SATURS

1............ Ievads. 3

2............ Pamatinformācija un ziņojuma sagatavošanā izmantoto datu avoti 3

3............ Situācija vietējās lauksaimniecības un tiešās tirdzniecības jomā. 4

3.1......... Vietējās lauksaimniecības un tiešās tirdzniecības sociālekonomiskā nozīme. 5

3.2......... Vides kritēriji 6

4............ Konstatējumi par esošajām marķēšanas shēmām dažādās dalībvalstīs. 8

5............ Vai nepieciešama marķēšanas shēma Eiropas Savienības līmenī?. 9

5.1......... Īpaša marķēšanas shēma. 10

5.2......... Alternatīva pieeja. 10

6............ Secinājums. 11

KOMISIJAS ZIŅOJUMS PADOMEI UN EIROPAS PARLAMENTAM

par vietējās lauksaimniecības un tiešās tirdzniecības marķēšanas shēmu

1.           Ievads

Regula (ES) Nr. 1151/2012 par lauksaimniecības produktu un pārtikas produktu kvalitātes shēmām[1] stājās spēkā 2013. gada 3. janvārī. Regulas 55. pantā noteikts, ka Komisija līdz 2014. gada 4. janvārim iesniedz “Eiropas Parlamentam un Padomei ziņojumu par jaunu vietējās lauksaimniecības un tiešās tirdzniecības marķēšanas shēmu, kas ražotājiem palīdzētu pārdot viņu produkciju vietējā tirgū”. Minētajā ziņojumā “galveno uzmanību pievērš lauksaimnieka spējai radīt savai produkcijai pievienoto vērtību, ieviešot jaunu marķējumu, un ziņojumā būtu jāņem vērā citi kritēriji, piemēram, iespējas samazināt oglekļa emisiju un atkritumu daudzumu, izmantojot īsas ražošanas un izplatīšanas ķēdes”.

Visbeidzot “vajadzības gadījumā minētajam ziņojumam pievieno atbilstīgus likumdošanas priekšlikumus par vietējās lauksaimniecības un tiešās tirdzniecības marķēšanas shēmas izveidi”.

Šajā ziņojumā izvērtēta vietējās lauksaimniecības un tiešās tirdzniecības sociālekonomiskā ietekme un ietekme uz vidi, kā arī izskatītas iespējas ieviest Eiropas Savienības līmeņa marķēšanas instrumentu.

2.           Pamatinformācija un ziņojuma sagatavošanā izmantoto datu avoti

Rezolūcijā “Taisnīgi ienākumi lauksaimniekiem: labāka pārtikas apgādes ķēdes darbība Eiropā”[2] Eiropas Parlaments aicina Komisiju “ierosināt tiesību aktu pieņemšanu, lai atbalstītu un veicinātu lauksaimnieku pārvaldītas pārtikas apgādes ķēdes, īsas apgādes ķēdes un lauksaimnieku tirgus nolūkā izveidot tiešas attiecības ar patērētājiem un ļaut lauksaimniekiem saņemt taisnīgāku vērtības daļu no galīgās pārdošanas cenas, samazinot procesā iesaistīto starpnieku un posmu skaitu”.

Rezolūcijā “Kopējās lauksaimniecības politikas nākotne pēc 2013. gada”[3] Eiropas Parlaments skaidri nosaka, ka konkurētspējas uzlabošanai dažādos līmeņos, tostarp vietējos tirgos, pēc 2013. gada jābūt KLP pamatmērķim.

Reģionu komiteja uzskata[4], ka Komisijai vajadzētu “pieņemt jēdzienu “vietējie pārtikas produkti” un “vietējā līmeņa pārtikas apgādes sistēmas” definīcijas, ieviest jaunu logotipu un kopīgu simboliku, kā arī vietējo produktu identitātes zīmi ..”.

Komisija, izvērtējot KLP problēmas pēc 2013. gada[5], uzver, ka “ES iedzīvotāji pieprasa, lai pārtikas produkti būtu kvalitatīvi un to izvēle — plaša, kas atspoguļo augstus drošuma, kvalitātes un labklājības standartus, tostarp attiecībā uz vietējiem produktiem”.

Lai gūtu labāku priekšstatu par vietējo lauksaimniecību un tiešo tirdzniecību Eiropas Savienībā (ES), Komisija ir uzsākusi dažādas darbības, tostarp apspriedes ar dalībvalstīm un ieinteresētajām personām, izveidojusi īpašu darba grupu un veikusi ārējo pētījumu[6]. Tā aicināja ieinteresētās personas piedalīties augsta līmeņa konferencē “Vietējā lauksaimniecība un īsās pārtikas piegādes ķēdes”, kas notika 2012. gada aprīlī. Plašāka informācija par minētajām darbībām sniegta pievienotajā Komisijas dienestu darba dokumentā[7].

Minētās darbības nodrošina būtisku devumu šā ziņojuma izstrādē. Šajā ziņojumā iekļauta arī informācija no publikācijām, kurām veikta salīdzinošā novērtēšana, un citiem ārējiem dokumentiem un izdevumiem.

3.           Situācija vietējās lauksaimniecības un tiešās tirdzniecības jomā

Šajā ziņojumā:

– “vietējā lauksaimniecība” ir lauksaimniecības produktu un pārtikas produktu ražošana, lai tos pārdotu teritorijā, kas atrodas pietiekami tuvu ražošanas lauku saimniecībai;

– “tiešā tirdzniecība” ir pārdošanas veids, kad lauksaimnieks savus produktus pārdod tieši patērētājam, neizmantojot par starpniekiem tirdzniecības uzņēmumus;

– “īsās pārtikas piegādes ķēdes” ir pārdošanas veids, kad lauksaimnieks savus produktus pārdod patērētājam, izmantojot samazinātu starpnieku skaitu;

– “vietējā līmeņa pārtikas apgādes sistēmas” nozīmē to, ka pārtikas ražošana, pārstrāde, tirdzniecība un patēriņš notiek salīdzinoši nelielā ģeogrāfiskajā apgabalā.

Nav vienotas termina “vietējā teritorija” definīcijas. Lai gan dažādos avotos apstiprināts, ka šis termins nozīmē salīdzinoši nelielu ģeogrāfisko apgabalu, nav vienprātības par attālumu no ražošanas vietas — tas variē 20–100 km robežās. Ņemot vērā termina “vietējā teritorija” plašo interpretāciju, tā definēšana Eiropas Savienības līmenī varētu šķist patvaļīga. Būtībā tikai patērētājs nosaka, vai produkta izcelsme ir “vietējā teritorijā”.

Vietējās lauksaimniecības un tiešās tirdzniecības jomā pastāv dažādas problēmas, kuras tika risinātas 2012. gada aprīļa konferencē. Konferences laikā Komisija tika aicināta nodrošināt atbilstīgu atbalstu vietējās lauksaimniecības un īso pārtikas piegādes ķēžu attīstībai, pielāgot Eiropas Savienības publiskā iepirkuma noteikumus, precizēt Eiropas Savienības noteikumus higiēnas jomā un apsvērt, kā palīdzēt uzlabot pieeju tirgiem, iespējams, izveidojot īpašu marķēšanas shēmu. Šim ziņojumam pievienotajā Komisijas dienestu darba dokumentā apskatītas minētās problēmas, kā arī to iespējamie risinājumi, izmantojot esošus vai veidojot jaunus Eiropas Savienības instrumentus.

3.1.        Vietējās lauksaimniecības un tiešās tirdzniecības sociālekonomiskā nozīme

Eurostat veiktais 2007. gada lauku saimniecību struktūras apsekojums[8] atklāja ievērojamas atšķirības dalībvalstīs tiešās tirdzniecības attīstības jomā. Vidēji aptuveni 15 % lauku saimniecību vairāk nekā 50 % savas produkcijas pārdod tieši patērētājiem, tomēr dalībvalstis šajā ziņā ievērojami atšķiras: Grieķijā tā rīkojas gandrīz viena ceturtā daļa visu lauku saimniecību, bet Spānijā — tikai 0,1 %. Jānorāda, ka mazās lauku saimniecības īsajās pārtikas piegādes ķēdēs ir iesaistītas salīdzinoši lielākā mērā.

Pircēju uzvedības empīriskie pētījumi rāda, ka pastāv liela interese par vietējo pārtikas produktu iegādi. Viens no pētījumiem[9] norāda uz to, ka Apvienotajā Karalistē 70 % pircēju vēlas iegādāties vietējos produktus, gandrīz 50 % vēlētos iegādāties vairāk vietējo produktu nākotnē un 60 % jau patlaban pērk vietējos produktus. Saskaņā ar uzņēmuma “Natural Marketing Institute” sniegto informāciju[10] 71 % franču patērētāju un 47 % spāņu un britu patērētāju apgalvo, ka ir svarīgi, lai tiktu pirkti vietējie produkti.

Pasākumi, kuri paredzēti, lai apmierinātu arvien pieaugošo pieprasījumu pēc vietējiem produktiem, var stiprināt un veicināt lauku reģionu konkurētspēju. Vietējā līmeņa pārtikas apgādes sistēmu izveide sniedz iespējas ne tikai lauksaimniecības produktu ražotājiem. Šādu sistēmu izveide ietekmē arī darbības, kuras seko primārās ražošanas posmam, proti, pārstrādi, izplatīšanu un mazumtirdzniecību, un tādējādi šim procesam ir daudzkāršošanas efekts vietējās kopienās, radot nodarbinātības iespējas. Šim procesam ir vēl jo lielāka nozīmē pašreizējās ekonomiskās krīzes apstākļos. Publiskais atbalsts vietējai lauksaimniecībai un tiešajai tirdzniecībai varētu palīdzēt maksimāli palielināt šo pozitīvo ietekmi.

Veicot Eiropas līmeņa pētniecības projektu IMPACT[11], tika konstatēts, ka, lai gan tiešajā tirdzniecībā iesaistīto lauku saimniecību īpatsvars dalībvalstīs būtiski atšķiras (no 0,5 % Īrijā līdz 34,6 % Itālijā), aprēķinātais rādītājs ES-15 valstīs bija 20,2 %. Tika lēsts, ka tiešās tirdzniecības radītā papildu neto vērtība ES-15 valstīs bija 2,7 % no kopējās neto pievienotās vērtības. Pētījumā cita starpā tika konstatēts, ka vairākās dalībvalstīs tiešās tirdzniecības attīstība ir kļuvusi par būtisku lauku attīstības elementu.

Kvantitatīvu datu trūkums tika kompensēts ar nozarei ekonomiski nozīmīgiem aprēķiniem. Piemēram, izdevumā “ES lauku apskats”[12] sniegtie aprēķini par atsevišķām dalībvalstīm norāda uz būtiskām atšķirībām Eiropas Savienībā — ja Dānijā tiešajā tirdzniecībā ir iesaistīti tikai ap 3 % ražotāju, tad Austrijā — viena trešdaļa no visām lauku saimniecībām.

Pētījumā par īsajām pārtikas piegādes ķēdēm tika analizētas 84 īsās pārtikas piegādes shēmas ES, izmantojot piecu kapitāla veidu sistēmu[13]. Pētījuma rezultāti uzrāda, ka lielākā daļa shēmu (54) ir lielā mērā vērstas uz sociālā kapitāla radīšanu, cilvēku savstarpējo sociālo kontaktu intensitātes palielināšanu un kopienas sajūtas veidošanu, kā arī uz uzticēšanos un sadarbību uzņēmumu starpā, no vienas puses, un ražotāju un patērētāju starpā, no otras puses. Pētījums uzrāda arī to, ka ciešas attiecības starp ražotājiem un patērētājiem uzlabo patērētāju informētību un izpratni par pārtiku, kā arī pozitīvi ietekmē lauksaimniecisko darbību un vides jautājumu risināšanu. Dažos gadījumos šādā veidā var panākt paradumu maiņu (piem., izmaiņas ēšanas paradumos un lēmumu pieņemšanā par pirkumiem). Visbeidzot, saskaņā ar pētījumu īso pārtikas piegādes ķēžu izmantošana lauku saimniecībām ir darbietilpīgāka nekā lauk­saimniecības produktu un pārtikas produktu tirdzniecība parastajos noieta tirgos pārstrādes, iepakošanas un tirgvedības darbību dēļ.

3.2.        Vides kritēriji

Attiecībā uz pārtikas piegādes ķēdēm jānorāda, ka pieejamajās publikācijās analizēts enerģijas patēriņš un oglekļa dioksīda emisijas, kas rodas saistībā ar lauksaim­niecības produktu ieguvi, pārstrādi, uzglabāšanu un izplatīšanu. Tā kā uz pārtikas nozari attiecas aptuveni 30 % no kopējā enerģijas patēriņa[14], tā tieši ietekmē klimata pārmaiņas.

A. Jones pētījumā[15], kurā analizēta pārtikas piegādes ķēdes transporta komponenta ietekme uz vidi, konstatēts, ka Apvienotajā Karalistē, izmantojot vietējos ābolus, nevis iegādājoties no Jaunzēlandes importētos ābolus lielveikalā, oglekļa dioksīda emisijas ir samazinājušās. Taču S. Saunders u. c. pētījumā[16], kurā tika izmantota atšķirīga pieeja, konstatēts pretējais. Šajā gadījumā Jaunzēlandes rādītāji salīdzinājumā ar Apvienoto Karalisti uzrādīja augstāku efektivitāti kopējā enerģijas komponentā, ņemot vērā tiešo un netiešo enerģijas patēriņu saistībā ar ābolu ieguvi, kā arī transportu un uzglabāšanu.

Spānijā veikta gadījumu izpēte, izmantojot transporta modeli, rāda, ka pāreja uz patēriņu, kurā lielākā mērā izmanto vietējo produkciju, nodrošina enerģijas ietaupījumus (A. Aranda u. c.[17]).

Citā pētījumā (A. Sundkvist u. c.[18]) salīdzinoši analizēta ietekme uz vidi, kas rodas, ja maizi ražo vietējās mazapjoma ražotnēs un centralizētās lielapjoma ražotnēs. Rezultāti rāda, ka vietējās ceptuves salīdzinājumā ar lielajām ceptuvēm Zviedrijas kontinentālajā daļā rada mazākas CO2, SO2 un NOX emisijas.

D. Coley u. c.[19] pētījumā apskatīts tāda patērētāja enerģijas patēriņš un tā sauktā “oglekļa pēda” (radītais oglekļa emisiju daudzums), kurš produktus iegādājas lauku saimniecības veikalā. Pētījumā konstatēts, ka 7,4 km brauciens uz saimniecības veikalu pēc produkta ir robeža, — ja attālums ir lielāks, oglekļa dioksīda emisiju daudzums pārsniedz parastās pārtikas piegādes ķēdes radītās emisijas.

Saistībā ar pārtikas atkritumu ietekmi uz vidi pētījumos minēti divi aspekti. Pirmais aspekts ir pārtikas ražošanā patērētās enerģijas un ūdens daudzums. Otrais aspekts ir oglekļa dioksīda, metāna un amonjaka papildu daudzums, kas rodas sadalīšanās posmā[20].

J. Gustavsson u. c.[21] pētījums rāda, ka lielāko daļu pārtikas atkritumu veido augļi, dārzeņi un graudaugi. Rādītāji atklāj, ka Eiropā zudumos aiziet 30 % graudaugu un aptuveni 45 % augļu un dārzeņu. Tiek izšķērdēti arī 20 % sēklu, vairāk nekā 20 % gaļas un vairāk nekā 10 % piena produktu.

Šajā pētījumā arī uzsvērts, ka, interpretējot ar zudumiem saistītos rezultātus, jārīkojas piesardzīgi, jo trūkst pietiekamu datu, kā arī pastāv neskaidrības saistībā ar pieejamajiem datiem un daudzi pieņēmumi par pārtikas atkritumu daudzumu. Līdzīgi arī K. D. Hall u. c.[22] pētījumā uzsvērts, ka ir grūti noteikt pārtikas atkritumu daudzumu, jo metodes balstās uz tādu zudumu rādītāju izmantošanu, kuri noteikti izlases popu­lācijā. Turklāt J. Parfitt u. c.[23] pētījumā norādīts, ka pētījumu rezultātu salīdzināšanu apgrūtina dažādās metodes un definīcijas, kuras izmanto, nosakot pārtikas atkritumu daudzumu.

Eiropas Komisijas pētījumā par pārtikas izšķērdēšanu[24] apskatīti dažādi pārtikas zuduma iemesli četrās nozarēs, proti, ražošanā, vairumtirdzniecībā/mazumtirdz­niecībā, sabiedriskajā ēdināšanā un mājsaimniecību patēriņā. Pētījumā konstatēts, ka ir sarežģīti izdarīt konkrētus secinājumus par šo jautājumu ierobežoto datu dēļ, kuri pieejami tikai par divām nozarēm (piena un gaļas produktu ražošana). Turklāt šajā pētījumā netika minēta īsās pārtikas piegādes ķēdes iespējamā nozīme pārtikas zudumu mazināšanā.

Lai varētu izdarīt drošus secinājumus, jāveic papildu pētījumi, pievēršot uzmanību saistībai starp pārtikas piegādes ķēdes veidu, patērētāju attieksmi un pārtikas izšķērdēšanas mazināšanu. Šķiet, ka patērētāji par vērtīgākiem uzskata produktus, kuri iegādāti tieši lauku saimniecībā vai lauksaimnieku tirgos, kā rezultātā iespējams samazināt pārtikas izšķērdēšanu. Taču, ņemot vērā to, ka īso pārtikas piegādes ķēžu un vietējo pārtikas sistēmu daļa pārtikas ražošanas, apstrādes un izplatīšanas nozarē kopumā ir salīdzinoši neliela, šo sistēmu iespējamo ietekmi nevajadzētu pārvērtēt.

Pētījums par īsajām pārtikas piegādes ķēdēm atklāj: lai mazinātu negatīvo ietekmi uz vidi, īsajām pārtikas piegādes ķēdēm vienlaicīgi jābūt vietējām un sezonālām, kā arī jāizmanto ekoloģiski pamatotas ražošanas metodes un jāņem vērā prasība, ka oglekļa emisijām jābūt nelielām. Apvienojot vietējo un sezonālo aspektu, tiek samazināta uzglabāšanas nepieciešamība, bet ekoloģiski pamatotas ražošanas metodes var sekmēt arī pesticīdu lietošanas samazināšanu, mazināt augsnes un ūdens piesārņojumu un augsnes degradāciju, kā arī veicināt bioloģisko daudzveidību un ilgtspējīgu ūdens izmantošanu.

4.           Konstatējumi par esošajām marķēšanas shēmām dažādās dalībvalstīs

Eiropas Savienībā pastāv liela shēmu daudzveidība. Lielākā daļa shēmu paredz tirdzniecību ražošanas vietas tuvumā. Šādas shēmas ir tirdzniecība lauku saimniecībās (piem., tirdzniecība saimniecību veikalos, ceļmalās vai vietās, kur pircēji paši var ievākt ražu) vai citviet (piem., tirdzniecība lauksaimnieku un citos tirgos, piegādes shēmas, pārdošana mazumtirgotājiem vai sabiedriskās ēdināšanas nozares uzņēmu­miem). Dažas no shēmām ir attālinātās tirdzniecības shēmas, piemēram, piegādes shēmas un tirdzniecība internetā. Pētījums par īsajām pārtikas piegādes ķēdēm rāda, ka marķējumus un logotipus biežāk izmanto shēmās, kuras izveidotas uz ilgāku laiku vai ieviestas, īstenojot nozīmīgākas reģionu iniciatīvas, taču tos izmanto retāk, ja patērētāju bāze ir lielākā mērā lokalizēta un notiek tieša saskarsme starp ražotāju un patērētāju.

Dalībvalstu atbildes aptaujas anketā par lauksaimniecības produktu un pārtikas produktu tiešo un vietējo tirdzniecību uzrāda, ka šāda veida tirdzniecības attīstības līmenis ir atšķirīgs un atšķirīgs ir arī tai sniegtais atbalsts. Līdzīgi arī pētījumā par īsajām pārtikas piegādes ķēdēm konstatēts, ka ES un valstu līmenī pieejami daudzi instrumenti, kuri varētu lauksaimniekiem palīdzēt, taču tie netiek konsekventi piemēroti visā ES un tāpēc īso pārtikas piegādes ķēžu attīstība ir nevienmērīga. Problēmas saistībā ar iesaistīšanos vietējā lauksaimniecībā dažādās ES valstīs ir atšķirīgas, tādēļ dalībvalstīm būtu jāizvēlas tāds darbību kopums, kas būtu pielāgots to attīstības vajadzībām.

Pētījums par īsajām pārtikas piegādes ķēdēm apliecina, ka marķējumi ir noderīgi arī tāpēc, lai parādītu, ka produkts ir sertificēts. Šis aspekts ir būtisks, lai aizsargātu produktus no viltojumiem: marķējumi ar regulētu saturu ir instruments cīņā pret maldinošu informāciju vai pat krāpšanu.

Pētījumā par īsajām pārtikas piegādes ķēdēm arī apgalvots, ka dažādās marķēšanas sistēmas rada patērētājiem apjukumu. Pirmām kārtām patērētāji sagaida, ka marķējumā sniegtā informācija informēs viņus par produkta cenu un derīguma termiņu. Pēc nozīmes nākamā svarīgākā patērētājiem ir ģeogrāfiskās izcelsmes norāde un infor­mācija par ražotāja identitāti. Būtiska ir arī informācija par piegādes ķēdes veidu — ir svarīgi zināt, vai produkts tiek pārdots par taisnīgu cenu gan attiecībā uz ražotāju, gan patērētāju.

Visbeidzot, pētījuma un apspriežu rezultāti norāda uz to, ka marķēšanas shēmas neizbēgami rada izmaksas ražotājiem un var sadārdzināt viņu produktus.

5.           Vai nepieciešama marķēšanas shēma Eiropas Savienības līmenī?

Konferencē, kas notika 2012. gada aprīlī, tika uzsvērts, cik liela nozīme ir kopējam redzējumam, piešķirot prioritāti kvalitātei, videi, ētikai, kultūrai, sociālajām saiknēm un kopībai. Tā dēvētās vietējās dimensijas galvenie elementi ir sadarbības veicināšana, uzticēšanās un savstarpējā informētība, kā arī lauksaimnieku un patērētāju izglītošana. Konferences secinājumos norādīts, ka šīs vērtības varētu veicināt jauns marķējums, kas būtu paredzēts īsajām piegādes ķēdēm, ar nosacījumu, ka tas ir brīvprātīgs un vienkāršs instruments un nerada ražotājiem papildu izmaksas.

Forumos, kuros tika risināts jautājums par vietējo lauksaimniecību un tiešo tirdzniecību, tika uzsvērts, ka jāveicina pieeja ieguldījumiem un zināšanām, jānodrošina iespēja piedalīties publiskajos iepirkumos un jāpielāgo higiēnas noteikumi, kuri, kā tika norādīts, bieži rada šķēršļus šāda veida lauksaimniecībai un tirdzniecībai. Šim ziņojumam pievienotajā Komisijas dienestu darba dokumentā izskaidroti ražotāju atbalstam paredzētie esošie instrumenti un ierosinātas darbības, kuras var veikt dalībvalstis. Dalībvalstīm būtu jārīkojas aktīvāk un, ja iespējams, jāpielāgo tiesību akti, lai jo īpaši nodrošinātu ieguvumu mazajiem lauksaimniekiem un tiešās tirdz­niecības veicējiem. Pārtikas un ēdināšanas nozare ir viena no prioritārajām nozarēm saistībā ar videi draudzīgu publisko iepirkumu. Lai sabiedriskās ēdināšanas iestādes nodrošinātu ar vietējo pārtiku, valsts iestādēm būtu jāizmanto inovatīvas pieejas, lai panāktu videi draudzīgāku līgumu slēgšanu, taču, lai lauksaimnieki varētu kopīgi piedalīties publiskā iepirkuma konkursos, viņiem būtu jāorganizējas un jāizmanto dažādi sadarbības modeļi.

Patērētāji, kuri gribētu iegādāties vietējos pārtikas produktus, bieži vien tirdzniecības vietā tos nevar atpazīt[25]. Eirobarometra pētījums par patērētāju tiesību aizsardzību[26] atklāja, ka patērētājiem trūkst zināšanu un prasmju, tostarp saistībā ar marķējumu un logotipu interpretēšanu. Šos konstatējumus apstiprināja rezultāti, kuri iegūti pētījumā par patērētājiem paredzētā gaļas tirgus darbību[27].

Pētījumā par īsajām pārtikas piegādes ķēdēm minēti vairāki gadījumi saistībā ar prasībām par maldinošiem vai nepatiesiem marķējumiem, kuri rada negodīgu konkurenci. Aizsardzība pret viltojumiem, izmantojot atbilstīgu marķēšanas informāciju ES līmenī, varētu mazināt patērētāju maldināšanas risku.

5.1.        Īpaša marķēšanas shēma

Komisija, analizējot marķēšanas shēmas izveides risinājumus, lūdza ekspertu atzinumu[28].

Ekspertu atzinumā bija skaidri noteikts, ka gadījumā, ja tiks veidota marķēšanas shēma:

– tai jābūt brīvprātīgai attiecībā uz ražotājiem;

– tajā jāizvairās no tādām sertifikācijas un apstiprināšanas procedūrām, kuras uzskatāmas par ilgstošām un dārgām;

– tajā jāparedz skaidri atbilstības kritēriji attiecībā uz shēmā iekļautajiem produktiem.

Eksperti norādīja, ka īpaša marķēšanas shēma nodrošinās pozitīvu devumu tikai tad, ja tā tiks integrēta citos pasākumos vai saistīta ar citiem pasākumiem, kuri palīdz lauksaimniekiem atrast alternatīvus tirdzniecības kanālus. Šāda veida pasākumi ir pieejami saistībā ar lauku attīstības politiku, proti, atbalsts konsultāciju un informācijas veidā, ieguldījumi pamatlīdzekļos, lauku saimniecību un uzņēmumu attīstība, horizontālā un vertikālā sadarbība piegādes ķēdes dalībnieku starpā un veicināšanas pasākumi vietējā līmenī, atbalsts dalībai kvalitātes shēmās, kā arī informēšanas un reklāmas darbības.

Domājot par iespējamo shēmu, uzmanība būtu jāpievērš piegādes ķēdes veidam. “Tiešā tirdzniecība” ir pārdošanas veids, kad lauksaimnieks savus produktus pārdod tieši patērētājam, neizmantojot par starpniekiem tirdzniecības uzņēmumus. Marķējumā norādītās informācijas uzdevums ir aizstāt šo tiešo saskarsmi gadījumos, kad tā nav iespējama. Jo vairāk starpnieku ir starp ražotāju un patērētāju, jo lielāka iespēja, ka zudīs informācija, kas parasti tiek nodota tiešajā tirdzniecībā, un tādēļ marķējumā nepieciešama plašāka informācija. Var secināt, ka marķēšanas shēmai, kas attiektos tikai uz tiešo tirdzniecību, būtu ierobežota ietekme.

5.2.        Alternatīva pieeja

Atsevišķas sertifikācijas shēmas alternatīva varētu būt brīvprātīga kvalitātes apzīmējuma rezervācija.

Ietekmes novērtējumā[29] tika secināts, ka brīvprātīga kvalitātes apzīmējuma izmantošana ir efektīvs līdzeklis, kas ļautu lauksaimniekiem sniegt informāciju par viņu radīto produkta pievienoto vērtību un nodrošinātu šo papildu centienu atlīdzināšanu.

Šāds brīvprātīgs kvalitātes apzīmējums atbilstu galvenajām patērētāju prasībām, proti, noskaidrot produkta izcelsmi un piegādes ķēdes īpašības. Taču juridisku apsvērumu dēļ brīvprātīgs kvalitātes apzīmējums neietvertu logotipu/simbolu, bet gan tikai tekstu.

Brīvprātīga kvalitātes apzīmējuma rezervēšana nodrošinātu šādus ieguvumus:

– tas uzskatāms par tā dēvēto atviegloto instrumentu, kas rada salīdzinoši nelielu administratīvo, kontroles un finansiālo slogu;

– tas var nodrošināt aizsardzību pret ļaunprātīgu izmantošanu, krāpšanu un maldinošu praksi;

– tas nodrošina iespēju izmantot citus ES atbalsta mehānismus, jo īpaši atbalstu saistībā ar lauku attīstību.

Attiecībā uz valstu, reģionālo un vietējo publisko un privāto marķēšanas shēmu līdzāspastāvēšanu un turpināmību jānorāda, ka, ieviešot šādu iespējamo instrumentu ES līmenī, jāizvērtē, kā nodrošināt šādu līdzāspastāvēšanu un vai šāda līdzāspastāvēšana neradīs papildu sarežģījumus patērētājiem.

6.           Secinājums

Vietējā lauksaimniecība un tiešā tirdzniecība ir sastopama Eiropas Savienībā un arī turpmāk būs daļa no Eiropas lauksaimniecības. Šajā ziņojumā norādīts uz šādiem aspektiem:

– pastāv pieprasījums pēc īsta lauku saimniecībā ražota produkta, ko pārdod īsajās pārtikas piegādes ķēdēs, kā arī nepieciešamība identificēt šādu produktu;

– dalībvalstīs pastāv būtiskas atšķirības tiešās tirdzniecības attīstības jomā, kuras, iespējams, radušās lauku saimniecību struktūras un izplatīšanas kanālu atšķirību, kā arī kultūras atšķirību dēļ valstu un reģionu līmenī;

– kā izklāstīts Komisijas dienestu darba dokumentā, īso piegādes ķēžu attīstībā sastopamas vairākas problēmas, kuras risināmas, izmantojot citus līdzekļus, nevis marķēšanas shēmu. ES un dalībvalstu līmenī pieejami vairāki instrumenti, taču tie netiek konsekventi piemēroti. Ieinteresētās personas uzskata, ka daži ES noteikumi kavē vietējās lauksaimniecības attīstību;

– iespējamajam jaunajam marķējumam būtu jābūt vienkāršam un tādam, kas nerada papildu slogu ražotājiem, taču vienlaikus marķējumam jābūt kontrolējamam un jānodrošina, lai patērētāji tam pietiekami uzticētos. Marķējumam jābūt arī tādam, kas mazinātu patērētāju apjukuma risku, lai gan spēkā esošie ES tiesību akti, ja vien tos īsteno pareizi, nodrošina iespēju vērsties pret maldinošu praksi;

– jaunais marķējums varētu radīt papildu pievienoto vērtību vietējā lauksaimniecībā ražotiem produktiem, ja to izmantotu plašāk, nevis tikai tiešajā tirdz­niecībā, un ja dalībvalstis nodrošinātu tā integrēšanu citos pasākumos vai saistību ar tiem.

Šajā ziņojumā Komisija ir sniegusi faktu elementus, lai rosinātu diskusiju par to, vai būtu jāapsver iespēja ieviest jaunu Eiropas Savienības marķējumu, kā arī par plašākiem jautājumiem vietējās lauksaimniecības un tiešās tirdzniecības jomā. Šā ziņojuma pielikumā iekļauts jautājumu kopums šās diskusijas virzīšanai.

Komisija aicina Eiropas Parlamentu un Padomi izskatīt šo ziņojumu un paust savu viedokli.

[1]               Eiropas Parlamenta un Padomes 2012. gada 21. novembra Regula (ES) Nr. 1151/2012 par lauksaimniecības produktu un pārtikas produktu kvalitātes shēmām, OV L 343, 14.12.2012., 1. lpp.

[2]               Eiropas Parlamenta 2010. gada 7. septembra rezolūcija par taisnīgiem ienākumiem lauksaimniekiem: labāku pārtikas apgādes ķēdes darbību Eiropā, P7_TA(2010)0302.

[3]               Eiropas Parlamenta 2010. gada 8. jūlija rezolūcija par kopējās lauksaimniecības politikas nākotni pēc 2013. gada, P7_TA(2010)0286.

[4]               Reģionu komitejas perspektīvas atzinums “Vietējā lauksaimniecība un pārtikas ražošana”, 2011/C 104/01.

[5]               KLP 2020. gada perspektīvā: Kā risināt nākotnē paredzamās ar pārtiku, dabas resursiem un teritoriālajiem aspektiem saistītās problēmas, COM(2010) 672 galīgā redakcija.

[6]               Knefsey, M., Schmutz, U., Venn, L., Balint, B., Trenchard, E.: Short Food Supply Chains and Local Food Systems in the EU. A State of Play of their Socio-Economic Characteristics. Eiropas Savienība, 2013. gads.

[7]                      http://ec.europa.eu/agriculture/quality/reports/index_en.htm

[8]               http://epp.eurostat.ec.europa.eu/statistics_explained/index.php/Farm_structure_survey_2007

[9]               Local Government Regulation, Buying food with geographical descriptions – How ‘local’ is ‘local’?, 2011. gads.

[10]             Les chiffres de la consommation responsable, 2010. gada izdevums, pieejams vietnē http://www.mescoursespourlaplanete.com/medias/pdf/RapportwebVF-2010.pdf.

[11]             Projekts IMPACT “Lauku attīstības politikas sociālekonomiskā ietekme: realitāte un iespējas” (CT-4288), Ceturtā pamatprogramma (FAIR — zivsaimniecība, lauksaimniecība un agrorūpnieciskā pētniecība), 2002. gads. Iesaistītās dalībvalstis: Nīderlande, Apvienotā Karaliste, Īrija, Vācija, Itālija, Spānija un Francija.

[12]             ES lauku apskats, 12 (2012), 11. un 12. lpp.

[13]             Piecu ilgtermiņa aktīvu veidu sistēmu izmanto, lai izvērtētu ietekmi uz cilvēku, finanšu, fizisko, sociālo un dabas kapitālu.

[14]             FAO Policy Brief 2011: The case for energy–smart food systems, 2011. gads, pieejams vietnē http://www.fao.org/docrep/014/i2456e/i2456e00.pdf.

[15]             Jones, A.: An environmental assessment of Food Supply Chains: a case study on dessert apples, Environmental Management, 30. sējums, 4 (2002), 560.–576. lpp.

[16]             Saunders, S.; Barber, A.; Taylor, G. Food miles- Comparative energy/emissions performance of New Zealand’s agriculture industry, pētniecības darba pārskats, 2006 (285)..

[17]             Aranda, A.; Scarpellini, S.; Zabalza, I.; Valero Capelli, A. An analysis of the present food's transport model based on a case study carried out in Spain. Sestā starptautiskā konference par aprites cikla analīzi lauksaimniecības produktu ražošanas nozarē, Cīrihe, 2008. gads, 12.–14. lpp.

[18]             Sundkvist, A., Jansson A., Larsson, P. Strengths and limitations of localizing food production as a sustainability building strategy — an analysis of bread production on the island of Gotland, Sweden, Ecological Economics, 37 (2001), 217.–227. lpp.

[19]             Coley, D., Howard, M., Winter, M. Local food, food miles and carbon emissions: a comparison of farm shop and mass distribution approaches, Food Policy, 34 (2009), 150.–155. lpp.

[20]                    Hall, K. D., Guo, J., Dore, M., Chow, C. C. The progressive increase of food waste in America and its environmental impact, PLoS ONE, 4. sējums, 11 (2009).

[21]             Gustavsson, J., Cederberg, C., Sonesson, U. Global food losses and food waste. Extent, causes and prevention, FAO, 2011. gads.

[22]             Hall, K. D., Guo, J., Dore, M., Chow, C. C. The progressive increase of food waste in America and its environmental impact, PLoS ONE, 4. sējums, 11 (2009)..

[23]             Parfitt, J., Macnaughton, S. Food waste within food supply chains: quantification and potential for change to 2050, Philosophical Transactions of the Royal Society: Biology, 365 (2010), 3065.–3081. lpp.

[24]             Eiropas Komisija, Priekšizpēte par pārtikas izšķērdēšanu 27 ES valstīs, 2010. gads, pieejams: http://ec.europa.eu/environment/eussd/pdf/bio_foodwaste_report.pdf.

[25]             Īpašais Eirobarometra pētījums “Eiropiešu attieksme pret pārtikas nodrošinājumu, pārtikas kvalitāti un lauku vidi”, Nr. 389, 2012. gads.

[26]             Īpašais Eirobarometrs “Patērētāju tiesību aizsardzība”, Nr. 342, 2011. gads.

[27]             http://ec.europa.eu/consumers/consumer_research/market_studies/docs/mms_follow-up_study_2012_en.pdf.

[28]             Tika izveidota darba grupa padomdevējas grupas lauksaimnieciskās ražošanas kvalitātes jautājumos pakļautībā.

[29]             Lauksaimniecības produktu kvalitātes politika — ietekmes novērtējums, A(II) pielikums: mārketinga standarti, 2009. gads, pieejams vietnē http://ec.europa.eu/agriculture/quality/policy/com2009_234/ia_annex_a2_en.pdf.

PIELIKUMS

Ierosinātie jautājumi, kas jārisina diskusijās par Komisijas ziņojumu Eiropas Parlamentam un Padomei par vietējās lauksaimniecības un tiešās tirdzniecības marķēšanas shēmu:

– Izskatās, ka daži ES līmenī ieviestie instrumenti vietējās lauksaimniecības un tiešo tirdzniecību atbalstam netiek īstenoti konsekventā veidā. Vai šie instrumenti joprojām ir piemēroti?

– Ieinteresētās personas ir uzrādījušas konkrētus ES noteikumus, piemēram, higiēnas vai publiskā iepirkuma noteikumus, kas pēc to uzskata kavē vietējās lauksaimniecības attīstību. Komisija uzskata, ka ES tiesību aktos jau ir ietverts elastīgums, kas netiek pilnībā izmantots. Vai Eiropas Parlaments un Padome piekrīt Komisijas viedoklim? Vai ir vajadzīgi skaidrāki norādījumi ES līmenī attiecībā uz noteikumiem par sīka apjoma ražošanu?

– Valstu/reģionu līmenī pastāv vairākas marķēšanas shēmas, kas atbalsta vietējo ražošanu. Vai īpaša ES shēma varētu sniegt pievienoto vērtību lauksaimniekiem un vienlaikus informāciju patērētājiem, tā palīdzot samazināt maldinošu informāciju patērētājiem? Vai šādai marķēšanas shēmai būtu jāietver simbols/logotips?

– Tā kā marķēšanas sistēmas izmantošana neizbēgami ietver arī izmaksas — kā būtu jāveido ES shēma, kas nebūtu par nastu lauksaimniekiem un vienlaikus nodrošinātu pietiekamas garantijas patērētājiem?