26.4.2014   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 126/11

1.

uzsver vietējā un reģionālā līmeņa lielo nozīmi un lomu ar klimata pārmaiņām saistīto risinājumu izstrādē un nākotnes kopienu veidošanā; tāpēc pauž dziļu nožēlu par to, ka vietējās un reģionālās pašvaldības un to jau īstenotie klimata aizsardzības un enerģijas taupības pasākumi zaļajā grāmatā vispār nav pieminēti;

2.

aicina Komisiju izmantot attīstības, finansēšanas un uzraudzības shēmas, kas orientētas uz klimata un enerģijas jautājumiem, lai tādējādi atbalstītu un rosinātu vietējās un reģionālās pašvaldības un dalībvalstis;

3.

uzskata, ka ir būtiski ierobežot klimata pārmaiņas, lai temperatūra nepaaugstinātos vairāk nekā par 2 grādiem salīdzinājumā ar pirmsindustriālo laikmetu;

4.

uzskata, ka ANO līgumslēdzēju pušu 21. konferencē (COP 21) 2015. gadā ir būtiski panākt saistošu starptautisku vienošanos par klimata pārmaiņu nolīgumu, kā nolemts COP 17 konferencē 2011. gadā Durbanā;

5.

iesaka izvirzīt juridiski saistošu mērķi siltumnīcefekta gāzu (SEG) emisiju samazināšanai visā ES, nosakot, ka līdz 2030. gadam emisijas jāsamazina par 50 % salīdzinājumā ar 1990. gada līmeni; uzskata, ka dalībvalstīm pašām savā starpā jāvienojas, kā sadalīt ar emisiju samazināšanu saistīto slogu;

6.

norāda, ka vienotā, juridiski saistošā ES emisiju kvotu tirdzniecības sistēma (ETS), kas attiecas uz fosilo enerģiju, aptver vairāk nekā 40 % no dalībvalstu emisijām (izņemot aviācijas emisiju tirdzniecību). Par emisiju proporciju, uz ko attiecas emisiju tirdzniecības sistēma, un par iespējamu jaunu nozaru (piemēram, sauszemes un jūras transporta) iekļaušanu emisiju kvotu tirdzniecībā, būtu jāvienojas, ņemot vērā emisiju samazināšanas mērķi. Kvotu tirdzniecības sistēma tās pašreizējā veidā nedod gaidītos rezultātus, un tā iemesls ir virkne sistēmisku problēmu, kuru dēļ oglekļa cena nav pietiekami augsta;

7.

izsaka dziļu nožēlu par to, ka Eiropas Komisijas paziņojumā “Klimata un enerģētikas politikas satvars laikposmam no 2020. gada līdz 2030. gadam” (1) izvirzītie mērķi nav vērienīgi un tālejoši, un uzskata, ka ir svarīgi papildus vispārējam emisiju samazināšanas mērķim izvirzīt saistošus mērķus atjaunojamo energoresursu jomā (ne tikai 27 % apmērā ES mērogā un brīvprātīgā apmērā dalībvalstīm) un energoefektivitātes jomā; uzsver: lai līdz 2050. gadam ES 100 % apmērā izmantotu atjaunojamos energoresursus, šā vērienīgā mērķa sasniegšanai ir jāizvirza reāli starpposma mērķi 2030. un 2040. gadam;

8.

uzskata, ka ir būtiski, lai katra dalībvalsts noteiktu par saistošiem savus mērķus palielināt atjaunojamo energoresursu īpatsvaru un samazināt enerģijas izmantošanu un lai šā mērķa sasniegšanā valstis balstītos uz reģionālo stratēģiju izstrādi; tas būtu izmaksu ziņā efektīvāk un atbilstu subsidiaritātes principam gan valsts, gan vietējā līmenī;

9.

pauž dziļas bažas par finansēšanas iespēju trūkumu vietējā un reģionālajā līmenī un pašreizējo ekonomikas krīzi, kas vietējās un reģionālās pašvaldības kavē pildīt svarīgo uzdevumu mazināt klimata pārmaiņas un attīstīt iespējas tām pielāgoties;

10.

saistībā ar konkurētspēju atzinīgi vērtē Komisijas priekšlikumu apspriest, cik lietderīgs ir mērķis panākt enerģijas ietaupījumus rūpniecībā, pamatojoties uz energointensitāti attiecībā uz IKP vai bruto pievienoto vērtību;

11.

atzīmē: lai ES kļūtu patiešām konkurētspējīga, tai pilnībā jāizmanto saimnieciskās, sociālās, nodarbinātības un ekoloģiskās iespējas, ko piedāvā pāreja uz ekonomiku ar zemu oglekļa emisiju līmeni. Tāpēc Komiteja uzskata, ka ir būtiski nodrošināt spēju pakāpeniski pārtraukt subsīdijas neatjaunojamiem energoresursiem un tās novirzīt atjaunojamiem energoresursiem un energoefektivitātes uzlabošanai; visi ETS izsoļu ieņēmumi vai nodokļa ieņēmumi, ja ieviesīs oglekļa nodokli, jāvirza efektīviem pasākumiem, ko dalībvalstis īsteno, lai mazinātu klimata pārmaiņas un tām pielāgotos;

12.

uzskata, ka varētu stiprināt enerģētisko neatkarību un piegādes drošību, attīstot vienoto enerģijas tirgu, piemēram, ar jaunu starpsavienojumu, enerģijas uzglabāšanas iespēju un viedo tīklu palīdzību, kā arī pašu patērētāju ražotu enerģiju nelielā apjomā, un ka ilgtspējīgu enerģijas avotu daudzveidība darbojas kā nodrošinājums pret cenu svārstībām, pastiprina energoapgādes sistēmas drošību un var mazināt pārtraukumus piegādē; veidojot vienoto enerģijas tirgu, jāievēro, ka tas nedrīkst ierobežot iespējas paplašināt decentralizētu vietējo un reģionālo enerģijas apgādi;

13.

pauž pārliecību, ka, turpinot vienotā enerģijas tirgus veidošanu, proti, ierīkojot jaunas elektrolīnijas, jāpanāk taisnīgs sloga sadalījums starp reģioniem un jāievēro telpiskās plānošanas prasības. Nav pieļaujams, ka dažiem reģioniem un teritorijām ir neproporcionāli liels slogs;

14.

uzsver, ka, veidojot politiku ES un dalībvalstu līmenī, vajadzētu saglabāt saprātīgas cenas un mazināt nodokļu slogu sabiedrībai; uzskata arī, ka būtu lietderīgi ieteikt dalībvalstīm pieņemt īpašus pasākumus, kas paredzēti mājsaimniecībām un nelabvēlīgā stāvoklī esošām patērētāju grupām, ko nesamērīgi ietekmē enerģijas cenas;

15.

uzskata, ka vajadzētu būt iespējai labāk novērtēt ilgtermiņa ārējos ieguvumus, kas rastos, pakāpeniski pārtraucot subsīdijas neatjaunojamajiem energoresursiem, piemēram, sabiedrības veselība un jaunas darbvietas, un šie argumenti jāizmanto, lai atbalstītu politikas veidošanu;

16.

uzsver, ka diskusijās par visaptverošu satvaru klimata un enerģētikas politikas jomā vajadzētu pievērsties jautājumam par ilgtspējīgi uzglabāta oglekļa izmantošanu (tostarp par koksnes un koksnes produktu vai korķa izmantošanu celtniecībā), lai aizstātu produktus, kas rada emisijas. Turklāt būtu jāiekļauj visas dabīgās CO2 piesaistītājsistēmas, veicinot mežu resursus, lauksaimniecības, mežsaimniecības un ganību lopkopības ražošanas sistēmas, kā arī bioloģisko un saglabājošo lauksaimniecību;

17.

uzskata, ka ir būtiski uzlabot konsultēšanu dažādām patērētāju un sabiedrības grupām (vadoties no vecuma, dzimuma, kultūras piederības, sociālā un ekonomiskā stāvokļa utt.), un uzlabot atbildīgo speciālistu profesionālās zināšanas par enerģijas izmantošanu ;

18.

norāda, ka vietējās un reģionālās pašvaldības ir galvenie atbildīgie par ilgtermiņa telpisko plānošanu un līdz ar to par kopienu struktūru nākotni, tostarp par pakalpojumiem, ko izmantos iedzīvotāji un uzņēmumi: tīrs ūdens; kanalizācijas sistēma un atkritumu apstrāde; enerģijas ražošana un tās sadale; IKT tīkli; ceļi, publiskais transports un iespējas izmantot “vieglos” transportlīdzekļus. Šī pamata infrastruktūra radīs iespēju iedzīvotājiem un uzņēmumiem veidot atbilstošu attieksmi un samazināt emisijas;

19.

uzsver, ka vietējām un reģionālajām pašvaldībām ir liela nozīme un svarīga loma pasākumos, kuru mērķis ir mazināt klimata pārmaiņas, sagatavoties un pielāgoties pārmaiņām un risināt enerģētikas jautājumus. Sniedzot pakalpojumus iedzīvotājiem, vietējās un reģionālās pašvaldības pašas patērē enerģiju un veic daudzus publiskos iepirkumus. Vietējās enerģijas ražošana un vietējie ieguldījumi atbalsta reģionālo ekonomiku un nodarbinātību;

20.

reģionālajiem tirgiem ir ļoti svarīga nozīme ES enerģijas tirgū, ņemot vērā to ieguldījumu iekšējā enerģijas tirgus izveides pabeigšanā;

21.

atzīmē: dažādas iesaistītās puses (plaša sabiedrība, dalībvalstis, ES) jau ir atzinušas, ka vietējam un reģionālajam pārvaldības līmenim ir svarīga praktiska nozīme pasākumos, kuru mērķis ir pielāgoties un sagatavoties klimata pārmaiņām. Ekstrēmi laika apstākļi, piemēram, plūdi un vētras, līdz ar pārtraukumiem enerģijas padevē ir vietēja mēroga notikumi, kas cilvēkos rada stresu; tas norāda, cik svarīgi ir ugunsdzēsības un glābšanas dienesti un enerģijas pārvaldība. Klimata pārmaiņu mazināšana un kopienu izturības stiprināšana nav divas alternatīvas, bet gan divi savstarpēji saistīti un viens otru papildinoši risinājumi;

22.

norāda uz satraucošajiem nesenākajiem datiem, ko 2013. gadā publicēja Klimata pārmaiņu starpvaldību padome (IPCC). Šie dati liecina, ka cilvēka darbības ietekmē globālā temperatūra līdz 2100. gadam palielināsies par apmēram 5 oC. Sasilšana ziemeļu puslodē var būt lielāka nekā kopumā, un mūžīgā sasaluma kušana tundras reģionos globālo sasilšanu varētu paātrināt vēl vairāk. Aizvien lielākais sausums un aizvien lielākie nokrišņi apdraudēs pārtikas ražošanu un paātrinās iedzīvotāju migrācijas plūsmas. Ekstrēmi laika apstākļi rada cilvēku ciešanas un ievērojamus zaudējumus;

23.

uzskata, ka ANO Vispārējās konvencijas par klimata pārmaiņām (UNFCCC) līgumslēdzēju pušu 21. konferencē 2015. gadā būtu jāpanāk vienošanās par Kioto protokola paplašināšanu, aptverot daudzas valstis. Valstis, kas ir parakstījušas Kioto protokola otro daļu ar saistību periodu laika posmā no 2013. līdz 2020. gadam, rada 15 % no pasaules SEG emisijām. Ir svarīgi protokolu ievērojami izvērst, lai aptvertu citas nozīmīgas industrializētas un ātri augošas ekonomikas, ja vēlas, lai turpmākais protokols būtu ticams;

24.

jāīsteno mērķtiecīgi pasākumi, lai cīnītos pret oglekļa dioksīda emisiju pārvirzi, un jāņem vērā neilgtspējīga patēriņa globālā ietekme;

25.

atzīmē, ka ES ir svarīga līgumslēdzēja puse ikvienā klimata nolīgumā, jo tā ir atbildīga par 10-11 % pasaules kopējo SEG emisiju. ES mērķis ir videi draudzīga un ilgtspējīga izaugsme, un tai ir vajadzīgas strukturālas pārmaiņas un skaidri emisiju samazināšanas mērķi 2030. gadam. Eiropas Savienībai jāvienojas par saviem mērķiem, lai varētu vest sarunas par protokola paplašināšanu;

26.

atzīmē: lai sasniegtu mērķi līdz 2020. gadam emisijas samazināt par 20 %, ES izmanto kopēju saistošu ETS; saistošus valstu mērķus attiecībā uz atjaunojamo energoresursu izmantošanu; energoefektivitātes mērķi; un mērķi transporta nozarē līdz 10 % palielināt biodegvielu īpatsvaru. Enerģētikas ceļvedī ir panākta vienošanās līdz 2050. gadam emisijas samazināt par 80-95 %. Zemu oglekļa emisiju un videi draudzīga ekonomika ir viena no stratēģijas “Eiropa 2020” prioritātēm;

27.

norāda, ka tagad jāīsteno energoefektivitātes direktīva un ka direktīva par jauno un jau esošo ēku energoefektivitāti ir transponēta tiesību aktos. Ar enerģiju un klimata pārmaiņām saistītie uzdevumi skaidri atspoguļojas pētniecības un finansēšanas shēmās, piemēram, Saprātīga enerģija Eiropai. Zemu oglekļa emisiju reģionālā ekonomika būs prioritāte nākamajā struktūrfondu plānošanas periodā. Ir bijuši arī centieni iegūt līdzekļus no Eiropas Investīciju bankas ELENA shēmas. Ar labiem rezultātiem ir īstenotas uz patērētājiem orientētas iniciatīvas, piemēram, ekodizaina un energoefektivitātes marķējuma direktīvas;

28.

norāda, ka ES emisiju kvotu tirdzniecības sistēma aptver rūpniecības un elektroenerģijas ražošanas iekārtas, kas rada daudz siltumnīcefekta gāzu emisiju. Daļu emisijas kvotu, ievērojot salīdzinošus novērtēšanas kritērijus, piešķir bez maksas. Šajā procesā priekšrocības tiek nodrošinātas nozarēm, kas rada oglekļa dioksīda emisiju pārvirzes risku (ka ražošanu varētu pārcelt uz trešajām valstīm), un koģenerācijas iekārtām, kurās vienlaikus ražo elektroenerģiju un siltumu. Katru gadu maksimālais emisiju apjoms tiek lineāri samazināts par 1,74 %. Kvotu izsolēs gūtie ienākumi tiek sadalīti dalībvalstīm. Tā kā 1 tonnas siltumnīcefekta gāzu emisijas cena pašlaik ir zemāka nekā 5 euro, emisijas kvotu tirdzniecība nevar nodrošināt sākotnēji iecerēto virzību uz klimata aizsardzību;

29.

atzīmē, ka emisiju kvotu tirdzniecībā, kas turpināsies līdz 2020. gadam, pagājušajos mēnešos ir izveidojušās tādas kvotu cenas, kuras gandrīz nestimulē ieguldījumus zemas oglekļa emisijas tehnoloģijās, un tāpēc uzskata, ka politiskā vienošanās par tā dēvēto “atlikšanu” (backloading), ar kuru paredz uz noteiktu laiku atcelt pārpalikušo CO2 kvotu izsoles, ir iespēja, kā minēto tendenci novērst. Šādi var panākt emisiju kvotu tirdzniecības sistēmas īstermiņa un pagaidu stabilitāti;

30.

uzskata tomēr, ka, neraugoties uz vienošanos par “atlikšanu”, emisiju kvotu tirdzniecības sistēma ir strukturāli jāreformē. To ilgākā termiņā var stabilizēt, Eiropas Savienībā izvirzot tālejošus klimata aizsardzības mērķus un vienlaikus samazinot emisijas kvotu skaitu. Jārod arī risinājums, kā no tirgus neatgriezeniski izņemt pārpalikušās kvotas;

31.

atzīmē, ka notiek virzība uz emisiju samazināšanas ES līmeņa mērķiem 2020. gadam. Enerģijas patēriņš dalībvalstīs ir samazinājies un ir notikusi zināma pārvirze uz atjaunojamajiem energoresursiem. Ir izveidoti tādi politikas instrumenti kā valstu nodokļi, subsīdijas ieguldījumiem un valsts regulēti tarifi. Diemžēl nodokļus galvenokārt izmanto, lai uzlabotu valstu bilances, un tikai pēc tam, lai regulētu enerģijas izmantošanu. Lejupslīde un rūpniecības strukturālās pārmaiņas ir samazinājušas patēriņu un emisijas, bet uz nodarbinātības rēķina;

32.

atzīmē, ka saistošiem mērķiem atjaunojamo energoresursu, un energoefektivitātes jomā vajadzētu vienam otru pastiprināt. Tā kā kopējais mērķis ir SEG emisiju samazināšana, enerģijas ietaupījumam pirmkārt un galvenokārt vajadzētu rasties no fosilās enerģijas patēriņa, bet ir skaidrs, ka pat atjaunojamos energoresursus nevajadzētu izšķērdēt un ka vislētākā enerģija ir tā, kura netiek izmantota;

33.

pauž bažas par iespējamām sekām, ko var radīt ar ETS saistītie valsts atbalsta noteikumi, ar kuriem dalībvalstīm no 2013. gada ir atļauts kompensēt daļu no netiešajām ETS izmaksām vairumam energoietilpīgo nozaru. Komiteja piekrīt Eiropas Komisijai, ka šim jautājumam jāpievēršas 2013. gada satvarā par valsts atbalsta noteikumiem enerģētikas un vides jomā;

34.

uzsver, ka mērķis ETS sistēmā enerģiju aizvien vairāk ražot no atjaunojamajiem energoresursiem ir jāsaskaņo ar citiem pasākumiem, kas paredzēti, lai mudinātu enerģijas patērētājus pašus ieguldīt atjaunojamos energoresursos vai samazināt patēriņu. Emisiju kvotu cenām ir jābūt pietiekami augstām, lai sekmētu ražošanas procesu pārvirzīšanu uz atjaunojamajiem energoresursiem;

35.

uzskata, ka jāizvirza mērķis līdz 2030. gadam SEG samazināt par 50 % salīdzinājumā ar 1990. gada līmeni un tam jābūt saistošam. Saistošs mērķis attiecībā uz kopējām emisijām, kā arī mērķi energoefektivitātes un atjaunojamo energoresursu jomā radītu sabiedrības, uzņēmumu un politikas veidotāju ticību tam, ka SEG emisijas pamazām samazināsies;

36.

aicina dalībvalstis vienoties par to, kā sadalīt slogu, kas saistīts ar virzību uz emisiju samazināšanas mērķi 2030. gadam. Šis slogs jāsadala taisnīgi, ņemot vēra katras dalībvalsts ekonomiku, emisiju galveno struktūru, jau īstenotos pasākumus un vides apstākļus. Daļu no šā mērķa var sasniegt, izmantojot mehānismus saskaņā ar ANO vienošanos par klimata pārmaiņām;

37.

uzskata, ka jāpieņem arī lēmums par ES kopējās, saistošās emisiju kvotu tirdzniecības sistēmas pagarināšanu pēc 2020. gada un īpaši par to, kā emisiju samazinājumus vajadzētu sadalīt starp emisiju tirdzniecību un citām darbības jomām. Emisiju kvotu tirdzniecība ietekmē enerģijas ražošanu. Ienākumus no emisiju kvotu izsolēm vajadzētu izmantot pasākumiem, kuru mērķis ir efektīvi mazināt klimata pārmaiņas un tām pielāgoties;

38.

atzīmē: lai sasniegtu saistošu kopēju mērķi samazināt emisijas, papildus emisiju kvotu tirdzniecības sistēmai var izmantot valstu apakšmērķus atjaunojamo energoresursu un energoefektivitātes jomā. Ņemot vērā valstu atšķirības, šie mērķi jāformulē tā, lai būtu iespēja izvēlēties iespējamos instrumentus. Tas ir vislabākais veids, kā nodrošināt rentabilitāta, izvēlēties vispiemērotākos pasākumus, noteikt to īstenošanas kārtību, izvairīties no iespējamas pārklāšanās un pretrunām starp dažādiem stratēģiskiem pasākumiem un politikas pieejām, arī emisiju tirdzniecības politiku;

39.

norāda, ka atjaunojamo energoresursu izmantošanas apstākļi dalībvalstīs atšķiras atkarībā no tādiem faktoriem kā izejvielas, dabas vide, enerģijas ražošanas un pārvades sistēmas. Lielas ir arī atšķirības ēku energoefektivitātē;

40.

uzskata, ka valstu apakšmērķi dod iespēju dalībvalstu ekonomikām un uzņēmumiem attīstīt prasmes, tehnoloģijas, jaunas inovācijas, izstrādāt noteikumus, lai tīklos iekļautu neliela enerģijas daudzuma ražotājus vai tos, kuri enerģiju ražo pašu patēriņam, un izmantot vietējos dabas resursus veidā, kas tiem ir vispiemērotākais. Rezultātus izmantos citas dalībvalstis ar iekšējā tirgus starpniecību. Tas arī garantēs subsidiaritātes principa ievērošanu;

41.

uzskata, ka ES klimata un enerģētikas politikas galvenajam mērķim vajadzētu būt šādam: nodrošināt energoapgādi, kas ir vides, sociālā un ekonomiskā ziņā ilgtspējīga, kā arī droša un nerada kaitējumu. Lai to sasniegtu, jāpaaugstina energoefektivitāte, jāizmanto vietējie enerģijas avoti un jāizstrādā un jāizmanto enerģijas ieguves inovatīvas tehnoloģijas. Tas palīdzēs samazināt siltumnīcefekta gāzu emisijas un uzlabot sabiedrības veselību un vides stāvokli, vienlaikus radot arī jaunas darbvietas;

42.

norāda, ka cenas pasaules tirgū, emisiju kvotu tirdzniecība, izveidotās finansēšanas sistēmas, lai paaugstinātu energoefektivitāti un veicinātu atjaunojamo energoresursu un jaunu tehnoloģiju izmantošanu, kā arī nodokļi vai dažādas šo faktoru kombinācijas paaugstina enerģijas cenas. Neapšaubāmi, ka šīs augstākas enerģijas cenas ir vērtējamas pozitīvi, jo tās stimulēs emisiju samazināšanu, alternatīvu atjaunojamo energoresursu attīstību un enerģijas ietaupījumus, tomēr vienlaikus būtu jāveic pasākumi, lai nodrošinātu, ka minētās cenas nepamatoti neskar sabiedrības neaizsargātākās grupas un uzņēmumus. Konkurenci veicinošu efektīvu tirgus ekonomikas mehānismu racionāla izmantošana enerģētikas nozarē var ierobežot cenu turpmāko pieaugumu, lai tas nepārsniegtu obligāti vajadzīgo apmēru;

43.

aicina Eiropas Komisiju veicināt pasākumus, kas atvieglo enerģijas mikroražošanas izplatīšanos un tās iekļaušanu sadales tīklos, un šajā procesā nodrošināt, ka patērētāji var pilnībā izmantot izmaksu ziņā pieejamu enerģiju;

44.

atzīmē, ka enerģijas patērētāji var ietekmēt savu enerģijas patēriņu un izvēli. Tāpēc ir ļoti svarīgi objektīvi konsultēt iedzīvotājus vai apvienot dažādas patērētāju grupas. Enerģijas auditi norāda uz iespējamajiem enerģijas ietaupījumiem, ko varētu panākt, uzlabojot uzturēšanas un informācijas sistēmas. Bez tam informācijas sistēmas varētu sniegt informāciju par panāktajiem enerģijas ietaupījumiem;

45.

uzskata, ka enerģētiskā neatkarība un dažādība sniedz nodrošinājumu pret cenu svārstībām, uzlabo saimniecisko un politisko autonomiju un atbalsta saimniecisko darbību. Atjaunojamie energoresursi un enerģijas ietaupījumi atdzīvina vietējo vidi un sniedz jaunas iespējas uzņēmējdarbībai;

46.

aicina nodrošināt, ka Komisijas ierosinātie pasākumi ir pietiekami, lai patērētāji varētu izdarīt viņiem piemērotāko izvēli un lai novērstu enerģētisko nabadzību, un aicina īpašu uzmanību pievērst neaizsargātu patērētāju aizsardzībai;

47.

norāda, ka katrai dalībvalstij ir atšķirīgi enerģijas avoti. Enerģētisko neatkarību var uzlabot, izstrādājot iekšējā enerģijas tirgus politiku. Elektrības piegādes drošību var uzlabot un patēriņa nevienlīdzīgo intensitāti izlīdzināt, savienojot tīklus starp dažādām valstīm. Attiecībā uz vēja un saules enerģiju jāatzīmē, ka viedo tīklu savienošana vai enerģijas uzglabāšana palīdz kompensēt nelīdzsvarotību šīs enerģijas ražošanā;

48.

uzskata: lai sasniegtu emisiju samazināšanas mērķi 2030. gadam, tam jāsaskan ar citām ES politikām un tas jāņem vērā un jāiekļauj citās ES politikas jomās. Daudzsološs piemērs ir centieni nākamajā ERAF 2014.-2020. gada periodā īpaši pievērsties pasākumiem, kuru mērķis ir pāreja uz zemu oglekļa emisiju sabiedrību;

49.

atzīmē, ka daudzas Eiropas pilsētas pēc savas iniciatīvas ir uzsākušas vērienīgas programmas un praktiskus projektus, lai palēninātu klimata pārmaiņas. Var minēt šādus vietēja līmeņa projektu starptautiskus piemērus: “Programma 21”, kas tika uzsākta Zemes samitā 1992. gadā, un pēdējās desmitgadēs gandrīz 10 000 pašvaldībām devusi iespēju izstrādāt dažādas politikas un pasākumus ilgtspējīgas attīstības jomā, konkrēti, lai uzlabotu vides stāvokli, samazinātu siltumnīcefekta gāzu emisijas un pielāgotos klimata pārmaiņām. Klimata pārmaiņu alianse un ICLEI iniciatīva “Pilsētas klimata aizsardzībai”. Energy Cities grupa veic lietderīgu darbu enerģijas jautājumos. Programma “European Energy Award”, kuras mērķis ir energoefektivitātes paaugstināšana pašvaldībās, visaptveroši rosina pašvaldības paaugstināt energoefektivitāti, aizsargāt klimatu un izmantot atjaunojamus enerģijas avotus. Programmā iesaistījušās jau vairāk nekā 1 000 pašvaldību. Eiropas Pašvaldību un reģionu padome (CEMR) ir nākusi klajā ar publikāciju vietēja līmeņa lēmumu pieņēmējiem “Taupīt enerģiju, sargāt klimatu, taupīt līdzekļus”. Viens no daudzajiem vietējā līmeņa ierosmju piemēriem oglekļa emisiju neitralitātes jomā varētu būt Zviedrijas pilsētas Växjö plāns, kura mērķis ir līdz 2030. gadam sasniegt oglekļa emisiju neitralitāti. Somijā 14 pašvaldības, kuru mērķis ir sasniegt oglekļa emisiju neitralitāti (HINKU), sadarbojas ar vietējiem uzņēmumiem, politikas veidotājiem un iedzīvotājiem ar mērķi par 80 % samazināt emisijas, vienlaikus veicinot videi draudzīgu ekonomiku. Pašvaldību kampaņā klimata aizsardzībai (CCP, Somija) iesaistās 53 vietējās pašvaldības, un 115 vietējām pašvaldībām ir stratēģija klimata jomā. Pilsētas mēru paktā iesaistās tūkstošiem pilsētu, kam ir rīcības plāni ilgtspējīgas enerģijas jomā un emisiju samazināšanas programmas. Daudzas vietējās un reģionālās enerģētikas aģentūras, ko izveidoja ar ES finansējumu, tagad sniedz padomus enerģētikas jautājumos;

50.

norāda uz enerģijas ražošanas kooperatīviem, kas orientēti uz patērētājiem, piemēram, Beckerich Luksemburgā, un mikroražošanu mājsaimniecībās vai uzņēmumos, lai sev piegādātu enerģiju. Tie ir jaunu pieeju piemēri. Šo jauno pieeju ietekmē tradicionālie enerģijas ražotāji ir spiesti mainīt gan noteikumus par piekļuvi tīkliem, gan enerģijas ražošanas izmaksas, kas saistītas ar jauno pieeju. Enerģijas patērētāji kļūst arī par enerģijas ražotājiem. Piemēram, izmantojot pastāvošos enerģijas tīklus, elektroenerģiju var pārvadīt divos virzienos;

51.

uzsver, ka ir jāstiprina to ES iniciatīvu ietekme, kas veltītas ilgtspējai vietējā līmenī, piemēram, “Vietējā programma 21”, ES Pilsētas mēru pakts, iniciatīva “Progresīvas pilsētas un pašvaldības” un citi ES finansēti projekti, kā arī vietējām un reģionālajām pašvaldībām paredzēts pielāgošanās tīkls, kurš ir ierosināts ES stratēģijā par pielāgošanos klimata pārmaiņām. Tādēļ ir jādara vairāk, lai izveidotu kopēju metodoloģisku sistēmu pielāgošanās plānu īstenošanai un pieredzes apmaiņas veicināšanai starp vietējām un reģionālajām pašvaldībām;

52.

norāda, ka uz ēkām attiecināmi apmēram 40 % no kopējā enerģijas patēriņa un vairāk nekā viena trešdaļa no ES dalībvalstu oglekļa emisijām. Finansiālu iemeslu dēļ un lai samazinātu periodus, kad ēkas ir neapdzīvojamas, renovāciju apzināti veic pakāpeniski un dažādām ēkām dažādos laikos. Enerģijas patēriņam jaunās ēkās vajadzētu būt tuvu nullei;

53.

aicina īpašu uzmanību pievērst jaunu ēku projektēšanai, celšanai un uzraudzībai un renovējamām ēkām, jo enerģiju var izšķērdēt, to nepārdomāti izmantojot un sliktu ieradumu dēļ. Ir svarīgi izmantot prasmīgu enerģijas taupīšanas praksi, piemēram, enerģijas ražošanas un patēriņa iekārtu apkopi, renovāciju un regulāru pārbaudi, un ir būtiski sniegt norādījumus ēku izmantotājiem un iedzīvotājiem. Jāuzsver, cik svarīga ir praktisku piemēru apmaiņa starp ES dalībvalstīm;

54.

iesaka dalībvalstīm un īpaši vietējām un reģionālajām pašvaldībām pieņemt programmas enerģijas patēriņa mazināšanai sabiedriskās ēkās. Minētajās programmās būtu jāiekļauj ne tikai ar energoiekārtām saistītie aspekti, bet arī metodoloģija, lai arī ēku lietotāji piedalītos enerģijas taupīšanas un energoefektivitātes pasākumu īstenošanā;

55.

uzskata, ka centralizētas apsildes metodes apbūvētās teritorijās, piemēram, centralizēta siltumapgāde un koģenerācija, ir energoefektīvas un ieteicamas, raugoties no gaisa kvalitātes aspekta. Centralizēta dzesēšana ir enerģijas ziņā visefektīvākā dzesēšanas metode, piemēram, izmantojot ūdeņu zemākās temperatūras. Centralizēta dzesēšana dod iespēju ievērojami ietaupīt elektrību salīdzinājumā ar atsevišķām dzesēšanas sistēmām ēkām un telpām. Ir svarīgi prasības viszemākā enerģijas patēriņa ēkām formulēt tā, lai nediskriminētu tā dēvētās kopējās energoapgādes sistēmas;

56.

atzīmē, ka atjaunojamā koksne un apstrādātas koksnes produkti var aizstāt betonu un tēraudu, kura ražošanai vajadzīgs ievērojams daudzums enerģijas, kā arī tādus neatjaunojamus dabas resursus kā grants un ogles. Koksnes izmantošana būvniecībā nodrošinās oglekļa emisiju samazināšanos ilgtermiņā un ir saistīta ar zemām emisijām dzīves ciklā;

57.

norāda, ka transporta nozare rada gandrīz 20 % no siltumnīcefekta gāzu emisijām dalībvalstīs, un 60 % no tām rada privātie transporta līdzekļi. Ņemot vērā Komisijas priekšlikumu direktīvai par alternatīvām dzinēju sistēmām, autotransportam būs pieejama plaša degvielu izvēle. Tomēr nav skaidrs, kura potenciālā tehnoloģija vai tehnoloģijas izrādīsies efektīvas un ar labu noietu dažādu dalībvalstu tirgos. Vietējās un reģionālās pašvaldības var noteikt, ka publiskajā transportā jāizmanto degvielas, kas rada nelielas emisijas.

58.

atgādina, ka arvien lielāka nozīme tiek piešķirta ilgtspējīgai teritoriālajai plānošanai, kurā sakarā ar klimata pārmaiņām ir ņemti vērā bioklimatiskie faktori attiecībā uz energopatēriņu apdzīvotās vietās un transportā, kā arī iedzīvotāju dzīves kvalitāte;

59.

uzsver, ka līdztekus zema oglekļa līmeņa degvielu un alternatīvu dzinēju izvēršanai, kā arī sabiedriskā transporta izmantošanas pārvērtēšanai, lielāka uzmanība jāpievērš tādiem pilsētbūvniecības, ekonomikas un sociālajiem pasākumiem, kas var mazināt satiksmes noslogojumu (e-pārvaldība, teledarbs) un mainīt iedzīvotāju paradumus (automobiļu koplietojums, pašierobežošana);

60.

atgādina, ka gan enerģijas ražošanas un sadales jomā, gan sabiedriskā transporta jomā vajadzētu vairāk koncentrēties uz līdzdalības modeļiem, lai palielinātu iedzīvotāju atbalstu un paātrinātu patēriņa modeļu maiņu;

61.

uzsver: lai nodrošinātu strāvas, siltuma un gaisa kondicionēšanas kontrolētu un efektīvu sadali, ir svarīgi pastāvīgi attīstīt viedos tīklus un nostiprināt enerģijas telepiegādes koncepciju.