PASKAIDROJUMA RAKSTS

1.           PRIEKŠLIKUMA KONTEKSTS

1.1.        Ievads

1977. gada Torremolinosas Starptautisko konvenciju par zvejas kuģu drošumu grozīja ar tās 1993. gada Torremolinosas protokolu, kas uzlaboja Konvencijas noteikumus un pārskatīja tās svarīgāko nodaļu obligātu piemērošanu kuģiem, kuru garums ir 45 metri vai lielāks, ļaujot reģionālā līmenī pieņemt lēmumu par to piemērošanu kuģiem, kuru garums ir 24 metri vai lielāks. Ne sākotnējā Konvencija, nedz arī tās 1993. gada protokols nav stājies spēkā, jo obligātie ratifikācijas noteikumi tā arī netika izpildīti.

Starptautiskā Jūrniecības organizācija (IMO) 2012. gada 9.–11. oktobrī Keiptaunā, Dienvidāfrikā, sasauca diplomātisko konferenci, lai izskatītu un pieņemtu nolīgumu par Torremolinosas protokola īstenošanu, kas no IMO puses bija ievērojami centieni sekmēt 1993. gada protokola stāšanos spēkā.

Šīs diplomātiskās konferences rezultātā pieņēma nolīgumu, ar ko groza 1993. gada protokolu un kura nosaukums ir "2012. gada Keiptaunas nolīgums par 1993. gada protokola, kas attiecas uz 1977. gada Torremolinosas Starptautisko konvenciju par zvejas kuģu drošumu, noteikumu īstenošanu" (turpmāk — "nolīgums").

1.2.        ES kompetence un ietekme

Saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) 3. panta 2. punktā izklāstītajiem ārējās kompetences noteikumiem 1993. gada Torremolinosas protokola grozījumi ietilpst ekskluzīvā Savienības kompetencē, jo šo protokolu transponēja ES tiesību aktos ar Padomes 1997. gada 11. decembra Direktīvu 97/70/EK, ar ko nosaka saskaņotu drošības režīmu zvejas kuģiem, kuru garums ir 24 metri vai lielāks[1].

Eiropas Savienība nevar kļūt par šā nolīguma projekta pusi, jo Starptautiskās Jūrniecības organizācijas (IMO) Kuģošanas drošības komitejas apstiprinātajā nolīguma projektā nav iekļauta REIO (reģionālās ekonomiskās integrācijas organizācijas) klauzula. Tomēr, tā kā šis nolīgums ir saistīts ar jautājumu, kas ietilpst ES ekskluzīvā kompetencē, dalībvalstis nevar pastāvīgi lemt par šā nolīguma parakstīšanu un ratificēšanu. Tās to drīkst darīt Savienības interesēs tikai pēc tam, kad ir saņēmušas Padomes atļauju un Eiropas Parlamenta piekrišanu pēc Komisijas priekšlikuma.

1.3.        Sīkākas ziņas par nolīgumu

Nolīgums nosaka, ka Torremolinosas protokols stājas spēkā 12 mēnešus pēc dienas, kad ne mazāk kā 22 valstis, kuru tāljūrā kuģojošo zvejas kuģu, kuru garums ir 24 m vai lielāks, kopējais skaits sasniedz vismaz 3600, ir izteikušas piekrišanu uzņemties šā protokola saistības. Šis zvejas kuģu obligātais skaits ir būtiski samazināts saistībā ar 1993. gada protokolu, kuru tagad ir reālas izredzes izpildīt.

Nolīgums IMO galvenajā birojā būs pieejams parakstīšanai no 2013. gada 11. februāra līdz 2014. gada 10. februārim, un pēc tam tas būs pieejams, lai tam varētu pievienoties. Tā kā ES dalībvalstis pauda atbalstu sarunu laikā, kuru rezultātā izveidoja šo nolīgumu, paredzams, ka Pārtikas un lauksaimniecības organizācijas (FAO) uzturēto datubāžu izmantošana kalpos par objektīvu pamatu, lai aprēķinātu tās zvejas flotes apmēru, kas kuģo ar šo nolīgumu ratificējušo valstu karogiem, un tādējādi sekmēs šī nolīguma ātrāku stāšanos spēkā.

Darbības joma: ja nav īpaši norādīts citādi, nolīguma noteikumus piemēro jauniem kuģiem. Nolīgumā ir nodrošināta zināma rīcības brīvība, lai tam veicinātu plašu atbalstu. Administrācijas saskaņā ar plānu drīkst pakāpeniski īstenot IX nodaļas (Radiosakari) noteikumus laika posmā, kas nepārsniedz 10 gadus; kā arī VII nodaļas (Glābšanas līdzekļi un risinājumi), VIII nodaļas (Ārkārtas procedūras, došanās uz pulcēšanās vietām un mācību trauksmes) un X nodaļas (Kuģa navigācijas aprīkojums un risinājumi) noteikumus laika posmā, kas nepārsniedz 5 gadus.

Atbrīvojumi: šis nolīgums administrācijai ļauj atbrīvot no jebkurām normatīvajām prasībām jebkuru kuģi, kam ir tiesības kuģot ar tās karogu, ja tā šo prasību piemērošanu uzskata par nepamatotu vai nelietderīgu, ņemot vērā kuģa veidu un laika apstākļus, un ja kuģošanas drošība nav apdraudēta, atbilstīgi šādiem nosacījumiem:

(a) kuģis izpilda drošības prasības, kas, pēc administrācijas domām, atbilst tā paredzētajam lietojumam un nodrošina kuģa un uz klāja esošo personu vispārējo drošību;

(b) kuģis darbojas vienīgi šādos reģionos:

(i) kopējā zvejas zonā, ko veido blakus esoši jūras apgabali, kas atrodas to kaimiņvalstu jurisdikcijā, kuras šo zonu izveidoja, attiecībā uz kuģiem, kam ir tiesības kuģot ar to karogiem, bet tikai tādā mērā un saskaņā ar tādiem noteikumiem, ko šīs valstis šajā saistībā ir vienojušās izveidot atbilstīgi starptautiskajiem tiesību aktiem; vai

(ii) dalībvalsts, ar kuras karogu tam ir tiesības kuģot, ekskluzīvajā ekonomiskajā zonā vai, ja šī dalībvalsts šādu zonu nav izveidojusi, reģionā, kas atrodas ārpus un blakus šīs dalībvalsts teritoriālajai jūrai, ko minētā valsts noteikusi saskaņā ar starptautiskajiem tiesību aktiem un kuras platība nepārsniedz 200 jūras jūdzes, ņemot vērā bāzes līnijas, no kurām sāk mērīt teritoriālās jūras platumu; vai

(iii) citas valsts jurisdikcijā ietilpstošā ekskluzīvajā ekonomiskajā zonā, jūras apgabalā vai kopējā zvejas zonā saskaņā ar attiecīgo valstu nolīgumu atbilstīgi starptautiskajiem tiesību aktiem, tikai tādā apmērā un ar tādiem nosacījumiem, ko šīs valstis šajā saistībā izveido; kā arī

(c) administrācija informē IMO ģenerālsekretāru par nosacījumiem, saskaņā ar kuriem atbilstīgi šim punktam piešķir atbrīvojumu.

Apsekojumi un sertifikāti: Starptautisko zvejas kuģu drošības sertifikātu pielāgo, lai norādītu, ka tas izsniegts saskaņā ar 2012. gada Keiptaunas nolīguma noteikumiem, ar ko īsteno 1993. gada Torremolinosas protokola, kas saistīts ar 1977. gada Torremolinosas Starptautisko konvenciju par zvejas kuģu drošumu, noteikumus.

Apsekojuma režīmu groza tā, lai tas atspoguļotu kravas un pasažieru kuģu apsekojumu periodiskumu, proti, ikgadējs apsekojums, obligāts starpposma apsekojums, ko veic laikā starp otro un trešo gadu, un atjaunošanas apsekojums, ko veic ne vēlāk kā pēc pieciem gadiem. Saskaņo arī labvēlības periodus pēc apsekojuma termiņa beigām. Turklāt nolīgumā ir papildu noteikums par to, ka administrācija var atbrīvot kādu kuģi no ikgadēja apsekojuma piemērošanas, ja tā to uzskata par nepamatotu vai nelietderīgu.

Kopumā jaunais apsekojuma režīms ir stingrāks: ikgadējie un periodiskie apsekojumi ir vispusīgāki; obligātajā periodiskajā apsekojumā ir ietverti jautājumi, kuri agrāk bija jāpārbauda diskrecionāru starpposma apsekojumu laikā; pēc remontdarbiem veiktie papildu apsekojumi vairs nav diskrecionāri. Atjaunošanas apsekojumam norādītais jaunais maksimālais 5 gadu, nevis 4 gadu intervāls atspoguļo to, ka pašreizējā režīmā piecu gadu posms jau bija ietverts kā iespējamais variants. Tagad labvēlības periodi pēc sertifikāta termiņa beigām atspoguļo arī saskaņotos periodus sertifikātiem, kas izsniegti citiem kuģiem saskaņā ar SOLAS konvenciju, turklāt galvenais labvēlības periods ir saīsināts no 5 līdz 3 mēnešiem.

Ne Torremolinosas konvencija, ne 1993. gada protokols, nedz arī 2012. gada nolīgums neizslēdz nolīguma pušu atrunu vai deklarāciju formulējumu.

1.4.        Ietekme uz Direktīvu 97/70/EK

Torremolinosas protokola 3. panta 5. punktu nemaina, un tādēļ var izveidot reģionālu vienošanos, tādējādi nodrošinot vienota un saskaņota drošības režīma pastāvīgu īstenošanu visiem zvejas kuģiem, kuri darbojas ES ūdeņos. Turklāt šis nolīgums nosaka minimālo drošības noteikumu kopumu, tādējādi ļaujot ES arī turpmāk piemērot sākotnējos noteikumus saskaņā ar Torremolinosas protokolu.

Lai nodrošinātu atsevišķas spēkā esošās ES normas, iespējams, būs jāveic divu veidu pasākumi: pirmkārt, jāpiešķir atbrīvojums no nolīgumā ierosinātajiem plašākiem vispārējiem atbrīvojumiem un ikgadējiem apsekojumiem; un, otrkārt, jāprecizē atsauces Direktīvā un tās pielikumos. Direktīvas 97/70/EK 8. un 9. pants saistībā ar Regulas (EK) Nr. 2099/2002[2] 5. pantu nosaka, ka šos abus jautājumus var atrisināt, grozot Direktīvu saskaņā ar regulatīvās kontroles komitejas procedūru.

Ar Direktīvu 97/70/EK piemēro Torremolinosas protokola noteikumus ne vien tiem zvejas kuģiem, kas kuģo ar ES dalībvalstu karogiem, bet arī tiem zvejas kuģiem, kas kuģo ar trešo valstu karogiem un darbojas kādas dalībvalsts iekšējos ūdeņos vai teritoriālajā jūrā, vai izkrauj lomu dalībvalsts ostā, saskaņā ar starptautisko tiesību aktu vispārējiem noteikumiem. Torremolinosas protokola noteikumi arī turpmāk būtu jāpiemēro visām šīm zvejas kuģu grupām. Šā iemesla dēļ Komisija uzskata, ka ES dalībvalstīm, parakstot un piekrītot šā nolīguma saistībām, būtu jāsniedz deklarācija par to, ka arī turpmāk šīm abām trešo valstu kuģu grupām tiks piemēroti Torremolinosas protokola noteikumi saskaņā ar spēkā esošajiem Savienības tiesību aktiem.

Tā kā spēkā esošās direktīvas prasības būtībā tiks saglabātas, ietekme uz ES zvejas kuģu izmaksām būs neliela. Kaut arī apsekojumi būs vispusīgāki, tos veiks ilgākā laika periodā.

1.5.        Secinājums

Globālo drošības noteikumu zvejas kuģiem pieņemšana un stāšanās spēkā ir ārkārtīgi svarīga, jo šajā nozarē ir īpaši augsts negadījumu skaits, kā rezultātā ik gadu iet bojā vairāk nekā 24 000 cilvēku[3].

Pateicoties ar nolīgumu ieviestajām elastīguma iespējām, paredzams, ka tas būs noderīgs, lai visbeidzot sasniegtu mērķi — 1993. gada Torremolinosas protokola stāšanos spēkā. Turklāt, lai precizētu tā noteikumus, šo protokolu drīkst grozīt tikai tad, kad tas stājies spēkā. Tā kā Direktīvā 97/70/EK norādītas atsauces un ar to īsteno 1993. gada Torremolinosas protokola noteikumus, kuri lielākoties 20 gadu laikā nav būtiski mainījušies, šī nolīguma stāšanās spēkā ļaus aktualizēt vairāku prasību grozījumus protokolā, kurus ieviesīs IMO un kurus pēc tam varēs īstenot, izmantojot Direktīvu 97/70/EK.

Komisija uzskata, ka tādējādi šis nolīgums būtiski sekmēs Līgumu mērķu īstenošanu, kā to paredz Direktīva 97/70/EK. Saskaņā ar 1.4.3. punktā sniegto skaidrojumu tomēr ir nepieciešams nodrošināt, ka netiek ietekmēta minētās direktīvas darbības joma, pieprasot dalībvalstīm, parakstot un piekrītot šā nolīguma saistībām, sniegt atbilstīgas deklarācijas.

2.           APSPRIEŠANĀS AR IEINTERESĒTAJĀM PERSONĀM UN IETEKMES NOVĒRTĒJUMA REZULTĀTI

Pēc pievienošanās šim nolīgumam tehniskās prasības zvejas kuģiem saskaņā ar spēkā esošo direktīvu nemainīsies.

3.           PRIEKŠLIKUMA JURIDISKIE ASPEKTI

1. pants

Saskaņā ar šo pantu dalībvalstis pilnvaro uzņemties saistības, kas noteiktas šajā nolīgumā, kura priekšmets ietilpst Savienības ekskluzīvā kompetencē, jo ES nav iespējams kļūt par minētā nolīguma pusi. Šis nolīgums izklāsta IMO dalībvalstu dažādās iespējas paust savu piekrišanu tā saistībām, savukārt šis pants atspoguļo dažādās metodes, ar kurām ES dalībvalstis varētu vēlēties to darīt.

2. pants

Saskaņā ar šo pantu ES dalībvalstīm jāpiekrīt šā nolīguma saistībām divu gadu laikā no dienas, kad šis lēmums stājas spēkā. Ja visas ES dalībvalstis ātri pievienosies nolīgumam, tas ļaus ātrāk sasniegt gan obligāto nepieciešamo IMO dalībvalstu skaitu, gan arī kopējo flotes lielumu (22 dalībvalstis un 3600 zvejas kuģi). Tā kā šis nolīgums visā pasaulē veicinās zvejas kuģu drošības uzlabošanu, samazinās drošības līmeņu atšķirības un līdz ar to mazinās iespējami neizdevīgu konkurences apstākļu rašanos ES kuģiem, kā arī sekmēs tehnisko prasību precizējumu iekļaušanu šajā nolīgumā arī turpmāk, būtu ļoti labi, ja tas stātos spēkā pēc iespējas ātrāk.

3. pants

Šajā pantā ir skaidri noteikts Padomes lēmuma stāšanās spēkā datums.

4. pants

Šā lēmuma mērķis ir pilnvarot dalībvalstis uzņemties nolīguma saistības, un līdz ar to šis lēmums ir adresēts dalībvalstīm.

4.           IETEKME UZ BUDŽETU

Nav

2013/0020 (NLE)

Priekšlikums

PADOMES LĒMUMS

ar ko pilnvaro dalībvalstis parakstīt, ratificēt vai pievienoties 2012. gada Keiptaunas nolīgumam par 1993. gada protokola, kas attiecas uz 1977. gada Torremolinosas Starptautisko konvenciju par zvejas kuģu drošumu, noteikumu īstenošanu

(Dokuments attiecas uz EEZ)

EIROPAS SAVIENĪBAS PADOME,

ņemot vērā Līgumu par Eiropas Savienības darbību un jo īpaši tā 100. panta 2. punktu saistībā ar 218. panta 5. punktu un 6. punkta a) apakšpunkta v) punktu un 218. panta 8. punkta pirmo daļu,

ņemot vērā Eiropas Komisijas priekšlikumu,

ņemot vērā Eiropas Parlamenta piekrišanu[4],

tā kā:

(1)       Eiropas Savienībai jūras transporta nozarē būtu jāpievēršas kuģošanas drošības uzlabošanai.

(2)       1993. gada 2. aprīlī pieņēma Torremolinosas protokolu, kas attiecas uz 1977. gada Torremolinosas Starptautisko konvenciju par zvejas kuģu drošumu (turpmāk —"Torremolinosas protokols").

(3)       Padomes Direktīvā 97/70/EK[5], ar ko nosaka saskaņotu drošības režīmu zvejas kuģiem, kuru garums ir 24 metri vai lielāks, ir izklāstīti drošības standarti, kuru pamatā ir Torremolinosas protokols, cik vien iespējams ņemot vērā reģionālos un vietējos apstākļus.

(4)       Torremolinosas protokols nav stājies spēkā, jo nepieciešamās ratifikācijas obligātās prasības nav izpildītas.

(5)       Lai, savstarpēji vienojoties, izveidotu augstākos iespējamos zvejas kuģu drošības standartus, kurus varētu īstenot visas attiecīgās valstis, un ar Starptautiskās jūrniecības organizācijas (IMO) starpniecību Diplomātiskajā konferencē, kas notika 2012. gada 9.–11. oktobrī Keiptaunā, Dienvidāfrikā, tika sagatavots nolīguma projekts, kas jālasa saistībā ar Torremolinosas protokolu.

(6)       2012. gada 11. oktobrī pieņemtā nolīguma nosaukums ir "2012. gada Keiptaunas nolīgums par 1993. gada Torremolinosas protokola, kas attiecas uz 1977. gada Torremolinosas Starptautisko konvenciju par zvejas kuģu drošumu, noteikumu īstenošanu" (turpmāk — "Nolīgums"). Šis nolīgums IMO galvenajā mītnē būs pieejams parakstīšanai no 2013. gada 11. februāra līdz 2014. gada 10. februārim, un pēc tam tas būs pieejams, lai tam varētu pievienoties.

(7)       Šā nolīguma noteikumi ietilpst ekskluzīvā Savienības kompetencē attiecībā uz drošības režīmu zvejas kuģiem, kuru garums ir 24 metri vai lielāks.

(8)       Eiropas Savienība nevar kļūt par šā nolīguma pusi, jo tajā nav iekļauta REIO (reģionālās ekonomiskās integrācijas organizācijas) klauzula.

(9)       Nolīguma ratificēšana un Eiropas Savienības dalībvalstu pievienošanās tam ir kuģošanas drošības un godīgas konkurences interesēs, lai nodrošinātu Torremolinosas protokola noteikumu stāšanos spēkā. Turklāt, šim nolīgumam stājoties spēkā, turpmāk, iesniedzot priekšlikumus IMO, varēs precizēt vairākus protokola noteikumus, kuri kopš Direktīvas 97/70/EK pieņemšanas ir novecojuši.

(10)     Saskaņā ar LESD 2. panta 1. punktu Padomei būtu jāpilnvaro dalībvalstis parakstīt un ratificēt šo nolīgumu vai tam pievienoties, ņemot vērā Savienības intereses. Tomēr, lai aizsargātu pašreizējos drošības līmeņus, kurus nodrošina Padomes Direktīva 97/70/EK, dalībvalstīm, parakstot nolīgumu un deponējot savus ratifikācijas vai pievienošanās dokumentus, būtu jāsniedz deklarācija par to, ka nolīgumā noteiktie atbrīvojumi saistībā ar tā 1.6. un 3.3. noteikumu attiecībā uz ikgadējiem apsekojumiem un kopēju zvejas zonu vai ekskluzīvo ekonomisko zonu attiecīgi netiks piemēroti un ka trešo valstu zvejas kuģiem, kuru garums ir 24 metri vai lielāks un kuri darbojas to teritoriālajos vai iekšējos ūdeņos, vai izkrauj lomu to ostās, piemēros minētajā direktīvā izklāstītos drošības standartus,

IR PIEŅĒMUSI ŠO LĒMUMU.

1. pants

Ar šo dalībvalstis tiek pilnvarotas parakstīt, parakstīt un ratificēt vai pievienoties 2012. gada Keiptaunas nolīgumam par 1993. gada Torremolinosas protokola, kas attiecas uz 1977. gada Torremolinosas Starptautisko konvenciju par zvejas kuģu drošumu, noteikumu īstenošanu.

2. pants

Dalībvalstis veic nepieciešamos pasākumus, lai nekavējoties un katrā ziņā ne vēlāk kā divu gadu laikā pēc šā lēmuma stāšanās spēkā deponētu nolīguma ratifikācijas vai pievienošanās dokumentus pie Starptautiskās Jūrniecības organizācijas ģenerālsekretāra.

Dalībvalstis, parakstot, ratificējot vai pievienojoties šim nolīgumam, arī deponē šā lēmuma pielikumā norādīto deklarāciju.

3. pants

Šis lēmums stājas spēkā nākamajā dienā pēc tā publicēšanas Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī.

4. pants

Šis lēmums ir adresēts dalībvalstīm.

Briselē,

                                                                       Padomes vārdā —

                                                                       priekšsēdētājs

PIELIKUMS

Deklarācija, ko dalībvalstis deponē, parakstot, ratificējot vai pievienojoties 2012. gada Keiptaunas nolīgumam par 1993. gada Torremolinosas protokola, kas attiecas uz 1997. gada Torremolinosas Starptautisko Konvenciju par zvejas kuģu drošumu, noteikumu īstenošanu

Saskaņā ar reģionālu vienošanos atbilstīgi Torremolinosas 1993. gada protokola 3. panta 5. punktam [līgumslēdzējas dalībvalsts nosaukums] ir saistošs attiecīgais Eiropas Savienības (ES) normatīvais akts (Padomes 1997. gada 11. decembra Direktīva 97/70/EK), ar ko nosaka saskaņotu drošības režīmu zvejas kuģiem, kuru garums ir 24 metri vai lielāks, un līdz ar to tā piemēros Torremolinosas protokola noteikumus tiem zvejas kuģiem, kuru garums ir 24 metri vai lielāks un kuri kuģo ar trešās valsts karogu un darbojas tās iekšējos un teritoriālajos ūdeņos vai izkrauj lomu kādā no tās ostām, saskaņā ar iepriekšminētā ES normatīvā akta noteikumiem.

Saskaņā ar šo reģionālo vienošanos nepiemēro Keiptaunas nolīgumā norādītos atbrīvojumus, kas noteikti tā 1.6. noteikumā attiecībā uz ikgadējiem apsekojumiem un 3.3. noteikumā attiecībā uz kopēju zvejas zonu vai ekskluzīvo ekonomisko zonu.

[1]               OV L 34, 9.2.1998., 1. lpp.

[2]               OV L 324, 29.11.2002., 1. lpp.

[3]               ILO (2001) Ziņojums par drošības un veselības apstākļiem zvejniecības nozarē

[4]               OV C […], […], […] lpp.

[5]               OV L 34, 9.2.1998., 1. lpp.