6.3.2014   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 67/6

1.1

ES, tās dalībvalstis un pilsoniskā sabiedrība ir neticami bagāts pārejas pieredzes avots. Šo pieredzi var un vajadzētu izmantot labāk, lai ar pārmaiņu palīdzību sasniegtu stabilitāti Eiropā, tās kaimiņvalstīs un visā pasaulē.

1.2

ES uzņemas vadošo lomu pašreiz notiekošajās ANO debatēs par attīstības programmu pēc 2015. gada, un, pamatojoties uz solidaritāti un saskaņotu politiku, tai ir jāatbalsta konkrēti pasākumi. Ir jāņem vērā gan šis, gan iepriekšējie EESK atzinumi, kas attiecas uz aplūkojamo tematu (1).

1.3

ES gūtā pārejas pieredze ir jāizmanto praksē. Eiropas Savienībai ir skaidrāk jāsistematizē šīs pieredzes pozitīvie un negatīvie aspekti, pieejamie atbalsta instrumenti un dati par procesu dalībniekiem. Jāizstrādā rīcības plāns par pārejas procesā gūtās pieredzes izmantošanu plānošanā. Praksē nekavējoties jāizmanto Eiropas Pārejas datu apkopojums un citi ierosinājumi, kas iekļauti ES jaunākajos dokumentos.

1.4

ES ārpolitikai jākļūst stingrākai, vairāk orientētai uz līdzdalību, atvērtākai, efektīvākai un saskaņotākai. Politika jāorientē uz to, lai sekmētu cilvēktiesības, pamatbrīvības (tostarp biedrošanās brīvību un miermīlīgas pulcēšanās brīvību), tiesiskumu un palīdzētu izveidot rosinošu un demokrātisku vidi, kas indivīdiem un pilsoniskās sabiedrības organizācijām rada apstākļus un dod iespēju iesaistīties politikas veidošanā un tās īstenošanas uzraudzībā. Ir vajadzīga ilgtermiņa pieeja.

1.5

Nozīmīga loma jāuzņemas ES un tās partnervalstu pilsoniskajai un politiskajai sabiedrībai. Partnerības līgumus, atbalsta programmas un subsīdijas atbilstoši ES partnerības principam nevajadzētu apstiprināt bez strukturēta dialoga ar pilsonisko sabiedrību, īpaši ar organizētu pilsonisko sabiedrību. Sevišķa uzmanība būtu jāpievērš dialogam ar dažādajām sociālajām grupām partnervalstīs, tostarp mazākumtautībām un attālāko reģionu iedzīvotājiem, un minēto grupu iekļaušanai.

1.6

Diskriminējošu administratīvo normu vai citu noteikumu dēļ patlaban daudzi iespējamie ilgtspējīgas attīstības veicinātāji nevar saņemt ES atbalstu. Lai tie procesu dalībnieki, kuriem pašreiz ir zemāks novērtējums, būtu līdzvērtīgā stāvoklī, ir vajadzīga pozitīva diskriminācija (kas nepieļauj nekādas manipulēšanas iespējas) un prasība, ka attīstības projektos jāiesaista partneri, kam ir nesen gūta pārejas pieredze. Galvenajai ir jābūt projektu kvalitātei un rezultātiem.

1.7

Ir jāveido jauni sadarbības mehānismi un jāpaplašina jau izveidotie (sk. 3.3.4., 3.3.6., 3.3.7. un 3.3.8. punktu), piemēram, globālās Twinning, Taiex, Erasmus+ programmas, jauna pieredzes apmaiņas platforma utt.

1.8

Atbalsts nebūtu piešķirams dalībniekiem, kas saistīti ar autoritāriem režīmiem un/vai nedemokrātisku praksi (piemēram, GoNGO, t. s. Yellow Unions utt.).

1.9

Plašiem sabiedrības slāņiem partnervalstīs jāsaņem visaptverošs atbalsts.

1.10

Demokrātiskas pārmaiņas, ilgtspējīga attīstība, iekļaujoša ekonomikas izaugsme un stabils tirgus līdz ar labklājības un nodarbinātības līmeņa paaugstināšanos vislabāk sasniedzams, ja tā pamatā ir laba pārvaldība un stingra, uz tiesībām balstīta pieeja. Prakse liecina, ka labākā panākumu garantija ir spēcīga pilsoniskā sabiedrība — īpaši tad, ja tā ir organizēta.

2.1

EESK atbalsta plašu ilgtspējīgas attīstības traktējumu. Kā norādījusi ES Padome, tajā ietverti tādi aspekti kā “demokrātiskā pārvaldība, cilvēktiesības un tiesiskums, ekonomikas un sociālā labklājība, kā arī miers un stabilitāte” (2).

2.2

Pāreju var īsumā definēt kā stabilizāciju, atbalstu demokrātijai, iestāžu izveidi un veiktspējas stiprināšanu, labākās prakses apmaiņu un reformu konsolidēšanu, lai izmaiņas padarītu ilgtspējīgas. Tās pamatā ir iedzīvotāju, pilsoniskās sabiedrības organizāciju, valdību un citu iesaistīto pušu solidaritāte un rīcība.

2.3

Vairāki jautājumi par sadarbību ar pārejas sabiedrībām jau ir bijuši EESK darba kārtībā (3). Šā atzinuma mērķis ir iet tālāk par esošajiem avotiem un atspoguļot arī ES Padomes prezidentvalsts Lietuvas īpašās intereses un Eiropas pilsoniskās sabiedrības vispārējās intereses (atzinums ir arī ieguldījums Austrumu partnerības samitā, kas 2013. gada novembrī notiks Viļņā, kā arī Eiropas Attīstības dienās).

2.4

Vēl viens iemesls atjaunināt pašreizējo politiku ir nesenās norises ES partnervalstīs. EESK joprojām bažījas par jauno tendenču ilgtspēju vairākās ES austrumu kaimiņvalstīs, EuroMed valstīs un citās partnervalstīs. Vairākas pozitīvas pārmaiņas ir vērojamas Rietumbalkānu reģionā (jāatzīmē Horvātijas pievienošanās lielā nozīme).

3.1.1

Lai rosinātu ilgtspējīgas pārmaiņas, dažādās ES politikas, programmas un pasākumi, kas vērsti uz vieniem un tiem pašiem reģioniem vai politikas jomām, ir labāk jākoordinē, tādējādi veidojot sinerģiju un saglabājot konsekvenci. ES ārējās darbības jauda vēl jāizvērš līdz tādai stadijai, kad Eiropas kopējās vērtības un mērķus iespējams efektīvi atbalstīt visas Eiropas mērogā (4).

3.1.2

Jānodrošina un rūpīgāk jāuzrauga attīstības politikas saskaņotība. Attīstības politikas saskaņošanas pienākumam, kas noteikts ar Lisabonas līgumu grozītā Līguma par Eiropas Savienības darbību 208. pantā, jābūt politikas veidošanas un ar ārējo darbību saistīto instrumentu regulējuma īstenošanas pamatā, tāpēc visās ES politikās, programmās un pasākumos tas viennozīmīgi jāievēro. Ir jāizvērtē pilnīgi visu jauno ES iniciatīvu konsekvence. Visās programmās (arī to novērtēšanā un budžeta plānošanā) būtu jāatspoguļo ES starptautiskās saistības un pienākumi attiecībā uz cilvēktiesībām un attīstību (ieskaitot ANO kopējo izpratni par tādu pieeju attīstībai, kuras pamatā ir cilvēktiesības), un šīs programmas būtu jākoncentrē uz visatstumtākajiem un neaizsargātākajiem. Turklāt ir svarīgi uzraudzīt, vai pārejas un ES integrācijas procesā pozitīva attīstība vienā politikas jomā nerada negatīvas sekas citās jomās.

3.1.3

Vajadzīga kopīga platforma, kas nodrošinātu saprotamu un ērti lietojamu pārskatu par ES vai tās dalībvalstu pārvaldītajiem instrumentiem (piem., subsīdijām, iepirkuma konkursiem, programmām utt.), kam ir tieša vai netieša ārēja ietekme. Šajā ziņā varētu būt dažas paralēles/sadarbība ar portālu “Tava Eiropa”. Ir jātiecas uz to, lai tiktu ietverta informācija arī mazākām organizācijām (tostarp apakšreģionālām struktūrām). Vēl viena mērķgrupa ir ES dalībvalstu un pārejas sabiedrību iestādes. Platforma būtu jāatbalsta ar informatīvu izdevumu vai, piemēram, paziņojumiem vietnē Twitter.

3.1.4

Eiropas Savienībai būtu jācenšas apvienot, koordinēt un veidot sinerģiju starp pasākumiem, ko ES un tās dalībvalstis veic partnervalstīs, un nevajadzētu pieļaut pārmērīgu iekšējo konkurenci. Dalībvalstis varētu apsvērt iespēju savstarpēji sadalīt atbildības jomas, izstrādājot dažādu veidu ārējo sadarbību (pārejas koordinatorus, tulkošanas centrus, juridiskās palīdzības centrus, izglītības iestādes utt.) savā teritorijā vai partnervalstīs.

3.2.1

Lai nodrošinātu kopīgu līdzatbildību par attīstību un sadarbību, ES ārējās darbības mehānismiem jābūt iespējami iekļaujošiem, pārredzamiem un balstītiem uz līdzdalību. Patlaban ir vērojami zināmi trūkumi. Būtu jāapsver iespējas izmantot pilsoniskās sabiedrības un publisko iestāžu partnerības principu kā priekšnosacījumu, piemēram, subsīdiju saņemšanai.

3.2.2

Lai nodrošinātu ilgtermiņa apņemšanos veikt reformas, nepieciešama pilsoniskās un politiskās sabiedrības pārstāvju cieša un, vēlams, strukturēta iesaistīšanās. Skatīt arī 1.5. punktu. Visu attīstības un sadarbības pasākumu plānošanā un īstenošanā jāpiedalās pilsoniskās sabiedrības organizācijām, tostarp sociālajiem partneriem gan no ES, gan no partnervalstīm. Jānostiprina esošās partnerības un jāveicina jaunu partnerību veidošana.

3.2.3

EESK ir gatava dot savu ieguldījumu, un tās partneri visā pasaulē — tāpat kā regulārie forumi — varētu būt vērtīgs resurss.

3.2.4

Eiropas Savienībai ir jāpieliek lielākas pūles, lai pilnveidotu gan ES, gan partnervalstu procesu dalībnieku veiktspēju. Tas panākams gan ar finansiālu atbalstu, gan ar pieredzes apmaiņu, gan ar izglītības/apmācības nodrošināšanu un citiem instrumentiem vai programmām.

3.2.5

Gan ES, gan partnervalstīs būtu jānodrošina līdzdalības iespēju vienlīdzība dažādiem valdības struktūru un nevalstisko organizāciju dalībniekiem. Būtu jāizskauž jebkāda pastāvīga tieša vai netieša diskriminācija, arī pārāk ierobežojošas atbilstības prasības, prasības par projektu apjomu un tehniskajiem aspektiem, diskriminējoši administratīvie noteikumi, tostarp atlīdzības un/vai nodokļu atšķirības ekspertiem, kas strādā pie viena un tā paša projekta, prasības par līdzfinansējumu (problēmas ar ieguldījumiem natūrā), valstu lobēšanas prakse ar kaitīgām sekām utt. (5) Skatīt 1.6. punktu.

3.2.6

Dialoga un līdzdalības veicināšanai būtu plašāk jāizmanto un jāpopularizē 21. gadsimta tehnoloģiskās iespējas, piemēram, e-pārvaldība. Varētu izstrādāt īpašu programmu Democracy Assistance 2.0.

3.3.1

ES sniegtā un ar ES saistītā finansējuma un atbalsta iespēju pašreizējā sistēma bieži tiek kritizēta kā nevajadzīgi sarežģīta. EESK atzinīgi vērtē paziņotos plānus — no 2014. gada vienkāršot un racionalizēt ES ārējās politikas finansēšanas instrumentus, tostarp Eiropas kaimiņattiecību un partnerības instrumentu, kā arī apvienot līdzekļus.

3.3.2

Uzmanības centrā jābūt kvalitātei. Īpaša kompetence pārejas jautājumos, kā arī spēja izprast partnervalsts vajadzības un pielāgoties tām, būtu objektīvi jānovērtē, un tā būtu vērtējama augstāk nekā iepriekšēja pieredze ES projektu īstenošanā.

3.3.3

Izstrādājot ES ārējās politikas jomas (tostarp attīstības politiku), ir plašāk jāizmanto ES uzkrātā pārejas pieredze (6). Visi panākumi un gūtā mācība ir jāsistematizē un sīki jāizanalizē. Šie secinājumi jāizmanto, pilnībā jāievieš un jāiekļauj plānošanas ciklā. Izstrādājot darbības programmas un novērtējot vai piešķirot projektu subsīdijas un apjomu utt., nepieciešams arī reāls turpmākās pārraudzības darbs, kas balstītos uz iepriekš minētajām zināšanām.

3.3.4

Ir jāizveido funkcionējošs un plašs Eiropas Pārejas datu apkopojums (arī plānošanas nolūkā), kurā būtu tādu ekspertu datubāze, kuriem ir pieredze pārejas jautājumos un kuri pārstāv gan valdības, gan nevalstisko sektoru. Tas jāveido tā, lai partneri tajā labprāt meklētu ekspertus, un plaši jāpopularizē, īpaši partnervalstīs. Eiropas Komisijai un Eiropas Ārējās darbības dienestam būtu jāsagatavo ES delegācijām domāts kontrolsaraksts, kas palīdzētu Pārejas datu apkopojumu izmantot plānošanā (turklāt varētu noteikt, ka tas ir saistošs informācijas avots ekspertiem, kas piedalās ES pasākumos).

3.3.5

Eiropas Komisijai būtu jāsagatavo rīcības plāns par to, kā ES gūto bagāto pārejas pieredzi labāk izmantot plānošanā. Tas palīdzētu nodrošināt pieredzes sistemātisku izmantošanu jomās, kur tas ir svarīgi. Eiropas Komisijai arī jāvelta pietiekami administratīvie resursi šāda plāna īstenošanai.

3.3.6

Ņemot vērā daudzos jau pastāvošos instrumentus, kas dod iespēju dalīties ar pārejā gūto pieredzi, būtu vēlams Komisijai izveidot transversālu pārraudzību, lai tos apkopotu un informācija par tiem būtu pieejama vienuviet, piemēram, ar jumta platformas vai struktūras palīdzību.

3.3.7

Jāapsver iespēja izvērst ES ekspertu instrumentus, piemēram, SOCIEUX vai MIEUX, lai reaģētu uz pieprasījumu. Šādi instrumenti ir lielisks līdzeklis, lai ātri reaģētu uz partnervalstu vajadzībām. Ģeogrāfiskā teritorija, uz ko attiecas pašreizējie, uz vajadzībām balstītie pieredzes apmaiņas mehānismi un citas programmas, piemēram, TAIEX, Twinning un Erasmus+, ir jāpaplašina tā, lai ietvertu visu pasauli (īpaši Āfrikas, Karību jūras reģiona un Klusā okeāna (ĀKK) valstis), vienlaikus nemazinot līdzekļu apjomu, kāds plānots šābrīža programmas valstu projektiem.

3.3.8

Būtu jāievieš “NVO pāra/trio” (“NGO Twinning/Trioing”) koncepts, kas paredzētu iesaistīt vismaz vienu partneri no ES-15, vienu no ES-13 un vienu no kādas jaunattīstības vai pārejas valsts (7). Būtu jāatbalsta arī privātā sektora pārstāvju pieredzes apmaiņa.

3.3.9

Jāpanāk, lai Eiropas Attīstības fondam būtu labvēlīgāka nostāja pret dalīšanos nesen iegūtajā ES dalībvalstu pārejas pieredzē.

3.3.10

Lai šo pieredzi varētu izmantot reāla pārejas atbalsta sniegšanai, ES un tās dalībvalstīm jānodrošina pienācīgs finansējums un valsts atbalsts. Turklāt EESK atkārtoti uzsver, ka par vienu no Eiropas Attīstības gada aspektiem 2015. gadā jāizvirza pāreja, kā arī iedzīvotāju, pilsoniskās sabiedrības un valsts loma.

4.1.1

Būtisks priekšnosacījums ilgtspējīgai attīstībai ir pēc iespējas plašāka partnervalstu sabiedrību vienprātība. Izšķiroši svarīgi ir atbalstīt demokrātiju, labu pārvaldību, pamattiesības (tostarp biedrošanās, miermīlīgas pulcēšanās un vārda brīvību, plašsaziņas līdzekļu neatkarību utt.), pilsonisko izglītību, neformālo mācīšanos un neformālo (ikdienas) izglītību, tiesiskumu un sociālo taisnīgumu visās jomās un visos līmeņos.

4.1.2

Lielāka uzmanība būtu pievēršama politikas un projektu efektivitātei un rezultātiem. Līdzās projektiem būtu jāizstrādā administratīvas programmas un darbības programmas, kā arī atbalsta pasākumi iedzīvotājiem. Efektivitāte ir sasniedzama tikai tad, ja partnervalstīs tiek uzlabota koordinācija. Ir jānodrošina atbalsts un palīdzība plānošanā.

4.1.3

Būtiska nozīme kā vispārējam principam un ES uzticamības priekšnosacījumam ir nediskriminācijai, vienlīdzīgai attieksmei un ES partnervalstu un ikviena to sabiedrības locekļa (tostarp tādu sabiedrības grupu kā sievietes, mazākumtautības utt.) proaktīvai iesaistīšanai. Politikas diferenciācija atkarībā no partnervalsts vajadzībām, protams, ir obligāta, un tā ir jāpilnveido. Vienlaikus ES nevajadzētu izrādīt lielāku labvēlību pret “stratēģiski svarīgām” valstīm tikai šaura interešu loka dēļ, kas nav saistīts ar ilgtspējīgu attīstību. Joma, kurā ES un tās partnervalstīm jāstrādā kopīgi, ir cilvēktiesību ievērošana.

4.1.4

ES pārstāvjiem jādarbojas gan kā moderatoriem/koordinatoriem (analizējot vietējās vajadzības un atbalstot/veicinot vietējo ieinteresēto pušu savstarpējo dialogu), gan kā ekspertiem (daloties gūtajā pieredzē un sniedzot pārejas darbā gūtās atziņas).

4.1.5

Plašiem sabiedrības slāņiem partnervalstīs jāsaņem visaptverošs atbalsts. Šobrīd par galvenajām ES palīdzības mērķgrupām uzskatāmas valdības iestādes un dažos gadījumos arī pilsoniskās sabiedrības organizācijas (tostarp sociālie partneri), jaunieši un dažādu jomu pētnieki. Ilgtspējīgai attīstībai un demokrātiskām pārmaiņām vajadzīgs visaptverošs atbalsts un cieša sadarbība ar pilsoniskās sabiedrības, tās līderu un tīklu “sūtņiem”, “dzinējspēkiem” vai “noturīgu pārmaiņu vēstnešiem”, tomēr ar to vien nepietiek. Vajadzīgs vispārējs, plaši pieejams un atpazīstams atbalsts partnervalstīm un to sabiedrībai. ES integrācija un atbalsts kaimiņvalstīm nebūtu jāuztver kā ieguvums tikai dažiem izredzētajiem. Redzami uzlabojumi tādās jomās kā izglītība un zinātne (arī profesionālās izglītības un apmācības reformas, bērniem paredzēti pasākumi utt. (8)), zema emisijas līmeņa ekonomika, infrastruktūra un publiskie un sociālie pakalpojumi (arī IKT, veselības aprūpe, spēļu laukumi utt.), pienācīgi darba apstākļi un kvalitatīvas nodarbinātības iespējas, dzimumu līdztiesība, atbalsts sociāli un ekonomiski neaizsargātiem iedzīvotājiem un pirmiedzīvotājiem, sociālā kustība un uzņēmējdarbības attīstībai labvēlīgi nosacījumi (arī sociālo partneru atbalstīšana un iesaistīšana (9)) utt. veicinās pārmaiņas un lielāku vienprātību attiecībā uz proeiropeisku virzību.

4.1.6

Valstīs, kurās valda demokrātijas deficīts, ir iespējams, ka finansējums, kas piešķirts oficiālām iestādēm vai ar šādu iestāžu starpniecību, tiek izmantots nevis sociāliem mērķiem, bet gan režīma atbalstīšanai, savukārt vietējām pilsoniskās sabiedrības organizācijām, kuras patiesi pārstāv demokrātijas vērtības, nav dota iespēja uz šādu finansējumu pieteikties. Nav šaubu, ka nozīmīgs un ilgi gaidīts pavērsiens ir Eiropas Demokrātijas fonda izveide. Tomēr ar to vien nevar atrisināt iepriekš minētās plaši izplatītās problēmas. Daļējs risinājums ir apzināt visas pilsoniskās sabiedrības organizācijas un citus atbalsta saņēmējus attiecīgajā reģionā (10). Lielāks atbalsts jāsniedz arī plašai sabiedrībai / neformālajai pilsoniskajai sabiedrībai un tās ierosmēm — vairākām ES dalībvalstīm ir pieredze elastīgā projektu finansēšanā. Vienlaikus jāpalielina ar pilsoniskās sabiedrības starpniecību izplatītā atbalsta īpatsvars, it īpaši valstīs, kurās ir autoritārs režīms.

4.1.7

Īpaša uzmanība jāvelta arī pārejas situācijām Vidusjūras dienvidu un austrumu reģiona valstīs, kurās ir nopietni apdraudēta demokrātija, cilvēktiesības un sieviešu tiesības, kā arī tam, ka jānodrošina spēcīgāks ES atbalsts pilsoniskajai sabiedrībai un sieviešu organizācijām.

4.1.8

ES jāveic rūpīga analīze un jāpielāgojas dažāda līmeņa absorbcijas spējai un īpašām iezīmēm partnervalstīs.

4.1.9

ES jādalās pieredzē par to, kā nodrošināt ilgtspējīgu ārējo un iekšējo atbalstu attīstībai, tostarp pilsoniskajai sabiedrībai, pēc tam, kad pabeigti pirmie pārejas posmi un sasniegta salīdzinoša labklājība.

4.2.1

Iekļaujošai ekonomikas izaugsmei un stabilam tirgum, tāpat kā labklājības un nodarbinātības līmeņa paaugstināšanai un pārdomātai ekonomikas liberalizācijai, jābūt galvenajiem aspektiem pārejas sabiedrību attīstībā (saskaņā ar debatēm par ekonomisko pārmaiņu koncepciju laikposmā pēc 2015. gada). Jāveicina un ar starptautisku nolīgumu starpniecību jāaizsargā ieguldījumiem droša un labvēlīga vide, izmantojot tādas daudzpusējas regulējuma sistēmas kā, piemēram, PTO vai ESAO.

4.2.2

Ilgtspējas pamats ir tiesiskums — neatkarīga tiesiskā sistēma, ko nevar sagraut korupcija vai diktatūra. Ārkārtīgi svarīgas ir arī neatkarīgas un neiebiedētas pilsoniskās sabiedrības organizācijas, informācijas pieejamība, sociālā aizsardzība un cilvēka cieņai atbilstošas nodarbinātības iespējas, zinātniskā un tehniskā sadarbība, energoefektivitāte, enerģētiskā neatkarība un vides saglabāšana.

4.2.3

Ir jāuzlabo tirdzniecības nosacījumi un attiecīgā gadījumā jāizmanto padziļināti un visaptveroši BTN, kuru mērķis ir “pārsniegt robežas”, lai veicinātu tehnisko noteikumu normu, principu un standartu — un to īstenošanas — pakāpenisku tuvināšanos Eiropas Savienībai. ES partnervalstīm par mērķi būtu jāizvirza spēcīga un iekļaujoša ekonomika, pastāvīgi samazinot savu atkarību no ārējās palīdzības, un šī ir vēl viena joma, kurā ļoti liela nozīme ir pieredzes apmaiņai.

4.2.4

Saskarsmē ar autoritāriem režīmiem par prioritāti jāizvirza dialogs ar neatkarīgiem uzņēmumiem un palīdzība tiem (kā arī arodbiedrībām un citām pilsoniskās sabiedrības organizācijām). Katrā ziņā mazajiem un vidējiem uzņēmumiem būtu jānodrošina nozīmīgāka loma kā ilgtspējas, tiesiskuma un tautsaimniecības attīstības virzītājiem. Svarīga nozīme var būt arī ārvalstu ieguldītāju padomēm un citiem pilsoniskās sabiedrības organizāciju partneriem.

4.3.1

EESK un citas organizācijas jau ir norādījušas, ka vajadzīga ES, ANO un citu starptautisku organizāciju cieša un efektīva sadarbība saistībā ar attīstības politikas programmu pēc 2015. gada.

4.3.2

ES jāņem vērā arī citas nesenās norises, tostarp Atvērtas pārvaldības partnerības nodibināšana (iniciatīva, kas ir īpaši svarīga EESK un atspoguļo iepriekš minēto partnerības principu). Rūpīgi jāplāno un jāuzrauga gaidāmās Transatlantiskās tirdzniecības un ieguldījumu partnerības un citu līdzīgu nolīgumu ietekme uz attīstības sadarbību un pāreju.

4.3.3

Būtu labāk jāizmanto un jāatbalsta to globāla mēroga privāto uzņēmēju un ārvalstu ieguldītāju loma un potenciāls, kuri atbalsta ES vērtības, arī ekonomisko un sociālo pamattiesību ievērošanā.

4.3.4

Būtu jāparedz visaptverošs pētījums par pasaules mēroga fondu un pilsoniskās sabiedrības organizāciju labāko praksi un instrumentiem, ko minētās struktūras izmanto pārejas valstīs.