KOMISIJAS ZIŅOJUMS EIROPAS PARLAMENTAM, PADOMEI, EIROPAS EKONOMIKAS UN SOCIĀLO LIETU KOMITEJAI UN REĢIONU KOMITEJAI SASKAŅĀ AR LĪGUMA PAR EIROPAS SAVIENĪBAS DARBĪBU 25. PANTU par 2011.-2013. gadā panākto virzībā uz reālu ES pilsonību /* COM/2013/0270 final */
KOMISIJAS ZIŅOJUMS EIROPAS PARLAMENTAM,
PADOMEI, EIROPAS EKONOMIKAS UN SOCIĀLO LIETU KOMITEJAI UN REĢIONU KOMITEJAI SASKAŅĀ AR LĪGUMA PAR EIROPAS SAVIENĪBAS
DARBĪBU 25. PANTU par 2011.-2013. gadā panākto
virzībā uz reālu ES pilsonību 1. Ievads Saistībā ar Eiropas pilsoņu gadu (2013) un
saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) 25. pantu šajā
ziņojumā atspoguļotas būtiskākās pārmaiņas ES pilsonības jomā no 2011. gada
1. janvāra līdz 2013. gada 31. martam. Pēc Lisabonas līguma
stāšanās spēkā minētajā ziņojumā izvērtēta arī Eiropas pilsoņu iniciatīva un
aizliegums diskriminēt pilsonības dēļ[1]. Par cita veida
diskrimināciju (LESD 19. pants) Komisija 2013. gada novembrī publicēs
ziņojumu par rasu vienlīdzības direktīvu[2]
un direktīvu par vienlīdzību nodarbinātības jomā[3],
un tajā konsekventi izvērtēs diskrimināciju rases vai etniskās izcelsmes,
reliģijas vai pārliecības, invaliditātes, vecuma un dzimumorientācijas dēļ.
Komisija arī publicēs ziņojumu par direktīvas piemērošanu, kas paredz
vienlīdzīgas iespējas un attieksmi pret vīriešiem un sievietēm[4]. Ar Lisabonas
līgumu tika piešķirts pilns juridisks spēks Eiropas Savienības Pamattiesību
hartai, kuras V sadaļā iekļautas ES pilsoņu tiesības (39.-46. pants).
Savienības pilsoņu tiesību attīstības novērtējums ir atspoguļots arī trīs gada
ziņojumos par Pamattiesību hartas piemērošanu, ko pieņēma 2011. gada martā[5], 2012. gada aprīlī[6] un 2013. gada maijā[7]. 2. Norises ES pilsoņu tiesību
jomā 2.1. Nesenās norises Eiropas
Savienības Tiesas praksē par ES pilsonību Vairākos
principiāli svarīgos nolēmumos Eiropas Savienības Tiesa ir paudusi savu
nemainīgu viedokli, ka “Savienības pilsoņa statuss ir paredzēts kā
dalībvalstu pilsoņu pamatstatuss”[8]. Zambrano[9]spriedumā Tiesa nosprieda, ka LESD 20. pants nepieļauj valsts
pasākumus, kuru rezultātā Savienības pilsoņiem varētu būt atņemta iespēja
faktiski izmantot tiesības, kas piešķirtas saskaņā ar Savienības pilsoņa
statusu. Piemērojot šo kritēriju konkrētajā lietā, Tiesa atzina, ka nelegālam
migrantam, kas dzīvo kādā dalībvalstī, ir jāļauj uzturēties un strādāt šajā
valstī, ja viņam ir nepilngadīgi aprūpējami bērni, kuri ir šīs valsts pilsoņi.
Tiesa paskaidroja, ka atteikums piešķirt šim vecākam šādas tiesības neļautu
bērniem faktiski izmantot tiesības, kas piešķirtas saskaņā ar Savienības
pilsoņa statusu, jo tas liktu viņiem pamest Eiropas Savienības teritoriju.
Tiesa arī noteica, ka tas ir piemērojams pat tad, ja bērni nekad nav
izmantojuši savas tiesības brīvi pārvietoties dalībvalstu teritorijā. Citā lietā (Dereci[10]) Tiesa atzīmēja to
situāciju īpašo un izņēmuma raksturu, kurās var piemērot šo kritēriju. Šis
kritērijs ir piemērojams tikai situācijās, ja ES pilsonim būtu jāpamet
Savienības teritorija kopumā (ne tikai tās dalībvalsts teritorija, kuras
pilsonis viņš ir). Turklāt tas attiecas uz situācijām, kurās uzturēšanās
tiesības nevar atteikt trešās valsts pilsonim, kurš ir dalībvalsts pilsoņa
ģimenes loceklis, jo pretējā gadījumā tiktu mazināta šim dalībvalsts pilsonim
esošās Savienības pilsonības lietderīgā ietekme. Tomēr apstāklis, ka ES
pilsonis vēlas dzīvot kopā ar ģimenes locekli, kas ir trešās valsts pilsonis,
nav pietiekams, lai pieņemtu, ka viņam būtu jāpamet Savienības teritorija, ja
ģimenes loceklim netiek piešķirtas uzturēšanās tiesības. Tiesa arī
norādīja, ka valsts iestādēm vai tiesām katrā šādā gadījumā būtu jāizvērtē, vai
atteikums piešķirt uzturēšanās tiesības varētu apdraudēt tiesības uz ģimenes
dzīves neaizskaramību, ņemot vērā Pamattiesību hartas 7. pantu,
situācijās, kuras regulē Savienības tiesību akti, un ņemot vērā Eiropas
Cilvēktiesību konvencijas 8. pantu, kur Savienības tiesību aktus
nepiemēro. Pavisam nesen
lietā O, S[11]
Tiesa apstiprināja, ka principi, kas noteikti Zambrano spriedumā, ir
piemērojami tikai izņēmuma gadījumos, bet noteica, ka šo principu piemērošana
neattiecas tikai uz situācijām, kurās pastāv bioloģiska saikne, uzsverot, ka
svarīgs faktors ir atkarības attiecības (juridiskas, finansiālas vai
emocionālas). 2.2. ES pilsonības iegūšana un
zaudēšana Saskaņā ar ES
tiesību aktiem ikviena persona, kam ir kādas dalībvalsts pilsonība, ir
Savienības pilsonis. Dalībvalstu ziņā ir izlemt, kas ir to pilsoņi un pieņemt
pilsonības iegūšanas un zaudēšanas nosacījumus, pienācīgi ņemot vērā ES tiesību
aktus[12].
Pārskata periodā
Komisija ir atbildējus uz aptuveni 62 individuāliem pieprasījumiem, 29 Eiropas
Parlamenta jautājumiem un sešiem lūgumrakstiem par šādiem jautājumiem. Komisija ir
saņēmusi Eiropas Parlamenta locekļu jautājumus par situācijām, kurās
dalībvalstis ir nolēmušas piešķirt pilsonību cilvēku grupām, piemēram, tiem,
kas pieder pie etniskām minoritātēm citās valstīs vai tiem, kuri veic noteikta
apmēra ieguldījumus valsts bankā. Jautājumu iesniedzēji apšaubīja, vai
dalībvalstīm ir tiesības paredzēt nosacījumus to pilsonības iegūšanai, jo
īpaši, ņemot vērā Eiropas Savienības Tiesas judikatūru, kas paredz, ka,
īstenojot savu kompetenci šajā jautājumā, dalībvalstīm “ir pienācīgi jāņem vērā
ES tiesību akti”. Interpretējot šo
noteikumu Rottmann lietā[13],
Tiesa neapstrīdēja dalībvalstu ekskluzīvo kompetenci noteikt, kas var kļūt par
dalībvalstu ‑ un tādējādi arī Eiropas Savienības ‑ pilsoni. Tā vietā Tiesa
noteica ierobežojumus attiecībā uz dalībvalstu spēju atņemt Savienības
pilsoņiem tiesības, kas piešķirtas saskaņā ar Savienības pilsoņa statusu. Jo
īpaši tā apstiprināja, ka dalībvalstu kompetences ‑ paredzēt pilsonības
iegūšanas un zaudēšanas noteikumus – īstenošana attiecībā uz Savienības
pilsoņiem, ciktāl tā skar Savienības tiesību sistēmā piešķirtās un
aizsargātās tiesības, kā tas ir gadījumā par naturalizācijas kārtībā
iegūtas pilsonības atņemšanu, ir pakļauta pārbaudei tiesā, ņemot vērā Eiropas
Savienības tiesību aktus. Komisijas saņemtajos jautājumos aprakstītās
situācijas bija saistītas ar lēmumiem par dalībvalsts pilsonības piešķiršanu,
kas neietekmēja Savienības tiesību sistēmā piešķirtās un aizsargātās tiesības. 2.3. ES pilsoņu brīva
pārvietošanās un uzturēšanās (Direktīva 2004/38/EK) 2.3.1. Pasākumi, lai nodrošinātu
Direktīvas 2004/38/EK pareizu transponēšanu un piemērošanu[14] ES pilsoņu tiesības brīvi pārvietoties un
uzturēties dalībvalstu teritorijā ir viens no ES integrācijas pamatelementiem. Pārskata periodā Komisija izvērsa stingru
izpildes politiku, lai nodrošinātu pilnīgu un efektīvu direktīvas ieviešanu
visās dalībvalstīs. Rezultātā lielākā daļa dalībvalstu izdarīja grozījumus
savos tiesību aktos vai ir apņēmušās to darīt, lai nodrošinātu atbilstību
noteikumiem par brīvu pārvietošanos. Komisija cieši uzrauga šo apņemšanos
izpildi, un tā sadarbojas ar attiecīgajām dalībvalstīm, lai rastu risinājumu
vēl pastāvošajiem problēmjautājumiem. Komisija 2011. gadā uzsāka lietas pret
divpadsmit dalībvalstīm[15].
2012. gadā — 2013. gada sākumā tā nosūtīja argumentētus atzinumus
septiņos no šiem divpadsmit gadījumiem[16].
Rezultātā līdz šim piecas dalībvalstis ir grozījušas savus tiesību aktus vai
apņēmušās to darīt[17].
Galvenie pārkāpumu procedūrās ietvertie jautājumi attiecas uz Savienības
pilsoņu ģimenes locekļu ieceļošanas un uzturēšanās tiesībām, tostarp viena
dzimuma laulāto vai partneru tiesībām[18],
nosacījumiem par vīzu un uzturēšanās atļauju izsniegšanu ģimenes locekļiem,
kuri nav ES pilsoņi, un materiālajām un procesuālajām garantijām pret ES
pilsoņu izraidīšanu. Tīmekļa portālā Your Europe[19] sniegta informācija ES
pilsoņiem par viņu tiesībām. Īpaša sadaļa ir veltīta tiesībām brīvi
pārvietoties. Komisija arī publicē atjauninātu ES pilsoņiem paredzētu ceļvedi
par tiesībām brīvi pārvietoties un uzturēties Eiropā[20]. 2.3.2. Izskatītie pieprasījumi un
sūdzības Pārskata periodā Komisijai tika iesniegti 1566
individuālie pieprasījumi par brīvas pārvietošanās un uzturēšanās jautājumiem,
no kuriem 581 bija reģistrēti kā oficiālas sūdzības. Komisija ir arī sniegusi
atbildes uz 147 Eiropas Parlamenta jautājumiem un 137 lūgumrakstiem. 2011. gadā 2413 pieprasījumi par brīvas
pārvietošanās jautājumiem tika iesniegti Europe Direct kontaktcentros un
3787 pieprasījumi 2012. gadā (veidojot 3,9 % no EDCC gada
apjoma). Ar brīvu pārvietošanos un uzturēšanos
saistītie jautājumi ir viena no trim galvenajām jomām gan SOLVIT saņemto
informācijas pieprasījumu (922 informācijas pieprasījumi), gan lietu skaita
ziņā (pārskata periodā SOLVIT ir izskatījis un slēdzis 481 lietas, no
kurām 88 % tika atrisinātas). 2.3.3. Risināmo jautājumu piemēri Valsts iestādēm ir tiesības izraidīt ES
pilsoņus no savas teritorijas, tikai ņemot vērā atsevišķas stingras materiālās
un procesuālās garantijas, kas noteiktas ES tiesību aktos. Lai nodrošinātu
juridisko noteiktību attiecībā uz ES pilsoņiem, ir svarīgi, lai šīs garantijas
ir pilnīgi un pareizi transponētas visās dalībvalstīs. 2010. gadā Francijas iestādes attiecībā
pret nelikumīgu apmetņu iemītniekiem ‑ galvenokārt Rumānijas un Bulgārijas
izcelsmes romiem ‑ izdeva izraidīšanas rīkojumus un rīkojumus atstāt
Francijas teritoriju. Komisija rīkoja sarunas ar Francijas iestādēm, kuru
rezultātā Francijas tiesību aktos pilnībā iekļāva garantijas, kas noteiktas ES
tiesību aktos. Jaunie tiesību akti stājās spēkā 2011. gada jūnijā. Dānija pieņēma jaunus izraidīšanas noteikumus,
kas stājās spēkā 2011. gada jūlijā, un kurus piemēroja arī ES pilsoņiem,
radot nopietnas bažas par to atbilstību ES pārvietošanās brīvības noteikumiem.
Pēc Komisijas iejaukšanās un saziņas ar Dānijas valdību Ārvalstnieku likumā
tika izdarīti grozījumi 2012. gada jūnijā. Šie piemēri liecina, ka dialogs ar
dalībvalstīm var būt efektīvs līdzeklis, lai risinātu jautājumus ES pilsoņu
labā. Vēl viens piemērs Komisijas rīcībai, lai
nodrošinātu ES pilsoņu tiesības uz nediskrimināciju un likvidētu brīvas
pārvietošanās šķēršļus, ir gadījumi saistībā ar ārvalstu dubulto uzvārdu
reģistrāciju. Pēc Komisijas iejaukšanās 2010. gadā Zviedrija 2012. gadā
izdarīja grozījumus savos tiesību aktos ar mērķi atļaut Zviedrijas pilsoņiem
reģistrēt ārvalstu dubultos uzvārdus. Turklāt Komisija iesniedza prasību tiesā
pret Beļģiju, lai nodrošinātu šādas tiesības arī Beļģijā dzimušiem bērniem, ja
viens no vecākiem ir Beļģijas pilsonis, bet otrs ir no citas dalībvalsts. 2.3.4. Nākotnes prioritātes Pēc Komisijas rīcības, lai nodrošinātu ES
tiesību aktu transponēšanu, tā galveno uzmanību pievērsīs faktiskai ES
pārvietošanās brīvības noteikumu piemērošanai. Komisija veic divus
pētījumus par direktīvas 2004/38/EK piemērošanu. Pirmajā pētījumā, ko uzsāka 2012. gada
beigās, tiks noskaidrots kā formalitātes un procedūras saistībā ar uzturēšanās
dokumentu izdošanu ietekmē brīvas pārvietošanās un uzturēšanās tiesības. Otrajā
pētījumā, ko uzsāka 2013. gada sākumā, tiks izvērtēta situācija un ES
iedzīvotāju mobilitātes ietekme vietējā līmenī. Iegūtie rezultāti tiks ņemti vērā citās
darbībās, kas minētas 2013. gada ziņojumā par ES pilsonību, piemēram,
vienkāršojot formalitātes attiecībā uz ES pilsoņiem un veicinot efektīvu brīvas
pārvietošanās lietu izskatīšanu vietējā līmenī. Turklāt pilnīga ES noteikumu par brīvu
pārvietošanos īstenošana joprojām ir Komisijas prioritāte. Ziņojumu par šo
noteikumu piemērošanu sagatavos, tiklīdz tiks pabeigti šie īstenošanas pasākumi
un tiem sekojošs vispārējs brīvas pārvietošanās politikas ietekmes novērtējums. Komisija turpina mudināt dalībvalstis dalīties
ar informāciju un labāko praksi, tostarp par cīņu ar ļaunprātīgu izmantošanu un
krāpšanu brīvas pārvietošanās jomā. 2.4. Vēlēšanu tiesības ES pilsoņiem, kas dzīvo dalībvalstī, kuras
pilsoņi tie nav, ir tiesības piedalīties (kā vēlētājiem un kandidātiem)
pašvaldību un Eiropas Parlamenta vēlēšanās šajā valstī ar tādiem pašiem
nosacījumiem kā attiecīgās valsts pilsoņiem. Pārskata periodā Komisija atbildēja uz
aptuveni 100 individuāliem pieprasījumiem, 50 Eiropas Parlamenta jautājumiem un
9 lūgumrakstiem par ES pilsoņu vēlēšanu tiesībām. Piecos gadījumos Komisija rīkoja dialogu ar
dalībvalstīm par jautājumiem, kas saistīti ar Direktīvas 94/80/EK transponēšanu
(ES pilsoņu tiesības piedalīties pašvaldību vēlēšanās) un desmit gadījumos par
Direktīvas 93/109/EK (ES pilsoņu tiesības piedalīties Eiropas Parlamenta
vēlēšanās) transponēšanu. Rezultātā dalībvalstis izdarīja grozījumus savos
tiesību aktos vai paziņoja par grozījumu izdarīšanu, lai panāktu atbilstību ES
tiesību aktiem[21].
Komisija patlaban pabeidz savu izvērtēšanu un cieši uzraudzīs pausto apņemšanos
izpildi un pilnīgu valsts tiesību aktu atbilstību. Turklāt Komisija ir sazinājusies ar
vienpadsmit dalībvalstīm, kuras nav ļāvušas citu dalībvalstu ES pilsoņiem
dibināt politiskas partijas vai kļūt par to biedriem, kas ir pretrunā ar LESD 22. pantu. Divos gadījumos ir
noskaidroti lietas apstākļi, vienā gadījumā valsts tiesību akti tika pieņemti
saskaņā ar ES tiesību aktiem, un otrā gadījumā tika paziņots par grozījumiem.
Pret pārējām septiņām dalībvalstīm tika uzsāktas lietas[22]. Savā ziņojumā par pašvaldību vēlēšanām[23], ko pieņēma 2012. gada
9. martā, Komisija izvērtēja kā ES pilsoņu vēlēšanu tiesības tiek
īstenotas vietējā līmenī un ierosināja dalībvalstīm veikt mērķtiecīgus
pasākumus, lai veicinātu pilsoņu līdzdalību un palielinātu aktivitāti. Komisija 2013. gada
12. martā iesniedza Paziņojumu “Gatavojoties 2014. gada
Eiropas parlamenta vēlēšanām: priekšlikumi vēlēšanu demokrātiskai un efektīvai
norisei” un Ieteikumu “par Eiropas Parlamenta vēlēšanu
demokrātiskas un efektīvas norises veicināšanu”, kuru mērķis ir stiprināt
Eiropas dimensiju Eiropas Parlamenta vēlēšanās. Palielinot efektivitāti un
samazinot administratīvo slogu, Ieteikums uzlabos arī dubultās balsošanas
novēršanas mehānisma darbību, kas minēta Direktīvā 93/109/EK. Padome 2012. gada 20. decembrī
pieņēma Direktīvu 2013/1/ES[24],
ar kuru atvieglo ES pilsoņiem iespējas kandidēt 2014. gada Eiropas
Parlamenta vēlēšanās, jo tiem būs tikai jāuzrāda personu apliecinošs
dokuments un paziņojums par savu atbilstību kandidēšanas nosacījumiem. Visbeidzot, kā minēts 2010. gada ziņojumā
par ES pilsonību, Komisija uzsāka diskusijas ar tām dalībvalstīm, kas liedz
saviem pilsoņiem tiesības piedalīties valsts vēlēšanās, kad viņi izmanto savas
brīvas pārvietošanās un uzturēšanās tiesības, un atstāj savas izcelsmes valsts
teritoriju (vēlēšanu tiesību atņemšana). Pēc mērķtiecīgas diskusijas, kas 2013. gada
19. februārī notika kopīgā uzklausīšanā ar Eiropas Parlamentu par ES
pilsonību, Komisija ir iekļāvusi 2013. gada ziņojumā par ES pilsonību
konkrētus pasākumus. 2.5. Konsulārā aizsardzība ES pilsoņiem, kuri
ceļo uz kādu valsti ārpus ES vai dzīvo kādā valstī ārpus ES, kur viņu
dalībvalsts nav pārstāvēta, ir tiesības saņemt jebkuras citas dalībvalsts
diplomātisko un konsulāro iestāžu aizsardzību ar tādiem pašiem nosacījumiem kā
šīs valsts pilsoņiem. Pēc 2010. gada
ziņojuma par ES pilsonību pieņemšanas Komisija 2011. gada 23. martā
iesniedza paziņojumu par ES pilsoņu konsulāro aizsardzību trešās valstīs:
situācijas raksturojums un nākotnes perspektīvas[25], kā arī atklāja īpašu tīmekļa
vietni[26].
Komisija 2011. gada
14. decembrī pieņēma priekšlikumu direktīvai par Savienības pilsoņu
konsulāro aizsardzību ārvalstīs, kuras mērķis ir paredzēt skaidrus un
juridiski saistošus noteikumus par dalībvalstu konsulāro iestāžu savstarpējo
sadarbību un koordināciju, lai nodrošinātu, ka nepārstāvētiem ES pilsoņiem ir
nediskriminējoša piekļuve citu dalībvalstu diplomātisko vai konsulāro
pārstāvniecību aizsardzībai trešās valstīs. 2.6. Tiesības iesniegt
lūgumrakstus Eiropas Parlamentam ES pilsoņiem ir
tiesības iesniegt lūgumrakstus Eiropas Parlamentam par Savienības jautājumiem,
kas viņus tieši ietekmē. Eiropas Parlamenta Lūgumrakstu komiteja 2012. gadā
saņēma 1964 lūgumrakstu iesniegumus, salīdzinot ar 2091 iesniegumu 2011. gadā
un 1746 iesniegumiem 2010. gadā. Laikposmā no 2012. gada
janvāra līdz septembrim 1010 lūgumraksti tika atzīti par pieņemamiem no
kopējiem reģistrētajiem 1400 lūgumrakstiem (72 %), salīdzinot ar 998
lūgumrakstiem 2011. gadā (71 %) un 989 lūgumrakstiem 2010. gadā
(60 %). Saņemtie lūgumraksti tika vai nu nosūtīti iestādei vai struktūrai,
vai arī slēgti, sniedzot tiešu atbildi lūgumraksta iesniedzējam. Tāpat kā
iepriekšējos gados, visbiežākie lūgumrakstos iekļautie jautājumi 2012. gadā
bija saistīti ar pamattiesībām/tiesiskumu, vidi un iekšējo tirgu. 2.7. Tiesības iesniegt sūdzības
Eiropas ombudam ES pilsoņiem ir
tiesības iesniegt sūdzības Eiropas Ombudam par ES iestāžu, struktūru, biroju un
aģentūru pieļautām administratīvām kļūmēm, izņemot kļūmes, ko, pildot tiesu
iestādes pienākumus, pieļāvusi Eiropas Savienības tiesa. Pārskata periodā
Eiropas ombuds ir reģistrējis aptuveni 2500 sūdzības gadā. Tādu sūdzību skaits,
kas neietilpst Eiropas ombuda pilnvaru jomā, ir samazinājies no 1983 sūdzībām 2010.gadā
un 1846 2011. gadā līdz 1720 sūdzībām 2012. gadā. Šis samazinājums ir
galvenokārt pateicoties Eiropas ombuda interaktīvajai rokasgrāmatai, ar kuras
palīdzību sūdzību iesniedzējus novirza pie kompetentās iestādes. 2012. gadā
19281 pilsonis ir izmantojis minēto rokasgrāmatu, lai saņemtu padomu. Uz sūdzībām
balstītu uzsākto izmeklēšanu skaits ir palielinājies no 323 izmeklēšanām 2010. gadā
līdz 450 2012. gadā. Šis pieaugums izriet no Eiropas ombuda panākumiem,
vēršoties pie potenciālajiem sūdzību iesniedzējiem. Galvenokārt
izmeklēšanas ir saistītas ar ES administrācijas nepietiekamu pārredzamību. 2012. gadā
21,5 % gadījumu bija saistīti ar pārredzamību, salīdzinot ar 33 % 2010. gadā
un 25 % 2011. gadā. Eiropas ombuds ir spējis panākt labvēlīgu
iznākumu 20 % gadījumos no visām izmeklēšanām, kas pabeigtas 2012. gadā
(80 lietas). 2.8. Eiropas pilsoņu iniciatīva Īstenojot Eiropas pilsoņu iniciatīvu, Komisiju
var uzaicināt iesniegt tiesību aktu priekšlikumus jomās, kurās tai ir pilnvaras
to darīt, ja iniciatīvu atbalsta vismaz viens miljons pilsoņu. Regulā (ES) Nr. 211/2011, ko piemēro no 2012. gada 1. aprīļa, ir izklāstīti šādu
iniciatīvu noteikumi un procedūras. Laikposmā no 2012. gada aprīļa līdz 2013. gada
februārim Komisija ir saņēmusi 27 lūgumus reģistrēt ierosinātās iniciatīvas.
Piedāvāto jautājumu loks ir plašs, sākot ar beznosacījumu pamatienākumiem un
augstas kvalitātes izglītību visiem, līdz plašsaziņas līdzekļu plurālismam un
balsošanas tiesībām. Pirmā iniciatīva, atsaucoties uz tās organizatoriem, ir
savākusi vajadzīgo atbalsta paziņojumu skaitu[27],
bet vēl nav oficiāli iesniegta Komisijai. Komisija 2011. gadā izveidoja dalībvalstu
ekspertu grupu, lai apmainītos ar viedokļiem, zinātību un labāko praksi par
uzdevumiem, kas dalībvalstīm jāveic saistībā ar pilsoņu iniciatīvas procedūru. 2.9. Statistikas dati par ES
pilsoņiem, kuri ir izmantojuši brīvas pārvietošanās un uzturēšanās tiesības 2012. gada 1. janvārī aptuveni 13,6
miljoni ES pilsoņu dzīvoja (vismaz 12 mēnešus) dalībvalstī, kuras pilsoņi tie
nav. Tomēr savas tiesības brīvi pārvietoties un uzturēties izmanto daudz vairāk
ES pilsoņu. 2011. gadā ES tika veikti vairāk nekā 180 miljoni ceļojumu
privātā nolūkā un gandrīz 30 miljoni ceļojumu saistībā ar uzņēmējdarbību. 3. Norises attiecībā uz
diskriminācijas aizlieguma principu pilsonības dēļ LESD 18. pantā
un Pamattiesību hartas 21. panta 2. punktā iekļauts aizliegums
diskriminēt pilsonības dēļ, ievērojot Līgumu piemērošanas jomu un neskarot
tajos paredzētos īpašos noteikumus. Ņemot vērā to, ka
šo principu piemēro attiecībā uz jebkuru jautājumu ES tiesību aktu materiālās
piemērošanas jomā, tad šā principa aizsardzība ir Komisijas lomas neatņemama
daļa, nodrošinot pareizu ES tiesību aktu piemērošanu dažādās politikas jomās, kā
to atspoguļo daži indikatīvi piemēri pārskata periodā. Virknē lietu, kas
uzsāktas pret sešām dalībvalstīm (Austrija, Beļģija, Francija, Grieķija
Luksemburga un Vācija), Komisija apstrīdēja valsts noteikumus, kas regulē
attiecīgās dalībvalsts pilsoņu piekļuvi darbam notāra profesijā. Savā 2011. gada
24. maija spriedumā Tiesa atzina, ka šādi noteikumi ir diskriminējoši
pilsonības dēļ un tādējādi ir pretrunā ar Līguma noteikumiem[28]. 2011. gadā ‑
vēl vienā noteikumu izpildes nodrošināšanas gadījumā ‑ Komisija iesniedza
prasību tiesā pret Austriju, jo tās noteikumi paredzēja, ka sabiedriskā
transporta atlaides piešķir tikai tiem studentiem, kuru vecāki saņem Austrijas
ģimenes pabalstus. Savā spriedumā 2012. gada 4. oktobrī Tiesa
atbalstīja Komisijas nostāju, ar kuru tā nostiprināja principu, ka ES
studentiem, kas studē citur Eiropas Savienībā (ne savā izcelsmes dalībvalstī),
ir tādas pašas tiesības uz atsevišķām priekšrocībām, kā attiecīgās dalībvalsts
vietējiem studentiem[29]. Komisija 2012. gadā
veica pasākumus saistībā ar problēmām, ar kurām saskaras Maltā dzīvojoši ES
pilsoņi, kuri nav Maltas pilsoņi, attiecībā uz piekļuvi ūdens un
elektroenerģijas tarifu atlaidēm saskaņā ar tādiem pašiem nosacījumiem, kas
pieejami Maltas pilsoņiem. Komisija īstenoja
arī mērķtiecīgu politisko rīcību jomās, kurās tika konstatētas īpašas problēmas
saistībā ar diskrimināciju pilsonības dēļ. Vairākās sūdzībās un ieinteresēto personu aicinājumos nodrošināt
juridisko skaidrību tika norādīts, ka dažās dalībvalstīs pastāv apšaubāmi ar pilsonību
saistīti ierobežojumi attiecībā uz piekļuvi sporta aktivitātēm un/vai sporta
sacensībām. Lai tos novērstu, Komisija 2011. gada janvārī pieņēma paziņojumu[30] par Eiropas dimensijas attīstību sportā, kurā iekļauti norādījumi
dalībvalstīm par to, kā nodrošināt praksi, kas nav diskriminējoša attiecībā
uz piekļuvi sporta aktivitātēm un/vai sporta sacensībām. Komisija 2011. gada
decembrī sniedza norādījumus dalībvalstīm par to, kā nodrošināt, lai mantojuma
nodokļa pārrobežu noteikumi nebūtu diskriminējoši pilsonības dēļ[31]. Pēc
šo norādījumu iesniegšanas tika veikta izpildes horizontālā pārbaude attiecībā
uz valsts noteikumiem par mantojuma nodokli, kas ir pretrunā ES līgumiem. Komisija 2012. gada
beigās uzsāka pētījumu, lai veiktu pilnīgu valsts tiešo nodokļu tiesību aktus
izvērtējumu ar mērķi noteikt, vai tie rada netaisnīgus apgrūtinājumus darba
ņēmējiem un personām, kas pārceļas uz citu dalībvalsti. Šī iniciatīva sagatavota pēc iepriekšējās
iniciatīvas, kas uzsākta 2010. gadā, lai pārbaudītu dalībvalstu tiešo
nodokļu tiesību aktus, nodrošinot, ka tie nav diskriminējoši attiecībā pret
pārrobežu darba ņēmējiem. Pamatojoties uz šo,
Komisija veic atbilstošus pasākumus un īstenos to pašu pieeju attiecībā uz
iepriekš minēto 2012. gada pētījumu. Komisija 2012. gada
maijā ir izdevusi dalībvalstīm vadlīnijas[32]
par nediskriminējošām vinješu sistēmām vieglajiem automobiļiem un
motocikliem. Komisija 2012. gada jūnijā, kā daļu no tās centieniem veicināt
izaugsmi labāk īstenojot Pakalpojumu direktīvu (2006/123/EK), izziņoja
pasākumus[33], lai nodrošinātu, ka diskriminācijas aizlieguma princips pakalpojumu
saņēmēju pilsonības dēļ tiek pareizi piemērots, kā arī izdeva dalībvalstīm
konkrētus norādījumus par šā principa piemērošanu[34]. Atzīstot, ka piekļuve
maksājumu kontiem un citiem banku pakalpojumiem ir kļuvusi svarīga
iedzīvotāju līdzdalībai ekonomiskajā un sociālajā dzīvē, un kā 2012. gada
oktobrī ziņots Vienotā tirgus aktā II[35],
Komisija pieņem (tajā pat dienā, kad pieņem šo ziņojumu) iniciatīvu, kuras
mērķis ir inter alia novērst diskrimināciju pilsonības dēļ attiecībā uz
šādiem kontiem un banku pakalpojumiem[36].
Komisija 2012. gada beigās uzsāka
pētījumu[37],
lai izvērtētu, kā diskriminācijas aizlieguma principu pilsonības dēļ ievieš
valsts tiesību aktos saistībā ar piekļuvi augstākajai izglītībai, tostarp
finansiālam atbalstam. Visbeidzot,
Komisija 2013. gada 26. aprīlī ierosināja direktīvu, lai veicinātu
darba ņēmēju brīvas pārvietošanās tiesību efektīvu izmantošanu ES[38], kuras mērķis inter alia ir
novērst diskrimināciju mobilo ES darba ņēmēju pilsonības dēļ. 4. Secinājums Šajā ziņojumā atspoguļotas galvenās norises un
pasākumi ES līmenī saistībā ar ES pilsonību no 2011. gada. Tas papildina
un pavada 2013. gada ziņojumu par ES pilsonību. [1] Ar Lisabonas līgumu LESD 18. un 24. pants tika
iekļauts LESD otrajā daļā “Diskriminācijas aizliegums un Savienības pilsonība”. [2] Direktīva 2000/43/EK, ar ko ievieš vienādas attieksmes
principu pret personām neatkarīgi no rasu vai etniskās piederības. [3] Direktīva 2000/78/EK, ar ko nosaka kopēju sistēmu
vienlīdzīgai attieksmei pret nodarbinātību un profesiju. [4] Direktīva 2006/54/EK par tāda principa īstenošanu, kas
paredz vienlīdzīgas iespējas un attieksmi pret vīriešiem un sievietēm
nodarbinātības un profesijas jautājumos (pārstrādāta versija). [5] COM (2011) 160 — http://ec.europa.eu/justice/fundamental-rights/files/annual_report_2010_lv.pdf. [6] COM (2012) 169 — http://ec.europa.eu/justice/fundamental-rights/files/charter-brochure-report_en.pdf. [7] COM (2013) 271 — http://ec.europa.eu/justice/fundamental-rights/files/charter_report_2012_en.pdf. [8] Sk., piemēram, Lietu C-184/99 Grzelczyk. [9] Lieta C-34/09, Ruiz Zambrano. [10] Lieta C-256/11, Dereci un
citi. [11] Apvienotās Lietas C-356/11 un C 357/11,
O, S. [12] Sk., piemēram, Lietu C-369/90 Micheletti
un citi. [13] Lieta C-135/08. [14] OV L 158, 77. lpp. [15] AT, BE, DE, CY, CZ, ES, IT, LT, MT, PL, SE, UK. (http://europa.eu/rapid/press-release_IP-11-981_lv.htm. [16] CZ, LT (http://europa.eu/rapid/press-release_IP-12-75_en.htm?locale=en), UK (http://europa.eu/rapid/press-release_IP-12-417_en.htm?locale=en), AT, DE un SE (http://europa.eu/rapid/press-release_IP-12-646_en.htm?locale=en) un BE (http://europa.eu/rapid/press-release_MEMO-13-122_en.htm). [17] MT ir grozījusi tās tiesību aktus. ES, IT, PL un SE ir
apņēmušās izdarīt grozījumus līdz 2013. gada pavasarim. [18] Sk. arī ziņojumu par Pamattiesību hartas piemērošanu, COM
(2013) 271. [19] http://ec.europa.eu/youreurope/index.htm [20] http://ec.europa.eu/justice/citizen/files/guide_free_movement_en.pdf. [21] CY, PL un RO pieņēma jaunus tiesību aktus; CZ, SI un SK
paziņoja, ka grozījumus savos tiesību aktos veiks līdz 2014. gada Eiropas
Parlamenta vēlēšanām. EE un LV ir sniegušas pietiekamus paskaidrojumus, bet BG,
HU, LT un MT ir nesen pieņēmušas tiesību aktus, kas tiek izvērtēti. [22] CZ, ES, GR, LT, LV, PL un SK. [23] Ziņojums par to, kā tiek piemērota
Direktīva 94/80/EK ar kuru paredz sīki izstrādātus noteikumus par to, kā
tiesības balsot un kandidēt pašvaldību vēlēšanās izmanto Savienības pilsoņi,
kas dzīvo dalībvalstī, kuras pilsoņi tie nav COM (2012) 99. [24] Padomes Direktīva 2013/1/ES, ar kuru
groza Direktīvu 93/109/EK, ar ko nosaka sīki izstrādātu kārtību tiesību
kandidēt Eiropas Parlamenta vēlēšanās izmantošanai Savienības pilsoņiem, kas
dzīvo dalībvalstī, kuras pilsoņi tie nav (OV L 26., 28. lpp.). [25] COM(2011) 149. [26] http://ec.europa.eu/consularprotection. [27] http://europa.eu/rapid/press-release_IP-13-107_lv.htm. [28] Lietas C-47/08, C-50/08, C-53/08, C-54/08,
C-51/08 un C-61/08. [29] Lieta C-75/11. [30] SEC(2011) 66/2. [31] COM(2011) 864. [32] COM(2012) 199. [33] COM(2012) 261. [34] SWD(2012) 146. [35] COM(2012) 573. [36] Priekšlikums Eiropas Parlamenta un
Padomes direktīvai par to maksu salīdzināmību, kas saistītas ar maksājumu
kontiem, maksājumu kontu maiņu un piekļuvi maksājumu kontiem ar galvenajiem to
elementiem, COM(2013) 266. [37] “ES noteikumu par ES pilsoņu un viņu
ģimenes locekļu brīvu pārvietošanos novērtējums un to praktiskā īstenošana”. [38] Priekšlikums Eiropas Parlamenta un
Padomes direktīvai par pasākumiem, ar ko veicina darba ņēmējiem piešķirto
tiesību īstenošanu darba ņēmēju pārvietošanās brīvības jomā, COM(2013) 236.