas paredz, ka pieteikuma iesniedzēju nevar pārsūtīt uz dalībvalsti, kurā pastāv pamattiesību pārkāpumu risks. Kopumā ir saglabāti Komisijas izvirzītie mērķi, nodrošinot, ka katrā gadījumā tiesa vai tribunāls pārbauda, vai konkrēto personu var pārsūtīt, kamēr šī persona atrodas attiecīgās dalībvalsts teritorijā.

Attiecībā uz bezmaksas juridisko palīdzību kopējā nostāja paredz administratīvās iestādes veiktu pamatotības pārbaudi, kā arī papildu garantijas pieteikumu iesniedzējiem, galvenokārt nodrošinot viņu tiesības tiesā vai tribunālā pārsūdzēt atteikumu sniegt bezmaksas juridisko palīdzību.

Komisija uzskata, ka šīs garantijas ir pietiekamas, lai pieteikuma iesniedzējam nodrošinātu efektīvas tiesiskās aizsardzības pietiekamu līmeni, pat ja iespēja sniegt bezmaksas juridisko palīdzību tiek izskatīta pēc pieprasījuma, jo pieteikuma iesniedzējs vienmēr var tiesā vai tribunālā pārsūdzēt lēmumu par bezmaksas juridiskās palīdzības atteikumu. Turklāt pamatotības pārbaude ir svarīgs faktors, lai dalībvalstīm palīdzētu izvairīties no ļaunprātīgas izmantošanas saistībā ar nepamatotiem pieteikumiem bezmaksas palīdzības saņemšanai.

Aizturēšana

Pašlaik nepastāv īpaši noteikumi par personu, uz kurām attiecas Dublinas procedūra, aizturēšanu. Komisijas priekšlikuma mērķis ir nodrošināt, ka minēto personu aizturēšana nav patvaļīga, ieviešot šādus galvenos nosacījumus un garantijas: personu nevar aizturēt tikai tāpēc, ka tā ir iesniegusi starptautiskās aizsardzības pieteikumu; var aizturēt arī personu, par kuru pieņemts lēmums par pārsūtīšanu, ja pastāv ievērojams bēgšanas risks (definēts priekšlikumā); aizturēšanas ilgums nedrīkst pārsniegt to, kas ir pamatoti nepieciešams, lai izpildītu administratīvās procedūras pārsūtīšanas veikšanai; garantijas un aizturēšanas apstākļi, kas paredzēti Uzņemšanas nosacījumu direktīvā, tika iekļauti arī Dublinas regulā.

Sarunu laikā tika nolemts, ka juridiskās konsekvences nolūkos lietderīgāk ir visus vajadzīgos noteikumus par garantijām, ko piemēro aizturētajām personām, un par aizturēšanas apstākļiem apvienot vienā patvēruma instrumentā, proti, Uzņemšanas nosacījumu direktīvā. Pašā Dublinas regulā ir jānosaka tikai specifisks Dublinas procedūras pamatojums un nosacījumi.

Kopējā nostāja atspoguļo šo punktu un paredz:

– atsauci uz Uzņemšanas nosacījumu direktīvu, kurā paredzētās garantijas un aizturēšanas apstākļi attiecas uz personām, kas aizturētas saskaņā ar Dublinas procedūru, kā arī paskaidrojumu, ka personu, uz kuru attiecas Dublinas procedūra, var aizturēt tikai, pamatojoties uz Dublinas procedūru;

– ieviest principu, ka personu nedrīkst aizturēt tikai tāpēc, ka uz to attiecas Dublinas procedūra (tādējādi aizsardzību attiecinot arī uz starptautiskās aizsardzības pieteikumu iesniedzējiem, uz kuriem iepriekš attiecās Atgriešanas direktīva un kas tagad var saņemt lielāku aizsardzību);

– precīzu termiņu noteikšanu attiecībā uz katru Dublinas procedūras posmu, nodrošinot to, ka personu nedrīkst aizturēt ilgāk par 3 mēnešiem (visa Dublinas procedūra var ilgt līdz pat 11 mēnešiem), pretējā gadījumā persona tiek atbrīvota. Aprēķinot aizturēšanas laiku, ņem vērā dažādos apturēšanas periodus, kas tagad var būt īsāki nekā pārsūdzības ilgums, tādējādi nodrošinot, ka persona netiek nepamatoti aizturēta ilgāk, nekā ilgst apturēšana.

Kopējā nostāja atbilst Komisijas priekšlikuma mērķiem un pat pārsniedz tos, paredzot trīs mēnešu maksimālo aizturēšanas periodu.

Neaizsargātās personas – nepilngadīgie un apgādājamie

Komisijas priekšlikumā ir paredzēti vairāki grozījumi pašreizējā Dublinas regulā, lai paaugstinātu nepilngadīgo, jo īpaši nepilngadīgo bez pavadības, aizsardzības līmeni. Komisijas priekšlikumā ir paplašināta ģimenes locekļu definīcija šādos trīs aspektos: 1) ir atcelts nosacījums, ka nepilngadīgajam ir jābūt apgādājamai personai, lai to atzītu par pieteikuma iesniedzēja ģimenes locekli; 2) ir paredzēta iespēja precētus nepilngadīgos bērnus uzskatīt par "ģimenes locekļiem”, ja viņu interesēs ir uzturēties kopā ar pieteikuma iesniedzēju, un 3) ir iekļauti pieteikuma iesniedzēja nepilngadīgie neprecējušies brāļi un māsas, ja pieteikuma iesniedzējs ir nepilngadīgs un neprecējies.

Attiecībā uz apgādājamiem humāno klauzulu iepriekšējie noteikumi tika iekļauti kritēriju hierarhijas sākumā kopā ar kritērijiem saistībā ar ģimeni.

Kopējā nostāja ietver jaunu apsvērumu, kas skaidri nosaka, ka tiesības un garantijas, ko piemēro pieteikumu iesniedzējiem saskaņā ar Patvēruma procedūru direktīvu, attiecas arī uz personām, uz kurām attiecas Dublinas procedūra, ievērojot darbības jomas ierobežojumus, kas piemērojami Apvienotajai Karalistei un Īrijai. Ģimenes definīcija ir ierobežota, attiecinot to uz nukleāro ģimeni, kā tas noteikts Kvalifikācijas direktīvā, tomēr attiecīgajos pantos ir iekļautas atsauces uz paplašinātās ģimenes locekļiem. Ir apstiprināta precēto nepilngadīgo personu iekļaušana nepilngadīgo bez pavadības definīcijā. Ir ieviesta jēdziena „radinieks” definīcija, kas ietver nepilngadīgā tēvoci, tanti vai vecvecāku. Tajā paredzēts pienākums dalībvalstīm aktīvi rīkoties un sākt meklēt nepilngadīgā bez pavadības ģimeni. Šī nostāja ļauj veikt precēta nepilngadīgā bez pavadības atkalapvienošanu ar ģimeni un brāļiem un māsām, ja viņu nepavada laulātais.

Kritēriji saistībā ar apgādājamajiem netiek iekļauti kritēriju hierarhijā un atrodas zem standarta "dalībvalstis parasti".

Attiecībā uz nepilngadīgajiem bez pavadības, kuriem nav ģimenes vai radinieku ES teritorijā, kopējā nostājā ir paredzēts, ka atbildīga ir tā dalībvalsts, kurā nepilngadīgais iesniedzis starptautiskās aizsardzības pieteikumu. Regulas projektam ir pievienota deklarācija, kas paredz, ka Komisija iesniegs jaunu priekšlikumu par minēto jautājumu, tiklīdz Eiropas Savienības Tiesa būs pieņēmusi spriedumu prejudiciālā lietā C-648/11, atspoguļojot šā sprieduma rezultātu:

Eiropas Parlaments un Padome aicina Komisiju apsvērt iespēju, neskarot tās iniciatīvas tiesības, pārskatīt pārstrādātās Dublinas regulas 8. panta 4. punktu, tiklīdz Tiesa būs pieņēmusi spriedumu lietā c-648/11 MA and Others vs. Secretary of State for the Home Department un vēlākais Dublinas regulas 41. pantā noteiktajā termiņā. Eiropas Parlaments un Padome tad īstenos savas likumdošanas pilnvaras, ņemot vērā bērna interešu prioritāti. Komisija, tiecoties pēc kompromisa un lai nodrošinātu, ka priekšlikumu pieņem nekavējoties, piekrīt izskatīt šo aicinājumu, ko tā saprot kā ierobežotu attiecībā uz šiem konkrētajiem apstākļiem un kas nerada precedentu.

Komisija uzskata, ka kopējā nostāja nodrošina aizsardzības līmeni, kas paredzēts Komisijas priekšlikumā, un pat ievieš vēlamos standartus atsevišķās jomās (piemēram, nodrošina brāļu un māsu jebkurā vecumā un neatkarīgi no juridiskā statusa beznosacījumu atkalapvienošanu bez jebkādiem papildu nosacījumiem). Pateicoties tam, ka tagad ir definēts jēdziens „nepilngadīgā bez pavadības radinieks”, ir vieglāk uzraudzīt pienākumu īstenošanu praksē.

Attiecībā uz apgādājamajiem kopējā nostāja varētu tikt pieņemta, jo, lai gan pašlaik šis kritērijs nav iekļauts kritēriju hierarhijā, tas ir ietverts kā obligāts noteikums, no kura var atkāpties tikai ārkārtas situācijās. Pašreizējais formulējums nozīmē, ka, ja nepastāv labvēlīgāki noteikumi, apgādājamās personas jāapvieno ar ģimeni.

Tiesības uz informāciju un individuālām pārrunām

Ar Komisijas priekšlikumu tika paplašināti un grozīti pašreizējie noteikumi par informācijas sniegšanu, lai precizētu informāciju, kas jāsniedz pieteikuma iesniedzējam rakstiski valodā, ko viņš/viņa saprot, vai, pamatoti spriežot, būtu jāsaprot, un paredzēt iespēju veikt individuālas pārrunas, lai informētu pieteikuma iesniedzēju par šo procedūru un ievāktu nepieciešamo informāciju atbildīgās dalībvalsts noteikšanai.

Kopējā nostājā individuālās pārrunas ir noteiktas kā obligātas, pieļaujot tikai noteiktus izņēmumus, un tajā ir iekļauts pienākums informēt pieteikuma iesniedzēju ne tikai par kritērijiem, bet arī par to hierarhiju, tostarp pat faktu, ka pieteikumu var izskatīt dalībvalsts, kas nav atbildīgā dalībvalsts saskaņā ar kritēriju hierarhiju (suverenitātes klauzula), kā arī par to, ka persona var lūgt apturēt pārsūtīšanu.

Komisija uzskata, ka kopējā nostāja pieteikumu iesniedzējiem nodrošina labu informētības līmeni, gan paredzot rakstisku informāciju, gan obligātās pārrunas, un tādējādi lielā mērā atbilst Komisijas mērķiem.

III. Deleģētie un īstenošanas akti

Komisijas priekšlikums tika iesniegts pirms Lisabonas līguma, un tādējādi tajā nebija paredzētas Komisijas pilnvaras pieņemt deleģētos un īstenošanas aktus. Tomēr priekšlikumā bija paredzētas atsauces uz procedūru, kas ieviesta saskaņā ar 5. pantu Lēmumā 1999/468/EK (regulatīvā procedūra), attiecībā uz kopējas brošūras pieņemšanu, noteikumiem par nepilngadīgajiem un apgādājamiem, standarta veidlapu pieprasījumu nosūtīšanai par uzņemšanu vai atpakaļuzņemšanu, pierādījumu sarakstu, caurlaidēm, elektroniskās komunikācijas tīkla izveidi, kā arī saskaņā ar minētā lēmuma 5. panta a) apakšpunktu (regulatīvā kontroles procedūra) attiecībā uz papildu noteikumiem par nepilngadīgo un apgādājamo atkalapvienošanu ar ģimeni un radiniekiem un par pārsūtīšanas izpildi un pārsūtīšanas izmaksu segšanu.

Salīdzinājumā ar Komisijas priekšlikumu kopējā nostājā ir saglabāta iespēja pieņemt īstenošanas aktus attiecībā uz visiem jautājumiem, par kuriem Komisija ir ierosinājusi īstenošanas procedūras, turklāt tā paredz pilnvaras pieņemt kopēju veselības sertifikātu un standarta veidlapu informācijas apmaiņai par nepilngadīgo ģimenes locekļiem un radiniekiem.

Kopējā nostājā turklāt ir paredzētas Komisijas pilnvaras pieņemt deleģētos aktus, kas ietver papildu noteikumus par nepilngadīgo un apgādājamo atkalapvienošanu ar ģimeni un radiniekiem; vienā no apsvērumiem ir uzsvērts, ka Komisijai būtu jāapspriežas ar ekspertiem, tostarp visām attiecīgajām valsts iestādēm. Iespēja pieņemt papildu noteikumus par pārsūtīšanas izmaksām netika saglabāta, jo Padome uzskata, ka šajā saistībā pietiekami ir pamatakta noteikumi. Attiecībā uz pārsūtīšanu kopējā nostājā ir paredzēta vienīgi iespēja pieņemt vienotus īstenošanas noteikumus, bet ne papildu noteikumus. Parlamentam un Padomei piešķirtais termiņš, lai paustu iespējamus iebildumus pret Komisijas pieņemto deleģēto aktu, ir četri mēneši, ko pēc Eiropas Parlamenta vai Padomes iniciatīvas var pagarināt vēl par diviem mēnešiem.

Attiecībā uz pilnvarām pieņemt īstenošanas aktus kopējā nostāja paredz pilnvaru ierobežojumus, nosakot, ka Komisija nevar pieņemt tiesību aktu, ja palīgkomiteja nesniedz atzinumu par priekšlikuma projektu. Komisija šajā saistībā ir pieņēmusi deklarāciju, kas jāpievieno nobeiguma tekstam:

Komisija uzsver, ka sistemātiski izmantot Regulas (ES) Nr. 182/2011 (OV L 55, 28.2.2011., 13. lpp.) 5. panta 4. punkta otrās daļas b) punktu ir pretrunā šīs regulas burtam un garam. Šo normu izmanto, ja ir īpaša vajadzība atkāpties no pamatprincipa, kas ir: ja atzinums nav sniegts, Komisija drīkst pieņemt īstenošanas akta projektu. Otrās daļas b) punktu, kas ir 5. panta 4. punktā paredzētā vispārīgā noteikuma izņēmums, nedrīkst uzskatīt par tādu, par kura izmantošanu likumdevējs var izšķirties pēc saviem ieskatiem; tas jāinterpretē ar ierobežojumiem, un tātad tā izmantošana jāpamato.

Visbeidzot, Komisijas deklarācijā ir precizēts, ka, ierosinot īstenošanas aktus šajā jomā, Komisija saglabās ar pārsūtīšanu saistītos standartus, kā tas noteikts Regulā 1560/2003:

Piemērojot šo regulu, Komisija atgādina, ka, ierosinot vienotus nosacījumus, lai īstenotu noteikumus par pārsūtīšanu, kā paredzēts saskaņā ar šo regulu, tā nodrošinās, ka tiek ievēroti pašreizējie standarti pārsūtīšanas jomā, kā noteikts 7. – 10. pantā Komisijas 2003. gada 2. septembra Regulā (EK) Nr. 1560/2003, ar ko paredz sīki izstrādātus noteikumus, lai piemērotu Padomes Regulu (EK) Nr. 343/2003.

4.           Secinājumi

Kopējā nostāja atbilst Komisijas priekšlikuma galvenajam mērķim. Jo īpaši tā nodrošina pievienoto vērtību pašreizējiem standartiem saistībā ar to personu pieteikumu izskatīšanu, uz kuriem attiecas Dublinas procedūra. Tā nodrošina šo personu tiesības saņemt informāciju un tiesības uz efektīvu tiesisko aizsardzību pret pārsūtīšanas lēmumiem, kā arī paredz skaidrus noteikumus par aizturēšanu un bezmaksas juridiskās palīdzības pieejamību; tie ir jautājumi, kas pašreizējos noteikumos netiek risināti. Tā nodrošina paredzamāku vidi attiecībām starp dalībvalstīm un labvēlīgākus nosacījumus neaizsargāto personu, jo īpaši nepilngadīgo bez pavadības, atkalapvienošanai ar ģimeni vai radiniekiem. Padomes nostājas būtība lielā mērā atbilst Komisijas priekšlikumam, un to var atbalstīt.