15.4.2014   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 114/42

1.

norāda, ka Lisabonas līgumā nostiprināta Eiropas Savienības loma trešo valstu pilsoņu imigrācijas politikā, lai efektīvi pārvaldītu migrācijas plūsmas, nodrošinātu taisnīgu attieksmi pret trešo valstu pilsoņiem, kuri likumīgi uzturas dalībvalstīs, un novērstu nelikumīgu ieceļošanu un cilvēku tirdzniecību. Lai to panāktu, līgumā minēts, ka Eiropas Parlaments un Padome paredz pasākumus, piemēram, saistībā ar ieceļošanas, uzturēšanās un brīvas pārvietošanās nosacījumiem ES teritorijā, un nosaka standartus ilgtermiņa vīzu un uzturēšanās atļauju izsniegšanai ES dalībvalstīs, tostarp noteikumus par ģimenes atkalapvienošanos. Attiecībā uz trešo valstu pilsoņu integrāciju līgumā skaidri norādīts, ka ES var noteikt pasākumus dalībvalstu atbalstam, bet netiek izvirzīts mērķis saskaņot dalībvalstu normatīvos un tiesību aktus;

2.

atzīmē, ka par to teritorijā uzņemto trešo valstu imigrantu, kas ierodas darba nolūkā, skaita noteikšanu arī turpmāk atbildēs dalībvalstis. Lai gan imigrantu integrācija lielākajā daļā dalībvalstu parasti ir valsts iestāžu kompetencē, par integrācijas politikas īstenošanu tādās jomās kā izglītība, veselība, mājoklis un darba tirgus galvenokārt ir atbildīgas reģionālās un vietējās pašvaldības;

3.

atgādina, ka Stokholmas programmā, kurā izklāstītas Savienības prioritātes 2010.–2014. gadam tiesiskuma, brīvības un drošības jomā, atzīts pozitīvais ieguldījums, kāds labi pārvaldītām migrācijas plūsmām var būt godīgas un uz līdzdalību balstītas sabiedrības un konkurētspējīgas ekonomikas veidošanā; uzsver, ka svarīga ir legālo imigrantu efektīvāka integrācija sociālajā, saimnieciskajā un kultūras aspektā, lai nodrošinātu migrācijas pozitīvo ietekmi gan uz migrantiem, gan uz sabiedrību, kurā viņi tiek uzņemti;

4.

vēlreiz atzīmē, ka jaunajā Eiropas programmā trešo valstu pilsoņu integrācijai norādīts, ka imigrācijai ir pozitīva ietekme ES attīstībā, un ierosināti pasākumi efektīvākai migrantu integrācijai. Eiropas Komisija uzskata integrāciju par attīstībā esošu procesu, par kuru kopīgi atbild dažādi pārvaldības līmeņi, turklāt šis process no iesaistītajiem dalībniekiem prasa nemitīgus, konstatētajām norisēm pielāgotus centienus un pastāvīgu sadarbību.

5.

uzskata, ka viens no problēmjautājumiem, kas Eiropas Savienībai patlaban jārisina, ir sabiedrības novecošana, kura kopā ar neseno pasaules ekonomikas krīzi rada kvalificēta personāla resursu trūkumu un arī tūlītējās tā sekas, samazinoties Eiropas ekonomikas dinamikai, konkurētspējai, radošumam un inovācijas spējai. Minētajos apstākļos cilvēkkapitāla trūkumu palīdz aizpildīt tādu trešo valstu pilsoņu uzņemšana, kuri ierodas pētniecības, studiju, prakses, brīvprātīgā darba, dalības apmaiņas programmās vai viesaukles darba nolūkā;

6.

norāda, ka ES valstīs daudzās nozarēs trūkst darbaspēka un ir vakantas darba vietas, kuras šajās valstīs vai ES mītošie atbilstoši kvalificētie darba ņēmēji nevar aizpildīt, it īpaši dažās konkrētās nozarēs, piemēram, veselības aprūpes, zinātnes un tehnoloģiju nozarē;

7.

atkārtoti norāda, ka cilvēkkapitāla stiprināšana ir viens no skaidri noteiktiem politiskiem mērķiem stratēģijā “Eiropa 2020”, kuras mērķis ir gudra, ilgtspējīga un iekļaujoša izaugsme ES;

8.

uzsver, ka Direktīvā 2005/71/EK paredzēta paātrināta uzņemšanas procedūra trešo valstu pētniekiem, kuri noslēguši uzņemšanas līgumu ar kādā dalībvalstī apstiprinātu pētniecības iestādi. Šādā uzņemšanas līgumā apliecināts, ka kāds pētniecības projekts ir pienācīgi apstiprināts un ka attiecīgajam pētniekam ir gan vajadzīgā zinātniskā kompetence, lai veiksmīgi īstenotu projektu, gan pietiekami līdzekļi un veselības apdrošināšanas polise. Turklāt pētniekiem tiek dota iespēja attiecīgā pētniecības projekta ietvaros uzturēties citas dalībvalsts teritorijā un tur strādāt par pasniedzēju saskaņā ar valsts tiesību normām;

9.

atzīmē, ka ar direktīvu 2004/114/EK ieviesti saistoši nosacījumi attiecībā uz trešo valstu studentu uzņemšanu. Tās piemērošana skolēniem, brīvprātīgā darba veicējiem un neatalgotiem stažieriem ir atstāta dalībvalstu ziņā. Ja studenti atbilst noteiktajām prasībām, viņi ir tiesīgi saņemt uzturēšanās atļauju, viņiem ir konkrētas tiesības attiecībā uz nodarbinātību, un studiju nolūkā viņi drīkst pārvietoties no vienas dalībvalsts uz citu;

10.

norāda, ka nav direktīvas par atalgotu stažieru vai viesaukles darbā strādājošu personu uzņemšanu un ka ne visās dalībvalstīs ir vienots vai vismaz līdzīgs tiesiskais regulējums, šo personu darba reglamentēšanai. Turklāt vairākums dalībvalstu nav pieņēmušas Starptautiskās Darba organizācijas (ILO) konvenciju par mājsaimniecībā nodarbinātajiem, kura stāsies spēkā 2013. gada septembrī;

11.

norāda, ka šis RK atzinums sasaucas ar vairākos agrāk pieņemtajos atzinumos izklāstīto nostāju, un tā mērķis ir paust RK viedokli par to, kā Eiropas Savienības teritorijā vajadzētu reglamentēt tādu trešo valstu pilsoņu uzņemšanu un uzturēšanos, kuri ierodas pētniecības, studiju, skolēnu apmaiņas, prakses vai stažēšanās, saņemot un nesaņemot atalgojumu, vai brīvprātīga darba un viesaukles darba nolūkā. Atzinumā ietverti arī priekšlikumi, kuros ierosināts šā jautājuma risināšanā un direktīvas efektīvā īstenošanā aktīvāk iesaistīt vietējās un reģionālās pašvaldības;

12.

uzsver, ka trešo valstu pilsoņu uzņemšanas politikas pasākumos jāņem vērā Eiropas pamatvērtības, piemēram, cilvēktiesību un daudzveidības ievērošana, cīņa ar diskrimināciju, kā arī vienlīdzīgu iespēju un tolerances veicināšana. Turklāt šādiem pasākumiem jāatbilst ES pamatpolitikai attiecībā uz kohēziju, nodarbinātību, attīstību, ārējām attiecībām un brīvību, drošību un tiesiskumu;

13.

uzskata, ka vienlīdzīgas attieksmes principa piemērošana izšķirīgi nosaka demokrātisko sistēmu kvalitāti, ka tā ir viena no Eiropas Savienības kultūras pamatvērtībām un neatņemama tās sastāvdaļa;

14.

uzskata, ka daudzlīmeņu pārvaldība ir vispiemērotākā metode, lai trešo valstu pilsoņu uzņemšanas un uzturēšanās jomā sasniegtu vislabākos rezultātus. Jānodrošina šādas pieejas atbilstība subsidiaritātes principam, kas ir Eiropas Savienības, dalībvalstu un vietējo un reģionālo pašvaldību sadarbības pamatā;

15.

pauž pārliecību, ka konkrētus rezultātus varēs gūt tikai tad, ja ikvienas migrācijas jomā pieņemtās iniciatīvas pamatā būs stratēģiski mērķi un kopīgas saistības ar trešām valstīm. Pasākumi, ar kuriem Eiropas Savienību paredzēts padarīt pievilcīgāku un pieejamāku trešo valstu pilsoņiem, jāīsteno, pamatojoties uz dialogu ar minētajām valstīm un atbilstīgi ES ārējās darbības mērķiem, kā arī pārskatītajā Vispārējā pieejā migrācijai un mobilitātei (VPMM) noteiktajiem politikas mērķiem attiecībā uz migrāciju pāri ES ārējām robežām;

16.

uzskata, ka ir jānovērš nepilnības spēkā esošajā tiesiskajā regulējumā, lai veicinātu trešo valstu pētnieku un studentu mobilitāti, rosinot viņus izvēlēties Eiropas Savienību. Plašākas migrācijas plūsmas ar augsti kvalificēta darbaspēka potenciālu no trešām valstīm palīdzēs nodrošināt Savienības vajadzības;

17.

atbalsta direktīvas priekšlikumu COM(2013) 151, kura mērķis ir uzlabot regulējumu, ko piemēro trešo valstu pilsoņiem, kuri vēlas ieceļot Eiropas Savienībā un uz noteiktu laiku (kas pārsniedz trīs mēnešus) tur uzturēties pētniecības, studiju vai pieredzes gūšanas nolūkā un/vai piedalīties dažādos pasākumos, lai uzlabotu savas zināšanas un prasmes, konkrēti, pētniekiem, studentiem, brīvprātīgajiem, atalgotiem un neatalgotiem praktikantiem vai stažieriem un viesauklēm;

18.

atbalsta pasākumus, ko ES īsteno, lai tā arī turpmāk piesaistītu pētniekus un studentus. Eiropas Savienībai ir ievērojams potenciāls, ņemot vērā lietpratību un infrastruktūru, kas nepieciešama, lai izveidotu starptautiskus izcilības centrus dažādās pētniecības nozarēs un zinību jomās. Tomēr, lai ES saglabātu savu konkurētspēju starptautiskā mērogā, dalībvalstīm jāpaplašina savstarpējā ekonomiskā un zinātniskā sadarbība un vienlaikus jāpieņem kopīgas programmas un mērķi. Turklāt, tā kā arī citi pasaules reģioni arvien vairāk piesaista studentus, pētniekus un augsti kvalificētus migrējošus darba ņēmējus, Eiropas Savienībai efektīvi jānovērš atklātās nepilnības, kas kavē attiecīgo grupu piesaistīšanu Eiropai;

19.

uzskata, ka direktīva ir piemērots likumdošanas instruments, lai novērstu pašreizējās sistēmas nepilnības un nodrošinātu saskaņotu tiesisko regulējumu. Ar direktīvu tiks ieviesti kopēji saistoši noteikumi par uzņemšanas nosacījumiem, procedūrām un atļaujām, tomēr dalībvalstīm nodrošināta vajadzīgā rīcības brīvība direktīvas īstenošanai;

20.

pauž nožēlu, ka Eiropas Komisija nav tieši norādījusi uz “augšupēja” modeļa pieņemšanu un ka veiktajā ietekmes novērtējumā nav ņemta vērā uzņemšanas un uzturēšanās politikas īpašā ietekme vietējā un reģionālajā līmenī;

21.

atzinīgi vērtē vienotas sistēmas izveidi visām izskatāmajām trešo valstu pilsoņu grupām; lai piesaistītu talantīgus migrantus, efektīvi darbosies tāda sistēma, kuras pamatā ir kopēji un vienkāršoti uzņemšanas nosacījumi un prasības;

22.

atzīst: lai Savienība kļūtu pievilcīgāka un vieglāk pieejama trešo valstu pilsoņiem, jāizstrādā pārredzams un saskaņots šo valstu pilsoņu uzņemšanas un uzturēšanās nosacījumu tiesiskais regulējums. ES tiesību akti jāattiecina uz ieceļošanas un uzturēšanās nosacījumiem, vīzām un ilgtermiņa uzturēšanās atļaujām, trešo valstu valstspiederīgo, kas likumīgi uzturas kādā ES dalībvalstī, tiesībām, kā arī nosacījumiem viņu mobilitātei ES robežās;

23.

ar gandarījumu secina, ka direktīvas vispārīgie noteikumi tiks piemēroti atalgotiem stažieriem un viesauklēm, un uzskata, ka juridiska statusa noteikšana abām minētajām grupām nodrošinās vajadzīgās garantijas attiecīgajiem trešo valstu pilsoņiem;

24.

atbalsta procesuālo garantiju ieviešanu attiecībā uz uzturēšanās atļaujas piešķiršanu vai atteikumu (29. pants);

25.

atzinīgi vērtē pieņemtos pasākumus mobilitātes veicināšanai Savienības robežās visām attiecīgajām grupām, vienlaikus paredzot labvēlīgākus noteikumus ES mobilitātes programmu, piemēram, Erasmus Mundus un Marijas Kirī vārdā nosauktās programmas, dalībniekiem (29. pants);

26.

atbalsta uzturēšanās atļaujas saņemšanas procedūru vienkāršošanu un pozitīvi vērtē dalībvalstīm noteikto obligāto prasību sniegt informāciju par ieceļošanas un uzturēšanās nosacījumiem (30. pants);

27.

atzinīgi vērtē, ka, nosakot maksu par pieteikumu izskatīšanu, tiks piemērots proporcionalitātes princips (31. pants);

28.

ar gandarījumu secina, ka salīdzinājumā ar uzņemošās valsts pilsoņiem tiesības uz vienlīdzīgu attieksmi attiecībā uz piekļuvi precēm un pakalpojumiem, izņemot procedūras mājokļa iegūšanai, attiecinātas uz visām grupām(21. panta 2. punkts);

29.

atbalsta noteikumus, kas studentiem uzņemošajā valstī dod tiesības strādāt vismaz 20 stundas nedēļā, nodrošina pētnieku ģimenes locekļu piekļuvi darba tirgum, bet studentiem pēc studiju pabeigšanas dod iespēju darba meklēšanas nolūkā uzturēties attiecīgajā valstī uz laiku, kas kopumā nepārsniedz divpadsmit mēnešus;

30.

atbalsta 32. un 33. panta noteikumus, kuros paredzēts apkopot statistikas datus, lai noteiktu, cik liels skaits trešo valstu pilsoņu saņems uzturēšanās atļaujas, pamatojoties uz jauno direktīvu;

31.

uzskata: par svarīgu faktu, ka pētniekiem nepiemēro “vienotās atļaujas” Direktīvā 2011/98/EK paredzētos ierobežojumus sociālā nodrošinājuma jomā.

32.

uzskata, ka direktīvas, kuras tālejošais mērķis ir starptautiskā mērogā konkurētspējīga ES ekonomika, konkrēto mērķu sasniegšanai ir vajadzīga integrēta pieeja. Centieni piesaistīt trešo valstu cilvēkresursus nedrīkst attiekties tikai uzminēto valstu pilsoņu uzņemšanas un uzturēšanās nosacījumiem, bet tajos jāietver arī atbalsts pasākumiem, kas nepieciešami viņu integrācijai vietējā sabiedrībā un kas var būt saistīti ar daudzām politikas jomām, piemēram, izglītību, nodarbinātību, sabiedrības veselību, kā arī ar ekonomisko, sociālo un teritoriālo kohēziju un citām jomām;

33.

mudina dalībvalstis izstrādāt atbilstošu tiesisko regulējumu, lai garantētu vienlīdzīgu attieksmi pret algotiem praktikantiem un mājkalpotājiem (viesauklēm) un aicina nekavējoties pieņemt SDO Konvenciju par mājsaimniecības pakalpojumu jomā nodarbinātajām personām;

34.

uzskata, ka daudzlīmeņu pārvaldības piemērošana ir būtisks priekšnosacījums, lai sekmīgi reglamentētu trešo valstu pilsoņu ieceļošanu un uzturēšanos ES teritorijā. Reģionu komiteja īpaši uzsver: lai efektīvi īstenotu talantīgu migrantu piesaistīšanas politiku, direktīvas priekšlikumā minēto personu grupu mobilitātes veicināšanā aktīvi jāiesaista vietējās un reģionālās pašvaldības. Nosacījumu, kas attiecas uz trešo valstu pilsoņu ieceļošanu un uzturēšanos ES, noteikšana un tātad arī viņu uzņemšana un integrācija dalībvalstīs ir svarīga darbības joma un nozīmīgs jautājums vietējām un reģionālajām pašvaldībām. Reģionālajām iestādēm ir noteicošā loma atbilstošu apstākļu radīšanā, lai trešo valstu pilsoņi varētu piekļūt informācijai un pakalpojumiem, kas saistīti ar izglītību, veselības aprūpi, nodarbinātību, mājokli, kā arī citiem publiska rakstura pakalpojumiem;

35.

pauž pārliecību, ka saskaņota Eiropas pieeja jāpapildina ar attiecīgu izmaksu analīzi, lai ņemtu vērā finanšu un administratīvo slogu, ko jauno noteikumu ieviešana var radīt dalībvalstīm un vietējām un reģionālajām pašvaldībām, kuras (Komiteja to uzsver vēlreiz) nodrošina saikni, kas dod migrantiem iespēju veidot ciešas un konstruktīvas attiecības ar uzņemošo sabiedrību. Šā uzdevuma izpilde var radīt papildu izdevumus reģioniem un vietējām pašvaldībām, kurām bieži vien nākas risināt integrācijas jautājumus; tas ir ļoti sarežģīts uzdevums, kuru nepieciešams īstenot ekonomikas stagnācijas un stingras budžeta taupības apstākļos.