ZAĻĀ GRĀMATA Par Eiropas stratēģiju par plastmasas atkritumiem vidē /* COM/2013/0123 final */
SATURS ZAĻĀ GRĀMATA Par Eiropas
stratēģiju par plastmasas atkritumiem vidē.................................... 2 1........... Plastmasas atkritumi, aizvien
pieaugošas problēmas apraksts............................................ 3 2........... Regulējums attiecībā
uz plastmasas atkritumiem Eiropā.................................................... 5 3........... Plastmasas atkritumu
apsaimniekošana un resursu efektivitāte........................................... 7 4........... Starptautiskā dimensija................................................................................................... 8 5........... Politikas iespējas plastmasas
atkritumu apsaimniekošanas uzlabošanai Eiropā................... 9 5.1........ Atkritumu hierarhijas
piemērošana plastmasas atkritumu apsaimniekošanā........................ 9 5.2........ Mērķu īstenošana,
plastmasas pārstrāde un brīvprātīgas iniciatīvas.................................. 11 5.3........ Pievēršanās
patērētāju uzvedībai................................................................................... 12 5.4........ Ceļā uz
ilgtspējīgākām plastmasām................................................................................ 13 5.5........ Plastmasu un plastmasas
izstrādājumu izturīgums............................................................ 14 5.6........ Bioloģiski noārdāmas
plastmasas un no bioloģiskām izejvielām ražotas plastmasas
veicināšana 16 5.7........ ES iniciatīvas, kas
saistītas ar jūru piesārņojošiem atkritumiem, tostarp
plastmasas atkritumiem 18 5.8........ Starptautiska darbība.................................................................................................... 19 ZAĻĀ GRĀMATA Par Eiropas
stratēģiju par plastmasas atkritumiem vidē Šīs Zaļās grāmatas
mērķis ir sākt plašas pārdomas par to, kā
iespējams risināt sabiedriskās kārtības
problēmas, ko rada plastmasas atkritumi. Pašlaik šis jautājums nav
konkrēti risināts ES tiesību aktos atkritumu jomā. Turpmāki pasākumi saistībā ar
Zaļo grāmatu tiks iekļauti plašākā atkritumu jomas
tiesību aktu pārskatīšanā, ko pabeigts
2014. gadā. Šajā
pārskatīšanā tiks aplūkoti pašreizējie atkritumu
reģenerācijas un apglabāšanas poligonā mērķi,
kā arī piecu direktīvu, kas attiecas uz dažādām
atkritumu plūsmām, retrospektīvs novērtējums. Plastmasas raksturīgās
īpašības rada konkrētas atkritumu apsaimniekošanas
problēmas. Plastmasa ir relatīvi
lēta un daudzpusīga, tai ir daudzi rūpnieciskā pielietojuma
veidi, tāpēc tās izmantošana iepriekšējā gadsimtā
strauji pieauga; paredzams, ka šī tendence turpināsies. Otrkārt, plastmasa ir ļoti izturīgs
materiāls, kura mūžs ir ilgāks par no tā izgatavotā
izstrādājuma mūžu. Tāpēc
plastmasas atkritumu apjoms pieaug visā pasaulē. Plastmasas izturīgums arī
nozīmē, ka tās nekontrolēta nonākšana atkritumos ir
problemātiska, jo plastmasa saglabājas vidē ļoti ilgu
laiku. Nepieciešamība turpināt
darbu, lai samazinātu plastmasas sastopamību un ietekmi jūras
vidē, tika īpaši uzsvērta “Rio+20” samitā. Labāka plastmasas atkritumu
apsaimniekošana ir sarežģīta, tomēr paver arī dažādas
izdevības. Lai gan plastmasa ir
pilnībā pārstrādājams materiāls, patlaban tiek
pārstrādāta tikai neliela daļa plastmasas atkritumu. Pastiprināta otrreizējā
pārstrāde sekmētu Ceļvedī par resursu efektīvu
izmantošanu Eiropā (pieņemts 2011. gadā)[1]
izklāstīto mērķu īstenošanu un palīdzētu
samazināt siltumnīcefekta gāzu emisijas un izejvielu un
fosilā kurināmā importu. Turklāt
pienācīgi izstrādāti pasākumi, lai
pārstrādātu plastmasu, var uzlabot konkurētspēju un
radīt jaunu saimniecisko darbību un darba vietas. Šī Zaļā grāmata
palīdzēs atkārtoti novērtēt vides un cilvēka
veselības apdraudējumu, ko rada plastmasas izstrādājumi,
kad tie kļuvuši par atkritumiem, pievēršoties to videi
nekaitīgai konstrukcijai un ķīmiskajam sastāvam, un
uzsākt pārdomu procesu par to, kā risināt problēmas,
kas saistītas ar plastmasas atkritumu nekontrolētu likvidēšanu
un jūras piesārņošanu ar atkritumiem. Tas
arī veicinātu pārdomu procesu par to, kā plastmasas
izstrādājumu izmaksās internalizēt to aprites cikla
ietekmi, sākot ar izejvielu ieguvi un beidzot ar darbībām ar
nolietoto ražojumu. Komisija
izsludina šo apspriešanu, lai apkopotu faktus, novērtētu, kas ir likts
uz spēles, un uzklausīt visu ieinteresēto personu viedokļus
par šo parādību, kam ir vairākas dimensijas. Tiek gaidītas piezīmes par visiem vai dažiem dokumenta
aspektiem. Katras iedaļas beigās ir
uzdoti konkrēti jautājumi par politikas risinājumiem. Dalībvalstis, Eiropas Parlaments, Eiropas Ekonomikas un
sociālo lietu komiteja un visas pārējās
ieinteresētās personas ir aicinātas paust savu viedokli par
šajā Zaļajā grāmatā izklāstītajiem
ierosinājumiem. Tas nosūtāms uz
norādīto adresi tā, lai tas sasniegtu Komisiju
vēlākais līdz 2013. gada 7. jūnijam: http://ec.europa.eu/environment/consultations/plastic_waste_en.htm. Lūdzam
ņemt vērā, ka lielākā daļa atsauču šajā
tekstā iekļautas, par pamatu izmantojot datus no EUROSTAT un
EVA oficiālās statistikas. 1. Plastmasas atkritumi,
aizvien pieaugošas problēmas apraksts Plastmasas ražošana Plastmasa ir salīdzinoši jauns
materiāls, ko rūpnieciski sāka ražot tikai 1907. gadā[2]. Tagad tā sastopama rūpniecības un
patēriņa precēs, un mūsdienu dzīve bez tās nav
iedomājama. Tajā pašā
laikā plastmasas īpašības, kas to padara tik noderīgu,
piemēram, tās izturīgums, vieglums un zemās izmaksas,
sarežģī arī tās likvidēšanu[3]. Pasaules plastmasas ražošanas apjoms pieauga
no 1,5 miljoniem tonnu (Mt) gadā 1950. gadā līdz
245 Mt 2008. gadā — 60 Mt[4] Eiropā vien. Pēdējos
10 gados saražotais apjoms bija līdzvērtīgs visa
divdesmitā gadsimta laikā saražotajam apjomam[5]. Aplēsts (saskaņā ar ierastās
darbības scenāriju), ka 2020. gadā ES tirgū tiks
laisti 66,5 Mt[6]
plastmasas un ka līdz 2050. gadam plastmasas ražošanas apjoms
pasaulē varētu trīskāršoties[7]. Plastmasas atkritumi Aplēsts, ka Eiropas Savienībā
(ES 27) 2008. gadā radās apmēram 25 Mt plastmasas
atkritumu. No tiem 12,1 Mt (48,7 %)
apglabāja poligonos, 12,8 Mt (51,3 %) tika reģenerēti[8], un tikai
5,3 Mt (21,3 %) tika pārstrādāti[9]. Lai gan prognozēs līdz 2015. gadam
paredzēts mehāniskas pārstrādes līmeņa
vispārējs 30 % pieaugums (no 5,3 Mt līdz 6,9 Mt),
sagaidāms, ka atkritumu apglabāšana poligonā un
sadedzināšana ar enerģijas reģenerāciju[10] arī
turpmāk būs dominējošie atkritumu apsaimniekošanas veidi[11]. Plastmasas ražošana pieaug līdz ar IKP[12], un ar
to ir saistīts vispārējs plastmasas atkritumu apjoma pieaugums
par 5,7 Mt (23 %) laikposmā no 2008. gada līdz
2015. gadam[13]. To lielā mērā virza 24 %
pieaugums iepakojumu nozarē, un tas veido daļu no
nepārtrauktās plastmasas atkritumu apjoma palielināšanās
tendences Eiropā. Kamēr nav uzlabota
ražojumu konstrukcija un uzlaboti atkritumu apsaimniekošanas pasākumi,
plastmasas atkritumu apjoms ES palielināsies līdz ar ražošanas
pieaugumu. ES novērotās tendences varētu
būt izteiktākas valstīs ar strauji augošu ekonomiku,
piemēram, Indijā, Ķīnā, Brazīlijā un
Indonēzijā, kā arī jaunattīstības valstīs. Paredzams, ka pasaules iedzīvotāju skaits
katru desmitgadi pieaugs par 790 miljoniem, un līdz 2050. gadam
tas var pārsniegt 9 miljardus ar jaunu, aptuveni 2 miljardi
cilvēku lielu, vidusšķiru[14]. Visticamāk tas palielinās pieprasījumu
pēc plastmasas un plastmasas atkritumu apjomu visā pasaulē. Plastmasu rūpniecības nozare Plastmasas rūpniecības nozarei ir
liela ekonomiskā nozīme Eiropā, tā vairāk nekā
59 000 uzņēmumu nodarbina kopumā ap 1,45 miljonus
cilvēku un rada aptuveni 300 miljardus euro gadā lielu
apgrozījumu. Ražošanas nozare nodrošina
167 000 darbavietu, un pārstrādes nozare –
1,23 miljonus darbavietu (ES 27, no 2005. līdz
2011. gadam, ESTAT), lielākoties mazajos un vidējos
uzņēmumos[15]. Atkritumu apsaimniekošanā vislielākās
darba iespējas ir elektrisko un elektronisko iekārtu atkritumu (EEIA)
savākšanas un šķirošanas jomā, uz 1000 tonnām
pārstrādāta materiāla kopumā tiek radītas
attiecīgi 40 un 15,6 darba vietas. Plastmasas
pārstrādei vien piemīt potenciāls radīt 162 018
darbavietas ES 27, ja pārstrādes rādītājs
palielināsies līdz 70 % līdz 2020. gadam[16]. Plastmasu galvenokārt izmanto iepakojumos
kā lētu, neatgriežamu izstrādājumu, kas parasti nav otrreiz
izmantojams vai nav paredzēts atkārtotai izmantošanai. Plastmasas pārstrādātāju
tirgū dominē plastmasas iepakojumu nozare (40,1 %), tai seko
būvniecības un celtniecības nozare (20,4 %). Plastmasas rūpniecības nozarē paredz
ilgtermiņa izaugsmi apmēram 4 % apjomā visā
pasaulē, krietni apsteidzot gaidāmo pasaules IKP pieaugumu[17]. Eiropa joprojām ir plastmasas
izstrādājumu neto eksportētāja, kuru vērtība
2009. gadā sasniedza €13 miljardus, bet Ķīnas ražošana ir
sasniegusi līdzīgu līmeni kopš 2008. gada[18]. Atrašanās vidē Nonākot vidē, jo īpaši
jūras vidē, plastmasas atkritumi var saglabāties vairākus
simtus gadu[19]. Kaitējumu piekrastes un jūras videi un
ūdens organismiem rada 10 miljoni tonnu atkritumu, kas
galvenokārt ir no plastmasas un kas ik gadu nonāk pasaules
okeānos un jūrās, pārvēršot tos par pasaulē
lielākajām plastmasas izgāztuvēm.
Aplēsts, ka Atlantijas okeānā un Klusajā
okeānā atkritumu “salas” satur ap 100 Mt atkritumu, un aptuveni
80 % no tiem ir plastmasas. Plastmasas
atliekas nodara kaitējumu jūras dzīvnieku sugām —
dzīvnieki var tajās sapīties vai tās norīt[20]. “Rēgu zveja”[21], kuras iemesls ir pamesti
plastmasas zvejas rīki, rada ievērojamas ekonomiskas izmaksas un
būtiski kaitē videi. Invazīvas sugas izmanto plastmasas
atkritumus, lai pārvarētu lielus attālumus okeānos. Lielākā daļa plastmasas atkritumu
beigās nonāk jūras gultnē[22]. Plastmasa nav inerta.
Tradicionālā plastmasa satur ļoti daudz ķīmisku
piedevu (reizēm lielā daudzumā), kas var izraisīt
endokrīnās sistēmas darbības traucējumus, ir
kancerogēnas vai izraisa citas toksiskas reakcijas un principā var
migrēt uz vidi, gan mazos daudzumos[23]. Noturīgi
organiskie piesārņotāji (POP), piemēram, tādi
pesticīdi kā DDT un polihlorbifenili (PHB)[24], var no
apkārtējā ūdens piestiprināties pie plastmasas
fragmentiem, kas var kaitēt[25]
un nonākt pārtikas ķēdē caur jūras
dzīvniekiem, kuri norij plastmasu (Trojas zirga efekts)[26]. Šie POP dabīgā veidā
ļoti viegli nenoārdās, bet gan uzkrājas ķermeņa
audos, potenciāli radot kancerogēnu, mutagēnu un citu ietekmi uz
veselību[27]. Īpašas bažas rada mazas un smalkas
daļiņas (t. s. mikroplastmasas), kas radušās gadu desmitu
ilgas fotodegradācijas un mehāniskas abrāzijas
rezultātā. Tās ir sastopamas
visur un sasniedz pat visattālākos apgabalus[28], to
koncentrācija ūdenī reizēm ir augstāka par planktona
koncentrāciju. Ja jūras
dzīvnieki norij šīs mikroplastmasas (un ķīmiskās
piedevas, ko tās satur) lielā daudzumā, pastāv būtisks
pārtikas ķēdes piesārņošanas risks plēsēja
un medījuma mijiedarbības rezultātā. Slikta atkritumu apsaimniekošana sauszemē,
jo īpaši minimālie plastmasas atkritumu reģenerācijas
rādītāji, saasina jūras plastmasas piesārņojuma
problēmu, kas ir viena no svarīgākajām jaunajām
pasaules mēroga vides problēmām[29]. Eksperti
uzskata, ka aptuveni 80 % no plastmasas atkritumiem jūrā
nonāk no zemes[30]. Galvenie jūru piesārņojošo
plastmasas atkritumu sauszemes avoti ir šādi: nokrišņu
ūdeņu noplūde, kanalizācijas pārplūšana, ar
tūrismu saistīti atkritumi, nelegāla atkritumu izgāšana[31],
rūpnieciska darbība, nepiemērots transports, patēriņa
kosmētikas līdzekļi, sintētiskas smilšstrūklošanas
rīki vai poliestera un akrila šķiedras no apģērbu
mazgāšanas[32]. Plastmasas granulas ir sastopamas
lielākajā daļā pasaules okeānu, pat tādos
neindustriālos apgabalos kā Klusā okeāna dienvidrietumu
reģions[33]. 2. Regulējums
attiecībā uz plastmasas atkritumiem Eiropā Tiesību akti atkritumu jomā Plastmasas atkritumi ES tiesību aktos nav
īpaši apskatīti, lai gan to ietekme uz vidi arvien palielinās. Tikai iepakojumu Direktīvā 94/62/EK
ir noteikti konkrēti plastmasas iepakojumu otrreizējās
pārstrādes mērķi. Pamatdirektīvā
par atkritumiem 2008/98/EK noteikts vispārīgs
mājsaimniecības atkritumu otrreizējās pārstrādes
mērķis, kas cita starpā ietver plastmasas atkritumus. Pamatdirektīvā par atkritumiem ir
attiecināma uz dažiem citiem aspektiem. Piemēram,
direktīva ievieš ražotāja paplašinātu atbildību kā
atkritumu apsaimniekošanas pamatprincipu. Tajā
arī izklāstīta atkritumu hierarhija, proti, priekšroka dota tam,
lai novērstu atkritumu rašanos, tos atkārtoti izmantotu un
pārstrādātu, tā vietā, lai reģenerētu
(tostarp attiecībā uz enerģijas reģenerāciju un
apglabāšanu). Tomēr joprojām
pastāv krass pretstats starp tiesību aktu prasībām un
atkritumu apsaimniekošanas faktisko praksi. Atkritumu pamatdirektīvā Komisija ir
aicināta pārskatīt esošos mērķus un vajadzības
gadījumā apsvērt iespēju nospraust papildu mērķus
citām atkritumu plūsmām. Turklāt
Komisijai ir jāpārskata Atkritumu poligonu direktīvas
mērķi, lai samazinātu poligonos apglabāto bioloģiski
noārdāmu atkritumu daudzumu, kā arī pārstrādes un
reģenerācijas mērķi iepakojumu un izlietoto iepakojumu
Direktīvā 94/62/EK attiecībā uz vairākām
iepakojumu atkritumu kategorijām. Komisija ir nolēmusi, ka tā veiks
esošo tiesību aktu atkritumu jomā un dažādo mērķu
plašu pārskatīšanu, ko pabeigs 2014. gadā. Šis pārskats ietver arī pašreizējo
piecu atkritumu plūsmām veltīto direktīvu[34]
retrospektīvu novērtējumu (derīguma pārbaude),
kurā novērtēs iedarbīgumu, efektivitāti,
saskaņotību un atbilstību. Turpmāki
pasākumi saistībā ar šo Zaļo grāmatu tiks
iekļauti plašākā atkritumu jomas tiesību aktu
pārskatīšanā. Tiesību akti par
ķīmiskām vielām REACH Regula (EK)
Nr. 1907/2006 zināmā mērā attiecas uz plastmasu
pārstrādi. Lai gan regulā ir
iekļauti īpaši noteikumi[35],
kas atvieglo pārstrādātu materiālu laišanu tirgū,
dažos gadījumos piedevu izmantošana plastmasās var traucēt REACH
prasību ievērošanu, ja piedevas nav atļautas izmantošanai jaunos
izstrādājumos. Dažas REACH
procedūras attiecas arī uz plastmasas resursu izmantošanas
efektivitātes uzlabošanu, tostarp tās pārstrādāšanas
iespējām, un riskiem, kas saistīti ar plastmasu vidē. Konkrēti, ierobežojumi joprojām ir
galvenie instrumenti, lai mazinātu apdraudējumu, kas saistīts ar
atsevišķām plastmasām. Varētu
izmantot atļaujas, lai panāktu to plastmasas piedevu pakāpenisku
aizstāšanu, kas rada vislielākās bažas saistībā ar ES
ražotu plastmasu. Klasificēšanas, marķēšanas un
iepakošanas Regula 1272/2008/EK (CLP) ļauj identificēt
bīstamas ķīmiskas vielas un informē lietotājus par
šiem apdraudējumiem, izmantojot standarta simbolus un norādes uz
iepakojuma marķējuma un drošības datu lapas. Šī informācija ir būtiska, lai
veicinātu mazāk kaitīgu plastmasas ražošanu Eiropā,
tāpēc tā ir ļoti svarīga arī pastiprinātai
plastmasas pārstrādei Eiropā. Plastmasas atkritumu radītais
apdraudējums vidē varētu būt ievērojami zemāks,
ja spēkā esošie Eiropas tiesību akti atkritumu jomā tiktu
pienācīgi īstenoti. Daudzās
dalībvalstīs apglabāšana poligonos joprojām ir
visbiežāk izmantotais plastmasas atkritumu likvidēšanas veids[36]. Turklāt nelegāla atkritumu izgāšana
nav pilnībā izskausta, un daudzi poligoni ir nelegāli vai slikti
pārvaldīti[37].
Vēl satraucošāks ir to mājsaimniecību skaits, kas nav
ietvertas sadzīves atkritumu savākšanas sistēmā[38];
situācija, kurā plastmasas atkritumi vispār netiek
kontrolēti, palielina iespējamību, ka vieglā plastmasa
sasniedz ūdenstilpes un nonāk jūrā. Atkritumu jomas tiesību aktu
īstenošana Atkritumu jomas tiesību aktu
ievērošana var būtiski sekmēt ekonomikas izaugsmi un jaunu
darbavietu radīšanu. Nesen veikts pētījums liecina, ka
pilnīga ES atkritumu tiesību aktu īstenošana līdz
2020. gadam varētu aiztaupīt 72 miljardus euro gadā,
palielināt ikgadējo ES atkritumu apsaimniekošanas un
pārstrādes nozares apgrozījumu par 42 miljardiem euro un
radīt vairāk nekā 400 000 darbvietu[39]. Tā kā plastmasas atkritumi nav
klasificēti kā bīstami, tos var eksportēt uz valstīm,
kas nav ESAO dalībvalstis, ievērojot atkritumu sūtījumu
regulā (WSR) paredzēto procedūru un ja
galamērķa valsts šādu importu nav aizliegusi. Plastmasas
atkritumu kopējais eksports no ES dalībvalstīm no
1999. gada līdz 2011. gadam palielinājās piecreiz. Eksporta lielākā daļa nonāca
Āzijā[40]. WSR nepietiekamas
piemērošanas dēļ liels daudzums atkritumu tiek nelikumīgi
sūtīti ārpus ES[41].
Viens no izplatītākajiem attiecīgo atkritumu veidiem ir elektrisko
un elektronisko iekārtu atkritumi, kas satur daudz plastmasas. Šāds
eksports pastiprina nelabvēlīgo ietekmi uz vidi, jo īpaši
valstīs ar vāji attīstītām atkritumu apsaimniekošanas
sistēmām. Plastmasas atkritumu nelikumīgi sūtījumi
nozīmē arī būtisku potenciālu resursu zaudējumu
un zaudētas pārstrādes iespējas Eiropā. Komisija ir nesen publicējusi
paziņojumu[42],
kurā uzsvērta vajadzība uzlabot spēju reaģēt
valsts, reģionu un vietējā līmenī saistībā
ar vides jomas tiesību aktu īstenošanu. Šajā paziņojumā
atzīts, ka uzlabojumi panākami, pilnveidojot esošos noteikumus par
pārbaudēm un uzraudzību. 3. Plastmasas atkritumu
apsaimniekošana un resursu efektivitāte Ilgtspējīgāki plastmasas
ražošanas un labāki plastmasas atkritumu apsaimniekošanas modeļi, jo
īpaši augstāki otrreizējās pārstrādes
rādītāji, piedāvā ievērojamas resursu
efektivitātes uzlabošanas iespējas. Tajā
pašā laikā tie palīdzētu mazināt izejvielu importu,
kā arī siltumnīcefekta gāzu emisijas. Resursu ietaupījums var būt
nozīmīgs. Plastmasu ražo
gandrīz vienīgi no naftas, un pašlaik plastmasas ražošanā
patērē aptuveni 8 % no pasaulē saražotās naftas, no
kuriem 4 % kā izejvielu un 3-4 % kā enerģiju ražošanas
procesos[43]. No resursu efektivitātes perspektīvas
ir jo īpaši svarīgi novērst plastmasas atkritumu
apglabāšanu poligonos. Jebkāda
plastmasas atkritumu apglabāšana poligonos ir acīmredzama resursu
izšķērdēšana, no kuras būtu jāizvairās,
priekšroku dodot pārstrādei vai enerģijas
reģenerācijai kā nākamajam labākajam risinājumam. Tomēr plastmasas atkritumu apglabāšanas
poligonos rādītāji vairākās dalībvalstīs
joprojām ir augsti, jo trūkst piemērotu alternatīvu un
ekonomiskie instrumenti, kuru efektivitāte ir pierādīta, netiek
pietiekami izmantoti. Nepieciešamība saglabāt dabas resursus
un uzlabot resursu efektivitāti varētu kalpot par stimulu plastmasas
ražošanas ilgtspējības palielināšanai.
Ideālā gadījumā visiem plastmasas
izstrādājumiem vajadzētu būt pilnībā
pārstrādājamiem, turklāt par saprātīgām
izmaksām. Pārstrāde sākas jau ražojuma
izstrādes posmā. Tāpēc
ražojuma izstrāde potenciāli var kļūt par vienu no
svarīgākajiem instrumentiem, kā īstenot nesen pieņemto
Resursu efektivitātes ceļvedi[44]. Zemi otrreizējās pārstrādes
rādītāji un plastmasas atkritumu eksports pārstrādei
trešās valstīs ir nozīmīgs neatjaunojamo dabas resursu un
darba vietu zaudējums Eiropā. Plastmasas
pārstrādes potenciāls joprojām ir ārkārtīgi
maz izmantots. Piemēram, Īrijas
Tirgus attīstības programmā atkritumu resursu jomā
konstatēja (cita starpā), ka tieši plastmasas pārstrādei ir
vislielākais pārstrādes darbību potenciāls
Īrijā[45]. Vācijā šobrīd sadedzina 60 %
plastmasas atkritumu, bet arī tur pastāv plašas iespējas, lai
uzlabotu plastmasas pārstrādes rādītājus[46]. Nesenā pētījumā
secināja, ka plastmasas pārstrāde un materiālu ietaupījumi
ievērojami mazinātu klimata pārmaiņas, abiotisko resursu
sarukšanu un saldūdens ekotoksicitāti. Lielāks
plastmasas materiālais ražīgums varētu visaugstākajā
mērā mazināt ietekmi uz vidi. Konstatēja,
ka plastmasai, kā arī biomasai un metāliem, ir vislielākais
siltumnīcefekta gāzu emisiju samazināšanas potenciāls[47]. 4. Starptautiskā
dimensija Plastmasa ir galvenais jūras
piesārņojuma avots pasaulē. Plastmasas
atkritumi nepazīst robežas, un ir vajadzīga starptautiska mēroga
rīcība, lai efektīvi novērstu jūras
piesārņojumu ar plastmasas atkritumiem. Tas
tika skaidri atzīts Apvienoto Nāciju Organizācijas
2012. gada jūnija konferencē par ilgtspējīgu
attīstību “Rio+20”. Starptautiska uzmanība šai problēmai
pievērsta arī nesenās ANO rezolūcijās, pasaules mēroga
nolīgumos vides jomā un starptautisku aģentūru
lēmumos. Piektā starptautiskā
jūras piesārņojuma konference Honolulu, kuru 2011. gada
martā kopīgi rīkoja UNEP un NOAA[48],
varētu būt pirmais solis ceļā uz globālu
stratēģiju un rīcības plānu attiecībā uz
jūras piesārņojumu ar plastmasu. Tā
konstatēja, ka vāji attīstītas atkritumu apsaimniekošanas
sistēmas daudzviet pasaulē ir ļoti svarīgs jautājums,
jo tās ir galvenais faktors, kas ietekmē sauszemes plastmasas
atkritumu nonākšanu jūras vidē. Atkritumu
apsaimniekošanas kapacitātes palielināšana ir joma, kurā
jāpieliek lielākas pūles[49]. Stokholmas Konvencija par noturīgiem
organiskiem piesārņotājiem (POP) attiecas uz plastmasu,
jo tā ierobežo komerciālo liesmu slāpētāju,
piemēram, pentabromdifenilētera un oktabromdifenilētera (BDE)
izmantošanu. Konvencija turklāt aizliedz
tādu materiālu pārstrādi, kas satur POP,
piemēram, dažus bromētus liesmu slāpētājus. Reģionālās jūras
konvencijas, piemēram, OSPAR konvencija, Barselonas konvencija, Helcom
konvencija un Melnās jūras konvencija, arī var būt
nozīmīgas, lai apkarotu jūras piesārņojumu ar
atkritumiem. Piemēram, Barselonas
konvencijas pušu konference 2012. gadā pieņēma politikas
dokumentu un saistīto stratēģisko satvaru par jūru
piesārņojošo atkritumu apsaimniekošanu. Rīkojoties
saskaņā ar reģionālajiem jūras līgumiem,
dalībvalstis varētu labāk pildīt savas saistības
saskaņā ar Jūras stratēģijas pamatdirektīvu (MSFD),
lai panāktu vai saglabātu labu vides stāvokli jūras
vidē līdz 2020. gadam. 5. Politikas
iespējas plastmasas atkritumu apsaimniekošanas uzlabošanai Eiropā Direktīva par atkritumiem 2008/98/EK
jau sagatavoja augsni jaunai domāšanai atkritumu apsaimniekošanas
jomā. Ar to ieviesa ražotāja
paplašinātu atbildību (8. pants), un tajā aprakstīti
spēcīgi un inovatīvi ilgtspējīgas ražošanas
virzītājspēki, ņemot vērā izstrādājumu
pilnu aprites ciklu. Dalībvalstis tiek
aicinātas veikt leģislatīvus vai neleģislatīvus
pasākumus, lai pastiprinātu atkritumu atkārtotu izmantošanu un
atkritumu rašanās novēršanu, pārstrādi un citas
reģenerācijas darbības. Ražotāji
jāmudina iesaistīties nolietotu izstrādājumu
pieņemšanas punktu izveidē. Tie var
iesaistīties atkritumu apsaimniekošanā un uzņemties
finansiālu atbildību par šādu darbību. Tie dara publiski pieejamu informāciju par to,
cik lielā mērā izstrādājums ir otrreiz izmantojams un
pārstrādājams. Ir jāveic
piemēroti pasākumi, lai rosinātu ražojumu izstrādi
tādā veidā, lai mazinātu to ietekmi uz vidi un atkritumu
rašanos ražošanas un turpmākās izmantošanas laikā. Šādi pasākumi var sekmēt tādu
izstrādājumu izstrādi, ražošanu un pārdošanu, kas
piemēroti vairākkārtējai lietošanai, kas ir tehniski
izturīgi un atbilst videi nekaitīgai aprites cikla beigu pārvaldībai. Šajā sadaļā
izklāstītajos politikas risinājumos ir ievērota aprites
cikla pieeja, sākot ar plastmasas izstrādi.
Ir skaidrs, ka plastmasu un plastmasas izstrādājumu
sastāvam un konstrukcijai ir būtiska nozīme attiecībā
uz ilgtspējību un ka tā ietekmē plastmasas aprites cikla
turpmākos posmus. Piemēram,
plastmasas pārstrāde lielā mērā ir atkarīga no
plastmasas materiālu sastāva un no plastmasas izstrādājumu
konstrukcijas. 5.1. Atkritumu
hierarhijas piemērošana plastmasas atkritumu apsaimniekošanā Principā plastmasas atkritumu
pārstrāde ir labāks risinājums nekā enerģijas
reģenerācija vai apglabāšana poligonos.
Lai gan no aprites cikla viedokļa ne visi plastmasas atkritumi var
būt piemēroti atkārtotai pārstrādei, nav nekādu
tehnisku iemeslu, kādēļ plastmasu vajadzētu apglabāt
poligonos tā vietā, lai to pārstrādātu vai izmantotu
enerģijas reģenerācijai. To var
panākt, pakāpeniski mazinot vai aizliedzot plastmasas atkritumu
apglabāšanu poligonos, proti, ieviešot grozījumus atkritumu poligonu
Direktīvā 1999/31/EK. Abi
risinājumi jau tiek izmantoti attiecībā uz bioatkritumiem (pakāpeniska
mazināšana) un riepām, šķidrumiem, sprāgstvielām
(aizliegums). Dalībvalstis ar atkritumu apglabāšanas
rādītājiem zem 5 %, piemēram, Vācija,
Nīderlande, Zviedrija, Dānija, Beļģija un Austrija,
reģenerē, tostarp pārstrādā, 80 –100 %
plastmasas atkritumu. Visas šīs valstis
ir ieviesušas pasākumus, lai dedzināmos atkritumus efektīvi
novirzītu no poligoniem, kas ir līdzvērtīgi aizliegumam
apglabāt atkritumus poligonā. Lielākā
daļa mazāk sekmīgo dalībvalstu nepiemēro šādus
pasākumus, un atkritumu pieņemšana poligonos ir atkarīga tikai
no tā, vai nomaksāti nodokļi/nodevas par atkritumu
pieņemšanu poligonos, kas reizēm ir tik zemi kā tikai
7 euro par tonnu. Tomēr dažās dalībvalstīs ar
augstiem reģenerācijas rādītājiem un atkritumu
apglabāšanas poligonos aizliegumiem plastmasas otrreizējās
pārstrādes rādītāji joprojām ir visai zemi –
vidēji ap 28 %[50]. Pašreizējo attiecību starp plastmasas
pārstrādi un plastmasas atkritumu enerģijas
reģenerāciju varētu uzlabot, izmantojot pasākumus par
dalītu savākšanu, šķirošanu un materiālu
reģenerāciju. Aizliegums
apglabāt atkritumus poligonos, kura dēļ rastos automātisks
enerģijas reģenerācijas pārsvars pār
pārstrādi, nebūtu saskaņā ar atkritumu hierarhijas
principiem. Būtu lietderīgi
pārdomāt, kā ekonomikas instrumentus varētu izmantot, lai
atkritumu plūsmu virzītu atbilstīgi atkritumu hierarhijai,
izvairoties no atkritumu “ievilkšanas” enerģijas
reģenerācijā. Vidēji ES gandrīz 50 % no visas
plastmasas nonāk atkritumu poligonos, lielākā daļa ir
iepakojumi. Daudzās dalībvalstīs
tas, ka tik daudz plastmasas apglabā poligonos, skaidrojams ar to, ka
daudzviet nav atkritumu dalītas savākšanas un trūkst citu
alternatīvu[51]. Poligonos apglabāta plastmasa nekādi
neveicina materiālu reģenerāciju un enerģijas
reģenerāciju un tādēļ ir ļoti neefektīva no
resursu viedokļa. Pētījumā
par Eiropas atkritumu rašanās prognozēm līdz 2035. gadam
novērtēja iespējas ieviest stingru politiku, lai
paplašinātu otrreizēju pārstrādi, un konstatēja, ka
plastmasai ir vislielākais potenciāls samazināt atkritumu
ietekmi uz vidi[52]. Jautājumi (1)
Vai plastmasas jautājumu var
pienācīgi risināt esošajā atkritumu apsaimniekošanas
tiesiskajā regulējumā, vai arī spēkā esošie
tiesību akti būtu jāpielāgo? (2)
Kā varētu vislabāk veidot
pasākumus, kas veicina apjomīgāku plastmasas
pārstrādi, lai nodrošinātu labvēlīgu ietekmi
palielinātas konkurētspējas un izaugsmes ziņā? (3)
Vai plastmasas atkritumu apglabāšana
poligonos samazinātos pietiekamā mērā, ja pilnīgi un
efektīvi īstenotu atkritumu apstrādes prasības, kas
ietvertas pašreizējos tiesību aktos par atkritumu apglabāšanu
poligonos? (4)
Kādi pasākumi būtu
piemēroti un efektīvi, lai rosinātu plastmasas atkārtotu
izmantošanu un reģenerāciju, nevis apglabāšanu atkritumu
poligonos? Vai aizliegums apglabāt plastmasas atkritumus poligonos
būtu samērīgs risinājums, vai arī pietiktu ar
atkritumu poligonu nodokļu paaugstināšanu un atkritumu
novirzīšanas mērķu ieviešanu? (5)
Kādi turpmāki pasākumi
būtu lietderīgi, lai plastmasas atkritumu reģenerāciju
pavirzītu augstāk atkritumu hierarhijā, tādējādi
samazinot enerģijas reģenerāciju par labu mehāniskai
pārstrādei? Vai enerģijas reģenerācijas nodoklis
būtu lietderīgs pasākums? (6)
Vai Eiropā būtu jāveicina vai
pat jāpadara obligāta atsevišķa visu plastmasas atkritumu
savākšana no mājsaimniecībām kopā ar shēmām,
kurās maksā par konkrēto pārpalikušo atkritumu daudzumu? 5.2. Mērķu
īstenošana, plastmasas pārstrāde un brīvprātīgas
iniciatīvas Plastmasas atkritumu mērķi un
eksports Ja tiktu īstenoti visi pašreizējie
pārstrādes mērķi attiecībā uz cietajiem sadzīves
atkritumiem, būvgružu un ēku nojaukšanas (C&D)
atkritumiem, nolietotiem transportlīdzekļiem (ELV),
iepakojumu, akumulatoriem un EEIA, varētu pārstrādāt
apmēram 16 Mt plastmasas atkritumu gadā.
Šis skaitlis liecina, ka ir vēl aptuveni 9 Mt plastmasas
atkritumu (no kopā 24,9 Mt), kas nav konkrēti iekļauti
obligātas atkārtotas izmantošanas/reģenerācijas
mērķī; galvenokārt tā
ir plastmasa mēbelēs un iekārtās, kas nav EEI[53]. Iepakojuma direktīva ir vienīgais ES
juridiskais instruments, ar kuru nosaka konkrētu plastmasas iepakojumu
otrreizējas pārstrādes mērķi.
Varētu apsvērt iespēju noteikt vēl citus
konkrētus plastmasas atkritumu otrreizējās pārstrādes
mērķus papildus plastmasas iepakojumiem. Eiropas
atkritumu jomas tiesību aktos nospraustie pārstrādes mērķi,
iespējams, ir uzlabojuši pārstrādājamu atkritumu
piegādi, kā secinājusi EVA[54]. Tas,
kā arī augstās cenas, ko maksā plaukstošā Āzijas
ekonomika, pēdējo 10 gadu laikā ļāvis
eksponenciāli palielināt plastmasas atkritumu eksportu uz Āziju. Lai arī tas nav nevēlams pats par sevi,
var argumentēt, ka vides apsvērumu ziņā plastmasas
atkritumu pārstrāde Eiropā ir labāks risinājums un ka
plastmasas atkritumi, ko eksportē uz valstīm ārpus ES, būtu
jāpārstrādā iekārtās, kas atbilst standartiem,
kuri ir līdzvērtīgi ES piemērotajiem standartiem. Plastmasas atkritumu eksports, kas nonāk
standartiem neatbilstošās iekārtās vai izgāztuvēs,
varētu būt pretrunā ar resursu saglabāšanas mērķi
vides jomā, kas izklāstīts Atkritumu pamatdirektīvā. (7)
Vai ir vajadzīgi konkrēti plastmasas
atkritumu otrreizējās pārstrādes mērķi, lai
palielinātu plastmasas atkritumu pārstrādi? Kādus cita
veida pasākumus varētu ieviest? (8)
Vai ir jāievieš pasākumi, lai
izvairītos no tā, ka uz trešām valstīm eksportēti
pārstrādājami plastmasas atkritumi tiek
pārstrādāti standartiem neatbilstošās iekārtās
vai nonāk izgāztuvē? Brīvprātīga
darbība Brīvprātīga darbība
varētu būtiski samazināt problēmu ar plastmasas atkritumiem
vidē un palīdzēt mazināt resursu izmantošanu. Acīmredzams sākumpunkts būtu
plastmasas iepakojums, kas veido 63 % no visiem plastmasas atkritumiem. Solis pareizajā virzienā būtu “ilgtspējīga
iepakojuma pamatnostādņu” izveide, kuras ražotāji un
mazumtirgotāji apņemtos pildīt. Šāda
iniciatīva varētu ietvert parametru noteikšanu, kā
vērtēt iepakojuma ilgtspēju, plastmasas iepakojuma
ražotājiem pieejamās labākās metodes, neatkarīgu
marķēšanas sistēmu, lai novērtētu
patērētāju individuālo “pēdu”, informācijas kampaņas,
lai palielinātu patērētāju informētību par
plastmasas apdraudējumiem un plastmasas atkritumu likvidēšanu, un
dalītās savākšanas organizēšanu. Pašreizējās
iniciatīvās (piemēram, Eiropas mazumtirdzniecības forums, EUROPEN,
PET pudeļu platforma un Vinyl 2010+) varētu apvienot
ierosmes virzībā uz ilgtspējīgāku plastmasas ražošanu
un likvidēšanu. Līdzīgas
sistēmas varētu izveidot arī attiecībā uz
lauksaimniecības plastmasu, kas nav iepakojums, savākšanu un
reģenerāciju, jo tā ir viegli pārstrādājama
vienveidīgā ķīmiskā sastāva dēļ. Apvienotās Karalistes “Lauksaimniecības
plastmasas atkritumu savākšanas un reģenerācijas programma”
varētu kalpot par piemēru[55]. Līdzīgas iniciatīvas varētu
pievērsties elektrisko un elektronisko iekārtu atkritumiem un
nolietotu transportlīdzekļu plastmasai, kas veido aptuveni 10 %
Eiropas plastmasas atkritumu. Visbeidzot, par
nozīmīgāku plastmasas atkritumu samazināšanas
virzītājspēku kļūs ražotāju ieguldījums
uzlabotā izstrādājumu konstrukcijā.
Atkritumu pamatdirektīvas 8. pants ietver norādes
šajā virzienā, un savlaicīga brīvprātīga
pielāgošanās varētu nodrošināt labākus rezultātus
nekā tiesību aktu uzspiestas pārmaiņas. (9)
Vai turpmāka brīvprātīga
darbība, jo īpaši no ražotāju un mazumtirgotāju puses,
būt piemērots un efektīvs instruments, lai panāktu
labāku resursu izmantošanu plastmasas izstrādājumu aprites ciklā? 5.3. Pievēršanās
patērētāju uzvedībai Vērtības piešķiršana
plastmasai Plastmasu uzskata par materiālu bez
vērtības. Šis uzskats veicina
piesārņošanu. Tomēr visas
plastmasas ir kompleksi augsto tehnoloģiju materiāli, kuru
vērtība patērētājiem būtu jāapzinās,
lai stimulētu atkārtotu izmantošanu un pārstrādāšanu. Dažiem plastmasas izstrādājumiem
(piemēram, dzērienu PET pudelēm) var piemērot
depozīta un atpakaļpieņemšanas sistēmu, kas motivētu
aprites cikla beigās esošā izstrādājuma turētāju
atgūt depozītu, atdodot priekšmetu atpakaļ
norādītajā savākšanas punktā; vienlaikus tas
ļautu izvairīties no konkurences ierobežojumiem vai monopola
struktūras. Attiecībā uz dažiem
plastmasas izstrādājumiem jauni uzņēmējdarbības
modeļi, piemēram, nomas sistēmas, kurās ražotājs ir
izstrādājuma īpašnieks, var būt noderīgs
līdzeklis, lai nodrošinātu, ka priekšmetu savāc un
apstrādā videi drošā veidā. Jautājumi (10)
Vai ir iespējams izveidot depozīta
un atpakaļpieņemšanas vai nomas sistēmas atsevišķām
plastmasas izstrādājumu kategorijām? Ja tā, kā
varētu izvairīties no negatīvas ietekmes uz konkurenci? Uzlabot
patērētāju izpratni par izvēlēto preci Informētiem patērētājiem var
būt izšķiroša nozīme, lai veicinātu
ilgtspējīgākus plastmasu un plastmasas izstrādājumu
ražošanas modeļus, kas uzlabo arī resursu efektivitāti.
Attiecībā uz patērētāju uzvedību, skaidra,
vienkārša un kodolīga informācija varētu būt
lietderīga, lai informētu patērētājus par
izstrādājuma plastmasas saturu un tā potenciāli
kaitīgajām piedevām/krāsām, to ietekmi uz
pārstrādājamību un par vajadzīgajiem piesardzības
pasākumiem, kas jāievēro, izmantojot izstrādājumu
izmantošanu. Šāda informācija varētu ietvert
arī ekoloģisko raksturlielumu rādītājus,
piemēram, pārstrādājamību, kompostējamību un
plastmasas izstrādājumu resursu efektivitāti. Dažiem plastmasas
izstrādājumiem būtiska var būt arī informācija
par otrreiz pārstrādāto saturu,
pārstrādājamību un remontējamību. Papildus pastāvošajām
sistēmām varētu sniegt patērētājam domātu
pilnīgu informāciju par ražojumā izmantotās plastmasas
veidu un pārstrādājamību, lai patērētāji,
iegādājoties plastmasas izstrādājumu, varētu
izdarīt apzinātu izvēli. Vienkārša un efektīva
pārstrādājamība varētu atspoguļoties
izstrādājuma cenā, un to varētu izmantot kā
tirgvedības stratēģiju. Lai būtu vieglāk izdarīt
apzinātu izvēli, vadoties pēc izstrādājuma
vispārīgajiem raksturlielumiem aprites ciklā, varētu
izmantot arī ekomarķējumu vai informāciju par izstrādājuma
ekoloģisko pēdu. Jautājums (11)
Kāda veida informāciju
uzskatāt par nepieciešamu, lai patērētāji, izvēloties
plastmasas izstrādājumus, varētu dot tiešu ieguldījumu
resursu efektivitātē? 5.4. Ceļā
uz ilgtspējīgākām plastmasām Plastmasas izstrāde vieglai un
ekonomiskai pārstrādei visā aprites ciklā[56] Būtisks elements, lai sasniegtu labāku
plastmasas ražošanas ilgtspējību, ir pašas plastmasas sastāvs. Kaut arī pastāv salīdzinoši maz
plastmasas pamatsastāvdaļu (polimēri), daudzās piedevas, ko
izmanto plastmasas ražošanā, var nopietni kavēt plastmasas pārstrādi
vai radīt situāciju, kad plašāk tiek izmantota
izstrādājumu pārstrāde zemākas kvalitātes
produktos, nevis bezatkritumu pārstrāde. Bīstamu vielu satura samazināšana
plastmasās uzlabotu to pārstrādājamību. Šo vielu izmantošanas pakāpeniska
pārtraukšana jaunos un pārstrādātos izstrādājumos
arī samazinātu riskus, kas saistīti ar to izmantošanu. Ceļvedī par resursu efektīvu
izmantošanu Eiropā ierosināts, ka līdz 2020. gadam visas
īpaši bīstamās vielas būtu jāiekļauj REACH
kandidātvielu sarakstā, kas ietvertu attiecīgās plastmasas
piedevas. Svarīga ir arī atbilstīga
informācijas plūsma no ražotājiem uz
pārstrādātājiem. Skaidras
drošības datu lapas plastmasas granulām, ko izmanto
pārstrādātāji, varētu veicināt
kvalitatīvāku pārstrādi. Lietderīgs
varētu būt arī marķējums un informācija par
pārstrādātājiem piegādātās plastmasas
ķīmisko saturu, tostarp visām piedevām. Jautājums (12)
Kādas izmaiņas plastmasas
ķīmiskajā sastāvā varētu uzlabot tās
pārstrādājamību? (13)
Kā informāciju par
attiecīgās plastmasas ķīmisko sastāvu varētu
darīt pieejamu visām atkritumu pārstrādes
ķēdē iesaistītajām personām? Inovatīvu materiālu
radītās jaunās problēmas Jauni riski var rasties, izmantojot tādus
inovatīvus materiālus kā nanomateriālus, piemēram, no
polietilēna tereftalāta (PET)[57] izgatavotās pudelēs vai
iepakojumos vispār, vai nodrošinot selektīvu gāzu iespiešanos
pārtikas produktu iepakojumos, vai nanosensorus, lai konstatētu
pārtikas bojāšanos[58]. ES pieeja ir novērtēt riskus
saistībā ar atsevišķiem nanomateriāliem katrā
konkrētajā gadījumā. Tomēr
ir grūti novērtēt potenciālos vides un veselības
riskus, ņemot vērā vides un toksikoloģisko datu
trūkumu. Tagad ir izveidota kopīga
nanomateriālu definīcija ES, kas varētu sekmēt
efektīvāku šādu būtisku datu izstrādi un apkopošanu[59]. Bažas raisa arī pieaugošā
neapstrādātas mikroplastmasas izmantošana. Dažās
patēriņa precēs, piemēram, abrazīvos krēmos un
dušas želejās, ražotāji pievieno mikroplastmasu, nevis dabīgas
abrazīvas daļiņas. Minētās
daļiņas var nonākt jūrā, jo ūdens
apsaimniekošanas sistēmas nav aprīkotas šī materiāla
aizturēšanai. Jautājums (14)
Kā var vislabāk risināt
problēmas, kas rodas, izmantojot mikroplastmasas izstrādājumos
vai rūpnieciskajos procesos un nanodaļiņas plastmasas
ražošanā? 5.5. Plastmasu
un plastmasas izstrādājumu izturīgums Daudzas problēmas
plastmasas atkritumu apsaimniekošanas jomā, piemēram, pieaugošais
jūras plastmasas piesārņojuma apjoms, ir saistītas ar
plastmasas materiālu ārkārtīgi ilgo izturīgumu, kuri
parasti saglabājas daudz ilgāk par izstrādājumu, kas no
tās izgatavots. Problēmas
saasinās, ja plastmasas izstrādājumi ir paredzēti tikai
vienreizējai lietošanai vai īsam aprites ciklam, vai kad to aprites
cikls saīsināts ar nolūku. Ražojuma izstrāde ilgākai
apritei, atkārtotai izmantošanai un remontam Lai nodrošinātu plastmasas preču
ražošanas un patēriņa ilgtspējību un izvairītos no
neatjaunojamo dabas resursu zaudējumiem, plastmasas preces būtu
jāizstrādā tā, lai maksimāli palielinātu
izturību. Pastāv vairāki
nelabvēlīgi faktori, kuru dēļ šo mērķi ir
grūti īstenot, piemēram, plānotā vai tehniskā
novecošanās[60],
kā arī tā veidoti plastmasas izstrādājumi, ka to
remonts ir ekonomiski neizdevīgs vai pat tehniski neiespējams. Plastmasas izstrādājumi,
piemēram, elektriskās un elektroniskās iekārtas, bieži vien
nav konstruētas tā, lai būtu iespējama to atkārtota
izmantošana. Konstrukcija vai dizains var
būt tikai tirgvedības līdzeklis, tāpēc pat nelieli
tehniskās inovācijas sasniegumi bieži vien tiek izmantoti
pilnīgi jauna izstrādājuma tirgvedībā tā
vietā, lai izvēlētos modulāru sistēmu, kas izveidota
tā, lai inovatīvo komponentu nomaiņa būtu lēta un
vienkārša. Piemēram, pierasta
parādība ir pilnīgi jauna plastmasas klēpjdatora
pārdošana, kad vienkārša centrālā procesora
mikroshēmas nomaiņa tehniski būtu pietiekama, lai
atjauninātu iekārtu. Nebūtu pieļaujamas konstrukcijas, kas
tīšuprāt neļauj veikt plastmasas izstrādājumu remontu[61]. Jāizvērtē, cik lietderīgs
risinājums būtu prasību vai pamatnostādņu
izstrāde par plastmasas izstrādājumu otrreizēju
izmantojamību un remontējamību. Jau
sākts darbs pie tādas metodoloģijas izstrādes, kas
ļauj noteikt izstrādājumu otrreizējo izmantojamību[62]. Viens no risinājumiem varētu būt
ekodizaina noteikumu izstrāde, nosakot konkrētus kritērijus par
otrreizēju izmantojamību, izturīgumu, remontējamību un
modulāru konstrukciju, kā jau paredzēts Atkritumu
pamatdirektīvas 9. panta 1. punktā. (15)
Vai ražojumu izstrādes politikā
būtu jāņem vērā plastmasas izstrādājumu
plānotā novecošanās un jācenšas veicināt
atkārtotu izmantošanu un modulāru konstrukciju, lai mazinātu
plastmasas atkritumus? (16)
Vai jauni noteikumi ekodizaina jomā
palīdzētu uzlabot plastmasas izstrādājumu otrreizēju
izmantošanu un ilgtspējību? Vienreizējas lietošanas plastmasas
izstrādājumi un plastmasas izstrādājumi ar īsu aprites
ciklu No atkritumu novēršanas un resursu
efektivitātes viedokļa ir vēlams veikt pasākumus, lai
izvairītos no izstrādājumu ar īsu aprites ciklu un
vienreizējās lietošanas izstrādājumu (piemēram,
plastmasas maisiņi) izplatīšanās, pamatojoties uz aprites cikla
novērtējumu (LCA) un izstrādājuma
ekoloģiskās pēdas[63]
(PEF) analīzi. Lēti plastmasas nieki, kas iepakoti
kopā ar patēriņa precēm, izklaides priekšmeti, īsa
aprites cikla rotaļlietas un līdzīgas izstrādājumu
kategorijas ir plaši pieejamas par cenām, kas neatspoguļo visas vides
izmaksas, tostarp atkritumu apsaimniekošanu. Tas
pats attiecas uz vienreizējas lietošanas izstrādājumiem,
piemēram, vienreizējas lietošanas plastmasas iepirkumu
maisiņiem. Plastmasas iepirkumu maisiņi ir
kļuvuši par mūsdienu patērētāju sabiedrības
simbolu — tie ir viegli, praktiski, bez vērtības, bieži vien
izmesti pēc vienas lietošanas reizes. Tomēr
plastmasas iepirkumu maisiņu ietekme uz vidi ir ievērojama. 2010. gadā ES tirgū laida
95,5 miljardus plastmasas iepirkumu maisiņu (1,42 Mt), vairums
no tiem (92 %) bija paredzēti vienreizējai lietošanai. Vēl satraucošāks ir fakts, ka plastmasas
maisiņi nevajadzīgi palielina plastmasas atkritumu apjomu jūras
vidē, un tiem ir tāda pati kaitīga ietekme kā citiem
plastmasas atkritumiem. Kā spilgtu piemēru
ar minēt, ka plastmasas maisiņi veidoja 73 % no atkritumiem, kas
savākti ar traleriem gar Toskānas krastiem[64]. Pēc sabiedriskās apspriešanas par
plastmasas iepirkumu maisiņiem, kas norisinājās 2011. gada
vasarā, Eiropas Komisija (kā atsevišķu iniciatīvu) pašlaik
izvērtē risinājumus, kā samazināt vienreizējas
lietošanas plastmasas iepirkumu maisiņu daudzumu.
Tirgus instrumentu izveide, pamatojoties uz
vides ietekmes rādītājiem, var būt veids, kā ražošanu
un patēriņu virzīt prom no īslaicīgu un vienreizējās
lietošanas plastmasas izstrādājumu izmantošanas. Tas galu galā būtu pamatojams ar
principu, ka maksā piesārņotājs. Vispārīgāk runājot, cenas
var būt izkropļotas un diskriminēt labu vides praksi[65]. Sistēma, kas atspoguļo patiesās ar
vidi saistītās izmaksas no izejvielu ieguves līdz ražošanai,
izplatīšanai un likvidēšanai, veicinātu
ilgtspējīgāku ražošanu un kompensētu tirgus
nepilnības. Zaļais publiskais
iepirkums un finansiāli instrumenti, piemēram, vides nodokļi,
arī varētu palīdzēt uzlabot šo situāciju. Jautājumi (17)
Vai būtu jāievieš uz tirgu
balstīti instrumenti, lai precīzāk atspoguļotu vides
izmaksas ciklā no plastmasas ražošanas līdz galīgajai
likvidēšanai? (18)
Kā vislabāk var risināt
atkritumu sloga jautājumu, ko rada īslaicīgi un vienreiz
lietojami plastmasas izstrādājumi? 5.6. Bioloģiski
noārdāmas plastmasas un no bioloģiskām izejvielām
ražotas plastmasas veicināšana Bioloģiski
noārdāmās plastmasas Bioloģiski noārdāmas plastmasas[66]
izstrādājumus nereti uzskata par potenciālu risinājumu
plastmasas piesārņojuma problēmai, un tiem ir pievērsta
pastiprinātu sabiedrības uzmanība. Lai
gan tas joprojām ir neliels tirgus segments, bioloģiski
noārdāmās plastmasas ražošana šodien notiek
rūpnieciskā mērogā, un tiek prognozēts, ka tās
jauda Eiropā palielināsies no 0,23 Mt/pa 2007. gadā
līdz 0,93 Mt/pa 2011. gadā[67]. Patērētāji var pārprast pašu
jēdzienu “bioloģiski noārdāms”. Patērētāju
interpretācijā marķējums “bioloģiski
noārdāms” var nozīmēt, ka izstrādājums ir
derīgs kompostēšanai mājsaimniecībā, bet
patiesībā lielākā daļa bioloģiski
noārdāmo plastmasu var bioloģiski noārdīties tikai
ļoti specifiskos apstākļos pie pastāvīgi augstas
temperatūras un mitruma rūpnieciskās kompostēšanas
iekārtās, un tās nav nedz piemērotas kompostēšanai
mājsaimniecībās, nedz pēc izmešanas atkritumos sadalās
pieņemamā laikā[68]. Iespējams, vajag skaidri nošķirt
mājsaimniecībā kompostējamu plastmasu un rūpnieciski
kompostējamu plastmasu, kā arī izglītot
patērētājus par atbilstošiem likvidēšanas veidiem. Neskaidrības dēļ
patērētāji var nebūt pietiekami rūpīgi,
likvidējot atkritumus, jo ir pārpratuši, ka priekšmeti, kas
marķēti kā bioloģiski noārdāmi, īsā
laika posmā sadalās dabiskos apstākļos. Pastāv arī apgalvojumi par
bioloģisku noārdīšanos, kas būtu jāpārbauda. Piemēram, plastmasai sadaloties gabalos, ko
veicina oksidētājs (visbiežāk metāla sāls)
skābekļa klātbūtnē, siltuma un UV gaismas
iedarbībā, rodas mikroskopiski plastmasas fragmenti ar
līdzīgām īpašībām kā neformētas
plastmasas. Oksi-sadalīšanās
atliekām var būt nezināma ietekme[69]. Oksi-sadalāmā plastmasa var
palielināt jūras vidē nonākošās mikroplastmasas
daudzumu un tādēļ var ievērojami palielināt risku, ka
dzīvnieki to norij[70]. Arī oksidējošu vielu klātbūtne
plastmasas atkritumu plūsmās var sarežģīt plastmasas
pārstrādi[71]. Būtu jānovērtē, vai šajā
gadījumā vispār var lietot jēdzienu “bioloģiski
noārdāms”. Cits atklāts jautājums ir par to, cik
lielā mērā bioloģiski noārdāma plastmasa var
atrisināt problēmas saistībā ar jūras
piesārņojumu ar plastmasu. Sadalīšanās
jūras vidē ir atkarīga no daudziem faktoriem, piemēram,
izstrādājumu veida, pietiekamas attiecīgo mikroorganismu
klātbūtnes, ūdens temperatūras un izstrādājuma
blīvuma. Dažos Plastral Fidene
izmēģinājumos konstatēja, ka cietes–PCL[72]
maisījums Austrālijas ūdeņos noārdās
20 līdz 30 nedēļu laikā, bet kompostā tas
var noārdīties 20 līdz 30 dienu laikā[73]. Turklāt daudzas bioloģiski
noārdāmās plastmasas jūras dzīvnieku zarnās var
nenoārdīties, un, visticamāk, arī turpmāk būs
jāņem vērā ievainojuma risks. Ir vairāki šķēršļi, kas
kavē bioloģiski noārdāmo plastmasu strauju izplatību
tirgū. Kamēr nav panākts
turpmāks tehniskais progress to funkcionālo īpašību
ziņā, tās var nebūt piemērotas dažiem iepakojuma
veidiem, piemēram, svaigas pārtikas iepakojumam[74]. Esošajām ražošanas ķēdēm,
kurās tradicionāli izmanto naftas izcelsmes plastmasu, būtu
vajadzīga dārga pielāgošana, lai tās darbotos ar
bioloģiski noārdāmu plastmasu[75]. Bioloģiski
noārdāmas plastmasas konkrētā ietekme uz ūdens vidi,
kā arī komposta toksicitāte ir vēl sīkāk
jāizpēta[76]. Jau esošās atkritumu apstrādes
sistēmas vēl nespēj nošķirt pietiekami bioloģiski
noārdāmu plastmasu no tradicionālās plastmasas, kas var
apdraudēt pārstrādes procesu. Tehniskie
pielāgojumi var palielināt šķirošanas izmaksas, jo,
visticamāk, būs vajadzīgs sarežģītāks
aprīkojums. Attiecībā uz bioloģiski
noārdāmas plastmasas kompostēšanu būtu jāiegulda
kompostēšanas iekārtās, kas nodrošina pietiekamu
priekšapstrādi un atbilstīgu atkritumu kompostēšanas procesu. (19)
Kādus bioloģiski
noārdāmās plastmasas lietojuma veidus būtu vērts
veicināt, kādus pamatnosacījumus būtu jāpiemēro? (20)
Vai būtu lietderīgi
pastiprināt esošās juridiskās prasības, skaidri
nošķirot dabiski kompostējamu un tehniski bioloģiski
noārdāmu plastmasu, un vai šim dalījumam būtu
jāpiemēro obligātas informācijas sniegšanas prasības? (21)
Vai saistībā ar
oksi-sadalāmās plastmasas izmantošanu būtu jāiejaucas, lai
aizsargātu pārstrādes procesus, un – ja tā – kādā
līmenī? No bioloģiskām izejvielām
ražotas plastmasas Lai gan tirgū joprojām ar vairāk
nekā 99 % dominē no naftas ražota plastmasa[77], ir
jauns un augošs tirgus no bioloģiskām izejvielām ražotai
plastmasai, kuras pamatā ir atjaunojami resursi[78].
Pašreizējo no bioloģiskām izejvielām ražoto plastmasu
parasti izgatavo no cietes, kas iegūta no kukurūzas, rīsiem,
cukurniedrēm vai kartupeļiem. Eiropas
Standartizācijas komiteja (CEN) ir skaidri definējusi
apzīmējumu “ražots no bioloģiskām izejvielām”[79].
Tomēr patērētājiem jābūt
pilnībā informētiem, ka šis apzīmējums attiecas uz
resursu izcelsmi, nevis uz nolietoto izstrādājumu apsaimniekošanu. Lai gan lielākā daļa bioloģiski
noārdāmās plastmasas patlaban ir no bioloģiskām
izejvielām ražota plastmasa, bioloģiski noārdāmu plastmasu
var iegūt arī no naftas vai naftas un bioloģisku resursu
kombinācijas. Turklāt daži no
bioloģiskām izejvielām iegūti polimēri, piemēram,
no bioetanola iegūts polietilēns (PE), bioloģiski
nenoārdās. Konkurence ar
pārtikas ražošanu, kas jau plaši apskatīta biodegvielu
kontekstā, ir problemātisks un ļoti strīdīgs
jautājums saistībā ar plastmasu, kas iegūta no
bioloģiskām izejvielām. Ievērojams
pieaugums no bioloģiskām izejvielām iegūtas plastmasas
ražošanā līdz līmenim, kas būtu salīdzināms ar
tradicionālo plastmasu, varētu negatīvi ietekmēt to
pārtikas kultūru ražošanu, kuras izmanto no bioloģiskām izejvielām
ražotā plastmasā. Tas varētu
negatīvi ietekmēt jaunattīstības valstis un valstis ar
pārejas ekonomiku. Saikne starp
kukurūzas cenas pieaugumu pēc etanola ražošanas pieauguma
2008. gadā ASV ir dokumentēta[80]. Zemes
izmantošanas un izejvielu cenu pieaugums, kā arī
bioloģiskās daudzveidības samazināšanās, papuvē
esošas zemes un mežu pārveidošana par lauksaimniecības
platībām varētu palielināt ūdens un mēslošanas
līdzekļu patēriņu lauksaimniecībā. Šīs bažas nebūtu attiecināmas uz
plastmasu, kas ražota no bioloģiskām izejvielām –
lauksaimniecības atkritumiem — un pārtikas kultūru
blakusproduktiem vai jūras aļģēm. Jautājums (22)
Kā būtu jāņem
vērā plastmasas, kas iegūtas no bioloģiskām
izejvielām, saistībā ar plastmasas atkritumu apsaimniekošanu un
dabas resursu aizsardzību? Vai būtu jāsekmē
bioloģiskas izcelsmes plastmasu izmantošana? 5.7. ES
iniciatīvas, kas saistītas ar jūru piesārņojošiem
atkritumiem, tostarp plastmasas atkritumiem Jūras stratēģijas
pamatdirektīvas 2008/56/EK (MSFD)
mērķis ir nodrošināt labu vides stāvokli (GES) visos
jūras ūdeņos līdz 2020. gadam.
Jūru piesārņojoši atkritumi direktīvā ir
identificēti kā viens no faktoriem, kas nosaka GES, kura
“jūras piesārņojuma ar atkritumiem īpašības un
daudzums nekaitē piekrastes un jūras videi”.
Jūru piesārņojošie atkritumi ietver visu veidu
atkritumus. Tomēr pētījumi
liecina, ka lielākā daļa jūrās un okeānos
atrodamo atkritumu ir no plastmasas. Komisija 2010. gadā
izklāstīja kritērijus, pēc kuriem dalībvalstis var
novērtēt jūras vides stāvokli Jūras stratēģijas
pamatdirektīvas kontekstā[81]. Vairāki no šiem kritērijiem attiecas uz
jūru piesārņojošiem atkritumiem. Jūru
piesārņojošo atkritumu darba grupa ir izstrādājusi
pārskatu par esošajiem datiem un metodēm, lai uzraudzītu
jūras piesārņojumu ar atkritumiem, kā paredzēts
Jūras stratēģijas pamatdirektīvā. Tā uzsvēra gan jautājuma
nopietnību, gan to, ka steidzami nepieciešama turpmāka saskaņota
izpēte, lai nodrošinātu kopīgu pieeju uzraudzībai un
mazināšanai. Grupa turpina darbu pie (inter
alia) uzraudzības saskaņošanas, attiecīgo izmaksu
aplēšanas un jūru piesārņojošo atkritumu nodarītā
kaitējuma novērtēšanas[82]. Līdztekus Komisija ir sākusi dialogu
ar ieinteresētajām personām (plastmasas ražotājiem,
pārstrādātājiem, mazumtirgotājiem, iepakojuma nozari,
ostu un kuģniecības iestādēm, NVO) par partnerību un
brīvprātīgu iniciatīvu veidošanu, lai novērstu
jūras piesārņošanu ar atkritumiem. Turklāt
īstenošanas procesā ir vairāki projekti un iniciatīvas,
kuru mērķis ir labāk izprast jūru piesārņojošo
atkritumu avotus un ietekmi, kā arī iespējamos risinājumus. Pārskats par visām iniciatīvām
un iespējamiem pasākumiem, lai risinātu šo problēmu, ir
sniegts atsevišķā Komisijas dienestu darba dokumentā
SWD (2012) 365. Atkritumu politikas sekmīga īstenošana
ir būtisks priekšnosacījums, lai novērstu plastmasas atkritumu
nonākšanu jūras vidē. Norit
diskusijas par mērķu nospraušanu, lai virzītu politikas
centienus un pārraudzītu to panākumus (piemēram, ministru
deklarācijas OSPAR 2010 galīgajā redakcijā). Gaidāmā ziņošana saskaņā ar
Jūras stratēģijas pamatdirektīvu un iesāktie projekti
ļautu 2013. gadā izveidot ES bāzes datu kopumu, ko
varētu izmantot, lai noteiktu kritērijus, politikas atskaites punktus
un mērķus. Dažu reģionālo jūras konvenciju
ietvaros tiek izstrādāti rīcības plāni
attiecībā uz jūru piesārņojošiem atkritumiem. Attiecībā uz Vidusjūru
2012. gada februārī apstiprināja stratēģiju par
atkritumu nonākšanu jūrā[83]. Attiecībā
Atlantijas okeāna ziemeļaustrumu daļu, papildus tās
jūras rīcības plānam vēl vairākās
konvencijas aptvertajās teritorijās īstenos projektu “Atkritumu
zveja”. Turklāt pastāv daudzas ES
līmeņa iniciatīvas, tostarp politikas norises, kurās arvien
lielākā mērā ņem vērā jūru
piesārņojošo atkritumu ietekmi, piemēram, pārskatot
direktīvu par atkritumu uzņemšanas iekārtām ostās
(pilnīgāku pārskatu skatīt Komisijas dienestu darba
dokumentā). ES atkritumu apsaimniekošanas
politika jau tagad paredz daudzus noteikumus, kas, ja tie tiktu
pilnībā īstenoti, varētu ievērojami samazināt
jūru piesārņojošo atkritumu problēmu. Šajā Zaļajā grāmatā
izklāstīti vairāki iespējami politikas risinājumi, kas
palīdzētu samazināt jūras piesārņošanu ar
atkritumiem. Tomēr būtu jāveic
vēl daudzas citas darbības ārpus šīs Zaļās
grāmatas tvēruma, piemēram, uzvedības pētījumi,
lai labāk izprastu, kā rīkoties, lai palielinātu
patērētāju informētību. Viena šāda darbība ir
patērētāju informētības uzlabošana, kas ir
īstenota vairākās dalībvalstīs, reģionos un
kopienās, piemēram, rīkojot pludmaļu uzkopšanas dienas. Šādas iniciatīvas ir daudzas un notiek
dažādos līmeņos dažādās dienās, tomēr nav
visu uzsākto darbību ES līmeņa koordinācijas, tostarp
par šiem informatīvajiem pasākumiem. Jautājumi (23)
Kādus pasākumus, kas nav
aprakstīti šajā Zaļajā grāmatā, varētu
paredzēt, lai mazinātu jūras piesārņojumu ar
atkritumiem? Vai kādas ar jūru piesārņojošiem atkritumiem
saistītās darbības būtu jākoordinē ES
līmenī (piemēram, izveidojot koordinētu Eiropas piekrastes
sakopšanas dienu, lai vairotu izpratni)? (24)
Priekšlikumā par jaunu vides
rīcības programmu Komisija ierosina ES mērogā noteikt
kvantitatīvu jūru piesārņojošo atkritumu apjoma
samazinājuma mērķi. Kā šāda mērķa noteikšana
var radīt pievienoto vērtību pasākumiem, kas mazina
plastmasas atkritumus kopumā? Kā varētu izstrādāt
šādu mērķi? 5.8. Starptautiska
darbība Bāzeles Konvencijas (BC)
4. pants iesaistītajām pusēm uzliek pienākumu
nodrošināt atbilstošu likvidācijas iekārtu pieejamību, lai
videi drošā veidā apsaimniekotu bīstamus atkritumus un citus
atkritumus, un šī iekārtām pēc iespējas jāatrodas
attiecīgās puses teritorijā neatkarīgi no to
likvidēšanas vietas. Šī
vispārīgā prasība attiecas arī uz plastmasas
atkritumiem. “Jaunajā stratēģiskajā
satvarā” 2012.-2021. gadam, ko 2011. gadā
pieņēma desmitajā Bāzeles konvencijas pušu konferencē
(CoP), stratēģiskajos mērķos ietverta atkritumu
apsaimniekošana videi drošā veidā (ESM) atkritumu
novēršanas un mazināšanas jomā. CoP
arī nolēma pilnvarot tehnisko ekspertu grupu izstrādāt
videi drošas atkritumu apsaimniekošanas satvaru starptautiskā
līmenī[84]. Pēdējā laikā
Globālā partnerība atkritumu apsaimniekošanas jomā (GPWM) UNEP IETC[85]
(izveidota 2010. gadā) cenšas starptautiskā mērogā
veicināt visaptverošu pieeju atkritumu apsaimniekošanai un darbojas
kā platforma uzlabotai starptautiskai sadarbībai starp
ieinteresētajām personām. Tiek
izstrādāti darba plāni atbalstītajās
centrālajās jomās, piemēram, cieto atkritumu
apsaimniekošanā, jūru piesārņojošo atkritumu un atkritumu
mazināšanas jomā, kurām visām ir izšķiroša nozīme
plastmasas atkritumu apsaimniekošanā starptautiskā mērogā. Iespējams, ka plastmasas atkritumi varētu
kļūt par centrālu jomu. ES “jauno kaimiņattiecību
politikai” (ENP) un pirmspievienošanās politikai
varētu palīdzēt veicināt pasākumus, lai uzlabotu
plastmasas atkritumu apsaimniekošanu un risinātu aktuālās
problēmas. Piemēram, Vidusjūras
dienvidu reģiona un Melnās jūras reģiona kaimiņvalstu
līdzdalība ir ļoti būtiska, lai panāktu labu –
brīvu no plastmasas – vides stāvokli Vidusjūrā un Melnajā
jūrā[86]. Plastmasas atkritumu nonākšana
jūrā arī ir jautājums, ko būtu jārisina
divpusējās un reģionālās
diskusijās/forumos/rīcības plānos utt. (ENP). Turklāt ir skaidrs, ka šīs politikas
pamatnostādnes un darbības ir jāsaista ar darbībām UNEP
ietvaros, piemēram, Vidusjūras reģiona rīcības
programmu, lai stiprinātu Barselonas konvencijas īstenošanu un
mazinātu jūru piesārņojošo plastmasas atkritumu ietekmi. “Rio+20” samits bija izdevība
risināt jautājumu par jūru piesārņojošiem atkritumiem
pasaules līmenī. Gala dokumentā apliecināja
nepieciešamību turpināt centienus, lai samazinātu jūras
piesārņojuma sastopamību un ietekmi, ieskaitot jūru
piesārņojošus atkritumus, it īpaši plastmasu, no dažādiem
jūras un sauszemes avotiem, tostarp kuģniecības un augsnes
notecēm. Tika pausta konkrēta apņemšanās veikt
pasākumus līdz 2025. gadam, pamatojoties uz apkopotajiem
zinātniskajiem datiem, lai panāktu ievērojamu jūru
piesārņojošo atkritumu samazinājumu un novērstu
kaitējumu piekrastes un jūras videi. Jautājumi (25)
Vai ES vajadzētu padarīt
plastmasas atkritumus par prioritārāku jautājumu “jauno
kaimiņattiecību politikā”, jo īpaši, lai samazinātu
plastmasas piesārņojumu Vidusjūrā un Melnajā
jūrā? (26)
Kā ES varētu efektīvāk
rosināt starptautisku rīcību, lai uzlabotu plastmasas atkritumu
apsaimniekošanu visā pasaulē? [1] COM(2011) 571. [2] Gerhard
Pretting/Werner Boote, Plastic Planet, Ornage Press, Freiburg,
2010. g., 8. lpp. [3] In
depth report Plastic Waste: Ecological and Human Health Impacts, Science
for Environment Policy, 2011. g. novembris, 1. lpp. [4] (BIOIS)
Plastic waste in the Environment, noslēguma ziņojums, Eiropas
Komisija, 2010. g. novembris, http://ec.europa.eu/environment/waste/studies/pdf/plastics.pdf.
[5] KPMG
International (2010. g.). The future of the chemical industry. [6] Plastic
waste in the Environment, loc.cit, 163. lpp. [7] Wurpel
G.,Van den Akker J.,Pors J., Ten Wolde, Plastics do not
belong in the ocean. Towards a roadmap for a clean North Sea. IMSA
Amsterdam (2011. g.), 39. lpp. [8] Dalībvalstu
statistikā parasti ziņots tikai par plastmasas iepakojumiem. Var
pieņemt, ka plastmasas atkritumu faktiskais apjoms ir lielāks.
Skatīt: FORWAST,2010. g., Policy recommendations,
43. lpp. (http://forwast.brgm.fr/Documents/Deliverables/Forwast_D63.pdf). [9] (BIOIS)
Plastic waste in the Environment, loc.cit, 73. lpp. [10] R 1
reģenerācijas darbība saskaņā ar direktīvas par
atkritumiem 2008/98/EK II pielikumu. [11] (BIOIS)
Plastic waste in the Environment, loc.cit, 123. lpp. [12] (BIOIS)
Plastic waste in the Environment, op.cit, 122. lpp. ff. [13] (BIOIS)
Plastic waste in the Environment, loc.cit, 123. lpp. [14] WBCSD, Vision 2050,
ttp://www.wbcsd.org/templates/TemplateWBCSD5/layout.asp?type=p&MenuId
=MTYxNg&doOpe. [15] Plastics
Europe, plastics – the facts, 2012. g., 5. lpp. [16] Friends
of the Earth, 2010. g. septembra ziņojums, More jobs, less
waste, 16. lpp,, 31. lpp. [17] Plastics
Europe, loc.cit., 5. lpp. [18] Plastics
Europe, loc.cit., 12. lpp. [19] Wurpel
G. et al, loc cit., 13. lpp. [20] UNEP,
2009. g., Marine Litter: A global challenge, http://www.unep.org/pdf/unep_marine_litter-a_global_challenge.pdf. [21] Parādība
, kad lielas pamestu zvejas tīklu kaudzes peld ūdenī,
netīši nozvejotāju lielu daudzumu zivju. [22] Lielu
pilsētu un piekrastes kanjonu tuvumā blīvums var sasniegt
100 000 vienības uz vienu km2. Skatīt turpmāk: Wurpel,G.
loc.cit., 32., 35. lpp. [23] Lielākā
daļa piedevu ir pildvielas un stiprinātāji,, plastifikatori,
krāsvielas, stabilizatori, pārstrādes
palīglīdzekļi, liesmu slāpētāji, peroksīdi
un antistatiskas vielas, kas visas pārstāv veselu ķīmisku
vielu grupu. [24] Mato Y., Isobe T., Takada H., Kanehiro
H., Ohtake C. un Kaminuma T. (2001. g.) “Plastic resin
pellets as a transport medium for toxic chemicals in the marine environment”,
publicēts izdevumā Environmental Science and Technology 35(2):
318-324. [25] Rios,
L.M., Moore, C. un P.R. Jones (2007. g.) “Persistent
organic pollutants carried by synthetic polymers in the ocean environment”,
publicēts izdevumā Marine Pollution Bulletin 54: 1230-1237. [26] Rios,
L.M., Jones, P.R., Moore, C. un U. Narayan
(2010. g.) “Quantification of persistent organic pollutants adsorbed on
plastic debris from the Northern Pacific Gyres’ “Eastern Garbage Patch””,
pieņemts publikācijai Journal of Environment Monitoring. [27] (BIOIS)
Plastic waste in the Environment, loc.cit, 117. lpp. [28] (BIOIS)
Plastic waste in the Environment, loc.cit, 114. lpp. [29] UNEP
yearbook; Emerging issues in global environment, Nairobi,
2011. g.; GESAMP
(2010. g.,IMO/FAO/UNESCO-IOC/UNIDO/WMO/IAEA/UN/UNEP Joint Group of
Experts on the Scientific Aspects of Marine Environmental Protection); Bowmer,
T. un Kershaw, P.J., 2010. g. (Eds.), Proceedings of
the GESAMP International Workshop on plastic particles as a vector in
transporting persistent, bio-accumulating and toxic substances in the oceans.
GESAMP Rep. Stud. No. 82, 68. lpp., 8. lpp. [30] UNEP (2005. g.). Marine litter, an
analytical overview:
http://www.unep.org/regionalseas/marinelitter/publications/docs/anl_oview.pdf. [31] Liffman
M. un Boogaerts (1997. g.) “Linkages between land-based sources
of pollution and marine debris” publicēts izdevumā Marine Debris.
Sources, Impacts, Solutions, 359.-366. lpp. [32] Browne, M.A., Crump, P., Niven, S.J.,
Teuten, E., Tonkin, A., Galloway, T., Thompson, R.
(2011. g.). Accumulation of microplastics on shorelines worldwide: sources
and sinks. Environ Sci Technol, 45(21), 9175-9179. [33] Derraik J.G.B (2002. g.) “The pollution of the marine environment by plastic
debris: a review”, publicēts izdevumā Marine Pollution Bulletin
44:842-852. [34] Bateriju
Direktīva 2006/66/EK, OV L 266, 26.9.2006,
1.-14. lpp.; Nolietotu transportlīdzekļu
Direktīva 2000/53/EK,
OV L 269, 21.10.2000., 34. lpp.; Iepakojumu
un izlietoto iepakojumu Direktīva 94/62/EK, OV L 365,
31.12.1994., 10.-23. lpp.; PCB/PCT Direktīva 96/59/EK,
OV L 243, 24.9.1996., 31.-35. lpp.; Direktīva par
notekūdeņu dūņām 86/278/EEK, OV L 181,
4.7.1986., 6.-12. lpp. [35] Īpaši
2. panta 7. punkta d) apakšpunkts. [36] (BIOIS)
Plastic waste in the Environment, loc.cit, 74. lpp. [37] Follow-up
study on the implementation of Directive 1999/31/EC on the landfill of waste in
EU-25, COWI consultants, 2007. g. jūnijs, 79. lpp. [38] COWI
study, loc. cit., 5. lpp. Dažās ES 10 dalībvalstīs
skarti ir 50 % mājsaimniecību. [39] (BIOIS),
Implementing EU waste legislation for green growth, noslēguma
ziņojums, 2011. g. , 11.-13., 88. lpp. [40] EVA
ziņojums Nr. .7/2012, Copenhagen, 2012. g., “movements
of waste across the EU’s internal and external borders“, 20. lpp. [41] BiPRO/Umweltbundesamt,
"Services to support the IMPEL network in connection with joint
enforcement actions on waste shipment inspections and to co-ordinate such
actions", Noslēguma ziņojums, 2009. g.
15. jūlijs. [42] (“Lielāki
ieguvumi ES vides pasākumu jomā – uzticības vairošana ar
padziļinātām zināšanām un reaģēšanas
spēju”) COM (2012) 95 galīgā redakcija, 2012. gada
7. marts. [43] Hopewell, Dvorak, R. & Kosior, E.
(2009. g.). Plastics recycling: challenges and opportunities.
Philosophical transactions of the Royal Society N 364: 2115-2126. [44] Ceļvedis
par resursu efektīvu izmantošanu Eiropā, COM(2011)571 galīgā
redakcija; attiecībā uz pievienoto dienestu darba dokumentu sk.
http://ec.europa.eu/environment/resource_efficiency/pdf/com2011_571.pdf. [45] (BIOIS)
Implementing EU waste legislation for green growth, noslēguma
ziņojums, 187. lpp. [46] Trendresearch: Der Markt für das Recycling von Kunststoffen in Mitteleuropa,
Marktentwicklung, technische Machbarkeit und ökologischer Nutzen, Bremen, 2011. g. [47] (BIOIS)
(2011. g.) Analysis of the Key Contributions to Resource Efficiency,
noslēguma ziņojums, 101. lpp. [48] National
Oceanic and Atmospheric Administration. [49] GESAMP
(2010. g.), loc.cit., Rep. Stud. No. 82, 68. lpp.,
31. lpp. [50] CONSULTIC Marketing &Industrieberatungs GmbH, Kunststoffabfälle und
Recycling in Deutschland und Europa, Alzenau,
2012. g. [51] BiPRO,
Organisation of awareness raising events concerning the implementation of
Directive 1999/31/EC on the landfill of waste, noslēguma
ziņojums, 2007. g. 30. maijs, 17. lpp. [52] FORWAST,2010. g.,
Policy recommendations, loc.cit. [53] (BIOIS)(2011. g.),
Study on coherence of waste legislation , loc.cit., 30. lpp. [54] EVA
ziņojums Nr. .7/2012, Copenhagen, 2012. g., “Movements
of waste across the EU’s internal and external borders“, 21. lpp. [55] Lauksaimniecības
plastmasas, kas nav iepakojums, ietver ķīpu auklas, augu apvalkus,
siltumnīcu plēves, dārzkopības pārsegus,
mulcēšanas plēvi un skābbarības tinumu. Skatīt
www.defra.gov.uk/corporate/consult/agri-plastics/index.htm. [56] Plastmasas atkritumu otrreizēja
pārstrāde ir aplūkota Public Private Partnership SPIRE (Sustainable
Process Industry) izdevumā, kas patlaban ir sagatavošanā. Sīkāku informāciju skatīt: http://www.suschem.org/documents/document/20120124124146-sustainable_process_industry_1209c(1).pdf. [57] Centre
for Technology Assessment. Dinner is served! Nanotechnology in
the kitchen and in the shopping basket – Abstract of the TA-SWISS study
“Nanotechnology in the food sector”. 2009. g.:
www.ta-swiss.ch/a/nano_nafo/KF_Nano_im_Lebensmittelbereich.pdf. [58] Busch L. Nanotechnologies, food, and
agriculture: next big thing or flash in the pan? Agric Hum Values.
2008. g.; 25: 215 – 218; Sozer N., Kokini JL. Nanotechnology
and its applications in the food sector. Trends Biotechnol.
2009. g.; 27 (2): 82-9. [59] Komisijas 2011. gada 18. oktobra Ieteikums par
nanomateriālu definīciju, 2011/696/ES;
http://eurlex.europa.eu/LexUriServ/LexUriServ.do?uri=OJ:L:2011:275:0038:0040:LV:PDF. [60] Plānota
novecošanās ir uzņēmējdarbības stratēģija, kurā
izstrādājuma novecošanās (novecošanās process, proti,
priekšmets vairs nav moderns vai izmantojams) ir plānota un paredzēta
jau kopš pirmsākumiem, skatīt: Slade, G., “Made to Break:
Technology and Obsolescence in America”, Harvard University Press, 2006. [61] Neskaitāmas
elektroierīces, piemēram, mobilo tālruņu
lādētāji, ir hermētiski noslēgtas, un tās nevar
atvērt remontam. [62] Starptautiskā elektrotehnika komisija (IEC) un Komisijas
dienesti. Skatīt: JRC study
and reports: “Integration of resource efficiency and waste management
criteria in European product policies”:
http://lct.jrc.ec.europa.eu/assessment/projects#d. [63] Skatīt
http://ec.europa.eu/environment/eussd/product_footprint.htm. [64] ARPA, ARPAT, DAPHNE II
(2011. g.), L’impatto della plastica e dei sacchetti sull’ambiente
marino. [65] OECD, Environmentally harmful subsidies: challenges for reform,
2005. g. [66] Bioloģiski noārdāmās plastmasas ir jāsaprot
kā plastmasas, ko var noārdīt dzīvi organismi, jo
īpaši ūdens mikroorganismi, CO2, metāns (CH4) un, iespējams,
netoksiskas atliekas (t. i., biomasa). [67] (BIOIS)
(2012. g.), Options to improve the biodegradability requirements in the
packaging Directive, 30. lpp. [68] (BIOIS)
(2012. g.), Options to improve…, loc.cit., 21., 34. lpp. [69] (BIOIS)
(2012. g.), Options to improve…, loc.cit., 15., 16., 23.,
37. lpp. [70] Gregory,M.R.,
& Andrady, A.L.(2003. g.) Plastics in the marine environment,
publicēts izdevumā A.L.Andrady (Ed.), Plastics in the
Environment, Hoboken, N.J.:Wiley-Interscience,
379.-402. lpp. [71] STAP
(2011. g.). Marine Debris as a Global Environmental Problem. Global
Environmental Facility, Washington, DC. 2011. g.,
21. lpp.. [72] Polikaprolaktons
(PCL). [73] Nolan-ITUPty,
Ltd, 2002. g., Report on Biodegradable Plastics – Developments
and Environmental Impacts. [74] (BIOIS)
Plastic waste in the Environment, loc.cit, 61. lpp. [75] (BIOIS)
(2012. g.), Options to improve…, loc.cit., 47., 48. lpp. [76] Turpmākai
atsaucei skatīt: (BIOIS) (2012. g.), Options to improve…,
loc.cit., 43. lpp. [77] EUROPEN, 2011. g., Packaging and
Packaging Waste Statistics in Europe: 1998-2008. [78] Plastic waste in the Environment, loc.cit,
13. lpp. [79] ftp://ftp.cen.eu/CEN/Sectors/List/bio_basedproducts/BTWG209finalreport.pdf. [80] Fortenbery,
Randall T. un Park, Hwanil (2008. g.), The Effect of
Ethanol Production on the U.S. National Corn Price, Staff Paper
Series, University of Wisconsin-Madison. [81] 2010/477/ES,
2010.gada 1. septembris. [82] JRC,
Marine Litter – Technical Recommendations for the Implementation of
MSFD Requirements, EUR 25009 EN, Luxemburg, 2011. g. [83] http://www.mepielan-bulletin.gr/default.aspx?pid=18&CategoryId=10&ArticleId=95&Article=
MEDITERRANEAN-SEA---The-COP-17-of-the-Barcelona-Convention-Adopts-the-Paris-Declaration. [84] UNEP/CHW.10/CRP.25,
2011. g. 20. oktobris. [85] http://www.unep.or.jp/Ietc/SPC/activities/GPWM/GPWMFrameworkDocumentv.11282011.pdf. [86] Turcijā
56 % no sadzīves atkritumiem tiek apglabāti poligonos
neregulētās izgāztuvēs.