PASKAIDROJUMA RAKSTS

1.           PRIEKŠLIKUMA KONTEKSTS

1.1.        Priekšlikuma pamatojums un mērķi

Vienotā tirgus turpmākai attīstībai finanšu pakalpojumu jomā ir liela nozīme Eiropas izaugsmes un konkurētspējas nodrošināšanā. Tomēr aizvien pastāv šķēršļi pilnībā integrētam iekšējam tirgum finanšu pakalpojumu jomā. Neseno ES līmenī veikto iniciatīvu mērķis bija palīdzēt attīstīt vienotā tirgus pilnu potenciālu, likvidējot tirgus sadrumstalotību un novēršot barjeras un šķēršļus pakalpojumu mobilitātei un vienlaikus vairojot pilsoņu uzticēšanos savam iekšējam tirgum un nodrošinot, ka patērētāji gūst labumu no iekšējā tirgus.

Vienotā tirgus aktā (VTA) I, ko Komisija pieņēma 2011. gada aprīlī, noteikti divpadsmit mehānismi, kā veicināt izaugsmi un vairot iedzīvotāju uzticēšanos vienotajam tirgum. VTA I paredzēts, ka attiecībā uz privātpersonām paredzētiem finanšu pakalpojumiem īpaša uzmanība būtu jāvelta “banku maksājumu pārredzamīb[ai] un aizdevuma ņēmēju lielāk[ai] aizsardzīb[ai] hipotekāro aizdevumu tirgū”. Lai ļautu visiem pilsoņiem aktīvi piedalīties vienotajā tirgū, Komisija arī paziņoja par “iniciatīvu, lai garantētu, ka visiem iedzīvotājiem, neatkarīgi no to dzīvesvietas ES, būtu par pieņemamām izmaksām pieejams pamatmaksājumu konts”.

VTA II, ko pieņēma 2012. gada 3. oktobrī, likumdošanas iniciatīva par banku kontiem ES bija norādīta kā viena no divpadsmit pamatdarbībām, lai radītu reālu praktisku ietekmi un iedrošinātu pilsoņus un uzņēmumus izmantot vienoto tirgu savā labā.[1] Tās mērķis ir “visiem ES iedzīvotājiem nodrošināt bankas maksājumu konta pieejamību, bankas kontu apkalpošanas maksas pārredzamību un salīdzināmību, kā arī atvieglināt bankas konta maiņu.”[2] Turklāt Komisija paziņoja, ka priekšlikumi banku kontu apkalpošanas maksu pārskatāmības un salīdzināmības, kā arī banku kontu nomaiņas jomā ir daļa no Komisijas darba programmas 2013. gadam.[3]

Iepriekšējās iniciatīvas attiecībā uz standartizētiem banku pakalpojumiem privātpersonām ir ne tikai uzlabojušas maksājumu pakalpojumu sniedzēju spēju veikt pārrobežu darbību, bet arī ir sniegušas būtiskus labumus daudziem Eiropas patērētājiem, jo īpaši nodrošinot lētākus darījumus, ātrākus maksājumus un pārredzamākus nosacījumus un cenas. Maksājumu pakalpojumu direktīva (2007/64/EK) paredz noteiktus pienākumus attiecībā uz maksājumu pakalpojumu sniedzēju piemēroto tarifu pārredzamību. Šī iniciatīva ir palīdzējusi būtiski samazināt darījumu veikšanai nepieciešamo laiku un palielināt tās informācijas saskaņotību, kuru patērētājiem sniedz par viņu maksājumu pakalpojumiem. Nesenā regula par vienoto euro maksājumu telpu (Single Euro Payment Area; SEPA) ir radījusi saskaņotu sistēmu drošu un ātru maksājumu darījumu veikšanai eurozonā, vienkāršojot maksājumu pakalpojumu sniegšanu ES un veicinot patērētāju mobilitāti.

Pasākumiem, kas paredzēti, lai izveidotu finanšu pakalpojumu vienoto tirgu, būtu jārada izaugsme un jāveicina uzņēmējdarbības iespējas finanšu pakalpojumu sniedzējiem, tomēr ļoti svarīga ir arī šo pasākumu ietekme uz patērētājiem. Maksājumu kontu tarifu nepārredzamības dēļ patērētājiem pašlaik ir sarežģīti izdarīt uz informāciju balstītu izvēli. Turklāt pat tad, kad tarifi ir salīdzināmi, process viena konta nomaiņai ar citu kontu bieži ir garš un sarežģīts. Tādēļ patērētāji joprojām parāda augstu inertuma līmeni attiecībā uz maksājumu kontiem. 2012. gadā veiktais apsekojums par standartizētiem finanšu pakalpojumiem privātpersonām[4] atklāja, ka liela patērētāju daļa parasti paliek piesaistīta pie saviem maksājumu pakalpojumu sniedzējiem. Tikai 16 % respondentu, kas jau bija iegādājušies finanšu produktu, atvēra jaunu maksājumu kontu iepriekšējo piecu gadu laikā. Tikai 3 % respondentu deklarēja, ka ir atvēruši pārrobežu maksājumu kontu. Patērētājus no standartizēta finanšu produkta iegādes pārrobežu darījumā atturēja neskaidra informācija (21 %), neskaidrība attiecībā uz tiesībām, kas pieejamas patērētājam (18 %), vai pārāk sarežģīts process (15 %). Patērētāju inertuma dēļ finanšu pakalpojumu sniedzējiem ir sarežģītāk piesaistīt jaunus klientus, un ienākšana jaunos tirgos var kļūt mazāk pievilcīga, jo īpaši pārrobežu kontekstā. Savukārt tas paaugstina cenas un samazina patērētājiem sniegto pakalpojumu kvalitāti.

To pasākumu ietekmi, kuri ir pieņemti ES līmenī, lai nodrošinātu stabilu un noturīgu sistēmu finanšu pakalpojumu iekšējā tirgus labumu pilnīgai attīstīšanai, mazina tas, ka lielai daļai ES iedzīvotāju joprojām nav bankas konta. Pasaules Banka aplēsusi, ka aptuveni 58 miljoniem ES patērētāju nav maksājumu konta[5] un ka aptuveni 25 miljoni no tiem gribētu atvērt šādu kontu. Turklāt Komisijas veiktie apsekojumi un apspriešanas, kā arī patērētāju sūdzības liecina, ka daudziem pilsoņiem bija nopietnas grūtības atvērt maksājumu kontu tāpēc, ka viņiem nebija pastāvīgas dzīvesvietas tajā dalībvalstī, kurā atrodas maksājumu pakalpojumu sniedzējs. Šī situācija arī ietekmē lielu skaitu ES patērētāju, kuri dzīvo citā dalībvalstī (12,3 miljoni cilvēku 2010. gadā). Visi šie faktori negatīvi ietekmē patērētāju iespējas iegūt maksājumu kontus, jo īpaši pārrobežu darījumā. Kā norādīts nesen pieņemtajā dokumentu kopumā par sociāliem ieguldījumiem, maksājumu konti ir nozīmīgs instruments cilvēku iesaistei ekonomikā un sabiedrībā[6].

Turklāt apstāklis, ka liels skaits patērētāju pašlaik nepiedalās finanšu pakalpojumu iekšējā tirgū, negatīvi ietekmē gan maksājumu pakalpojumu sniedzējus, gan patērētājus. No vienas puses, pakalpojumu sniedzējiem ir mazāks stimuls piedāvāt savus pakalpojumus Savienībā un ienākt jaunos tirgos, un tas slāpē konkurences procesu un rada mazāk labvēlīgus apstākļus patērētājiem. No otras puses, patērētāji, kam nav bankas konta, nespēj izmantot iekšējā tirgus priekšrocības. Ekonomika vienmērīgi virzās uz bezskaidras naudas darījumu pieaugumu. Šī tendence ietekmē uzņēmumus un patērētājus. Tā ietekmē arī valsts pārvaldes iestādes, kuras ir izpratušas bezskaidras naudas darījumu priekšrocības.[7] Turklāt tas, ka patērētājiem nav piekļuves maksājumu kontam, neļauj viņiem pilnībā gūt labumu no iekšējā tirgus, piemēram, kavējot preču iegādi pārrobežu darījumā vai tiešsaistē.

Tā kā maksājumu konti ir finanšu pakalpojumu produkts, ko, visticamāk, iegādāsies pārrobežu darījumā, ir svarīgi konstatēt iepriekš minēto problēmu atbilstīgus risinājumus. Bezdarbības sekas var būt salīdzinoši nopietnas, tostarp traucējumi pilnībā funkcionējoša iekšējā tirgus attīstībā, kas būtiski ietekmē maksājumu pakalpojumu sniedzējus, patērētājus un ekonomiku kopumā. Turklāt finanšu krīze ir aktualizējusi tādu efektīvu pasākumu nozīmīgumu, kuri paredzēti, lai atjaunotu patērētāju augstu uzticības līmeni finanšu iestādēm.

Ņemot vērā iepriekšminēto un lai sekmētu ES maksājumu kontu tirgus integrāciju, šā priekšlikuma mērķis ir uzlabot ar maksājumu kontiem saistīto tarifu informācijas pārredzamību un salīdzināmību, veicināt maksājumu kontu maiņu, maksājumu kontu jomā likvidēt diskrimināciju dzīvesvietas dēļ un visā ES nodrošināt piekļuvi maksājumu kontam ar pamatfunkcijām. Tas ļaus vienkāršāk ienākt jaunos tirgos, palielinās apjomradītus ietaupījumus un tādējādi arī palielinās konkurenci banku pakalpojumu un maksājumu nozarē gan dalībvalstīs atsevišķi, gan starp tām. Savukārt pasākumi maksājumu pakalpojumu sniedzēju sniegto pakalpojumu un tarifu salīdzināšanas vienkāršošanai un maksājumu kontu maiņas procesa veicināšanai uzlabos patērētājiem piedāvātās cenas un pakalpojumus. Ar šo priekšlikumu gan maksājumu pakalpojumu sniedzēju, gan patērētāju labā visiem ES patērētājiem arī tiks nodrošināta piekļuve pamatmaksājumu pakalpojumiem un tiks aizliegta to patērētāju diskriminācija dzīvesvietas dēļ, kas nolēmuši ārvalstīs atvērt maksājumu kontu.

1.2.        Spēkā esošie noteikumi priekšlikuma jomā

Maksājumu kontu tarifu pārredzamība un salīdzināmība

Maksājumu pakalpojumu direktīva (2007/64/EK) paredz noteiktus pienākumus attiecībā uz to tarifu pārredzamību, kurus piemēro maksājumu pakalpojumu sniedzēji, bet tā neparedz ne sistēmu, kā noteikt šādas informācijas noformēšanas veidu, ne arī noteikumus attiecībā uz tarifu salīdzināmību.

Eiropas Komisija 2010. gadā aicināja Eiropas Banku nozares komiteju (European Banking Industry Committee (EBIC)), kas ES līmenī pārstāv banku nozari, ar pašregulācijas palīdzību izveidot sistēmu, kas nodrošina maksājumu kontu tarifu labāku pārredzamību. EBIC 2011. gada maijā iesniedza Eiropas Komisijai savu priekšlikumu, kurš izrādījās nepietiekams. Jo īpaši ar šo pašregulācijas pasākumu neizdevās samērīgā laikposmā izveidot saskaņotu terminoloģiju.

Maksājumu kontu maiņa

EBIC 2008. gadā pieņēma Banku kontu maiņas vienotos principus, kuri nosaka procesu maksājumu kontu maiņas veicināšanai dalībvalstī. Vienoto principu īstenošanu bija paredzēts pabeigt līdz 2009. gada beigām Tomēr 2012. gadā šo pamatnostādņu izpilde vēl joprojām ir nepietiekama.

Ne visi maksājumu pakalpojumu sniedzēji ir ievērojuši EBIC noteiktos principus, un šo principu piemērošana bieži vien ir bijusi nepilnīga un neviendabīga. Tas radīja atsevišķus sarežģījumus patērētājiem, kuri mēģināja mainīt kontus. Daudziem patērētājiem bija problēmas saistībā ar nepareizi novirzītiem maksājuma rīkojumiem, kā rezultātā dažkārt pat tika piemērotas soda naudas. Dažās valstīs maiņas procesa ilgums būtiski pārsniedz vienotajos principos paredzētās 15 dienas. Turklāt patērētājiem bieži vien netiek nodrošināta skaidra informācija attiecībā uz maiņas mehānismu un tā pamatiezīmēm.

Piekļuve maksājumu kontam ar pamatfunkcijām

Komisija 2011. gada 18. jūlijā pieņēma Ieteikumu par piekļuvi pamatmaksājumu kontam.[8] Ar ieteikumu dalībvalstis tika aicinātas ieviest pasākumus, kas nepieciešami, lai nodrošinātu, ka sešu mēnešu laikā pēc ieteikuma publicēšanas patērētājiem tiek piedāvāti maksājumu konti ar pamatfunkcijām. Veicot papildu pasākumus, 2012. gada 22. augustā Komisijas dienesti apstiprināja ziņojumu “Valstu pasākumi un prakse attiecībā uz piekļuvi pamatmaksājumu kontiem”[9], lai novērtētu to, cik lielā mērā dalībvalstis ievēro ieteikumu, un secināja, ka tikai dažas dalībvalstis ievēro ieteikuma galvenos principus.

Līdz šim brīdim vienpadsmit dalībvalstīs nav spēkā pasākumi attiecībā uz tiesībām atvērt kontu, šāda konta funkcijām un saistītajām izmaksām. Tikai dažās dalībvalstīs, šķiet, gandrīz ir sasniegta ieteikuma principu izpilde. Pārējās dalībvalstīs ir īstenoti vai tuvākajā laikā tiks īstenoti daži noteikumi vai sistēmas, turklāt standarti un īstenošanas pakāpe ir ļoti atšķirīgi. Dažās valstīs spēkā esošie pasākumi ir nevis likumdošanas iniciatīvas, bet tikai pašregulācijas darbības, kas ietekmē tikai tās bankas, kuras brīvprātīgi izvēlas ievērot minētos principus. Tādējādi to efektivitāte tiek ierobežota un piemērošana ir nesaskaņota. Citās dalībvalstīs attiecībā uz piekļuvi spēkā ir tikai vispārīgi un vispārēji noteikumi, bet strukturētu pasākumu šajā jomā vēl arvien nav.

1.3.        Saskaņotība ar citiem ES politikas virzieniem un Savienības mērķiem

Priekšlikums atbilst politikas virzieniem un Savienības mērķiem. Paredzētie pasākumi sekmēs iekšējā tirgus attīstību un ļaus visiem patērētājiem visās dalībvalstīs izmantot visas tā priekšrocības. Veicinot konkurenci starp maksājumu pakalpojumu sniedzējiem un sekmējot patērētāju dalību vienotā tirgū, priekšlikums arī palielinās Savienībā veikto darījumu apjomu un dos ieguldījumu plašāku ar ekonomisko izaugsmi saistītu mērķu sasniegšanā.

Ar šo priekšlikumu tiek papildināti pasākumi, ko Komisija pieņēmusi ar Maksājumu pakalpojumu direktīvu. Maksājumu pakalpojumu direktīva nodrošina saskaņotus noteikumus attiecībā uz tarifu pārredzamību, lai maksājumu pakalpojumu sniedzējiem samazinātu maksājumu sistēmu izmaksas. No otras puses, šā priekšlikuma tiešs mērķis ir tarifu terminoloģijas un noformējuma saskaņošana un informācijas rīku kvalitātes standartu noteikšana, lai veicinātu maksājumu kontu salīdzināšanu. Turklāt tas nodrošina procedūru efektīvai maksājumu kontu maiņai, kā arī garantē piekļuvi pamatmaksājumu pakalpojumiem.

Priekšlikums atbilst Savienības politikai attiecībā uz cīņu pret nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanu un terorisma finansēšanu. Patērētājiem pirms konta atvēršanas joprojām būs jāizpilda identitātes prasības saskaņā ar Trešo nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas apkarošanas direktīvu[10]. Tomēr vairs nebūs iespējams atteikt maksājumu konta atvēršanu, kā atteikuma iemeslu minot bažas par nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizāciju tikai tāpēc, ka patērētājs nav tās dalībvalsts rezidents, kurā viņš vēlas atvērt kontu.

2.           APSPRIEŠANĀS AR IEINTERESĒTAJĀM PERSONĀM UN IETEKMES NOVĒRTĒJUMA REZULTĀTI

2.1.        Apspriešanās ar ieinteresētajām personām

Apspriešanas metodes, galvenās mērķnozares un vispārīgs respondentu raksturojums

Komisijas dienesti uzsāka sabiedrisko apspriešanu 2012. gada 20. martā. Apspriešanas mērķis bija uzzināt iesaistīto personu uzskatus par maksājumu kontu tarifu pārredzamību, maksājumu kontu maiņu un piekļuvi pamatmaksājumu kontiem, lai novērtētu nepieciešamību rīkoties Eiropas Savienības līmenī un noteiktu, kādi pasākumi nepieciešamības gadījumā būtu jāveic. Eiropas Komisija saņēma 124 atbildes no iesaistītajām personām 19 dalībvalstīs un vienā EEZ valstī, kā arī no pārstāvības struktūrām ES un starptautiskā līmenī.

Atbilžu kopsavilkums un tas, kā tās ņemtas vērā

Attiecībā uz maksājumu kontu tarifu pārredzamību lielākā daļa respondentu visās iesaistīto personu kategorijās ziņoja, ka attiecībā uz banku pakalpojumiem privātpersonām tie ir saskārušies ar problēmām saistībā ar šādu tarifu noformējuma veidu un salīdzināmību. Patērētāji vienprātīgi atbalstīja tādu rīcību ES līmenī, kuras mērķis ir nodrošināt vienlīdzīgus konkurences apstākļus šajās jomās. Tomēr dalībvalstis un nozares pārstāvji izteica atšķirīgākus viedokļus par iespējamiem līdzekļiem šo problēmu risināšanai. Dažas dalībvalstis atbalstīja ES līmeņa rīcību vai apsvēra šo iespēju, savukārt citas uzskatīja, ka sākotnēji valstu mērogā jāveic turpmāki pasākumi. Lielākā daļa iesaistīto personu, kas pārstāvēja finanšu pakalpojumu nozari, neuzskatīja, ka ES līmenī būtu nepieciešami tiesību akti, un izteica viedokli, ka tad, ja tiktu īstenota ES līmeņa rīcība, tai vajadzētu būt elastīgai un būtu jāņem vērā valstu līmenī veiktās darbības.

Attiecībā uz kontu maiņu patērētāji un pilsoniskās sabiedrības pārstāvji apgalvoja, ka bankas ne vienmēr piedāvā maiņas pakalpojumus un pat tad, ja šādi pakalpojumi tiek sniegti, tie pilnībā neatbilst vienoto principu noteikumiem. Finanšu pakalpojumu nozares pārstāvji savukārt uzskatīja, ka lielākā daļa pakalpojumu sniedzēju piedāvā maiņas pakalpojumus saskaņā ar vienotajiem principiem. Valsts iestāžu uzskati svārstījās starp iepriekšminētajiem uzskatiem. Tika izteikti dažādi viedokļi par to, vai vienoto principu ievērošanai vajadzētu būt obligātai. Dažas dalībvalstis, kā arī finanšu pakalpojumu nozares pārstāvji uzskatīja, ka vienoto principu ievērošanai vajadzētu arī turpmāk būt brīvprātīgai. Citu dalībvalstu respondenti bija atvērtāki tam, lai vienoto principu ievērošana būtu obligāta, jo tas garantētu noteikumu efektīvāku piemērošanu. Patērētāji un pilsoniskās sabiedrības pārstāvji ir pārliecināti, ka vienotie principi būtu jāpadara saistoši. Iesaistītajām personām bija arī atšķirīgi viedokļi par to, vai iniciatīvai būtu jāaptver pārrobežu maiņa. Patērētāji lielākoties atbalstīja pārrobežu maiņu, bet lielākā daļa respondentu, kas pārstāvēja nozari, bija pret šo iespēju. Attiecībā uz dalībvalstīm daži respondenti neatbalstīja pārrobežu aspektu, bet citi uzskatīja, ka šī iespēja veicinātu vienota tirgus izveidi.

Attiecībā uz piekļuvi apspriešana sniedza dažādus rezultātus. No vienas puses, finanšu pakalpojumu nozares pārstāvji, kā arī dažas dalībvalstis apgalvoja, ka nav būtisku šķēršļu, kas traucētu patērētājiem piekļūt pamatkontam, jo finanšu pakalpojumu nozare ievēro vai nu valsts noteikumus attiecībā uz piekļuvi, vai arī ES ieteikumu. Tāpēc tie secināja, ka šajā jomā rīcība nebūtu nepieciešama. Finanšu pakalpojumu nozares pārstāvji vēl uzsvēra, ka tad, ja tiktu pieņemts kāds pasākums, šim pasākumam vajadzētu būt valsts līmenī, lai varētu ņemt vērā dažādo juridisko un regulējošo vidi visā ES. No otras puses, patērētāji, pilsoniskās sabiedrības pārstāvji un dažas citas dalībvalstis uzskatīja, ka pašreizējā situācija ir neapmierinoša un ka pastāv nozīmīgas grūtības piekļūt pamatkontu pakalpojumiem. Tāpēc tie ļoti atbalstītu iniciatīvu, kas nodrošina piekļuvi pamatkontam, un izteica viedokli par labu tiesību aktu pasākumiem, kas tiktu veikti ES līmenī un nodrošinātu elastīgu pieeju attiecībā uz valstu apstākļiem.

Visa procesa laikā Komisijas dienestu pārstāvji arī tikās ar dalībvalstu pārstāvjiem, maksājumu pakalpojumu sniedzējiem, nozares pārstāvjiem un patērētāju pārstāvjiem.

2.2.        Ietekmes novērtējums

Saskaņā ar labāka regulējuma politiku Komisija sagatavoja ietekmes novērtējumu attiecībā uz dažādiem politikas risinājumiem. Politikas risinājumi bija saistīti ar jauno noteikumu darbības jomu, standartizēšanas pakāpi, to pasākumu izveidi un darbību, kuri attiecas uz tarifu pārredzamību un salīdzināmību, maksājumu kontu maiņu, uzlabotu piekļuvi pamatmaksājumu pakalpojumiem un to, kā nodrošināt patērētājiem efektīvu izmantošanu.

Ietekmes novērtējumā izmantoti vairāki pētījumi un apsekojumi, tostarp Eirobarometra apsekojums, pētījums “ES rīcības ekonomiskās ietekmes kvantitatīva noteikšana, lai uzlabotu tarifu pārredzamību, salīdzināmību un banku personālo norēķinu kontu mobilitāti iekšējā tirgū”, pētījums “Banku tarifu pārredzamība un salīdzināmība un banku mobilitāte” un apsekojums par patērētāju pieredzi ar maksājumu kontu maiņu saistībā ar banku kontu maiņas vienotajiem principiem.

Ietekmes novērtējumā tika konstatēta virkne problēmu attiecībā uz maksājumu kontu tarifu pārredzamību un salīdzināmību. Patērētājiem sniegtā informācija par tarifiem ir pārāk sarežģīta. Cenu noteikšanas modeļu dažādība vēl papildus sarežģī atbilstīga produkta izvēli. Tā rezultātā rodas informācijas asimetrija un tiek mazināta patērētāju sapratne par to, kā tiek noteikti tarifi, kavējot patērētāju izvēli un, visbeidzot, konkurenci. Turklāt ir novērotas lielas maksājumu kontu cenu atšķirības, radot šaubas par cenu konkurences līmeni tirgū. Cenu atšķirības arī veicina uzskatu, ka maksājumu kontu cenas netiek noteiktas godīgi, tādējādi mazinot patērētāju uzticēšanos un ticību nozarei.

Pamatojoties uz šiem konstatējumiem un ņemot vērā pieejamo risinājumu analīzi, Komisija secināja, ka ieteiktajam politikas pasākumu kopumam būtu jāiekļauj šādi elementi: to tarifu standarta saraksta ieviešana, kuri tiek piemēroti pakalpojumiem, kas sniegti saistībā ar maksājumu kontiem; pasākumi, kuru mērķis ir nodrošināt neatkarību tīmekļa vietnēm, kurās tiek sniegts maksājumu kontu pakalpojumiem piemēroto tarifu salīdzinājums dalībvalstu līmenī, un pienākuma noteikšana izveidot šādas tīmekļa vietnes gadījumos, kad tādas nav izveidotas; un prasības noteikšana maksājumu pakalpojumu sniedzējiem vismaz vienreiz gadā nodrošināt ex post informāciju par tarifiem, ko piemēro patērētājiem saistībā ar viņu maksājumu kontiem.

Ietekmes novērtējums arī parādīja, ka maksājumu kontu mobilitāte ES joprojām ir ierobežota. Daļēji tas tā ir tāpēc, ka informācija par maiņas procesu ir nepietiekama un bieži vien arī nesaskaņota un maksājumu pakalpojumu sniedzēju darbinieki nenodrošina atbalstu. Patērētāji bieži uzskata, ka kontu maiņa ir dārga un laikietilpīga, un bieži vien arī nav skaidrs, cik ilgs būs process un kas notiks ar tiešā debeta/kredīta maksājumiem pārejas periodā (t. i., periodā, kad jaunais konts ir atvērts, bet ne visi periodiskie maksājumi ir pārreģistrēti uz šo kontu). Visbeidzot, vienotajos principos noteiktie termiņi bieži netiek ievēroti.

Ietekmes novērtējumā arī tiek norādīts, ka nav izveidota kopēja sistēma, lai veicinātu maksājumu kontu pārrobežu maiņu vai to tarifu salīdzināmību. Lai gan pastāv nozīmīgs iespējamais pieprasījums, patērētājus var atturēt procesa sarežģītība praksē. Pilnībā funkcionējošā iekšējā tirgū salīdzināma informācija par maksājumu kontu cenām visā ES paplašinātu patērētāju izvēli un veicinātu maksājumu kontu iekšzemes un pārrobežu maiņu.

Ņemot vērā minētās problēmas un pieejamo risinājumu rūpīgu novērtējumu, Komisija secināja, ka, lai uzlabotu maiņas procesa darbību, ir nepieciešami pasākumi, kas vienoto principu noteikumiem piešķirtu saistošu juridisku spēku. Turklāt šādiem pasākumiem būtu jāpaplašina vienoto principu darbības joma, attiecinot tos uz kontu pārrobežu maiņu. Tas palīdzēs patērētājiem no maksājumu kontu nodrošinātājiem saņemt skaidru un saprotamu informāciju un noteikt savām vajadzībām piemērotāko maksājumu kontu. Turklāt, ja patērētāji, pamatojoties uz šādu informāciju, nolems izmantot citu kontu, viņu rīcībā būs maiņas pakalpojums.

Attiecībā uz piekļuvi ietekmes novērtējumā iekļauts secinājums, ka, izmantojot saistošus Eiropas tiesību aktus, ir nepieciešams nodrošināt, lai katram ES patērētājam būtu tiesības piekļūt maksājumu kontam ar pamatfunkcijām. 58 miljoniem ES patērētāju nav maksājumu konta. Tika konstatēts, ka to veicina vairāki faktori, tostarp saskaņota tiesiskā regulējuma trūkums ES līmenī, uz pilsonību vai dzīvesvietas trūkumu balstīti atteikumi, konta augsta cena, kā arī tas, ka patērētājiem nav finanšu izglītības un izpratnes un ir zema uzticēšanās finanšu sistēmai.

Ietekmes novērtējumā analizēti vairāki politikas risinājumi un risinājumu varianti.[11] Ir secināts, ka vispiemērotākais politikas pasākums, lai risinātu konstatēto problēmu, ir noteikt dalībvalstīm juridisku pienākumu katram patērētājam nodrošināt tiesības piekļūt maksājumu kontam ar pamatfunkcijām. Pamatmaksājumu kontu funkcijas būtu jāpaplašina salīdzinājumā ar tām funkcijām, kas ir ietvertas ieteikumā, tajās iekļaujot tīmekļa bankas pakalpojumus un iepirkšanos tiešsaistē. Jaunie pasākumi uzlabos pamatmaksājumu pakalpojumu pieejamību, piekļuvi tiem un patērētāju iespējas atļauties šāda veida pakalpojumus. Domājams, ka tas savukārt būtiski samazinās patērētājiem nodarīto kaitējumu, veicinās finansiālo un sociālo iekļaušanu un patērētāju uzticēšanos, sekmēs pārobežu mobilitāti un veicinās iespējami lielākā patērētāju skaita pilnīgu piedalīšanos iekšējā tirgū.

Ietekmes novērtējumu pirmo reizi iesniedza Ietekmes novērtējuma padomei 2012. gada 27. jūlijā. Padome lūdza atkārtoti iesniegt ietekmes novērtējumu kopā ar papildu informāciju par problēmas izklāstu, subsidiaritātes aspektiem un kritisku pārskatu par proporcionalitāti un to pievienoto vērtību, kuru ES līmenī varētu sniegt izklāstītie risinājumi, kas ietver saistošus pasākumus. Padome arī lūdza uzlabot risinājumu un to paredzamās ietekmes izklāstu un visā ziņojumā saskaņotākā veidā ietvert atsauces uz dažādu iesaistīto personu viedokli. Ietekmes novērtējums atkārtoti tika iesniegts 2012. gada 29. oktobrī. Padome 28. novembrī paziņoja, ka tā nevar sniegt pozitīvu atzinumu, un ierosināja dažus turpmākus grozījumus, kas lielākoties attiecās uz pārrobežu maiņu. Reaģējot uz to, Komisijas dienesti veica papildu grozījumus tekstā, tostarp papildināja sasaisti starp problēmjomām, skaidrojot problēmas starptautisko aspektu un sniedzot sīkāku informāciju par iesaistīto personu viedokļiem, kā arī ar pārrobežu maiņu saistītās problēmas papildu skaidrojumu.

3.           PRIEKŠLIKUMA JURIDISKIE ASPEKTI

3.1.        Juridiskais pamats

Priekšlikums ir balstīts uz Līguma par Eiropas Savienības darbību 114. pantu. Kā skaidrots iepriekš, priekšlikuma mērķis ir, izveidojot ES līmeņa sistēmu priekšlikuma aptvertajās jomās, likvidēt atlikušos šķēršļus attiecībā uz maksājumu pakalpojumu brīvu apriti un — plašākā nozīmē — preču, pakalpojumu un kapitāla brīvu apriti, kā arī personu brīvu pārvietošanos, kam svarīgs ir pilnībā integrēts un attīstīts vienots maksājumu pakalpojumu tirgus. Ar priekšlikumu arī novērš jebkādu turpmāku vienotā tirgus sadrumstalotību, kas varētu rasties, ja dalībvalstu rīcība šajā jomā būtu atšķirīga un nesaskaņota.

3.2.        Subsidiaritātes princips

Saskaņā ar subsidiaritātes principu ES līmeņa rīcību var īstenot tikai tad, ja dalībvalstis vienas pašas nespēj sasniegt paredzētos mērķus. ES intervence ir nepieciešama, lai uzlabotu iekšējā tirgus pienācīgu darbību un novērstu konkurences izkropļojumus neliela apjoma banku pakalpojumu jomā.

Atšķirīgs tiesiskais regulējums vai tā neesamība rada šķēršļus ienākšanai tirgū pāri robežām. ES iniciatīva labāk spēs rast risinājumu faktoriem, kas kavē uzņēmējdarbības veikšanu vai palielina uzņēmējdarbības veikšanas izmaksas citā dalībvalstī salīdzinājumā ar iekšzemes kontu nodrošinātāju izmaksām. Kredītiestādēm, kas vēlas veikt pārrobežu darbību, jāizpilda atšķirīgas prasības, turklāt tās arī pilnībā nevar izmantot apjomradītus ietaupījumus procesu izstrādē un darbības veikšanā tādās jomās kā atbalsta funkciju veikšana.

Kopumā zema patērētāju mobilitāte un jo īpaši neefektīvs maiņas process rada šķēršļus jaunajiem tirgus dalībniekiem iegūt jaunus klientus. Tikai dalībvalstu darbības vai bezdarbības rezultātā, šķiet, var rasties atšķirīgi noteikumu kopumi, kas radītu tirgus, kuri nav konkurētspējīgi, un nevienlīdzīgus patērētāju aizsardzības līmeņus ES. Tomēr ES līmenī noteikti vienoti kritēriji attiecībā uz standartizētiem banku pakalpojumiem privātpersonām nodrošinās patērētājiem visu informāciju, kas nepieciešama apzinātas izvēles veikšanai. Tas savukārt sekmēs konkurences stiprināšanu un resursu efektīvu piešķiršanu ES finanšu mazumtirdzniecības tirgū uzņēmumu un patērētāju labā.

Turklāt vienlīdzīgi konkurences apstākļi ES ļaus patērētājiem piedalīties e-komercijā un digitālajā tirgū un tādējādi izmantot pievilcīgākus produktus un pakalpojumus citās dalībvalstīs. Attiecībā uz banku tarifu un kontu maiņas pārredzamību ir izmēģinātas pašregulācijas iniciatīvas, bet ir pierādīts, ka tās ir nepietiekamas un neefektīvas. Visbeidzot, attiecībā uz piekļuvi maksājumu kontiem ar pamatfunkcijām 2011. gada Ieteikuma par piekļuvi pamatmaksājumu kontam īstenošana ir bijusi nepietiekama. Tāpēc piekļuves noteikumi saglabājas nepilnīgi visā ES un nav paredzams, ka tuvākajā nākotnē tas varētu mainīties, jo īpaši ņemot vērā globālo finanšu nestabilitāti un valstu tirgu samazināšanos.

3.3.        Proporcionalitātes princips

Intervences veikšana ES līmenī paredz tikai tādas darbības, kuras nepieciešamas, lai sasniegtu noteiktos mērķus. Politikas risinājumu kopuma elementi ir papildinoši un nodrošina pareizu līdzsvaru starp efektivitāti, kas tiek sasniegta, nodrošinot tādu pilnībā funkcionējošu iekšējo tirgu neliela apjoma finanšu pakalpojumu jomā, kurā ir augsts patērētāju aizsardzības līmenis, un pienācīgu uzmanību attiecībā uz iedarbīgumu.

Attiecībā uz maksājumu kontu tarifu pārredzamību un salīdzināmību priekšlikumā paredzēta elastīga pieeja, piemēram, nosakot prasību standartizēt terminoloģiju valstu līmenī un terminoloģijas standartizēšanu ES līmenī paredzot tikai tajos gadījumos, kad tas iespējams. Saistībā ar maksājumu kontu maiņu ir divas reizes palielināts laiks, kas paredzēts pārrobežu maiņas veikšanai (šo noteikumu paredzēts pārskatīt pēc pieciem gadiem). Lai arī ar šo iniciatīvu tiek noteiktas tiesības piekļūt maksājumu kontam ar pamatfunkcijām, tajā dalībvalstīm paredzēta elastīga iespēja noteikt, kā veikt īstenošanu.

Attiecībā uz diskrimināciju dzīvesvietas dēļ priekšlikumā ietverts vispārīgs noteikums, kas balstīts uz pieeju, kura paredzēta Direktīvas 2006/123/EK 20. pantā saistībā ar nefinanšu pakalpojumiem. Konkrētāks pienākums paredzēts tikai attiecībā uz maksājumu kontiem ar pamatfunkcijām.

Tikai saistoši tiesību akti nodrošinās vienlīdzīgus konkurences apstākļus visā ES, līdz minimumam samazinot izmaksas un maksimāli palielinot apjomradītus ietaupījumus tiem kontu nodrošinātājiem, kas vēlas veikt pārrobežu darbību. Lai gan saistošu tiesību aktu pieņemšana rada īstenošanas slogu iesaistītajām personām gan laika, gan naudas ziņā, šis slogs, ja to atbilstīgi piemēros, būs līdzīgs slogam, kas tika radīts saistībā ar ieteikumu vai pašregulāciju.

3.4.        Juridiskā instrumenta izvēle

Ierosinātais juridiskais instruments: direktīva.

Mēģinājumi risināt problēmas, kas saistītas ar maksājumu kontu tarifu salīdzināmību un kontu maiņu, izmantojot pašregulācijas pasākumus, kopumā bija neveiksmīgi. Lielākā daļa informācijas parādīja, ka vienoto principu ieviešana attiecībā uz maksājumu kontu maiņu dalībvalstīs bija nepietiekama. Būtisks iemesls varēja būt tas, ka pašregulācijas pieejā nebija paredzēti pārraudzības un piespiedu izpildes pasākumi. Centieni kopā ar nozari izveidot pašregulējošu iniciatīvu, lai palielinātu maksājumu kontu tarifu salīdzināmību, arī nebija veiksmīgi. Tāpēc pašregulācija nebūtu efektīvs risinājums.

Komisijas ieteikuma par piekļuvi pamatmaksājumu kontam izpilde arī bija lielā mērā nepietiekama. Tikai trīs dalībvalstis kopumā to ievēroja, un vairāk nekā pusē no dalībvalstīm vispār nebija sistēmas, lai veicinātu piekļuves tiesības. Pasākums, kas nebija saistošs, izrādījās neveiksmīgs tāpat kā salīdzināmības un pārredzamības un kontu maiņas gadījumā.

Saistoša pasākuma ieviešana ir visefektīvākais un iedarbīgākais veids, kā sasniegt noteiktos mērķus. Tikai saistošs juridiskais instruments var nodrošināt, ka politikas risinājumi tiek ieviesti visās 27 dalībvalstīs un ka visu noteikumu izpildi ir iespējams panākt piespiedu kārtā. Direktīva ļauj ņemt vērā valstu maksājumu kontu tirgus iezīmes. Tas varētu palīdzēt nodrošināt vienlīdzīgus konkurences apstākļus gan patērētājiem, gan uzņēmumiem visā ES.

4.           IETEKME UZ BUDŽETU

Šim priekšlikumam nav ietekmes uz ES budžetu vai ES aģentūru budžetiem.

5.           IZVĒLES ELEMENTI

5.1.        Izvērtēšanas/pārskatīšanas/turpināmības klauzula

Priekšlikumā ir iekļauta pārskatīšanas klauzula.

5.2.        Eiropas Ekonomikas zona

Ar priekšlikumu ierosinātais tiesību akts attiecas uz iekšējo tirgu, un tādēļ tas jāattiecina uz Eiropas Ekonomikas zonu.

5.3.        Sīkāks priekšlikuma skaidrojums

Šā kopsavilkuma mērķis ir veicināt lēmumu pieņemšanas procesu, īsi izklāstot galveno direktīvas saturu.

1. pantā (priekšmets un darbības joma) paredzēta direktīvas darbības joma.

2. pantā (definīcijas) ietvertas direktīvā lietoto terminu definīcijas.

3. pantā (to visraksturīgāko maksājumu pakalpojumu saraksts, kuriem valsts līmenī piemēro tarifus, un standartizēta terminoloģija) paredzēts, ka dalībvalstīm jāizveido to visraksturīgāko maksājumu pakalpojumu saraksts, kuriem valsts līmenī piemēro tarifus, un standartizēta terminoloģija saistībā ar šiem pakalpojumiem.

4. pantā (tarifu informācijas dokuments un glosārijs) paredzēts, ka dalībvalstīm jānosaka maksājumu pakalpojumu sniedzējiem pienākums nodrošināt patērētājiem 3. pantā minēto to visraksturīgāko maksājumu pakalpojumu sarakstu, kuriem valsts līmenī piemēro tarifus, un attiecīgie tarifi. Šī informācija jānodrošina standartformātā. Šis noteikums arī paredz, ka dalībvalstīm jānosaka maksājumu pakalpojumu sniedzējiem pienākums nodrošināt piekļuvi glosārijam, kurā iekļauti vismaz sarakstā esošie pakalpojumi.

5. pantā (paziņojums par tarifiem) paredzēts, ka dalībvalstīm jānosaka maksājumu pakalpojumu sniedzējiem pienākums vismaz vienreiz gadā nodrošināt patērētājiem informāciju par visiem piemērotajiem tarifiem. Šī informācija jānodrošina standartformātā.

6. pantā (līgumu informācija un komercinformācija) paredzēts, ka maksājumu pakalpojumu sniedzējiem informācijā par līgumiem un komercinformācijā atbilstīgi jālieto 3. pantā minētā standartizētā terminoloģija.

7. pantā (salīdzināšanas tīmekļa vietnes) paredzēts dalībvalstīm pienākumu nodrošināt, ka patērētājiem ir piekļuve vismaz vienai tīmekļa vietnei, kurā atrodams maksājumu kontu tarifu salīdzinājums. Dalībvalstis izveido akreditācijas sistēmu privātiem pakalpojumu sniedzējiem.

8. pantā (sasaistīti piedāvājumi) paredzēts, ka dalībvalstīm jānosaka maksājumu pakalpojumu sniedzējiem pienākums, piedāvājot maksājumu kontu kā kopuma daļu kopā ar citu finanšu pakalpojumu vai produktu, nodrošināt patērētājam nepieciešamo informāciju par atsevišķiem kopuma komponentiem.

9. pantā (maiņas pakalpojuma sniegšana) paredzēts, ka dalībvalstīm jānosaka vispārējs pienākums maksājumu pakalpojumu sniedzējiem nodrošināt maiņas pakalpojumu jebkuram patērētājam, kam ir atvērts konts pie maksājumu pakalpojumu sniedzēja, kurš atrodas Savienībā.

10. pantā (maiņas pakalpojums) paredzētas īpašas funkcijas un pienākumi saņemošajiem un nododošajiem maksājumu pakalpojumu sniedzējiem saistībā ar maiņas pakalpojumu.

11. pantā (ar maiņas pakalpojumu saistītie tarifi) paredzēti principi, lai garantētu, ka maksas, kas saistītas ar maiņas pakalpojumiem, ja tādas ir, ir atbilstīgas un saskanīgas ar izmaksām.

12. pantā (patērētāju finansiālie zaudējumi) paredzēts pienākums maksājumu pakalpojumu sniedzējiem atmaksāt maksas, kas patērētājiem radušās tāpēc, ka pakalpojumu sniedzējs kļūdījies vai pieļāvis aizkavēšanos maiņas pakalpojuma sniegšanas laikā. Tā mērķis ir arī novērst patērētāju finansiālos zaudējumus, kas rodas trešo peronu nepareizi novirzītu kredīta pārvedumu vai tiešā debeta maksājumu dēļ.

13. pantā (informācija par maiņas pakalpojumu) paredzēts pienākums maksājumu pakalpojumu sniedzējiem nodrošināt patērētājiem informāciju par maiņas pakalpojumu pieejamību.

14. pantā (diskriminācijas aizliegums) paredzēts, ka dalībvalstīm jānodrošina, lai, lūdzot atvērt maksājumu kontu vai to lietojot, patērētāji netiktu diskriminēti savas pilsonības vai dzīvesvietas dēļ.

15. pantā (tiesības piekļūt maksājumu kontam ar pamatfunkcijām) paredzētas tiesības patērētājam jebkurā dalībvalstī piekļūt pamatmaksājumu kontam. Tas arī paredz dalībvalstu pienākumu norīkot vismaz vienu maksājumu pakalpojumu sniedzēju, kurš piedāvātu pamatmaksājumu kontu.

16. pantā (maksājumu konta ar pamatfunkcijām iezīmes) paredzēts to maksājumu pakalpojumu saraksts, kuri būtu jānodrošina maksājumu kontam ar pamatfunkcijām.

17. pantā (saistītie tarifi) uzlikts pienākums dalībvalstīm nodrošināt, lai maksājumu pakalpojumu sniedzēji 16. pantā norādītos pakalpojumus piedāvātu bez maksas vai piemērojot samērīgus tarifus.

18. pantā (pamatlīgumi un to izbeigšana) atgādināts, ka Direktīva 2007/64/EK ir piemērojama maksājumu kontiem ar pamatfunkcijām. Tomēr tajā paredzēts ierobežots to iemeslu saraksts, kuru dēļ maksājumu pakalpojumu sniedzējs var izbeigt pamatlīgumu par maksājumu kontu ar pamatfunkcijām.

19. pantā (vispārīga informācija par maksājumu kontiem ar pamatfunkcijām) paredzēts, ka dalībvalstīm jānodrošina, lai tiktu īstenoti pasākumi, kas palielina informētību par pamatmaksājumu kontiem.

20. pantā (kompetentās iestādes) paredzēts regulējums attiecībā uz procedūrām, saskaņā ar kurām norīko valstu iestādes, kas atbildīgas par direktīvas noteikumu piemērošanu.

21. pantā (alternatīva strīdu izšķiršana) paredzēts, ka dalībvalstīm jānosaka īpašas prasības attiecībā uz strīdu izšķiršanu starp patērētājiem un maksājumu pakalpojumu sniedzējiem.

22. pantā (administratīvie pasākumi un sankcijas) paredzēts, ka dalībvalstīm jānosaka noteikumi par sankcijām, ko piemēro par to valsts noteikumu pārkāpumiem, kuri pieņemti, lai īstenotu šo direktīvu.

23. pantā (deleģētie akti) un 24. pantā (deleģēšanas īstenošana) paredzētas Komisijas pilnvaras pieņemt deleģētos aktus un noteikts, kā šīs pilnvaras jāizmanto.

25. pantā (īstenošanas akti) paredzētas Komisijas pilnvaras pieņemt īstenošanas aktus un noteikts, kā šīs pilnvaras jāizmanto.

26. pantā (novērtējums) un 27. pantā (pārskatīšanas klauzula) paredzēts, kā novērtēt direktīvas noteikumu efektīvu piemērošanu un kā ierosināt tās grozījumus, ja nepieciešams.

28. pantā (transponēšana) paredzēts dalībvalstu pienākums pieņemt juridiskus pasākumus, kas nepieciešami šīs direktīvas īstenošanai.

29. pantā (stāšanās spēkā) paredzēts datums, kurā direktīva stājas spēkā.

30. pantā (adresāti) paredzēts, ka šī direktīva ir adresēta dalībvalstīm.

2013/0139 (COD)

Priekšlikums

EIROPAS PARLAMENTA UN PADOMES DIREKTĪVA

par maksājumu kontu tarifu salīdzināmību, maksājumu kontu maiņu un piekļuvi maksājumu kontiem ar pamatfunkcijām

(Dokuments attiecas uz EEZ)

EIROPAS PARLAMENTS UN EIROPAS SAVIENĪBAS PADOME,

ņemot vērā Līgumu par Eiropas Savienības darbību un jo īpaši tā 114. pantu,

ņemot vērā Eiropas Komisijas priekšlikumu,

pēc leģislatīvā akta projekta nosūtīšanas valstu parlamentiem,

ņemot vērā Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinumu[12],

ņemot vērā Reģionu komitejas atzinumu[13],

pēc apspriešanās ar Eiropas Datu aizsardzības uzraudzītāju[14],

rīkojoties saskaņā ar parasto likumdošanas procedūru,

tā kā:

(1)       Saskaņā ar LESD 26. panta 2. punktu iekšējais tirgus aptver telpu bez iekšējām robežām, kurā ir nodrošināta preču, personu, pakalpojumu un kapitāla brīva aprite. Iekšējā tirgus sadrumstalotība kaitē konkurētspējai, izaugsmei un darbvietu radīšanai Savienībā. Tādu tiešo un netiešo šķēršļu novēršana, kuri kavē iekšējā tirgus pienācīgu darbību, ir svarīga tā izveides pabeigšanai. ES līmeņa rīcība attiecībā uz iekšējo tirgu privātpersonām paredzēto finanšu pakalpojumu nozarē jau ir sniegusi būtisku ieguldījumu maksājumu pakalpojumu sniedzēju pārrobežu darbības attīstībā, uzlabojot patērētāju izvēli un palielinot piedāvājumu kvalitāti un pārredzamību.

(2)       Šajā saistībā Eiropas Parlamenta un Padomes 2007. gada 13. novembra Direktīvā 2007/64/EK par maksājumu pakalpojumiem iekšējā tirgū, ar ko groza Direktīvas 97/7/EK, 2002/65/EK, 2005/60/EK un 2006/48/EK un atceļ Direktīvu 97/5/EK (“Maksājumu pakalpojumu direktīva”), ir noteiktas galvenās pārredzamības prasības tarifiem, ko maksājumu pakalpojumu sniedzēji piemēro pakalpojumiem, kas tiek piedāvāti saistībā ar maksājumu kontiem. Tas ir būtiski veicinājis maksājumu pakalpojumu sniedzēju darbību, radot vienotus noteikumus attiecībā uz maksājumu pakalpojumu un informācijas sniegšanu, samazinājis administratīvo slogu un radījis izmaksu ietaupījumus maksājumu pakalpojumu sniedzējiem.

(3)       Tomēr iespējams darīt vairāk, lai uzlabotu un attīstītu vienoto tirgu privātpersonām paredzētu banku pakalpojumu jomā. Jo īpaši tarifu pārredzamības un salīdzināmības trūkums, kā arī grūtības saistībā ar maksājumu kontu maiņu joprojām rada šķēršļus pilnībā integrēta tirgus attīstībai.

(4)       Pašreizējie vienotā tirgus apstākļi var atturēt maksājumu pakalpojumu sniedzējus no iespējas izmantot tiesības brīvi veikt uzņēmējdarbību vai sniegt pakalpojumus Savienībā, jo pastāv grūtības iegūt klientus, ienākot jaunā tirgū. Ienākšana jaunos tirgos bieži ir saistīta ar lieliem ieguldījumiem. Šādi ieguldījumi attaisnojas tikai tad, ja kontu nodrošinātājs paredz pietiekamas iespējas un patērētāju atbilstīgu pieprasījumu. Patērētāju zemo mobilitāti saistībā ar privātpersonām paredzētiem finanšu pakalpojumiem lielā mērā rada tas, ka nav nodrošināta tarifu un piedāvāto pakalpojumu pārredzamība un salīdzināmība, kā arī pastāvošās grūtības saistībā ar maksājumu kontu maiņu. Šie faktori arī mazina pieprasījumu. Jo īpaši tas attiecas uz pārrobežu darbību.

(5)       Turklāt nozīmīgus šķēršļus tam, lai pabeigtu vienotā tirgus izveidi maksājumu kontu jomā, var radīt valstīs spēkā esošā tiesiskā regulējuma sadrumstalotība. Valstīs spēkā esošie noteikumi attiecībā uz maksājumu kontiem, jo īpaši attiecībā uz tarifu salīdzināmību un maksājumu kontu maiņu, ir atšķirīgi. Vienotu saistošu pasākumu neesamība ES līmenī attiecībā uz maiņu ir radījusi atšķirīgu praksi un pasākumus valstu līmenī. Šīs atšķirības ir īpaši būtiskas tarifu salīdzināmības jomā, kur ES līmenī nav pasākumu, pat tādu, kas pēc būtības būtu pašregulācija. Ja nākotnē šādas atšķirības kļūtu nozīmīgākas, ņemot vērā to, ka bankas savu praksi parasti pielāgo valstu tirgiem, tas paaugstinātu pārrobežu darbības izmaksas salīdzinājumā ar iekšzemes kontu nodrošinātāju izmaksām, tādējādi mazinot pārrobežu uzņēmējdarbības pievilcību. Pārrobežu darbību iekšējā tirgū kavē šķēršļi attiecībā uz patērētāju maksājumu kontu atvēršanu ārvalstīs. Spēkā esošie ierobežojošie atbilstības kritēriji var kavēt Eiropas pilsoņu brīvu pārvietošanos Savienībā. Ja visiem patērētājiem tiks nodrošināta piekļuve maksājumu kontam, patērētāji varēs piedalīties iekšējā tirgū un gūt labumu no vienotā tirgus.

(6)       Turklāt, tā kā daži iespējamie klienti neatver kontus vai nu tāpēc, ka saņem atteikumu, vai arī tāpēc, ka viņiem bieži netiek piedāvāti atbilstīgi produkti, iespējamais pieprasījums pēc maksājumu kontu pakalpojumiem ES pašlaik netiek pilnībā izmantots. Plašāka patērētāju dalība iekšējā tirgū turpmāk stimulētu maksājumu pakalpojumu sniedzējus ienākt jaunos tirgos. Tādu apstākļu izveidošana, kuri ļautu patērētājiem piekļūt maksājumu kontam, arī ir līdzeklis, kas nepieciešams, lai sekmētu viņu dalību iekšējā tirgū un ļautu viņiem izmantot vienotā tirgus radītās priekšrocības.

(7)       Tarifu pārredzamība un salīdzināmība ir risināta ar pašregulācijas iniciatīvu, kuru ierosināja banku nozare. Tomēr nav panākta galīgā vienošanās attiecībā uz šīm pamatnostādnēm. Attiecībā uz maiņu vienotie principi, ko 2008. gadā izveidoja Eiropas Banku nozares komiteja, nodrošina to banku kontu maiņas paraugmehānismu, kurus nodrošina maksājumu pakalpojumu sniedzēji, kas atrodas tajā pašā dalībvalstī. Tomēr, ņemot vērā to, ka šie principi nav saistoši, to piemērošana visā ES ir bijusi nesaskaņota un tās rezultāti nav bijuši efektīvi. Turklāt vienotie principi attiecas tikai uz banku kontu maiņu valstu līmenī, bet neattiecas uz kontu pārrobežu maiņu. Visbeidzot, attiecībā uz piekļuvi pamatmaksājumu kontam Komisijas 2011. gada 18. jūlija Ieteikumā 2011/442/ES dalībvalstis tika aicinātas īstenot nepieciešamos pasākumus, lai nodrošinātu ieteikuma piemērošanu vēlākais sešu mēnešu laikā pēc tā publicēšanas. Līdz šim tikai dažas dalībvalstis ievēro ieteikuma galvenos principus.

(8)       Tāpēc ir svarīgi izveidot vienotu noteikumu kopumu, kas būtu paredzēts, lai risinātu zemas patērētāju mobilitātes problēmu un jo īpaši lai uzlabotu maksājumu kontu pakalpojumu un tarifu salīdzināmību un stimulētu maksājumu kontu maiņu, kā arī izvairītos no tā, ka patērētāji, kas nolēmuši atvērt maksājumu kontu pārrobežu darījumā, tiktu diskriminēti dzīvesvietas dēļ. Turklāt ir būtiski pieņemt atbilstīgus pasākumus, lai sekmētu patērētāju dalību maksājumu kontu tirgū. Šie pasākumi stimulēs maksājumu pakalpojumu sniedzēju ienākšanu iekšējā tirgū un nodrošinās līdzvērtīgus konkurences apstākļus, tādējādi stiprinot konkurenci un resursu efektīvu piešķiršanu ES neliela apjoma finanšu darījumu tirgū tā, lai uzņēmumi un patērētāji gūtu labumu. Pārredzama informācija par tarifiem un maiņas iespējas apvienojumā ar tiesībām piekļūt pamatmaksājumu kontu pakalpojumiem arī ļaus ES pilsoņiem ērtāk pārvietoties un iepirkties visā ES un tādējādi gūt labumu no pilnībā funkcionējoša iekšējā tirgus neliela apjoma finanšu pakalpojumu tirgū un sniegt ieguldījumu tā turpmākā attīstībā.

(9)       Šī direktīva attiecas uz klientu maksājumu kontiem. Tāpēc uzņēmumu konti, pat mazo uzņēmumu vai mikrouzņēmumu konti, ja vien tie netiek turēti privātpersonas statusā, ir ārpus direktīvas darbības jomas. Turklāt šī direktīva neattiecas uz krājkontiem, kuriem var būt ierobežotākas maksājumu funkcijas.

(10)     Direktīvā ietvertās definīcijas ir saskaņotas ar citu Savienības tiesību aktu definīcijām, jo īpaši ar definīcijām, kas ietvertas Direktīvā 2007/64/EK, un definīcijām, kas ietvertas Eiropas Parlamenta un Padomes 2012. gada 14. marta Regulā (ES) Nr. 260/2012, ar ko nosaka tehniskās un darbības prasības kredīta pārvedumiem un tiešā debeta maksājumiem euro un groza Regulu (EK) Nr. 924/2009[15].

(11)     Patērētājiem ir svarīgi izprast tarifus, lai varētu salīdzināt dažādu maksājumu pakalpojumu sniedzēju piedāvājumus un izdarīt uz informāciju balstītu izvēli par to, kurš konts ir vispiemērotākais viņu vajadzībām. Tarifu salīdzinājumu nav iespējams veikt, ja maksājumu pakalpojumu sniedzēji lieto dažādu terminoloģiju attiecībā uz vieniem un tiem pašiem maksājumu pakalpojumiem un sniedz informāciju dažādos formātos. Standartizēta terminoloģija kopā ar saskaņotā formātā mērķtiecīgi sniegtu informāciju par tarifiem, ko izmanto saistībā ar visraksturīgākajiem maksājumu pakalpojumiem, var palīdzēt patērētājiem gan saprast, gan salīdzināt tarifus.

(12)     Patērētāji visvairāk varētu gūt labumu no informācijas, kas ir kodolīga un viegli salīdzināma dažādu maksājumu pakalpojumu sniedzēju līmenī. Rīkiem, kas pieejami patērētājiem maksājumu kontu piedāvājuma salīdzināšanai, varētu nebūt pozitīva ietekme, ja laiks, kas nepieciešams, lai caurlūkotu garus sarakstus ar dažādu piedāvājumu tarifiem, būtu nesamērīgs ar labumu, ko var gūt, izvēloties ekonomiski visizdevīgāko piedāvājumu. Tāpēc tarifu terminoloģija būtu jāstandartizē tikai attiecībā uz visraksturīgākajiem terminiem un definīcijām dalībvalstīs, lai izvairītos no liekas informācijas riska.

(13)     Valstu kompetentajām iestādēm būtu jānosaka tarifu terminoloģija, ņemot vērā vietējo tirgu iezīmes. Lai pakalpojumus uzskatītu par raksturīgiem, vismaz vienam dalībvalstu maksājumu pakalpojumu sniedzējam vajadzētu tiem piemērot tarifus. Turklāt, ja iespējams, tarifu terminoloģija būtu jāstandartizē ES līmenī, tādējādi nodrošinot salīdzināmību visā Savienībā. Eiropas banku iestādei (EBI) būtu jāizstrādā pamatnostādnes, lai palīdzētu dalībvalstīm noteikt visraksturīgākos maksājumu pakalpojumus, uz ko valsts līmenī attiecas tarifi.

(14)     Pēc tam, kad valstu kompetentās iestādes ir noteikušas to visraksturīgāko pakalpojumu pagaidu sarakstu, uz kuriem valsts līmenī attiecas tarifi, un terminus un definīcijas, Komisijai tie būtu jāpārskata, lai, izmantojot deleģētos aktus, norādītu pakalpojumus, kas ir kopīgi lielākajai daļai dalībvalstu, un ES līmenī piedāvātu standartizētus terminus un to definīcijas.

(15)     Lai palīdzētu patērētājiem ērti salīdzināt maksājumu kontu tarifus visā vienotajā tirgū, maksājumu pakalpojumu sniedzējiem būtu patērētājiem jānodrošina to tarifu saraksts, kurus piemēro standartizētās terminoloģijas sarakstā iekļautajiem pakalpojumiem. Tas arī veicinātu vienlīdzīgas konkurences apstākļus kredītiestādēm, kas konkurē maksājumu kontu tirgū. Tarifu informācijas dokumentā būtu jāiekļauj informācija tikai par visraksturīgākajiem maksājumu pakalpojumiem katrā dalībvalstī, attiecīgi lietojot ES līmenī noteiktos terminus un definīcijas. Lai palīdzētu patērētājiem saprast tarifus, kas viņiem jāmaksā par saviem maksājumu kontiem, patērētāju vajadzībām būtu jānodrošina glosārijs, kas sniedz skaidrojumus vismaz par tiem tarifiem un pakalpojumiem, kuri ietverti sarakstā. Glosārijam vajadzētu būt noderīgam rīkam, lai sekmētu labāku izpratni par tarifu nozīmi, veicinot patērētāju spēju izvēlēties no plašāka maksājumu kontu piedāvājuma. Būtu arī jānosaka pienākums maksājumu pakalpojumu sniedzējiem vismaz vienreiz gadā informēt patērētājus par visiem tarifiem, kas tiek piemēroti viņu kontiem. Ex post informācija būtu jāsniedz paredzētajā kopsavilkumā. Tajā būtu jāietver pilnīgs pārskats par iekasētajiem tarifiem, lai ļautu patērētājam saprast, uz ko attiecas tarifu izdevumi, un novērtēt, vai nepieciešams mainīt patēriņa ieradumus vai izvēlēties citu konta nodrošinātāju. Šo labumu varētu maksimāli palielināt, nodrošinot ex post tarifu informāciju, aptverot tos pašus pakalpojumus, ko ex ante informācijā.

(16)     Lai apmierinātu patērētāju vajadzības, jānodrošina, lai tarifu informācija saistībā ar maksājumu kontiem būtu precīza, skaidra un salīdzināma. Tāpēc šajā direktīvā būtu jāparedz vienotas noformējuma prasības attiecībā uz tarifu informācijas dokumentu un paziņojumu par tarifiem, lai nodrošinātu, ka patērētājiem tie ir saprotami un salīdzināmi. Katrā tarifu informācijas dokumentā un paziņojumā par tarifiem visās dalībvalstīs būtu jāievēro viens un tas pats formāts, punktu un virsrakstu secība, ļaujot patērētājiem salīdzināt divus dokumentus un tādējādi maksimāli palielinot izpratni un informācijas izmantošanu. Tarifu informācijas dokuments un paziņojums par tarifiem būtu skaidri jānošķir no citiem paziņojumiem. To apzīmēšanai būtu jālieto vienots simbols.

(17)     Lai nodrošinātu saskaņotu atbilstīgās ES līmeņa terminoloģijas lietošanu visā Savienībā, dalībvalstīm būtu jānosaka pienākums maksājumu pakalpojumu sniedzējiem saziņā ar patērētājiem, tostarp tarifu informācijas dokumentā un paziņojumā par tarifiem, lietot atbilstīgo ES mēroga terminoloģiju kopā ar pārējo valsts standartizēto terminoloģiju, kura norādīta pagaidu sarakstā. Izņemot tarifu informācijas dokumentu un paziņojumu par tarifiem, maksājumu pakalpojumu sniedzēji drīkst lietot zīmolvārdus, lai apzīmētu pakalpojumus.

(18)     Salīdzināšanas tīmekļa vietnes ir efektīvs līdzeklis, ar kura palīdzību patērētāji vienotā vietnē var novērtēt guvumus no dažādu maksājumu kontu piedāvājumiem. Tās var nodrošināt pareizu līdzsvaru starp nepieciešamību, lai informācija būtu skaidra un kodolīga, bet tomēr pilnīga un saprotama, ļaujot lietotājiem iegūt sīkāku informāciju, ja tas viņus interesē. Tās arī var samazināt meklēšanas izmaksas, jo patērētājiem nevajadzēs iegūt informāciju atsevišķi no katra maksājumu pakalpojumu sniedzēja.

(19)     Lai iegūtu objektīvu informāciju par banku tarifiem, patērētājiem būtu jāspēj piekļūt salīdzināšanas tīmekļa vietnēm, kuru darbība ir neatkarīga no maksājumu pakalpojumu sniedzējiem. Dalībvalstīm tāpēc būtu jānodrošina, lai patērētājiem attiecīgajā teritorijā būtu pieejama vismaz viena šāda tīmekļa vietne. Šādu salīdzināšanas tīmekļa vietņu darbību var nodrošināt kompetentās iestādes, citas valsts iestādes un/vai akreditēti privātie šā pakalpojuma nodrošinātāji. Dalībvalstīm būtu jānodrošina brīvprātīga akreditācijas sistēma, kas ļauj privātajiem salīdzināšanas tīmekļa vietņu nodrošinātājiem iesniegt akreditācijas pieteikumu saskaņā ar noteiktajiem kvalitātes kritērijiem. Salīdzināšanas tīmekļa vietne, ko nodrošina kompetentā iestāde vai cita publiska iestāde būtu jāizveido, ja nav akreditētas privātas salīdzināšanas tīmekļa vietnes. Šādām vietnēm arī būtu jāievēro kvalitātes kritēriji.

(20)     Pašreizējā maksājumu pakalpojumu sniedzēju prakse ir piedāvāt maksājumu kontu kopumā ar citiem finanšu produktiem vai pakalpojumiem. Maksājumu pakalpojumu sniedzējiem šī prakse var būt līdzeklis, kā dažādot savu piedāvājumu un konkurēt citam ar citu, un var izrādīties, ka tas sniedz labumu patērētājiem. Tomēr Komisijas pētījums par sasaistīšanas praksi finanšu sektorā, kas tika veikts 2009. gadā, kā arī attiecīgās apspriešanas un patērētāju sūdzības ir parādījušas, ka maksājumu pakalpojumu sniedzēji var piedāvāt maksājumu kontus apvienojumā ar produktiem, ko patērētāji nepieprasa un kas nav būtiski maksājumu kontiem, piemēram, mājokļa apdrošināšana. Turklāt ir novērots, ka šāda prakse var samazināt cenu pārredzamību un salīdzināmību, patērētājiem ierobežot iegādes iespējas un negatīvi ietekmēt patērētāju mobilitāti. Tāpēc dalībvalstīm būtu jānodrošina, lai tad, kad maksājumu pakalpojumu sniedzēji piedāvā maksājumu kontus, kas sasaistīti ar citiem pakalpojumiem, patērētājiem tiktu sniegta informācija par maksājumu kontam un atsevišķi katram no pārējiem sasaistītajiem finanšu pakalpojumiem piemērotajiem tarifiem. Šie pienākumi nebūtu jāpiemēro pakalpojumiem, kuri ir dabīgi saistīti ar maksājumu konta izmantošanu, piemēram, skaidras naudas izņemšana, elektroniskie pārvedumi vai maksājumu kartes. Tā rezultātā šie pakalpojumi būtu jāizslēdz no šā noteikuma darbības jomas.

(21)     Patērētājiem stimuls mainīt kontus ir tikai tad, ja process neietver pārmērīgu administratīvo un finanšu slogu. Procedūrai, saskaņā ar kuru notiek kontu pārvedums pie cita maksājumu pakalpojumu sniedzēja, vajadzētu būt skaidrai un ātrai. Tarifiem, ja tādi ir, ko maksājumu pakalpojumu sniedzēji piemēro saistībā ar maiņas pakalpojumu, vajadzētu būt saskanīgiem ar faktiskajām izmaksām, kas rodas maksājumu pakalpojumu sniedzējiem. Lai pozitīvi ietekmētu konkurenci, kontu maiņa būtu jāveicina pārrobežu līmenī. Ņemot vērā to, ka kontu pārrobežu maiņa varētu būt sarežģītāka nekā kontu maiņa valsts līmenī un ka tās dēļ maksājumu pakalpojumu sniedzējiem varētu būt jāpieņem un jāprecizē savas iekšējās procedūras, būtu jāparedz garāki termiņi pārrobežu kontu maiņai. Nepieciešamība uzturēt atšķirīgus termiņus būtu jāvērtē saistībā ar ierosinātās direktīvas pārskatīšanu.

(22)     Maiņas procesam vajadzētu būt patērētājam tik saprotamam, cik vien iespējams. Attiecīgi dalībvalstīm būtu jānodrošina, ka saņemošais maksājumu pakalpojumu sniedzējs ir atbildīgs par procesa uzsākšanu un vadīšanu patērētāja vārdā.

(23)     Patērētājiem vajadzētu būt tiesībām lūgt saņemošajam maksājumu pakalpojumu sniedzējam — ideālajā gadījumā vienā tikšanās reizē ar saņemošo maksājumu pakalpojumu sniedzēju — veikt visu periodisko maksājumu vai to daļas pārvedumu, kā arī veikt atlikuma pārvedumu. Tāpēc patērētājiem būtu jāvar parakstīt vienu atļauju, dodot savu piekrišanu minētajiem uzdevumiem. Pirms atļaujas došanas patērētājs būtu jāinformē par visiem procedūras posmiem, kas nepieciešami, lai pabeigtu maiņu.

(24)     Veiksmīgai maiņas veikšanai ir nepieciešama sadarbība ar nododošo maksājumu pakalpojumu sniedzēju. Saņemošajam maksājumu pakalpojumu sniedzējam no nododošā maksājumu pakalpojumu sniedzēja būtu jāsaņem visa informācija, ko tas uzskata par nepieciešamu, lai varētu atjaunot maksājumus jaunajā maksājumu kontā. Tomēr šādai informācijai nevajadzētu būt plašākai nekā nepieciešams, lai veiktu maiņu, un saņemošajam maksājumu pakalpojumu sniedzējam nebūtu jāpieprasa lieka informācija.

(25)     Uz patērētājiem nebūtu jāattiecina sodi vai kāds cits finansiāls kaitējums, ko radījis nepareizi novirzīts ienākošais kredīta pārvedums vai tiešā debeta maksājums. Tas ir īpaši svarīgi atsevišķām maksātāju un maksājuma saņēmēju kategorijām, piemēram, komunālo pakalpojumu uzņēmumiem, kuri izmanto elektroniskos līdzekļus (piemēram, datubāzes), lai glabātu informāciju par patērētāju kontiem un veiktu daudzus periodiskus darījumus, kuros iesaistīts liels skaits patērētāju.

(26)     Dalībvalstīm būtu jāgarantē, lai patērētāji, kuri nodomājuši atvērt maksājumu kontu, netiktu diskriminēti pilsonības vai dzīvesvietas dēļ. Kaut arī maksājumu pakalpojumu sniedzējiem ir svarīgi nodrošināt, lai viņu klienti finanšu sistēmu nelieto tādiem nelegāliem mērķiem kā krāpšana, noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācija vai terorisma finansēšana, tomēr viņiem nebūtu jārada šķēršļi patērētājiem, kuri vēlas gūt labumu no vienotā tirgus priekšrocībām, veicot maksājumu kontu pārrobežu iegādi.

(27)     Patērētājiem, kas likumīgi dzīvo Savienībā un kam nav maksājumu konta noteiktā dalībvalstī, vajadzētu būt iespējām atvērt un izmantot maksājumu kontu ar pamatfunkcijām šajā dalībvalstī. Lai nodrošinātu iespējami plašāko piekļuvi šādiem kontiem, patērētājiem vajadzētu būt piekļuvei tiem neatkarīgi no viņu finanšu apstākļiem, piemēram, bezdarba vai personiskā bankrota, un no dzīvesvietas. Turklāt tiesības piekļūt maksājumu kontam ar pamatfunkcijām jebkurā dalībvalstī būtu jāpiešķir saskaņā ar prasībām, kas paredzētas Eiropas Parlamenta un Padomes 2005. gada 26. oktobra Direktīvā 2005/60/EK par to, lai nepieļautu finanšu sistēmas izmantošanu nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanai un teroristu finansēšanai[16], jo īpaši attiecībā uz klienta uzticamības pārbaudes procedūrām.

(28)     Dalībvalstīm būtu jānodrošina, lai vismaz viens maksājumu pakalpojumu sniedzējs patērētājiem piedāvātu maksājumu kontu ar pamatfunkcijām. Piekļuvei nevajadzētu būt pārāk sarežģītai, un tai nebūtu jārada patērētājiem pārmērīgas izmaksas. Tāpēc dalībvalstīm savā teritorijā būtu jāņem vērā tāds faktors kā norīkotie maksājumu pakalpojumu sniedzēji. Lai līdz minimumam samazinātu risku, ka patērētāji tiek finansiāli izslēgti, dalībvalstīm būtu jāuzlabo izglītotība finanšu jomā, tai skaitā skolā, un jācīnās pret pārmērīgiem parādiem. Turklāt dalībvalstīm būtu jāveicina maksājuma pakalpojumu sniedzēju iniciatīvas, kurās maksājumu konti ar pamatfunkcijām tiek nodrošināti kombinācijā ar izglītošanu finanšu jautājumos.

(29)     Lai izmantotu savas tiesības piekļūt pamatmaksājumu kontam, patērētājiem nevajadzētu būt jau atvērtam maksājumu kontam tajā pašā teritorijā. Kad nav iespējams izmantot elektroniskas sistēmas, lai noteiktu, vai patērētājam jau ir atvērts maksājumu konts, maksājumu pakalpojumu sniedzējiem patērētāja paziņojums būtu jāuzskata par ticamu pārbaudes veidu, lai pārliecinātos, ka patērētājiem nav atvērts maksājumu konts.

(30)     Būtu jānodrošina patērētājiem piekļuve pamatmaksājumu pakalpojumu klāstam, attiecībā uz kuru dalībvalstīm būtu jānosaka minimālais darījumu skaits tā, lai ņemtu vērā gan patērātāju vajadzības, gan komercdarbības praksi attiecīgajā dalībvalstī. Pakalpojumiem, kas nav iekļauti šajā minimuma pakalpojumu sarakstā, bankas var piemērot savus parastos tarifus. Tajos pakalpojumos, kuri saistīti ar pamatmaksājumu kontiem, būtu jāietver iespēja noguldīt un izņemt naudu. Patērētājiem būtu jāvar veikt tādus būtiskākos maksājumu darījumus kā ienākumu un pabalstu saņemšana, rēķinu vai nodokļu maksāšana un preču un pakalpojumu iegāde, tostarp izmantojot tiešā debeta maksājumu, kredīta pārvedumu un maksājumu karti. Šādiem pakalpojumiem būtu jānodrošina preču un pakalpojumu iegāde tiešsaistē un būtu jādod patērētājiem iespēja uzsākt maksājuma rīkojumus, izmantojot maksājumu pakalpojumu sniedzēja banku tiešsaistes pakalpojumus, ja iespējams. Tomēr maksājumu konta ar pamatfunkcijām izmantošanu nevajadzētu ierobežot, nosakot tikai tā izmantošanu tiešsaistē, jo tas radītu šķēršļus patērētājiem, kam nav piekļuves internetam. Maksājumu kontam ar pamatfunkcijām nebūtu jānodrošina patērētājiem piekļuve pārtēriņa iespējām. Tomēr dalībvalstis var atļaut maksājumu pakalpojumu sniedzējiem nodrošināt rezerves iespēju piedāvājumu ļoti mazu summu apmērā saistībā ar maksājumu kontiem ar pamatfunkcijām.

(31)     Lai nodrošinātu, ka pamatmaksājumu konti ir pieejami pēc iespējas plašākam patērētāju lokam, tie būtu jāpiedāvā bez maksas vai piemērojot samērīgus tarifus. Turklāt jebkurām papildu maksām, ko piemēro patērētājam par līguma noteikumu neievērošanu, vajadzētu būt samērīgām. Dalībvalstīm būtu jānosaka, kas saskaņā ar valsts apstākļiem ir samērīga maksa. Lai nodrošinātu saskaņotu un efektīvu samērīgas maksas principa ieviešanu, EBI būtu jāuzdod pieņemt pamatnostādnes attiecībā uz vispārīgajiem direktīvā norādītajiem kritērijiem.

(32)     Maksājumu pakalpojumu sniedzējam būtu jāatsakās atvērt kontu vai jāizbeidz līgums par maksājumu kontu ar pamatfunkcijām tikai īpašos apstākļos, piemēram, to tiesību aktu neievērošanas gadījumā, kuri attiecas uz noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas un terorisma finansēšanas novēršanu vai uz noziegumu novēršanu un izmeklēšanu. Pat šajos gadījumos atteikums ir pamatots tikai gadījumā, ja patērētājs neievēro minētos tiesību aktus, un nevis tāpēc, ka tiesību aktu ievērošanas pārbaude ir pārāk apgrūtinoša vai dārga.

(33)     Dalībvalstīm un maksājumu pakalpojumu sniedzējiem būtu patērētājiem jānodrošina skaidra un saprotama informācija par tiesībām uz bankas kontu ar pamatfunkcijām. Informācijai būtu jāaptver galvenās konta lietošanas iezīmes un nosacījumi, kā arī darbības, kas patērētājiem būtu jāveic, lai izmantotu savas tiesības atvērt maksājumu kontu ar pamatfunkcijām. Jo īpaši patērētāji būtu jāinformē par to, ka papildu pakalpojumu iegāde nav obligāta, lai piekļūtu maksājumu kontam ar pamatfunkcijām.

(34)     Dalībvalstīm būtu jānorīko kompetentās iestādes, kuras ir pilnvarotas nodrošināt šīs direktīvas izpildi un kurām ir piešķirtas izmeklēšanas un tiesību normu izpildes nodrošināšanas pilnvaras. Norīkotajām kompetentajām iestādēm ir pietiekami resursi savu pienākumu veikšanai. Dalībvalstīm būtu jānorīko dažādas kompetentās iestādes, lai nodrošinātu šajā direktīvā paredzētos plašos pienākumus.

(35)     Būtu patērētājiem jānodrošina piekļuve efektīvām un iedarbīgām ārpustiesas tiesību aizsardzības procedūrām tādu strīdu izšķiršanai, kuri radušies saistībā ar šajā direktīvā paredzētajām tiesībām un pienākumiem. Šādu piekļuvi jau nodrošina ar Direktīvu 2013/…/ES, ciktāl tas attiecas uz attiecīgajiem līgumiskajiem strīdiem. Tomēr patērētājiem arī vajadzētu būt piekļuvei ārpustiesas tiesību aizsardzības procedūrām strīdos, kas rodas pirms līguma noslēgšanas saistībā ar tiesībām un pienākumiem, ko paredz šī direktīva, piemēram, kad patērētājiem tiek atteikta piekļuve maksājumu kontam ar pamatfunkcijām. Lai nodrošinātu atbilstību šajā direktīvā paredzētajiem noteikumiem, ir jāapstrādā patērētāju personas dati. Šādu apstrādi reglamentē Eiropas Parlamenta un Padomes 1995. gada 24. oktobra Direktīva 95/46/EK par personu aizsardzību attiecībā uz personas datu apstrādi un šādu datu brīvu apriti[17]. Tāpēc šai direktīvai būtu jāatbilst noteikumiem, kas paredzēti Direktīvā 95/46/EK, un valstu tiesību aktiem, ar kuriem tie īstenoti.

(36)     Lai sasniegtu šajā direktīvā noteiktos mērķus, Komisijai būtu jādeleģē pilnvaras pieņemt aktus saskaņā ar Līguma 290. pantu attiecībā uz standartizētās terminoloģijas noteikšanu ES līmenī saistībā ar maksājumu pakalpojumiem, kas kopēji vairākām dalībvalstīm, un attiecīgajām šo terminu definīcijām.

(37)     Lai nodrošinātu vienotus nosacījumus šīs direktīvas īstenošanai, īstenošanas pilnvaras būtu jāpiešķir Komisijai. Šīs pilnvaras izmanto, nosakot tarifu informācijas dokumenta formātu, tā vienoto simbolu un secību, kādā izklāstāmi tajā ietvertie pakalpojumi, kā arī tarifu pārskata formātu, tā vienoto simbolu un secību, kādā izklāstāmi tajā ietvertie pakalpojumi. Minētās pilnvaras būtu jāizmanto saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes 2011. gada 16. februāra Regulu (ES) Nr. 182/2011, ar ko nosaka normas un vispārīgus principus par dalībvalstu kontroles mehānismiem, kuri attiecas uz Komisijas īstenošanas pilnvaru izmantošanu.

(38)     Trīs gadus pēc šīs direktīvas stāšanās spēkā un turpmāk ik pēc diviem gadiem dalībvalstīm būtu jāiegūst ticami gada statistikas dati par to, kā funkcionē ar šo direktīvu ieviestie pasākumi. Tām būtu jāizmanto jebkuri būtiski informācijas avoti un jāziņo šī informācija Komisijai.

(39)     Lai ņemtu vērā tirgus attīstību, piemēram, jaunu maksājumu kontu un maksājumu pakalpojumu veidu rašanos, kā arī procesus citās Savienības tiesību jomās un dalībvalstu pieredzi, šī direktīva būtu jāpārskata pēc pieciem gadiem no šīs direktīvas spēkā stāšanās dienas. Veicot pārskatīšanu, būtu jānovērtē, vai ieviestie pasākumi ir uzlabojuši patērētāju izpratni par maksājumu kontu tarifiem, maksājumu kontu salīdzināmību un kontu maiņas ērtību. Tās laikā arī būtu jānosaka, cik pamatmaksājumu kontu ir atvērti un cik no šiem kontiem ir tādu patērētāju konti, kuriem iepriekš nav bijis bankas konta. Būtu arī jānovērtē, vai pagarinātie termiņi, kas piemērojami maksājumu pakalpojumu sniedzējiem, kuri veic pārrobežu maiņu, tiks saglabāti ilgāku laiku. Būtu arī jānovērtē, vai noteikumi attiecībā uz informāciju, kas maksājumu pakalpojumu sniedzējiem jāsniedz, piedāvājot produktu kopumus, ir pietiekama, vai arī ir nepieciešami papildu pasākumi. Komisijai būtu jāiesniedz ziņojums Eiropas Parlamentam un Padomei, vajadzības gadījumā kopā ar tiesību aktu priekšlikumiem.

(40)     Šajā direktīvā tiek ievērotas pamattiesības un principi, īpaši tie, kas noteikti Eiropas Savienības Pamattiesību hartā.

(41)     Saskaņā ar dalībvalstu un Komisijas 2011. gada 28. septembra Kopīgo politisko deklarāciju par skaidrojošiem dokumentiem[18] dalībvalstis ir apņēmušās gadījumos, kad tas nepieciešamības ziņā ir pamatoti, ziņojumam par saviem transponēšanas pasākumiem pievienot vienu vai vairākus dokumentus, kuros ir paskaidrota saikne starp direktīvas sadaļām un attiecīgajām daļām valsts transponēšanas instrumentos. Attiecībā uz šo direktīvu likumdevējs uzskata, ka šādu dokumentu nosūtīšana ir pamatota,

IR PIEŅĒMUŠI ŠO DIREKTĪVU.

I NODAĻA PRIEKŠMETS, DARBĪBAS JOMA UN DEFINĪCIJAS

1. pants Priekšmets un darbības joma

1.           Šajā direktīvā paredzēti noteikumi attiecībā uz to tarifu pārredzamību un salīdzināmību, kurus patērētājiem piemēro saistībā ar viņu maksājumu kontiem, kas atvērti Eiropas Savienībā un ko nodrošina maksājumu pakalpojumu sniedzēji, kuri atrodas Savienībā, un noteikumi attiecībā uz maksājumu kontu maiņu Savienībā.

2.           Šajā direktīvā arī paredzēta noteikumu un nosacījumu sistēma, saskaņā ar kuru dalībvalstis garantē patērētājiem tiesības Savienībā atvērt un izmantot maksājumu kontus ar pamatfunkcijām.

3.           Ievērojot šo direktīvu, maksājumu konta ar pamatfunkcijām atvēršanu un izmantošanu veic saskaņā ar Direktīvas 2005/60/EK II nodaļas noteikumiem.

4.           Šo direktīvu piemēro maksājumu pakalpojumu sniedzējiem, kas atrodas Savienībā.

2. pants Definīcijas

Šajā direktīvā piemēro šādas definīcijas:

(a) “patērētājs” ir fiziska persona, kas darbojas nolūkos, kuri nav saistīti ar viņas amatu, uzņēmējdarbību vai profesiju;

(b) “maksājumu konts” ir tāds konts uz viena vai vairāku patērētāju vārda, kuru izmanto maksājumu darījumu izpildei;

(c) “maksājumu pakalpojums” ir maksājumu pakalpojums, kā noteikts Direktīvas 2007/64/EK 4. panta 3. punktā;

(d) “maksājumu darījums” ir maksātāja vai maksājuma saņēmēja uzsākta darbība, lai veiktu līdzekļu izvietošanu, pārvedumu vai izņemšanu, neatkarīgi no pienākumiem, kas pastāv starp maksātāju un maksājuma saņēmēju;

(e) “maksājumu pakalpojumu sniedzējs” ir maksājumu pakalpojumu sniedzējs, kā noteikts Direktīvas 2007/64/EK 4. panta 9. punktā;

(f) “maksājumu instruments” ir maksājumu instruments, kā noteikts Direktīvas 2007/64/EK 4. panta 23. punktā;

(g) “nododošais maksājumu pakalpojumu sniedzējs” ir maksājumu pakalpojumu sniedzējs, kurš nodod informāciju par visiem vai dažiem periodiskajiem maksājumiem;

(h) “saņemošais maksājumu pakalpojumu sniedzējs” ir maksājumu pakalpojumu sniedzējs, kuram tiek nodota informācija par visiem vai dažiem periodiskajiem maksājumiem;

(i) “maksātājs” ir tāda fiziska vai juridiska persona, kura ir maksājumu konta turētājs un kura atļauj veikt maksājuma rīkojumu no šā maksājumu konta, vai gadījumā, ja nav maksājumu konta, tad fiziska vai juridiska persona, kas dod maksājuma rīkojumu veikt maksājumu uz maksājuma saņēmēja maksājumu kontu;

(j) “maksājuma saņēmējs” ir fiziska vai juridiska persona, kas ir pārskaitāmo naudas līdzekļu iecerētais saņēmējs;

(k) “tarifi” ir maksas, ja tādas ir, ko patērētājs maksā maksājumu pakalpojumu sniedzējam par maksājumu pakalpojumu sniegšanu vai par maksājumu kontā veiktajiem darījumiem;

(l) “pastāvīgs informācijas nesējs” ir instruments, kas patērētājam vai maksājumu pakalpojumu sniedzējam dod iespēju uzglabāt personīgi viņam adresētu informāciju tā, lai informācijas saturam atbilstīgā laikposmā tā būtu pieejama turpmākai uzziņai, un neizmainītā veidā pavairot uzglabāto informāciju;

(m) “maiņa” ir no viena maksājumu pakalpojumu sniedzēja otram maksājumu pakalpojumu sniedzējam pēc patērētāja lūguma veikta informācijas nodošana par visiem vai dažiem regulārajiem rīkojumiem attiecībā uz kredīta pārvedumu veikšanu, periodiskiem tiešā debeta maksājumiem un periodiskiem ienākošajiem kredīta pārvedumiem, kas tiek veikti maksājumu kontā, veicot konta pozitīvā atlikuma pārvešanu no viena konta uz otru kontu vai neveicot to vai arī slēdzot vai neslēdzot iepriekšējo kontu;

(n) “tiešā debeta maksājums” ir maksājumu pakalpojums no maksātāja maksājumu konta, ja maksājuma darījumu ierosina maksājuma saņēmējs, pamatojoties uz maksātāja piekrišanu;

(o) “kredīta pārvedums” ir iekšzemes vai pārrobežu maksājumu pakalpojums maksājuma saņēmēja maksājumu konta kreditēšanai ar tādu maksājuma darījumu vai virkni maksājuma darījumu no maksātāja maksājumu konta, kuru, pamatojoties uz maksātāja sniegtu rīkojumu, veic tas maksājumu pakalpojumu sniedzējs, kurš ir maksātāja maksājumu konta turētājs;

(p) “regulārais maksājums” ir pakalpojums maksājuma saņēmēja maksājumu konta periodiskai kreditēšanai ar tādu virkni maksājuma darījumu no maksātāja maksājumu konta, kuru, pamatojoties uz maksātāja sniegtu rīkojumu, veic tas maksājumu pakalpojumu sniedzējs, kurš ir maksātāja maksājumu konta turētājs;

(q) “līdzekļi” ir banknotes, monētas un virtuāla nauda, kā arī elektroniskā nauda, kā noteikts Direktīvas 2009/110/EK 2. panta 2. punktā[19];

(r) “pamatlīgums” ir maksājumu pakalpojumu līgums, ar kuru reglamentē atsevišķu un secīgu maksājumu darījumu veikšanu nākotnē un kurā var būt iekļautas saistības un nosacījumi maksājumu konta atvēršanai.

II nodaļa AR MAKSĀJUMU KONTIEM SAISTĪTO TARIFU SALĪDZINĀMĪBA

3. pants To visraksturīgāko maksājumu pakalpojumu saraksts, kuriem valsts līmenī piemēro tarifu, un standartizēta terminoloģija

1.           Dalībvalstis nodrošina, ka 20. pantā minētās kompetentās iestādes nosaka pagaidu sarakstu, kurā ietverti vismaz 20 maksājumu pakalpojumi, kuri veido vismaz 80 % no visraksturīgākajiem maksājumu pakalpojumiem, kam valsts līmenī tiek piemēroti tarifi. Sarakstā iekļauj terminus un definīcijas par katru norādīto pakalpojumu.

2.           Šā panta 1. punkta vajadzībām kompetentās iestādes izvērtē pakalpojumus:

(1) ko patērētāji parasti izmanto saistībā ar savu maksājumu kontu;

(2) kas patērētājiem rada vislielākās izmaksas par pakalpojumu;

(3) kas patērētājiem rada vislielākās kopējās izmaksas;

(4) kas maksājumu pakalpojumu sniedzējiem rada vislielāko peļņu par pakalpojumu;

(5) kas maksājumu pakalpojumu sniedzējiem rada vislielāko kopējo peļņu.

Eiropas Banku iestāde (EBI) izstrādā pamatnostādnes saskaņā ar Regulas (ES) Nr. 1093/2010 16. pantu, lai palīdzētu kompetentajām iestādēm.

3.           Dalībvalstis paziņo Komisijai 1. punktā minētos pagaidu sarakstus sešu mēnešu laikā pēc šīs direktīvas spēkā stāšanās dienas.

4.           Komisija tiek pilnvarota pieņemt deleģētos aktus saskaņā ar 24. pantu, lai, pamatojoties uz saskaņā ar 3. punktu iesniegtajiem pagaidu sarakstiem, noteiktu ES standartizētu terminoloģiju attiecībā uz tiem maksājumu pakalpojumiem, kuri ir kopēji vismaz vairākumam dalībvalstu. ES standartizētajā terminoloģijā iekļauj kopēju pakalpojumu vienotus terminus un definīcijas.

5.           Pēc 4. punktā minēto deleģēto aktu publicēšanas Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī katra dalībvalsts bez kavēšanās iekļauj saskaņā ar 4. punktu pieņemto ES standartizēto terminoloģiju 1. punktā minētajā pagaidu sarakstā un publicē šo sarakstu.

4. pants Tarifu informācijas dokuments un glosārijs

1.           Dalībvalstis nodrošina, ka pirms maksājumu konta līguma noslēgšanas ar patērētāju maksājumu pakalpojumu sniedzēji nodrošina patērētājam tarifu informācijas dokumentu, kurā iekļauts 3. panta 5. punktā minēto visraksturīgāko pakalpojumu saraksts un atbilstīgie katra pakalpojuma tarifi.

2.           Ja viens vai vairāki 1. punktā minētie maksājumu pakalpojumi tiek piedāvāti kā finanšu pakalpojumu kopuma daļa, tarifu informācijas dokumentā atklāj to, kurš no 1. punktā minētajiem pakalpojumiem ir iekļauts pakalpojumu kopumā, visa pakalpojumu kopuma tarifu un jebkura 1. punktā neminētā pakalpojuma tarifu.

3.           Nosaukums “Tarifu informācijas dokuments” tiek saskatāmi iekļauts tarifu informācijas dokumenta pirmās lappuses augšdaļā blakus vienotam simbolam, lai šo dokumentu nošķirtu no citas dokumentācijas.

4.           Dalībvalstis nodrošina, ka maksājumu pakalpojumu sniedzēji nodrošina patērētājiem pieejamu glosāriju, kurā iekļauts vismaz 1. punktā minēto maksājumu pakalpojumu saraksts un saistītās definīcijas.

5.           Dalībvalstis nosaka pienākumu maksājumu pakalpojumu sniedzējiem nodrošināt, lai glosārijs tiktu izstrādāts, lietojot skaidru, nepārprotamu un vienkāršu valodu.

6.           Maksājumu pakalpojumu sniedzēji vienmēr bez maksas nodrošina tarifu informācijas dokumentu un glosāriju pastāvīgā informācijas nesējā telpās, kas pieejamas patērētājiem, un elektroniskā veidā savās tīmekļa vietnēs.

7.           Komisija tiek pilnvarota pieņemt īstenošanas aktus saskaņā ar 26. pantu, lai noteiktu tarifu informācijas dokumenta formātu, tā vienoto simbolu un secību, kādā 3. panta 5. punktā minētos pakalpojumus izklāsta tarifu informācijas dokumentā.

5. pants Paziņojums par piemērotajiem tarifiem

1.           Dalībvalstis nodrošina, ka maksājumu pakalpojumu sniedzēji vismaz vienreiz gadā sniedz patērētājam paziņojumu par visiem tarifiem, kas piemēroti viņa maksājumu kontam.

2.           Šā panta 1. punktā minētajā paziņojumā iekļauj šādu informāciju:

(s) tarifs, ko piemēro katram pakalpojumam, to reižu skaits, cik pakalpojums izmantots attiecīgajā periodā, un datums, kad pakalpojums tika izmantots;

(t) kopējā piemēroto tarifu summa par katru pakalpojumu, kas sniegts attiecīgajā periodā;

(u) kopējā piemēroto tarifu summa par visiem pakalpojumiem, kas sniegti attiecīgajā periodā.

3.           Nosaukums “Paziņojums par piemērotajiem tarifiem” tiek saskatāmi iekļauts paziņojuma par piemērotajiem tarifiem pirmās lappuses augšdaļā blakus vienotam simbolam, lai šo dokumentu nošķirtu no citas dokumentācijas.

4.           Komisija ir pilnvarota pieņemt īstenošanas aktus saskaņā ar 26. pantu, lai noteiktu paziņojuma par piemērotajiem tarifiem formātu, tā vienoto simbolu un secību, kādā 3. panta 5. punktā minētos pakalpojumus izklāsta paziņojumā par tarifiem.

6. pants Līgumu informācija un komercinformācija

1.           Dalībvalstis nodrošina, ka līgumu informācijā un komercinformācijā maksājumu pakalpojumu sniedzēji attiecīgos gadījumos lieto terminus un definīcijas, kas iekļautas 3. panta 5. punktā minētajā visraksturīgāko pakalpojumu sarakstā.

2.           Maksājumu pakalpojumu sniedzēji drīkst lietot zīmolvārdus savu pakalpojumu apzīmēšanai līgumu informācijā un komercinformācijā ar nosacījumu, ka tie attiecīgos gadījumos norāda attiecīgo terminu 3. panta 5. punktā minētajā sarakstā. Maksājumu pakalpojumu sniedzēji nelieto zīmolvārdus tarifu informācijas dokumentā vai paziņojumā par tarifiem.

7. pants Salīdzināšanas tīmekļa vietnes

1.           Dalībvalstis nodrošina, ka patērētājiem ir piekļuve vismaz vienai tīmekļa vietnei, kurā valsts līmenī salīdzināti tarifi, ko saistībā ar maksājumu kontos piedāvātajiem pakalpojumiem piemēro maksājumu pakalpojumu sniedzēji, saskaņā ar 2. un 3. punktu.

2.           Dalībvalstis izveido brīvprātīgu akreditācijas sistēmu, kas paredzēta privāto operatoru nodrošinātām tīmekļa vietnēm, kurās salīdzināti tarifi, ko maksājumu pakalpojumu sniedzēji piemēro saistībā ar maksājumu kontos piedāvātajiem pakalpojumiem. Lai saņemtu akreditāciju, salīdzināšanas tīmekļa vietnei, ko nodrošina privātais operators, jāatbilst šādiem nosacījumiem:

(a) tās darbība ir neatkarīga no jebkāda maksājumu pakalpojumu sniedzēja;

(b) tajā lietota skaidra valoda un attiecīgos gadījumos 3. panta 5. punktā minētie termini;

(c) tajā nodrošināta aktuāla informācija;

(d) tajā nodrošināts pietiekami plašs pārskats par maksājumu kontu tirgu;

(e) tajā nodrošināta efektīva izziņu un sūdzību izskatīšanas procedūra.

3.           Ja nav saskaņā ar 2. punktu akreditētas tīmekļa vietnes, dalībvalstis nodrošina, ka tiek izveidota tīmekļa vietne, kuru nodrošina 20. pantā minētā kompetentā iestāde vai jebkura cita kompetenta publiska iestāde. Ja ir saskaņā ar 2. punktu akreditēta tīmekļa vietne, dalībvalstis var nolemt izveidot vēl vienu tīmekļa vietni, kuru nodrošina 20. pantā minētā kompetentā iestāde vai jebkura cita kompetenta publiska iestāde. Attiecībā uz tīmekļa vietnēm, ko nodrošina kompetentās iestādes saskaņā ar 1. punktu, ievēro 2. punkta a) līdz e) apakšpunktu.

4.           Dalībvalstis saglabā tiesības atteikt privātajiem operatoriem akreditācijas piešķiršanu vai atcelt piešķirtu akreditāciju, ja netiek ievēroti 2. punktā noteiktie pienākumi.

5.           Dalībvalstis nodrošina, ka patērētājiem ir pieejama atbilstīga 1. punktā minētā informācija par tīmekļa vietnēm. Tas attiecīgos gadījumos ietver publiski pieejama akreditētu salīdzināšanas tīmekļa vietņu reģistra uzturēšanu.

8. pants Sasaistīti konti

1.           Dalībvalstis nodrošina, ka tad, kad maksājumu konts tiek piedāvāts kopā ar citu pakalpojumu vai produktu kā daļa no kopuma, maksājumu pakalpojumu sniedzējs informē patērētāju par to, vai maksājumu kontu ir iespējams iegādāties atsevišķi, un nodrošina atsevišķu informāciju par izmaksām un tarifiem, ko piemēro katram no produktiem un pakalpojumiem, kas tiek piedāvāts kopumā.

2.           Šā panta 1. punkts netiek piemērots gadījumos, kad kopā ar maksājumu kontu tiek piedāvāti tikai tie pakalpojumi, kuri atbilst Direktīvas 2007/64/EK 4. panta 3. punktam.

III NODAĻA MAIŅA

9. pants Maiņas pakalpojuma sniegšana

Dalībvalstis nodrošina, ka maksājumu pakalpojumu sniedzēji nodrošina maiņas pakalpojumu, kā noteikts 10. pantā, jebkuram patērētājam, kam ir atvērts konts pie maksājumu pakalpojumu sniedzēja, kurš atrodas Savienībā.

10. pants Maiņas pakalpojums

1.           Dalībvalstis nodrošina, ka maiņas pakalpojumu uzsāk saņemošais maksājumu pakalpojumu sniedzējs un ka tas tiek sniegts saskaņā ar 2.–7. punktā minētajiem noteikumiem.

2.           Maiņas procesu uzsāk saņemošais maksājumu pakalpojumu sniedzējs. Saņemošais maksājumu pakalpojumu sniedzējs pieprasa rakstisku atļauju no patērētāja, lai veiktu maiņas pakalpojumu. Atļaujā sniegta iespēja patērētājam dot nododošajam maksājumu pakalpojumu sniedzējam īpašu piekrišanu katra 3. punkta e) un f) apakšpunktā noteiktā uzdevuma izpildei un dot saņemošajam maksājumu pakalpojumu sniedzējam īpašu piekrišanu katra 4. punkta c) apakšpunktā, 4. punkta d) apakšpunktā un 5. punktā noteiktā uzdevuma izpildei. Atļaujā sniegta iespēja patērētājam īpaši pieprasīt nododošajam maksājumu pakalpojumu sniedzējam pārsūtīt informāciju, kas norādīta 3. punkta a) apakšpunktā un 3. punkta b) apakšpunktā. Atļaujā arī norāda datumu, no kura periodiskos maksājumus veic no konta, kas atvērts pie saņemošā maksājumu pakalpojumu sniedzēja.

3.           Vienas darbdienas laikā no 2. punktā minētās atļaujas saņemšanas saņemošais maksājumu pakalpojumu sniedzējs lūdz nododošajam maksājumu pakalpojumu sniedzējam veikt šādus uzdevumus:

(a) nosūtīt saņemošajam maksājumu pakalpojumu sniedzējam un patērētājam, ja patērētājs to īpaši pieprasījis saskaņā ar 2. punktu, visu spēkā esošo regulāro kredīta pārvedumu rīkojumu un debitoru vadīto tiešā debeta maksājumu pilnvaru sarakstu;

(b) nosūtīt saņemošajam maksājumu pakalpojumu sniedzējam un patērētājam, ja patērētājs to īpaši pieprasījis saskaņā ar 2. punktu, pieejamo informāciju par ienākošajiem kredīta pārvedumiem un kreditoru vadītajiem tiešā debeta maksājumiem, kas iepriekšējo 13 mēnešu laikā veikti patērētāja kontā;

(c) nosūtīt saņemošajam maksājumu pakalpojumu sniedzējam jebkuru papildu informāciju, ko saņemošais maksājumu pakalpojumu sniedzējs uzskata par nepieciešamu maiņas veikšanai;

(d) ja nododošais maksājumu pakalpojumu sniedzējs nenodrošina regulāro maksājumu un tiešo debeta maksājumu automatizētas pārvirzīšanas sistēmu uz patērētāja turēto kontu saņemošajā maksājumu pakalpojuma sniedzējā, atcelt regulāros maksājumus un pārtraukt tiešā debeta maksājumu pieņemšanu atļaujā noteiktajā datumā;

(e) ja patērētājs devis īpašu piekrišanu saskaņā ar 2. punktu, patērētāja noteiktajā datumā pārskaitīt jebkuru atlikušo pozitīvo atlikumu uz kontu, kas atvērts vai tiek turēts pie saņemošā maksājumu pakalpojumu sniedzēja; un

(f) ja patērētājs devis īpašu piekrišanu saskaņā ar 2. punktu, patērētāja noteiktajā datumā slēgt kontu, kas tiek turēts pie nododošā maksājumu pakalpojumu sniedzēja.

4.           Pēc tam, kad no nododošā maksājumu pakalpojumu sniedzēja saņemta 3. punktā minētā pieprasītā informācija, saņemošais maksājumu pakalpojumu sniedzējs veic šādus uzdevumus:

(a) septiņu kalendāro dienu laikā izveido regulāros maksājuma rīkojumus attiecībā uz kredīta pārvedumiem, ko pieprasījis patērētājs, un izpilda tos, sākot ar atļaujā norādīto datumu;

(b) pieņem tiešā debeta maksājumus, sākot ar atļaujā norādīto datumu;

(c) ja patērētājs devis īpašu piekrišanu saskaņā ar 2. punktu, sniedz maksātājiem, kas veic periodiskus kredīta pārvedumus uz patērētāja maksājumu kontu, sīkāku informāciju par patērētāja kontu, kas atvērts pie saņemošā maksājumu pakalpojumu sniedzēja. Ja saņemošā maksājumu pakalpojumu sniedzēja rīcībā nav visas informācijas, kas nepieciešama maksātāja informēšanai, tas trūkstošo informāciju pieprasa no patērētāja vai nododošā maksājumu pakalpojumu sniedzēja;

(d) ja patērētājs devis īpašu piekrišanu saskaņā ar 2. punktu, sniedz maksājuma saņēmējiem, kas izmanto tiešā debeta maksājumus līdzekļu saņemšanai no patērētāja konta, sīkāku informāciju par patērētāja kontu, kas atvērts pie saņemošā maksājumu pakalpojumu sniedzēja, un par datumu, sākot ar kuru no minētā konta tiks veikti tiešā debeta maksājumi. Ja saņemošā maksājumu pakalpojumu sniedzēja rīcībā nav visas informācijas, kas nepieciešama maksājuma saņēmēja informēšanai, tas trūkstošo informāciju pieprasa no patērētāja vai nododošā maksājumu pakalpojumu sniedzēja;

(e) ja patērētājs izvēlas c) un d) apakšpunktā norādīto informāciju sniegt personiski, nodrošina patērētājam standarta vēstules, kurās sniegta sīkāka informācija par jauno kontu un atļaujā norādīto sākuma datumu.

5.           Ja patērētājs devis īpašu piekrišanu saskaņā ar 2. punktu, saņemošais maksājumu pakalpojumu sniedzējs drīkst veikt jebkurus papildu uzdevumus, kas nepieciešami maiņas veikšanai.

6.           Pēc tam, kad no saņemošā maksājumu pakalpojumu sniedzēja saņemts pieprasījums, nododošais maksājumu pakalpojumu sniedzējs veic šādus uzdevumus:

(a) septiņu kalendāro dienu laikā pēc pieprasījuma saņemšanas nosūta saņemošajam maksājumu pakalpojumu sniedzējam 3. panta a), b) un c) apakšpunktā norādīto informāciju;

(b) ja nododošais maksājumu pakalpojumu sniedzējs nenodrošina regulāro maksājumu un tiešo debeta maksājumu automatizētas pārvirzīšanas sistēmu uz patērētāja turēto kontu saņemošajā maksājumu pakalpojuma sniedzējā, atceļ jebkuru regulāro maksājumu un pārtrauc tiešā debeta maksājumu pieņemšanu maksājumu kontā, sākot ar datumu, ko pieprasījumā noteicis saņemošais maksājumu pakalpojumu sniedzējs;

(c) pārskaita atlikušo pozitīvo atlikumu no maksājumu konta uz kontu, kas atvērts pie saņemošā maksājumu pakalpojumu sniedzēja;

(d) slēdz maksājumu kontu;

(e) veic jebkādus papildu uzdevumus, kas nepieciešami maiņas veikšanai, saskaņā ar 5. punktu.

7.           Neskarot Direktīvas 2007/64/EK 55. panta 2. punktu, nododošais maksājumu pakalpojumu sniedzējs nebloķē maksājuma instrumentus pirms datuma, par kuru ir vienošanās ar saņemošo maksājumu pakalpojumu sniedzēju.

8.           Dalībvalstis nodrošina, ka 1. un 7. punktā paredzētie noteikumi tiek piemēroti arī gadījumos, kad maiņas pakalpojumu uzsācis maksājumu pakalpojumu sniedzējs, kas atrodas citā dalībvalstī.

9.           Šā panta 8. punktā minētajā gadījumā 3., 4. un 6. punktā minētie termiņi ir divreiz garāki. Uz šo noteikumu attiecas pārskatīšana saskaņā ar 27. pantu.

11. pants Ar maiņas pakalpojumu saistītie tarifi

1.           Dalībvalstis nodrošina, ka patērētājiem ir iespēja bez maksas piekļūt tai savai personīgajai informācijai par spēkā esošajiem regulārajiem maksājumiem un tiešā debeta maksājumiem, kura ir nododošā vai saņemošā maksājumu pakalpojumu sniedzēja rīcībā.

2.           Dalībvalstis nodrošina, ka nododošais maksājumu pakalpojumu sniedzējs sniedz informāciju, ko pieprasījis saņemošais maksājumu pakalpojumu sniedzējs, saskaņā ar 10. panta 6. punkta a) apakšpunktu, par to nenosakot maksu ne patērētājam, ne saņemošajam maksājumu pakalpojumu sniedzējam.

3.           Dalībvalstis nodrošina, ka tarifi, ja tādi ir, ko patērētājam saistībā ar maksājumu konta slēgšanu piemēro nododošais maksājumu pakalpojumu sniedzējs, tiek noteikti saskaņā ar Direktīvas 2007/64/EK 45. panta 2. punktu.

4.           Dalībvalstis nodrošina, ka tarifi, ja tādi ir, ko patērētājam saistībā ar jebkuru pakalpojumu, kas sniegts saskaņā ar 10. pantu, izņemot tos pakalpojumus, kuri minēti 1.–3. punktā, piemēro nododošais vai saņemošais maksājumu pakalpojumu sniedzējs, ir atbilstīgi un ir saskaņoti ar attiecīgā maksājumu pakalpojumu sniedzēja faktiskajām izmaksām.

12. pants Patērētāju finansiālie zaudējumi

1.           Dalībvalstis nodrošina, ka maiņas procesā iesaistītais maksājumu pakalpojumu sniedzējs patērētājam atlīdzina jebkurus finansiālos zaudējumus, kas patērētājam rodas tāpēc, ka minētais maiņas procesā iesaistītais maksājumu pakalpojumu sniedzējs nav veicis 10. pantā paredzētos pienākumus.

2.           Uz patērētāju neattiecas nekādi finansiālie zaudējumi, kas radušies tāpēc, ka maksātājs vai maksājuma saņēmējs ir kļūdaini vai nesavlaicīgi atjauninājis patērētāja maksājumu konta informāciju.

13. pants Informācija par maiņas pakalpojumu

1.           Dalībvalstis nodrošina, ka maksājumu pakalpojumu sniedzēji nodrošina patērētājiem šādu informāciju par maiņas pakalpojumu:

(a) nododošā un saņemošā maksājumu pakalpojumu sniedzēja funkcijas katrā maiņas procesa posmā, kā norādīts 10. pantā;

(b) katra posma pabeigšanai paredzētais laiks;

(c) saistībā ar maiņas procesu piemērotie tarifi, ja tādi ir;

(d) jebkura informācija, kuras sniegšana tiks pieprasīta no patērētāja;

(e) 21. pantā minētā alternatīvo strīdu izšķiršanas procedūru sistēma.

2.           Maksājumu pakalpojumu sniedzējs informāciju nodrošina bez maksas pastāvīgā informācijas nesējā visās savās filiālēs, kas pieejamas patērētājiem, un visu laiku elektroniskā veidā savās tīmekļa vietnēs.

IV NODAĻA PIEKĻUVE MAKSĀJUMU KONTIEM

14. pants Diskriminācijas aizliegums

Dalībvalstis nodrošina, ka, iesniedzot pieteikumu maksājumu konta atvēršanai vai piekļūstot maksājumu kontam Savienībā, patērētāji, kuri likumīgi dzīvo Savienībā, netiek diskriminēti savas pilsonības vai dzīvesvietas dēļ.

15. pants Tiesības piekļūt maksājumu kontam ar pamatfunkcijām

1.           Dalībvalstis nodrošina, ka vismaz viens maksājumu pakalpojumu sniedzējs dalībvalsts teritorijā piedāvā patērētājiem maksājumu kontu ar pamatfunkcijām. Dalībvalstis nodrošina, ka maksājumu kontus ar pamatfunkcijām nepiedāvā tikai tie maksājumu pakalpojumu sniedzēji, kuri nodrošina tikai kontu ar bankas tiešsaistes pakalpojumu iespējām.

2.           Dalībvalstis nodrošina, ka patērētājiem, kas likumīgi dzīvo Savienībā, ir tiesības atvērt un izmantot maksājumu kontu ar pamatfunkcijām pie maksājumu pakalpojumu sniedzēja vai sniedzējiem, kas noteikti saskaņā ar 1. punktu. Šādas tiesības ir piemērojamas neatkarīgi no patērētāja dzīvesvietas. Dalībvalstis nodrošina, ka šo tiesību izmantošana patērētājam nav pārlieku sarežģīta vai apgrūtinoša. Pirms maksājumu konta ar pamatfunkcijām atvēršanas maksājumu pakalpojumu sniedzēji pārbauda, vai patērētājam viņu teritorijā ir maksājumu konts vai tā nav.

3.           Maksājumu pakalpojumu sniedzēji nedrīkst noraidīt pieteikumu par piekļuvi maksājumu kontam ar pamatfunkcijām, izņemot šādus gadījumus:

(a) ja patērētājam jau ir tāds maksājumu konts pie attiecīgajā teritorijā esoša maksājumu pakalpojumu sniedzēja, kurš ļauj viņam izmantot 17. panta 1. punktā minētos maksājumu pakalpojumus;

(b) ja netiek izpildīti nosacījumi, kas paredzēti Direktīvas 2005/60/EK II nodaļā.

4.           Dalībvalstis nodrošina, ka 3. punktā noteiktajos gadījumos maksājumu pakalpojumu sniedzējs nekavējoties rakstiski un bez maksas informē patērētāju par atteikumu, izņemot gadījumus, kad šāda informācija būtu pretrunā ar valsts drošības un sabiedriskās kārtības mērķiem.

5.           Dalībvalstis nodrošina, ka 3. punkta b) apakšpunktā norādītajos gadījumos maksājumu pakalpojumu sniedzējs pieņem atbilstīgus pasākumus saskaņā ar Direktīvas 2005/60/EK III nodaļu.

6.           Dalībvalstis nodrošina, ka piekļuve maksājumu kontam ar pamatfunkcijām nav atkarīga no papildu pakalpojumu iegādes.

16. pants Maksājumu konta ar pamatfunkcijām iezīmes

1.           Dalībvalstis nodrošina, ka maksājumu kontā ar pamatfunkcijām ir iekļauti šādi maksājumu pakalpojumi:

(a) pakalpojumi, kas nodrošina visas operācijas, kas nepieciešamas maksājumu konta atvēršanai, apkalpošanai un slēgšanai;

(b) pakalpojumi, kas nodrošina naudas izvietošanu maksājumu kontā;

(c) pakalpojumi, kas nodrošina skaidras naudas izņemšanu no maksājumu konta Savienībā;

(d) šādu maksājumu darījumu izpilde Savienībā:

(1) tiešā debeta maksājumi;

(2) maksājumu darījumi, izmantojot maksājumu karti, tostarp tiešsaistes maksājumi;

(3) kredīta pārvedumi.

2.           Dalībvalstis attiecībā uz visiem 1. punktā minētajiem pakalpojumiem nosaka minimālo operāciju skaitu, kas tiks nodrošināts patērētājam, piemērojot 17. pantā minēto tarifu, ja tāds tiek piemērots. Minimālais operāciju skaits ir samērīgs un saskaņots ar vienoto komercdarbības praksi attiecīgajā dalībvalstī.

3.           Dalībvalstis nodrošina, ka patērētājs var pārvaldīt un uzsākt maksājumu darījumus no sava maksājumu konta ar pamatfunkcijām, izmantojot maksājumu pakalpojumu sniedzēja banku tiešsaistes pakalpojumu iespējas, ja tādas ir pieejamas.

4.           Dalībvalstis nodrošina, ka patērētājam netiek piedāvātas konta pārtēriņa iespējas savienojumā ar maksājumu kontu ar pamatfunkcijām.

17. pants Saistītie tarifi

1.           Dalībvalstis nodrošina, ka maksājumu pakalpojumu sniedzēji 16. pantā norādītos pakalpojumus piedāvā bez maksas vai piemērojot samērīgus tarifus.

2.           Dalībvalstis nodrošina, ka tarifi, ko patērētājiem piemēro par pamatlīgumā paredzēto patērētāju saistību neievērošanu, ir samērīgi.

3.           Dalībvalstis nodrošina, ka kompetentās iestādes nosaka, kāds ir samērīgs tarifs, saskaņā ar vienu vai vairākiem šādiem kritērijiem:

(a) valsts ienākumu līmeņi;

(b) vidējās maksas, kas saistītas ar maksājumu kontiem attiecīgajā dalībvalstī;

(c) kopējās izmaksas, kas saistītas ar maksājumu konta ar pamatfunkcijām nodrošināšanu;

(d) valsts patēriņa cenas.

4.           EBI izstrādā pamatnostādnes saskaņā ar Regulas (ES) Nr. 1093/2010 16. pantu, lai palīdzētu kompetentajām iestādēm.

18. pants Pamatlīgumi un to izbeigšana

1.           Pamatlīgumiem, kas nodrošina piekļuvi maksājumu kontiem ar pamatfunkcijām, piemēro Direktīvu 2007/64/EK, izņemot 2. un 3. punktā paredzētos gadījumus.

2.           Maksājumu pakalpojumu sniedzējs var vienpusēji izbeigt pamatlīgumu, ja spēkā ir vismaz viens no šiem nosacījumiem:

(a) patērētājs kontu ir tīši izmantojis kriminālām darbībām;

(b) kontā ilgāk nekā divpadsmit mēnešus pēc kārtas nav veikti darījumi;

(c) patērētājs apzināti sniedzis nepareizu informāciju, lai iegūtu maksājumu kontu ar pamatfunkcijām, gadījumos, kad, sniedzot pareizu informāciju, patērētājs nebūtu ieguvis šādas tiesības;

(d) patērētājs vairs likumīgi nedzīvo Savienībā vai ir pēcāk atvēris vēl vienu maksājumu kontu tajā dalībvalstī, kurā viņam jau ir maksājumu konts ar pamatfunkcijām.

3.           Dalībvalstis nodrošina, ka, izbeidzot līgumu attiecībā uz maksājumu kontu ar pamatfunkcijām, maksājumu pakalpojumu sniedzējs rakstiski un bez maksas informē patērētāju par līguma izbeigšanas iemesliem un pamatojumu vismaz divus mēnešus pirms līguma izbeigšanas dienas.

19. pants Vispārīga informācija par maksājumu kontiem ar pamatfunkcijām

1.           Dalībvalstis nodrošina, ka ir īstenoti pasākumi, kas palielina sabiedrības informētību par maksājumu kontu ar pamatfunkcijām pieejamību, to cenu nosacījumiem, procedūrām, kas jāievēro, lai izmantotu tiesības piekļūt maksājumu kontiem ar pamatfunkcijām, un metodēm, kā izmantot alternatīvas strīdu izšķiršanas procedūras.

2.           Dalībvalstis nodrošina, ka maksājumu pakalpojumu sniedzēji nodrošina patērētājiem informāciju par piedāvāto maksājumu kontu ar pamatfunkcijām īpašajām iezīmēm, tiem piemērotajām tarifiem un izmantošanas nosacījumiem. Dalībvalstis arī nodrošina, ka patērētāji ir informēti, ka papildu pakalpojumu iegāde nav obligāta, lai piekļūtu maksājumu kontam ar pamatfunkcijām.

V NODAĻA KOMPETENTĀS IESTĀDES UN ALTERNATĪVĀ STRĪDU IZŠĶIRŠANA

20. pants Kompetentās iestādes

1.           Dalībvalstis norīko kompetentās iestādes, lai nodrošinātu un pārraudzītu efektīvu šīs direktīvas ievērošanu. Kompetentās iestādes pieņem visus nepieciešamos pasākumus, lai nodrošinātu šīs direktīvas ievērošanu. Tās ir neatkarīgas no maksājumu pakalpojumu sniedzējiem. Tās ir kompetentās iestādes Regulas Nr. 1093/2010 4. panta 2. punkta nozīmē.

2.           Šā panta 1. punktā minētajām iestādēm ir visas pilnvaras, kas nepieciešamas to uzdevumu veikšanai. Ja pilnvaras nodrošināt un pārraudzīt efektīvu šīs direktīvas ievērošanu ir piešķirtas vairāk nekā vienai kompetentajai iestādei, dalībvalstis nodrošina, ka šīs iestādes cieši sadarbojas tā, lai tās varētu efektīvi veikt savus attiecīgos uzdevumus.

3.           Dalībvalstis paziņo Komisijai par norīkotajām kompetentajām iestādēm, kas minētas 1. punktā, viena gada laikā pēc šīs direktīvas spēkā stāšanās. Tās informē Komisiju par jebkādu pienākumu sadalījumu starp šīm iestādēm. Tās nekavējoties paziņo Komisijai par jebkādām turpmākām pārmaiņām saistībā ar šo iestāžu norīkošanu un to attiecīgo kompetenci.

21. pants Alternatīva strīdu izšķiršana

Dalībvalstis nodrošina, ka patērētājiem ir piekļuve efektīvām un iedarbīgām ārpustiesas tiesību aizsardzības procedūrām tādu strīdu izšķiršanai, kuri attiecas uz šajā direktīvā paredzētajām tiesībām un pienākumiem.

VI NODAĻA SANKCIJAS

22. pants Administratīvie pasākumi un sankcijas

Dalībvalstis paredz noteikumus par administratīvajiem pasākumiem un sankcijām, ko piemēro saskaņā ar šo direktīvu pieņemto valstu noteikumu pārkāpumu gadījumos, un pieņem visus nepieciešamos pasākumus, lai nodrošinātu to īstenošanu. Šādi administratīvie pasākumi un sankcijas ir iedarbīgi, samērīgi un atturoši.

VII NODAĻA NOBEIGUMA NOTEIKUMI

23. pants Deleģētie akti

Komisija tiek pilnvarota pieņemt deleģētus aktus saskaņā ar 24. pantu attiecībā uz 3. panta 4. punktu.

24. pants Deleģēšanas īstenošana

1.           Pilnvaras pieņemt deleģētos aktus Komisijai piešķir, ievērojot šā panta nosacījumus.

2.           23. pantā minētās pilnvaras piešķir uz nenoteiktu laiku, sākot ar šīs direktīvas spēkā stāšanās dienu.

3.           Eiropas Parlaments vai Padome jebkurā laikā var atsaukt 23. pantā minēto pilnvaru deleģēšanu. Ar lēmumu par atsaukšanu izbeidz tajā norādīto pilnvaru deleģēšanu. Lēmums stājas spēkā nākamajā dienā pēc tā publicēšanas Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī vai vēlākā dienā, kas tajā ir norādīta. Tas neskar jau spēkā esošos deleģētos aktus.

4.           Tiklīdz tā pieņem deleģēto aktu, Komisija par to paziņo vienlaikus Eiropas Parlamentam un Padomei.

5.           Saskaņā ar 23. pantu pieņemts deleģētais akts stājas spēkā tikai tad, ja divos mēnešos no dienas, kad minētais akts paziņots Eiropas Parlamentam un Padomei, ne Eiropas Parlaments, ne Padome nav izteikuši iebildumus vai ja pirms minētā laikposma beigām gan Eiropas Parlaments, gan Padome ir informējuši Komisiju par savu lēmumu neizteikt iebildumus. Pēc Eiropas Parlamenta vai Padomes iniciatīvas šo periodu pagarina par diviem mēnešiem.

25. pants Īstenošanas akti

1.           Lai pieņemtu īstenošanas aktus saskaņā ar 4. un 5. pantu, Komisijai palīdz Eiropas Banku komiteja, kas izveidota ar Komisijas Lēmumu 2004/10/EK. Minētā komiteja ir komiteja Regulas (ES) Nr. 182/2011 nozīmē.

2.           Ja ir atsauce uz šo punktu, piemēro Regulas (ES) Nr. 182/2011 5. pantu.

26. pants Novērtēšana

Dalībvalstis pirmo reizi trīs gadus pēc šīs direktīvas spēkā stāšanās un pēc tam ik pēc diviem gadiem sniedz Komisijai šādu informāciju:

(a) vai maksājumu pakalpojumu sniedzēji izpilda 3.–6. panta noteikumus;

(b) to akreditēto salīdzināšanas tīmekļa vietņu skaits, kuras izveidotas saskaņā ar 7. pantu;

(c) mainīto maksājumu kontu skaits, vidējais tarifs, ko piemēro maiņai, maiņas atteikumu skaits;

(d) atvērto maksājumu kontu ar pamatfunkcijām skaits, atteikumu skaits un iemesli un ar slēgšanu saistītās maksas.

27. pants Pārskatīšanas klauzula

1.           Piecu gadu laikā pēc šīs direktīvas stāšanās spēkā Komisija iesniedz Eiropas Parlamentam un Padomei ziņojumu par šīs direktīvas piemērošanu, vajadzības gadījumā kopā ar priekšlikumu.

2.           Pārskatīšanā novērtē, arī pamatojoties uz informāciju, kas saņemta no dalībvalstīm saskaņā ar 26. pantu, vai saistībā ar maksāšanas līdzekļu un tehnoloģiju attīstību grozīt un atjaunināt to pakalpojumu sarakstu, kuri ir daļa no maksājumu konta ar pamatfunkcijām.

3.           Pārskatīšanā arī novērtē, vai 10. panta 9. punktā noteiktie pagarinātie termiņi ir jāsaglabā ilgāku laiku un vai papildus pasākumiem, kas pieņemti saskaņā ar 7. un 8. pantu un veikti attiecībā uz salīdzināšanas tīmekļa vietnēm un piedāvājumu kopumiem, ir nepieciešami papildu pasākumi.

28. pants Transponēšana

1.           Dalībvalstis vēlākais līdz [vienu gadu pēc šīs direktīvas stāšanās spēkā] pieņem un publicē normatīvos un administratīvos aktus, kas vajadzīgi, lai izpildītu šīs direktīvas prasības. Dalībvalstis nekavējoties Komisijai dara zināmu minēto noteikumu tekstu.

2.           Dalībvalstis piemēro šos noteikumus pēc viena gada kopš šīs direktīvas stāšanās spēkā.

3.           Kad dalībvalstis pieņem minētos noteikumus, tajos ietver atsauci uz šo direktīvu vai šādu atsauci pievieno to oficiālajai publikācijai. Dalībvalstis nosaka, kā izdarāma šāda atsauce.

4.           Dalībvalstis dara Komisijai zināmus savu tiesību aktu galvenos noteikumus, ko tās pieņem jomā, uz kuru attiecas šī direktīva.

29. pants

Stāšanās spēkā

Šī direktīva stājas spēkā divdesmitajā dienā pēc tās publicēšanas Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī.

30. pants

Adresāti

Šī direktīva ir adresēta dalībvalstīm saskaņā ar Līgumiem.

Briselē,

Eiropas Parlamenta vārdā —                       Padomes vārdā —

priekšsēdētājs                                                priekšsēdētājs

[1]               http://ec.europa.eu/commission_2010-2014/barnier/headlines/news/2012/10/20121003_en.htm

[2]               “Vienotā tirgus akts II — Kopā jaunai izaugsmei”, COM(2012) 573, 3.10.2012., 16. lpp.

[3]               “Komisijas darba programma 2013. gadam”, COM(2012) 629, 23.10.2012., I pielikums, 5. lpp.

[4]               Eirobarometrs.

[5]               Pasaules Bankas ziņojums.

[6]               Komisijas 2013. gada 20. februāra paziņojums “Sociālie ieguldījumi izaugsmei un kohēzijai” COM(2013)83.

[7]               Piemēram, Īrijā tikai 40 % sociālo pabalstu maksājumu tiek veikti, izmantojot maksājumu kontu, bet 52 % — izmantojot pasta iestāžu pakalpojumus, sk. “Strategy for Financial Inclusion”, Finansiālās iekļaušanas vadības grupa, Īrijas Finanšu departaments, 2011. gada jūnijs, 14. lpp., http://www.finance.gov.ie/documents/publications/reports/2011/Fininclusreport2011.pdf. Ir aplēsts, ka “ekonomikai neelektronisko maksāšanas sistēmu izmantošanas gada izmaksas ir aptuveni EUR 1 mljrd.” Īrijas Maksājumu pakalpojumu organizācijas biedru 2007. gada apsekojums [..], 18. lpp. Līdzīgi secinājumi tika izdarīti arī Vācijā, kur ziņojums par finansiālo iekļaušanu, ko sagatavoja Vācijas parlamenta apakšpalāta (Bundestāgs), apstiprināja, ka pabalstu maksājumi, ko valdības aģentūras veic, izmantojot neelektroniskos maksāšanas līdzekļus, rada lielas administratīvās izmaksas, sk. „Bericht der Bundesregierung zur Umsetzung der Empfehlungen des Zentralen Kreditausschusses zum Girokonto für jedermann”, Drucksache 17/8312, Vācijas Bundestāgs, 27.12.2011., 7. lpp.

[8]               2011/442/ES: http://eur-lex.europa.eu/LexUriServ/LexUriServ.do?uri=CELEX:32011H0442:LV:NOT

[9]               http://ec.europa.eu/internal_market/finservices-retail/docs/inclusion/swd_2012_249_en.pdf

[10]             Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2005/60/EK par to, lai nepieļautu finanšu sistēmas izmantošanu nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanai un teroristu finansēšanai, 26.10.2005.

[11]             Komisijas dienestu darba dokuments (IA, 7. rindkopa, 56. lpp.)

[12]             OV C , , . lpp.

[13]             OV C , , . lpp.

[14]             OV C xx, xx.xx.xxx, . lpp.

[15]             OV L 94, 30.3.2012., 22. lpp.

[16]             OV L 309, 25.11.2005., 15. lpp.

[17]             OV L 281, 23.11.1995., 31. lpp.

[18]             OV C 369, 17.12.2011., 14. lpp.

[19]             OV L 267, 10.10.2009., 7. lpp.