19.12.2012   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 392/1

1.

Eksporta subsīdijas var negatīvi ietekmēt tirgus konkurenci starp potenciāli konkurējošiem preču un pakalpojumu piegādātājiem. Tāpēc Komisija, ievērojot savu Līgumā noteikto konkurences aizstāves lomu, vienmēr ir stingri nosodījusi eksporta atbalstu Savienības iekšējai tirdzniecībai un eksportam ārpus Savienības. Lai novērstu, ka dalībvalstu atbalsts eksporta kredīta apdrošināšanai kropļo konkurenci, nepieciešams precizēt šā atbalsta novērtējumu saskaņā ar Savienības valsts atbalsta noteikumiem.

2.

Komisija ir izmantojusi savas pilnvaras regulēt valsts atbalstu īstermiņa eksporta kredīta apdrošināšanas jomā, pievēršoties reāliem un potenciāliem konkurences kropļojumiem iekšējā tirgū ne tikai attiecībā uz eksportētājiem dažādās dalībvalstīs (saistībā ar tirdzniecību Savienībā un ārpus tās), bet arī attiecībā uz eksporta kredīta apdrošinātājiem, kas darbojas Savienībā. Komisija 1997. gadā noteica valsts iejaukšanās principus, izdodot Paziņojumu dalībvalstīm, atbilstīgi EK Līguma 93. panta 1. punktam, par Līguma 92. un 93. panta piemērošanu īstermiņa eksporta kredītapdrošināšanai (1) (“1997. gada paziņojums”). Bija paredzēts, ka 1997. gada paziņojumu piemēros piecus gadus, sākot no 1998. gada 1. janvāra. Vēlāk paziņojumu grozīja un tā piemērošanas periodu pagarināja 2001. (2), 2004. (3), 2005. (4) un 2010. (5) gadā. Tagad to piemēro līdz 2012. gada 31. decembrim.

3.

Pieredze, kas gūta, piemērojot 1997. gada paziņojumu, īpaši finanšu krīzes laikā no 2009. līdz 2011. gadam, norāda uz to, ka būtu jāpārskata politika, ko Komisija piemēro šajā jomā.

4.

Šajā paziņojumā izklāstītie noteikumi palīdzēs nodrošināt, ka valsts atbalsts nekropļo konkurenci starp privātiem un valsts vai valsts atbalstītiem eksporta kredīta apdrošinātājiem, un radīt vienlīdzīgus nosacījumus eksportētājiem.

5.

Tā nolūks ir sniegt dalībvalstīm sīkākas norādes par principiem, ko Komisija plāno izmantot, interpretējot Līguma 107. un 108. pantu un piemērojot šos pantus īstermiņa eksporta kredīta apdrošināšanai. Tam būtu jāpadara Komisijas politika šajā jomā pēc iespējas pārredzamāka, un būtu jānodrošina paredzamība un vienlīdzīga attieksme. Tādēļ tajā ir paredzēti vairāki nosacījumi, kas jāievēro, ja valsts apdrošinātājs vēlas darboties īstermiņa kredīta apdrošināšanas nododamo risku tirgū.

6.

Šā paziņojuma darbības jomā neietilpst riski, kas principā nav nododami.

7.

2. iedaļā ir norādīta šā paziņojuma darbības joma un sniegtas izmantotās definīcijas. 3. iedaļa attiecas uz Līguma 107. panta 1. punkta piemērojamību un vispārējo valsts atbalsta aizliegumu attiecībā uz eksporta kredīta nododamo risku apdrošināšanu. Visbeidzot, 4. iedaļā ir paredzēti daži izņēmumi attiecībā uz nododamo risku definīciju un noteikti valsts iejaukšanās nosacījumi attiecībā uz pagaidu nenododamo risku apdrošināšanu.

8.

Komisija piemēros šajā paziņojumā noteiktos principus tikai eksporta kredīta apdrošināšanai ar riska periodu, kas nepārsniedz divus gadus. Visi citi eksporta finansēšanas instrumenti neietilpst šā paziņojuma darbības jomā.

9.

Šajā paziņojumā piemēro šādas definīcijas:

10.

Līguma 107. panta 1. punktā ir noteikts, ka “ar iekšējo tirgu nav saderīgs nekāds atbalsts, ko piešķir dalībvalstis vai ko jebkādā citā veidā piešķir no valsts līdzekļiem un kas rada vai draud radīt konkurences izkropļojumus, dodot priekšroku konkrētiem uzņēmumiem vai konkrētu preču ražošanai, ciktāl tāds atbalsts iespaido tirdzniecību starp dalībvalstīm”.

11.

Ja eksporta kredīta apdrošināšanu sniedz valsts apdrošinātāji, ir iesaistīti valsts līdzekļi. Valsts iesaiste var radīt selektīvas priekšrocības apdrošinātājiem un/vai eksportētājiem un tādējādi var radīt vai draudēt radīt konkurences izkropļojumus un ietekmēt tirdzniecību starp dalībvalstīm. Lai sniegtu norādes par to, kā šādi pasākumi tiks vērtēti saskaņā ar valsts atbalsta noteikumiem, ir izstrādāti sekojošie principi.

12.

Ja valsts apdrošinātāji bauda zināmas priekšrocības salīdzinājumā ar privātiem kredīta apdrošinātājiem, var būt iesaistīts valsts atbalsts. Šīs priekšrocības var izpausties dažādos veidos un ietvert, piemēram:

13.

Valsts apdrošinātāju priekšrocības, kas uzskaitītas 12. punktā, attiecībā uz nododamiem riskiem ietekmē Savienības iekšējo tirdzniecību kredīta apdrošināšanas pakalpojumu jomā. Tās izraisa dažādās dalībvalstīs pieejamā nododamo risku apdrošināšanas seguma atšķirības. Tādējādi tiek kropļota konkurence apdrošinātāju starpā dažādās dalībvalstīs un rodas sekundāra ietekme uz Savienības iekšējo tirdzniecību neatkarīgi no tā, vai runa ir par eksportu Savienības iekšienē vai ārpus tās (7). Ja valsts apdrošinātāji bauda šādas priekšrocības salīdzinājumā ar privātiem kredīta apdrošinātājiem, ir jādefinē šo apdrošinātāju darbības nosacījumi, lai nodrošinātu, ka tie nesaņem valsts atbalstu. Tas nozīmē, ka šie apdrošinātāji nedrīkst apdrošināt nododamus riskus.

14.

Valsts apdrošinātāju saņemtās priekšrocības dažreiz, vismaz daļēji, tiek nodotas eksportētājiem. Šādas priekšrocības var izkropļot konkurenci un tirdzniecību un var tikt uzskatītas par valsts atbalstu Līguma 107. panta 1. punkta nozīmē. Tomēr, ja būs izpildīti šā paziņojuma 4.3. iedaļā izklāstītie eksporta kredīta nododamo risku apdrošināšanas nosacījumi, Komisija uzskatīs, ka eksportētāji nav netieši saņēmuši nepamatotas priekšrocības.

15.

Kā minēts 13. punktā, ja valsts apdrošinātāji bauda jebkādas priekšrocības salīdzinājumā ar privātiem kredīta apdrošinātājiem, kā aprakstīts 12. punktā, tie nedrīkst apdrošināt nododamos riskus. Ja valsts apdrošinātāji vai to meitasuzņēmumi vēlas apdrošināt nododamos riskus, jānodrošina, ka, šādi rīkojoties, tie tiešā vai netiešā veidā nesaņem valsts atbalstu. Lai to nodrošinātu, šiem apdrošinātājiem ir jābūt noteiktai pašu līdzekļu summai (maksātspējas rezervei, ieskaitot garantijas fondu) un tehniskai rezervei (izlīdzināšanas rezervei) un jābūt saņemtai nepieciešamajai atļaujai saskaņā ar Direktīvu 73/239/EEK. Turklāt šiem apdrošinātājiem ir jānodrošina vismaz atsevišķa administrēšana un atsevišķa grāmatvedības uzskaite nododamo risku un nenododamo risku apdrošināšanai, ko veic valsts vārdā vai ar tās galvojumu, lai spētu pierādīt, ka attiecībā uz nododamo risku apdrošināšanu tie nesaņem valsts atbalstu. Grāmatvedības uzskaitei attiecībā uz uzņēmumiem, kas apdrošināti paša apdrošinātāja vārdā, jāatbilst Padomes 1991. gada 19. decembra Direktīvai 91/674/EEK par apdrošināšanas uzņēmumu gada pārskatiem un konsolidētajiem pārskatiem (8).

16.

Dalībvalstīm, kas eksporta kredīta apdrošinātājam nodrošina pārapdrošināšanu, piedaloties vai iesaistoties privātā sektora pārapdrošināšanas līgumos, kuri attiecas uz nododamiem un nenododamiem riskiem, jāspēj uzrādīt, ka attiecīgā kārtība neietver valsts atbalstu 12. punkta f) apakšpunkta nozīmē.

17.

Valsts apdrošinātāji var sniegt eksporta kredīta apdrošināšanu attiecībā uz pagaidu nenododamajiem riskiem, ievērojot nosacījumus, kas izklāstīti šajā paziņojumā.

18.

Neskarot nododamo risku definīciju, atsevišķus komerciālos un politiskos riskus, kas skar pielikumā uzskaitītajās valstīs reģistrētos pircējus, uzskata par pagaidu nenododamiem riskiem šādos gadījumos:

19.

Lai līdz minimumam ierobežotu iekšējā tirgus konkurences kropļojumus, riskus, kas pagaidu kārtā uzskatāmi par nenododamiem, saskaņā ar 18. punktu, valsts apdrošinātāji tomēr var apdrošināt, ja ir ievēroti 4.3. iedaļā paredzētie nosacījumi.

20.

Valsts apdrošinātāju piedāvātā apdrošināšanas seguma kvalitātei ir jāatbilst tirgus standartiem. Jo īpaši, apdrošināt drīkst vienīgi ekonomiski pamatotos riskus, tas ir, riskus, kas ir pieņemami, balstoties uz pamatotas apdrošināšanas principiem. Komerciālo un politisko risku apdrošināšanas segums nedrīkst pārsniegt 95 %, un prasību nogaidīšanas periodam jābūt vismaz 90 dienām.

21.

Risku novērtēšanā vienmēr ir jāievēro pamatotas apdrošināšanas principi. Tādējādi finansiāli nepamatotu darījumu riskus nedrīkst apdrošināt, izmantojot valsts atbalstītas shēmas. Attiecībā uz šādiem principiem, riska uzņemšanās kritērijiem ir jābūt skaidri noteiktiem. Ja uzņēmējdarbības attiecības jau pastāv, eksportētājiem ir jābūt pozitīvai tirdzniecības un/vai maksājumu pieredzei. Pircējiem ir jābūt nevainojamai prasību vēsturei, pircēja saistību nepildīšanas varbūtībai ir jābūt pieņemamai un arī to iekšējiem un/vai ārējiem finanšu rādītājiem ir jābūt pieņemamiem.

22.

Riska uzņemšanās saskaņā ar eksporta kredīta līgumu ir jāatlīdzina ar pienācīgu apdrošināšanas prēmiju. Lai līdz minimumam samazinātu privāto kredīta apdrošinātāju izstumšanu, vidējās prēmiju likmes valsts atbalstītām shēmām ir jānosaka augstākas nekā vidējās prēmijas, kādas par līdzīgiem riskiem prasa privātie kredīta apdrošinātāji. Šī prasība nodrošina valsts iejaukšanās pakāpenisku izbeigšanu, jo augstākas prēmijas pieprasīšana nodrošinās, ka eksportētāji atgriežas pie privātiem kredīta apdrošinātājiem, kolīdz tirgus apstākļi to ļauj un attiecīgais risks atkal kļūst nododams.

23.

Cena ir uzskatāma par pienācīgu, ja par attiecīgo riska kategoriju (10) tiek prasīta vismaz turpmāk sniegtajā tabulā norādītā minimālā prēmija (11) (“drošās zonas” prēmija). Šīs drošās zonas prēmijas ir piemērojamas, ja vien dalībvalstis neiesniedz pierādījumus tam, ka konkrētā riska gadījumā šīs likmes ir nepiemērotas. Attiecībā uz vispārēju riska polisi riska kategorijai ir jāatbilst vidējam pircēja riskam, ko sedz polise.

24.

Kopapdrošināšanai, kvotu daļai un papildapdrošināšanai cena ir uzskatāma par pienācīgu tikai tad, ja prasītā prēmija vismaz par 30 % pārsniedz (sākotnējā) apdrošināšanas seguma prēmiju, ko piedāvā privāts kredīta apdrošinātājs.

25.

Riska prēmijai ir jāpieskaita administrācijas maksa neatkarīgi no līguma termiņa, lai cena būtu uzskatāma par piemērotu.

26.

Dalībvalstīm apdrošinātāju tīmekļa vietnēs ir jāpublicē informācija par shēmām, kuras izveidotas to risku apdrošināšanai, kas saskaņā ar 18. punktu pagaidu kārtā tiek uzskatīti par nenododamiem, norādot visus piemērojamos nosacījumus.

27.

Attiecībā uz riskiem, kas saskaņā ar 18. pantu pagaidu kārtā tiek uzskatīti par nenododamiem un kurus apdrošina valsts apdrošinātāji, dalībvalstīm ir jāiesniedz Komisijai ikgadēji ziņojumi. Tas ir jādara vēlākais līdz tā gada 31. jūlijam, kurš seko valsts iejaukšanās gadam.

28.

Ziņojumā ir jāsniedz informācija par katras shēmas izmantojumu, jo īpaši par piešķirto kredītlimitu kopsummu, apdrošināto apgrozījumu, piemērotajām prēmijām, reģistrētajām un izmaksātajām prasībām, atgūtajām summām un shēmas administratīvajām izmaksām. Komisija šos ziņojumus publicēs savā tīmekļa vietnē.

29.

Valsts apdrošinātāji var apdrošināt 18. punkta a) apakšpunktā norādītos riskus, ja ir ievēroti 4.3. iedaļā izklāstītie nosacījumi. Šādos gadījumos Komisijai par to nav jāpaziņo.

30.

Valsts apdrošinātāji var apdrošināt 18. punkta b), c) un d) apakšpunktā norādītos riskus, ja ir ievēroti 4.3. iedaļā izklāstītie nosacījumi un par to ir paziņots Komisijai un saņemts tās apstiprinājums.

31.

Ja kāds no 4.3. iedaļā izklāstītajiem nosacījumiem nav izpildīts, tas nenozīmē, ka eksporta kredīta apdrošināšana vai apdrošināšanas shēma būtu automātiski aizliegta. Ja dalībvalsts vēlas atkāpties no kāda no nosacījumiem vai ja rodas šaubas par plānotas eksporta kredīta apdrošināšanas shēmas atbilstību šajā paziņojumā izklāstītajiem nosacījumiem, dalībvalstij shēma ir jāpaziņo Komisijai.

32.

Analīze saskaņā ar valsts atbalsta noteikumiem neskar konkrēta pasākuma iespējamo saderību ar citiem Līguma noteikumiem.

33.

Nosakot, vai ar privāto dalībnieku spēju nepietiekamību var attaisnot, ka valsti pagaidu kārtā svītro no saraksta ar nododamo risku valstīm, kā minēts 18. punkta a) apakšpunktā, Komisija ņems vērā sekojošos faktorus prioritātes kārtībā:

34.

Ja tirgus spējas kļūst nepietiekamas, lai apdrošinātu visus ekonomiski pamatotos riskus, Komisija var mainīt sarakstu ar valstīm, kurās riski uzskatāmi par nododamiem, pēc vismaz trīs dalībvalstu rakstiska pieprasījuma vai pēc savas iniciatīvas.

35.

Ja Komisija plāno grozīt pielikumā sniegto sarakstu ar valstīm, kurās riski ir uzskatāmi par nododamiem, tā apspriedīsies ar dalībvalstīm, privātiem kredīta apdrošinātājiem un ieinteresētajām personām un iegūst no tiem informāciju. Apspriešanās un iesniedzamās informācijas veids tiks paziņots Komisijai tīmekļa vietnē. Apspriešanās periods parastā gadījumā nepārsniegs 20 darbdienas. Ja, pamatojoties uz savākto informāciju, Komisija nolemj veikt grozījumus nododamo risku valstu sarakstā, tā rakstiski informē dalībvalstis un paziņo par šo lēmumu savā tīmekļa vietnē.

36.

Valsts pagaidu izslēgšana no nododamo risku valstu saraksta būs spēkā vismaz 12 mēnešus. Attiecīgajā periodā parakstītās apdrošināšanas polises attiecībā uz valsti, kas pagaidu kārtā izslēgta no saraksta, drīkst būt spēkā ne vairāk kā 180 dienas no datuma, kad pagaidu izslēgšana izbeidzas. Jaunas apdrošināšanas polises nevar parakstīt pēc minētā datuma. Trīs mēnešus pirms dienas, kad pagaidu izslēgšana izbeidzas, Komisija lems par to, vai pagarināt attiecīgās valsts izslēgšanu no saraksta. Ja Komisija nolemj, ka tirgus spējas joprojām nav pietiekamas, lai apdrošinātu visus ekonomiski pamatotos riskus, ņemot vērā 33. punktā izklāstītos faktorus, tā var pagarināt valsts pagaidu izslēgšanu no minētā saraksta saskaņā ar 35. punktu.

37.

Komisijai pašlaik pieejamie dati liecina, ka tirgus nesedz pieprasījumu attiecībā uz 18. punkta b) un c) apakšpunktā paredzētajiem gadījumiem un ka attiecīgie riski līdz ir ar to ir nenododami. Tomēr, jāatceras, ka ne visās dalībvalstīs ir apdrošināšanas piedāvājuma trūkums un ka situācija laika gaitā var mainīties, jo privātais sektors varētu ieinteresēties par šo tirgus segmentu. Valsts iejaukšanos drīkstētu atļaut tikai attiecībā uz riskiem, kurus tirgus neapdrošinātu.

38.

Šo iemeslu dēļ, ja dalībvalsts vēlas apdrošināt 18. punkta b) un c) apakšpunktā noteiktos riskus, tai jāiesniedz Komisijai paziņojums atbilstīgi Līguma 108. panta 3. punktam un savā paziņojumā ir jāpierāda, ka tā ir vērsusies pie nozīmīgākajiem kredīta apdrošinātājiem un brokeriem, kas darbojas šajā dalībvalstī (17), un devusi tiem iespēju iesniegt pierādījumus tam, ka tur ir pieejams attiecīgo risku apdrošināšanas segums. Ja šie kredīta apdrošinātāji 30 dienu laikā no dalībvalsts pieprasījuma saņemšanas dienas dalībvalstij vai Komisijai neiesniedz informāciju par apdrošināšanas seguma nosacījumiem un apdrošinājuma summām risku veidiem, kurus dalībvalsts vēlas apdrošināt, vai ja sniegtā informācija neliecina, ka to attiecīgo risku segums ir pieejams attiecīgajā dalībvalstī, Komisija uzskatīs, ka attiecīgie riski pagaidu kārtā ir nenododami.

39.

Attiecībā uz riskiem, kas noteikti 18. punkta d) apakšpunktā, attiecīgajai dalībvalstij savā paziņojumā Komisijai atbilstīgi Līguma 108. panta 3. punktam ir jāpierāda, ka eksportētājiem, kas darbojas šajā valstī, apdrošināšanas segums nav pieejams, jo privātā apdrošināšanas tirgus piedāvājums ir cietis satricinājumu – no attiecīgās dalībvalsts tirgus ir izstājies nozīmīgs kredīta apdrošinātājs, ir samazinājušās tirgus spējas vai salīdzinājumā ar citām dalībvalstīm tiek piedāvāts ierobežots produktu klāsts.

40.

Komisija piemēros šajā paziņojumā ietvertos principus no 2013. gada 1. janvāra līdz 2018. gada 31. decembrim, izņemot noteikumus, kas ietverti paziņojuma 18. punkta a) apakšpunktā un 5.2. iedaļā un kas tiks piemēroti no šā paziņojuma pieņemšanas dienas.