Eiropas Savienības stratēģiskās reakcijas elementi attiecībā uz Gvinejas līča problēmām

KOPSAVILKUMS

Valstis, kas robežojas ar Gvinejas līča krasta līniju, saskaras ar problēmām, kurām līdzīgas sastopamas valstīs visā Āfrikas kontinentā. Tomēr pēdējā laikā īpašu problēmu šā reģiona valstīm rada pieaugošie draudi saistībā ar kontroles trūkumu pār piekrastes ūdeņiem, kā arī vājo kontroli attiecībā uz piekļuvi un drošību gar pašu krastu[1]. Tā rezultātā pieaug noziedzīgas un teroristu darbības, kas rada pieaugošus draudus arī Eiropas Savienībai. Tāpēc kopīgajā paziņojumā ir pārskatīts draudu apmērs, riski, ko tie rada piekrastes valstīm un ES, un iespējamās darbības, ko ES kopā ar starptautisko sabiedrību varētu veikt, lai palīdzētu attiecīgajām valstīm cīnīties ar šo problēmu.

Draudi

Draudi ir dažāda veida, tie bieži vien ir savstarpēji saistīti pāri robežām, un kopā to rezultātā var rasties liela apmēra noziedzība, apdraudot attiecīgo valstu stabilitāti vai efektīvu funkcionēšanu, samazinot to iespējas veiksmīgi attīstīt tautsaimniecību vai samazināt nabadzību – mērķi, kurus ES ir apņēmusies sasniegt. Ir izšķirami trīs atsevišķi draudu veidi:

(a) tie, kas pastāv tikai jūrā, tostarp nelegāla zveja, nelikumīga atkritumu izgāšana, pirātisms un jūrā veikta bruņota laupīšana[2];

(b) tie, kuru virzība ir no jūras uz krastu, – galvenokārt narkotiku, ieroču un viltotu preču tirdzniecība, kā arī – bieži vien pretējā virzienā – cilvēku tirdzniecība;

(c) draudi jūrā noritošai saimnieciskajai darbībai virzienā no krasta, jo īpaši naftas un gāzes ieguvei jūrā, tai skaitā ķīlnieku saņemšana, zādzības (“degvielas uzpilde”) un kriminālās darbības ostās.

Ja šie draudi netiks kontrolēti, tie palielināsies tādā mērā, ka cietīs gan vietējās, gan starptautiskās intereses.

Kopīgas Āfrikas un Eiropas intereses

ES un šā reģiona valstīm ir būtiskas kopīgas intereses. Šim reģionam ir gara krasta līnija, un tas ir bagāts ar izejvielām, kas ir būtiskas gan vietējai nodarbinātībai un patēriņam, gan tirdzniecībai ar Eiropu. Svarīgs rūpju iemesls vietējām kopienām un Eiropas klientiem ir visu jūras resursu, tai skaitā zivju, ilgtspējība. Tirdzniecībai un neapgrūtinātai zvejai ir nepieciešami droši starptautiskie jūras ceļi. No šā reģiona nāk ievērojama daļa ES energoapgādes, un gan investori, gan darbinieki būtu jāpasargā no fiziskiem uzbrukumiem. Narkotikas un citas nelegālās preces, kas nonāk tirdzniecībā piekrastē un pāri valstu robežām, aizvien vairāk kaitē vietējām kopienām un pastiprina problēmas Eiropā.

Tāpēc ES primārais mērķis ir palīdzēt reģiona valstīm – daudzas no tām ir ļoti nestabilas – sasniegt mieru, drošību un pārticību, sekmīgi un leģitīmi attīstot to tautsaimniecību un iestādes saskaņā gan ar Āfrikas miera un drošības sistēmu (APSA), gan vispārējo ES politiku; veidot politisko vienprātību, ievērojot un veicinot Āfrikas pašnoteikšanos un visaptveroši saskaņojot esošās programmas attiecībā uz reģionālo attīstību un drošību. Pieredze citās Āfrikas valstīs, jo īpaši Āfrikas raga valstīs, Sāhelā un Lielo ezeru reģionā liecina, ka savlaicīga preventīva darbība ciešā sadarbībā ar reģiona valstīm un Āfrikas reģionālajām iestādēm izmaksu ziņā ir daudz efektīvāka nekā vēlāka problēmu risināšana. Šī pieredze rāda arī to, cik vērtīga ir visu aspektu – politisko, labas pārvaldības/pretkorupcijas, drošības, institucionālo, tautsaimniecības un attīstības – integrēšana, lai sasniegtu lielāku kumulatīvo ietekmi.

Reakcija

ES var mazināt minētos riskus, palīdzot valstīm nostiprināt tiesiskumu un sekmīgu pārvaldību visā reģionā, tostarp ar uzlabojumiem jūrlietu pārvaldē, tiesību aktu piemērošanas darbībās, ko veic policija, jūras un militārie spēki, krasta apsardze, muitas un imigrācijas dienesti.

Tā kā jūras robežas vēl nav pilnībā noteiktas, ir grūti apsargājamas un pilnībā caurlaidīgas, ir būtiski sākt ar piekrastes valstu sadarbības un topošo reģionālās koordinēšanas mehānismu nostiprināšanu. ES var arī atbalstīt reģiona valstis, lai tās varētu izpildīt starptautiskās saistības, kas tām uzliktas kā karoga vai piekrastes valstīm.

Tāpēc tiek ierosināts, ka ES, tostarp tās iestādes, delegācijas un dalībvalstis sadarbībā ar citām starptautiskām organizācijām un vietējiem partneriem pieņem visaptverošu nostāju, koncentrējoties uz četriem konkrētiem mērķiem.

1. Veidot vienotu izpratni par Gvinejas līča draudu apmēru, kā arī nepieciešamību pievērsties tiem reģiona valstu un starptautiskās sabiedrības līmenī.

2. Palīdzēt reģiona valdībām veidot stabilas iestādes, jūrlietu pārvaldes un spēju nodrošināt jūrlietu informētību, drošību un tiesiskumu piekrastes zonā.

3. Saskaņā ar valstu un reģionālajām attīstības stratēģijām atbalstot plaukstošas tautsaimniecības šajā reģionā, radīt nodarbinātību un palīdzēt neaizsargātām kopienām uzlabot spēju pretoties noziedzīgām vai vardarbīgām darbībām.

4. Nostiprināt sadarbības struktūras starp reģiona valstīm un reģionālajām organizācijām, lai tās varētu veikt nepieciešamās darbības draudu samazināšanai jūrā un uz sauszemes.

DRAUDU BŪTĪBA UN ATTĪSTĪBAS TENDENCES

Šā kopīgā paziņojuma ģeogrāfiskais tvērums ir 6 000 km krasta līnijas no Senegālas līdz Angolai, tai skaitā Kaboverdes, Santome un Prinsipi salas, aptverot divus ģeogrāfiskos, politiskos un ekonomiskos reģionus – Rietumāfrikas valstu ekonomikas kopienu (ECOWAS) un Centrālās Āfrikas valstu ekonomikas kopienu (ECCAS) – abi šie reģioni ir saistīti ar Gvinejas līča komisiju (GGC) un Āfrikas Savienību (ĀS).

Pēdējās desmitgades laikā Rietumāfrikas un Centrālās Āfrikas valstis ir piedzīvojušas jauktu tautsaimniecības izaugsmi – dažās no šīm valstīm pārvaldība ir nostiprinājusies, bet dažās – pavājinājusies. Dažas valstis nepārprotami ir ceļā uz vidēju ienākumu statusu, bet citām vēl ir daudz jāstrādā, lai samazinātu nabadzību saskaņā ar Tūkstošgades attīstības mērķi (TAM). Tomēr Gvinejas līcī pieaugošā nestabilitāte un noziedzīgās darbības var apdraudēt visas valstis – un šajās valstīs esoša nestabilitāte vai traucējumi tautsaimniecībai tiešā veidā ietekmēs ES.

Organizētā noziedzība – Gvinejas līča krasta līnijā bieži notiek narkotiku, cilvēku, ieroču, neapstrādātu dimantu, viltotu zāļu un nelegālu atkritumu tirdzniecība[3], kibernoziegumi un ar to saistīta naudas atmazgāšana. Tirdzniecības ceļi bieži vien pārklājas ar vietām, kurās valda nestabilitāte un krīze, kā arī ar Sāhelas un Ziemeļnigērijas terorismu. Narkotiku, jo īpaši kokaīna, un ieroču tirdzniecība[4] ir bijusi nozīmīgs faktors vairāku Rietumāfrikas valstu pārvaldības iestāžu darbībspējas pavājināšanā – vislielākā mērā tas noticis Gvineja-Bisavā. Dažos gadījumos šīs darbības ir kļuvušas par ārpuskārtas ienākumu avotu Sāhelas teroristu grupējumiem. Apvienoto Nāciju Organizācijas Narkotiku un noziedzības novēršanas birojs (UNODC) no Rietumāfrikas uz Eiropu izsūtītā kokaīna vērtību 2011. gadā vien lēš USD 1,25 miljardu apmērā, un nelegālie imigranti – neatkarīgi no tā, saistīti vai nesaistīti ar cilvēktirdzniecību, – lielākoties dodas uz Eiropu. Cita nelegālā tirdzniecība saistīta ar kakao, kokvilnu, kokmateriāliem, Indijas riekstiem, zeltu un dimantiem[5].

Pirātisms un jūrā veikta bruņota laupīšana ir otrs pieaugošais drauds. Jūras tirdzniecību uz un no Gvinejas līča galvenokārt veic ES. Šajā reģionā ES ir stratēģiskas jūrlietu intereses. Gvinejas līcī vienmēr atrodas apmēram 30 kuģi, kas pieder ES vai kuģo ar tās karogu. Pēdējās desmitgades laikā ir ziņots par 551 uzbrukumu vai uzbrukuma mēģinājumu, no kuriem lielākā daļa notika valstu jurisdikciju robežās, bet mazāk nekā 20 % notika starptautiskajos ūdeņos – vislielākais skaits šādu atgadījumu notika 2012. gadā Nigērijas un Togo krastos. Šie uzbrukumi visbiežāk notiek tad, kad kuģi ir noenkuroti, dodas uz vai dodas prom no naftas ieguves platformām vai uzglabāšanas tvertnēm. Tomēr jaunākie novērtējumi liecina, ka uzbrukuma risks varētu pārvietoties tālāk prom no krasta līnijas – pieeja, kurai līdzīgu izmanto no Somālijas nākušie pirāti, kas izmanto lielāka izmēra kuģus, lai dotos uzbrukumā starptautiskajos ūdeņos. Pastāv bažas, ka pirāti var atdarināt Āfrikas raga jūrnieku ķīlnieku sagrābšanas praksi, lai paaugstinātu ieguvumu vērtību. Uztraucoša tendence ir neparedzamā vardarbības, tai skaitā ieroču, izmantošana pret apkalpi.

Naftas zādzība un degvielas pirātisms ietver gan degvielas uzpildi, gan tankkuģu nolaupīšanu degvielas zādzības nolūkos. Nesen tika aplēsts, ka Nigērija zaudē 100 000 mucas dienā, kas pēc tam tiek pārdotas melnajā tirgū. Arī velkoņi, kas transportē naftas uzņēmumu darbiniekus uz platformām, ir bijuši pakļauti pirātu un bruņotu laupītāju uzbrukumiem. Šīs darbības rada valdībām ienākumu zudumu, palielina komerciālās drošības izmaksas un bremzē turpmākus ieguldījumus. Pievēršanās naftas un naftas ķīmijas nozares drošībai ir svarīga ne tikai Nigērijā (kas līdz šim ir bijusi problēmas epicentrs), bet arī aizvien tālāk prom no Ekvatoriālā Gvinejas, Ganas, Kamerūnas, Kongo republikas, Gabonas, Čadas, Libērijas un Angolas krasta līnijas[6]. Naftas noplūde, kas saistīta ar naftas zādzību, bieži vien pastiprina piekrastes videi radīto kaitējumu, tādējādi kaitējot zvejas un lauksaimniecības iztikas līdzekļiem.

Nelegālā zveja – saskaņā ar Pasaules Bankas un Pārtikas un lauksaimniecības organizācijas datiem zveja joprojām ir nozīmīga nozare daudzās Gvinejas līča valstīs, un tā veido 25-30 % no Mauritānijas ieņēmumiem, 25-30 % no Senegālas eksporta un 25-40 % no valdības ienākumiem Gvineja-Bisavā. Nelegāla, nereģistrēta un neregulēta zveja (NNN) Gvinejas līcī piekrastes valstīm ik gadu rada zaudējumus apmēram USD 350 miljonu apmērā; tā rada nopietnu vides apdraudējumu zivju krājumiem, kā arī veicina iespējamu vispārēju zivsaimniecības nozares sabrukumu. Tiek lēsts, ka Gvinejas līča piekrastē iegūtie lomi ir par 40 % lielāki, nekā tiek paziņots. Tā rezultātā tiek zaudēti ievērojami resursi, ienākumi, uzturs un iztikas līdzekļi.

Bezdarba līmenis Gvinejas līča valstīs tiek lēsts apmēram 40 % apmērā, un jauniešu bezdarba līmenis – virs 60 %. Jauniešiem ir nepietiekamas saimnieciskās darbības iespējas formālajā, likumīgajā tautsaimniecībā. Turklāt ar pārtiku saistītā nedrošība lauku apvidos ir veicinājusi migrāciju no lauku apgabaliem uz pilsētām, radot strauju pilsētu iedzīvotāju pieaugumu, kas apgrūtina jau tā saspringto sociālo un ekonomisko infrastruktūru un rada spriedzi pilsētu iedzīvotāju vidū. Šāds augsts bezdarba līmenis veicina jauniešu iesaistīšanos noziedzīgās darbībās tikai tāpēc, lai izdzīvotu, un tādējādi viņi kļūst par pirātu un noziedzīgu grupējumu “kaujiniekiem”, vai arī liek jauniešiem doties nelegālā migrācijā ļoti bīstamos apstākļos.

ES INTERESES

Eiropas Savienībai Gvinejas līcī ir ievērojamas tautsaimniecības, attīstības, komerciālās un drošības intereses. Tās apņemšanās pievērsties nabadzības problēmai un atbalstīt tautsaimniecības attīstību ir nostiprināta Kotonū nolīgumā. ES ir arī apņēmusies atbalstīt dabas resursu, tostarp ūdeņraža un zivju, ilgtspējīgu izmantošanu reģionā. Eiropa importē apmēram pusi no sev nepieciešamās enerģijas, no kā gandrīz 10 % naftas un 4 % dabasgāzes nāk no Gvinejas līča. Nigērija, Angola, Ekvatoriālā Gvineja un Gabona ir ievērojami jēlnaftas piegādātāji, un Nigērija – dabasgāzes piegādātāja. Reģiona tuvums Eiropai un ērtā piekļuve jūrai sniedz tam salīdzinošu priekšrocību pār Tuvajiem Austrumiem attiecībā uz Eiropas naftas vajadzībām, un Eiropa vēl joprojām ir primārais eksporta tirgus citiem reģionālajiem produktiem, tai skaitā mežsaimniecības, lauksaimniecības un minerālu resursiem[7].

Reģions aizvien vairāk piesaista Eiropas investīcijas ne tikai dabas resursu, bet arī patēriņa preču un pakalpojumu nozarēs, ieskaitot mobilos sakarus. Turklāt, palielinoties tautsaimniecības izaugsmei, šim reģionam ir aizvien būtiskāka nozīme kā iespējamam eksporta tirgum. Iepriekšminētie iemesli ir pamatā abpusējai partnerības interesei attiecībā uz izaugsmes un darbvietu veicināšanu, sniedzot drošību un stabilitāti.

Arī ES interesēs ir veicināt stabilitāti Gvinejas līcī, lai aizsargātu savus pilsoņus no narkotiku, terorisma, pirātisma un jūrā veiktas bruņotas laupīšanas, kā arī citu noziegumu draudiem, kas nāk no šī reģiona.

PAVEIKTAIS UZ ŠO BRĪDI

Tiktāl reakcija uz šiem draudiem pēdējo 5 gadu laikā ir ietvērusi vairākas iniciatīvas starptautiskā, reģionālā un valstu līmenī.

- Divas ANO Drošības padomes rezolūcijas par pirātismu un Bruņotu laupīšanu Gvinejas līcī[8], kurās atzīta nepieciešamība pieņemt “visaptverošu nostāju, ko izvirza reģiona valstis, lai cīnītos ar pirātisma un jūrā veiktas bruņotas laupīšanas draudiem Gvinejas līcī un to pamatos esošiem cēloņiem”, un nepieciešamība izmantot “esošās valstu, reģionālās un ārpusreģionālās iniciatīvas, lai nostiprinātu jūrlietu drošumu un drošību Gvinejas līcī”. Abas rezolūcijas pievērsušās vispārīgai miera un stabilitātes uzturēšanas veicināšanai Gvinejas līča reģionā.

- G8 aizgādībā izveidota Gvinejas līča draugu grupas (FOGG) iniciatīva, lai pievērstos jūrlietu drošībai Gvinejas līcī, – ES ir šīs grupas locekle. Galveno uzmanību grupa pievērš tam, cik svarīgs ir Āfrikas pašnoteikšanās jautājums, saiknei starp tautsaimniecības attīstību un drošību, tam, cik būtiska ir informācijas koordinēšana un apmaiņa, kā arī vispusīgas reakcijas nepieciešamībai, tostarp pārvaldības un tiesiskuma jomā.

- ES pievēršas NNN, ieviešot NNN Regulu, kā arī izmantojot ES partnerattiecību nolīgumus zivsaimniecības nozarē ar daudzām no Rietumāfrikas un centrālās Āfrikas piekrastes valstīm, palīdzot regulēt zveju, tai skaitā to, ko veic ES kuģi, un atbalstot attīstības/uzlabotas pārvaldības un kontroles centienus zivsaimniecības nozarē.

- Galvenokārt pieaugoša starptautiska spiediena un starptautiska atbalsta rezultātā reģionālās organizācijas – ECOWAS un ECCAS – ir izstrādājušas politiku un uzsākušas konkrētas darbības, tai skaitā ECOWAS paredzētais 2008. gadā izstrādātais visaptverošais krīzes novēršanas pamatplāns, kurā cita starpā pievēršas pārrobežu un jūrlietu drošības jautājumiem; nozīmīgais Praja plāns, kurā pievēršas pieaugošajai narkotiku problēmai, un pretterorisma stratēģija un ieviešanas plāns. ECCAS kopš 2008. gada ir integrēta stratēģija jūrlietu drošībai, un tā izveidojusi CRESMAC (reģionālais jūrlietu drošības centrs Centrālāfrikā). Āfrikas Savienība 2012. gadā pieņēma Āfrikas Integrēto jūrlietu drošības stratēģiju (2050 AIM Strategy).

- Lai pievērstos organizētajai noziedzībai gan jūrā, gan krastā, Gvinejas līča atsevišķas valstis ir sākušas palielināt resursus un izstrādāt stratēģijas partnerībā, piemēram, Nigērijas Federatīvās Republikas un Beninas Republikas veiktās apvienotās patruļas (Operation Prosperity).

- Pieaug atbalsts politikas izstrādei, koordinēšanai un institucionālo spēju veidošanai, ko sniedz divpusējas ES dalībvalstu programmas, kā arī citi starptautiskie partneri, piemēram, ASV, Brazīlija, Ķīna, Indija, Dienvidāfrika un citi. ES dalībvalstu sniegtais atbalsts jau ir ļoti ievērojams, jo īpaši attiecībā uz galveno institūciju un pakalpojumu spēju veidošanu.

- 2013. gada 24. un 25. jūnijā Jaundē notikušās Gvinejas līča valstu vadītāju sanāksmes rezultātā ir pieņemti šādi dokumenti:

a) “Rīcības kodekss attiecībā uz pirātisma, pret kuģiem veiktas bruņotas laupīšanas un jūrā notiekošu nelikumīgu darbību novēršanu un apkarošanu Rietumāfrikā un Centrālajā Āfrikā”, kas tiks pārskatīts pēc 3 gadiem[9];

b) saprašanās memorands (MoA), ko parakstījuši ECCAS, ECOWAS un GGC vadītāji par jūrlietu drošumu un drošību Rietumāfrikā un centrālajā Āfrikā un kurā noteikta ekspertu grupas izveidošana, lai sagatavotu pēcpārbaudes plānu attiecībā uz rīcības kodeksa ieviešanu;

c) lēmums izvietot starpreģionālo koordinācijas centru (kā tas minēts MoU) Jaundē. Šis būs mehānisms, ar kā palīdzību ĀS aizgādībā tiks pārraudzīta ieviešana.

Tātad attiecībā uz stratēģisko prasību un nepieciešamās politikas noteikšanu ir paveikts daudz. Tomēr ieviešana ir bijusi ļoti ierobežota resursu trūkuma dēļ, un turpmāko ieguldījumu līmenis, kas nepieciešams, lai apkarotu pieaugošo organizēto noziedzību, vēl ne tuvu nav sasniegts.

TURPMĀKĀ ATTĪSTĪBA

Jaundes sanāksme demonstrēja atsevišķu valstu, reģionālo organizāciju un GGC ciešu apņemšanos sadarboties un darboties kopā ar starptautiskajiem partneriem, lai attīstītu reģionālo jūrlietu drošību tās plašākajā nozīmē[10]. Šīs sanāksmes laikā uzsāktais tādējādi ir labs pamats, uz kā balstīt ES pieeju.

 ES pieeju vajadzētu balstīt uz trim principiem:

- partnerību ar Gvinejas līča valstīm, to reģionālajām organizācijām un citām starptautiskām organizācijām, kas ir aktīvas šajā reģionā (ECOWAS, ECCAS, GGC, Rietumāfrikas un centrālās Āfrikas jūrlietu organizācija (MOWCA), kā arī ANO iestādēm centrālajā Āfrikā un Rietumāfrikā – UNOCA un UNOWA –, un starptautiskajām organizācijām, tai skaitā ĀS, ANO aģentūrām, piemēram, Starptautisko jūrniecības organizāciju (IMO), kā arī INTERPOL, Pasaules muitas organizāciju (PMO) un citām;

- visaptverošu pieeju problēmām, nodrošinot, ka drošības, attīstības un pārvaldības jautājumi ir integrēti vienā vienotā stratēģiskā pamatplānā;

- tās pieredzes izmantošana, kas gūta no mūsu stratēģijām citos Āfrikas reģionos.

ES ierosina integrētu pieeju pārvaldības jautājumiem un visiem drošības riskiem un problēmām uz sauszemes un jūrā, pievēršoties visiem transnacionālās organizētās noziedzības aspektiem jūrlietu jomā, kā tie izklāstīti Jaundē parakstītajā Rīcības kodeksā, cīnoties ar to pamatā esošiem cēloņiem un veicinot reģionālo mieru, drošību, stabilitāti, labu pārvaldību un attīstību. Būtiski ilgtermiņā darāmā darba elementi ir atbalsts robežu pārvaldībai un tiesiskumam, tiesību un drošības sistēmu reformēšana, nodrošinot tiesu pieejamību un cilvēktiesības, cīņa ar korupciju un organizēto noziedzību, tai skaitā nelegālo migrāciju. Būtiska ir arī tautsaimniecības pārvaldība, piemēram, labāka vadība un sabiedrības līdzdalība dabas resursu, tai skaitā naftas, zivsaimniecības u.c. izmantošanā. Citi svarīgi elementi ir esošo veiksmīgo ES rīcības plānu pieredzes izmantošana, un mācīšanās no ES Sāhelas stratēģijas un stratēģijas Āfrikas ragam; darbs valstu, reģionālā un starptautiskā līmenī ar tām atsevišķām valstīm vai to grupām, kurām ir politiskā griba rīkoties (un iedrošinot citas valstis pievienoties).

 Ņemot vērā iepriekšminēto, ES pieeja tiks vērsta uz šādiem četriem mērķiem.

1. mērķis – veidot vienotu izpratni par Gvinejas līča draudu apmēru, kā arī nepieciešamību pievērsties draudiem reģiona valstu un starptautiskās sabiedrības līmenī.

Mērķis ir izstrādāt saprātīgu, uz faktiem balstītu pamatojumu politikas izstrādei un rīcībai, veicināt pašnoteikšanās izjūtu Āfrikas valstu vidū un iedrošināt politisko gribu cīnīties ar problēmām. Tas arī ļaus ES labāk izvērtēt izmaksas un ierosinātās rīcības priekšrocības.

Sadarbība ar galvenajām ieinteresētajām personām valstīs un reģionālajās organizācijās, tai skaitā pilsoniskās sabiedrības organizācijām, nevalstiskajām organizācijām (NVO), reģionālajām zvejniecības pārvaldības organizācijām (RFMO) un privāto sektoru dos iespēju skatīt draudu apmēru kopainu, noteikt iespējas un vienoties par prioritātēm.

Iespējamās darbības:

- uzlabot datu vākšanu (šobrīd tiek paziņots tikai par 30-50 % jūras satiksmes starpgadījumu) un dalīšanos informācijā;

- noteikt ģeogrāfiskās un tematiskās prioritārās zonas, kurās koncentrēt ES reakciju, tai skaitā sadarbībā ar citiem starptautiskiem dalībniekiem;

- pievērsties plašākiem nestabilitātes cēloņiem atbilstoši riska līmenim, izmantojot tādus rīkus kā konfliktu agrīnās brīdināšanas sistēmu un konfliktu riska novērtēšanu, kā arī ES cilvēktiesību stratēģijas;

- nodrošināt tematisko (drošības, narkotiku tirdzniecības un pretterorisma) un ģeogrāfisko politiku/stratēģiju saskaņotību;

- uzturēt ciešu saikni ar privāto sektoru, jo īpaši rūpniecības, nerūpnieciskās zvejas un kalnrūpniecības nozarēm, kā arī kuģniecības uzņēmumiem, lai nodrošinātu, ka valdības ņem vērā viņu viedokli.

- atbalstīt dialogu ar pilsonisko sabiedrību, nozares pārstāvjiem un valdībām.

2. mērķis – palīdzēt vietējām valdībām izveidot iestādes un spējas, lai nodrošinātu drošību un tiesiskumu.

Izturīgas valsts (un reģionālās) iestādes, kas spēj pretoties apdraudējumam ilgtermiņā, ir būtiskas, lai efektīvi cīnītos ar organizētās noziedzības tīkliem. Šīm iestādēm būs nepieciešama griba cīnīties ar noziedzību, pilnvaras un resursi šim nolūkam, kā arī tehniskās spējas, tai skaitā specializētās jomās. ES ir pieredze un resursi, lai palīdzētu veidot vietējo veiktspēju, un, izmantojot politisko dialogu, tai vajadzētu veicināt nepieciešamo politisko atbalstu.

Iestāžu piemēri:

- politiskās iestādes (piemēram, parlamenti, vēlēšanu pārvaldības iestādes, politiskās partijas), kas var paredzēt citām iestādēm pilnvaras iejaukties un šim nolūkam izveidot attiecīgo tiesisko regulējumu;

- drošības iestādes (piemēram, iekšējie drošības spēki, krasta apsardze, ostas iestādes, muitas iestādes un militārās iestādes – sauszemes, jūras un gaisa spēki, un visi ar attiecīgām izlūkdatu vākšanas funkcijām), kas var veikt novērošanas operācijas un nepieciešamības gadījumā iejaukties, lai aizsargātu tirdzniecības ceļus, naftas ieguves iekārtas un izjauktu nelegālas darbības, piemēram, narkotiku un cilvēku tirdzniecību. Ir jāizveido atbilstošs tiesiskais regulējums un jāiedibina politiskā atbildība, lai noteiktu skaidru atbildību attiecībā uz nopietniem noziegumiem uz sauszemes vai jūrā. Ir nepieciešama jaudas pastiprināšana konkrētās jomās, kur tā ir visvājākā (piemēram, apkarojot pirātismu jūrā vai narkotiku meklēšanā);

- tiesībaizsardzības iestādes (piemēram, policija, tiesas un cietumi, tai skaitā specializēti tribunāli, piemēram, muitas vai zvejas jomās), kuras spēj a) saskaņā ar likumiem un, ievērojot cilvēktiesību standartus, izmeklēt, tiesāt un attiecīgi sodīt aizdomās turamos; b) nodrošināt piekļuvi taisnīgumam un cilvēktiesību aizsardzībai (arī cilvēku tirdzniecības upuriem); veicināt tiesu un iekšlietu reformu. Daži no būtiskajiem elementiem šai sakarā ir tiesnešu un izmeklēšanas tiesnešu neatkarība un aizsardzība, tiesu ekspertīzes spējas, lai sniegtu pierādījumus tiesā un samazinātu nelikumīgu nopratināšanas metožu izmantošanu;

- tautsaimniecības un vides pārvaldības iestādes: valsts iestādēm jāsamazina korupcija gadījumos, kad tā pastāv, ar valsts finanšu iestāžu palīdzību jānovērš nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizācija, jāizvairās no korumpētas vai nekompetentas dabas resursu līgumu pārvaldīšanas un ar komercdarbībām jānodrošina saprātīga vides pārvaldība;

- pārraugošās iestādes un pilsoniskā sabiedrība (piemēram, valsts kontrole, ombuds, pretkorupcijas iestādes, mediji, NVO, ideju laboratorijas, kopienu grupas), kuras var veicināt labu pārvaldību un tiesiskumu, lai samazinātu organizētajai noziedzībai nepieciešamo darbības telpu.

ES būtu jāmēģina iesaistīt vietējās kopienas, pilsoniskā sabiedrība un mediji, lai palīdzētu iedzīvotājiem saukt šīs iestādes pie atbildības.

Iespējamās darbības:

a) uzlabot tiesiskumu, nostiprinot vietējās tiesībaizsardzības iestādes un tiesas; uzlabot jūras un sauszemes novērošanas spējas; atbalstīt padziļinātu starpaģentūru un reģionālo koordinēšanu cīņā pret narkotikām un organizēto noziedzību, kā arī drošību un tiesisko sadarbību, datu apmaiņu un vienotas pārrobežu pret cilvēku un narkotiku tirdzniecību vērstas darbības; atbalstīt Āfrikas integrētās jūrlietu stratēģijas 2050. gadam izstrādi un uzlabot jūrlietu drošības pārkāpumu novērošanu un paziņošanu, tai skaitā pierādījumu vākšanu apsūdzību uzturošajai pusei.

b) izmantojot tiesiskā regulējuma izstrādi vai izpildes nodrošināšanu zvejas un jūras izrakteņu iegūšanas jomā, uzlabot tautsaimniecības un vides pārvaldību, tai skaitā zvejas licencēšanas sistēmas; sadarboties ar starptautiskām organizācijām, reģionālām zvejniecības pārvaldības organizācijām un citām galvenajām organizācijām, lai nodrošinātu starptautisko tiesību un reģionālo tiesību normu ievērošanu; sadarboties ar privāto sektoru – tai skaitā naftas un jūrlietu nozarēm, lai veicinātu korporatīvās atbildības darbības un konsultācijas ar pilsonisko sabiedrību un vietējām kopienām.

3. mērķis – atbalstīt plaukstošas tautsaimniecības piekrastes valstīs, dodot tām iespēju sniegt pamatpakalpojumus, nodarbinātības iespējas un samazināt nabadzību savu pilsoņu vidū.

Daudzas Gvinejas līča valstis ir nestabilas vismazāk attīstītās valstis (LDC), ar zemiem galvenajiem attīstības rādītājiem, piemēram, paredzamo mūža ilgumu, veselību un rakstpratību. Plaši izplatīta nabadzība, vāja pārvaldība un nepietiekama attīstība var radīt augsni noziedzīgām darbībām. Likumīgu un ilgtspējīgu darbvietu radīšana jauniem cilvēkiem varētu palīdzēt cīnīties ar dažiem no iemesliem, kas ir pamatā nedrošībai daudzās Gvinejas līča valstīs.

ES attīstības politika, tai skaitā ES Pārmaiņu programma par prioritāru nosaka palīdzību visnabadzīgākajām valstīm, jo īpaši nestabilām valstīm. Galvenie jautājumi, kuriem pievēršas Pārmaiņu programmā, ietver labu pārvaldību, iekļaujošu un ilgtspējīgu izaugsmi, lauksaimniecību, pārtikas drošumu, tīru enerģiju un lielāku izturību attiecībā uz klimata pārmaiņu radītajām sekām. Attiecībā uz pārtiku, tirdzniecību, tautsaimniecības attīstību un nodarbinātību ir skaidrs, ka ir nepieciešams uzlabot zivsaimniecības nozares pārvaldi, jo īpaši nerūpniecisko piekrastes zveju[11].

Iespējamās darbības:

- turpināt un paplašināt esošo darbu, lai uzlabotu Gvinejas līča valstu galveno nozaru – tai skaitā zvejas un ieguves nozares – regulējumu un pārvaldību;

- palielināt kopienu līdzdalību vietējā ekonomikas attīstībā un atbalstīt kopienas, paplašinot piekļuvi enerģijai un pamatpakalpojumiem;

- sadarboties ar Gvinejas līča valstīm, reģionālajām zvejniecības pārvaldības organizācijām, starptautiskajām organizācijām un citām galvenajām ieinteresētajām personām, lai uzlabotu zvejniecības un ieguves nozares regulējumu un pārvaldību.

4. mērķis – izveidot sadarbības struktūras reģiona valstu vidū, lai nodrošinātu efektīvu rīcību pāri robežām gan jūrā, gan uz sauszemes.

Ir svarīgi dalīties informācijā un sadarboties plaša mēroga aģentūru un dalībnieku – gan publisku, gan privātu – vidū; tas ir būtiski, lai starp tiem izveidotu iedarbīgu plānošanu un saskaņošanu – jo īpaši tas attiecas uz galvenajām reģionālajām organizācijām – ECOWAS, ECCAS un GGC. Āfrikas Savienības plašā koordinēšanas nozīme ir pierādījusies vērtīga Āfrikas ragā, un Gvinejas līča reģionālās organizācijas to novērtē aizvien vairāk. ES sadarbībai jāatbalsta šī integrācija un centienu koordinēšana.

Iespējamās darbības:

- uzlabot plānošanu, koordinēšanu un saziņu starp reģionālajiem partneriem; palīdzēt reģionālajām organizācijām vairāk sadarboties darbā pēc Jaundē sanāksmes;

- noteikt, kurās situācijās aktīvie partneri, tādi kā ASV, Kanāda, Japāna, Ķīna, kā arī ANO, Pasaules banka un citas daudzpusējas organizācijas/iestādes var radīt pozitīvu ietekmi, iekļaujot Gvinejas līci politiskajā dialogā ar šiem partneriem;

- ES politiskajiem dialogiem ar valstīm un reģionālajām organizācijām un citiem reģionālajiem dalībniekiem regulāri būtu jānovērtē drošība jūrā un uz sauszemes, kā arī situācijas attīstība, tendences un vajadzības;

- atbalstīt ECOWAS, ECCAS, GCC un Āfrikas Savienību centienos veikt iekšējo koordinēšanu, kā arī koordinēšanu ar to dalībvalstīm un vienai ar otru, kā arī ar ārējiem partneriem.

SECINĀJUMI

Lai arī ir veikti daži daudzsološi pasākumi valstu, reģionālā un starptautiskā līmenī, noziedzīgo darbību un to pamatā esošo cēloņu apmērs, dažādība un mainīgais raksturs pieprasa daudz lielāku uzmanību valstu, reģionālā un starptautiskā līmenī. Šī pieeja pilnībā atbilst un papildina valstu nabadzības samazināšanas politiku un reģionālās iniciatīvas, kā arī darbojas sinerģijā ar pasākumiem, ko īsteno ar partnerattiecību nolīgumiem zivsaimniecības nozarē, un pasākumiem, ar ko ievieš NNN regulu. Ir skaidrs, ka rīcība dažādo mērķu sasniegšanai, kā izklāstīts šajā pamatplānā, var būt savstarpēji pastiprinoša un papildinoša.

Tomēr būs svarīgi koordinēt visas šīs iniciatīvas gan reģionā, gan starp ES iestādēm Briselē, kā arī ar ES dalībvalstu atsevišķajām programmām un starptautisko sabiedrību. Mūsu ambīciju līmenis – lai arī tas ir plašs un ietver visa veida tautsaimniecības, sociālās, pārvaldības, drošības un attīstības problēmas – šajā posmā ir pareizā pieeja.

Būtu vērtīgi koncentrēties uz to, kur ES spēj būt visiedarbīgākā. Pēc Jaundes sanāksmes ir iespēja līdzsvarot atbalstu tām reģionālajām Āfrikas vadītajām koordinēšanas platformām, kuras vēl tiek izstrādātas.

Visbeidzot, šis stratēģiskais pamatplāns ļaus mums labāk novērtēt un saskaņotāk plānot ES darbu ar tās partneriem Gvinejas līcī. Pievēršot ES uzmanību labākai koordinēšanai, tiks būtiski ietekmēta drošība, investoru paļāvība, labklājība, iztikas līdzekļi, vide un enerģijas piegāde.

[1] Tai skaitā daudzas kaimiņvalstis, kurām ir tikai sauszemes robeža un kuru piedāvājums ir atkarīgs no saimnieciskajām darbībām piekrastē.

[2] Starptautiskajās tiesībās izšķir “pirātismu” – starpgadījumi, kas notiek starptautiskajos ūdeņos, – un “jūrā veiktu bruņotu laupīšanu” – starpgadījumi, kas notiek teritoriālajos ūdeņos.

[3] Nelegālās tirdzniecības piemēri ietver herbicīdus un pesticīdus, naftas noplūdi, neapstrādātus rūpnieciskos atkritumus, tostarp kodolmateriālu un aerosola piesārņotājus.

[4] UNODC lēš, ka Gvinejas līča reģionā apritē ir 5 līdz 7 miljoni kājnieku ieroču un vieglo ieroču.

[5] Dimanti ir pastiprinājuši reģiona konfliktu, kā rezultātā tika izveidota Kimberli procesa (KP) sertifikācijas sistēma, lai apturētu konfliktu dimantu nokļūšanu starptautiskajos tirgos.

[6] Eiropas Parlamenta 2011. gada augusta ziņojums PE 433.768: “Naftas uzņēmumu darbības ietekme uz vidi, veselību un attīstību Subsahāras Āfrikā” pievēršas Angolā un Nigērijā gūtajai pieredzei.

[7] Piemēram, dzelzsrūda (Nigērija, Gabona un Kamerūna), dimanti (Gvineja, Libērija, Sjerraleone), mangāns (Gabona), boksīts (Gvineja), kobalts un koksne (Kamerūna) un kakao (Gana, Kotdivuāra).

[8] UNSCR (2011) 2018 un (2012) 2039.

[9] Kodeksa pieņemšanu iedvesmoja IMO Džibutijas rīcības kodekss Indijas okeāna rietumdaļai. Tajā galvenais ir konkrēts uzsvars uz informācijas apmaiņu un koordinēšanu, ko veic nozīmēta kontaktpersona katrā valstī, kā arī vairāki reģionāli transnacionāli un transreģionāli jūrlietu drošības koordinācijas centri, un valstu skaidra apņemšanas deklarēt to ekskluzīvās ekonomikas zonas un panākt pašu valstu pieņemto likumu izpildi, tai skaitā attiecībā uz zveju, pirātismu un jūrā veiktu bruņotu laupīšanu, vides aizsardzību, atkritumu izgāšanu un minerālu, tostarp naftas, resursiem. Kodekss būs Āfrikas Savienības nevis IMO pārraudzībā, lai nodrošinātu lielāku Āfrikas pašnoteikšanos. Šobrīd kodekss nav saistošs.

[10] ES Regulas Nr. 725/2004 2. panta 5. punktā ir definējusi jūras satiksmes drošību kā aizsargpasākumu kopumu, kas paredzēti, lai aizsargātu jūras satiksmi un ostas iekārtas pret tīšu nelikumīgu darbību briesmām.

[11] Eiropas Savienībai pastāv ievērojami iespējamie ieguvumi, ja tiks nostiprinātas vietējās spējas saglabāt un pārvaldīt zivju krājumus, jo uzlabosies ES zvejas flotu izredzes un uzlabotas vietējās novērošanas rezultātā palielināsies jūras ceļu drošība.