15.12.2016   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 468/173

—

ņemot vērā Eiropas Parlamenta 2013. gada 12. jūnija rezolūciju par Eiropas demokrātijas nostiprināšanu turpmākajā Ekonomikas un monetārajā savienībā (EMS”) (1), 2013. gada 23. maija rezolūciju par turpmākajiem priekšlikumiem tiesību aktiem par EMS — reakcija uz Komisijas paziņojumiem (2) un 2013. gada 21. novembra rezolūciju par Komisijas paziņojumu par ekonomikas un monetārās savienības (EMS) sociālās dimensijas pastiprināšanu (3),

—

ņemot vērā Reglamenta 110. panta 2. punktu,

A.

tā kā ES iestādes un dalībvalstis ir veikušas būtiskus pasākumus, lai atjaunotu finanšu uzticamību un stabilitātei, jo īpaši pieņemot un īstenojot strukturālas reformas un jaunu finanšu pārvaldības sistēmu; tā kā šo pasākumu rezultātā ir izveidota banku savienība;

B.

tā kā ir nepieciešama labāka ekonomikas politikas koordinēšana, lai Eiropas Savienībā palielinātu konkurētspēju, ilgtspējību un jaunu darbvietu radīšanu;

C.

tā kā Kopienas metode ir atbilstīga pieeja, lai risinātu problēmas, kas patlaban skar ES un tās valūtu;

D.

tā kā visiem lēmumiem vajadzētu pamatoties uz parlamentārām pārbaudēm un pārskatatbildību līmenī, kurā tie tiek pieņemti;

E.

tā kā šīs politikas pamatelements ir pilnīga un rūpīga ES tiesību aktu ievērošana;

F.

tā kā strauji mainīgā un nestabilā ģeostratēģiskā vide ar jaunām drošības problēmām, izmaiņas ASV un Āzijas un Klusā okeāna reģiona valstu spēku samērā un finanšu krīzes ietekme liek ES uzņemties pienākumu kļūt par uzticamu drošības sniedzēju ar patiesu stratēģisku autonomiju, īpaši savās kaimiņvalstīs, kas palielinās ES pašas drošību;

G.

tā kā vienīgais veids, kā valstu un valdību vadītāji var risināt šīs ģeopolitiskās tendences un nekoordinēto aizsardzības izdevumu samazināšanos, ir pastiprināt sadarbību aizsardzības jomā;

1.

uzstāj uz to, ka Kopienas metode ir pareizā pieeja to problēmu risināšanai, kas skar ES un tās valūtu, kā arī finanšu pakalpojumu un banku savienības regulēšanai;

2.

atgādina Eiropadomei par politiskajām saistībām, kuras paredz, ka vienošanās par vienoto risināšanas mehānismu ir jāpanāk vēl šajā likumdošanas termiņā; aicina Eiropadomi atkārtoti pieprasīt Ministru padomei, lai līdz 2013. gada beigās sekmīgi tiktu pabeigtas sarunas par noguldījumu garantiju direktīvu un sanācijas un noregulējuma režīmu;

3.

aicina Eiropadomi uzņemties politiskas saistības attiecībā uz tiesību aktu sagatavošanu, pamatojoties uz Līgumiem, labākai ekonomikas politikas koordinēšanai; sagaida, ka Parlaments un citas ES iestādes vienosies par šīs labākas ekonomikas politikas koordinēšanas būtiskākajām iezīmēm vēl šajā likumdošanas termiņā;

4.

pieprasa, lai, pamatojoties uz iepriekšminēto labāku ekonomikas politikas koordinēšanu, ar parasto likumdošanas procedūru tiktu pieņemts tiesību akts par konverģences vadlīnijām, kurā uz noteiktu laika posmu būtu paredzēts neliels skaits mērķu vissteidzamākajiem reformu pasākumiem;

5.

atkārtoti pieprasa, lai dalībvalstis nodrošinātu, ka nacionālās reformu programmas, kurām vajadzētu būt veidotām, pamatojoties un uz iepriekšminētajām konverģences vadlīnijām, un Komisijas pārbaudītām, tiktu apspriestas un pieņemtas šo valstu parlamentos; uzskata to par būtisku, lai stiprinātu visa šā procesa politisko un demokrātisko atbildību;

6.

uzskata, ka dalībvalstīm ir jāuzņemas saistības pilnībā īstenot savas nacionālās programmas, kad tās būs pārbaudītas; iesaka, ka, pamatojoties uz to, dalībvalstis varētu izveidot konverģences partnerību ar ES iestādēm, pastāvot iespējai, ka tās par reformu darbībām varētu saņemt uz zināmiem nosacījumiem balstītu finansējumu;

7.

atkārtoti norāda, ka, īstenojot ciešāku ekonomisko sadarbību, ir jāizmanto ar stimuliem pamatots mehānisms; uzskata, ka jebkādam papildu finansējumam vai instrumentiem, piemēram, solidaritātes mehānismam, jābūt neatņemamai ES budžeta sastāvdaļai, bet tie nav jāiekļauj kopīgi pieņemtajos daudzgadu finanšu shēmā (DFS) paredzētajos maksimālos apjomos;

8.

atgādina, ka Starptautiskais līgums par stabilitāti, koordinēšanu un pārvaldību (TSCG) ir jāintegrē ES tiesību aktos, vēlākais, līdz 2018. gada 1. janvārim, pamatojoties uz tā īstenošanas gaitā gūtās pieredzes novērtējumu, kā paredzēts TSCG 16. pantā;

9.

atgādina par savu nemainīgo nostāju par to, ka EMS nostiprināšanai būtu nevis jāsašķeļ ES, bet tieši pretēji — jāpanāk ciešāka integrācija un spēcīgāka pārvaldība, un ka tajā brīvprātīgi varētu pievienoties arī visas tās dalībvalstis, kuru naudas vienība nav eiro;

10.

aicina Eiropadomi pilnībā ievērot Līguma par Eiropas Savienību (LES) 15. panta 1. punktu;

11.

uzskata, ka strauji mainīgajā un nestabilajā ģeostratēģiskā vidē ar jaunām drošības problēmām, izmaiņām ASV un Āzijas un Klusā okeāna reģiona valstu spēku samērā un finanšu krīzes ietekmi, nedublējot esošos pasākumus, kas tiek veikti NATO ietvaros, ES vajadzētu uzņemties pienākumu kļūt par globālu politisko spēku un uzticamu drošības sniedzēju, īpaši tās kaimiņvalstīs, ar patiesu stratēģisko autonomiju, lai sekmētu mieru un drošību pasaulē, aizsargātu savas intereses starptautiskajā arēnā un garantētu drošību saviem iedzīvotājiem; uzsver, ka ES ir jābūt konsekventai attiecībā uz tās politiku un ātrāk, kā arī efektīvāk jāuzņemas iepriekš minēto saistību pildīšana;

12.

norāda, ka ES pašlaik saskaras ar nozīmīgiem finansiāliem ierobežojumiem un ka dalībvalstis finansiālu, ar budžetu saistītu un politisku apsvērumu dēļ, kas var arī nebūt saistīti ar krīzi eurozonā, nekoordinēti samazina izdevumus aizsardzības jomā; uzsver šādas rīcības potenciālo negatīvo ietekmi uz viņu militārajām spējām un līdz ar to ES spēju efektīvi pildīt savus pienākumus tādās jomās kā miera uzturēšana, konfliktu novēršana un starptautiskās drošības stiprināšana;

13.

uzskata — lai varētu risināt iepriekš minētās problēmas, ES valstu un valdību vadītājiem ir jāizmanto iespēja, ko sniedz 2013. gada decembra Padome, un jāieņem skaidra nostāja par labu spēcīgākai Eiropas aizsardzības sistēmai;

14.

tādēļ atzinīgi vērtē Komisijas 2013. gada 24. jūlija paziņojumu “Ceļā uz konkurētspējīgāku un efektīvāku aizsardzības un drošības nozari” (COM(2013)0542) un 2013. gada 15. oktobra gala ziņojumu, ko bija sagatavojusi Komisijas priekšsēdētāja vietniece/Savienības Augstā pārstāve ārlietās un drošības politikas jautājumos/Eiropas Aizsardzības aģentūras vadītāja;

15.

aicina Eiropadomi īstenot ieteikumus, kas iekļauti Parlamenta ziņojumos par kopējo ārpolitiku un drošības politiku, kopējo drošības un aizsardzības politiku (KDAP) un Eiropas aizsardzības tehnisko un rūpniecisko pamatu (EDTIB);

16.

uzskata, ka dalībvalstīm pirmām kārtām jāapņemas pārvarēt KDAP darbības trūkumus, ar ieguldījumiem spēju palielināšanā paužot atbalstu gan KDAP civilajām misijām, gan militārajām operācijām;

17.

uzsver, ka ar Lisabonas līgumu ir ieviesti vairāki jauni instrumenti, kas attiecas uz KDAP, bet vēl nav sākuši darboties; uzsver šajā sakarā nepieciešamību piemērot šos noteikumus, lai turpinātu KDAP nostiprināšanu, un aicina Padomi pilnībā izmantot iepriekš minētos pasākumus (piemēram, pastāvīgo strukturēto dalībvalstu sadarbību (LES 46. panta 6. punkts), sākumfondus (LES 41. panta 3. punkts) un iespēju uzticēt KDAP misiju un jo īpaši operāciju veikšanu dalībvalstu grupai (LES 42. panta 5. punkts un 44. panta 1. punkts);

18.

uzsver, ka ir svarīgi sākt stratēģisku pārdomu procesu, lai definētu ES mērķus un prioritātes un izveidotu rīcības plānu padziļinātai sadarbībai aizsardzības komā, kurā iekļauti laika grafiki (izstrādātu Balto grāmatu, kas kalpotu par pamatu pārdomām par procesiem dalībvalstīs);

19.

aicina Padomi iesaistīties pastiprinātā sadarbībā bruņošanās jomā, pilnvarojot Eiropas Aizsardzības aģentūru, lai tā pilnībā varētu pildīt savu lomu un sekmēt sadarbību, pārraudzīt saistību izpildi, noteikt, kādas ir prioritātes investīcijām tehnoloģijās (tostarp tādās tehnoloģijās, kas ļauj īstenot stratēģiskos mērķus, proti, degvielas uzpildīšana lidaparātiem gaisā, satelītkomunikācijas, stratēģiskie gaisa pārvadājumi, tālvadības lidaparāti, kiberaizsardzība un vienota Eiropas gaisa telpa), vienoties par biežāku ieinteresēto valstu/valstu pamatgrupu izmantošanu, kā arī rast izmantojamu risinājumu kaujas grupu izmantošanai;

20.

aicina dalībvalstis sniegt atbalstu stabilai EDTIB, kas ļautu novērst sadrumstalotību un palielināt Eiropas rūpniecības radošumu un spēku ar ciešāku koordināciju attiecībā uz valstu aizsardzības budžetu plānošanu (iespējams, izveidojot Eiropas pusgadu aizsardzības jautājumiem) un ciešāku koordināciju ražotāju līmenī (aizsardzības aprīkojuma standartu un sertifikācijas saskaņošana); aicina turpināt stimulēt un atbalstīt aizsardzības preču rūpniecības nozari, apņemoties arī turpmāk izstrādāt svarīgākās aizsardzības tehnoloģijas un sistēmas (nodokļu stimuli, finansiāls atbalsts pētniecībai un attīstībai, institucionalizēta civilo un militāro spēju sinerģija);

21.

aicina dalībvalstis būtiski pastiprināt savstarpējo sadarbību un vairāk koordinēt tos aizsardzības aspektus, kas ļauj īstenot efektīvu KDAP; aicina dalībvalstis izvirzīt tālejošākus mērķus attiecībā uz resursu apvienošanu un koplietošanu;

22.

uzsver, ka salīdzinājumā ar citām organizācijām ES stiprā puse ir tās unikālā iespēja mobilizēt plašu spektru politisko, ekonomiskos, attīstības un humanitāro instrumentu, lai atbalstītu civilo un militāri krīžu pārvaldību, misijas un operācijas, turklāt to visu var pārvaldīt viena politiska struktūra — Komisijas priekšsēdētāja vietnieks/Augstais pārstāvis — un uzsver, ka šī visaptverošā pieeja, kas var izpausties gan kā pārliecināšanas pasākumi, gan kā konkrētāka rīcība, piešķir ES unikālu un plaši atzītu elastīgumu un efektivitāti;

23.

atbalsta Aizsardzības ministru padomes izveidi, kas piešķirtu aizsardzības nozarei pelnīto nozīmi;

24.

mudina valstu un valdību vadītājus, ņemot vērā Eiropas aizsardzības stratēģisko nozīmību un Savienību skarošo problēmu nopietnību, 2015. gada decembrī pārskatīt sasniegumus, kas gūti 2013. gada decembrī notikušās Padomes secinājumu īstenošanā, pamatojoties uz Komisijas priekšsēdētaja vietnieces un Augstās pārstāves ārlietās un drošības politikas jautājumos sniegto īstenošanas ziņojumu;

25.

pauž dziļas bažas par politisko stāvokli Ukrainā pēc Viļņas samita un aicina Eiropadomi izskatīt šo jautājumu;

26.

uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Eiropadomei un Komisijai.