Ieteikums

PADOMES IETEIKUMS

par Zviedrijas 2013. gada valsts reformu programmu un ar ko sniedz Padomes atzinumu par Zviedrijas konverģences programmu 2012.-2016. gadam

EIROPAS SAVIENĪBAS PADOME,

ņemot vērā Līgumu par Eiropas Savienības darbību un jo īpaši tā 121. panta 2. punktu un 148. panta 4. punktu,

ņemot vērā Padomes 1997. gada 7. jūlija Regulu (EK) Nr. 1466/97 par budžeta stāvokļa uzraudzības un ekonomikas politikas uzraudzības un koordinācijas stiprināšanu[1] un jo īpaši tās 9. panta 2. punktu,

ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2011. gada 16. novembra Regulu (ES) Nr. 1176/2011 par to, kā novērst un koriģēt makroekonomisko nelīdzsvarotību[2], un jo īpaši tās 6. panta 1. punktu,

ņemot vērā Eiropas Komisijas ieteikumu[3],

ņemot vērā Eiropas Parlamenta rezolūcijas[4],

ņemot vērā Eiropadomes secinājumus,

ņemot vērā Nodarbinātības komitejas atzinumu,

pēc apspriešanās ar Ekonomikas un finanšu komiteju,

tā kā:

(1)       Eiropadome 2010. gada 26. martā piekrita Komisijas priekšlikumam sākt jaunu izaugsmes un nodarbinātības stratēģiju “Eiropa 2020”, kam pamatā būtu ciešāka ekonomikas politikas koordinācija, lielākoties pievēršot uzmanību galvenajām jomām, kurās jārīkojas, lai palielinātu Eiropas ilgtspējīgas izaugsmes potenciālu un konkurētspēju.

(2)       Padome 2010. gada 13. jūlijā, pamatojoties uz Komisijas priekšlikumiem, pieņēma ieteikumu par dalībvalstu un Savienības vispārējām ekonomikas politikas pamatnostādnēm (2010.–2014. g.), bet 2010. gada 21. oktobrī – lēmumu par dalībvalstu nodarbinātības politikas pamatnostādnēm[5], kas kopā veido “integrētās pamatnostādnes”. Dalībvalstis tika aicinātas ņemt vērā šīs integrētās pamatnostādnes savā ekonomikas un nodarbinātības politikā.

(3)       Valstu vai to valdību vadītāji 2012. gada 29. jūnijā pieņēma lēmumu par Izaugsmes un nodarbinātības paktu, kas ir saskaņots pamats rīcībai valstu, ES un eurozonas līmenī, izmantojot visas iespējamās sviras, instrumentus un politikas virzienus. Viņi pieņēma lēmumu par dalībvalstu līmenī veicamo rīcību, jo īpaši paužot pilnīgu apņemšanos sasniegt stratēģijas “Eiropa 2020” mērķus un īstenot konkrētai valstij adresētos ieteikumus.

(4)       Padome 2012. gada 6. jūlijā pieņēma ieteikumu par Zviedrijas 2012. gada valsts reformu programmu un sniedza atzinumu par atjaunināto Zviedrijas 2011.-2015. gada konverģences programmu.

(5)       Komisija 2012. gada 28. novembrī pieņēma gada izaugsmes pētījumu[6], iezīmējot 2013. Eiropas ekonomikas politikas koordinēšanas pusgada sākumu. Komisija, pamatojoties uz Regulu (ES) Nr. 1176/2011 par to, kā novērst un koriģēt makroekonomisko nelīdzsvarotību, 2012. gada 28. novembrī pieņēma brīdināšanas mehānisma ziņojumu[7], kurā Zviedrija minēta kā viena no dalībvalstīm, par kurām tiks sagatavots padziļināts pārskats.

(6)       Eiropadome 2013. gada 14. martā apstiprināja, ka prioritātes ir nodrošināt finanšu stabilitāti, fiskālo konsolidāciju un sekmēt izaugsmi. Tā uzsvēra nepieciešamību īstenot diferencētu, uz izaugsmi vērstu fiskālo konsolidāciju, ekonomikā atjaunot parastos aizdevumu izsniegšanas nosacījumus, sekmēt izaugsmi un konkurētspēju, risināt bezdarba problēmu, novērst krīzes sociālās sekas un modernizēt valsts pārvaldi.

(7)       Komisija saskaņā ar 5. pantu Regulā (ES) Nr. 1176/2011 par to, kā novērst un koriģēt makroekonomisko nelīdzsvarotību, 2013. gada 10. aprīlī publicēja sava padziļinātā pārskata rezultātus[8] par Zviedriju. Komisijas veiktā analīze ļauj secināt, ka Zviedrijā ir makroekonomiskā nelīdzsvarotība, kurai nepieciešama uzraudzība un politiskā rīcība. Uzmanība joprojām jāpievērš jo īpaši makroekonomikas attīstībai attiecībā uz privātā sektora parādu un aizņemto līdzekļu īpatsvara samazināšanu apvienojumā ar atlikušo neefektivitāti mājokļu tirgū. Lai gan lielais tekošā konta pārpalikums nerada riskus, kas ir līdzīgi lielam deficītam, Komisija turpinās uzraudzīt arī tekošā konta attīstību Zviedrijā.

(8)       Zviedrija 2013. gada 19. aprīlī iesniedza savu 2013. gada konverģences programmu, kas attiecas uz laikposmu no 2012. līdz 2016. gadam, un savu 2013. gada valsts reformu programmu. Abas programmas izvērtētas vienlaikus, lai ņemtu vērā to savstarpējo saistību.

(9)       Pamatojoties uz 2013. gada konverģences programmas novērtējumu saskaņā ar Padomes Regulu (EK) Nr. 1466/97, Padome uzskata, ka makroekonomikas scenārijs, uz kuru pamatojas programmā sniegtās budžeta prognozes, 2013. gadam ir ticams. Valdība prognozē IKP pieaugumu par 1,2 % un 2,2 % attiecīgi 2013. un 2014. gadā, savukārt Komisija prognozē pieaugumu par attiecīgi 1,5 % un 2,5 %. Programmā ietvertās budžeta stratēģijas mērķis ir nodrošināt publisko finanšu stabilitāti ilgtermiņā, šajā nolūkā ievērojot Zviedrijas fiskālās sistēmas noteikumus, tostarp izvirzīto mērķi, proti, ka uzņēmējdarbības cikla laikā vispārējiem valdības neto aizdevumiem vidēji ir jābūt ar 1 % pārpalikumu no IKP. Vispārējā valsts budžeta bilance pasliktinājās no neliela pārpalikuma 0,2 % apmērā no IKP 2011. gadā līdz 0,5 % deficītam 2012. gadā. Programmā ir saglabāts iepriekšējais vidēja termiņa mērķis (VTM) -1,0 % apmērā. VTM atbilst Stabilitātes un izaugsmes pakta prasībām. Programmā paredzēta strukturāla vispārēja valsts budžeta bilance atbilstoši Komisijas pārrēķinam, lai panāktu palielinājumu no neliela deficīta, kas ir aptuveni 0,4 % no IKP 2012.-2013. gadā, līdz pārpalikumam 2014. gadā un turpmākajos gados. Tādēļ programmas laikposmā VTM, visticamāk, tiks sasniegts. Saskaņā ar programmā sniegto informāciju valsts izdevumu pieauguma temps 2012. un 2013. gadā, atskaitot diskrecionāros ieņēmumu pasākumus, pārsniegtu potenciālā IKP pieauguma vidēja termiņa atsauces līmeni, bet būtu zem šī līmeņa 2014. gadā. Riski, kas apdraud budžeta mērķu sasniegšanu, ir ierobežoti pat tad, ja vērā tiek ņemti iespējamie apjomīgie diskrecionārie pasākumi 2014. gadā. Saskaņā ar programmu ir paredzēts, ka parāda attiecība, kas ir zem 60 % atsauces vērtības no IKP, uz laiku palielināsies līdz 42 % no IKP 2013. gadā, taču atkal būs zem 40 % no IKP 2015. gadā. Komisija paredz, ka parāda attiecība 2014. gadā samazināsies līdz 39 %.

(10)     Lielās privātā sektora parādsaistības (235 % no IKP 2012. gadā) joprojām ir iemesls satraukumam. Mājsaimniecību parāds, kas ir ap 80 % no IKP jeb aptuveni 170 % no izmantojamiem ienākumiem, nostabilizējās tikai pavisam nesen un, visticamāk, tuvākajā nākotnē nesamazināsies, ņemot vērā nepārtrauktu kredītu pieaugumu un lēnu hipotekāro kredītu amortizācijas tempu. Pašreizējie nodokļu atskaitījumi procentu maksājumiem un zemi, regulāri īpašuma nodokļi sekmē parāda kropļojošo ietekmi uz Zviedrijas mājokļu nodokļu sistēmu, tādējādi sekmējot augstu parādu līmeni. Turklāt salīdzinoši lielā atšķirība starp parāda un pašu kapitāla faktiskām nodokļu robežvērtībām jauniem ieguldījumiem liek domāt par turpmāku kropļojošu ietekmi uz uzņēmumu parādu finansēšanu. Zviedrija nesen ierobežoja grupas iekšējo procentu atskaitījumu, taču tai nav visaptverošas sistēmas, lai ar nodokļu palīdzību labotu tendenci izvēlēties ārējo finansējumu nevis pašu kapitālu. Uzņēmumu parāds joprojām ir būtisks: 149 % no IKP.

(11)     Lai arī pēdējā laikā Zviedrijas mājokļu tirgus ir bijis stabils, tas joprojām ir potenciāls nestabilitātes avots. Piedāvājuma ziņā Zviedrijas mājokļu tirgu raksturo zināms efektivitātes zudums, kas var veicināt mājokļu cenu pieaugumu un radīt nevēlamus bloķēšanas efektus. Zviedrijas ieguldījumi celtniecībā veido tikai pusi no citu Ziemeļvalstu ieguldījumiem gan attiecībā pret IKP, gan iedzīvotājiem. Šobrīd, lai sāktu jaunu projektu, bieži vien ir nepieciešami vairāki gadi, jo pašvaldību līmenī projekti ir ilgstoši. Šo procesu racionalizēšana palielinātu mājokļu piedāvājuma elastīgumu, sekmētu konkurenci celtniecības nozarē un samazinātu celtniecības izmaksas. Ir nepieciešams veikt turpmākas reformas īres maksas noteikšanas sistēmā, lai tirgus spēki varētu izveidot īres mājokļu optimālu piegādi par piemērotām cenām. Mājokļu tirgus neefektivitātes jautājuma risināšana, iespējams, palīdzēs arī samazināt mājokļu parāda līmeni, jo šie jautājumi ir savstarpēji saistīti.

(12)     Zviedrijā jaunatnes, personu ar migrantu izcelsmi un mazkvalificētu darbinieku bezdarba līmenis joprojām ir daudz augstāks par pārējo darbspējīgā vecuma iedzīvotāju bezdarba līmeni un augstāks par vidējo bezdarba līmeni ES. Zviedrija ir īstenojusi daudz jaunu atbilstīgu pasākumu šā jautājuma risināšanai. Pasākumi, kas vērsti uz personu ar migrantu izcelsmi integrāciju darba tirgū, jau ir snieguši sākotnējos rezultātus bezdarba līmeņa samazināšanā, taču nepieciešami turpmāki pasākumi, lai samazinātu atšķirības starp minētajām grupām un pārējiem iedzīvotājiem. Jaunieši līdz šim nav guvuši nekādu redzamu labumu. Taču jau ir īstenoti vai tiks īstenoti vairāki daudzsološi pasākumi, tostarp atbalsts darba uzsākšanas līgumiem Zviedrijas modeļa ietvaros, kur algu nosaka pilnībā neatkarīgi sociālie partneri . Centieni stiprināt stažēšanās iespējas un cita veida uz darbu balstītu profesionālo izglītību arī ir pilnībā aktuāli, taču tiem ir jābūt vērienīgākiem, lai tie varētu sasniegt vēlamo efektu. Turpmāks progress tiktu garantēts, pārskatot nodarbinātības aizsardzības tiesību aktus un izmantojot darba garantijas sniegtās priekšrocības jauniem cilvēkiem. Šaurāk definētiem pasākumiem, kas paredzēti tiem, kuriem tie visvairāk nepieciešami, ir jādod priekšrocība attiecībā pret vispārējām subsīdijām. Saskaņā ar Zviedrijas darba garantiju jauniešiem, kuri meklē darbu ar Valsts nodarbinātības dienesta starpniecību un kuri bez darba ir jau 90 dienas, tiek piedāvāti arī specializēti pakalpojumi, lai uzlabotu viņu iespējas atrast darbu un izglītības iespējas. Taču šobrīd šķiet, ka garantija mazāk efektīvā veidā ir vērsta uz jauniešiem, kuri nepiedalās izglītībā vai apmācībā, kā arī nav reģistrēti Valsts nodarbinātības dienestā. Saskaņā ar 2012. gada ieteikumu Zviedrija uzdeva izskatīt to, kā samazinātā PVN likme restorāniem un ēdināšanas uzņēmumu pakalpojumiem ietekmē cenas, algas un jaunu cilvēku nodarbinātību, un provizoriskie rezultāti ir jāsaņem 2014. gada janvārī, savukārt nobeiguma secinājumi — 2016. gadā. Šis pārskats būs svarīgs, ņemot vērā paustās bažas par šā pasākuma rentabilitāti.

(13)     Eiropas pusgada ietvaros Komisija ir vispusīgi izanalizējusi Zviedrijas ekonomikas politiku. Tā ir izvērtējusi konverģences programmu un valsts reformu programmu un iesniegusi padziļinātu pārskatu. Vērtējumā Komisija ņēma vērā ne tikai to lietderību ilgtspējīgas fiskālās un sociālekonomiskās politikas izveidē Zviedrijā, bet arī to atbilstību ES noteikumiem un norādēm, ņemot vērā vajadzību nostiprināt Eiropas Savienības vispārējo ekonomikas pārvaldību, kas panākams, turpmākajos valstu lēmumos ievērojot ES līmeņa ieguldījumu. Komisijas ieteikumi saskaņā ar Eiropas pusgadu ir sniegti turpmāk 1.‑4. ieteikumā.

(14)     Ņemot vērā šo novērtējumu, Padome ir izskatījusi Zviedrijas konverģences programmu, un tās atzinums[9] ir atspoguļots jo īpaši turpmāk 1. ieteikumā.

(15)     Ņemot vērā Komisijas padziļināto pārskatu un šo izvērtējumu, Padome ir izskatījusi Zviedrijas valsts reformu programmu un konverģences programmu. Tās ieteikumi saskaņā ar 6. pantu Regulā (ES) Nr. 1176/2011 par to, kā novērst un koriģēt makroekonomisko nelīdzsvarotību, ir atspoguļoti turpmāk 2. un 3. ieteikumā,

IESAKA Zviedrijai laikposmā no 2013. līdz 2014. gadam rīkoties šādi.

1.           Īstenot pasākumus, kas nepieciešami, lai īstenotu uz izaugsmi vērstu fiskālo politiku un saglabātu stabilu fiskālo stāvokli, programmas laikā ievērojot vidēja termiņa mērķi.

2.           Arī turpmāk novērst ar privātā sektora parādu saistītos riskus, samazinot nodokļu kropļojošo ietekmi mājokļu nodokļu jomā, pakāpeniski pārtraucot nodokļu atskaitījumu no hipotekārajiem procentu maksājumiem vai/un palielinot īpašuma nodokļus. Veikt turpmākus pasākumus, lai sekmētu piesardzīgu aizdevumu politiku ar pasākumiem, kas sekmē hipotekāro aizdevumu amortizāciju. Vēl vairāk samazināt nodokļu korpļojošo ietekmi uzņēmumu nodokļu jomā.

3.           Uzlabot mājokļu tirgus efektivitāti, pakāpeniski likvidējot atlikušos īres tiesību kontroles elementus un stiprinot brīvību slēgt līgumus starp atsevišķiem īrniekiem un īpašniekiem. Sekmēt lielāku konkurenci celtniecības nozarē un pārskatīt plānošanas, zonējuma un apstiprināšanas procesus ar mērķi uzlabot pārredzamību, saīsināt sagatavošanas laiku un samazināt celtniecības uzņēmumu šķēršļus ieiešanai tirgū.

4.           Stiprināt centienus uzlabot mazkvalificētu jauniešu un cilvēku ar migrantu izcelsmi integrēšanu darba tirgū, veicot stingrākus un mērķtiecīgākus pasākumus, lai uzlabotu viņu nodarbināmību un darbaspēka pieprasījumu pēc šīm grupām. Palielināt centienus sekmēt pāreju no skolas darba dzīvē, tostarp lielākā mērā izmantojot apmācību darbavietā, stažēšanās iespējas un cita veida līgumus, kas apvieno nodarbinātību un izglītību. Pabeigt garantiju jauniešiem, lai labāk aptvertu jauniešus, kuri nepiedalās ne izglītībā, ne apmācībā. Pabeigt pārskatu par to, cik efektīvas ir pašlaik pazeminātās PVN likmes restorāniem un ēdināšanas uzņēmumu pakalpojumiem, lai sekmētu darba vietu radīšanu, un izdarīt no tā secinājumus.

Briselē,

                                                                       Padomes vārdā —

                                                                       priekšsēdētājs

[1]               OV L 209, 2.8.1997, 1. lpp.

[2]               OV L 306, 23.11.2011., 25. lpp.

[3]               COM(2013) 377 final.

[4]               P7_TA(2013)0052 un P7_TA(2013)0053.

[5]               Padomes 2013. gada 22. aprīļa Lēmums 2013/208/ES.

[6]               COM(2012) 750 final.

[7]               COM(2012) 751 final.

[8]               SWD(2013) 124 final.

[9]               Saskaņā ar Padomes Regulas (EK) Nr. 1466/97 9. panta 2. punktu.