12.2.2016   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 55/79

—

ņemot vērā Komisijas paziņojumu par svarīgāko ekonomikas politikas reformu plānu iepriekšēju koordinēšanu (COM (2013)0166) un par konverģences un konkurētspējas instrumenta ieviešanu (COM (2013)0165),

—

ņemot vērā jautājumu Komisijai par turpmākajiem priekšlikumiem tiesību aktiem par EMS (O-000060/2013 – B7-0204/2013),

—

ņemot vērā 2012. gada 2. marta Starptautisko līgumu par stabilitāti, koordinēšanu un pārvaldību ekonomikas un monetārajā savienībā, turpmāk tekstā – “Fiskālais pakts”,

—

ņemot vērā Eiropadomes 2012. gada 13. un 14. decembra sanāksmē pieņemtos secinājumus,

—

ņemot vērā Komisijas 2012. gada 28. novembra plānu attiecībā uz padziļinātu un patiesu ekonomisko un monetāro savienību,

—

ņemot vērā Eiropadomes priekšsēdētāja 2012. gada 5. decembra ziņojumu “Ceļā uz patiesu ekonomikas un monetāro savienību”,

—

ņemot vērā Parlamenta 2012. gada 20. novembra rezolūciju ar ieteikumiem Komisijai par Eiropadomes, Eiropas Komisijas, Eiropas Centrālās bankas un Eurogrupas priekšsēdētāju ziņojumu “Ceļā uz patiesu ekonomikas un monetāro savienību” (1), turpmāk tekstā – “Thyssen ziņojums”,

—

ņemot vērā Parlamenta 2010. gada 20. oktobra rezolūciju ar ieteikumiem Komisijai par Savienības ekonomikas pārvaldības un stabilitātes sistēmas uzlabošanu, it īpaši euro zonā (2), turpmāk tekstā – “Feio ziņojums”,

—

ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2011. gada 16. novembra Regulu (ES) Nr. 1176/2011 un (ES) Nr. 1175/2011, turpmāk tekstā – sešu tiesību aktu kopums,

—

ņemot vērā Parlamenta 2011. gada 1. decembra rezolūciju par Eiropas ekonomikas politikas koordinēšanas pusgadu (3),

—

ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) Nr. …/2013 par kopīgiem noteikumiem budžeta plānu projektu uzraudzībai un novērtēšanai un pārmērīga budžeta deficīta novēršanai euro zonas dalībvalstīs un ņemot vērā Regulu (ES) Nr. …/2013 par to euro zonas dalībvalstu ekonomiskās un budžeta uzraudzības pastiprināšanu, kurās ir vai kuras apdraud finansiālās stabilitātes grūtības, turpmāk tekstā – divu tiesību aktu kopums,

—

ņemot vērā Komisijas priekšsēdētāja Ž. M. Barrozu un priekšsēdētāja vietnieka O. Rēna 2013. gada 20. februāra kopīgo paziņojumu saistībā ar trīspusējās sanāksmes vienošanos attiecībā uz divu tiesību aktu kopumu par ekonomikas pārvaldību euro zonā (atsauce MEMO/13/126),

—

ņemot vērā Reglamenta 115. panta 5. punktu un 110. panta 2. punktu,

A.

tā kā ar Fiskālā pakta 11. pantu to parakstījušās dalībvalstis vienojās “nodrošināt, ka visas galvenās ekonomikas politikas reformas, ko tās plāno veikt, tiks apspriestas iepriekš un attiecīgā gadījumā savstarpēji koordinētas”, un turklāt vienojās, ka “šajā koordinācijā iesaista Eiropas Savienības iestādes saskaņā ar Eiropas Savienības tiesību aktu prasībām”;

B.

tā kā saskaņā ar Fiskālā pakta 15. pantu šis līgums ne ilgāk kā piecu gadu laikā būtu jāinkorporē ES tiesību aktos, “pamatojoties uz tā īstenošanā uzkrātās pieredzes novērtējumu”, un tā kā Komisijas paziņojumu COM(2013)0165 un COM(2013)0166, kā arī likumdošanas priekšlikumus, kas paredzami kā turpinājums, var uzskatīt par pasākumiem, lai to panāktu;

C.

tā kā jau 2010. gadā Feio ziņojumā Parlaments izteica priekšlikumu “noteikt īpašas procedūras un prasības dalībvalstīm, jo īpaši euro zonas dalībvalstīm, informēt citai citu un Komisiju, pirms pieņemt ar ekonomikas politiku saistītus lēmumus, kuri, kā sagaidāms, izraisīs ievērojamu domino efektu un var apdraudēt iekšējā tirgus un Ekonomikas un monetārās savienības (EMS) vienmērīgu darbību”;

D.

tā kā deklarācijā, kas tika pievienota divu tiesību aktu kopumam, aicināts izveidot būtiski pastiprinātu ekonomikas un budžeta uzraudzības un kontroles sistēmu, turpināt attīstīt Eiropas fiskālo darbībspēju, lai paredzētajā termiņā īstenotu pastāvīgu izaugsmi nodrošinošas strukturālās reformas, kas atbalsta principu, saskaņā ar kuru pasākumi lielākas atbildības un ekonomikas disciplīnas panākšanai būtu jāapvieno ar lielāku solidaritāti, kā arī lēmumu pieņēmēju bezkompromisa integrēšanu tādās politikas jomās kā, piemēram, nodokļu uzlikšana un darba tirgu, kas ir nozīmīgs solidaritātes instruments; tā kā šajā deklarācijā uzsvērts princips, saskaņā ar kuru pasākumi labākai ekonomikas politikas koordinēšanai jāapvieno ar lielāku solidaritāti;

E.

tā kā Thyssen ziņojuma 11. punktā uzsvērts, ka “patiesu EMS” nevar sašaurināti uzskatīt par noteikumu sistēmu, un tai ir nepieciešama palielināta budžeta darbībspēja, kuras pamatā ir īpaši pašu resursi;

F.

tā kā Thyssen ziņojumā norādīts, ka augstas kvalitātes un ticamai Eiropas statistikai ir būtiska loma ekonomikas jaunās pārvaldības svarīgākajos pasākumos un īstenojot galvenos lēmumu pieņemšanas uzdevumus, ka Eiropas statistikas sistēmas efektīva neatkarība gan valstu, gan Eiropas līmenī ir neaizstājams priekšnoteikums un ka publisko norēķinu standartu ievērošanas panākšana visās dalībvalstīs būs būtisks papildinājums Komisijas plašākām izpildes pilnvarām, apstiprinot valsts statistikas resursu kvalitāti, kurus izmanto deficīta un parādu raksturojošo skaitļu noteikšanai pilnvērtīgā fiskālā savienībā,

1.

atzīst Komisijas centienus, lai panāktu turpmāku progresu tādas makroekonomiskās pārvaldības jomā Savienībā, kuras pamatā ir sešu tiesību aktu kopums un divu tiesību aktu kopums; tomēr uzsver, ka jaunās sistēmas pilnīgai īstenošanai jāpiešķir prioritāte salīdzinājumā ar jebkādu jaunu priekšlikumu iesniegšanu;

2.

norāda, ka uz stimuliem balstīta izpildes mehānisma radīšana ar mērķi palielināt solidaritāti, kohēziju un konkurētspēju ir jāapvieno ar vairāku līmeņu ekonomikas politikas koordināciju, kā norādīts divu tiesību aktu kopumam pievienotajā Komisijas deklarācijā, lai nodrošinātu atbilstību principam, ka “pasākumi lielākas atbildības un ekonomikas disciplīnas panākšanai tiek apvienoti ar lielāku solidaritāti”;

3.

uzsver, ka jebkādiem turpmākiem priekšlikumiem jānodrošina skaidra pievienotā vērtība salīdzinājumā ar spēkā esošajiem instrumentiem, piemēram, kā to nodrošina priekšlikumi kohēzijas politikas jomā;

4.

uzsver, ka koordinācijas centieni nedrīkst aizēnot attiecīgās kompetences dažādos lēmumu pieņemšanas līmeņos;

5.

atkārtoti pauž pārliecību, ka ES nedrīkst pārkāpt Eiropas Parlamenta un dalībvalstu parlamentu prerogatīvas, jo īpaši gadījumos, kad vien ir paredzēta jebkāda suverenitātes nodošana; uzsver, ka pienācīgai leģitimitātei un atbildībai nepieciešami demokrātiski lēmumi un tie ir jānodrošina attiecīgi dalībvalstu parlamentiem un Eiropas Parlamentam gan valstu, gan ES līmenī; atgādina par Eiropadomes 2012. gada secinājumos norādīto principu, ka “visā šajā procesā galvenais mērķis paliek nodrošināt demokrātisko leģitimitāti un pārskatatbildību tajā līmenī, kurā pieņem un pilda lēmumus”; uzsver, ka mehānismi iepriekšējai koordinācijai, kā arī konverģences un konkurētspējas instrumenti būtu jāpiemēro attiecībā uz visām dalībvalstīm, kuras pieņēmušas euro par savu valūtu, paredzot iespēju citām dalībvalstīm pastāvīgi pievienoties tiem; aicina Komisiju paredzēt šādu obligātu apstiprinājumu, kas dalībvalstu parlamentiem jāsniedz attiecībā uz turpmākajiem likumdošanas priekšlikumiem, kā arī nodrošināt nozares sociālo partneru pastiprinātu iesaistīšanu ekonomikas koordinācijā;

6.

uzskata, ka paziņojumu sniegšanas laika izvēle nav bijusi optimāla; aicina Komisiju iesniegt priekšlikumu, lai saskaņā ar ES pusgada procesu pieņemtu konverģences kodeksu, kura pamatā būtu stratēģija “Eiropa 2020” un kurā būtu iekļauts spēcīgs sociālais pīlārs;

7.

atkārtoti pauž viedokli, ka Komisijai pilnībā jāņem vērā Parlamenta kā līdztiesīga likumdevēja loma; pauž vilšanos, ka nesen iesniegtajos paziņojumos par EMS nav atspoguļota Eiropas Parlamenta nostāja par tā padziļinātu iesaistīšanu sarunās par EMS, bet ir paredzēta vienīgi ļoti ierobežota parlamenta kontrole, ierosinot dialoga struktūru; uzsver, ka Parlaments ir likumdošanas un budžeta lēmējiestāde, kas ir līdztiesīga ar Padomi;

8.

pauž vilšanos, ka politikas jomas, uz kurām attiecas paziņojumi, koncentrējas galvenokārt uz cenu konkurētspēju, bet neietver nodokļu apiešanu vai sociālo un nodarbinātības dimensiju;

9.

uzsver, ka likumdošanas priekšlikumi, kas saistīti ar abiem paziņojumiem, būtu jāpieņem, ievērojot parasto likumdošanas procedūru;

10.

uzskata, ka ekonomikas politikas reformu formāla iepriekšēja koordinēšana ES līmenī ir svarīga, tā būtu jānostiprina, balstoties uz Kopienas metodi, un tai būtu jāattiecas uz galvenajām valsts ekonomikas reformām, kas paredzētas valsts reformu programmās, kurās parādītas iespējamas negatīvās sekas; uzskata, ka šāda iepriekšēja koordinācija jāpieskaņo ES ekonomikas politikas koordinācijas pusgada instrumentiem, kas minēti 2.a pantā Regulā (ES) Nr. 1175/2011 un vajadzības gadījumā tie būtu jāizstrādā saistībā ar jauniem stimulējošiem solidaritātes instrumentiem;

11.

uzskata, ka lēmumu pieņēmēju bezkompromisa integrēšanas pamatā politikas jomās Savienības līmenī jābūt stabilai statistikai un turpmākai budžeta koordinēšanai Savienībā un jo īpaši ir vajadzīgi konsolidēti dati par Savienības, dalībvalstu un vietējo un reģionālo iestāžu publiskajiem kontiem; tālab uzskata, ka Komisijai gaidāmajos likumdošanas priekšlikumos jāiekļauj norāde par šādu konsolidētu datu sagatavošanas nepieciešamību;

12.

pauž nožēlu par galveno ekonomikas politikas reformu ierosināto vērtēšanas kritēriju neskaidro formulējumu un ārkārtīgi nekonkrētajām definīcijām, piemēram, tādu kā “politiskās ekonomikas apsvērumi”; prasa pievienot jaunus un specifiskus kritērijus, kuru pamatā ir ES pusgada procesa un stratēģijas “Eiropa 2020” instrumenti, lai identificētu galvenās reformas, ņemot vērā valstu īpatnības un respektējot subsidiaritātes principu;

13.

uzskata, ka iepriekšējai koordinācijai nepieciešamie mehānismi būtu jāpiemēro attiecībā uz visām euro zonas dalībvalstīm Savienībā, vienlaicīgi ņemot vērā euro zonas dalībvalstu lielāku savstarpējo atkarību; uzskata, ka šo mehānismu īstenošanā būtu jāļauj brīvprātīgi piedalīties dalībvalstīm, kuras paredzējušas pievienoties šai zonai;

14.

aicina reformu plānus padarīt pārredzamus, iekļaujošus un pieejamus plašai sabiedrībai; turklāt aicina īstenot sociālu dialogu, iesaistot visas sabiedrības ieinteresētās aprindas, lai tam būtu nozīmīga un skaidra loma diskusijās par iepriekšēju koordināciju;

15.

aicina šajā procesā izmantot rūpīgu plānošanu, lai Komisija būtu informēta un spētu iepriekš komentēt plānotās reformas pirms to galīgas pieņemšanas;

16.

prasa iekļaut šo jauno instrumentu Eiropas pusgada procesā un piešķirt Eiropas Parlamentam pilnvaras demokrātiskas atbildības nodrošināšanā;

17.

uzsver, ka iepriekšējai koordinācijai būtu nevis jācenšas nomākt centienus panākt valsts līmeņa reformas, bet gan jānodrošina, ka reformas netiek novilcinātas, ja vien negatīvās sekas, ko šīs reformas varētu izraisīt, nav tik nozīmīgas, ka tās attaisnotu reformu pārvērtēšanu;

18.

uzskata, ka jebkādiem jauniem ierosinātiem konverģences un konkurētspējas instrumentiem būtu jābalstās uz nosacītību, solidaritāti un konverģenci; uzskata, ka šāda veida instrumentu būtu jāierosina tikai tad, ja, balstoties uz saskanības novērtējumu starp konverģences kodeksu un valsts izpildes plāniem, konstatēta sociāla nelīdzsvarotība un svarīgu ilgtermiņa, noturīgu un izaugsmi veicinošu strukturālo reformu nepieciešamība, pienācīgi oficiāli iesaistot Eiropas Parlamentu, Padomi un dalībvalstu parlamentus;

19.

uzsver, ka jaunais konverģences un konkurētspējas instruments būtu jāpiemēro attiecībā uz visām euro zonas dalībvalstīm Savienībā, vienlaicīgi ņemot vērā euro zonas dalībvalstu lielāku savstarpējo atkarību; uzskata, ka šo mehānismu īstenošanā būtu jāļauj brīvprātīgi piedalīties dalībvalstīm, kuras paredzējušas pievienoties šai zonai;

20.

uzskata, ka ir ārkārtīgi svarīgi nodrošināt, ka šis jaunais instruments tiek pieņemts saskaņā ar parasto likumdošanas procedūru, tā pamatā ir Kopienas metode un tas paredz pienācīgu Eiropas Parlamenta veiktu rūpīgu pārbaudi, ļaujot pieņemt attiecīgās budžeta apropriācijas katrā konkrētā gadījumā atsevišķi;

21.

uzsver, ka gada pārskatu par valstu plāniem un šo plānu īstenošanas uzraudzības pamatā vajadzētu būt pilnveidotam Eiropas pusgada procesam, neietekmējot ES budžeta rūpīgas pārbaudes procedūru;

22.

uzskata, ka konverģences un konkurētspējas instrumentam jākļūst par palielinātas budžeta darbībspējas virzītājspēku un tam jābūt sasaistītam ar strukturālo reformu uz nosacījumiem pamatotu atbalstu ar mērķi uzlabot konkurētspēju, izaugsmi un sociālo kohēziju, nodrošinot ekonomikas politikas jomu ciešāku koordināciju un dalībvalstu stabilu saimnieciskās darbības konverģenci, kā arī risinot ar neatbilstību un sociālo diverģenci saistītās problēmas; uzskata, ka šādi instrumenti ir būtiski, lai veidotu patiesu fiskālo darbībspēju;

23.

uzsver, ka šādai budžeta darbībspējai būtu jānodrošina priekšrocības tikai tām dalībvalstīm, kas piedalījušās tās veidošanā;

24.

pauž vilšanos par to, ka paziņojumos, paredzot līgumus starp ES un dalībvalstīm, nav ņemts vērā vienotais Eiropas tiesiskais regulējums; uzskata, ka jēdziens “līgumiskas vienošanās” ir nepiemērots, jo paziņojumos paredzētais mehānisms patiesībā nav publisko tiesību vai civiltiesību reglamentēts “līgums”, bet gan ekonomikas politikas koordinācijas izpildes mehānisms, kura pamatā ir dažādi stimuli;

25.

uzsver, ka reformu plāni ir jāizstrādā dalībvalstīm, pienācīgi iesaistot to parlamentus saskaņā ar šo parlamentu iekšējiem konstitucionālajiem noteikumiem, kā arī sadarbībā ar Komisiju, vienlaicīgi pilnībā respektējot subsidiaritātes principu un nepieciešamību ikvienā dalībvalstī saglabāt atbilstošu politisku rīcības brīvību īstenošanai valsts līmenī un demokrātiskajiem procesiem;

26.

norāda, ka var mazināt iespējamās strukturālo reformu īstenošanas īstermiņa negatīvās sekas un jo īpaši sociālas un politiskas grūtības un pilsoņi tās var vieglāk akceptēt, ja ir izveidots reformu atbalsta stimulējošs mehānisms; turklāt konstatē, ka šis mehānisms būtu jāfinansē, izmantojot jaunu pozīciju, kuru ierosinātu un pārvaldītu ar Kopienas metodes starpniecību un kas būtu ES budžeta neatņemama daļa, tomēr pārsniedzot DFS maksimālo robežu, lai nodrošinātu, ka Eiropas Parlaments tiek iesaistīts kā likumdošanas un budžeta lēmējiestāde;

27.

norāda, ka veicamie pasākumi pat īstermiņā nedrīkstētu negatīvi ietekmēt sociālo integrāciju, strādājošo tiesības, veselības aprūpi un citus sociālos jautājumus;

28.

uzsver, ka ar instrumenta starpniecību būtu jāizvairās no “morālo risku” problēmām; uzskata, ka šajā sakarībā Komisijai būtu jānodrošina, ka reformas netiek novilcinātas līdz laikposma beigām, kurā tās ir tiesīgas saņemt finansiālu atbalstu, un ka ar instrumentu netiek paredzēti stimuli reformām, kuras būtu īstenotas arī bez Savienības atbalsta;

29.

uzsver, ka instrumentam nevajadzētu pārklāties ar kohēzijas politiku;

30.

uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Komisijai un Padomei.