30.12.2015   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 440/67

—

ņemot vērā Komisijas 2012. gada 5. decembra priekšlikumu Padomes ieteikumam par Jaunatnes garantijas izveidošanu (COM(2012)0729),

—

ņemot vērā Komisijas paziņojumu par Jaunatnes iespēju iniciatīvas īstenošanu (COM(2012)0727),

—

ņemot vērā Komisijas paziņojumu “Jaunatnes iespēju iniciatīva” (COM(2011)0933), Parlamenta 2012. gada 24. maija rezolūciju par iniciatīvu jauniešu nodarbinātības izredžu palielināšanai (1) un Parlamenta jautājumu Komisijai, uz kuru jāatbild mutiski, par Jaunatnes iespēju iniciatīvu (O-000106/2012 – B7-0113/2012),

—

ņemot vērā Eiropadomes locekļu 2012. gada 30. janvāra paziņojumu “Ceļā uz izaugsmi stiprinošu konsolidāciju un nodarbinātību veicinošu izaugsmi”,

—

ņemot vērā Parlamenta 2010. gada 6. jūlija rezolūciju par jauniešu piekļuves darba tirgum veicināšanu un praktikanta, stažiera un mācekļa statusa nostiprināšanu (2),

—

ņemot vērā Eurofound2012. gada 13. jūnija ziņojumu “Jaunatnes garantija: Somijas un Zviedrijas pieredze” (3),

—

ņemot vērā Komisijas paziņojumu “Jaunatne kustībā” (COM(2010)0477),

—

ņemot vērā Starptautiskās Darba organizācijas 2012. gada septembra dokumentu “Vispārējs nodarbinātības pārskats: izredžu trūkums jauniešiem darba tirgū” (4) un Starptautiskās Darba konferences, kas notika 2012. gadā Ženēvā, 101. sesijas rezolūciju un secinājumus “Jauniešu nodarbinātības krīze: aicinājums rīkoties” (5),

—

ņemot vērā Reglamenta 115. panta 5. punktu un 110. panta 2. punktu,

A.

tā kā ekonomiskās krīzes dēļ kopējais bezdarba līmenis līdz 2012. gada oktobrim sasniedza vēl nebijušu apmēru, proti, 10,7 %, un darbu meklētāju skaits bija 25,91 miljons cilvēku (6);

B.

tā kā jauniešu bezdarba līmenis ir sasniedzis 23,4 %, bez darba atstājot 5,68 miljonus jauniešu, kas daļēji atspoguļo piedāvāto prasmju neatbilstību darba tirgus prasībām, bieži vien pat neatkarīgi no darba meklētāju izglītības līmeņa; tā kā pētījumi liecina, ka jauniešu bezdarbs nereti atstāj tālejošas sekas, tādas kā lielāks bezdarba risks nākotnē un ilgstoša sociālā atstumtība;

C.

tā kā Eiropadomes locekļi 2012. gada 29. jūnija paziņojumā mudināja dalībvalstis vēl aktīvāk censties palielināt jauniešu nodarbinātību, par mērķi izvirzot to, ka dažu mēnešu laikā pēc skolas beigšanas jauniešiem vajadzētu saņemt kvalitatīvu piedāvājumu strādāt, turpināt izglītību, stažēties vai praktizēties;

D.

tā kā Jaunatnes garantija sekmētu stratēģijas “Eiropa 2020” trīs mērķu sasniegšanu, proti, panākt, ka 75 % iedzīvotāju vecumā no 20 līdz 64 gadiem strādā, ka mācības priekšlaicīgi pametušo skaits ir mazāks par 10 % un ka vismaz 20 miljoni cilvēku izkļūst no nabadzības un sociālās atstumtības;

E.

tā kā krīzes dēļ ir radušies nestabili jauniešu nodarbinātības veidi, ar kuriem pašreizējās darba vietas pārāk bieži aizstāj ar īstermiņa un nepilnas slodzes darba līgumiem un neapmaksāta darba shēmām;

F.

tā kā bezdarbības izmaksas saistībā ar to, ka ES nerisina to jauniešu problēmas, kuri nav iesaistīti darbā, izglītībā un apmācībā, ir ap EUR 153 miljardiem, kas ir 1,2 % no ES IKP, un tā kā pašlaik ES šādi par 25 gadiem jaunāki jaunieši ir 7,5 miljoni;

G.

tā kā Komisija savā jauniešu nodarbinātības paketē prasa īstenot Jaunatnes garantiju,

1.

pauž stingru atbalstu Komisijas iniciatīvai, ar ko tā ierosina priekšlikumu Padomes ieteikumam par Jaunatnes garantijas shēmām;

2.

aicina dalībvalstu nodarbinātības un sociālo lietu ministrus Nodarbinātības, sociālās politikas, veselības un patērētāju lietu padomes (EPSCO) 2013. gada februāra sanāksmes laikā vienoties par Padomes ieteikumu nolūkā Jaunatnes garantijas shēmas īstenot visās dalībvalstīs; uzsver, ka Jaunatnes garantija nav darba garantija, bet instruments, ar ko visi ES pilsoņi un likumīgi dzīvojošie pastāvīgie iedzīvotāji, kuri ir jaunāki par 25 gadiem, kā arī par 30 gadiem jaunāki skolu beidzēji četru mēnešu laikā pēc bezdarbnieka statusa iegūšanas vai formālās izglītības beigšanas saņem kvalitatīvu piedāvājumu strādāt, turpināt izglītību vai stažēties; uzsver, ka Jaunatnes garantijas shēmām ir efektīvi jāuzlabo to jauniešu stāvoklis, kuri nav iesaistīti darbā, izglītībā un apmācībā; uzsver, ka Jaunatnes garantijas shēmām ir jāpiemēro īpaši Eiropas finansējuma veidi, jo īpaši tajās dalībvalstīs, kurās ir augstākais jauniešu bezdarba līmenis;

3.

uzskata, ka Jaunatnes garantijas shēmām piešķirtajam Savienības finansējumam ir jābūt izšķirošam, ka Eiropas Sociālais fonds (ESF) ir īpaši jāstrukturizē, lai varētu finansēt Jaunatnes garantiju, un ka līdz ar to ESF ir jāpiešķir vismaz 25 % no struktūrfondiem un Kohēzijas fonda; tomēr uzskata, ka ir jācenšas panākt pienācīgu līdzsvaru starp ES un dalībvalstu finansējumu;

4.

atzīst, ka jaunieši nav viendabīga grupa, viņi nāk no atšķirīgas sociālās vides un ka tāpēc dalībvalstu gatavība pieņemt Jaunatnes garantiju ievērojami atšķiras; šajā ziņā vispirms vajadzētu novērtēt katra jaunieša konkrētās vajadzības un pēc tam piedāvāt individuāli pielāgotus pakalpojumus;

5.

uzsver – lai efektīvi īstenotu Jaunatnes garantijas shēmas, izšķiroša nozīme ir ciešai sadarbībai starp Komisiju un dalībvalstīm un valsts līmenī starp (nozares) sociāliem partneriem, vietējām un reģionālām iestādēm, publiskā un privātā sektora nodarbinātības dienestiem un vietējām un reģionālām izglītības un apmācības iestādēm;

6.

norāda, ka Jaunatnes garantijas shēmām ir jābūt ar kvalitatīvu satvaru, lai piedāvātā izglītība, apmācība un darbvietas nodrošinātu pienācīgu samaksu, darba apstākļus un veselības un drošības standartus;

7.

atzinīgi vērtē Komisijas ierosinājumu Jaunatnes garantijas shēmu īstenošanā nodrošināt daudzpusīgu pārraudzību ar Nodarbinātības komitejas starpniecību un prasa iesaistīt Parlamentu šīs komitejas darbā;

8.

aicina dalībvalstis jo īpaši reformēt jauniešu izglītības un apmācības standartus, lai būtiski uzlabotu jauniešu izredzes darbā un dzīvē;

9.

atzīst, ka dalībvalstu gatavība pieņemt Jaunatnes garantiju ievērojami atšķiras, un aicina Komisiju jo īpaši atbalstīt tās dalībvalstis, kurām ir finansiālas problēmas; mudina Komisiju Eiropas pusgada ietvaros cieši uzraudzīt Jaunatnes garantijas īstenošanu un ziņot par to, vajadzības gadījumā norādot, kuras dalībvalstis nav ieviesušas Jaunatnes garantiju;

10.

uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Komisijai un Padomei.