Grozīts priekšlikums EIROPAS PARLAMENTA UN PADOMES REGULA, ar ko attiecībā uz liellopu elektronisko identifikāciju groza Regulu (EK) Nr. 1760/2000 un svītro noteikumus par liellopu gaļas brīvprātīgu marķēšanu /* COM/2012/0162 final - 2011/0229 (COD) */
PASKAIDROJUMA RAKSTS Eiropas Parlamenta un Padomes 2000. gada 17. jūlija
Regulā (EK) Nr. 1760/2000, ar ko izveido liellopu
identifikācijas un reģistrācijas sistēmu un paredz liellopu
gaļas un liellopu gaļas produktu marķēšanu[1], ir
noteikts, ka katrai dalībvalstij saskaņā ar minēto regulu
ir jāizveido sistēma liellopu identifikācijai un
reģistrācijai. Pirms tam, ņemot vērā govju
sūkļveida encefalopātijas (GSE) krīzi, jau 1997. gadā
tika ieviesti Savienības noteikumi par liellopu identifikāciju un
izsekojamību. Ar Padomes Regulu (EK) Nr. 820/97 tika noteikta
sistēma liellopu individuālai izsekojamībai, izmantojot
dzīvnieku individuālu identifikāciju ar divām
krotālijām, saimniecības reģistru katrā
saimniecībā (piemēram, lauku saimniecībā, tirgū,
lopkautuvē), katra dzīvnieka individuālo pasi, kurā
iekļauti dati par visiem dzīvnieka pārvietošanas
pasākumiem, katru šādu pārvietošanu reģistrējot
elektroniskā datu bāzē, pēc kuras var ātri izsekot
dzīvniekiem un identificēt kohortas slimību gadījumā.
Šie principi vēlāk tika nostiprināti Eiropas Parlamenta un
Padomes Regulā (EK) Nr. 1760/2000. Galvenais mērķis bija
atjaunot patērētāju uzticību liellopu gaļai un
liellopu gaļas produktiem, nodrošinot liellopu gaļas un liellopu
gaļas produktu pārredzamību un pilnīgu izsekojamību,
kā arī noteikt dzīvnieku atrašanās vietu un izsekot tiem
veterināros nolūkos, kas ir īpaši svarīgi infekcijas
slimību kontrolē. Attiecībā uz šo mērķu
sasniegšanu minēto sistēmu mūsdienās var uzskatīt par
veiksmīgu (GSE Eiropas Savienībā tiek kontrolēta, un
patērētāju uzticība ir atgūta[2]) — panākumi apliecina
tās efektivitāti un lietderību svarīgas informācijas
sniegšanā, lai nodrošinātu infekcijas slimību (piemēram,
mutes un nagu sērgas, infekciozā katarālā drudža) kontroli
un liellopu gaļas izsekojamību. Komisijas paziņojumā Padomei un
Eiropas Parlamentam (COM(2009) 544) “Rīcības programma
administratīvā sloga samazināšanai ES”[3]
Regula (EK) Nr. 1760/2000 (ar ko izveido liellopu identifikācijas un
reģistrācijas sistēmu un paredz liellopu gaļas un liellopu
gaļas produktu marķēšanu, tostarp brīvprātīgo
marķēšanu, un nosaka elementus “divkārša krotālija”,
“saimniecības reģistrs”, “liellopu pase” un “elektroniska datu
bāze”) tika minēta kā “informēšanas pienākumi, kam
ir īpaša nozīme to slogu ziņā, kurus tie uzliek
uzņēmumiem”. Jaunās ES stratēģijas
dzīvnieku veselības jomā[4]
rīcības plāns paredz, ka Komisijai ir jāvienkāršo
informēšanas pienākumi (piemēram, saimniecības
reģistri, pases) liellopu elektroniskās identifikācijas (EID)
ieviešanas gaitā. Komisijas darba
kārtības plānā 2011. gada pirmajam pusgadam ir
paredzēts tiesību akta priekšlikums parastajai likumdošanas
procedūrai. Tomēr, kad 1997. gadā tika
pieņemti pašlaik spēkā esošie noteikumi par liellopu
identifikāciju, EID nebija pietiekami attīstīta no tehniskā
viedokļa, lai tobrīd to varētu attiecināt uz liellopiem. Uz
radiofrekvenciālo identifikāciju (RFID) balstīta EID
pēdējo 10 gadu laikā ir būtiski
attīstījusies un nodrošina individuālu dzīvnieku kodu
ātrāku un precīzāku nolasīšanu un ievadīšanu
tieši datu apstrādes sistēmās, tādējādi ietaupot
darbaspēka izmaksas manuālai nolasīšanai, bet vienlaikus
palielinot aprīkojuma izmaksas. Tāpēc pašlaik spēkā
esošie tiesību akti liellopu identifikācijas jomā
neatspoguļo šo nesen notikušo tehnoloģisko attīstību.
Elektronisku identifikatoru izmantošana varētu palīdzēt
samazināt administratīvo slogu un dokumentācijas darbu,
piemēram, ja saimniecības reģistrs tiek uzturēts
elektroniskā formātā (kā tas ir arvien lielākā
daļā lauku saimniecību), izmantojot automātisku
nolasīšanu un automātisku ievadīšanu reģistrā.
Turklāt ātrāka un uzticamāka sistēma cita starpā
veicinātu ātrāku un precīzāku nolasīšanu
nekā parastās krotālijas, atvieglojot dzīvnieku
pārvietošanas reģistrēšanu centralizētajā datu
bāzē, un tāpēc tā nodrošina inficēto
dzīvnieku un/vai inficētās pārtikas efektīvāku un
ātrāku izsekojamību. Pamatojoties uz EID pašreizējiem
tehnoloģiskajiem sasniegumiem, vairākas ES dalībvalstis ir
brīvprātīgi izlēmušas sākt liellopu EID
īstenošanu. Arī pieredze ārpus ES liecina, ka liellopu EID
izmanto arvien vairāk. Turklāt EID jau ir ieviesta ES
attiecībā uz vairākām dzīvnieku sugām
(lielākajā daļā gadījumu — obligātā
kārtā). Pašreizējais tiesiskais regulējums
neliedz dalībvalstīm brīvprātīgi izmantot elektroniskos
identifikatorus, bet tas jādara, papildus izmantojot arī
oficiālās, redzamās parastās krotālijas. Tā
kā nav ieviesti saskaņoti ES tehniskie standarti, dažādās
vietās varētu izmantot dažādu veidu elektroniskos
identifikatorus un nolasītājus ar dažādām RFID
frekvencēm. Tāpēc katra dalībvalsts varētu
izvēlēties standartus pēc saviem ieskatiem, un šī pieeja,
visticamāk, galu galā radītu saskaņotības
trūkumu, apdraudot datu elektronisko apmaiņu, un tad tiktu
zaudētas EID sistēmas izmantošanas priekšrocības. Attiecībā uz liellopu gaļas
brīvprātīgu marķēšanu ir nepieciešams samazināt
pārmērīgo administratīvo slogu
brīvprātīgajā sistēmā, kas pašlaik tiek
izmantota. Ar Regulu (EK) Nr. 820/97 tika izveidota sistēma liellopu
identifikācijai un reģistrācijai un liellopu gaļas un
liellopu gaļas produktu marķēšanai, kas tika nostiprināta
ar Regulu (EK) Nr. 1760/2000. Tā paredz obligāti
norādīt to liellopu (dzimušo/nobaroto/nokauto) izcelsmi, no kuriem
iegūta liellopu gaļa (šis priekšlikums neietver jaunus noteikumus par
obligātajām prasībām attiecībā uz liellopu
gaļas marķēšanu), obligāti norādīt atsauces uz
nokautā dzīvnieka identifikācijas koda numuru un iestādi,
kurā veikta gaļas apstrāde (lopkautuve un izcirstuve), kā
arī oficiālu Komisijas apstiprinājuma procedūru, tostarp
prasību paziņot jebkādu papildu marķēšanas
informāciju, kas nav obligāta. Jau 2004. gadā
Komisija iesniedza ziņojumu Padomei un Eiropas Parlamentam par Regulas
(EK) Nr. 1760/2000 daļu, kas attiecas uz liellopu gaļas
marķēšanu[5], kurā tā norādīja uz liellopu
gaļas brīvprātīgās marķēšanas sistēmas
trūkumiem. Daži no tiem — sistēma netiek piemērota
vienveidīgi visās dalībvalstīs (piemēram,
dalībvalstīs administratīvā prakse būtiski
atšķiras), visām marķējumā iekļautajām
norādēm (tostarp tām, kas neattiecas uz gaļas izcelsmi,
izsekojamību vai kvalitātes īpašībām) piemēro
oficiālu apstiprinājuma procedūru, ko veic kompetentā
iestāde. Komisijas dienestu darba dokumentā par KLP
vienkāršošanu[6] ir norādīts uz ierosinājumu,
ko izteica augsta līmeņa neatkarīgu ieinteresēto personu
grupa ar administratīvo slogu saistītiem jautājumiem (Stoiber
grupa). Stoiber grupa ierosināja atcelt prasību paziņot
par papildu brīvprātīgās marķēšanas
norādēm, kas nav obligātas attiecībā uz liellopu
gaļu[7]. Šajā priekšlikumā ir ņemti
vērā rezultāti, kas gūti apspriedēs ar
ieinteresētajām personām, un ietekmes novērtējuma
rezultāti. Ietekmes novērtējumā secināts, ka liellopu
EID kā oficiālās identifikācijas instrumenta brīvprātīga
ieviešana nodrošinātu tirgus dalībniekiem pietiekamu laiku, lai
iepazītos ar EID sistēmu un apzinātu pievienoto
vērtību, ko tā radīs konkrētos apstākļos. Priekšroka ir dodama šim risinājumam, jo tas
atstāj organizēšanu ES dalībvalstu un visu iesaistīto
privāto tirgus dalībnieku ziņā, lai viņi varētu
novērtēt ieguvumus, ņemot vērā
reģionālās atšķirības, dažādus ražošanas veidus,
un tas ir pietiekami elastīgs, lai saņemtu atbalstu no
iestādēm un ieinteresētajām personām, kas
gūs labumu no noteikumu ieviešanas. EID
brīvprātīga ieviešana nozīmē, ka EID
izvēlēsies tie dzīvnieku turētāji, kas varētu
gūt tūlītēju labumu no lauku saimniecību
pārvaldības. Tas ir individuāls lēmums, ko katrs
uzņēmējs pieņem ekonomisku (tirgus virzītu)
apsvērumu dēļ. Saskaņā ar
brīvprātīgo sistēmu liellopus varētu identificēt
pēc divām parastajām krotālijām (pašreizējā
sistēma) vai pēc vienas redzamas parastās krotālijas un
viena elektroniskā identifikatora (t. i., elektroniskās
krotālijas vai elektroniskās identificēšanas kapsulas)
atbilstīgi ES saskaņotiem standartiem, kas ir oficiāli apstiprināti. Ierosinātā
brīvprātīgā elektroniskās identifikācijas
ieviešana paredz arī iespēju ES dalībvalstīm
izvēlēties obligāto sistēmu to teritorijā. Ja
dalībvalsts izvēlas obligāto sistēmu, katrs liellops ir
jāidentificē ar vienu redzamu parasto krotāliju un vienu
elektronisko identifikatoru. ES obligātā sistēma šobrīd,
iespējams, nav vislabākais risinājums, jo dažām
ieinteresētajām personām (piemēram, mazajiem
lauksaimniekiem) tas būtu ekonomiski neizdevīgi. Tomēr,
neņemot vērā izmaksu apsvērumus, tā būtu
visefektīvākā izvēle patērētāju
aizsardzības (izsekojamība) un administratīvā sloga
mazināšanas ziņā un arī tāpēc, ka varētu
izvairīties no divu identifikācijas sistēmu
līdzāspastāvēšanas riskiem. Šī izvēle
arī būtu daļēji pamatota tāpēc, ka varētu
nodrošināt labāku saskaņotību ar ES politiku citu
dzīvnieku sugu (piemēram, aitu) EID jomā. Tāpēc, ņemot vērā, ka
EID obligāta īstenošana varētu ekonomiski negatīvi
ietekmēt dažus uzņēmējus, vēlamais EID ieviešanas
risinājums ir brīvprātīgs režīms, kurā EID uzskata
par pieņemamu un piemērotu tiesisko līdzekli liellopu
identificēšanai, nodrošinot dalībvalstīm iespēju ieviest
obligātu sistēmu valsts līmenī. Turklāt Regula (EK) Nr. 1760/2000 ir
jāpielāgo saskaņā ar Līgumu par Eiropas
Savienības darbību. Līguma par Eiropas Savienības
darbību (LESD) stāšanās spēkā ir izraisījusi
būtiskas pārmaiņas deleģēto un īstenošanas aktu
pieņemšanas regulējumā. Attiecībā uz deleģēto
un īstenošanas aktu pieņemšanu LESD tie ir skaidri nošķirti. –
LESD 290. pants par deleģētiem aktiem
paredz, ka likumdevējam jākontrolē Komisijas pilnvaru
īstenošana, izmantojot tiesības atsaukt deleģēšanu un/vai
izteikt iebildumus. –
LESD 291. pants par īstenošanas aktiem
paredz dalībvalstu kontroli pār Komisijas īstenošanas
pilnvarām. Tiesiskais regulējums, ar ko izveido šādas kontroles
mehānismus, ir izklāstīts Eiropas Parlamenta un Padomes
Regulā (ES) Nr. 182/2011, ar ko nosaka normas un vispārīgus
principus par dalībvalstu kontroles mehānismiem, kuri attiecas uz
Komisijas īstenošanas pilnvaru izmantošanu[8]. Attiecībā
uz Regulas (ES) Nr. 182/2011 pieņemšanu Komisija sniedza šādu
paziņojumu: “Komisija sāks izskatīt visus
spēkā esošos leģislatīvos aktus, kuri netika pielāgoti
regulatīvajai kontroles procedūrai pirms Lisabonas līguma
stāšanās spēkā, lai novērtētu, vai šie
instrumenti ir jāpielāgo deleģēto aktu režīmam, ko
ieviesa ar 290. pantu Līgumā par Eiropas Savienības
darbību. Komisija atbilstošus priekšlikumus iesniegs pēc
iespējas drīz un ne vēlāk kā šai deklarācijai
pievienotajā provizoriskajā kalendārā noteiktajos datumos.”
[9] Regula (EK) Nr. 1760/2000 ir viens no
tiem leģislatīvajiem aktiem, kas iepriekš netika pielāgoti
regulatīvajai kontroles procedūrai, un tāpēc tā ir
jāsaskaņo ar jauno tiesisko regulējumu attiecībā uz
deleģētajiem un īstenošanas aktiem. Tāpēc Regula (EK) Nr. 1760/2000
būtu jāpārskata un attiecīgi jāgroza
attiecībā uz vienkāršošanu, administratīvā sloga
mazināšanu un tādu jaunu noteikumu ieviešanu, kas attiecas uz
liellopu identifikāciju un liellopu gaļas brīvprātīgu
marķēšanu. Ar šo priekšlikumu
aizstāj Komisijas 2011. gada 30. augustā pieņemto
priekšlikumu (COM(2011) 525 galīgā redakcija). Šajā
jaunajā priekšlikumā ieviestās izmaiņas attiecas tikai uz 22. panta
noteikumiem, ar kuriem nodrošina vienotus nosacījumus attiecībā
uz sankciju noteikšanu gadījumos, ja netiek ievēroti attiecīgie
noteikumi par dzīvnieku identifikāciju un liellopu gaļas un
liellopu gaļas produktu marķēšanu. Šim priekšlikuma projektam attiecībā
uz Eiropas Parlamenta un Padomes regulu nav finansiālas ietekmes uz
Eiropas Savienības budžetu. 2011/0229 (COD) Grozīts priekšlikums EIROPAS PARLAMENTA UN PADOMES REGULA, ar ko attiecībā uz liellopu
elektronisko identifikāciju groza Regulu (EK) Nr. 1760/2000 un
svītro noteikumus par liellopu gaļas brīvprātīgu
marķēšanu EIROPAS PARLAMENTS UN EIROPAS
SAVIENĪBAS PADOME, ņemot vērā Līgumu par
Eiropas Savienības darbību un jo īpaši tā 43. panta 2. punktu
un 168. panta 4. punkta b) apakšpunktu, ņemot vērā Eiropas Komisijas
priekšlikumu[10], pēc
leģislatīvā akta projekta nosūtīšanas valstu
parlamentiem, ņemot vērā Eiropas Ekonomikas
un sociālo lietu komitejas atzinumu[11], ņemot vērā Reģionu
komitejas atzinumu[12], saskaņā
ar parasto likumdošanas procedūru, tā kā: (1) Savienības noteikumi par
liellopu identifikāciju un izsekojamību tika pastiprināti 1997. gadā,
ņemot vērā govju sūkļveida encefalopātijas (GSE)
epidēmiju un tās dēļ radušos arvien lielāku
nepieciešamību izsekot dzīvnieku pārvietošanai un izcelsmei,
izmantojot “parastās krotālijas”. (2) Eiropas Parlamenta un Padomes
2000. gada 17. jūlija Regulā (EK) Nr. 1760/2000, ar ko
izveido liellopu identifikācijas un reģistrācijas sistēmu
un paredz liellopu gaļas un liellopu gaļas produktu
marķēšanu[13],
ir noteikts, ka katrai dalībvalstij saskaņā ar minēto
regulu ir jāizveido sistēma liellopu identifikācijai un
reģistrācijai. (3) Regula (EK) Nr. 1760/2000
paredz sistēmu liellopu identifikācijai un reģistrācijai,
kas ietver krotāliju ievietošanu abās ausīs katram
dzīvniekam, elektroniskas datu bāzes, dzīvnieku pases un
individuālus reģistrus, kuri tiek turēti katrā
saimniecībā. (4) Liellopu gaļas izcelsmes
noteikšana, izmantojot identifikāciju un reģistrāciju, ir
priekšnoteikums izcelsmes marķēšanai visā pārtikas
apritē, nodrošinot patērētāju un sabiedrības veselības
aizsardzību. (5) Komisijas
paziņojumā Eiropas Parlamentam un Padomei “Rīcības
programma administratīvā sloga samazināšanai ES” Regula (EK)
Nr. 1760/2000 un jo īpaši liellopu identifikācija un liellopu
gaļas brīvprātīga marķēšana tika minēta
kā “informēšanas pienākumi, kam ir īpaša nozīme to
slogu ziņā, kurus tie uzliek uzņēmumiem” [14]. (6) Elektronisku
identifikācijas sistēmu izmantošana varētu racionalizēt
izsekojamības procesus, nodrošinot automatizētu un
precīzāku nolasīšanu un reģistrēšanu saimniecības
reģistrā. Tā arī ļautu automātiski
reģistrēt elektroniskajā datu bāzē dzīvnieku
pārvietošanu un tādējādi uzlabot sistēmas
darbības ātrumu, uzticamību un precizitāti. (7) Elektroniskās
identifikācijas sistēmas, kuru pamatā ir
radiofrekvenciālā identifikācija, pēdējo desmit gadu
laikā ir būtiski uzlabotas. Šāda tehnoloģija ļauj
ātrāk un precīzāk nolasīt individuālus
dzīvnieku identitātes kodus un tieši ievadīt tos datu
apstrādes sistēmās, tādējādi saīsinot laiku,
kas nepieciešams iespējami inficētu dzīvnieku vai inficētas
pārtikas izsekošanai, ietaupot darbaspēka izmaksas, bet vienlaikus
palielinot aprīkojuma izmaksas. (8) Šī regula ir
saderīga ar faktu, ka elektroniska identifikācija (EID)
Savienībā jau ir ieviesta attiecībā uz citām
dzīvnieku sugām, kas nav liellopi, piemēram, obligātā
sistēma, ko izmanto mazo atgremotāju identificēšanai. (9) Ņemot vērā
tehnoloģiskos sasniegumus EID jomā, vairākas dalībvalstis
ir nolēmušas sākt brīvprātīgi īstenot liellopu
EID. Šādas iniciatīvas, visticamāk, radītu situāciju,
kad atsevišķas dalībvalstis vai ieinteresētās personas
ievieš dažādas sistēmas. Šāda situācijas
attīstība kavētu tehnisko standartu vēlāku
saskaņošanu Savienībā. (10) Komisijas ziņojumā
Padomei un Eiropas Parlamentam par iespēju ieviest liellopu elektronisko
identifikāciju[15]
ir secināts, ka ir pierādīts, ka radiofrekvenciālā
identifikācija ir attīstīta tiktāl, ka to var piemērot
praksē. Ziņojumā ir arī secināts, ka ir ļoti
vēlams pārorientēties uz liellopu elektronisko
identifikāciju Savienībā, jo citu ieguvumu starpā tā
veicinās arī administratīvā sloga mazināšanu. (11) Saskaņā ar Komisijas
paziņojumu Padomei, Eiropas Parlamentam, Eiropas Ekonomikas un
sociālo lietu komitejai un Reģionu komitejai “Rīcības
plāns ES dzīvnieku veselības stratēģijas
īstenošanai”[16]
Komisijai EID ieviešanas gaitā ir jāvienkāršo informēšanas
pienākumi, piemēram, saimniecības reģistri un pases. (12) Komisijas paziņojumā
Padomei, Eiropas Parlamentam, Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu
komitejai un Reģionu komitejai par jaunu stratēģiju
dzīvnieku veselības jomā Eiropas Savienībā 2007.–2013. gadam
saskaņā ar principu “Profilakse ir labāka nekā
ārstēšana”[17]
ir ierosināts uzskatīt liellopu EID par iespējamu uzlabojumu
pašreizējā ES identifikācijas un reģistrācijas
sistēmā, lai vienkāršotu informēšanas pienākumus
(piemēram, saimniecības reģistri, pases), un paredzēta
iniciatīva īstenot elektronisku liellopu pasu apmaiņu. Šāda
apmaiņa ietvertu elektroniskas identifikācijas ieviešanu ar datu
reāllaika reģistrēšanu. Šāda apmaiņa ļautu
dalībvalstu kompetentajām iestādēm un citām
ieinteresētajām personām būtiski ietaupīt
līdzekļus un centienus un mazinātu darba slodzi,
pārreģistrējot dzīvnieku pasu datus elektroniskās datu
bāzēs. Šī regula ir saderīga ar minēto
iniciatīvu. (13) Tāpēc ir paredzams,
ka šī regula veicinās dažu to pamatmērķu sasniegšanu, kurus
paredz ES galvenās stratēģijas, tostarp “Eiropa 2020”,
uzlabojot ekonomikas izaugsmi, kohēziju un konkurētspēju. (14) Dažas trešās valstis jau
ir ieviesušas noteikumus, kas atļauj uzlabotas EID tehnoloģijas. Savienībai
vajadzētu ieviest līdzīgus noteikumus, lai veicinātu
tirdzniecību un palielinātu nozares konkurētspēju. (15) Lai individuāli
identificētu dzīvniekus, papildus Regulā (EK) Nr. 1760/2000
paredzētajām parastajām krotālijām var izmantot
dažādu veidu elektroniskos identifikatorus, piemēram,
atgremotāju elektroniskās identificēšanas kapsulas,
elektroniskās krotālijas un injicējamos transponderus.
Tāpēc ir atbilstoši paplašināt minētajā regulā
paredzēto identifikācijas līdzekļu klāstu, lai
varētu izmantot elektronisko identifikāciju. (16) EID noteikšana par
obligātu visā Savienībā var ekonomiski
nelabvēlīgi ietekmēt dažus uzņēmējus.
Tāpēc ir atbilstoši noteikt brīvprātīgu sistēmu
EID ieviešanai. Šādā sistēmā EID izvēlētos
dzīvnieku turētāji, kas varētu gūt tūlītēju
ekonomisku labumu. (17) Dalībvalstīs ir
ļoti atšķirīgas lopkopības sistēmas,
lauksaimniecības prakse un nozaru organizācija. Tāpēc
dalībvalstīm būtu jāļauj noteikt EID par obligātu
to teritorijā tikai tad, kad tās uzskata šādu rīcību
par atbilstošu, pēc visu minēto faktoru izvērtēšanas. (18) Dzīvniekiem, kas tiek
ievesti Savienībā no trešām valstīm, vajadzētu
piemērot tādas pašas identifikācijas prasības, kādas
piemēro Savienībā dzimušiem dzīvniekiem. (19) Regula (EK) Nr. 1760/2000
paredz, ka kompetentajai iestādei ir jāizdod pase par katru
dzīvnieku, kas jāidentificē saskaņā ar minēto
regulu. Tas rada ievērojamu administratīvo slogu
dalībvalstīm. Dalībvalstu izveidotās elektroniskās
datu bāzes pietiekami nodrošina liellopu pārvietošanas izsekojamību
to teritorijā. Tāpēc pases būtu jāizdod tikai par
dzīvniekiem, kas paredzēti Savienības iekšējai
tirdzniecībai. Tiklīdz datu apmaiņa starp valstu
elektroniskajām datu bāzēm sāk darboties praksē,
prasība izdot šādas pases vairs nebūtu jāpiemēro
attiecībā uz Savienības iekšējai tirdzniecībai
paredzētiem dzīvniekiem. (20) Regulas (EK) Nr. 1760/2000
II sadaļas II iedaļā ir izklāstīti noteikumi
par liellopu gaļas brīvprātīgās marķēšanas
sistēmu, kas paredz, ka dalībvalsts kompetentajai iestādei ir
jāapstiprina konkrētas marķēšanas specifikācijas.
Administratīvais slogs un izmaksas, kas rodas dalībvalstīm un
ekonomikas dalībniekiem šīs sistēmas piemērošanā, nav
samērīgi ar sistēmas radītajiem ieguvumiem. Tāpēc
minētā iedaļa būtu jāsvītro. (21) Pēc Lisabonas līguma
stāšanās spēkā pilnvaras, kas Komisijai piešķirtas ar
Regulu (EK) Nr. 1760/2000, ir jāpielāgo Līguma par
Eiropas Savienības darbību (Līgums) 290. un 291. pantam. (22) Lai nodrošinātu, ka tiek
piemēroti vajadzīgie noteikumi pienācīgai liellopu un liellopu
gaļas identifikācijas, reģistrācijas un izsekojamības
norisei, ir jādeleģē Komisijai tiesības pieņemt aktus
saskaņā ar Līguma 290. pantu attiecībā uz
prasībām pēc alternatīviem liellopu identifikācijas
līdzekļiem, īpašiem apstākļiem, kādos
dalībvalstis var pagarināt identifikācijas līdzekļu
piemērošanai noteikto laikposmu, datiem, ar kuriem jāveic
apmaiņa starp dalībvalstu elektroniskajām datu bāzēm,
maksimālo laika posmu konkrētiem ziņošanas pienākumiem,
prasībām pēc identifikācijas līdzekļiem, informāciju,
kas iekļaujama pasēs un individuālajos reģistros, kuri
jātur katrā saimniecībā, oficiālo kontroles
pasākumu minimālo līmeni, liellopu kustības
identifikāciju un reģistrāciju, kad tos izved vasaras
ganībās dažādos kalnu apgabalos, noteikumiem par atsevišķu
produktu marķēšanu, kas ir līdzvērtīgi noteikumiem,
kurus paredz Regula (EK) Nr. 1760/2000, maltas liellopu gaļas,
liellopu gaļas atgriezumu un izcirstas liellopu gaļas
definīcijām, īpašām norādēm, ko var iekļaut
marķējumos, marķēšanas noteikumiem, kas attiecas uz
izcelsmes norādes vienkāršošanu, atsevišķu dzīvnieku grupu
maksimālo lielumu un sastāvu, izcirstas gaļas iepakojuma
marķēšanas nosacījumu apstiprināšanas procedūrām un administratīvajām sankcijām, kas
dalībvalstīm jāpiemēro pārkāpumuRegulas (EK) Nr. 1760/2000 neievērošanas gadījumos.
Ir īpaši svarīgi, lai sagatavošanas darba gaitā Komisija veiktu
pienācīgu apspriešanos, tostarp ekspertu līmenī.
Komisijai, sagatavojot un izstrādājot šādus deleģētos
aktus, būtu jānodrošina, lai attiecīgos dokumentus vienlaikus,
savlaicīgi un pienācīgi nosūta Eiropas Parlamentam un
Padomei. (23) Lai nodrošinātu vienotus
nosacījumus šīsRegulas (EK)
Nr. 1760/2000 īstenošanai attiecībā uz to
saimniecību reģistrāciju, kuras izmanto alternatīvus
identifikācijas līdzekļus, tehniskajiem parametriem un
kārtību datu apmaiņai starp dalībvalstu elektroniskajām
datu bāzēm, identifikācijas līdzekļu formātu un
dizainu, EID īstenošanas tehniskajām procedūrām un
standartiem, pasu un katrā saimniecībā turamā reģistra
formātu, noteikumiem par kārtību attiecībā uz
sankcijām, ko dalībvalstis piemēro liellopu turētājiem
atbilstoši Regulai (EK) Nr. 1760/2000, kārtību
korektīviem pasākumiem, kas jāveic
dalībvalstīm gadījumos, ja Komisijas
dienesti ir konstatējuši pārkāpumus, veicot kontroles
pasākumus dalībvalstīspārbaudes uz
vietas to pamato, lai nodrošinātu Regulas (EK) Nr. 1760/2000 pareizu
ievērošanu, īstenošanas pilnvaras būtu
jāpiešķir Komisijai. Šīs pilnvaras būtu jāīsteno
atbilstīgi Eiropas Parlamenta un Padomes 2011. gada 16. februāra
Regulai (ES) Nr. 182/2011, ar ko nosaka normas un
vispārīgus principus par dalībvalstu kontroles mehānismiem,
kuri attiecas uz Komisijas īstenošanas pilnvaru izmantošanu[18]. (24) Tāpēc būtu
attiecīgi jāgroza Regula (EK) Nr. 1760/2000, IR PIEŅĒMUŠI ŠO REGULU. 1. pants Regulu (EK) Nr. 1760/2000 groza
šādi: 1) regulas 1. panta 2. punkta
otro teikumu svītro; 2) regulas 3. panta pirmās
daļas a) apakšpunktu aizstāj ar šādu: “a) identifikācijas līdzekļus,
lai identificētu dzīvniekus individuāli;” 3) regulas 4. pantu aizstāj
ar šādu: “4. pants Pienākums
identificēt dzīvniekus 1. Visus dzīvniekus lauku
saimniecībā identificē ar vismaz diviem individuālajiem
identifikācijas līdzekļiem, kuri atļauti saskaņā
ar 10. un 10.a pantu un kurus apstiprinājusi kompetentā
iestāde. Identifikācijas līdzekļus
piešķir lauku saimniecībai, tos iedala un piestiprina
dzīvniekiem kompetentās iestādes noteiktajā veidā. Visos identifikācijas
līdzekļos, kas piestiprināti vienam dzīvniekam, ir viens un
tas pats vienreizējais identifikācijas kods, kas ļauj
identificēt dzīvnieku individuāli, kā arī lauku saimniecību,
kurā tas piedzimis. 2. Dalībvalstis var ieviest valsts
noteikumus, lai paredzētu, ka vienam no abiem 1. punktā
noteiktajiem identifikācijas līdzekļiem ir obligāti
jābūt elektroniskajam identifikatoram. Dalībvalstis, kas izmanto šo
iespēju, iesniedz Komisijai šādu valsts noteikumu tekstu. 3. Atkāpjoties no 1. punkta,
liellopus, kas paredzēti kultūras un sporta pasākumiem
(izņemot gadatirgus un izstādes), var identificēt ar
alternatīvu identifikācijas līdzekli, kas nodrošina
minētajā punktā paredzētajiem standartiem
līdzvērtīgus identifikācijas standartus. 4. Lauku saimniecības, kas izmanto
alternatīvus identifikācijas līdzekļus, reģistrē
elektroniskajā datu bāzē. Komisija ar īstenošanas aktiem
paredz vajadzīgos noteikumus attiecībā uz šādu
reģistrāciju. Šos īstenošanas aktus pieņem saskaņā
ar 23. panta 2. punktā minēto pārbaudes
procedūru. 5. Komisija ir pilnvarota pieņemt
deleģētos aktus saskaņā ar 22.b pantu
attiecībā uz prasībām, kas piemērojamas 3. punktā
minētajiem alternatīvajiem identifikācijas līdzekļiem,
tostarp noteikumus par to noņemšanu un nomaiņu.”; 4) iekļauj šādus 4.a–4.d pantus: “4.a pants Laikposms
identifikācijas līdzekļu piestiprināšanai 1. Regulas 4. panta 1. punktā
paredzētos identifikācijas līdzekļus piestiprina
noteiktā laikposmā pēc dzīvnieka piedzimšanas, kura ilgumu
nosaka dalībvalsts, kurā dzīvnieks piedzimis. Šis laikposms nav
ilgāks par: a) 20 dienām pirmajam
identifikācijas līdzeklim; b) 60 dienām otrajam
identifikācijas līdzeklim. Nevienu dzīvnieku nedrīkst
izvest no lauku saimniecības, kurā tas piedzimis, pirms tam nav
piestiprināti abi identifikācijas līdzekļi. 2. Dalībvalstis īpašos
apstākļos drīkst pagarināt noteiktos laikposmus
identifikācijas līdzekļu piestiprināšanai uz ilgāku
laiku, nekā paredzēts 1. punkta a) un b) apakšpunktā.
Dalībvalstis, kas izmanto šo iespēju, informē par to Komisiju. Komisiju pilnvaro pieņemt
deleģētos aktus saskaņā ar 22.b pantu, lai noteiktu
šādus īpašos apstākļus. 4.b pants No
trešām valstīm ievestu dzīvnieku identifikācija 1. Ikvienu dzīvnieku, kam veic no
trešām valstīm Savienībā ievestu dzīvnieku
veterinārās pārbaudes atbilstoši Direktīvai 91/496/EEK
un ko paredzēts turēt galamērķa lauku saimniecībā
Savienības teritorijā, galamērķa lauku
saimniecībā identificē ar 4. panta 1. punktā
paredzēto identifikācijas līdzekli. Sākotnējo identifikācijas
līdzekli, kas dzīvniekam piestiprināts trešā izcelsmes
valstī, reģistrē 5. pantā paredzētajā
elektroniskajā datu bāzē kopā ar individuālā
identifikācijas līdzekļa vienreizējo identifikācijas
kodu, ko dzīvniekam piešķīrusi galamērķa
dalībvalsts. Tomēr šā punkta pirmā
daļa neattiecas uz dzīvniekiem, ko paredzēts nosūtīt
tieši uz lopkautuvi dalībvalstī, ja dzīvnieki tiek nokauti 20 dienu
laikā pēc minēto veterināro pārbaužu veikšanas. 2. Šā panta 1. punkta pirmajā
daļā minētos dzīvnieku identifikācijas
līdzekļus piestiprina laikposmā, kura ilgums jānosaka
dalībvalstij, kurā atrodas galamērķa lauku
saimniecība. Minētais laikposms nepārsniedz
20 dienas no 1. punktā minētajām
veterinārajām pārbaudēm. Jebkurā gadījumā
identifikācijas līdzekļus piestiprina dzīvniekiem, pirms
viņi tiek izvesti no galamērķa lauku saimniecības. 3. Ja galamērķa lauku
saimniecība atrodas dalībvalstī, kas ir ieviesusi valsts
noteikumus, kuri paredz 4. panta 2. punktā minētā
elektroniskā identifikatora obligātu izmantošanu, dzīvniekus
identificē ar minēto elektronisko identifikatoru galamērķa
lauku saimniecībā Savienībā laikposmā, kas
jānosaka galamērķa dalībvalstij. Minētais laikposms nepārsniedz
20 dienas no 1. punktā minētajām
veterinārajām pārbaudēm. Jebkurā gadījumā
elektronisko identifikatoru piestiprina dzīvniekiem, pirms viņi tiek
izvesti no galamērķa lauku saimniecības. 4.c pants To
dzīvnieku identifikācija, kurus pārved no vienas
dalībvalsts uz citu 1. Dzīvniekiem, ko pārved no
vienas dalībvalsts uz citu, saglabā identifikācijas
līdzekļus, kas tiem piestiprināti atbilstoši 4. pantam. 2. Ja galamērķa lauku
saimniecība atrodas dalībvalstī, kas ir ieviesusi valsts
noteikumus, kuri paredz elektroniska identifikatora obligātu izmantošanu,
dzīvniekus identificē ar šādu elektronisko identifikatoru: a) pirms tie tiek pārvesti uz
galamērķa lauku saimniecību attiecīgajā
dalībvalstī vai b) galamērķa lauku
saimniecībā laikposmā, kura ilgums jānosaka
dalībvalstij, kurā atrodas attiecīgā lauku
saimniecība. Šā punkta b) apakšpunktā
minētais laikposms nepārsniedz 20 dienas no dienas, kad
dzīvnieki nogādāti galamērķa lauku
saimniecībā. Jebkurā gadījumā identifikācijas
līdzekļus piestiprina dzīvniekiem, pirms viņi tiek izvesti
no galamērķa lauku saimniecības. Tomēr šā punkta pirmā
daļa neattiecas uz dzīvniekiem, ko paredzēts nosūtīt
tieši uz lopkautuvi tās dalībvalsts teritorijā, kura ir
ieviesusi valsts noteikumus, kas paredz elektroniska identifikatora obligātu
izmantošanu, ja dzīvnieki tiek nokauti 20 dienu laikā no
minētajām veterinārajām pārbaudēm. 4.d pants Identifikācijas
līdzekļu noņemšana vai nomaiņa Identifikācijas līdzekļus nedrīkst noņemt vai
nomainīt bez kompetentās iestādes atļaujas un kontroles.
Šādu atļauju var piešķirt tikai tad, ja noņemšana vai nomainīšana
netraucē dzīvnieka izsekojamību.”; 5) regulas 5. pantu groza
šādi: –
otro daļu svītro un aizstāj ar
šādu: “Dalībvalstis
var veikt elektronisko datu apmaiņu starp to elektroniskajām datu
bāzēm no dienas, kad Komisija atzīst, ka datu apmaiņas sistēma
darbojas pilnībā. Komisija
pieņem deleģētos aktus saskaņā ar 22.b pantu, lai
paredzētu noteikumus par datiem, ar kuriem veicama apmaiņa starp
dalībvalstu elektroniskajām datu bāzēm. Komisija
ar īstenošanas aktiem: a) paredz šādas apmaiņas
tehniskos nosacījumus un kārtību; b) atzīst, ka datu apmaiņas
sistēma darbojas pilnībā. Šos
īstenošanas aktus pieņem saskaņā ar 23. panta 2. punktā
minēto pārbaudes procedūru.”; 6) regulas 6. pantu aizstāj
ar šādu: “6. pants Ja dalībvalsts neveic elektronisko datu apmaiņu
ar citām dalībvalstīm, izmantojot 5. pantā minēto
elektronisko apmaiņas sistēmu, tad: a) kompetentā iestāde par katru
dzīvnieku, kas paredzēts Savienības iekšējai
tirdzniecībai, izdod pasi, pamatojoties uz attiecīgajā
dalībvalstī izveidotajā elektroniskajā datu bāzē
iekļauto informāciju; b) katram dzīvniekam, par kuru izdota
pase, šāda pase tiek ņemta līdzi ikreiz, kad dzīvnieks tiek
pārvests no vienas dalībvalsts uz citu; c) dzīvnieku nogādājot
galamērķa lauku saimniecībā, dzīvnieka pasi iesniedz tās
dalībvalsts kompetentajai iestādei, kurā atrodas
galamērķa lauku saimniecība.”; 7) regulas
7. pantu groza šādi: a) panta 1. punktu
groza šādi: i) otro
ievilkumu aizstāj ar šādu: “– ziņo
kompetentajai iestādei par visu dzīvnieku pārvietošanu uz lauku
saimniecību un no tās, kā arī par visiem dzīvnieku
piedzimšanas un nāves gadījumiem lauku saimniecībā,
paziņojot šo notikumu datumus dalībvalsts noteiktajā
laikposmā; minētais laikposms nav īsāks kā trīs
dienas un nav garāks kā septiņas dienas pēc
attiecīgā notikuma; dalībvalstis var lūgt Komisiju
pagarināt maksimālo septiņu dienu laikposmu.”; ii) pievieno šādu otro daļu: “Komisija ir pilnvarota pieņemt deleģētos aktus
saskaņā ar 22.b pantu, lai noteiktu apstākļus, kuros
dalībvalstis var pagarināt maksimālo septiņu dienu
laikposmu, kas paredzēts pirmās daļas otrajā
ievilkumā, norādot arī šāda pagarinājuma
maksimālo ilgumu.”; b) pievieno
šādu 5. punktu: “5. Atkāpjoties
no 4. punkta, aktualizēta reģistra kārtošana ir
fakultatīva jebkuram turētājam, kurš: a) var tieši
piekļūt elektroniskajai datu bāzei, kurā jau ir ietverta
reģistrā iekļaujamā informācija, un b) ievada aktualizēto informāciju
tieši elektroniskajā datu bāzē divdesmit četru stundu
laikā no notikuma brīža.”; 8) iekļauj šādu 9.a pantu:
“9.a pants Apmācība Dalībvalstis nodrošina, lai ikviena par
dzīvnieku identifikāciju un reģistrāciju
atbildīgā persona saņemtu norādījumus un
vadlīnijas par attiecīgajiem šīs regulas noteikumiem un
jebkuriem deleģētajiem un īstenošanas aktiem, ko
pieņēmusi Komisija, pamatojoties uz 10. un 10.a pantu, un lai
būtu pieejami atbilstoši apmācības kursi.”; 9) regulas 10. pantu aizstāj ar šādu: “10. pants Atsevišķu deleģēto
aktu pieņemšanas pilnvaru piešķiršana Komisijai Komisija ir pilnvarota pieņemt deleģētos aktus
saskaņā ar 22.b pantu, lai paredzētu vajadzīgos
noteikumus, tostarp to ieviešanai nepieciešamos pārejas pasākumus,
attiecībā uz: a) prasībām, ko piemēro 4. pantā
paredzētajiem identifikācijas līdzekļiem; b) informāciju, kas iekļaujama 6. pantā
paredzētajā pasē; c) informāciju, kas iekļaujama 7. pantā
paredzētajā reģistrā; d) to oficiālo kontroles pasākumu
minimālo līmeni, kas veicami saskaņā ar 22. pantu; e) liellopu kustības
identifikāciju un reģistrāciju, kad tos izved vasaras
ganībās dažādos kalnu apgabalos.”; 10) iekļauj šādu 10.a pantu: “10.a pants Atsevišķu īstenošanas
pilnvaru piešķiršana Komisijai Komisija ar īstenošanas aktiem var
paredzēt vajadzīgos noteikumus, tostarp to ieviešanai nepieciešamos
pārejas pasākumus, attiecībā uz: a) regulas 4. pantā paredzēto
identifikācijas līdzekļu formātu un dizainu; b) liellopu elektroniskās
identifikācijas īstenošanas tehniskajām procedūrām un
standartiem; c) regulas 6. pantā
paredzētās pases formātu; d) regulas 7. pantā
paredzētā reģistra formātu. Šos īstenošanas aktus pieņem
saskaņā ar 23. panta 2. punktā minēto
pārbaudes procedūru.”; 11) regulas 13. pantu groza
šādi: a) panta 3. un 4. punktu svītro; b) panta 5. punktā
a) apakšpunkta ievadfrāzi aizstāj ar šādu: “a) Uzņēmēji un
organizācijas marķējumā norāda arī:”; 12) regulas 14. panta ceturto daļu aizstāj ar
šādu: “Komisija ir pilnvarota pieņemt deleģētos aktus
saskaņā ar 22.b pantu, lai paredzētu šā panta
pirmajās trīs daļās paredzētajiem noteikumiem
līdzvērtīgus noteikumus attiecībā uz liellopu
gaļas atgriezumiem un izcirstu liellopu gaļu.”; 13) regulas 15. pantu aizstāj
ar šādu: “15. pants No
trešām valstīm ievestas liellopu gaļas obligāta
marķēšana Atkāpjoties no 13. panta,
Savienības teritorijā ievestu liellopu gaļu, par kuru nav
pieejama visa 13. pantā paredzētā informācija,
marķē ar norādi: “Izcelsme: ārpus ES” un “Nokauts(-i):
(trešās valsts nosaukums)”.”; 14) regulas 16., 17. un 18. pantu
svītro; 15) regulas 19. pantu aizstāj ar šādu: “19. pants Atsevišķu deleģēto
aktu pieņemšanas pilnvaru piešķiršana Komisijai Komisija ir pilnvarota pieņemt
deleģētos aktus saskaņā ar 22.b pantu
attiecībā uz: a) regulas 14. pantā
minētajām maltas liellopu gaļas, liellopu gaļas atgriezumu
un izcirstas liellopu gaļas definīcijām; b) īpašajām norādēm, ko
var iekļaut marķējumos; c) marķēšanas noteikumiem
saistībā ar izcelsmes norādes vienkāršošanu; d) regulas 13. panta 2. punkta
a) apakšpunktā minētās dzīvnieku grupas maksimālo
lielumu un sastāvu; e) izcirstas gaļas iepakojuma
marķēšanas nosacījumu apstiprināšanas procedūrām.”; 16) regulas 20. un 21. pantu
svītro; 17) regulas 22. pantu groza
šādi: a) panta 1. punktam pievieno šādu
trešo daļu: “Komisija ar
īstenošanas aktiem paredz vajadzīgos noteikumus, tostarp to
ieviešanai nepieciešamos pārejas pasākumus, attiecībā uz
otrajā daļā minēto sankciju piemērošanas
procedūrām. Šos īstenošanas aktus pieņem saskaņā
ar 23. panta 2. punktā minēto pārbaudes
procedūru.”; “Komisija ar
īstenošanas aktiem paredz vajadzīgos noteikumus, tostarp to
ieviešanai nepieciešamos pārejas pasākumus, attiecībā uz
otrajā daļā minēto sankciju piemērošanas
procedūrām un nosacījumiem.”; b) panta 4. punktu aizstāj ar
šādu: “4. Ja Komisija uzskata, ka
2. punkta b) apakšpunktā minētās pārbaudes uz
vietas rezultāti pamato šādu rīcību, tā ar
īstenošanas aktu pieņem attiecīgajai dalībvalstij
adresētu lēmumu, kurā noteikti vajadzīgie korektīvie
pasākumi, kas jāveic dalībvalstij attiecībā uz
konstatētajiem pārkāpumiem, un kurā tostarp paredzēts
to kontroles pasākumu līmenis, kuri jāveic kompetentajai
iestādei, lai nodrošinātu šīs regulas pareizu ievērošanu. Ja Komisija
uzskata, ka pārbaužu rezultāti pamato šādu rīcību,
tā ar īstenošanas aktu nosaka vajadzīgos pasākumus
pienācīgas atbilstības nodrošināšanai, jo īpaši
attiecībā uz kontroles pasākumu līmeni, administratīvajām
sankcijām un noteikumiem par 4., 4.a, 4.b un 4.c pantā
minētajiem laikposmiem. Šo īstenošanas aktu pieņem
saskaņā ar 23. panta 2. punktā minēto
pārbaudes procedūru.”; c) iekļauj šādu jaunu
4.a punktu: “4.a Komisija ir pilnvarota
pieņemt deleģētos aktus saskaņā ar 22.b pantu, lai
noteiktu administratīvas sankcijas, ko dalībvalstis piemēro, ja
dzīvnieku turētāji, uzņēmēji un
organizācijas, kas tirgo liellopu gaļu, neievēro šajā
regulā paredzētās saistības.”; dc) panta 5. un 6. punktu
svītro; 18) iekļauj
šādu 22.a un 22.b pantu: “22.a pants Kompetentās iestādes Dalībvalstis
izraugās kompetento iestādi vai iestādes, kas atbild par to, lai
tiktu nodrošināta atbilstība šai regulai un jebkuriem aktiem, kurus
Komisija pieņem, pamatojoties uz to. Tās informē
Komisiju un pārējās dalībvalstis par minēto
iestāžu identitāti. 22.b pants Deleģēto pilnvaru īstenošana 1. Pilnvaras
pieņemt deleģētos aktus Komisijai piešķir, ievērojot
šajā pantā paredzētos nosacījumus. 2. Šīs regulas 4. panta 5. punktā,
4.a panta 2. punktā, un 5., 7., 10., 14.,
19. pantā un 22. panta 4.a punktā
minēto pilnvaru deleģēšanu Komisijai piešķir uz
nenoteiktu laiku, sākot no* [*šīs regulas spēkā
stāšanās dienas vai jebkuras citas likumdevēja noteiktas
dienas]. 3. Eiropas Parlaments vai Padome
jebkurā brīdī var atsaukt 4. panta 5. punktā, 4.a panta
2. punktā, un 5., 7., 10., 14., 19. pantā
un 22. panta 4.a punktā minēto
pilnvaru deleģēšanu. Ar atsaukšanas lēmumu tiek izbeigta
minētajā lēmumā norādīto pilnvaru
deleģēšana. Lēmums stājas spēkā
nākamajā dienā pēc tā publicēšanas Eiropas
Savienības Oficiālajā Vēstnesī vai
vēlākā datumā, kas tajā noteikts. Tas neietekmē
jau spēkā esošo deleģēto aktu spēkā esamību. 4. Līdzko Komisija ir
pieņēmusi deleģēto aktu, tā par to vienlaikus
paziņo Eiropas Parlamentam un Padomei. 5. Deleģēts akts, kas
pieņemts saskaņā ar 4. panta 5. punktu, 4.a panta
2. punktu, un 5., 7., 10., 14., 19. pantu un 22. panta 4.a punktu, stājas spēkā
tikai tad, ja ne Eiropas Parlaments, ne Padome divu mēnešu laikā
pēc minētā akta paziņošanas Eiropas Parlamentam un Padomei
nav izvirzījuši iebildumus vai ja pirms minētā termiņa
beigām gan Eiropas Parlaments, gan Padome ir informējuši Komisiju, ka
neizvirzīs iebildumus. Pēc Eiropas Parlamenta vai Padomes
ierosinājuma minēto termiņu pagarina par diviem mēnešiem.”; 19) regulas
23. pantu aizstāj ar šādu: “23. pants Komiteju procedūra 1. Komisijai
palīdz: a) attiecībā uz īstenošanas
aktiem, kas pieņemti atbilstoši 22. panta 1. punktam —
Lauksaimniecības fondu komiteja, kas izveidota ar Padomes Regulas (EK)
Nr. 1290/2005[19]
41. pantu; b) attiecībā uz īstenošanas
aktiem, kas pieņemti atbilstoši 4. panta 4. punktam, 5., 10.a
pantam un 22. panta 4. punktam — Pārtikas aprites un
dzīvnieku veselības pastāvīgā komiteja, kas izveidota
ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (EK) Nr. 178/2002[20] 58. pantu.
Minētās komitejas ir
komitejas Regulas (ES) Nr. 182/2011 nozīmē. 2. Ja ir atsauce uz šo punktu, piemēro
Regulas (ES) Nr. 182/2011 5. pantu. Ja komitejas atzinums ir
jāsaņem rakstiskā procedūrā, šādu procedūru
beidz bez rezultāta, ja atzinuma sniegšanai noteiktajā
termiņā tā nolemj komitejas priekšsēdētājs vai to
pieprasa komitejas locekļi ar vienkāršu balsu vairākumu.” 2. pants Šī regula stājas spēkā
divdesmitajā dienā pēc tās publicēšanas Eiropas
Savienības Oficiālajā Vēstnesī. Šī regula uzliek saistības
kopumā un ir tieši piemērojama visās dalībvalstīs. Briselē, 4.4.2012 Eiropas Parlamenta
vārdā — Padomes vārdā — priekšsēdētājs priekšsēdētājs [1] OV L 204, 11.8.2000., 1. lpp. [2] COM (2005) 322 galīgā redakcija — TSE ceļa
karte.
http://ec.europa.eu/food/food/biosafety/tse_bse/docs/roadmap_lv.pdf [3] http://www.cc.cec/sg_vista/cgi-bin/repository/getdoc/COMM_PDF_COM_2009_0544_F_EN_ANNEXE.pdf [4] COM(2007) 539 galīgā redakcija. [5] COM(2004) 316 galīgā redakcija. [6] SEC(2009)1601, 2009. gada 16. novembris,
http://ec.europa.eu/agriculture/simplification/sec2009_1601_en.pdf [7] http://ec.europa.eu/enterprise/policies/better-regulation/files/hlg_opinion_agriculture_050309_en.pdf,
7. lpp. [8] OV L 55,
28.2.2011., 13. lpp. [9] OV L 55,
28.2.2011., 19. lpp. [10] OV L xx,
xx.xx.xxxx., xx. lpp. [11] OV L xx,
xx.xx.xxxx., xx. lpp. [12] OV L xx,
xx.xx.xxxx., xx. lpp. [13] OV L 204, 11.8.2000., 1. lpp. [14] COM(2009) 544 galīgā redakcija. [15] COM(2005) 9 galīgā redakcija. [16] COM(2008) 545 galīgā redakcija. [17] COM(2007) 539 galīgā redakcija. [18] OV L 55, 28.2.2011., 13. lpp. [19] OV L 209, 11.8.2005., 1. lpp. [20] OV L 31, 1.2.2002., 1. lpp.