2008/0244 (COD)

KOMISIJAS PAZIŅOJUMS EIROPAS PARLAMENTAM atbilstīgi Līguma par Eiropas Savienības darbību 294. panta 6. punktam, par

Padomes nostāju attiecībā uz Eiropas Parlamenta un Padomes direktīvas, ar ko nosaka standartus patvēruma meklētāju uzņemšanai, pieņemšanu

1.           Vispārīga informācija

Datums, kad priekšlikums nosūtīts Eiropas Parlamentam un Padomei: (dokuments COM(2008) 815 galīgā redakcija/2 — 2008/0244 (COD)) || 2008. gada 9. decembris

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinuma datums: || 2009. gada 16. jūlijs

Datums, kad Eiropas Parlaments pirmajā lasījumā sniedzis savu nostāju: || 2009. gada 7. maijs

Grozītā priekšlikuma nosūtīšanas datums: || 2011. gada 6. jūnijs

Paredzētais Padomes nostājas pieņemšanas datums: (dokuments COM(2011) 320 galīgā redakcija — 2008/0244 COD) || 2013. gada 7. jūnijs

2.           Komisijas priekšlikuma mērķis

Ar šo priekšlikumu groza 2003. gada Uzņemšanas nosacījumu direktīvu, nosakot minimuma standartus patvēruma meklētāju uzņemšanai, un tā mērķis ir nodrošināt labākus un saskaņotākus attieksmes standartus. Priekšlikumā uzmanība jo īpaši pievērsta jautājuma par aizturēšanas pamatojumu risināšanai, un tajā ir iekļauts plašs noteikumu un garantiju saraksts. Priekšlikumā stiprināta piekļuve nodarbinātībai, materiālam atbalstam, veselības aprūpei, juridiskajai palīdzībai, nostiprināta nepilngadīgo bez pavadības pārstāvības nodrošināšana, īpašu vajadzību identificēšana un Komisijas lomas veicināšana īstenošanas uzraudzībā.

3.           Piezīmes par Padomes nostāju

Pēc tam, kad 2011. gada jūnijā tika iesniegts Komisijas grozītais priekšlikums, kura mērķis ir apkopot līdz tam brīdim apspriedēs gūtos panākumus, 2012. gada 28. jūnijā politiskā līmenī starp likumdevējiem tika panākta kopēja nostāja. COREPER 2012. gada 11. jūlijā vienbalsīgi atbalstīja kopējo nostāju. Arī LIBE komiteja ar orientējošo balsojumu to neformāli atbalstīja 2012. gada 19. septembrī (ar 51 balsi par, 4 pret un 3 atturoties). LIBE priekšsēdētājs 20. septembrī Padomes prezidentvalstij nosūtīja vēstuli, kurā norādīja, ka gadījumā, ja Padome bez izmaiņām pieņems kopējo nostāju, viņš gan LIBE komitejas locekļiem, gan plenārsēdes dalībniekiem ieteiks pieņemt kopējo nostāju bez grozījumiem.

Galvenās atšķirības starp kopējo nostāju un Komisijas 2011. gadā grozīto priekšlikumu ir izklāstītas turpmāk.

Ģimenes locekļu definīcija – 2. panta c) punkts

Komisijas priekšlikumā tika paplašināta ģimenes locekļu definīcija, ciktāl tas attiecas uz nepilngadīgajiem. Jo īpaši definīcijā iekļauti pieteikuma iesniedzēja precētie nepilngadīgie bērni, nepilngadīga pieteikuma iesniedzēja nepilngadīgie brāļi un māsas un vecāki vai cits pieaugušais, kas atbildīgs par nepilngadīgo. Visos gadījumos tas attiecas gan uz precētiem, gan neprecētiem nepilngadīgajiem.

Kopējā nostājā nav atbalstīta šī, bet gan šaurākā definīcija, par ko vienošanās panākta Kvalifikācijas direktīvas grozītajā priekšlikumā.

Taču Uzņemšanas nosacījumu direktīvā paredzētā ģimenes locekļu definīcija attiecas vienīgi uz izmitināšanas organizēšanu un, jo īpaši uz ģimenes locekļu tiesībām dzīvot kopā. Tā kā kopējā nostājā ir iekļauti aizsardzības pasākumi arī citos noteikumos, kas nodrošina gan precētu, gan neprecētu nepilngadīgo tiesības saistībā ar viņu izmitināšanas tiesībām, Komisijas priekšlikuma mērķi ir pilnībā sasniegti.

Neaizsargātu personu īpašo uzņemšanas vajadzību noteikšana – 22. pants, 14. apsvērums

Kopējā nostājā ir saglabāti Komisijas priekšlikuma mērķi attiecībā uz šo attieksmi pret pieteikuma iesniedzēju kategoriju. Kaut gan formulējums sarunu rezultātā ir būtiski izmainīts, ir saglabāts pienākums izvērtēt katra pieteikuma iesniedzēja vajadzības, lai apzinātu neaizsargātās personas, kurām tādējādi varētu būt vajadzīgi īpašas uzņemšanas garantijas.

Grozījumi, ko ierosināts izdarīt Komisijas priekšlikumā, galvenokārt ir vērsti uz bažām, ka izvērtēšanas procedūra radīs nesamērīgas administratīvās izmaksas un nevajadzīgas administratīvās procedūras. Tādējādi tie precizē identifikācijas procesa piemērošanas jomu, taču neierobežo to.

Uzņemšanas materiālie nosacījumi – 17. panta 5. punkts, 20. apsvērums

Kopējā nostājā ir saglabāts Komisijas priekšlikumā iekļautais pienākums dalībvalstīm piemērot valstu atskaites punktus, aprēķinot patvēruma pieteikuma iesniedzējiem nepieciešamo materiālā atbalsta līmeni. Kā šāda atskaites punkta piemērs Komisijas priekšlikumā ir minēts sociālās labklājības palīdzības minimuma līmenis, kas tiek nodrošināts pilsoņiem. Šis piemērs netika iekļauts kopējā nostājā bažu dēļ, ka tas varētu automātiski nozīmēt tādu pašu attieksmi šajā jautājumā pret patvēruma meklētājiem kā pret pilsoņiem. Tā kā minētais atskaites punkts attiecīgajā noteikumā bija iekļauts tikai kā piemērs, tā svītrošana neietekmē noteikumā paredzēto pienākumu.

Veselības aprūpe – 19. pants

Kopējā nostājā ir saglabāts Komisijas priekšlikumā noteiktais mērķis šajā sakarā, tā kā tajā ir nodrošināti labāki veselības aprūpes standarti visiem pieteikuma iesniedzējiem, tostarp neaizsargātām personām. Kopējā nostājā vienīgi atsauce “pēctraumatiskie traucējumi” ir aizstāta ar „nopietni garīgi traucējumi”; šādas izmaiņas neierobežo šī noteikuma darbības jomu.

Uzņemšanas materiālo nosacījumu pasliktināšana vai atteikšana – 20. pants, 21. apsvērums

Kopējā nostāja attiecībā uz šā jautājuma vienu aspektu ir vairāk ierobežojoša, nekā paredzēts Komisijas priekšlikumā; jo īpaši tajā no jauna tiek ieviests pašreizējā direktīvā esošais pamatojums, kas ļauj samazināt/atteikt pabalstu visos gadījumos, kas paredzēti direktīvas 20. pantā, ja patvēruma pieteikums nepamatoti ir iesniegts pārāk vēlu.

Tomēr no jauna ieviestais pamatojums ir arī citādi formulēts, lai tas nebūtu tik vērienīgs, kā pašreiz spēkā esošais. Jo īpaši, tas ļauj vienīgi samazināt, nevis pilnīgi atteikt pabalstu, un tas uzliek dalībvalstīm par pienākumu sākumā “noteikt”, ka novēlošanās nebija “attaisnojamu iemeslu dēļ”. Tajā arī noteikts, ka visos gadījumos pieteikuma iesniedzējiem jānodrošina „cilvēka cienīgi dzīves apstākļi”. Visbeidzot, kopējā nostājā ir saglabāts pienākums nodrošināt iespēju pārsūdzēt lēmumu par pabalsta samazināšanu/atteikšanu kopā ar piekļuvi bezmaksas juridiskajai palīdzībai, kā tas ir paredzēts Komisijas priekšlikumā.

Iesaistīšanās darba tirgū – 15. pants, 19. apsvērums

Kopējā nostāja ir stingrāka par Komisijas priekšlikumā paredzēto attiecībā uz maksimālo laika posmu, pēc kura ir jāļauj iesaistīties darba tirgū (9 mēneši 6 mēnešu vietā, kā to bija ierosinājusi Komisija, un tas attiecas vienīgi uz gadījumiem, kad šajā laika posmā nav izsniegts pirmās instances lēmums). Tajā arī no jauna ieviesta iespēja piemērot darba tirgus pārbaudi, kas Komisijas priekšlikumā tika svītrota.

Tajā pašā laikā kopējā nostājā nodrošināti augstāki aizsardzības standarti, nekā paredzēts pašreizējā direktīvā, kurā iesaistīšanās atļauta tikai pēc 12 mēnešiem. Turklāt kopējā nostājā ir saglabāts Komisijas priekšlikumā ietvertais pienākums dalībvalstīm nodrošināt, ka, neņemot vērā to, ka var tikt ieviesti nosacījumi attiecībā uz piekļuvi nodarbinātībai, praksē tiem nevajadzētu būt tik ierobežojošiem, lai liegtu piekļuvi nodarbinātībai.

Aizturēšana

Jānorāda, ka spēkā esošajā direktīvā nav paredzēti noteikumi attiecībā uz aizturēšanu, izņemot dažus vispārējos tiesību principus. Tādēļ kopējai nostājai, kurā lielā mērā saglabāti Komisijas priekšlikumā nospraustie mērķi, ir liela pievienotā vērtība salīdzinājumā ar pašreizējiem standartiem.

a) Aizturēšanas pamatojums – 8. panta 3. punkts

Kopējā nostājā Komisijas ierosinātajiem četriem aizturēšanas pamatojumiem ir pievienots vēl viens. Papildu pamatojums ļauj aizturēt patvēruma meklētāju, ja valsts iestādes, balstoties uz objektīviem kritērijiem, tostarp to, ka personai bija iespēja iesniegt patvēruma pieteikumu agrāk, taču viņa to nav darījusi, var pamatot, ka nodoms bija vienīgi kavēt atgriešanas procedūru.

Kopējā nostājā ir saglabāts pilnīgs pamatojumu saraksts. Tajā arī iekļauti visi vispārējie aizsardzības mehānismi, kas bija ieviesti Komisijas priekšlikumā (aizturēšanu var veikt tikai tad, ja tā ir samērīga, nepieciešama, ja ir izskatītas alternatīvas utt.).

b) Garantijas aizturēšanā – 9. pants

Kopējā nostājā lielā mērā ir saglabātas Komisijas ierosinātās garantijas, proti, attiecībā uz bezmaksas juridiskās palīdzības pieejamību, informāciju par aizturēšanas iemesliem un pārsūdzības iespējām. Tomēr tajā nav paredzēta tiesu iestāžu veikta automātiska aizturēšanas rīkojuma pārskatīšana, ja to ir izsniegusi administratīva iestāde. Tajā pašā laikā šādos gadījumos kopējā nostājā ir paredzēts pienākums dalībvalstīm rakstveidā vismaz informēt pieteikuma iesniedzēju par viņa tiesībām pārsūdzēt aizturēšanas rīkojumu un gadījumā, ja pārsūdzība tiek iesniegta, nodrošināt, ka tā tiek izskatīta ātri.

c) Personu ar īpašām uzņemšanas vajadzībām aizturēšana – 11. pants

Kopējā nostājā ir svītrots Komisijas grozītā priekšlikuma 11. panta 1. punkts, kurš aizliedz dalībvalstīm aizturēt neaizsargātas personas, ja vien netiek konstatēts, ka aizturēšanas rezultātā viņu garīgā veselība un labklājība būtiski nepasliktināsies. Tā vietā kopējā nostājā ir noteikts, ka “aizturēto pieteikuma iesniedzēju veselībai, tostarp, garīgai veselībai, ja tās ir neaizsargātas personas, valsts iestādes pievērš galveno uzmanību” un ka dalībvalstis nodrošina regulāru uzraudzību un atbilstošu atbalstu, ņemot vērā viņu konkrēto situāciju, tostarp viņu veselību.

Priekšlikuma 11. panta 1. punkts ir jāskata kopā ar 22. pantu, kurā ir paredzēts dalībvalstu pienākums nekavējoties novērtēt visu teritorijā ieradušos pieteikuma iesniedzēju stāvokli, lai noteiktu viņu īpašās vajadzības, tostarp saistībā ar veselību un psiholoģisko stāvokli. Šajā sakarā arī 22. pants var palīdzēt nodrošināt 11. panta 1. punktā paredzēto mērķu panākšanu.

Turklāt 11. pantā vairs nav paredzēts pienākums nodrošināt, ka aizturēšanu neveic, ja vien konkrētajos gadījumos nav noskaidrots, ka tas ir bērna interešu aizsardzības nodrošināšanai. Tomēr direktīvas 23. pantā ir noteikts, ka, īstenojot tiesību aktu noteikumus attiecībā uz nepilngadīgajiem, dalībvalstis pirmām kārtām ņem vērā bērna intereses, kā tas arī ir paredzēts ANO Konvencijā par bērna tiesībām. Šajā sakarā direktīvā ir saglabāts pienākums nodrošināt, ka bērna intereses tiek ievērotas visos gadījumos, tostarp aizturēšanā.

Visbeidzot, kopējā nostājā ir svītrots vārds “īpašos” no atsauces uz “īpašos izņēmuma”. Tomēr tekstā tiek saglabāts princips, ka nepilngadīgos var aizturēt vienīgi izņēmuma gadījumos.

d) Aizturēšanas apstākļi – 10. pants

Kopējā nostājā nav saglabāts pienākums vienmēr, kā to ierosināja Komisija, bet gan “pēc iespējas” nodrošināt, ka aizturētos patvēruma pieteikuma iesniedzējus izvieto atsevišķi no citiem trešo valstu pilsoņiem. Tomēr ir nodrošināts, ka šādos gadījumos uz pieteikuma iesniedzējiem attiecas citādi noteikumi, nekā uz trešo valstu pilsoņiem, un uz viņiem joprojām attiecas direktīvā paredzētie īpašie uzņemšanas nosacījumi.

Turklāt kopējā nostājā dalībvalstīm ir atļauts izņēmuma gadījumos izmantot cietuma telpas, ja tās “ir spiestas” un “nespēj" nodrošināt uzturēšanos īpašās aizturēšanas telpās; Komisijas priekšlikumā bija atļauts izmantot cietuma telpas vienīgi tad, ja vietas īpašajās aizturēšanas telpās ir aizņemtas. Kopējā nostājā tomēr ir nodrošināts, ka tādos gadījumos pieteikuma iesniedzēji ir jāizvieto atsevišķi no parastajiem ieslodzītajiem.

Pārējās Komisijas priekšlikumā iekļautās garantijas ir saglabātas, proti, atpūtas pasākumu pieejamības nodrošināšana, tostarp svaigā gaisā, tiesības sazināties un tikties ar Apvienoto Nāciju Organizācijas Augsto komisāru bēgļu lietās, nevalstisko organizāciju pārstāvjiem, ģimenes locekļiem un juridiskajiem konsultantiem, kā arī piekļūt informācijai par noteikumiem, kas tiek piemēroti aizturēšanas iestādē.

Pārsūdzēšana (bezmaksas juridiskā palīdzība un pārstāvība) – 26. pants

Panāktā kopējā nostāja ir stingrāka par Komisijas priekšlikumu attiecībā uz diviem aspektiem. Pirmkārt, tajā ir iekļauts otrs pamatojums bezmaksas juridiskās palīdzības pieejamībai, kas aizgūts no Pamattiesību hartas, proti, gadījumos, “ja tas ir nepieciešams, lai nodrošinātu efektīvu tiesiskuma īstenošanu”. Otrkārt, tajā ieviesta „izredžu pārbaude” (aizgūta no ECT judikatūras), kas ļauj tiesnešiem atteikt bezmaksas juridiskās palīdzības saņemšanu, ja viņi uzskata, ka nepastāv iespējas, ka pārsūdzība tiks apmierināta.

Tajā pašā laikā abi pievienotie elementi pilnīgi atbilst jaunajai judikatūrai un pastāvošajiem dalībvalstu pienākumiem attiecībā uz efektīvu tiesiskuma īstenošanu. Jebkurā gadījumā tiesai, lai izlemtu, vai ir nepieciešama bezmaksas juridiskā palīdzība, sākumā būs jānovērtē tiesvedības sarežģītības pakāpe un personas spēja sekot tai līdzi, kā arī attiecīgo sankciju smaguma pakāpe. Lai arī pieteikuma iesniedzējam būs grūti pierādīt, ka šāda palīdzība nav nepieciešama (valodas, valsts tiesvedības procedūru nepārzināšanas dēļ utt.), ir iespējami gadījumi, kad juridiskās palīdzības pieejamību tiesa varētu uzskatīt par nesamērīgu (piemēram, neliels kabatas naudas samazinājums, kas neietekmē pamattiesības).

4.           Secinājums

Kopējā nostāja pilnīgi atbilst Komisijas priekšlikuma galvenajiem mērķiem. Tai ir liela pievienotā vērtība attiecībā uz pašreizējiem aprūpes standartiem un augstāks saskaņotības līmenis saistībā ar patvēruma meklētāju uzņemšanas nosacījumiem. Kopējā nostājā ir ieviesti arī noteikumi par aizturēšanu un bezmaksas juridiskās palīdzības pieejamību, un tie ir jautājumi, kas pašreizējos noteikumos par patvērumu netiek risināti. Padomes nostājas būtība lielā mērā atbilst Komisijas priekšlikumam, un to var atbalstīt.